–

Openbaar Ministerie vārdā – C. McGivern un K. van der Schaft,

–

Nīderlandes valdības vārdā – M. K. Bulterman un C. S. Schillemans, kā arī J. Langer, pārstāvji,

–

Īrijas vārdā – M. Lane, pārstāve, kurai palīdz G. Mullan, BL,

–

Francijas valdības vārdā – A. Daniel, pārstāve,

–

Ungārijas valdības vārdā – M. Z. Fehér, pārstāvis,

–

Eiropas Komisijas vārdā – S. Grünheid, kā arī M. Wasmeier un W. Wils, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Pamatlēmuma 2002/584/TI (2002. gada 13. jūnijs) par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm (OV 2002, L 190, 1. lpp.), kas grozīts ar Padomes Pamatlēmumu 2009/299/TI (2009. gada 26. februāris) (OV 2009, L 81, 24. lpp.) (turpmāk tekstā – “Pamatlēmums 2002/584”), 27. panta 3. punkta g) apakšpunktu un 4. punktu, kā arī 28. panta 3. punktu un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. pantu.

2

Šie lūgumi tika iesniegti saistībā ar divu Eiropas apcietināšanas orderu izpildi Nīderlandē, kurus lietā C‑428/21 PPU ir izdevušas Ungārijas tiesu iestādes pret HM, trešās valsts valstspiederīgo, un attiecīgi lietā C‑429/21 PPU ir izdevušas Beļģijas tiesu iestādes pret TZ, Nīderlandes pilsoni, pēc piekrišanas pieprasījuma saņemšanas, ko katra no šīm tiesu iestādēm iesniegusi: pirmo – atbilstoši Pamatlēmuma 2002/584 27. panta 4. punktam un otro – atbilstoši tā 28. panta 3. punktam.

3

Pamatlēmuma 2002/584 5., 6. un 12. apsvērums ir formulēts šādi:

[..]

4

Šī pamatlēmuma 1. pantā “Eiropas apcietināšanas ordera definīcija un pienākums to izpildīt” ir noteikts:

“1.   Eiropas apcietināšanas orderis ir tiesas nolēmums, ko izsniedz dalībvalsts, lai cita dalībvalsts apcietinātu un nodotu pieprasīto personu kriminālvajāšanas veikšanai vai lai izpildītu brīvības atņemšanas sodu, vai arī lai piemērotu ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli.

2.   Dalībvalstis izpilda ikvienu Eiropas apcietināšanas orderi, pamatojoties uz savstarpējas atzīšanas principu un saskaņā ar šī pamatlēmuma noteikumiem.

3.   Šis pamatlēmums groza [negroza] pienākumu ievērot pamattiesības un tiesību pamatprincipus, kā tie minēti [LES] 6. pantā [..].”

5

Minētā pamatlēmuma 3., 4. un 4.a pantā ir uzskaitīti Eiropas apcietināšanas ordera obligātas (3. pants) un fakultatīvas (4. un 4.a pants) neizpildīšanas pamati. Šā pamatlēmuma 5. pantā ir paredzētas garantijas, kas izsniegšanas dalībvalstij jāsniedz īpašos gadījumos. Pamatlēmuma 2002/584 8. pants attiecas uz Eiropas apcietināšanas ordera saturu un formu.

6

Saskaņā ar šī pamatlēmuma 11. pantu “Pieprasītās personas tiesības”:

“1.   Kad pieprasīto personu apcietina, kompetentā izpildes tiesu iestāde saskaņā ar savas valsts tiesībām informē personu par Eiropas apcietināšanas orderi un par tā saturu, un arī par iespēju piekrist nodošanai izsniegšanas tiesu iestādei.

2.   Pieprasītajai personai, kuru apcietina Eiropas apcietināšanas ordera izpildei, ir tiesības saņemt juridiska padomdevēja un tulka palīdzību saskaņā ar izpildes dalībvalsts tiesībām.”

7

Minētā pamatlēmuma 13. pantā “Piekrišana nodošanai” ir paredzēts:

“1.   Ja apcietinātā persona norāda, ka tā piekrīt nodošanai, šo piekrišanu un attiecīgā gadījumā noteiktu [skaidri izteiktu] atteikšanos no tiesībām, ko paredz “specialitātes princips”, kas minēts 27. panta 2. punktā, dod izpildes tiesu iestādē saskaņā ar izpildes dalībvalsts iekšējām tiesībām.

2.   Katra dalībvalsts pieņem pasākumus, lai nodrošinātu to, ka 1. punktā minēto piekrišanu un attiecīgā gadījumā atteikšanos konstatē tādā veidā, kas liecina par to, ka attiecīgā persona tos ir izteikusi brīvprātīgi un pilnībā apzinoties sekas. Šajā sakarā pieprasītajai personai ir tiesības uz juridiska padomdevēja palīdzību.

3.   Piekrišanu un attiecīgā gadījumā atteikšanos, kas minēta 1. punktā, reģistrē protokolā saskaņā ar procedūru, kas paredzēta izpildes dalībvalsts tiesību aktos.

[..]”

8

Šī paša pamatlēmuma 14. pantā “Pieprasītās personas uzklausīšana” ir noteikts:

“Ja apcietinātā persona nepiekrīt tās nodošanai, kā paredzēts 13. pantā, viņai ir tiesības, ka to uzklausa izpildes tiesu iestāde saskaņā ar izpildes dalībvalsts tiesībām.”

9

Pamatlēmuma 2002/584 15. pants ir formulēts šādi:

“1.   Izpildes tiesu iestāde termiņos un saskaņā ar šajā pamatlēmumā noteiktajiem nosacījumiem pieņem lēmumu par to, vai persona ir jānodod.

2.   Ja izpildes tiesu iestāde uzskata, ka informācija, ko paziņojusi izsniegšanas dalībvalsts, ir nepietiekama, lai ļautu pieņemt lēmumu par nodošanu, tā lūdz, lai steidzami piegādā vajadzīgo papildu informāciju, konkrēti to, kas attiecas uz 3. līdz 5. pantu un 8. pantu, un tā var noteikt termiņu tās saņemšanai, ņemot vērā to, ka ir vajadzīgs ievērot termiņus, kas noteikti 17. pantā.

3.   Izsniegšanas tiesu iestāde var ikvienā brīdī pārsūtīt ikvienu papildu derīgu informāciju izpildes tiesu iestādei.”

10

Šī pamatlēmuma 19. panta “Personas noklausīšanās [uzklausīšana] līdz lēmuma pieņemšanai” 2. punktā ir noteikts:

“Pieprasīto personu noklausās saskaņā ar izpildu dalībvalsts tiesībām un saskaņā ar nosacījumiem, ko nosaka, izsniegšanas un izpildes iestādēm savstarpēji vienojoties.”

11

Saskaņā ar minētā pamatlēmuma 27. pantu “Iespējamā kriminālvajāšana par citiem nodarījumiem”:

“1.   Katra dalībvalsts var paziņot Padomes ģenerālsekretariātam, ka tās attiecībās ar citām dalībvalstīm, kas veikušas tādu pašu paziņojumu, uzskata, ka ir dota piekrišana personas kriminālvajāšanai, notiesāšanai vai apcietināšanai brīvības atņemšanas soda vai piespiedu līdzekļa izpildei par nodarījumu, kas izdarīts pirms tās nodošanas un kas nav nodarījums, par kuru tā nodota, ja vien īpašā gadījumā izpildes tiesu iestāde neparedz citādi tās lēmumā par nodošanu.

2.   Izņemot gadījumus, kas paredzēti 1. un 3. punktā, nevar veikt nodotās personas kriminālvajāšanu, to notiesāt vai tai atņemt brīvību par nodarījumu, kas veikts pirms tās nodošanas un kas nav nodarījums, par kuru tā nodota.

3.   Šā panta 2. punktu nepiemēro šādos gadījumos:

[..]

4.   Piekrišanas pieprasījumu iesniedz izpildes tiesu iestādei kopā ar informāciju, kas minēta 8. panta 1. punktā, un tulkojumu, kas minēts 8. panta 2. punktā. Piekrišanu sniedz tad, kad uz nodarījumu, par kuru to prasa, pašu attiecas nodošana saskaņā ar šī pamatlēmuma noteikumiem. Piekrišanu atsaka 3. pantā minēto iemeslu dēļ, un citādi to var atteikt tikai 4. pantā minēto iemeslu dēļ. Lēmumu pieņem ne vēlāk kā 30 dienu laikā pēc pieprasījuma saņemšanas.

[..]”

12

Šā pamatlēmuma 28. pantā “Nodošana vai vēlāka izdošana” ir noteikts:

“1.   Katra dalībvalsts var paziņot Padomes ģenerālsekretariātam, ka tās attiecībās ar citām dalībvalstīm, kas veikušas tādu pašu paziņojumu, uzskata, ka ir dota piekrišana personas nodošanai dalībvalstij, kas nav izpildes dalībvalsts, pamatojoties uz Eiropas apcietināšanas orderi, kas izsniegts par nodarījumu, kas izdarīts pirms tās nodošanas, ja vien īpašā gadījumā izpildes tiesu iestāde neparedz citādi tās lēmumā par nodošanu.

2.   Katrā gadījumā personu, kas nodota izsniegšanas dalībvalstij, pamatojoties uz Eiropas apcietināšanas orderi, var bez izpildes dalībvalsts piekrišanas nodot dalībvalstij, kas nav izpildes dalībvalsts, uz Eiropas apcietināšanas ordera pamata, kas izsniegts par nodarījumu, kas izdarīts pirms tās nodošanas, šādos gadījumos:

[..]

3.   Izpildes tiesu iestāde piekrīt nodošanai citai dalībvalstij saskaņā ar šādiem noteikumiem:

[..]”

13

Pamatlēmums 2002/584 Nīderlandes tiesībās ir transponēts ar 2004. gada 29. aprīļaWet tot implementatie van het kaderbesluit van de Raad van de Europese Unie betreffende het Europees aanhoudingsbevel en de procedures van overlevering tussen de lidstaten van de Europese Unie (Overleveringswet) (Likums, ar ko īsteno Eiropas Savienības Padomes Pamatlēmumu par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm (Likums par nodošanu); Stb. 2004, Nr. 195), kas pēdējo reizi grozīts ar 2021. gada 17. marta likumu (Stb. 2021, Nr. 155).

14

2020. gada 25. maijā iesniedzējtiesa – rechtbank Amsterdam (Amsterdamas tiesa, Nīderlande) – atļāva Ungārijai nodot HM, trešās valsts valstspiederīgo, kriminālvajāšanai šajā dalībvalstī par darbībām, kas kvalificētas kā “noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšana”. HM faktiski tika nodots Ungārijai 2020. gada 25. jūnijā, kur viņš kopš tā laika atrodas apcietinājumā.

15

2021. gada 13. aprīlī Ungārijas tiesu iestāde saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584 27. panta 3. punkta g) apakšpunktu un 4. punktu iesniedza iesniedzējtiesai piekrišanas pieprasījumu tam, lai pret HM Ungārijā tiktu veikta kriminālvajāšana par citiem nodarījumiem, kas nav tie, kuri bija viņa nodošanas pamatā, tostarp par citām darbībām, kuras veido noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un kuras attiecīgā persona esot izdarījusi pirms minētās nodošanas.

16

Kā norāda iesniedzējtiesa, kas ir izpildes tiesu iestāde šajā lietā, – piekrišanas pieprasījumā ir ietverta Pamatlēmuma 2002/584 8. panta 1. punktā paredzētā informācija, kā arī protokols par HM uzklausīšanu Ungārijas tiesu iestādē. Šīs uzklausīšanas laikā viņš advokāta klātbūtnē esot paziņojis, ka nevēlas atteikties no specialitātes principa piemērošanas saskaņā ar šī pamatlēmuma 27. panta 3. punkta f) apakšpunktu.

17

Lai gan iesniedzējtiesa norāda, ka Pamatlēmumā 2002/584 nav neviena noteikuma par procedūru, kas ir jāievēro izpildes tiesu iestādei, kurai ir iesniegts šī pamatlēmuma 27. pantā minētais piekrišanas pieprasījums, tā norāda, ka tiesības tikt uzklausītam ir daļa no tiesībām uz aizstāvību, kas ir raksturīgas tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.

18

Taču, ņemot vērā, ka HM pašlaik atrodas apcietinājumā Ungārijā, viņš netika uzaicināts izteikties par iesniedzējtiesai adresēto piekrišanas pieprasījumu un, iesniedzējtiesai izskatot šo pieprasījumu, viņš nebija klāt, kā arī viņu nepārstāvēja nedz advokāts, kurš viņam bija sniedzis palīdzību iepriekšējā procesa posmā saistībā ar Eiropas apcietināšanas ordera izpildi, nedz arī kāds cits advokāts.

19

Tādējādi iesniedzējtiesai rodas jautājums, kurā dalībvalstī un kādā veidā nodotajai personai ir jāvar īstenot tiesības tikt uzklausītai tad, ja izsniegšanas dalībvalsts tiesu iestāde vēršas izpildes tiesu iestādē ar Pamatlēmuma 2002/584 27. panta 3. punkta g) apakšpunktā un 4. punktā paredzēto piekrišanas pieprasījumu.

20

Šajā kontekstā rechtbank Amsterdam (Amsterdamas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

21

2021. gada 26. janvārī iesniedzējtiesa atļāva nodot TZ, Nīderlandes pilsoni, Beļģijas Karalistei kriminālvajāšanas veikšanai Beļģijā par darbībām, kas kvalificētas kā “organizēta vai bruņota laupīšana”. TZ faktiski tika nodots šai dalībvalstij, kur viņš kopš tā laika atrodas apcietinājumā.

22

2021. gada 3. maijā Beļģijas tiesu iestāde nosūtīja iesniedzējtiesai piekrišanas pieprasījumu vēlākai TZ nodošanai Vācijas Federatīvajai Republikai saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584 28. panta 3. punktu, lai veiktu kriminālvajāšanu par citiem nodarījumiem, proti, organizētu vai bruņotu laupīšanu, kas esot izdarīta 2020. gadā. Piekrišanas pieprasījumā ir ietverta informācija, kas minēta šī pamatlēmuma 8. panta 1. punktā, kā arī tā paša panta 2. punktā minētais tulkojums.

23

Iesniedzējtiesa – kā izpildes tiesu iestāde šajā lietā – norāda, ka TZ pašlaik atrodas apcietinājumā Beļģijā. Viņš netika uzaicināts un nebija ne klātesošs, ne pārstāvēts brīdī, kad iesniedzējtiesa izskatīja Beļģijas tiesu iestādes iesniegto pieprasījumu.

24

Tādējādi iesniedzējtiesa būtībā uzdod tādu pašu jautājumu kā šī sprieduma 19. punktā minētais jautājums par nodotās personas tiesībām tikt uzklausītai saistībā ar piekrišanas pieprasījumu, kas ir pamatots ar Pamatlēmuma 2002/584 28. panta 3. punktu.

25

Šajā kontekstā rechtbank Amsterdam (Amsterdamas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

26

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2021. gada 30. jūlija lēmumu lietas C‑428/21 PPU un C‑429/21 PPU tika apvienotas.

27

Iesniedzējtiesa iesniedza pieteikumu par to, lai lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu piemērotu Eiropas Savienības Tiesas statūtu 23.a pantā un Tiesas Reglamenta 107. pantā paredzēto steidzamības tiesvedību.

28

Lūguma pamatojumam iesniedzējtiesa norāda, ka prejudiciālie jautājumi attiecas uz jomām, kas minētas LESD trešās daļas V sadaļā, un ka HM un TZ šobrīd ir atņemta brīvība.

29

Runājot, pirmām kārtām, par HM situāciju, šī tiesa norāda, ka Tiesas atbildei uz prejudiciālajiem jautājumiem būs tieša un izšķiroša ietekme uz attiecīgās personas apcietinājuma ilgumu Ungārijā, jo it īpaši gadījumā, ja tiek noraidīts piekrišanas pieprasījums nodarījumu saraksta paplašināšanai atbilstoši Pamatlēmuma 2002/584 27. panta 3. punkta g) apakšpunktam un 4. punktam, izsniegšanas dalībvalsts kompetentā iestāde nedrīkstēs viņu ievietot pagaidu apcietinājumā par šajā pieprasījumā norādītajiem nodarījumiem.

30

Otrām kārtām, attiecībā uz TZ situāciju iesniedzējtiesa uzsver, ka šai personai ir atņemta brīvība, gaidot šīs tiesas lēmumu par piekrišanas pieprasījumu vēlākai nodošanai Vācijas tiesu iestādei, lai izpildītu tās izsniegto Eiropas apcietināšanas orderi.

31

Šajā ziņā ir jānorāda, pirmkārt, ka izskatāmie lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Pamatlēmuma 2002/584, uz ko attiecas LESD trešās daļas V sadaļa par brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, interpretāciju. Tādējādi tiem var piemērot Eiropas Savienības Tiesas statūtu 23.a pantā un Reglamenta 107. pantā paredzēto steidzamības tiesvedību.

32

Otrkārt, attiecībā uz steidzamības kritēriju atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai jāņem vērā tas, ka attiecīgajai personai pamatlietā šobrīd ir piemērota brīvības atņemšana un ka tās turpmāka atrašanās apcietinājumā ir atkarīga no strīda atrisinājuma pamatlietā (skat. it īpaši spriedumu, 2019. gada 28. novembris, Spetsializirana prokuratura, C‑653/19 PPU, EU:C:2019:1024, 22. punkts un tajā minētā judikatūra).

33

Šajā lietā, pirmām kārtām, HM un TZ šobrīd ir atņemta brīvība. Kā izriet no šī sprieduma 18. un 23. punkta, HM un TZ atrodas apcietinājumā attiecīgi Ungārijā un Beļģijā pēc nodošanas šīm dalībvalstīm, pamatojoties uz to izsniegtiem Eiropas apcietināšanas orderiem. Otrām kārtām, ņemot vērā, ka iesniedzējtiesas uzdotie jautājumi attiecas uz nepieciešamību uzklausīt attiecīgo personu par iemesliem, kas var pamatot atteikumu tam, lai izpildes dalībvalsts tiesu iestāde piekristu to nodarījumu saraksta paplašināšanai, kuri bija šīs personas sākotnējas vai vēlākas nodošanas citai dalībvalstij pamatā, Tiesas nolēmums varētu tūlītēji ietekmēt HM un TZ pirmstiesas apcietinājuma iznākumu.

34

Šādos apstākļos Tiesas pirmā palāta pēc tiesneša referenta priekšlikuma, uzklausījusi ģenerāladvokātu, 2021. gada 29. jūlijā nolēma apmierināt iesniedzējtiesas pieteikumu par steidzamības tiesvedības piemērošanu šiem lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu.

35

Ar abiem jautājumiem katrā no apvienotajām lietām, kuri ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Pamatlēmuma 2002/584 27. panta 3. punkta g) apakšpunkts un 4. punkts, kā arī 28. panta 3. punkts, raugoties no Hartas 47. pantā garantēto tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā viedokļa, ir jāinterpretē tādējādi, ka personai, kas izsniegšanas tiesu iestādei ir nodota, izpildot Eiropas apcietināšanas orderi, ir tiesības tikt uzklausītai izpildes tiesu iestādē tad, ja šī iestāde saņem izsniegšanas tiesu iestādes piekrišanas pieprasījumu atbilstoši šīm minētā pamatlēmuma tiesību normām, un – apstiprinošas atbildes gadījumā – kāda veidā ir īstenojamas šīs personas tiesības tikt uzklausītai.

36

Lai atbildētu uz šo jautājumu, sākumā ir jāatgādina ar Pamatlēmumu 2002/584 ieviestās sistēmas juridiskie pamati, kādi tie izriet no šī pamatlēmuma un Tiesas judikatūras.

37

Vispirms ir jāuzsver, ka gan savstarpējas uzticēšanās starp dalībvalstīm principam, gan arī savstarpējās atzīšanas principam, kas pats ir balstīts uz savstarpējo uzticēšanos starp šīm dalībvalstīm, Savienības tiesībās ir fundamentāla nozīme, jo tie ļauj izveidot un uzturēt telpu bez iekšējām robežām. Konkrētāk, it īpaši attiecībā uz brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, ar savstarpējas uzticēšanās principu katrai no šīm valstīm ir noteikts pienākums uzskatīt, izņemot ārkārtas apstākļus, ka visas pārējās dalībvalstis ievēro Savienības tiesības, it īpaši šajās tiesībās atzītās pamattiesības (spriedums, 2020. gada 17. decembris, Openbaar Ministerie (Izsniegšanas tiesu iestādes neatkarība), C‑354/20 PPU un C‑412/20 PPU, EU:C:2020:1033, 35. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

38

Šajā kontekstā, ar Pamatlēmumu 2002/584 ieviešot vienkāršotu un efektīvāku sistēmu sodīto vai aizdomās par krimināllikuma pārkāpumu turēto personu nodošanai, ir paredzēts atvieglot un paātrināt tiesu sadarbību ar mērķi veicināt Savienībai paredzētā mērķa kļūt par brīvības, drošības un tiesiskuma telpu īstenošanu, balstoties uz augstu uzticības līmeni, kam jāpastāv starp dalībvalstīm (spriedums, 2021. gada 29. aprīlis, X (Eiropas apcietināšanas orderis – Ne bis in idem), C‑665/20 PPU, EU:C:2021:339, 37. punkts un tajā minētā judikatūra).

39

Proti, kā izriet no Pamatlēmuma 2002/584 1. panta 1. un 2. punkta, raugoties no tā 5. apsvēruma viedokļa, šī pamatlēmuma mērķis ir aizvietot notiesāto vai aizdomās turamo personu daudzpusējo izdošanas sistēmu, kuras pamatā ir 1957. gada 13. decembrī Parīzē parakstītā Eiropas Konvencija par izdošanu, ar notiesāto vai aizdomās turēto personu nodošanas starp tiesu iestādēm sistēmu, lai pildītu spriedumus vai veiktu kriminālvajāšanu, šo pēdējo minēto sistēmu balstot uz savstarpējas atzīšanas principu (skat. it īpaši spriedumu, 2020. gada 11. marts, SF (Eiropas apcietināšanas orderis – Atpakaļnogādes garantija uz izpildes dalībvalsti), C‑314/18, EU:C:2020:191, 37. punkts un tajā minētā judikatūra).

40

Šis princips, kas – kā tas izriet arī no Pamatlēmuma 2002/584 6. apsvēruma – ir uzskatāms par tiesu iestāžu sadarbības krimināllietās “stūrakmeni”, ir izteikts šā pamatlēmuma 1. panta 2. punktā, kurā nostiprināts princips, ka dalībvalstīm ir jāizpilda ikviens Eiropas apcietināšanas orderis, pamatojoties uz savstarpējas atzīšanas principu un ievērojot minētā pamatlēmuma noteikumus (spriedums, 2021. gada 29. aprīlis, X (Eiropas apcietināšanas orderis – Ne bis in idem), C‑665/20 PPU, EU:C:2021:339, 38. punkts un tajā minētā judikatūra).

41

No minētā izriet, ka izpildes tiesu iestādes principā var atteikties izpildīt šādu orderi vienīgi atbilstoši izsmeļoši uzskaitītajiem, Pamatlēmumā 2002/584 paredzētajiem neizpildes pamatiem. Tādējādi, ja Eiropas apcietināšanas ordera izpilde ir princips, tad izpildes atteikums tiek saprasts kā izņēmums, kas ir jāinterpretē šauri (spriedums, 2021. gada 29. aprīlis, X (Eiropas apcietināšanas orderis – Ne bis in idem), C‑665/20 PPU, EU:C:2021:339, 39. punkts un tajā minētā judikatūra).

42

Attiecībā, konkrētāk, uz Pamatlēmuma 2002/584 27. un 28. pantu, kas minēti lūgumos sniegt prejudiciālu nolēmumu, Tiesa jau ir nospriedusi, ka, lai arī šajās tiesību normās dalībvalstīm ir paredzētas atsevišķas precīzas kompetences Eiropas apcietināšanas ordera izpildē, šīs normas – tā kā tajās ir ietvertas atkāpes no šī pamatlēmuma 1. panta 2. punktā nostiprinātā savstarpējās atzīšanas principa – nevar tikt interpretētas tādējādi, ka tiktu neitralizēts minētā pamatlēmuma mērķis, proti, veicināt un paātrināt nodošanu starp dalībvalstu tiesu iestādēm, ievērojot savstarpējo uzticēšanos, kam jāpastāv starp tām (spriedums, 2020. gada 24. septembris, Generalbundesanwalt beim Bundesgerichtshof (Specialitātes princips), C‑195/20 PPU, EU:C:2020:749, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).

43

Visbeidzot Tiesa ir uzsvērusi, ka Pamatlēmums 2002/584, raugoties no Hartas tiesību normu viedokļa, nevar tikt interpretēts tādējādi, lai apšaubītu dalībvalstu tiesu iestāžu sadarbības sistēmas – kurā Eiropas apcietināšanas orderis, kā to ir paredzējis Savienības likumdevējs, ir viens no būtiskajiem elementiem – efektivitāti (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 29. aprīlis, X (Eiropas apcietināšanas orderis – Ne bis in idem), C‑665/20 PPU, EU:C:2021:339, 58. punkts un tajā minētā judikatūra).

44

Tādējādi Tiesa ir nospriedusi, ka, tostarp lai nodrošinātu, ka Eiropas apcietināšanas ordera darbība netiek paralizēta, LES 4. panta 3. punkta pirmajā daļā paredzētais lojālas sadarbības pienākums ir jāīsteno dialogā starp izpildes tiesu iestādēm un izsniegšanas tiesu iestādēm. Turklāt atbilstoši lojālas sadarbības principam Savienība un dalībvalstis ar patiesu savstarpēju cieņu palīdz cita citai, lai nodrošinātu to pienākumu izpildi, kas izriet no Līgumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 25. jūlijs, Generalstaatsanwaltschaft (Apcietinājuma apstākļi Ungārijā), C‑220/18 PPU, EU:C:2018:589, 104. un 109. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

45

Ņemot vērā šos elementus, ir jānosaka, pirmkārt, vai personai, kas nodota izsniegšanas tiesu iestādei, izpildot Eiropas apcietināšanas orderi, kā uzskata iesniedzējtiesa, ir tiesības tikt uzklausītai tad, ja, pamatojoties attiecīgi uz Pamatlēmuma 2002/584 27. panta 3. punkta g) apakšpunktu un 4. punktu vai tā 28. panta 3. punktu, šī iestāde izpildes tiesu iestādei ir iesniegusi piekrišanas pieprasījumu kriminālvajāšanai par citiem nodarījumiem, kas nav tie, kuri bijuši nodošanas pamatā, vai arī šīs personas vēlākai nodošanai citai dalībvalstij.

46

Šajā ziņā ir jānorāda, ka Pamatlēmuma 2002/584 14. pantā ir paredzēts, ka ikvienai apcietinātajai personai, kas nepiekrīt tās nodošanai, ir tiesības tikt uzklausītai, un šī pamatlēmuma 19. pantā ir paredzēti noteikumi, kas īpaši attiecas uz šādu uzklausīšanu. Savukārt minētajā pamatlēmumā nav nevienas īpašas tiesību normas par nodotās personas tiesībām tikt uzklausītai saistībā ar kādu no iepriekšējā punktā minētajiem piekrišanas pieprasījumiem.

47

No Pamatlēmuma 2002/584 1. panta 3. punkta, lasot to kopsakarā ar tās 12. apsvērumu, izriet, ka pamatlēmumā ir ievērotas pamattiesības un principi, kas atzīti LES 6. pantā un atspoguļoti Hartā, it īpaši tās VI nodaļas noteikumos. Hartas 47. pants, kurš ir iekļauts šajā nodaļā, ir veltīts tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.

48

Tā kā tiesības tikt uzklausītam ir daļa no tiesībām uz aizstāvību un ir raksturīgas tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 15. jūlijs, Komisija/Polija (Disciplinārie pasākumi pret tiesnešiem), C‑791/19, EU:C:2021:596, 203. un 205. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra), no tā, ka Pamatlēmumā 2002/584 nav skaidri atzītas attiecīgās personas tiesības tikt uzklausītai saistībā ar piekrišanas pieprasījumu atbilstoši šī pamatlēmuma 27. panta 3. punkta g) apakšpunktam un 4. punktam vai tā 28. panta 3. punktam, nekādā ziņā nevar tikt izsecināts, ka šādos apstākļos šai personai būtu liegtas šīs pamattiesības.

49

Proti, kā Tiesa jau ir atgādinājusi, lēmums par Pamatlēmuma 2002/584 27. panta 4. punktā paredzētās piekrišanas došanu ir atšķirīgs no lēmuma par Eiropas apcietināšanas ordera izpildi un attiecīgajai personai rada sekas, kas atšķiras no pēdējā minētā lēmuma radītajām (spriedums, 2020. gada 24. novembris, Openbaar Ministerie (Dokumentu viltošana), C‑510/19, EU:C:2020:953, 60. punkts). Tā tam būtu jābūt arī attiecībā uz sekām, ko rada šī pamatlēmuma 28. panta 3. punktā minētā piekrišana par attiecīgās personas vēlāku nodošanu citai dalībvalstij.

50

Šajā ziņā jānorāda, pirmām kārtām, ka atbilstoši šīm tiesību normām izpildes tiesu iestādes piekrišana tiek dota tad, ja noziedzīgais nodarījums, saistībā ar kuru tā tiek lūgta, jau pats par sevi ir pamats pienākumam veikt nodošanu saskaņā ar minētajā pamatlēmumā noteikto. Turklāt piekrišana tiek atteikta to pašu obligātās vai fakultatīvās neizpildīšanas pamatu dēļ, kuri šā pamatlēmuma 3. un 4. pantā ir paredzēti attiecībā uz Eiropas apcietināšanas orderi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 24. novembris, Openbaar Ministerie (Dokumentu viltošana), C‑510/19, EU:C:2020:953, 61. punkts).

51

Otrām kārtām, lai arī tad, ja izpildes tiesu iestādei tiek lūgts dot piekrišanu saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584 27. panta 4. punktu vai 28. panta 3. punktu, pieprasītā persona jau ir tikusi nodota izsniegšanas tiesu iestādei, izpildot Eiropas apcietināšanas orderi, tomēr lēmums par šo piekrišanu, gluži tāpat kā lēmums par šā Eiropas apcietināšanas ordera izpildi, var iespējami aizskart attiecīgās personas brīvību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 24. novembris, Openbaar Ministerie (Dokumentu viltošana), C‑510/19, EU:C:2020:953, 62. punkts). Proti, lēmuma dot piekrišanu rezultātā pret minēto personu tostarp var tikt veikta kriminālvajāšana, tā var tikt notiesāta vai tai var tikt atņemta brīvība par citu noziedzīgu nodarījumu, nevis to, uz kuru attiecas Eiropas apcietināšanas orderis, kura izpildes ietvaros tā varēja izmantot savas pamattiesības, tostarp tiesības tikt uzklausītai.

52

Tādējādi, ņemot vērā, ka pasākums, ko viņai paredzēts piemērot, to nelabvēlīgi ietekmētu, ir jāuzskata, ka attiecīgajai personai ir jābūt tiesībām tikt uzklausītai, ja izsniegšanas dalībvalsts tiesu iestādes ir iesniegušas piekrišanas pieprasījumu saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584 27. panta 4. punktu vai tā 28. panta 3. punktu.

53

Līdz ar to, otrkārt, ir jānosaka, kurā iestādē attiecīgā persona var īstenot tiesības tikt uzklausītai, ja tiek iesniegts šāds piekrišanas pieprasījums.

54

Pat ja saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584 27. panta 3. punkta f) apakšpunktu un 28. panta 2. punkta b) apakšpunktu izsniegšanas tiesu iestādei ir jāuzklausa attiecīgā persona, lai saņemtu iespējamu šīs personas atteikumu no šī pamatlēmuma 27. panta 2. punktā paredzētā specialitātes principa piemērošanas vai minētās personas piekrišanu veikt vēlāku nodošanu citai dalībvalstij saskaņā ar tā 28. panta 2. punktu, izpildes tiesu iestādei tomēr ir jādod sava piekrišana kriminālvajāšanas attiecināšanai uz citiem nodarījumiem vai šādai vēlākai nodošanai, piemērojot minētā pamatlēmuma 27. panta 4. punktu un 28. panta 3. punkta d) apakšpunktu.

55

Tādējādi šai pēdējai minētajai iestādei, it īpaši, ņemot vērā Pamatlēmuma 2002/584 3. un 4. pantā paredzētos obligātos vai fakultatīvos neizpildīšanas pamatus, ir jāizvērtē, vai kriminālvajāšanas iespējamā attiecināšana uz citiem nodarījumiem vai vēlāka nodošana citai dalībvalstij var tikt atļauta.

56

No tā izriet, ka tieši izpildes tiesu iestādei ir jāuzklausa nodotā persona, ja izsniegšanas dalībvalsts tiesu iestādes ir iesniegušas piekrišanas pieprasījumu atbilstoši Pamatlēmuma 2002/584 27. panta 4. punktam vai tā 28. panta 3. punktam.

57

Līdz ar to, treškārt un visbeidzot, ir jānosaka šo tiesību īstenošanas kārtība, kāda tā izriet no Savienības tiesībām.

58

Šajā ziņā, kā tas tika uzsvērts tiesas sēdē Tiesā, ir jāpārliecinās, ka šī kārtība ir piemērota, lai vienlaikus nodrošinātu gan Pamatlēmuma 2002/584 mērķa sasniegšanu, proti, atvieglot un paātrināt nodošanu starp dalībvalstu tiesu iestādēm, kā tas izriet no šī sprieduma 42. punkta, gan nodotās personas pamattiesību ievērošanu.

59

Taču Pamatlēmumā 2002/584 nav nevienas tiesību normas, kas attiektos konkrēti uz šādu kārtību.

60

Tādējādi, īstenojot Pamatlēmumu 2002/584, dalībvalstis atbilstoši savai procesuālajai autonomijai saglabā iespēju šajā ziņā pieņemt noteikumus, kas dažādās dalībvalstīs var izrādīties atšķirīgi. Tomēr tām ir jānodrošina, lai ar šiem noteikumiem netiktu pārkāptas no šī pamatlēmuma izrietošās prasības, it īpaši attiecībā uz to pamatā esošo Hartas 47. pantā garantēto tiesību aizsardzību tiesā (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2021. gada 10. marts, PI, C‑648/20 PPU, EU:C:2021:187, 58. punkts).

61

Turklāt, kā ģenerāladvokāts būtībā ir norādījis secinājumu 53. punktā, ja nav īpašu noteikumu, kas paredzēti Savienības tiesībās, kārtība, kādā tiek īstenotas attiecīgās personas tiesības tikt uzklausītai saistībā ar izsniegšanas dalībvalsts tiesu iestāžu iesniegto piekrišanas pieprasījumu, var tikt noteikta, savstarpēji vienojoties izsniegšanas tiesu iestādēm un izpildes tiesu iestādēm, ievērojot procesuālās autonomijas principu.

62

Kā izriet no Tiesas judikatūras, tiesības tikt uzklausītam, kas ir daļa no tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, garantē ikvienai personai iespēju lietderīgi un efektīvi paust savu viedokli attiecīgā procesā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 15. jūlijs, Komisija/Polija (Disciplinārie pasākumi pret tiesnešiem), C‑791/19, EU:C:2021:596, 205. punkts un tajā minētā judikatūra).

63

Ja izsniegšanas dalībvalsts tiesu iestādes saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584 27. panta 4. punktu vai tā 28. panta 3. punktu ir iesniegušas piekrišanas pieprasījumu, lai arī iespēja lietderīgi un efektīvi darīt zināmu savu viedokli, kas paredzēta Hartas 47. panta otrajā daļā, nenozīmē attiecīgās personas tiesības personiski ierasties izpildes tiesu iestādē tad, ja tā plāno dot izsniegšanas dalībvalsts tiesu iestādes lūgto piekrišanu, tā tomēr nozīmē to, ka šai personai ir jābūt faktiskai iespējai sniegt jebkādus iespējamos apsvērumus un celt iebildumus izpildes tiesu iestādē attiecībā uz piekrišanas pieprasījumu.

64

Interpretējot Hartas 47. panta otro daļu, saskaņā ar tās 52. panta 3. punktu ir jāņem vērā Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūra attiecībā uz 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. pantu.

65

No šīs judikatūras izriet, ka minētās konvencijas 6. panta 1. punkts nav piemērojams izdošanas procedūrām, kurās tostarp ietilpst Eiropas apcietināšanas ordera izpildes procedūra, jo šīs procedūras neizraisa prasītāja civiltiesisko tiesību un pienākumu apstrīdēšanu, nedz arī attiecas uz apsūdzības krimināllietā pamatotību (šajā nozīmē skat. ECT spriedumus, 2008. gada 7. oktobris, Monedero Angora pret Spāniju, CE:ECHR:2008:1007DEC004113805, 2. punkts, un 2014. gada 4. septembris, Trabelsi pret Beļģiju, CE:ECHR:2014:0904JUD000014010, 160. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

66

Šajā ziņā ir arī jāatgādina, ka izpildes tiesu iestādes lēmums piekrist izsniegšanas tiesu iestādes pieprasījumam saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584 27. panta 4. punktu vai tā 28. panta 3. punktu ir jāpieņem vēlākais 30 dienu laikā pēc šī pieprasījuma saņemšanas. Tādējādi, kā izriet no šī sprieduma 62. punkta, ir jāpārliecinās, ka attiecīgā persona tiek uzklausīta lietderīgi un efektīvi, tomēr neapšaubot Pamatlēmuma 2002/584 pamatā esošo loģiku vai arī tā mērķi paātrināt nodošanas procedūras (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2013. gada 30. maijs, F, C‑168/13 PPU, EU:C:2013:358, 73. punkts).

67

Šādos apstākļos un ņemot vērā šo ātruma prasību, kas ir Pamatlēmuma 2002/584 pamatā, tiesības tikt uzklausītam izpildes tiesu iestādē var konkrēti tikt īstenotas izsniegšanas dalībvalstī, kurā atrodas nodotā persona, bez izpildes tiesu iestādes tiešas dalības.

68

Tādējādi nekas neliedz izmantot iesniedzējtiesai piedāvāto risinājumu, proti, ka attiecīgā persona izsniegšanas tiesu iestādē pauž savu nostāju attiecībā uz iespējamo kriminālvajāšanas attiecināšanu uz citiem nodarījumiem, kas nav tie, kuri pamato tās nodošanu, vai attiecībā uz vēlāku nodošanu citai dalībvalstij, piemēram, tad, ja šī iestāde minēto peronu uzklausa saistībā ar iespējamo atteikšanos no specialitātes principa piemērošanas saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584 27. panta 3. punkta f) apakšpunktu vai procedūrā, kas attiecas uz tāda Eiropas apcietinājuma ordera izpildi, kurš citā dalībvalstī ir izsniegts vēlāk attiecībā uz darbībām, kas pastrādātas pirms šīs personas nodošanas izsniegšanas dalībvalstij. Ja šī nostāja ir ierakstīta protokolā un pēc tam izsniegšanas tiesu iestāde to ir darījusi zināmu izpildes tiesu iestādei, izpildes tiesu iestādei tā principā ir jāuzskata par tādu, kuru ir konstatējušas izsniegšanas tiesu iestādes, ievērojot Hartas 47. panta otrajā daļā noteiktās prasības. Kā izriet no šī sprieduma 37. punkta, saskaņā ar savstarpējas uzticēšanās principu dalībvalstīm, izņemot ārkārtas apstākļus, ir jāuzskata, ka citas dalībvalstis ievēro Savienības tiesības, it īpaši šajās tiesībās atzītās pamattiesības.

69

Turklāt ir jāatgādina, ka Pamatlēmuma 2002/584 27. un 28. panta noteikumi attiecīgi atspoguļo Parīzē 1957. gada 13. decembrī parakstītās Eiropas konvencijas par izdošanu 14. un 15. pantu (spriedums, 2018. gada 19. septembris, RO, C‑327/18 PPU, EU:C:2018:733, 57. punkts). No šīs konvencijas 14. panta it īpaši izriet, ka piekrišanas pieprasījumam, lai veiktu kriminālvajāšanu par citiem nodarījumiem, ir jāpievieno “tiesas protokols ar izdotās personas paziņojumiem”.

70

Tā kā izpildes tiesu iestādei ir jānodrošina tiesību uz aizstāvību ievērošana, tai piekrišanas pieprasījums atbilstoši Pamatlēmuma 2002/584 27. panta 4. punktam vai tā 28. panta 3. punktam ir jāizskata, pamatojoties uz minētajā pieprasījumā ietverto informāciju un pienācīgi ņemot vērā attiecīgās personas nostāju.

71

Gadījumā, ja izpildes tiesu iestāde uzskatītu, ka tās rīcībā nav pietiekamas informācijas, tostarp par attiecīgās personas nostāju, lai tā, pilnībā pārzinot lietas apstākļus un pilnībā ievērojot minētās personas tiesības uz aizstāvību, varētu pieņemt lēmumu par attiecīgo piekrišanas pieprasījumu, tai pēc analoģijas būtu jāizmanto šī pamatlēmuma 15. panta 2. punkta noteikumi, aicinot izsniegšanas tiesu iestādi tai steidzami sniegt papildu informāciju par attiecīgās personas nostāju.

72

Tomēr izpildes tiesu iestādei un izsniegšanas tiesu iestādei ir jānodrošina, lai šāds papildu informācijas pieprasījums un tā īstenošana neapdraudētu Pamatlēmuma 2002/584 mērķi atvieglot un paātrināt nodošanas procedūras un, konkrētāk, lai izpildes tiesu iestāde varētu pieņemt lēmumu par piekrišanas pieprasījumu, ievērojot šī pamatlēmuma 27. panta 4. punktā un tā 28. panta 3. punkta c) apakšpunktā paredzēto 30 dienu termiņu.

73

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka Pamatlēmuma 2002/584 27. panta 3. punkta g) apakšpunkts un 4. punkts, kā arī 28. panta 3. punkts, raugoties no Hartas 47. pantā garantēto tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā viedokļa, ir jāinterpretē tādējādi, ka personai, kas izsniegšanas tiesu iestādei ir nodota, izpildot šo Eiropas apcietināšanas orderi, ir tiesības tikt uzklausītai izpildes tiesu iestādē tad, ja šī iestāde saņem izsniegšanas tiesu iestādes piekrišanas pieprasījumu atbilstoši šīm minētā pamatlēmuma tiesību normām, un šī uzklausīšana var notikt izsniegšanas dalībvalstī, kur attiecīgajām tiesu iestādēm ir jāraugās, lai attiecīgās personas tiesības tikt uzklausītai tiktu īstenotas lietderīgi un efektīvi, bez izpildes dalībvalsts tiesu iestādes tiešas dalības. Tomēr izpildes tiesu iestādei ir jānodrošina, lai tās rīcībā būtu pietiekama informācija, tostarp par attiecīgās personas nostāju, lai tā, pilnībā pārzinot lietas apstākļus un pilnībā ievērojot minētās personas tiesības uz aizstāvību, varētu pieņemt lēmumu par piekrišanas pieprasījumu, kas iesniegts saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584 27. panta 4. punktu vai tā 28. panta 3. punktu, un vajadzības gadījumā jālūdz izsniegšanas tiesu iestāde tai steidzami sniegt papildu informāciju.

74

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:

Padomes Pamatlēmuma 2002/584/TI (2002. gada 13. jūnijs) par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm, kas grozīts ar Padomes Pamatlēmumu 2009/299/TI (2009. gada 26. februāris), 27. panta 3. punkta g) apakšpunkts un 4. punkts, kā arī 28. panta 3. punkts, raugoties no Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā garantēto tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā viedokļa, ir jāinterpretē tādējādi, ka personai, kas izsniegšanas tiesu iestādei ir nodota, izpildot šo Eiropas apcietināšanas orderi, ir tiesības tikt uzklausītai izpildes tiesu iestādē tad, ja šī iestāde saņem izsniegšanas tiesu iestādes piekrišanas pieprasījumu atbilstoši šīm minētā pamatlēmuma tiesību normām, un šī uzklausīšana var notikt izsniegšanas dalībvalstī, kur attiecīgajām tiesu iestādēm ir jāraugās, lai attiecīgās personas tiesības tikt uzklausītai tiktu īstenotas lietderīgi un efektīvi, bez izpildes dalībvalsts tiesu iestādes tiešas dalības. Tomēr izpildes tiesu iestādei ir jānodrošina, lai tās rīcībā būtu pietiekama informācija, tostarp par attiecīgās personas nostāju, lai tā, pilnībā pārzinot lietas apstākļus un pilnībā ievērojot minētās personas tiesības uz aizstāvību, varētu pieņemt lēmumu par piekrišanas pieprasījumu, kas iesniegts saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584 27. panta 4. punktu vai tā 28. panta 3. punktu, un vajadzības gadījumā jālūdz izsniegšanas tiesu iestāde tai steidzami sniegt papildu informāciju.