–

Stichting Waternet vārdā – F. E. Vermeulen un F. H. Oosterloo, advocaten,

–

MG vārdā – R. K. van der Brugge, advocaat,

–

Nīderlandes valdības vārdā – M. K. Bulterman un C. S. Schillemans, pārstāves,

–

Čehijas valdības vārdā – M. Smolek un J. Vláčil, kā arī S. Šindelková, pārstāvji,

–

Austrijas valdības vārdā – A. Posch, pārstāvis,

–

Eiropas Komisijas vārdā – N. Ruiz García un M. van Beek, kā arī C. Valero, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt 9. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 97/7/EK (1997. gada 20. maijs) par patērētāju aizsardzību saistībā ar distances līgumiem (OV 1997, L 144, 19. lpp.), 27. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2011/83/ES (2011. gada 25. oktobris) par patērētāju tiesībām un ar ko groza Padomes Direktīvu 93/13/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 1999/44/EK un atceļ Padomes Direktīvu 85/577/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 97/7/EK (OV 2011, L 304, 64. lpp.), kā arī 5. panta 5. punktu un I pielikuma 29. punktu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2005/29/EK (2005. gada 11. maijs), kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem un ar ko groza Padomes Direktīvu 84/450/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 97/7/EK, 98/27/EK un 2002/65/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2006/2004 (“Negodīgas komercprakses direktīva”) (OV 2005, L 149, 22. lpp.).

2

Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp Stichting Waternet, ūdensapgādes sabiedrību, un MG, patērētāju, par prasību samaksāt rēķinus par šīs sabiedrības piegādātā dzeramā ūdens patēriņu.

3

Direktīvas 97/7 16. apsvērumā ir noteikts:

“[..] nav pieļaujama reklāmas metode, kas ietver izstrādājuma nosūtīšanu vai pakalpojuma sniegšanu patērētājam par maksu bez patērētāja iepriekšēja pieprasījuma vai iepriekšējas piekrišanas, ja vien šī metode neietver aizstājējproduktu vai pakalpojumu”.

4

Atbilstoši šīs direktīvas 9. pantam “Nepasūtītu preču pārdošana”:

“Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai:

5

Direktīvas 2011/83 14. un 60. apsvērumā ir noteikts:

[..]

6

Šīs direktīvas 3. panta “Darbības joma” 5. punktā ir paredzēts:

“Šī direktīva neskar valstu vispārējās līgumtiesības, piemēram, noteikumus par līguma spēkā esamību, sagatavošanu vai sekām, ciktāl vispārējo līgumtiesību aspekti šajā direktīvā nav reglamentēti.”

7

Šīs direktīvas 27. pantā “Nepasūtītu preču pārdošana” ir noteikts:

“Patērētāju atbrīvo no jebkādas atlīdzības sniegšanas nepasūtītu preču, elektrības, ūdens un gāzes piegādes, centralizētas siltumapgādes, digitālā satura piegādes vai nepasūtītu pakalpojumu sniegšanas gadījumā, kas aizliegta saskaņā ar Direktīvas [2005/29] 5. panta 5. punktu un I pielikuma 29. punktu. Šādos gadījumos, ja patērētājs nereaģē pēc šādas nepasūtītas piegādes vai sniegšanas, tas nenozīmē piekrišanu.”

8

Šīs direktīvas 31. panta “Atcelšana” pirmajā daļā ir noteikts:

“[Direktīvu 97/7] [..] atceļ no 2014. gada 13. jūnija.”

9

Direktīvas 2005/29 6., 16.–18. un 23. apsvērumā ir teikts:

[..]

[..]

10

Šīs direktīvas 3. pantā “Piemērošanas joma” ir noteikts:

“1.   Šī direktīva attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi attiecībā pret patērētājiem, kā izklāstīts 5. pantā, pirms komercdarījuma, kas attiecas uz kādu produktu, pēc tā un tā laikā.

2.   Šī direktīva neskar līgumtiesības un jo īpaši noteikumus par līguma spēkā esamību, tā veidošanu vai sekām.

[..]”

11

Minētās direktīvas 5. panta 1. un 5. punktā ir noteikts:

“1.   Negodīga komercprakse ir aizliegta.

[..]

5.   Šīs direktīvas I pielikumā dotajā sarakstā ietverti komercprakses veidi, kas visos apstākļos uzskatāmi par negodīgiem. To pašu vienotu sarakstu piemēro visās dalībvalstīs, un to var grozīt tikai ar šīs direktīvas pārskatīšanu.”

12

Saskaņā ar Direktīvas 2005/29 8. pantu “Agresīva komercprakse”:

“Komercpraksi uzskata par agresīvu, ja faktiski, ņemot vērā visas tās īpašības un visus apstākļus, tā ar uzmākšanos, piespiešanu, tostarp fiziska spēka izmantošanu vai nesamērīgu ietekmi, būtiski ietekmē vai var būtiski ietekmēt vidusmēra patērētāja izvēles vai rīcības brīvību attiecībā uz produktu un tādējādi liek vai var likt viņam pieņemt lēmumu veikt darījumu, ko viņš citādi nebūtu pieņēmis.”

13

Šīs direktīvas 9. pantā ir paredzēts:

“Konstatējot to, vai komercpraksē izmantota uzmākšanās, piespiešana vai nesamērīga ietekme, ņem vērā:

14

Minētās direktīvas I pielikuma “Komercprakse, kas jebkuros apstākļos uzskatāma par negodīgu” daļā “Agresīva komercprakse” ietvertais 29. punkts ir formulēts šādi:

“Ja prasa tūlītēju vai atliktu maksājumu par tirgotāja piegādātiem produktiem, ko patērētājs nav pasūtījis, vai prasa tos atdot vai glabāt, izņemot gadījumus, ja produkts ir aizstājējs, kas piegādāts saskaņā ar Direktīvas [97/7] 7. panta 3. punktu (nepasūtītu preču pārdošana).”

15

Burgerlijk Wetboek (Civilkodekss, turpmāk tekstā – “BW”), redakcijā, kas bija spēkā līdz 2014. gada 12. jūnijam, 7:7. panta 2. punktā ir paredzēts, ka mantas nosūtīšana tādai fiziskai personai, kas nav iesaistīta profesionālā darbībā vai komercdarbības saistībā ar šo mantu, kuru tā nav pasūtījusi un saistībā ar kuru tiek pieprasīts samaksāt cenu, nosūtīt to atpakaļ vai paturēt, ir aizliegta. Ja šāda manta tomēr tiek nosūtīta, pēc analoģijas ir piemērojams BW 7:7. panta 1. punkts redakcijā, kas bija spēkā līdz 2014. gada 12. jūnijam un attiecas uz tiesībām paturēt mantu bez atlīdzības.

16

BW 7:7. panta 2. punktā, redakcijā, kas piemērojama no 2014. gada 13. jūnija, ir paredzēts, ka fiziskai personai nav pienākuma veikt maksājumu, ja tā rīkojas nolūkos, kas nav saistīti ar tās komerciālo vai profesionālo darbību, par nepasūtītas mantas, finanšu produkta, ūdens, gāzes, elektrības, centralizētās siltumapgādes vai tāda digitālā satura piegādi, kas netiek sniegts uz datu nesēja, neatkarīgi no tā, vai šis digitālais saturs ir individualizējams, un ka var tikt veikta efektīva kontrole saistībā ar šo saturu vai nepasūtītu pakalpojumu sniegšanu BW 6. daļas 193.i panta f) punkta nozīmē, redakcijā, kas ir piemērojama no 2014. gada 13. jūnija. Fiziskas personas, kura rīkojas nolūkos, kas nav saistīti ar tās komercdarbību vai profesionālo darbību, atbildes nesniegšana šādā nepasūtītas piegādes vai pakalpojuma gadījumā nav uzskatāma par piekrišanu. Ja šāda prece tomēr tiek nosūtīta, pēc analoģijas ir piemērojams BW 7:7. panta 1. punkts redakcijā, kas piemērojama no 2014. gada 13. jūnija, par tiesībām bez atlīdzības paturēt mantu. Šī pēdējā minētā tiesību norma ir piemērojama neatkarīgi no tā, vai sūtītājs ir pārstāvēts.

17

2009. gada 18. jūlijaWet houdende nieuwe bepalingen met betrekking tot de productie en distributie van drinkwater en de organisatie van de openbare drinkwatervoorziening (Drinkwaterwet) (Likums, ar ko ieviesti jauni noteikumi attiecībā uz dzeramā ūdens ieguvi un piegādi, kā arī centralizētās dzeramā ūdens apgādes organizēšanu (Dzeramā ūdens likums) (Stb. 2009, 370. lpp.; turpmāk tekstā – “Likums par ūdeni”) 3. pantā ir noteikts, ka, lai pienācīgi un ilgstoši izpildītu publisku ūdensapgādi sadales zonā, ūdens izplatītāja īpašniekam ir kompetence un saskaņā ar šī likuma 8. pantu ir pienākums minētajā izplatīšanas zonā izplatīt ūdeni.

18

Saskaņā ar minētā likuma 5. pantu atbildīgais ministrs katram ūdens izplatītājam nosaka izplatīšanas zonu, kurā ūdens izplatītāja īpašniekam ir kompetence un saskaņā ar šī likuma 8. pantu ir pienākums minētajā izplatīšanas zonā izplatīt ūdeni.

19

Likuma par ūdeni 8. pants ir formulēts šādi:

“1.   Ūdens izplatītāja īpašniekam tam piešķirtās izplatīšanas zonas ietvaros ir jāpiedāvā pieslēgt ikvienu, kas to pieprasa tā pārvaldītajā izplatīšanas tīklā.

2.   Ūdens izplatītāja īpašniekam arī tam piešķirtās izplatīšanas zonas ietvaros ir pienākums piedāvāt ūdens piegādi, izmantojot tīklu, ko tas pārvalda ikvienam, kurš to pieprasa.

3.   Ūdens izplatītāja īpašnieks piemēro saprātīgus, pārskatāmus un nediskriminējošus nosacījumus.

[..]”

20

Šī likuma 9. panta 1. punktā ir paredzēts, ka ūdens izplatītāja īpašnieks īsteno politiku, kuras mērķis ir novērst mazo lietotāju ūdensapgādes pārtraukšanu. Saskaņā ar minētā likuma 9. panta 2. punktu atbildīgais ministrs izdod noteikumus attiecībā uz ūdensapgādi mazajiem lietotājiem, kā arī par preventīviem pasākumiem, kuru mērķis ir, cik vien iespējams, izvairīties no ūdens apgādes pārtraukšanas mazajiem lietotājiem.

21

Saskaņā ar Likuma par ūdeni 11. pantu ūdens izplatītāja īpašnieks piemēro tarifus, kas nosedz izdevumus, ir pārredzami un nediskriminējoši.

22

Atbilstoši šī likuma 12. pantam:

“1.   Ūdens izplatītāja budžetā ir precizēts veids, kā tarifā tiek atspoguļotas dažādas izmaksas, it īpaši maksimālās kapitāla izmaksas, par kurām var izrakstīt rēķinu.

2.   Līdz katra gada 1. oktobrim ūdens izplatītāja īpašnieks iesniedz [atbildīgajam] ministram ziņojumu par izmaksām, it īpaši kapitāla izmaksām, kas iepriekšējā kalendārajā gadā pārnestas uz ūdensapgādes tarifiem un ekspluatācijas rezultātiem attiecīgajā gadā. Ziņojumam pievieno zvērināta grāmatveža atzinumu bez atrunām. Ministrs minēto ziņojumu nosūta abām [Staten‑Generaal (Parlamenta)] palātām līdz kalendārā gada beigām.

3.   Ja no 2. punktā minētā ziņojuma izriet, ka darbības rezultāti pārsniedz kapitāla izmaksas, kas attiecīgajā gadā noteiktas, pamatojoties uz 11. panta 2. punktu, ūdens izplatītāja īpašnieks nodrošina, ka pārsniegums tiek kompensēts ar tarifu noteikšanu nākamajam kalendārajam gadam.”

23

Minētā likuma 13. pantā ir noteikts:

“1.   Publiskās ūdens apgādes interesēs citus noteikumus paredz ar vai saskaņā ar vispārēju administratīvu lēmumu attiecībā uz:

2.   Ja 11. vai 12. panta noteikumi vai 1. punktā minētie noteikumi nav izpildīti, [atbildīgais] ministrs var sniegt ieteikumu ūdens izplatītāja īpašniekam. Ieteikumā norāda iemeslus, kuru dēļ nav ievērotas 11. vai 12. panta tiesību normas vai paredzētie noteikumi, kā arī tarifu grozījumus, kas vajadzīgi, lai tos izpildītu. Ieteikumā norāda termiņu, kurā tie ir jāizpilda.”

24

Saskaņā ar 2012. gada 17. aprīļaRegeling van de Staatssecretaris van Infrastructuur en Milieu, nr. IENM/BSK‑2012/14677, houdende regels met betrekking tot het afsluiten van kleinverbruikers van drinkwater (Regeling afsluitbeleid voor kleinverbruikers van drinkwater) (infrastruktūras un vides valsts sekretāra Rīkojums Nr. IENM/BSK‑2012/14677, ar ko paredz noteikumus par dzeramā ūdens piegādes pārtraukšanu mazajiem lietotājiem (Noteikumi par ūdens atslēgšanas kārtību mazajiem lietotājiem)) (Stcrt. 2012, Nr. 7964) 2. pantu:

“Ūdens izplatītāja īpašnieks nevar noslēgt mazo lietotāju ūdensapgādi maksājumu neveikšanas dēļ pirms 3. un 4. pantā noteiktās procedūras veikšanas.”

25

Šo noteikumu 3. pantā “Rakstisks atgādinājums” ir paredzēts:

“1.   Ja mazais lietotājs noteiktajā termiņā neatbild uz pirmo maksājuma pieprasījumu, ko veic ūdens izplatītāja īpašnieks, šim īpašniekam ir jānosūta vismaz rakstveida atgādinājums par šo jautājumu mazajam lietotājam.

2.   Iepriekš minētajā rakstveida atgādinājumā ūdens izplatītāja īpašnieks:

26

Šīs regulas 4. pantā ir noteikts:

“Ūdens izplatītāja īpašnieks cenšas sazināties ar mazo lietotāju, lai vērstu tā uzmanību uz iespējām izvairīties no maksājumu kavējumiem, pārtraukt maksājumu kavējumus un saņemt apstiprinājumu atļaujas piešķiršanai vai nepiešķiršanai 3. panta 2. punkta b) apakšpunkta nozīmē.”

27

2011. gada 23. maijabesluit houdende bepalingen inzake de productie en distributie van drinkwater en de organisatie van de openbare drinkwatervoorziening (Drinkwaterbesluit) (Lēmums, ar ko paredz noteikumus par dzeramā ūdens ieguvi un piegādi, kā arī centralizētās dzeramā ūdens apgādes organizēšanu (Lēmums par ūdeni)) (Stb. 2011, 293. lpp.), kas ir pieņemts, lai piemērotu Likumu par ūdeni, kā arī 2011. gada 14. jūnijaRegeling van de Staatssecretaris van Infrastructuur en Milieu, nr. BJZ2011046947, houdende nadere regels met betrekking tot enige onderwerpen inzake de voorziening van drinkwater, warm tapwater en huishoudwater (Drinkwaterregeling) (infrastruktūras un vides valsts sekretāra 2011. gada 14. jūnija Rīkojums Nr. BJZ2011046947, ar ko paredz detalizētus īstenošanas noteikumus dažos jautājumos saistībā ar dzeramā ūdens, karstā ūdens un sadzīves ūdens apgādi (Noteikumi par ūdeni)) (Stcrt. 2011, 10842. lpp.) ir ietverti detalizēti noteikumi izmaksu aprēķināšanas veidu un ir precizēts, kādas izmaksas var tikt iekļautas cenā un kādā veidā to var izdarīt. Atbildīgais ministrs uzrauga šo noteikumu ievērošanu. Ūdens izplatītājs katru gadu publicē cenu skalu, kas tiks piemērota ūdensapgādei nākamajā kalendārajā gadā, un tajā pašā laikā precizē veidu, kādā šīs cenas tiek aprēķinātas, pamatojoties uz izmaksām.

28

Stichting Waternet ir ūdensapgādes sabiedrība, kura ekskluzīvā kārtā ir atbildīga par dzeramā ūdens piegādi Amsterdamas (Nīderlande) pašvaldībā, kur kopš 2012. gada septembra atrodas MG dzīvoklis.

29

MG neinformēja Stichting Waternet par to, ka ievācas dzīvot šajā dzīvoklī kā jauns iemītnieks. Iepriekšējais iemītnieks arī nepaziņoja par savu pārcelšanos un turpināja maksāt ūdens piegādes rēķinus par minēto māju līdz 2014. gada 1. janvārim. 2014. gada 12. novembrīStichting Waternet nosūtīja MG informatīvu vēstuli un, sākot no 2014. gada 18. novembra, tam nosūtīja rēķinus par ūdens piegādi no 2014. gada 1. janvāra. MG nesamaksāja nevienu rēķinu par laikposmu no 2014. gada 1. janvāra līdz 2016. gada 18. novembrim.

30

Stichting Waternet līdz ar to cēla prasību Kantonrechter (kantona tiesa, Nīderlande), lūdzot piespriest MG samaksāt 283,79 EUR, tai pieskaitot likumiskos procentus un izmaksas, kā arī, pakārtoti, saņemt atļauju minētā mājokļa pieslēgšanai ūdensapgādei. Šī tiesa noraidīja Stichting Waternet maksājuma pieprasījumu, pamatojoties uz to, ka dzeramā ūdens izplatīšana ir “nepasūtīta piegāde”BW 7:7. panta 2. punkta izpratnē, redakcijā, kas piemērojama no 2014. gada 13. jūnija. Savukārt minētā tiesa apmierināja Stichting Waternet pakārtoto prasījumu ar nosacījumu, ka MG četrpadsmit dienu laikā pēc sprieduma paziņošanas skaidri neparāda savu nodomu saņemt pieslēgumu ūdensapgādei. MG noslēdza ūdens piegādes līgumu ar Stichting Waternet2016. gada 18. novembrī.

31

Stichting Waternet par Kantonrechter (kantona tiesa) spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību Gerechtshof Amsterdam (Amsterdamas apelācijas tiesa, Nīderlande), kura to noraidīja, pamatojoties uz to, ka starp pamatlietas pusēm laikposmā no 2014. gada 1. janvāra līdz 2016. gada 18. novembrim nav noslēgts ūdens piegādes līgums un ka ūdens piegāde šajā laikposmā ir uzskatāma par “nepasūtītu piegādi” atbilstoši BW 7:7. panta 2. punktam, kas ir piemērojams no 2014. gada 13. jūnija.

32

Stichting Waternet šo spriedumu pārsūdzēja kasācijas kārtībā iesniedzējtiesā – Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlandes Augstākā Tiesa). Šī tiesa šaubās, vai, ņemot vērā parasto praksi Nīderlandē un Nīderlandes tiesību aktus attiecībā uz ūdensapgādi, var uzskatīt, ka Stichting Waternet komercprakse nav dzeramā ūdens “nepasūtīta piegāde”, kas ir aizliegta ar Direktīvas 2005/29 5. panta 5. punktu un I pielikuma 29. punktu, kā arī ar Direktīvas 97/7 9. pantu un Direktīvas 2011/83 29. pantu.

33

Vispirms iesniedzējtiesa norāda, ka Nīderlandē, tā kā publiska ūdensapgāde tiek uzskatīta par būtisku valsts iestāžu uzdevumu, šajā nozarē nepastāv tirgus, kurā būtu konkurence, kā rezultātā ikviena ūdensapgādes sabiedrība, pirmkārt, ir pilnvarota ekskluzīvi izplatīt ūdeni tai piešķirtajā izplatīšanas zonā un, otrkārt, tai ir pienākums piedāvāt pieslēgumu tiem, kas to lūdz, kā arī nepārtraukt šo piegādi patērētāja dzīvoklī nesamaksāšanas dēļ. Turklāt minētā tiesa precizē, ka šādām sabiedrībām valsts iestāžu uzraudzībā ir jāpiemēro tarifi, kas nosedz izdevumus, ir pārredzami un nediskriminējoši.

34

Turpinājumā iesniedzējtiesa uzsver, ka tiek uzskatīts, ka vidusmēra patērētājs Nīderlandē zina, ka dzīvoklis, kurā viņš ievācas dzīvot, ir pieslēgts publiskajam dzeramā ūdens apgādes tīklam un ka šī dzeramā ūdens piegāde nav bezmaksas.

35

Visbeidzot, šī tiesa uzskata, ka pamatlieta atšķiras no lietām, kurās tika pasludināts 2018. gada 13. septembra spriedums Wind Tre un Vodafone Italia (C‑54/17 un C‑55/17, EU:C:2018:710), jo pamatlietā patērētājs nevar izvēlēties, vai ūdensapgādes sabiedrība, kas to apgādās ar dzeramo ūdeni, par izmaksām tam izrakstīs rēķinus par ūdens piegādi, tiklīdz patērētājs faktiski ir patērējis ūdeni; šīs maksas nosedz izdevumus, tās ir pārredzamas un nediskriminējošas, un tās ir noteiktas, valsts iestādēm īstenojot kontroli.

36

Šādos apstākļos Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlandes Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:

37

Ar otro jautājumu, kas ir jāizskata vispirms, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 97/7 9. pants un Direktīvas 2011/83 27. pants, lasot kopsakarā ar Direktīvas 2005/29 5. panta 5. punktu un I pielikuma 29. punktu, reglamentē līgumu noslēgšanu un, konkrēti, vai tie ir jāinterpretē tādējādi, ka līgums var tikt uzskatīts par noslēgtu starp ūdensapgādes sabiedrību un patērētāju, ja nav patērētāja tiešas piekrišanas.

38

Vispirms ir jāatgādina, pirmām kārtām, ka Direktīva 97/7 gan tika atcelta 2014. gada 13. jūnijā atbilstoši Direktīvas 2011/83 31. pantam. Tomēr, ņemot vērā laikposmu, kurā ir notikuši šī sprieduma 28. un 29. punktā minētie fakti, lai atbildētu uz otro jautājumu, ir jāņem vērā gan Direktīvas 97/7, gan Direktīvas 2011/83 tiesību normas.

39

Otrām kārtām, šim jautājumam ir nozīme ar nosacījumu, ka juridiskās attiecības starp Stichting Waternet un MG ne pilnībā regulē valsts tiesību akti – ne attiecībā uz tirgotāja veiktu ūdens piegādi, ne ar šo piegādi saistītām izmaksām, kas jāsedz patērētājam. Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai šis nosacījums ir izpildīts pamatlietā.

40

Pirmkārt, ir jānorāda, ka Direktīvas 97/7 mērķis ir patērētāju aizsardzība distances līgumos un it īpaši to saistību apjoma noteikšana, kuras tirgotājiem ir jāpilda attiecībā uz patērētājiem sniedzamo informāciju un viņu atteikuma tiesībām. Savukārt šī direktīva neattiecas uz noteikumiem par distances līgumu noslēgšanu.

41

Otrkārt, šajā ziņā ir jānorāda, kā ir precizēts Direktīvas 2011/83 3. panta 5. punktā, ka tā neskar valstu vispārējās līgumtiesības, piemēram, noteikumus par līguma spēkā esamību, sagatavošanu vai sekām, jo vispārējo līgumtiesību aspekti šajā direktīvā nav reglamentēti. No Direktīvas 2011/83 14. apsvēruma arī izriet, ka tai nebūtu jāskar valsts tiesību akti, kas regulē līguma noslēgšanu vai spēkā esamību, piemēram, gadījumā, ja nav dota piekrišana.

42

Treškārt, Direktīvas 2005/29 3. panta 2. punktā ir noteikts, ka tā neskar līgumtiesības un jo īpaši noteikumus par līguma spēkā esamību, tā veidošanu vai sekām.

43

Šajā gadījumā iesniedzējtiesa jautā, vai Direktīvas 97/7 9. pants un Direktīvas 2011/83 27. pants, lasot kopsakarā ar Direktīvas 2005/29 5. panta 5. punktu un I pielikuma 29. punktu, reglamentē līgumu noslēgšanu.

44

Šajā ziņā ir jāprecizē, ka šīs tiesību normas attiecas uz sekām, kādas ir iespējamajam konstatējumam par “nepasūtītu preču pārdošanu”, jo to mērķis ir, pirmkārt, aizliegt komercpraksi, ko veido šāda piegāde saskaņā ar Direktīvas 2005/29 5. panta 5. punktu un I pielikuma 29. punktu, un, otrkārt, noteikt, ka patērētājs tiek atbrīvots no pienākuma sniegt pretizpildījumu “nepasūtītu preču pārdošanas” gadījumā.

45

Tādējādi no šī sprieduma 40.–42. un 44. punktā izklāstītajiem apsvērumiem izriet – tā kā Savienības līmenī nav saskaņoti līgumtiesību vispārējie aspekti, līgumu sagatavošanu, noslēgšanu un spēkā esamību reglamentē valsts tiesības. Līdz ar to iesniedzējtiesai, ņemot vērā Nīderlandes tiesības, ir jānosaka, vai līgumu var uzskatīt par noslēgtu starp ūdensapgādes sabiedrību un patērētāju, ja patērētājs nav tieši piekritis.

46

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 97/7 9. pantā un Direktīvas 2011/83 27. pantā, lasot kopsakarā ar Direktīvas 2005/29 5. panta 5. punktu un I pielikuma 29. punktu, nav reglamentēta līgumu sagatavošana, tādēļ iesniedzējtiesai atbilstoši valsts tiesiskajam regulējumam ir jāizvērtē, vai līgumu var uzskatīt par noslēgtu starp ūdensapgādes sabiedrību un patērētāju, ja patērētājs nav tieši piekritis.

47

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai jēdziens “nepasūtīta preču pārdošana” Direktīvas 2005/29 I pielikuma 29. punkta izpratnē ir jāinterpretē tādējādi, ka tas attiecas uz komercpraksi, kas izpaužas kā pieslēgums dzeramā ūdens apgādes publiskajam tīklam, ja patērētājs to nav lūdzis, brīdī, kad patērētājs ievācas dzīvot iepriekš apdzīvotā dzīvoklī.

48

Vispirms jāatgādina, kā tas ir konstatēts šī sprieduma 39. punktā, ka atbilde uz pirmo jautājumu ir atbilstoša ar nosacījumu, ka juridiskās attiecības starp Stichting Waternet un MG ne pilnībā regulē valsts tiesību akti – ne attiecībā uz tirgotāja veikto ūdens piegādi, ne arī ar šo piegādi saistītās izmaksas, un tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

49

Vajadzības gadījumā ir jāpārbauda, vai tāda komercprakse kā pamatlietā aplūkotā prakse attiecībā uz dzeramā ūdens piegādi ietilpst Direktīvas 2005/29 piemērošanas jomā.

50

Šīs direktīvas 1. pantā, lasot to kopā ar tās 23. apsvērumu, ir paredzēts, ka šīs direktīvas mērķis ir dot ieguldījumu iekšējā tirgus pareizā darbībā un sasniegt augsta līmeņa patērētāju tiesību aizsardzību, tuvinot dalībvalstu normatīvos un administratīvos aktus, kas attiecas uz negodīgu komercpraksi, kura rada kaitējumu patērētāju ekonomiskajām interesēm.

51

Līdz ar to valsts tiesiskais regulējums ietilpst minētās direktīvas piemērošanas jomā tikai tad, ja tam ir mērķi, kas attiecas uz patērētāju tiesību aizsardzību (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2012. gada 4. oktobris, Pelckmans Turnhout, C‑559/11, nav publicēts, EU:C:2012:615, 20. punkts).

52

Šajā ziņā ir jānorāda, ka pamatlietā aplūkoto valsts tiesību aktu mērķi skaidri neizriet ne no iesniedzējtiesas nolēmuma, ne no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem. Šādos apstākļos iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai Stichting Waternet prakse izriet no tādu valsts tiesību normu piemērošanas, kuru mērķis ir patērētāju ekonomisko interešu aizsardzība, un vai tādējādi tā ietilpst Direktīvas 2005/29 piemērošanas jomā vai arī, gluži pretēji, tās mērķis ir aizsargāt tikai citas sabiedrības intereses, piemēram, sabiedrības veselību. Tikai gadījumā, ja – kā uzskata iesniedzējtiesa –, ņemot vērā šī sprieduma iepriekšējo punktu, Stichting Waternet prakse ietilptu Direktīvas 2005/29 piemērošanas jomā, tai būtu jāpārbauda, vai šī prakse ir “nepasūtītu preču pārdošana”.

53

Direktīvas 2005/29 I pielikuma 29. punktā ir paredzēts, ka agresīvas komercprakses kategorijā, kas uzskatāma par negodīgu visos apstākļos, ietilpst tas, “ja prasa tūlītēju vai atliktu maksājumu par tirgotāja piegādātiem produktiem, ko patērētājs nav pasūtījis [..] (nepasūtītu preču pārdošana)”.

54

Tātad “nepasūtītu preču pārdošana” šī 29. punkta izpratnē ir tostarp tāda rīcība, kad tirgotājs pieprasa patērētājam samaksāt par produktu vai pakalpojumu, kas sniegts šim patērētājam, lai arī viņš to nav pasūtījis (spriedumi, 2018. gada 13. septembris, Wind Tre un Vodafone Italia, C‑54/17 un C‑55/17, EU:C:2018:710, 43. punkts, kā arī 2019. gada 5. decembris, EVN Bulgaria Toplofikatsia un Toplofikatsia Sofia, C‑708/17 un C‑725/17, EU:C:2019:1049, 64. punkts).

55

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Direktīvas 2005/29 8. pantā jēdziens “agresīva komercprakse” ir definēts kā tāds, kas būtiski ietekmē vai var būtiski ietekmēt vidusmēra patērētāja izvēles vai rīcības brīvību attiecībā uz produktu. No tā izriet, ka pakalpojuma pieprasīšanai ir jānotiek pēc patērētāja brīvas izvēles. Tas it īpaši nozīmē, ka informācijai, ko tirgotājs sniedz patērētājam, ir jābūt skaidrai un adekvātai (spriedums, 2018. gada 13. septembris, Wind Tre un Vodafone Italia, C‑54/17 un C‑55/17, EU:C:2018:710, 45. punkts un tajā minētā judikatūra).

56

Tiesa ir arī nospriedusi, ka, ciktāl cena no patērētāja viedokļa principā ir noteicošs elements, ja viņam ir jāpieņem lēmums veikt darījumu, tā ir jāuzskata par informāciju, kas vajadzīga, lai patērētājs varētu pieņemt šādu uz informāciju balstītu lēmumu (spriedums, 2018. gada 13. septembris, Wind Tre un Vodafone Italia, C‑54/17 un C‑55/17, EU:C:2018:710, 47. punkts).

57

Turklāt, lai interpretētu Direktīvas 2005/29 normas, izšķiroša nozīme ir patērētāja jēdzienam. Saskaņā ar šīs direktīvas 18. apsvērumu novērtējuma kritērijs ir pietiekami labi informēts, kā arī pietiekami vērīgs un piesardzīgs vidusmēra patērētājs, ievērojot sociālos, kultūras un valodas faktorus (spriedums, 2018. gada 13. septembris, Wind Tre un Vodafone Italia, C‑54/17 un C‑55/17, EU:C:2018:710, 51. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra). Saskaņā ar šo pašu 18. apsvērumu iesniedzējtiesai tomēr ir jānosaka vidusmēra patērētāja tipiskā reakcija konkrētajā gadījumā.

58

Šajā gadījumā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka pamatlietā aplūkotajai ūdensapgādes sabiedrībai ir jāsniedz ūdens piegādes pakalpojums, ko nevar pārtraukt patērētāja neveiktas samaksas dēļ, pirms viņam ir nosūtīts rakstveida atgādinājums un minētā sabiedrība ir centusies personīgi sazināties ar šo patērētāju.

59

Attiecībā uz rēķinu par ūdeni iesniedzējtiesa precizē, ka, lai rastos izmaksas, ir nepieciešama patērētāja apzināta rīcība, izmantojot ūdens patēriņu. Turklāt katrai ūdensapgādes sabiedrībai valsts iestāžu pārraudzībā ir jāpiemēro tarifi, kas nosedz izdevumus, ir pārredzami, nediskriminējoši un samērīgi attiecībā pret ūdens patēriņu.

60

Iesniedzējtiesa arī norāda, ka vidusmēra patērētājs Nīderlandē, kas ievācas dzīvot iepriekš apdzīvotā dzīvoklī, zina, ka šis dzīvoklis joprojām ir pieslēgts publiskajam dzeramā ūdens izplatīšanas tīklam un ka ūdens piegāde ir par maksu.

61

Šie apstākļi nošķir pamatlietu no lietām, kurās tika pasludināts 2018. gada 13. septembra spriedums Wind Tre un Vodafone Italia (C‑54/17 un C‑55/17, EU:C:2018:710, 49. un 56. punkts). Proti, minētajā spriedumā Tiesa nosprieda, ka nav nozīmes tam, ka attiecīgo pakalpojumu izmantošanai dažos gadījumos varēja būt nepieciešama apzināta patērētāja rīcība, un secināja, ka pastāv “nepasūtītu preču pārdošana” Direktīvas 2005/29 I pielikuma 29. punkta izpratnē, jo šajās lietās patērētāji nebija saņēmuši piemērotu informāciju par noteiktiem sniegtajiem pakalpojumiem un to izmaksām.

62

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka jēdziens “nepasūtītu preču pārdošana” Direktīvas 2005/29 I pielikuma 29. punkta izpratnē ir jāinterpretē tādējādi, ka, neskarot pārbaudes, kas ir jāveic iesniedzējtiesai, tas neietver dzeramā ūdens piegādes sabiedrības komercpraksi, kura izpaužas kā pieslēgums publiskajam ūdens apgādes tīklam brīdī, kad patērētājs ievācas dzīvot iepriekš apdzīvotā dzīvoklī, jo, tā kā patērētājam nav iespējas izvēlēties šī pakalpojuma sniedzēju, šis sniedzējs izraksta rēķinus par tarifiem, kas nosedz izdevumus, ir pārredzami, nediskriminējoši un atbilstoši ūdens patēriņam, un šis patērētājs zina, ka šis dzīvoklis joprojām ir pieslēgts publiskajam dzeramā ūdens izplatīšanas tīklam un ka ūdens piegāde ir par maksu.

63

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (sestā palāta) nospriež: