1

Apelācijas sūdzībā Čehijas Republika lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2019. gada 12. septembra spriedumu Čehijas Republika/Komisija (T‑629/17, nav publicēts, turpmāk tekstā – pārsūdzētais spriedums, EU:T:2019:596), ar kuru Vispārējā tiesa noraidīja tās prasību atcelt Komisijas Īstenošanas lēmumu C(2017) 4682 final (2017. gada 6. jūlijs), ar ko ir atcelta daļa no Eiropas Sociālā fonda palīdzības darbības programmai “Izglītība konkurētspējas jomā” saskaņā ar “konverģences” un “reģionālās konkurētspējas un nodarbinātības” mērķiem Čehijas Republikā, kā arī daļa no Eiropas Reģionālās attīstības fonda palīdzības darbības programmām “Pētniecība un attīstība inovāciju jomā” saskaņā ar “konverģences” mērķi Čehijas Republikā un “Tehniskā palīdzība” saskaņā ar “konverģences” un “reģionālās konkurētspējas un nodarbinātības” mērķiem Čehijas Republikā.

2

Padomes Direktīvas 92/50/EEK (1992. gada 18. jūnijs) par procedūru koordinēšanu valsts pakalpojumu līgumu piešķiršanai (OV 1992, L 209, 1. lpp.), kas atcelta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2004/18/EK (2004. gada 31. marts) par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu, piegādes valsts līgumu un pakalpojumu valsts līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru (OV 2004, L 134, 114. lpp.), 1. panta a) punkta iv) apakšpunktā bija noteikts:

“Šajā direktīvā:

3

Direktīvas 2004/18, kas atcelta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2014/24/ES (2014. gada 26. februāris) par publisko iepirkumu un ar ko atceļ Direktīvu 2004/18 (OV 2014, L 94, 65. lpp.) 25. apsvērumā bija noteikts:

“Piešķirot tiesības slēgt valsts līgumus par noteiktiem audiovizuāliem pakalpojumiem apraides jomā, jāņem vērā kultūras vai sociālo aspektu nozīmīgums, un tādēļ iepirkuma noteikumi nav piemērojami. Šo iemeslu dēļ jāpieļauj izņēmums attiecībā uz pakalpojumu valsts līgumiem par darbam gatavu programmu iepirkšanu, izstrādi, ražošanu vai kopražošanu un par citiem sagatavošanas pakalpojumiem, piemēram, scenārijiem vai mākslinieciskiem priekšnesumiem, kas ir vajadzīgi programmas režisēšanai, un attiecībā uz līgumiem par apraides laiku. Tomēr šis izņēmums nav jāattiecina uz tā tehniskā aprīkojuma piegādi, kas vajadzīgs šādu programmu ražošanai, kopražošanai un apraides veikšanai. Raidījums jādefinē kā raidīšana un izplatīšana jebkāda veida elektroniskos tīklos.”

4

Direktīvas 2004/18 16. panta b) punktā bija paredzēts:

“Šī direktīva neattiecas uz pakalpojumu valsts līgumiem, kuru priekšmets ir šāds:

[..]

5

Direktīvas 2014/24 10. panta b) punktā ir noteikts:

“Šo direktīvu nepiemēro šādiem publiskiem pakalpojumu līgumiem:

[..]

6

Tiesvedības priekšvēsture ir izklāstīta pārsūdzētā sprieduma 1.–6. punktā. Šīs tiesvedības mērķiem tā var tikt apkopota šādi.

7

Ar 2007. gada 12. oktobra Lēmumu C(2007) 5113, 2007. gada 27. decembra Lēmumu C(2007) 6920 un 2008. gada 25. septembra Lēmumu C(2008) 5344 Eiropas Komisija attiecīgi pieņēma darbības programmas “Izglītība konkurētspējas jomā”, “Pētniecība un attīstība inovāciju jomā” un “Tehniskā palīdzība”, ko bija ierosinājusi Čehijas Republika saskaņā ar Padomes Regulas (EK) Nr. 1083/2006 (2006. gada 11. jūlijs), ar ko paredz vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu un Kohēzijas fondu un atceļ Regulu (EK) Nr. 1260/1999 (OV 2006, L 210, 25. lpp.), 32. pantu.

8

No 2014. gada 14. līdz 16. aprīlim Komisija veica revīziju par publiskajiem līgumiem, kas attiecas uz apraides pakalpojumiem, kurus līdzfinansē Čehijas Republika, izmantojot Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) un Eiropas Sociālā fonda (ESF) līdzekļus, tostarp minētajās darbības programmās. Revīzijas ziņojumā Komisija norādīja, ka četri no šiem publiskajiem līgumiem ir piešķirti tieši, nepublicējot paziņojumu par paredzamo publisko iepirkumu. Komisija uzskatīja, ka šāda tieša piešķiršana ir nepieņemama, jo uz šiem līgumiem nevarēja attiecināt Direktīvas 2004/18 16. panta b) punktā paredzēto izņēmumu “raidorganizāciju apraidei paredzēta programmu materiāla iegāde, izstrāde, ražošana vai kopražošana” (turpmāk tekstā – “strīdīgais izņēmums”). Konkrēti, četrus attiecīgos līgumus bija noslēgusi Reģionālās attīstības ministrija un Izglītības, jaunatnes lietu un sporta ministrija, lai gan, pēc Komisijas domām, šis izņēmums ir piemērojams tikai tām līgumslēdzējām iestādēm, kuras ir raidorganizācijas.

9

Pēc Komisijas 2016. gada 17. jūnijā sāktās finanšu korekcijas procedūras, kurā Čehijas Republika apgalvoja, ka strīdīgais izņēmums ir piemērojams ne tikai raidorganizācijām, bet jebkurai līgumslēdzējai iestādei, Komisija pieņēma apstrīdēto lēmumu, atceļot daļu no ESF palīdzības darbības programmai “Izglītība konkurētspējas jomā” saskaņā ar “konverģences” un “reģionālās konkurētspējas un nodarbinātības” mērķiem Čehijas Republikā un daļu no ERAF palīdzības darbības programmām “Pētniecība un attīstība inovāciju jomā” saskaņā ar “konverģences” mērķi Čehijas Republikā un “Tehniskā palīdzība” saskaņā ar “konverģences” un “reģionālās konkurētspējas un nodarbinātības” mērķiem Čehijas Republikā. Ar apstrīdēto lēmumu Komisija attiecībā uz Čehijas Republiku noteica finanšu korekcijas.

10

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegts 2017. gada 18. septembrī, Čehijas Republika cēla prasību atcelt apstrīdēto lēmumu. Komisija lūdza Vispārējo tiesu šo prasību noraidīt kā nepamatotu. Tiesvedībā Vispārējā tiesā Polijas Republika iestājās lietā Čehijas Republikas prasījumu atbalstam.

11

Prasības pirmajā instancē pamatojumā Čehijas Republika izvirza vienu pamatu, kas attiecas uz Regulas Nr. 1083/2006 99. panta 1. punkta a) apakšpunkta, to skatot kopsakarā ar Direktīvas 2004/18 16. panta b) punktu, pārkāpumu. Čehijas Republika it īpaši apgalvo, ka strīdīgo publisko līgumu slēgšanas tiesību tieša piešķiršana atbilst Direktīvas 2004/18 16. panta b) punktam un ka līdz ar to Komisijas noteiktās finanšu korekcijas nav pamatotas. Ar pārsūdzēto spriedumu Vispārējā tiesa noraidīja šo vienīgo prasības pamatu un līdz ar to noraidīja šīs dalībvalsts prasību.

12

Čehijas Republikas prasījumi Tiesai ir šādi:

13

Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:

14

Apelācijas sūdzībā Čehijas Republika izvirza vienu pamatu par Direktīvas 2004/18 16. panta b) punkta pārkāpumu. Šis pamats ir vērsts uz to, lai pierādītu, ka šajā tiesību normā paredzētais strīdīgais izņēmums nav ierobežots ar publiskiem pakalpojumu līgumiem, kuru slēgšanas tiesības līgumslēdzēju iestāžu statusā ir piešķīrušas raidorganizācijas.

15

Vienīgais Čehijas Republikas pamats ietver četras argumentu virknes, kas attiecas attiecīgi uz šīs normas izstrādāšanas vēsturi un tās gramatisko, teleoloģisko un sistēmisko interpretāciju.

16

Ar virkni argumentu, kas attiecas uz Direktīvas 2004/18 16. panta b) punkta rašanās vēsturi, tā vispirms apgalvo, ka, lai gan Komisijas 1990. gada 13. decembra Priekšlikumā direktīvai par procedūru koordinēšanu valsts pakalpojumu līgumu piešķiršanai (COM(1990) 372, galīgā redakcija), kura rezultātā tika pieņemta Direktīva 92/50, bija paredzēts izņēmums, kas attiecas vienīgi uz programmu iegādi, ko veic raidorganizācijas, likumdošanas procesā šī izņēmuma darbības joma tomēr tika paplašināta, aptverot arī raidorganizāciju veiktu programmu materiāla izstrādi, ražošanu vai kopražošanu. Šādos gadījumos raidorganizācija esot programmu izstrādes, ražošanas vai kopražošanas pakalpojuma sniedzējs. Līdz ar to Direktīvas 92/50 1. panta a) punkta iv) apakšpunkts esot piemērojams arī publiskajiem iepirkumiem, kuros raidorganizācija nav bijusi līgumslēdzēja iestāde, bet gan tās līgumpartneris.

17

Turpinājumā Čehijas Republika apgalvo, ka likumdošanas process, kura rezultātā tika pieņemta Direktīva 2004/18 un kuru sāka Komisija, iesniedzot 2000. gada 11. jūlija Priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par to, kā koordinēt piegāžu, pakalpojumu un būvdarbu publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru (COM(2000) 275, galīgā redakcija), pierāda, ka, definējot strīdīgo izņēmumu, Savienības likumdevējs ir ieviesis “apraidei paredzēta” programmu materiāla jēdzienu. Tādējādi uzsvars esot likts uz līguma priekšmetu un tā izmantošanu, nevis uz personu, kas atbilstoši minētajam līgumam pilda līgumslēdzējas iestādes funkcijas.

18

Visbeidzot Čehijas Republika apgalvo, ka ar 2011. gada 20. decembra Priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par publisko iepirkumu (COM(2011) 896, galīgā redakcija), kura rezultātā tika pieņemta Direktīva 2014/24, Komisija ierosināja strīdīgo izņēmumu attiecināt tikai uz līgumslēdzējām iestādēm, kas ir raidorganizācijas. Šī dalībvalsts uzskata, ka Komisijai atkal nav sekmējies, ņemot vērā, ka Direktīvas 2014/24 10. panta b) punktā, kā to ir pieņēmis Savienības likumdevējs, ir paredzēts plašāks izņēmums nekā tas, ko bija piedāvājusi Komisija, un ka šis izņēmums nav saistīts ar personu, kas pilda līgumslēdzējas iestādes funkcijas. Turklāt Čehijas Republika apstrīd Vispārējās tiesas veikto Direktīvas 2014/24 10. panta b) punkta interpretāciju pārsūdzētā sprieduma 73. punktā.

19

Čehijas Republika no tā secina, ka gandrīz 30 gadus spēkā esošais izņēmums, kas ir Direktīvas 2004/18 16. panta b) punkta priekšmets, nekad nav bijis ierobežots tikai ar publiskiem līgumiem, kurus ir noslēgušas raidorganizācijas kā līgumslēdzējas iestādes. Šī dalībvalsts uzskata, ka šī 16. panta b) punkta interpretācija, ko Vispārējā tiesa ir izmantojusi pārsūdzētajā spriedumā, līdz ar to ir pretrunā tam, kas izriet no likumdošanas procesa, kura rezultātā tika pieņemta šī direktīva, un citiem likumdošanas procesiem šajā jomā, kā arī Savienības likumdevēja nodomam, kas pausts minēto procesu gaitā.

20

Ar virkni argumentu, kas attiecas uz Direktīvas 2004/18 16. panta b) punkta gramatisko interpretāciju, Čehijas Republika apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, jo tā atteicās atzīt, ka šīs tiesību normas piemērošanas joma attiecas ne tikai uz publiskiem līgumiem, kurus ir noslēgušas raidorganizācijas, kas rīkojas kā līgumslēdzējas iestādes.

21

Pirmkārt, atgādinot, ka pārsūdzētā sprieduma 41. punktā ir atzīts, ka vārds “raidorganizāciju” var attiekties gan uz līgumslēdzēju iestādi, gan uz līguma priekšmetu un apraidi, šī dalībvalsts pārmet Vispārējai tiesai, ka tā minētā sprieduma 55. un 56. punktā ir uzskatījusi, ka saikne starp jēdzienu “raidorganizācij[a]” un jēdzienu “apraidei paredzēt[as] programm[as]” pastāv vienīgi vācu valodas versijā, savukārt citu valodu versijas ir neviennozīmīgas un ka viena vienīga valodas versija nevar būt attiecīgās tiesību normas interpretācijas pamatā. Minētās dalībvalsts ieskatā, arī citas versijas, proti, čehu, grieķu, angļu, franču, horvātu, lietuviešu, ungāru, holandiešu, poļu, rumāņu un slovāku valodas versijas, apstiprina šīs saiknes pastāvēšanu.

22

Otrkārt, pat pieņemot, ka Direktīvas 2004/18 16. panta b) punktā vārds “raidorganizācij[as]” patiešām būtu saistīts ar vārdiem “programmu materiāla iegāde, izstrāde, ražošana vai kopražošana”, strīdīgais izņēmums tomēr neattiektos tikai uz publiskajiem līgumiem, kurus ir noslēgušas raidorganizācijas, kas rīkojas kā līgumslēdzējas iestādes. Šajā tiesību normā neesot skaidri minēts, ka raidorganizācijai ir jābūt attiecīgā publiskā līguma līgumslēdzējai iestādei. Proti, ja raidorganizācija izstrādā, ražo vai kopražo programmu materiālu un līdz ar to sniedz pakalpojumus, Čehijas Republikas ieskatā, tā nevar būt publiskā līgumslēdzēja iestāde. Tādējādi tā apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 64. punktā ir kļūdaini noraidījusi tās argumentāciju, uz kuru ir atsauce šajā punktā.

23

Ar virkni argumentu, kas attiecas uz Direktīvas 2004/18 16. panta b) punkta teleoloģisko interpretāciju, Čehijas Republika apgalvo, pirmkārt, ka pārsūdzētā sprieduma 57. punktā Vispārējā tiesa ir kļūdaini uzskatījusi, ka tās argumentācijai, saskaņā ar kuru strīdīgais izņēmums attiecas vienīgi uz publiskiem pakalpojumu līgumiem par raidorganizāciju apraidei paredzētu programmu materiālu – neatkarīgi no tā, kas ir līgumslēdzēja iestāde –, Direktīvas 2004/18 25. apsvērumā nav rodams atbalsts. Šī dalībvalsts uzsver, ka šajā apsvērumā ir iezīmēta strīdīgā izņēmuma darbības joma, ņemot vērā nevis to, kas ir līgumslēdzēja iestāde, bet gan līguma priekšmetu, un uzskata, ka tas tā ir tāpēc, ka raidorganizācijas šajā apsvērumā nav minētas.

24

Otrkārt, Čehijas Republikas ieskatā, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 49. punktā ir kļūdaini secinājusi, ka Direktīvas 2004/18 16. panta b) punktā ietvertās vārdkopas “apraidei paredzēta” iekļaušana atbilst Savienības likumdevēja nodomam “skaidri atsaukties uz raidorganizāciju piešķirtiem publiskiem pakalpojumu līgumiem par apraidei paredzētām programmām jebkurā elektronisko sakaru tīklā, tostarp internetā”. Tā norāda, ka, pat nepievienojot vārdkopu “apraidei paredzēta”, šī tiesību norma neatstāj nekādas šaubas par to, ka programmu materiālu var pārraidīt ar jebkura elektroniska tīkla starpniecību, un uzskata, ka Vispārējā tiesa ir kļūdaini nospriedusi, ka šis secinājums atbilst Direktīvas 2004/18 25. apsvēruma pēdējā teikuma garam, saskaņā ar kuru “raidījums [apraide] jādefinē kā raidīšana un izplatīšana jebkāda veida elektroniskos tīklos”.

25

Treškārt, Čehijas Republika uzskata, ka Vispārējā tiesa strīdīgā izņēmuma mērķi kļūdaini ir secinājusi no 2007. gada 13. decembra sprieduma Bayerischer Rundfunk u.c. (C‑337/06, EU:C:2007:786). Pirmām kārtām, lieta, kurā pasludināts šis spriedums, kā tas izriet no tā 2., 23. un 29. punkta, attiecoties uz jautājumu, vai Vācijas sabiedriskās raidorganizācijas, ņemot vērā to finansēšanas veidu, ir līgumslēdzējas iestādes Direktīvas 2004/18 izpratnē un vai izņēmums saistībā ar programmām attiecas arī uz uzkopšanas pakalpojumiem. Šī dalībvalsts norāda, ka minētā sprieduma 62. punktā ietvertie apsvērumi, saskaņā ar kuriem strīdīgais izņēmums attiecas uz publiskajiem līgumiem, kuru priekšmets ir pakalpojumi, kas attiecas uz pašu sabiedrisko raidorganizāciju darbību, loģiski izrietēja no tā, ka Tiesa nošķīra uzkopšanas darbus no programmu radīšanas un ka Tiesa atsaucās uz “publisku statusu” bez nodoma radīt jaunu nosacījumu šī izņēmuma piemērošanai.

26

Otrām kārtām, Čehijas Republika apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 38. un 39. punktā Vispārējās tiesas sniegtos paskaidrojumus – saskaņā ar kuriem strīdīgais izņēmums ir balstīts uz sabiedrisko raidorganizāciju sabiedriskā pakalpojuma uzdevumu un uz līgumslēdzējām iestādēm, kas neveic šādu uzdevumu, šis izņēmums neattiecas – 2007. gada 13. decembra spriedums Bayerischer Rundfunk u.c. (C‑337/06, EU:C:2007:786) neapstiprina, pat ja būtu jābalstās uz šī sprieduma secinājumiem. No tā neizrietot, ka sabiedrisko raidorganizāciju sabiedriskā pakalpojuma uzdevums, kas pamato strīdīgo izņēmumu, būtu jāaizsargā tikai tad, ja raidorganizācija ir līgumslēdzēja iestāde. Strīdīgais izņēmums tātad esot piemērojams arī raidorganizācijas darījumam, kad tā rīkojas kā programmu piegādātāja, bet kas šajā darījumā nav līgumslēdzēja iestāde.

27

Ar virkni argumentu, kas attiecas uz Direktīvas 2004/18 16. panta b) punkta sistēmisko interpretāciju, Čehijas Republika apgalvo, ka Vispārējās tiesas sniegtās šīs tiesību normas interpretācijas kļūdaino raksturu pamato arī tas, ka minētā tiesību norma ietver arī citu izņēmumu attiecībā uz līgumiem saistībā ar apraides laiku. Attiecībā uz šiem līgumiem neesot nekādu šaubu, ka raidorganizācijai ir jābūt nevis līgumslēdzējas iestādes statusam, bet gan raksturīgā pakalpojuma – proti, tās apraides laika, – sniedzēja statusam. Šī dalībvalsts uzsver, ka šo faktu Vispārējā tiesa nav apstrīdējusi, un šajā ziņā tā atsaucas uz pārsūdzētā sprieduma 61. punktu.

28

Komisija uzskata, ka argumentācija, ko Čehijas Republika ir izklāstījusi tās apelācijas sūdzībā, ir pilnībā jānoraida un apelācijas sūdzība ir jānoraida.

29

Ar virkni argumentu saistībā ar Direktīvas 2004/18 16. panta b) punkta gramatisko interpretāciju, kas ir jāizskata pirmām kārtām, Čehijas Republika apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, atsakoties atzīt, ka šīs tiesību normas formulējums strīdīgo izņēmumu neaprobežo tikai ar publiskajiem līgumiem, kurus ir noslēgušas raidorganizācijas, kas rīkojas kā līgumslēdzējas iestādes.

30

Attiecībā, pirmkārt, uz šī sprieduma 21. punktā minētajiem argumentiem ir jānorāda – pat pieņemot, ka dažas Čehijas Republikas minētās Direktīvas 2004/18 16. panta b) punkta valodu versijas varētu apstiprināt tās ierosināto šīs tiesību normas gramatisko interpretāciju, tomēr šai dalībvalstij nav izdevies pierādīt, ka starp minētās tiesību normas valodu versijām nepastāv atšķirības, nedz arī atspēkot pārsūdzētā sprieduma 41. punktā ietverto konstatējumu, ka ar formulējumu “raidorganizāciju” var tikt izdarīta atsauce gan uz “programmu materiāla iegād[i], izstrād[i], ražošan[u] vai kopražošan[u]”, gan uz “apraid[i]”.

31

Tāpat šķiet – tas, ka Savienības likumdevējs Direktīvas 2004/18 16. panta b) punkta formulējumā ir iekļāvis vārdus “apraidei paredzēta”, kas ir gramatiskās neskaidrības avots, ir radījis šīs tiesību normas atšķirīgas valodu versijas. Neviens no Čehijas Republikas šajā ziņā izvirzītajiem argumentiem neatspēko faktu, ka šī formulējuma izmantošana no gramatiskā viedokļa nav padarījusi viennozīmīgu lielāko daļu Direktīvas 2004/18 16. panta b) punkta valodu versiju, kā Vispārējā tiesa to ir norādījusi pārsūdzētā sprieduma 41. un 52.–54. punktā.

32

Turklāt, kā to būtībā ir norādījis ģenerāladvokāts secinājumu 77.–79. punktā, minētie vārdi nav ietverti šīs tiesību normas bulgāru un slovēņu valodas versijās, un šī neiekļaušana uzsver atšķirības, kas pastāv starp minētās tiesību normas versijām.

33

Tādējādi Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 55. punktā ir pamatoti atgādinājusi, ka Savienības tiesību normas ir jāinterpretē un jāpiemēro vienveidīgi, ņemot vērā visu Savienības valodu versijas (spriedums, 2018. gada 6. jūnijs, Tarragó da Silveira, C‑250/17, EU:C:2018:398, 20. punkts un tajā minētā judikatūra), un ka gadījumā, ja dažādu valodu versijas atšķiras, Savienības tiesību norma ir jāinterpretē saistībā ar tā tiesiskā regulējuma vispārējo sistēmu un mērķi, kurā šī norma ietilpst (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 7. jūlijs, Ambisig, C‑46/15, EU:C:2016:530, 48. punkts un tajā minētā judikatūra).

34

Šādos apstākļos Vispārējai tiesai nevar pārmest, ka tā pārsūdzētā sprieduma 41. punktā ir nospriedusi, ka, lai interpretētu minēto tiesību normu, ir jāņem vērā tiesiskā regulējuma, kurā šī tiesību norma ietilpst, mērķi, kā arī tās konteksts, nedz arī to, ka tā pārsūdzētā sprieduma 56. punktā ir nonākusi pie secinājuma, ka, ņemot vērā attiecīgās tiesību normas dažādu valodu versiju neviennozīmību, Čehijas Republikas argumenti, kas balstīti uz šīs tiesību normas formulējumu, ir jānoraida kā nepamatoti.

35

Otrkārt, to pašu iemeslu dēļ ir jānorāda, ka šī sprieduma 22. punktā minētā Čehijas Republikas argumentācija, ciktāl tā ir balstīta uz vienu no iespējamām Direktīvas 2004/18 16. panta b) punkta formulējuma interpretācijām, pati par sevi nevar likt apšaubīt konstatējumus, kurus Vispārējā tiesa ir izdarījusi pārsūdzētā sprieduma 64. punktā un kuru rezultātā tā ir noraidījusi šīs dalībvalsts ierosināto šīs tiesību normas interpretāciju.

36

Katrā ziņā iespēja, ka raidorganizācijas uzņemas pakalpojuma sniedzēja lomu, nekādi neietekmē jautājumu par to, vai attiecībā uz līgumslēdzējām iestādēm strīdīgais izņēmums ir piemērojams tikai raidorganizācijām.

37

Otrām kārtām, ir jāizvērtē virkne Čehijas Republikas argumentu saistībā ar Direktīvas 2004/18 16. panta b) punkta rašanās vēsturi.

38

Attiecībā uz šī sprieduma 16. punktā minēto argumentu Čehijas Republika neapstrīd, ka, ciktāl Komisijas sākotnējā priekšlikumā, kura rezultātā tika pieņemta Direktīva 92/50, bija paredzēts izņēmums attiecībā uz raidorganizāciju veiktu programmu materiāla iegādi, tajā bija paredzēts ierobežot šo izņēmumu tikai ar līgumiem, kuru līgumslēdzēja iestāde ir raidorganizācija.

39

Kā pamatoti norāda Komisija, grozījumi, kuri veikti šīs likumdošanas procedūras laikā, lai grozītu Komisijas sākotnējo priekšlikumu, un uz kuriem atsaucas šī dalībvalsts, precizē un papildina to pakalpojumu veidus, uz kuriem attiecas strīdīgais izņēmums. Tomēr no šādām izmaiņām šī izņēmuma materiālajā piemērošanas jomā nevar secināt, ka ar šiem grozījumiem būtu ticis paplašināts to subjektu loks, kas var izmantot šo izņēmumu.

40

Attiecībā uz šī sprieduma 17. punktā minēto argumentu par likumdošanas procesu, kura rezultātā tika pieņemta Direktīva 2004/18, ir jānorāda, ka strīdīgā izņēmuma definīcijas grozījumi netika veikti, lai uzsvērtu kritēriju par līguma priekšmetu, kaitējot kritērijam par līgumslēdzējas iestādes identitāti. Proti, tas, ka Savienības likumdevējs šī izņēmuma formulējumā ir iekļāvis vārdus “apraidei paredzēta”, bija pamatots ar nepieciešamību pielāgoties tehnoloģiju attīstībai, proti, tam, ka paplašinās apraide internetā, par ko it īpaši liecina Direktīvas 2004/18 25. apsvēruma pēdējais teikums.

41

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Eiropas Parlamenta 2003. gada 19. jūnija ieteikumā otrajam lasījumam attiecībā uz Padomes kopējo nostāju, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvu par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu, piegādes valsts līgumu un pakalpojumu valsts līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru (A5‑0242/2003, galīgā redakcija), tika izdarīta atsauce uz vārdu “apraidei paredzēta” iekļaušanu Direktīvas 2004/18 16. panta b) punktā. Šī dokumenta 24. un 25. lappusē attiecībā uz 25. grozījumu šīs iekļaušanas “pamatojums” ir izklāstīts šādi: “Raidorganizāciju veikta programmu materiālu iegāde, izstrāde, ražošana vai kopražošana un līgumi par apraides laiku jau ir izslēgti no direktīvas piemērošanas jomas redakcionālu un radošu iemeslu dēļ. Šī grozījuma mērķis ir precizēt, ka šis izņēmums attieksies arī uz raidorganizāciju darbībām interneta jomā, un to pašu iemeslu dēļ.”

42

Tāpat tika izdarīta atsauce uz šo iekļaušanu Komisijas 2003. gada 14. augusta atzinumā par Eiropas Parlamenta grozījumiem Padomes kopējā nostājā (COM(2003) 503, galīgā redakcija). Šī dokumenta 4. lappusē attiecībā uz 25. grozījumu ir norādīts, ka “šis grozījums atbilstoši tā pamatojumam groza 16. panta b) punktu, lai precizētu, ka izņēmums ir jāattiecina arī uz raidorganizācijām interneta jomā”.

43

Līdz ar to Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 49. punktā pamatoti ir uzskatījusi, ka vārdu “apraidei paredzēta” pievienošana Direktīvas 2004/18 16. panta b) punktā neatspoguļo nodomu paplašināt strīdīgo izņēmumu, attiecinot to arī uz līgumiem, kuru slēgšanas tiesības ir piešķīrusi jebkura līgumslēdzēja iestāde attiecībā uz programmām, kuras ir paredzētas raidorganizāciju apraidei.

44

Trešām kārtām, attiecībā uz virkni argumentu saistībā ar Direktīvas 2004/18 16. panta b) punkta teleoloģisko interpretāciju ir jānorāda, ka šī sprieduma 40.–43. punktā izklāstīto iemeslu dēļ tā 24. punktā minētā Čehijas Republikas argumentācija ir jānoraida.

45

Šīs dalībvalsts izvirzītie argumenti, kas minēti šī sprieduma 23., 25. un 26. punktā, arī nevar tikt atbalstīti.

46

Jākonstatē, ka pārsūdzētā sprieduma 31. punktā Vispārējā tiesa ir norādījusi, ka ar Direktīvas 2004/18 16. panta b) punktu netiek pieļauta noteikumu par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu atsevišķiem audiovizuāliem pakalpojumiem apraides jomā piemērošana, lai saskaņā ar šīs direktīvas 25. apsvērumu ņemtu vērā apsvērumus, kam ir kultūras un sociāla nozīme un kas šādu piemērošanu padara par neatbilstošu. Lai gan ir taisnība, kā to norāda Čehijas Republika, ka šajā 25. apsvērumā raidorganizācijas nav minētas, šis apstāklis tomēr nevar nedz atspēkot, nedz apstiprināt Vispārējās tiesas sniegto interpretāciju.

47

Turklāt lai gan šīs lietas apstākļi atšķiras no apstākļiem lietā, kurā pasludināts 2007. gada 13. decembra spriedums Bayerischer Rundfunk u.c. (C‑337/06, EU:C:2007:786), Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 35.–38. punktā ir pamatoti atgādinājusi, ka no šā sprieduma, ir īpaši no tā 62. un 64. punkta, izriet, ka Tiesa ir precizējusi – it īpaši, ņemot vērā minēto 25. apsvērumu, izņēmums no direktīvas par publisko iepirkumu piemērošanas attiecas vienīgi uz tādiem publiskiem līgumiem, kuru priekšmets ir pakalpojumi, kas skar raidorganizācijām raksturīgās funkcijas. Savukārt Savienības tiesību normas pilnībā attiecas uz tādu pakalpojumu publiskajiem līgumiem, kuriem nav nekāda sakara ar sabiedrisko raidorganizāciju sabiedriskā pakalpojuma uzdevumu.

48

Jānorāda, ka, ņemot vērā Direktīvas 2004/18 16. panta b) punkta atkāpes raksturu, tas ir jāinterpretē šauri (šajā ziņā skat. spriedumu, 2017. gada 6. decembris, Compania Naţională de Administrare a Infrastructurii Rutiere, C‑408/16, EU:C:2017:940, 45. punkts un tajā minētā judikatūra). Līdz ar to strīdīgais izņēmums ir jāinterpretē tādējādi, ka tas attiecas tikai uz publiskiem līgumiem, kuru slēgšanas tiesības raidorganizācijas kā līgumslēdzējas iestādes ir piešķīrušas, lai izpildītu tām uzticēto sabiedriskā pakalpojuma uzdevumu.

49

No tā izriet, ka Vispārējā tiesa nav pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 39. punktā apstiprinādama, ka strīdīgais izņēmums attiecas tikai uz līgumslēdzējām iestādēm, kas ir raidorganizācijas, un šī sprieduma 57. punktā noraidīdama Čehijas Republikas argumentu par pretējo.

50

Ceturtām kārtām un visbeidzot, attiecībā uz virkni argumentu, uz kuriem atsaucas Čehijas Republika un kuri minēti šī sprieduma 27. punktā, un ar kuriem tā apstrīd Vispārējās tiesas izmantoto Direktīvas 2004/18 16. panta b) punkta sistēmisko interpretāciju, ir jākonstatē, ka tie nav atbalstāmi.

51

Proti, vispirms pārsūdzētā sprieduma 59. punktā Vispārējā tiesa konstatēja – un Čehijas Republika to nav apstrīdējusi –, ka šajā 16. pantā paredzētos izņēmumus var definēt saistībā ar attiecīgo līgumu priekšmetu, to pakalpojuma sniedzēja identitāti vai gan to priekšmetu, gan ar nosacījumiem, kas ir raksturīgi to līgumslēdzējai iestādei. Līdz ar to Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 61. punktā ir pamatoti uzskatījusi, ka “nekas neizslēdz, ka vairāki līgumi, uz kuriem attiecas viens un tas pats [šīs] direktīvas 16. pantā ietvertais [punkts], tiek definēti atšķirīgi, it īpaši atkarībā no to priekšmeta, līgumslēdzējas iestādes vai pakalpojumu sniedzēja”. Tādējādi saskaņā ar sistēmisko interpretāciju ir iespējams, ka Direktīvas 2004/18 16. panta b) punkta piemērošanas nolūkā līgumus, kuru priekšmets ir apraides laiks, var noslēgt gan raidorganizācijas, gan citas līgumslēdzējas iestādes, lai gan līgumus, kuru priekšmets ir programmas, saskaņā ar strīdīgā izņēmuma mērķi var noslēgt tikai raidorganizācijas.

52

Turpinājumā ir jānorāda – kā konstatē Komisija –, ka Čehijas Republika nekādā veidā nekritizē pārsūdzētā sprieduma 50. un 51. punktu, kuri attiecas uz citu apstākli, kas jāņem vērā, sistēmiski interpretējot Direktīvas 2004/18 16. panta b) punktu. No tā izriet, ka pakalpojumi, par kuriem ir līgumi, kas minēti šajā tiesību normā, ir tie paši pakalpojumi, kas minēti izņēmumā, kurš ir noteikts šīs direktīvas II B pielikuma 3. zemsvītras piezīmē – redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Komisijas Regulu (EK) Nr. 213/2008 (2007. gada 28. novembris) (OV 2008, L 74, 1. lpp.) –, kura attiecas uz “raidorganizāciju programmu materiāla iegādes, attīstības, ražošanas vai kopražošanas līgum[iem] un raidlaika līgum[iem]”. Direktīvas 2004/18 iekšējās konsekvences iemeslu dēļ strīdīgais izņēmums un 3. zemsvītras piezīmē paredzētais izņēmums ir uzskatāmi par tādiem, kam ir tāds pats tvērums. Minētās 3. zemsvītras piezīmes formulējums apstiprina, ka, lai gan līgumus par apraides laiku var noslēgt gan raidorganizācijas, gan citas līgumslēdzējas iestādes, attiecībā uz līgumiem, kuru priekšmets ir programmas, ir minētas tikai raidorganizācijas.

53

Visbeidzot, ņemot vērā, ka neviens lietas dalībnieks neapstrīd pārsūdzētā sprieduma 73. punkta pēdējā teikumā ietverto konstatējumu, ka Direktīva 2014/24 nebija piemērojama laikā faktiem, uz kuriem attiecas strīds, kā to Vispārējā tiesā ir uzsvērusi pati Čehijas Republika, ir jākonstatē, ka argumenti, kas attiecas uz šīs direktīvas tiesību normām un likumdošanas procedūru, kas noslēdzās ar tās pieņemšanu, kā tie, kas minēti šī sprieduma 18. punktā, nevar atspēkot šajā lietā Vispārējās tiesas veikto Direktīvas 2004/18 16. panta b) punkta interpretāciju.

54

Tā kā visi apelācijas sūdzības vienīgā pamata atbalstam izvirzītie argumenti ir noraidīti, šis pamats ir jānoraida kā nepamatots un apelācijas sūdzība ir jānoraida.

55

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz šī paša reglamenta 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

56

Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Čehijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež segt pašai savus, kā arī atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež: