–

Commerzbank AG vārdā – N. Tretter, Rechtsanwalt,

–

Šveices valdības vārdā – M. Schöll, pārstāvis,

–

Eiropas Komisijas vārdā – M. Heller un I. Zaloguin, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Konvenciju par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās, kura parakstīta 2007. gada 30. oktobrī un kuras noslēgšana Eiropas Kopienas vārdā apstiprināta ar Padomes 2008. gada 27. novembra Lēmumu 2009/430/EK (OV 2009, L 147, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Lugāno II konvencija”), konkrētāk, tās 15. panta 1. punkta c) apakšpunktu, kā arī tās 16. panta 2. punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Commerzbank AG un E.O. par parāda, kas radies līdz ar E.O. norēķinu konta pārtēriņu, atmaksu.

3

Kā liecina “Informācija par Konvencijas par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās, kas parakstīta Lugāno 2007. gada 30. oktobrī, spēkā stāšanās datumu” (OV 2011, L 138, 1. lpp.), Lugāno II konvencija attiecībās starp Eiropas Savienību un Šveices Konfederāciju stājās spēkā 2011. gada 1. janvārī.

4

Lugāno II konvencijas II sadaļas “Jurisdikcija” 1. iedaļa “Vispārīgi noteikumi” ietver 2.–4. pantu.

5

Šīs konvencijas 2. panta 1. punktā ir noteikts:

“Saskaņā ar šīs konvencijas noteikumiem personas, kuru domicils ir valstī, kam ir saistoša šī konvencija, neatkarīgi no viņu pilsonības, var iesūdzēt attiecīgās valsts tiesā.”

6

Minētās konvencijas 3. panta 1. punkts ir formulēts šādi:

“Personas, kuru domicils ir valstī, kam ir saistoša šī konvencija, var iesūdzēt tiesā citā valstī, kurai ir saistoša šī konvencija, vienīgi saskaņā ar šīs sadaļas 2. līdz 7. iedaļā izklāstītajiem noteikumiem.”

7

Lugāno II konvencijas 5. panta 1. punktā, kas iekļauts II sadaļas 2. iedaļā “Īpašā jurisdikcija”, ir paredzēts:

“Personu, kuras domicils ir valstī, kurai ir saistoša šī konvencija, citā valstī, kurai ir saistoša šī konvencija, var iesūdzēt:

[..].”

8

Lugāno II konvencijas II sadaļas 4. iedaļa “Jurisdikcija attiecībā uz patērētāju līgumiem” ietver 15. pantu, kura 1. punktā ir noteikts:

“Lietās saistībā ar līgumiem, ko persona – patērētājs – noslēgusi mērķiem, kurus var uzskatīt par nesaistītiem ar viņas arodu vai profesiju, jurisdikciju nosaka šajā iedaļā, neskarot 4. pantu un 5. panta 5. punktu, ja:

[..]

9

Saskaņā ar šīs konvencijas 16. panta 2. punktu:

“Otra līgumslēdzēja puse var celt prasību pret patērētāju vienīgi tās valsts tiesās, kurai ir saistoša šī konvencija un kurā ir patērētāja domicils.”

10

Minētās konvencijas 17. pantā ir noteikts:

“No šīs iedaļas noteikumiem var atkāpties vienīgi ar vienošanos:

11

Vācijā reģistrētās sabiedrības Commerzbank juridiskā adrese ir Frankfurtē pie Mainas (Vācija).

12

E.O., kuram tajā laikā domicils atradās Drēzdenē (Vācija), 2009. gadā atvēra norēķinu kontu kādā Commerzbank meitassabiedrībā, kas reģistrēta turpat Drēzdenē. Tā viņam izsniedza kredītkarti.

13

2014. gadā E.O. savu domicilu pārcēla uz Šveici.

14

No apelācijas instances tiesas konstatētajiem faktiem ir izsecināms, ka Commerzbank bija bijusi iecietīga pret pārtēriņu E.O. norēķinu kontā.

15

2015. gada janvārī E.O. vēlējās izbeigt darījumattiecības ar Commerzbank. Tajā laikā debeta atlikums norēķinu kontā bija sasniedzis 6283,37 EUR. E.O. atteicās atmaksāt šo debeta atlikumu – ar tādu pamatojumu, ka tas ir izveidojies, trešām personām krāpnieciski izmantojot viņa kredītkarti.

16

Pēc tam, kad Commerzbank vairākkārt – nesekmīgi – bija aicinājusi E.O. atmaksāt attiecīgo debeta atlikumu, 2015. gada aprīlī tā nekavējoties izbeidza “kredītattiecības” starp abām pusēm un pieprasīja samaksāt tai parāda atlikumu 4856,61 EUR apmērā.

17

Tā kā E.O. šo atlikumu neatmaksāja, Commerzbank 2016. gada novembrī cēla prasību Amtsgericht Dresden (Drēzdenes pirmās instances tiesa, Vācija), lūdzot piespriest E.O. samaksāt minēto atlikumu.

18

Minētā tiesa noraidīja šo prasību kā nepieņemamu, jo tai neesot jurisdikcijas, ņemot vērā, ka tajā laikā atbildētāja domicils bija Šveicē. Landgericht Dresden (Drēzdenes apgabaltiesa, Vācija) apelācijas tiesvedībā 2018. gada 14. jūnijā pirmās instances tiesas spriedumu atstāja spēkā.

19

Pēc tam Commerzbank vērsās iesniedzējtiesā ar kasācijas sūdzību.

20

Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa, Vācija) uzsver, ka iznākums šajā tiesvedībā ir atkarīgs no Lugāno II konvencijas 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta un 16. panta 2. punkta interpretācijas.

21

Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa) atgādina Tiesas judikatūru, kurā tā ir interpretējusi Lugāno II konvencijas 15. panta 1. punktu un izmantojusi trīs kumulatīvus nosacījumus, kuri ļauj piemērot šo normu. Pirmkārt, līguma puse, kurai ir “patērētāja” statuss un kura rīkojas kontekstā, kas uzskatāms par nesaistītu ar viņas profesionālo darbību, otrkārt, līgums starp šādu patērētāju un personu, kas veic profesionālo darbību vai komercdarbību, ir faktiski noslēgts un, treškārt, šāds līgums ietilpst vienā no 15. panta 1. punktā minētajām kategorijām.

22

Iesniedzējtiesa uzskata, ka divi pirmie nosacījumi šajā lietā ir izpildīti. Attiecībā uz trešo nosacījumu, tā kā Lugāno II konvencijas 15. panta 1. punkta a) un b) apakšpunkts uz pamatlietā aplūkojamo līgumu neattiecas, uz to varētu attiekties vienīgi šīs konvencijas 15. panta 1. punkta c) apakšpunkts.

23

Tādēļ minētā tiesa jautā, vai Lugāno II konvencijas 15. panta 1. punkta c) apakšpunkts paredz, ka līguma noslēgšanas laikā patērētāja līgumpartneris veic pārrobežu darbību, atgādinot, ka šajā laikā, proti, 2009. gadā, gan patērētājam, gan komersantam – ar tā meitassabiedrības starpniecību – domicils bija Drēzdenē.

24

Šādos apstākļos Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

25

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2020. gada 22. jūlija lēmumu tiesvedība Tiesā tika apturēta – līdz rīkojuma pasludināšanai lietā C‑98/20 mBank (rīkojums, 2020. gada 3. septembris, mBank, C‑98/20, EU:C:2020:672).

26

Šī tiesvedība tika atsākta 2020. gada 7. septembrī.

27

Pēc šā rīkojuma pasludināšanas Tiesas kanceleja jautāja iesniedzējtiesai, vai tā vēlas uzturēt spēkā savu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.

28

Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa) savā 2020. gada 6. oktobra atbildes vēstulē norādīja, ka tā atsauc otro jautājumu attiecībā uz Lugāno II konvencijas 16. panta 2. punktu, bet uztur spēkā sava lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pirmo jautājumu par šīs konvencijas 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta interpretāciju.

29

Līdz ar to tika veikta lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, kam pievienota iesniedzējtiesas atbilde, izsniegšana.

30

Iesniedzējtiesa vispirms precizē, ka vienīgi tad, ja Lugāno II konvencijas II sadaļas 4. iedaļas normas būtu izslēgtas, uz šīs konvencijas 5. panta 1. punkta pamata joprojām varētu atzīt Vācijas tiesu starptautisko jurisdikciju.

31

Vispirms jāatgādina, pirmkārt, kā Tiesa ir precizējusi 2017. gada 20. decembra spriedumā Schlömp (C‑467/16, EU:C:2017:993, 37. punkts), ka Lugāno II konvencija attiecībās starp Eiropas Savienību un Šveices Konfederāciju stājās spēkā 2011. gada 1. janvārī.

32

Tātad, lai gan pamatlietā aplūkojamais līgums tika noslēgts pirms šā datuma, tā vienpusējā izbeigšana un tiesvedība notika pēc tam, un minētās konvencijas piemērojamība nav apšaubāma.

33

Otrkārt, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, kas attiecas uz Lugāno II konvencijas normām – kuras būtībā ir identiskas Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1215/2012 (2012. gada 12. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2012, L 351, 1. lpp.), iepriekš – Padomes Regulas (EK) Nr. 44/2001 (2000. gada 22. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2001, L 12, 1. lpp.), kā arī, vēl agrāk, Briseles 1968. gada Konvencijas par jurisdikciju un spriedumu izpildi civillietās un komerclietās (OV 1972, L 299, 32. lpp.) normām – Tiesas judikatūra attiecībā uz šo Savienības tiesību normu interpretāciju joprojām ir nozīmīga (rīkojums, 2019. gada 15. maijs, MC, C‑827/18, nav publicēts, EU:C:2019:416, 19. punkts un tajā minētā judikatūra).

34

Treškārt, Lugāno II konvencijas II sadaļas 4. iedaļa “Jurisdikcija attiecībā uz patērētāju līgumiem” ietver tostarp 15. un 16. pantu.

35

Lugāno II konvencijas 15. pantā ir paredzēti trīs nosacījumi, kuri atgādināti šā sprieduma 21. punktā un kuriem ir jābūt izpildītiem, lai varētu piemērot minēto 4. iedaļu. Saskaņā ar judikatūru šie nosacījumi ir jāizpilda kumulatīvi, un līdz ar to, ja kāds no tiem nebūtu izpildīts, jurisdikcija uz patērētāju līgumus reglamentējošo noteikumu pamata nevar tikt noteikta (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 26. marts, Primera Air Scandinavia, C‑215/18, EU:C:2020:235, 56. punkts un tajā minētā judikatūra).

36

Attiecībā uz Lugāno II konvencijas 16. pantu ir jānorāda, ka Tiesa nesen saistībā ar Regulas Nr. 1215/2012 18. pantu, kura formulējums būtībā ir identisks minētā 16. panta formulējumam, ir atgādinājusi, ka jēdziens “patērētāja domicils” ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nozīmē patērētāja domicilu dienā, kad tiek celta prasība tiesā (rīkojums, 2020. gada 3. septembris, mBank, C‑98/20, EU:C:2020:672, 36. punkts).

37

Ceturtkārt, ir svarīgi paturēt prātā, ka attiecībā uz speciālajām jurisdikcijas normām patērētāju līgumu jomā, gadījumā, ja – kā tas ir šajā lietā – persona, kas veic profesionālo darbību vai komercdarbību, ir cēlusi prasību pret patērētāju, tāda norma kā Lugāno II konvencijas 16. panta 2. punktā izklāstītā ir kvalificējama kā “izņēmuma jurisdikcijas norma”, saskaņā ar kuru prasību var celt vienīgi tās dalībvalsts tiesās, kurā ir patērētāja domicils (pēc analoģijas skat. rīkojumu, 2020. gada 3. septembris, mBank, C‑98/20, EU:C:2020:672, 26. punkts).

38

Uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ņemot vērā šos apsvērumus.

39

Ar šo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Lugāno II konvencijas 15. panta 1. punkta c) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nosaka jurisdikciju gadījumā, kad personai, kas veic profesionālo darbību vai komercdarbību, un patērētājam, kuri ir kāda līguma puses, tā noslēgšanas dienā domicils bija vienā un tajā pašā valstī, kurai ir saistoša šī konvencija un kurā tiesisko attiecību pārrobežu elements ir radies tikai pēc šā datuma – tādēļ, ka patērētāja domicils pārcelts uz citu valsti, kurai ir saistoša minētā konvencija, vai tomēr šādā gadījumā šī norma paredz personas, kas veic profesionālo darbību vai komercdarbību, pārrobežu darbību kopš minētā līguma noslēgšanas brīža.

40

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Tiesas izmantotās interpretācijas metodes paredz ņemt vērā ne tikai normas formulējumu, bet arī tās kontekstu, kā arī tā tiesību akta mērķi, kas to ietver (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 25. jūnijs, A u.c. (Vējturbīnas Ālterā un Nēvelē), C‑24/19, EU:C:2020:503, 37. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

41

Pirmām kārtām, saskaņā ar Lugāno II konvencijas 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta formulējumu patērētāja līgumpartneris “veic komercdarbību vai profesionālo darbību patērētāja domicila valstī, kurai ir saistoša šī konvencija, vai jebkādā veidā vērš šādu darbību uz šo valsti vai vairākām valstīm, tostarp [minēto] valsti, un līgums ietilpst šādas darbības jomā”.

42

Kā apgalvo Eiropas Komisija, no šīs normas formulējuma nedz tieši, nedz implicīti neizriet, ka līguma noslēgšanas dienā profesionālā darbība katrā ziņā būtu jāvērš uz valsti, kurā personai, kas veic profesionālo darbību vai komercdarbību, nav juridiskās adreses (mītnes). Turklāt nekas arī neliecinot par to, ka valstij, kurā patērētājam ir domicils, būtu jābūt valstij, kurā neatrodas līgumpartnera – personas, kas veic profesionālo darbību vai komercdarbību – juridiskā adrese (mītne).

43

Tātad vienīgais nosacījums, kura izpilde ir tieši paredzēta, ir tas, ka līgumpartneris – persona, kas veic profesionālo darbību vai komercdarbību, – darbojas valstī, kur atrodas patērētāja domicils.

44

Šo apsvērumu apstiprina Tiesas judikatūra attiecībā uz instrumentiem, kuri ir ekvivalenti Lugāno II konvencijai. Proti, Tiesa jau ir nospriedusi, ka vienotie noteikumi par jurisdikciju ir piemērojami neatkarīgi no apstākļa, ka līguma noslēgšanas dienā patērētājam un personai, kas veic profesionālo darbību vai komercdarbību, domicils bija vienā un tajā pašā valstī (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 17. novembris, Hypoteční banka, C‑327/10, EU:C:2011:745, 22., 29., 30. un 34. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

45

2013. gada 14. novembra spriedumā Maletic (C‑478/12, EU:C:2013:735, 26. punkts) Tiesa ir atkārtojusi savu pastāvīgo judikatūru, saskaņā ar kuru, lai varētu piemērot normas par jurisdikciju, ir vajadzīgs ārvalstu elements, un aplūkojamo tiesisko attiecību starptautiskums ne vienmēr izriet no vairāku līgumslēdzēju valstu iesaistīšanas – strīda priekšmeta vai strīda pušu attiecīgā domicila dēļ.

46

Jānorāda, ka gadījumā, ja apstākļos, saistībā ar kuriem tika pasludināts 2020. gada 3. septembra rīkojums mBank (C‑98/20, EU:C:2020:672), bankai, kas reģistrēta vienā valstī, piederēja filiāle citā valstī, kur līguma noslēgšanas dienā bija arī patērētāja domicils, nav strīda par to, ka šajā lietā minētā banka neveica nekādu profesionālo darbību vai komercdarbību trešā valstī, kur patērētājam kopš tā laika bija domicils, bet šis apstāklis nekavēja piemērot Regulas Nr. 1215/2012 17. panta 1. punkta c) apakšpunktu, kura normas ir gandrīz identiskas Lugāno II konvencijas 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta normām.

47

Iepriekš izklāstītie apsvērumi nav pretrunā 2010. gada 7. decembra sprieduma Pammer un Hotel Alpenhof (C‑585/08 un C‑144/09, EU:C:2010:740) pamatojumam. Proti, lieta, kurā tika taisīts šis spriedums, bija par to, kā interpretēt frāzi “vērst uz” gadījumā, kad personas, kas veic profesionālo darbību vai komercdarbību, darbība tiek atspoguļota interneta vietnē, un par jautājumu, vai ir pietiekama jau interneta vietnes “pieejamība”. Tātad no minētā sprieduma nevar izsecināt, ka saistībā ar Lugāno II konvencijas 15. panta 1. punkta c) apakšpunktu līguma noslēgšanas laikā profesionālās darbības vai komercdarbības veikšanai katrā ziņā būtu jābūt saistītai ar citu konvencijas dalībvalsti un šā panta piemērošana būtu izslēgta, ja šā līguma noslēgšanas dienā gan patērētājam, gan līgumpartnerim – personai, kas veic profesionālo darbību vai komercdarbību, – domicils būtu vienā un tajā pašā valstī.

48

Otrām kārtām, attiecībā uz kontekstu iesniedzējtiesa pamatojas uz Lugāno II konvencijas 15. panta 1. punkta a)–c) apakšpunkta salīdzinošu interpretāciju, lai radītu iespaidu, ka šīs normas c) apakšpunktā ir paredzēts pārrobežu elements līguma noslēgšanas laikā.

49

Šajā ziņā, kā norāda arī Komisija, nevienā no trim Lugāno II konvencijas 15. panta 1. punktā paredzētajiem gadījumiem nav minēts, ka būtu nepieciešams, lai veiktajai darbībai līguma noslēgšanas laikā piemistu pārrobežu elements.

50

Attiecībā uz minētās konvencijas 15. panta sistēmisko interpretāciju ir jāuzsver, ka no tās 17. panta 3) punkta izriet, ka jurisdikcijas noteikšanas klauzula, kas “ir noslēgta starp patērētāju un otru līgumslēdzēju pusi, kuriem abiem līguma slēgšanas laikā ir domicils vai pastāvīga mītnesvieta tajā pašā valstī, kam ir saistoša šī konvencija, un kas piešķir jurisdikciju šīs valsts tiesām, ar nosacījumu, ka šāda vienošanās nav pretrunā attiecīgās valsts tiesību aktiem”.

51

Tādējādi un kā norādīts ģenerāladvokāta secinājumu 76. un 77. punktā, apstāklis, ka pamatlietā aplūkojamā līguma noslēgšanas dienā pusēm domicils bija vienā un tajā pašā valstī, nekavē piemērot tādu Lugāno II konvencijas II sadaļas 4. iedaļas normu kā tās 17. panta 3) punkts.

52

No tā izriet, ka Lugāno II konvencijas II sadaļas 4. iedaļas normu sistēmiska interpretācija neparedz, ka personai, kas veic profesionālo darbību vai komercdarbību, kopš līguma noslēgšanas brīža būtu jāveic pārrobežu darbība.

53

Trešām kārtām, attiecībā uz Lugāno II konvencijas mērķi un atbildot uz Commerzbank otro iebildumu saistībā ar jurisdikcijas noteikumu prognozējamību, kā arī risku, ka patērētājs “aizved līdzi” aizsargājošo jurisdikciju, ir svarīgi paturēt prātā, ka šo konvencijas normu mērķis ir nevis reglamentēt līguma sistēmu, bet gan ieviest vienveidīgus noteikumus par starptautisko jurisdikciju (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2021. gada 25. februāris, Markt24, C‑804/19, EU:C:2021:134, 30. un 32. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra) un ka tie nav konkretizēti pirms tiesvedības ierosināšanas (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2020. gada 3. septembris, mBank, C‑98/20, EU:C:2020:672, 36. punkts).

54

Proti, pretēji tam, ko apgalvo prasītāja pamatlietā, ir jākonstatē, ka norma par patērētāja domicila valsts tiesas jurisdikciju – neatkarīgi no eventuālas domicila maiņas – ir ne tikai rezultāts normatīvās integrācijas procesam, par kura izpausmi ir uzskatāmas Lugāno II konvencijas normas, bet atbilst arī parastajai jurisdikcijai atkarībā no atbildētāja domicila, kas nostiprināta šīs konvencijas 2. panta 1. punktā.

55

Visbeidzot un ceturtām kārtām, iesniedzējtiesa balstās uz P. Schlosser ziņojumu par 1978. gada 9. oktobra Konvenciju par Dānijas Karalistes, Īrijas un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes pievienošanos Briseles konvencijai, kā arī protokolu par Tiesas sniegto šīs konvencijas interpretāciju (OV 1979, C 59, 71. lpp., 161. punkts), lai pamatotu uzskatu, ka tad, ja pēc līguma noslēgšanas patērētājs savu domicilu pārceļ uz citu valsti, 1988. gada 16. septembrī Lugāno parakstītās Konvencijas par jurisdikciju un tiesas spriedumu izpildi civillietās un komerclietās (OV 1988, L 319, 9. lpp.), sauktas par “Lugāno konvenciju”, II sadaļas 4. iedaļa “Jurisdikcija attiecībā uz patērētāju līgumiem” ir piemērojama šīs konvencijas (kuras normas ir pārņemtas Lugāno II konvencijas 15. panta 1. punkta c) apakšpunktā) 13. panta pirmās daļas 3. punktā minētajos gadījumos vienīgi tad, ja jaunajā mītnes valstī tiek izpildīti šajā normā minētie nosacījumi.

56

Jāatgādina, ka minētā ziņojuma 161. punktā ir teikts, ka runa nav par absolūtu noteikumu, bet gan ka tam ir iespējami izņēmumi. Šajā punktā ir tieši norādīta tostarp šīs normas jēga, kura ir saistīta ar sarežģījumiem, kas objektīvi piemīt pārrobežu reklāmai līguma noslēgšanas nolūkā.

57

Šajā ziņā ir jākonstatē, ka kopš šā ziņojuma publicēšanas nosacījumi saistībā ar sakaru tehnoloģijām ir ievērojami attīstījušies.

58

Katrā ziņā, lai gan šāda ziņojuma saturs varētu pamatot vai apstiprināt to normu izvērtējumu, kuru interpretācija Tiesai ir jāsniedz, tas nevar būt pamats, lai ignorētu šo normu formulējumu.

59

Taču, kā izriet no šā sprieduma 43.–54. punkta, gan no Lugāno II konvencijas 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta formulējuma, gan no šīs normas konteksta, gan arī no šīs konvencijas mērķa ir izsecināms, ka minētās normas piemērojamība ir atkarīga vienīgi no tieši formulētā nosacījuma, ka līgumpartneris – persona, kas veic profesionālo darbību vai komercdarbību, – savu darbību veic valstī, kur līguma noslēgšanas dienā patērētājam ir domicils, un patērētāja domicila vēlāka pārcelšana uz citu valsti, kurai ir saistoša šī konvencija, nevar novērst tās pašas normas piemērojamību.

60

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Lugāno II konvencijas 15. panta 1. punkta c) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šī norma nosaka jurisdikciju gadījumā, kad personai, kas veic profesionālo darbību vai komercdarbību, un patērētājam, kuri ir patērētāju līguma puses, šā līguma noslēgšanas dienā domicils bija vienā un tajā pašā valstī, kurai ir saistoša šī konvencija, un kad tiesisko attiecību pārrobežu elements ir radies tikai pēc minētā līguma noslēgšanas, – tādēļ, ka patērētāja domicils pārcelts uz citu valsti, kurai ir saistoša minētā konvencija.

61

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (sestā palāta) nospriež:

Konvencijas par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās, kura parakstīta 2007. gada 30. oktobrī un kuras noslēgšana Eiropas Kopienas vārdā apstiprināta ar Padomes 2008. gada 27. novembra Lēmumu 2009/430/EK, 15. panta 1. punkta c) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šī norma nosaka jurisdikciju gadījumā, kad personai, kas veic profesionālo darbību vai komercdarbību, un patērētājam, kuri ir patērētāju līguma puses, līguma noslēgšanas dienā domicils bija vienā un tajā pašā valstī, kurai ir saistoša šī konvencija, un kad tiesisko attiecību pārrobežu elements ir radies tikai pēc minētā līguma noslēgšanas, – tādēļ, ka patērētāja domicils pārcelts uz citu valsti, kurai ir saistoša minētā konvencija.