1

Ar apelācijas sūdzību European Road Transport Telematics Implementation Coordination Organisation – Intelligent Transport Systems & Services Europe (Ertico – ITS Europe) prasa atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2019. gada 22. maija spriedumu Ertico – ITS Europe/Komisija (T‑604/15, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2019:348), ar ko minētā tiesa noraidīja tās prasību atcelt 2015. gada 18. augusta lēmumu (turpmāk tekstā – “strīdīgais lēmums”), kuru pieņēmusi Validācijas komiteja, kas paredzēta Komisijas Lēmuma 2012/838/ES, Euratom (2012. gada 18. decembris) par tādu noteikumu pieņemšanu, kas nodrošina dalībnieku pastāvēšanas un juridiskā statusa, kā arī to darbības spēju un finansiālo spēju konsekventu pārbaudi netiešās darbībās, kas tiek atbalstītas piešķīruma veidā saskaņā ar Eiropas Kopienas Septīto pamatprogrammu pētniecībai, tehnoloģiju attīstībai un demonstrējumu pasākumiem un Eiropas Atomenerģijas kopienas Septīto pamatprogrammu pētniecības un mācību darbībām kodolenerģijas jomā (OV 2012, L 359, 45. lpp.), pielikuma 1.2.7. iedaļā (turpmāk tekstā – “Validācijas komiteja”), ciktāl šī Validācijas komiteja secināja, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nevarēja tikt kvalificēta par mikrouzņēmumu, mazo vai vidējo uzņēmumu (MVU) Komisijas Ieteikuma 2003/361/EK (2003. gada 6. maijs) par mikrouzņēmumu, mazo un vidējo uzņēmumu definīciju (OV 2003, L 124, 36. lpp.; turpmāk tekstā – “Ieteikums MVU”) izpratnē.

2

Padomes Regulas (EK) Nr. 58/2003 (2002. gada 19. decembris), ar ko nosaka statūtus izpildaģentūrām, kurām uztic konkrētus Kopienas programmu pārvaldības uzdevumus (OV 2003, L 11, 1. lpp.), 22. pantā “Aktu likumība” ir paredzēts:

“1.   Jebkura persona, kuru tas tieši vai personiski interesē, vai dalībvalsts var iesniegt Komisijai jebkuru izpildaģentūras aktu, kas skar trešo pusi, lai pārbaudītu tā likumību.

Administratīvas lietas [administratīvas pārsūdzības] var nodot Komisijai izskatīšanai viena mēneša laikā, sākot no dienas, kad ieinteresētā persona vai attiecīgā dalībvalsts uzzina par apstrīdēto aktu.

Pēc ieinteresētās personas vai attiecīgās dalībvalsts un izpildaģentūras argumentu uzklausīšanas Komisija pieņem lēmumu administratīvajā lietā [par pārsūdzību administratīvā kārtā] divu mēnešu laikā, sākot no datuma, kad uzsākta lietas izskatīšana. Neskarot Komisijas pienākumu atbildēt rakstveidā, minot lēmuma pamatojumu, gadījumā, ja Komisija nesniedz rakstveida atbildi noteiktajā laikā, tas jāuzskata par netiešu noraidījumu sākt tiesas procesu.

2.   Komisija pēc savas iniciatīvas var pārskatīt jebkuru izpildaģentūras aktu. Pēc aģentūras izteikto argumentu noklausīšanās Komisija pieņem lēmumu divu mēnešu laikā, sākot no pārskatīšanas uzsākšanas datuma.

3.   Ja akts ir iesniegts Komisijai izskatīšanai saskaņā ar 1. vai 2. punktu, Komisija var apturēt šā apstrīdētā akta īstenošanu vai noteikt pagaidu pasākumus. Galīgajā lēmumā Komisija var apstiprināt izpildaģentūras aktu vai nolemt, ka aģentūrai ir tas daļēji vai pilnīgi jāgroza.

4.   Izpildaģentūras veic visus vajadzīgos pasākumus pieņemamā termiņā, lai izpildītu Komisijas lēmumu.

5.   Prasību atzīt par spēkā neesošu Komisijas skaidri izteikto vai klusējot izteikto lēmumu atteikt pārsūdzēšanu administratīvā kārtā var iesniegt izskatīšanai [..] [T]iesā saskaņā ar [LESD 263]. pantu.”

3

Saskaņā ar Ieteikuma MVU 9. un 12. apsvērumu:

[..]

4

Šī ieteikuma 1. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Šis ieteikums attiecas uz [MVU] definīciju, ko izmanto [Savienības] politikā, kādu piemēro [Eiropas Savienībā] un Eiropas Ekonomikas zonā [(EEZ)].”

5

Minētā ieteikuma pielikuma 1. pantā “Uzņēmums” ir paredzēts:

“Par uzņēmumu uzskata jebkuru saimnieciskās darbības subjektu neatkarīgi no tā juridiskās formas. Pie tiem jo īpaši pieder pašnodarbinātas personas un ģimenes uzņēmumi, kas nodarbojas ar amatniecību vai veic citas darbības, kā arī personālsabiedrības vai apvienības, kas regulāri ir iesaistītas saimnieciskajā darbībā.”

6

Šī paša ieteikuma pielikuma 2. panta “Uzņēmumu kategorijas definējošais darbinieku skaits un finanšu sliekšņi” 1. punktā ir noteikts:

“[MVU] kategorijā ietilpst uzņēmumi, kam ir mazāk nekā 250 darbinieku un kuru gada apgrozījums nepārsniedz 50 miljonus EUR vai gada bilances kopsumma nepārsniedz 43 miljonus EUR.”

7

Ieteikuma MVU pielikuma 3. pantā “Uzņēmumu tipi, ko ņem vērā, aprēķinot darbinieku skaitu un finanšu rādītājus” ir noteikts:

“1.   “Autonoms uzņēmums” ir jebkurš uzņēmums, kas nav klasificējams kā partneruzņēmums 2. punkta nozīmē vai kā saistīts uzņēmums 3. punkta nozīmē.

2.   “Partneruzņēmumi” ir visi uzņēmumi, kas nav klasificējami kā saistīti uzņēmumi 3. punkta nozīmē un starp kuriem pastāv šādas attiecības: uzņēmums (augšupējs uzņēmums) viens pats vai kopā ar vienu vai vairākiem saistītiem uzņēmumiem 3. punkta nozīmē pārvalda 25 % vai vairāk kapitāla vai balsstiesību citā uzņēmumā (lejupējā uzņēmumā).

[..]

3.   “Saistīti uzņēmumi” ir uzņēmumi, kuru starpā pastāv kādas no šeit norādītajām attiecībām:

[..]”

8

Atbilstoši Lēmuma 2012/838 pielikuma 1.2.6. iedaļai “Validējumu administratīvā pārskatīšana”:

9

Šai 1.2.6. iedaļai ir pievienota zemsvītras piezīme, kurā ir noteikts:

“Izpildaģentūras aktus var nosūtīt Komisijai to likumības pārbaudei saskaņā ar [Regulas Nr. 58/2003] [..] 22. pantu.”

10

Šī lēmuma pielikuma 1.2.7. iedaļā “Validācijas komiteja” ir noteikts:

“[Komisijas ģenerāldirektorāti (ĢD)] un izpildaģentūras, kas īsteno [Eiropas Kopienas Septīto pamatprogrammu pētniecībai, tehnoloģiju attīstībai un demonstrāciju pasākumiem (2007.–2013. gads)], koordinācijas nolūkos izveido starpdienestu komiteju (ko sauc par Validācijas komiteju) un šajā komitejā norīko savu pārstāvi. Validācijas dienesti piedalās Validācijas komitejā bez balsstiesībām un nodrošina Validācijas komitejas sekretariāta funkcijas Validācijas komitejas priekšsēdētāja uzraudzībā. Komisija izstrādā koordinācijas procesu reglamentu, tostarp kopīgu prakšu reģistru.

Gadījumā, ja pieteikuma iesniedzējs saskaņā ar 1.2.7. iedaļu ir iesniedzis kompetentajiem validācijas dienestiem pārskatīšanas pieprasījumu, šie dienesti pieprasījumu nosūta Validācijas komitejai. Validācijas komiteja to pārskata un lemj par attiecīgajiem juridiskās vienības apstiprināšanas gadījumiem. Validācijas komiteja nav pilnvarota risināt gadījumus, kas attiecas uz finansiālās spējas pārbaudi.”

11

Tiesvedības priekšvēsture ir izklāstīta pārsūdzētā sprieduma 1.–10. punktā, un šīs tiesvedības vajadzībām to var apkopot šādi.

12

Apelācijas sūdzības iesniedzēja, kas izveidota 1991. gadā, ir saskaņā ar Beļģijas tiesībām dibināta kooperatīvā sabiedrība ar ierobežotu atbildību. Tā nodrošina daudznozaru platformu gan privātiem, gan publiskiem inteliģento transporta sistēmu un pakalpojumu nozares dalībniekiem. Saskaņā ar tās statūtiem tās mērķis ir veicināt, sekmēt un palīdzēt koordinēt progresīvas transporta telemātikas ieviešanu transporta infrastruktūrā Eiropā.

13

Kopš 2006. gada 31. decembra tika uzskatīts, ka apelācijas sūdzības iesniedzējai ir MVU statuss Ieteikuma MVU izpratnē. Šī statusa dēļ tā vairākus gadus varēja saņemt papildu subsīdijas no Savienības, tostarp saistībā ar Eiropas Kopienas Septīto pamatprogrammu pētniecībai, tehnoloģiju attīstībai un demonstrāciju pasākumiem (2007.–2013. gads).

14

2013. gada decembrī, pārskatot esošo pētniecības programmu dalībnieku MVU statusu, Pētniecības izpildaģentūra (REA) kā šo programmu dalībnieku MVU statusa validācijas dienests lūdza apelācijas sūdzības iesniedzēju iesniegt informāciju, kas varētu pamatot tās tiesības turpināt izmantot šo statusu. Pēc elektroniskā pasta vēstuļu apmaiņas REA2014. gada 27. janvārī nolēma, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nevar tikt uzskatīta par MVU Ieteikuma MVU izpratnē (turpmāk tekstā – “lēmums atteikt MVU statusu”).

15

Ar 2014. gada 7. februāra elektroniskā pasta vēstuli apelācijas sūdzības iesniedzēja apstrīdēja REA pieņemto nostāju, pievienojot divus tās advokātu sagatavotus juridiskos atzinumus.

16

REA2014. gada 24. februāra elektroniskā pasta vēstulē informēja apelācijas sūdzības iesniedzēju, ka tā var Validācijas komitejā lūgt pārskatīt lēmumu par MVU statusa atteikumu saskaņā ar Lēmuma 2012/838 pielikuma 1.2.6. un 1.2.7. iedaļu.

17

Ar 2014. gada 25. februāra elektroniskā pasta vēstuli apelācijas sūdzības iesniedzēja lūdza REA pārskatīt šo lēmumu Validācijas komitejā.

18

REA2014. gada 15. aprīlī informēja apelācijas sūdzības iesniedzēju par Validācijas komitejas lēmumu, ar kuru tika apstiprināts tās lēmums atteikt MVU statusu (turpmāk tekstā – “pirmais negatīvais lēmums”).

19

2014. gada 23. jūnijā apelācijas sūdzības iesniedzēja Vispārējā tiesā cēla prasību par pirmo negatīvo lēmumu, kas tika reģistrēta ar numuru T‑499/14. Šī prasība vienlaikus bija vērsta gan pret Eiropas Komisiju, gan pret Validācijas komiteju.

20

REA2014. gada 18. novembrī informēja apelācijas sūdzības iesniedzēju par Validācijas komitejas lēmumu atsaukt pirmo negatīvo lēmumu līdz brīdim, kad tiks pieņemts jauns lēmums. Šis atsaukums bija pamatots ar to, ka pirmajā negatīvajā lēmumā Validācijas komiteja nebija sniegusi tiešu atbildi uz argumentiem, ko apelācijas sūdzības iesniedzēja bija izvirzījusi 2014. gada 7. februāra elektroniskā pasta vēstulē. Pēc šī atsaukuma Vispārējā tiesa uzskatīja, ka prasība lietā T‑499/14 ir zaudējusi priekšmetu, un ar 2015. gada 30. aprīļa rīkojumu Ertico – ITS Europe/Komisija (T‑499/14, nav publicēts, EU:T:2015:285) atzina, ka tiesvedība lietā par šo prasību ir izbeidzama.

21

2015. gada 18. augustā Validācijas komiteja pieņēma strīdīgo lēmumu (turpmāk tekstā – “strīdīgais lēmums”), kurā tā, pamatojoties uz grozītu argumentāciju salīdzinājumā ar pirmajā negatīvajā lēmumā ietverto, secināja, ka apelācijas sūdzības iesniedzējai vairs nevar tikt piešķirts MVU statuss.

22

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegts 2015. gada 27. oktobrī, apelācijas sūdzības iesniedzēja cēla prasību atcelt strīdīgo lēmumu.

23

Ar pārsūdzēto spriedumu Vispārējā tiesa šo prasību noraidīja.

24

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi Tiesai ir šādi:

25

Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:

26

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2019. gada 19. novembra lēmumu Čehijas Republikai tika atļauts iestāties lietā apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumu atbalstam.

27

Apelācijas sūdzības pamatošanai apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirza trīs pamatus, kas attiecas, pirmkārt, uz kļūdainu Lēmuma 2012/838 pielikuma 1.2.6. un 1.2.7. iedaļas, kā arī Regulas Nr. 58/2003 22. panta interpretāciju, otrkārt, uz Ieteikuma MVU, kā arī tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības aizsardzības pamatprincipu pārkāpumu un, treškārt, uz acīmredzamu kļūdu vērtējumā saistībā ar tās MVU statusu.

28

Ar pirmo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, it īpaši pārsūdzētā sprieduma 28.–42., 50. un 68.–77. punktā, ciktāl tā ir secinājusi, ka Lēmuma 2012/838 pielikuma 1.2.6. un 1.2.7. iedaļā, no vienas puses, un Regulas Nr. 58/2003 22. pantā, no otras puses, ir paredzētas atšķirīgas prasības. Pretēji tam, ko Vispārējā tiesa esot nospriedusi minētā sprieduma 28.–31. punktā, šīs tiesību normas attiecoties uz vienu un to pašu procedūru. It īpaši Lēmuma 2012/838 pielikuma 1.2.6. un 1.2.7. iedaļā esot precizēts, kā Komisijai ir jāiesniedz Regulas Nr. 58/2003 22. pantā paredzētie tiesiskuma pārbaudes pieprasījumi.

29

Pirmkārt, Lēmuma 2012/838 pielikuma 1.2.6. un 1.2.7. iedaļā esot tieša atsauce uz Regulas Nr. 58/2003 22. pantu. Lēmuma 2012/838 pielikuma 1.2.6. iedaļas 2. punktam pievienotajā 24. zemsvītras piezīmē esot precizēts, ka pārbaude, uz kuru attiecas šī iedaļa, ir tā, kas minēta Regulas Nr. 58/2003 22. pantā. Šajā zemsvītras piezīmē esot noteikta saikne starp šīs regulas 22. pantu, kam ir augstāks juridiskais spēks, un tā piemērošanas noteikumiem, proti, Lēmuma 2012/838 pielikuma 1.2.6. un 1.2.7. iedaļu, kam ir zemāks juridiskais spēks.

30

Otrkārt, lai gan Lēmuma 2012/838 pielikuma 1.2.6. iedaļas 3. punktā esot precizēts, ka šis administratīvais pārskatīšanas process neskar pieteikuma iesniedzēja tiesības pārsūdzēt lēmumu Ombuda birojā vai Eiropas Savienības Tiesā, tajā neesot norādīts, ka tas neietekmē Regulas Nr. 58/2003 22. pantā paredzēto pārskatīšanas procedūru.

31

Treškārt, Komisija pati uzskatīja, ka Lēmuma 2012/838 pielikuma 1.2.6. un 1.2.7. iedaļa un Regulas Nr. 58/2003 22. pants attiecas uz vienu un to pašu pārskatīšanas procedūru. REA2014. gada 24. februāra elektroniskā pasta vēstulē esot norādījusi, ka validējumu pārskatīšanas pieprasījumi ir jāiesniedz atbilstoši Lēmuma 2012/838 pielikuma 1.2.6. un 1.2.7. iedaļai. REA vispār neesot minējusi Regulas Nr. 58/2003 22. pantu, kas tai būtu bijis jādara – un ko tā noteikti būtu darījusi –, ja Regulas Nr. 58/2003 22. pantā paredzētā pārskatīšanas procedūra atšķirtos no Lēmuma 2012/838 pielikuma 1.2.6. un 1.2.7. iedaļā minētās procedūras.

32

Pastāvot vispārējs Savienības administratīvās procedūras tiesību princips, saskaņā ar kuru Savienības iestāžu un citu administratīvo iestāžu lēmumos, ar kuriem tiek aizskartas kādas privātpersonas tiesības vai intereses, ir skaidri jānorāda iespējamie tiesību aizsardzības līdzekļi un to izmantošanas līdzekļi. Šī prasība ir skaidri paredzēta tostarp arī 133. panta 2. punktā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES, Euratom) 2018/1046 (2018. gada 18. jūlijs) par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, ar kuru groza Regulas (ES) Nr. 1296/2013, (ES) Nr. 1301/2013, (ES) Nr. 1303/2013, (ES) Nr. 1304/2013, (ES) Nr. 1309/2013, (ES) Nr. 1316/2013, (ES) Nr. 223/2014, (ES) Nr. 283/2014 un Lēmumu Nr. 541/2014/ES un atceļ Regulu (ES, Euratom) Nr. 966/2012 (OV 2018, L 193, 1. lpp.). Šī regula esot aktuāls tiesiskais pamats reglamentējošajām prasībām, uz kurām esot balstīts Lēmums 2012/838.

33

Ceturtkārt, piemērojot Lēmuma 2012/838 pielikuma 1.2.6. un 1.2.7. iedaļu, Validācijas komiteja un līdz ar to Komisija praksē esot ievērojusi Regulas Nr. 58/2003 22. panta 1. punkta trešajā daļā noteikto divu mēnešu termiņu. Validācijas komiteja esot pieņēmusi pirmo negatīvo lēmumu divu mēnešu laikā no dienas, kad apelācijas sūdzības iesniedzēja oficiāli lūdza REA nosūtīt tai atpakaļ lietas materiālus.

34

Turklāt Komisija neesot iebildusi pret to, ka, pirmām kārtām, apelācijas sūdzības iesniedzēja prasības pieteikumā lietā, kurā tika izdots 2015. gada 30. aprīļa rīkojums Ertico – ITS Europe/Komisija (T‑499/14, nav publicēts, EU:T:2015:285), skaidri identificēja Regulas Nr. 58/2003 22. pantu kā vienu no šī pieteikuma juridiskajiem pamatiem un, otrām kārtām, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja 2015. gada 5. janvāra vēstulē Vispārējai tiesai esot lielā mērā pamatojusies uz šo 22. pantu.

35

Piektkārt, lai gan Regulas Nr. 58/2003 22. pantā ir noteikts, ka Komisija pieņem lēmumu par pārsūdzību administratīvā kārtā divu mēnešu laikā, skaitot no pārsūdzības iesniegšanas dienas, ka Komisijas atbildes nesniegšana šajā termiņā ir uzskatāma par netiešu lēmumu noraidīt šo administratīvo pārsūdzību un ka par Komisijas tiešu vai netiešu lēmumu par minētās pārsūdzības administratīvā kārtā noraidīšanu Eiropas Savienības Tiesā saskaņā ar LESD 263. pantu var tikt celta prasība atcelt tiesību aktu, Lēmuma 2012/838 pielikuma 1.2.6. un 1.2.7. iedaļā nav atsauces uz termiņu, kāds būtu piemērojams lēmuma pieņemšanai Validācijas komitejā un līdz ar to arī Komisijā, kā arī nav paredzēti noteikumi attiecībā uz gadījumu, kad Validācijas komiteja un līdz ar to arī Komisija nepieņem lēmumu. Tādējādi Regulas Nr. 58/2003 22. pants noteikti esot piemērojams Lēmuma 2012/838 pielikuma 1.2.6. un 1.2.7. iedaļā paredzētajā procedūrā. Pretējā gadījumā apelācijas sūdzības iesniedzēja jautā, kā ieinteresētā persona varētu noteikt termiņa sākumu prasības celšanai par netiešu nelabvēlīgu lēmumu.

36

Sestkārt, pretēji tam, ko Vispārējā tiesa ir nospriedusi pārsūdzētajā spriedumā, pārsūdzības, kas paredzētas Lēmuma 2012/838 pielikuma 1.2.6. un 1.2.7. iedaļā un Regulas Nr. 58/2003 22. pantā, neatšķiras, ciktāl runa ir par to procedūrām un raksturu.

37

Pirmām kārtām, kontroli veicot viena un tā pati vienība, proti, Komisija. Tas skaidri izrietot no Regulas Nr. 58/2003 22. panta formulējuma. Tāpat Lēmuma 2012/838 pielikuma 1.2.6. un 1.2.7. iedaļā esot noteikts, ka likumības pārbaudi veic Validācijas komiteja, proti, “starpdienestu komiteja” minētās iestādes, kas ir atbildīga par Eiropas Kopienas Septīto pamatprogrammu pētniecībai, tehnoloģiju attīstībai un demonstrējumu pasākumiem (2007.–2013. gads), ģenerāldirektorātu un izpildaģentūru koordinēšanas nolūkos.

38

Turklāt Vispārējā tiesa jau esot nospriedusi, ka Validācijas komiteja un Komisija ir jāuzskata par vienu un to pašu vienību, ko šī tiesa nevarēja ignorēt pārsūdzētajā spriedumā, pretējā gadījumā tiktu pārkāpts res judicata princips. Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasības pieteikums lietā, kura tika izdots 2015. gada 30. aprīļa rīkojums, Ertico – ITS Europe/Komisija (T‑499/14, nav publicēts, EU:T:2015:285), bija vērsts gan pret Komisiju, gan pret Validācijas komiteju. Ar 2014. gada 4. septembra faksu Vispārējās tiesas kanceleja esot informējusi apelācijas sūdzības iesniedzēju, ka šīs tiesas septītā palāta ir nolēmusi – Komisija ir jāuzskata par vienīgo atbildētāju.

39

Tas, ka Validācijas komiteja un Komisija ir jāuzskata par vienu un to pašu vienību, esot apstiprināts arī Lēmuma 2012/838 pielikuma 1.2.7. iedaļā, kurā esot precizēts, ka šai iestādei ir jāpieņem iekšējais reglaments, kurā ir precizēta Validācijas komitejas darbība. Tādējādi, lūdzot Validācijas komiteju veikt pārbaudi, prasītāja patiesībā esot iesniegusi pārsūdzību Komisijā.

40

Otrām kārtām, pārskatīšanas pieprasījums esot iesniegts, nosūtot kompetentajam validācijas dienestam adresētu lūgumu. No daudzajām elektroniskā pasta vēstulēm starp REA un apelācijas sūdzības iesniedzēju izrietot, ka kompetentais validācijas dienests, šajā gadījumā REA, ir rīkojies tikai kā starpnieks, kurš nodeva apelācijas sūdzības iesniedzējas pārskatīšanas pieprasījumu Komisijai.

41

Trešām kārtām, likumības pārbaude attiecoties uz tādu izpildaģentūru kā REA aktiem; to neesot apstrīdējusi Komisija, un tas neesot izvērtēts pārsūdzētajā spriedumā.

42

Ceturtām kārtām, pārskatīšanas mērķis esot ļaut Komisijai īstenot pārraudzību un nodrošināt interpretācijas viendabību; tas ir mērķis, kuru neesot apstrīdējusi šī iestāde un kurš nav ticis arī izvērtēts pārsūdzētajā spriedumā.

43

Piektām kārtām, apelācijas sūdzības iesniedzējai esot tikusi dota iespēja izteikt savus apsvērumus. Saskaņā ar Regulas Nr. 58/2003 22. panta formulējumu apelācijas sūdzības iesniedzēja vienmēr esot apgalvojusi, ka Komisijai tā bija jāuzklausa. Lēmuma 2012/838 pielikuma 1.2.6. un 1.2.7. iedaļā neesot skaidri norādīts, ka apelācijas sūdzības iesniedzējai būtu jābūt iespējai iesniegt apsvērumus. Tomēr tas esot loģiski, jo neesot nepieciešams skaidri paredzēt to, kas jau ir paredzēts Regulas Nr. 58/2003 22. pantā. Katrā ziņā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 52. punktā pati ir apstiprinājusi, ka apelācijas sūdzības iesniedzējai bija jādod iespēja atbilstoši paust savu viedokli pirms strīdīgā lēmuma pieņemšanas, lai gan šādas tiesības nebija skaidri paredzētas Lēmuma 2012/838 pielikuma 1.2.6. un 1.2.7. iedaļā.

44

Sestām kārtām, no Lēmuma 2012/838 pielikuma 1.2.6. iedaļas un Regulas Nr. 58/2003 22. panta izrietot, ka pārskatīšanai ir administratīvs raksturs un tā ietver apstrīdētā akta būtības pilnīgu pārskatīšanu.

45

Pati Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 30. punktā esot norādījusi, ka pārbaude, kas tiek veikta, piemērojot Lēmuma 2012/838 pielikuma 1.2.6. un 1.2.7. iedaļu, attiecas uz lēmuma pilnīgu pārskatīšanu gan no tiesību, gan faktu viedokļa. Tomēr pretēji tam, ko Vispārējā tiesa esot nospriedusi minētā sprieduma 30. un 37. punktā, kā arī netieši tā 41. punktā, tam noteikti būtu jābūt tāpat, piemērojot Regulas Nr. 58/2003 22. pantu. Lai uzraudzītu izpildaģentūru darbību, kā arī nodrošinātu interpretācijas viendabīgumu un uzklausītu apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentus, Komisijai pēc definīcijas ir jābūt iespējai pārskatīt apstrīdētā akta būtību.

46

Septītām kārtām, pārskatīšanas pieprasījums ir jāiesniedz viena mēneša laikā no dienas, kad ieinteresētā persona ir uzzinājusi par apstrīdēto aktu. Tas izrietot no Regulas Nr. 58/2003 22. panta formulējuma. Tā kā šajā augstāka ranga normā ir noteikts termiņš, šis termiņš neesot jāatgādina īpašos tā piemērošanas noteikumos, proti, Lēmuma 2012/838 pielikuma 1.2.6. un 1.2.7. iedaļā.

47

Līdz ar to strīdīgais lēmums, kas tika pieņemts pēc divu mēnešu termiņa beigām, skaitot no Regulas Nr. 58/2003 22. pantā paredzētās administratīvās pārsūdzības iesniegšanas dienas, esot jāuzskata par spēkā neesošu un apelācijas sūdzības iesniedzējai ir jāapstiprina MVU statuss. Tā kā pirmais negatīvais lēmums esot pieņemts noteiktajā divu mēnešu termiņā, nevar apgalvot, ko Vispārējā tiesa esot apstiprinājusi 2015. gada 30. aprīļa rīkojumā Ertico – ITS Europe/Komisija (T‑499/14, nav publicēts, EU:T:2015:285), ka pastāv netiešs noraidošs lēmums saskaņā ar Regulas Nr. 58/2003 22. panta 1. punkta trešo daļu.

48

Komisija apgalvo, ka pirmais apelācijas sūdzības pamats ir jānoraida kā nederīgs un katrā ziņā kā nepamatots.

49

Jānorāda – pat pieņemot, kā to apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzēja, ka Lēmuma 2012/838 pielikuma 1.2.6. un 1.2.7. iedaļā ir precizēta kārtībā, kādā Regulas Nr. 58/2003 22. pantā minētie pieprasījumi veikt likumības pārbaudi ir jānosūta Komisijai, kas nozīmē, ka visi šie noteikumi attiecas uz vienu un to pašu procedūru, kuru reglamentē šis 22. pants, tomēr šīs pēdējās minētās tiesību normas 1. punkta trešajā daļā ir precizēts, ka, “neskarot Komisijas pienākumu atbildēt rakstveidā, minot lēmuma pamatojumu, gadījumā, ja Komisija nesniedz rakstveida atbildi noteiktajā laikā, tas jāuzskata par netiešu noraidījumu sākt tiesas procesu”.

50

No minētā izriet, ka likumdevējs nav izslēdzis, ka Komisija, beidzoties minētajā 22. pantā paredzētajam divu mēnešu termiņam, var aprobežoties ar netiešu administratīvās pārsūdzības noraidīšanu. Līdz ar to un bez vajadzības šajā apelācijā izvērtēt, kādas prasības Komisijai, ievērojot tiesības uz labu pārvaldību, ir jāizpilda gadījumā, kad tā izmanto šo iespēju, apelācijas sūdzības iesniedzējas arguments par to, ka attiecīgais lēmums ir jāatceļ tikai tāpēc, ka tas tika pieņemts pēc šī divu mēnešu termiņa beigām, ir jānoraida.

51

Šajā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka pirmā negatīvā lēmuma pieņemšana liedz šajā gadījumā piemērot šī sprieduma 49. un 50. punktā izklāstītos apsvērumus. Tā uzskata, ka no 2015. gada 30. aprīļa rīkojuma Ertico – ITS Europe/Komisija (T‑499/14, nav publicēts, EU:T:2015:285) izriet – tas, ka pirmais negatīvais lēmums tika pieņemts noteiktajā divu mēnešu termiņā, izslēdz to, ka, piemērojot Regulas Nr. 58/2003 22. panta 1. punktu, varētu uzskatīt, ka pastāv netiešs noraidošs lēmums.

52

Tomēr pretēji tam, ko apelācijas sūdzības iesniedzēja šajā ziņā, šķiet, secina argumentācijā, Vispārējās tiesas 2015. gada 30. aprīlī izdotā rīkojuma Ertico – ITS Europe/Komisija (T‑499/14, nav publicēts, EU:T:2015:285) par tiesvedības izbeigšanu pirms sprieduma taisīšanas pamatā, kā tas jo īpaši izriet no minētā rīkojuma 7. un 11. punkta, ir pirmā negatīvā lēmuma atsaukšana, kas bija prasības atcelt tiesību aktu priekšmets, kā rezultātā tika izdots minētais rīkojums. Turklāt ne šī tiesvedības izbeigšana pirms sprieduma taisīšanas, ne Vispārējās tiesas argumentācija, kas to pamato, neizslēdz to, ka minētā atsaukšana varētu būt izraisījusi to, ka Komisija nav atbildējusi noteiktajā termiņā.

53

Turklāt Komisijas tiesības atsaukt pirmo negatīvo lēmumu pašas par sevi nekādi nav apstrīdētas šajā apelācijas sūdzībā.

54

No minētā izriet, ka, ņemot vērā pirmā negatīvā lēmuma atsaukšanu un pat pieņemot, ka Regulas Nr. 58/2003 22. pants bija piemērojams pārskatīšanas procedūrai, kuru apelācijas sūdzības iesniedzēja uzsāka par lēmumu atteikt MVU statusu, katrā ziņā ir jāuzskata, ka Komisija “nesniedza atbildi” noteiktajā termiņā šīs regulas 22. panta 1. punkta trešās daļas izpratnē, un šāda atbildes nesniegšana ir uzskatāma par netiešu pārsūdzības noraidījumu saskaņā ar minēto 22. pantu. Jāatzīmē arī, kā izriet no šī sprieduma 20.–22. punkta, ka šī atsaukšana notika pirms strīdīgā lēmuma pieņemšanas un pirms apelācijas sūdzības iesniedzēja par to cēla prasību atcelt tiesību aktu.

55

Ņemot vērā, ka tikai tas vien, ka strīdīgais lēmums tika pieņemts pēc tam, kad bija beidzies Komisijai noteiktais divu mēnešu termiņš, lai atbildētu uz pārsūdzību, kas tika iesniegta, pamatojoties uz Regulas Nr. 58/2003 22. panta 1. punktu, nevar izraisīt šī lēmuma atcelšanu, apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentācija, kuras mērķis ir pierādīt, ka šī tiesību norma ir piemērojama pārsūdzības procesā, kuru tā ir uzsākusi par lēmumu atteikt MVU statusu, ir nederīga un tādējādi ir jānoraida.

56

Visbeidzot attiecībā uz argumentāciju, saskaņā ar kuru REA neesot minējusi, ka Regulas Nr. 58/2003 22. pants ir pamats apelācijas sūdzības iesniedzējai pieejamam tiesību aizsardzības līdzeklim, lai gan tai tas būtu bijis jādara, ja šajā pantā paredzētā pārsūdzības procedūra atšķiras no tās, kas minēta Lēmuma 2012/838 pielikuma 1.2.6. un 1.2.7. iedaļā, ir jānorāda, ka šajā apelācijas sūdzībā apelācijas sūdzības iesniedzēja neapgalvo, ka iespējamā REA pienākuma norādīt pieejamos tiesiskās aizsardzības līdzekļus neizpilde pati par sevi pamato strīdīgā lēmuma atcelšanu, bet tikai norāda, ka šī pienākuma esamība un fakts, ka REA nepieminēja Regulas Nr. 58/2003 22. pantu kā pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējai pieejamam alternatīvam tiesiskās aizsardzības līdzeklim, pierāda, ka šis pants un Lēmuma 2012/838 pielikuma 1.2.6. un 1.2.7. iedaļa ir jāuzskata par vienu un to pašu tiesiskās aizsardzības līdzekli. No minētā izriet, ka patiesībā minētajā pantā paredzētā divu mēnešu termiņa neievērošana, pēc apelācijas sūdzības iesniedzējas domām, pamato strīdīgā lēmuma atcelšanu un tās MVU statusa apstiprināšanu. No iepriekš minētā izriet, ka šī iemesla dēļ šī lēmuma atcelšana nav pamatota.

57

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, pirmais apelācijas sūdzības pamats ir pilnībā jānoraida.

58

Ar trešo pamatu, kas ir jāizskata kā otrais, apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, it īpaši pārsūdzētā sprieduma 56., 59., 139.–146., 148., 150., 151. un 171. punktā, ciktāl tā secināja, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nav saskārusies ar grūtībām, ar kādām parasti saskaras MVU, un ka tāpēc tā nebija MVU, ņemot vērā Ieteikuma MVU mērķi un garu.

59

Lai gan starp tās akcionāriem ir lieli uzņēmumi un valsts iestādes, apelācijas sūdzības iesniedzējas situācija nekādā ziņā neatšķiras no citu MVU situācijas. It īpaši jānorāda, ka esot acīmredzami nepareizi uzskatīt, kā to ir darījusi Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 145. punktā, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas rīcībā saskaņā ar tās statūtiem var būt no tās dalībniekiem iegūti līdzekļi, kas ir lielāki par MVU resursiem un kas tai ļauj segt savus izdevumus.

60

Pirmkārt, Vispārējā tiesa esot kļūdaini ignorējusi faktu, ka, pirmām kārtām, apelācijas sūdzības iesniedzējas akcijas pārsūdzētā sprieduma pasludināšanas brīdī piederēja 110 dažādiem akcionāriem un, otrām kārtām, šie akcionāri varēja jebkurā brīdī izstāties.

61

Otrkārt, Vispārējā tiesa esot kļūdaini ignorējusi faktu, ka katram apelācijas sūdzības iesniedzējas akcionāram, pirmām kārtām, piederot vienāds skaits akciju un balsstiesību un, otrām kārtām, esot vienādas balsstiesības tās akcionāru kopsapulcē. Līdz ar to nevienam no viņiem neesot intereses nodot līdzekļus apelācijas sūdzības iesniedzējai, jo tie vienkārši nevarot lemt par šo līdzekļu izlietojumu un izmantošanas mērķi.

62

Treškārt, apelācijas sūdzības iesniedzējas akcionāru iemaksas esot stingri ierobežotas ar to ikgadējām dalības maksām, kuru apmērs nav mainījies jau 20 gadus. Kā Vispārējā tiesa esot pamatoti norādījusi pārsūdzētā sprieduma 144. punktā, ikgadējo dalības maksu nosaka apelācijas sūdzības iesniedzējas uzraudzības padome, kuru veidojot dažādu tās pārstāvēto nozaru pārstāvji – kuriem esot atšķirīgas intereses – un kurā minētā sprieduma pasludināšanas brīdī esot bijuši 20 biedri. Tomēr pretēji tam, ko Vispārējā tiesa esot apgalvojusi minētā sprieduma 144. un 145. punktā, uzraudzības padomei praktiski esot ļoti grūti lemt par ikgadējo dalības maksu palielināšanu, jo, pirmām kārtām, uzraudzības padome savus lēmumus pieņemt vienbalsīgi vai, ja nav vienprātības, ar klātesošo vai pārstāvēto locekļu trīs ceturtdaļu balsu vairākumu un, otrām kārtām, katram padomes loceklim ir viena balss.

63

Vispārējās tiesas konstatējums pārsūdzētā sprieduma 142. punktā, saskaņā ar kuru no apelācijas sūdzības iesniedzējas statūtu 3. panta izriet, ka tā rīkojas galvenokārt tās dalībnieku labā, esot pilnīgi neatbilstošs. Visi uzņēmumi rīkojas savu akcionāru interesēs. Turklāt šis konstatējums izrietot no apelācijas sūdzības iesniedzējas statūtu satura kļūdainas interpretācijas. Patiesībā šo statūtu 3. pantā esot norādīts, ka apelācijas sūdzības iesniedzējai ir jārīkojas galvenokārt tās dalībnieku labā. Turklāt, lai gan apelācijas sūdzības iesniedzēja galvenokārt sniedz pakalpojumus saviem akcionāriem, tas to nepadarot mazāk neaizsargātu par citu MVU. Apelācijas sūdzības iesniedzējas ienākumu neskaidro raksturu apstiprinot arī tas, ka tās banka to esot uzskatījusi par MVU un ka pat Komisija to esot uzskatījusi par finansiāli vāju un līdz ar to esot pieprasījusi iesniegt bankas garantiju, lai saņemtu Savienības subsīdijas avansu.

64

Tas pats attiecas uz pārsūdzētā sprieduma 143. punktā ietverto konstatējumu, ka saskaņā ar apelācijas sūdzības iesniedzējas statūtu 5. pantu tās atļautais kapitāls ir neierobežots. Šis pants vienkārši nozīmējot, ka no juridiskā viedokļa maksimālais sabiedrības kapitāla apmērs, ko apelācijas sūdzības iesniedzējai ir atļauts mobilizēt, nav ierobežots. Šis precizējums esot nozīmīgs praktisku iemeslu dēļ, jo, ja tāda nebūtu, apelācijas sūdzības iesniedzējai būtu jāgroza statūti, ja jauni dalībnieki vēlētos ieguldīt kapitālā, ņemot vērā, ka atļauto sabiedrības kapitālu var palielināt tikai ar akcionāru piekrišanu. Līdz ar to atļautais sabiedrības kapitāls nekādi nenorādot uz apelācijas sūdzības iesniedzējas finansiālo stabilitāti.

65

Tādējādi Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 143. punktā nospriežot, ka atļautais sabiedrības kapitāls ir garantija apelācijas sūdzības iesniedzējas partneriem un potenciālajiem aizdevējiem un ka ievērojams sabiedrības kapitāls atvieglo apelācijas sūdzības iesniedzējas sadarbību ar trešām personām. Apmaksātais pamatkapitāls šajā ziņā esot atbilstošāks, proti, summa, kuru sabiedrībai samaksājuši tās akcionāri apmaiņā pret tās kapitāla daļām, uz ko Vispārējā tiesa esot atsaukusies, šajā 143. punktā minot apelācijas sūdzības iesniedzējas saņemto iemaksu kopsummu. Tādējādi pretēji tam, kas esot apstiprināts minētajā 143. punktā, atļauta kapitāla jēdziens neatbilstot kopējai apelācijas sūdzības iesniedzējas saņemtajai iemaksu summai.

66

Apelācijas sūdzības iesniedzējas gadījumā apmaksātais sabiedrības kapitāls esot 68200 EUR, un katrs no 110 akcionāriem ir samaksājis 620 EUR. Tas nekādā ziņā nenozīmē, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas finansiālā situācija būtu stabilāka nekā cita MVU situācija.

67

Komisija apgalvo, ka trešais apelācijas sūdzības pamats ir jānoraida kā acīmredzami nepieņemams, jo apelācijas sūdzības iesniedzēja tikai apstrīdot Vispārējās tiesas veiktos faktu konstatējumus. Katrā ziņā šis apelācijas sūdzības pamats esot jānoraida kā nepamatots.

68

Jāatgādina, ka no LESD 256. panta un Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58. panta pirmās daļas izriet, ka apelācijas sūdzību var iesniegt tikai par tiesību jautājumiem. Tātad tikai Vispārējās tiesas kompetencē ir konstatēt un vērtēt atbilstošos faktus. Līdz ar to šo faktu vērtējums, izņemot to sagrozīšanas gadījumus, nav tiesību jautājums, kas būtu pakļauts pārbaudei Tiesā apelācijas tiesvedībā (spriedums, 2019. gada 26. marts, Komisija/Itālija, C‑621/16 P, EU:C:2019:251, 97. punkts un tajā minētā judikatūra).

69

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru sagrozīšanai acīmredzami ir jāizriet no lietas materiāliem, no jauna neizvērtējot faktus un pierādījumus (spriedumi, 2018. gada 6. novembris, Scuola Elementare Maria Montessori/Komisija, Komisija/Scuola Elementare Maria Montessori un Komisija/Ferracci, no C‑622/16 P līdz C‑624/16 P, EU:C:2018:873, 86. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra, un 2021. gada 14. janvāris, ERCEA/Aristoteleio Panepistimio Thessalonikis, C‑280/19 P, nav publicēts, EU:C:2021:23, 46. punkts).

70

Turklāt Vispārējās tiesas veiktu pārbaudi attiecībā uz līguma noteikumu nevar uzskatīt par tiesību interpretāciju, un tādējādi to nevar pārbaudīt apelācijas tiesvedības ietvaros, nepiesavinoties Vispārējās tiesas kompetenci konstatēt faktus (spriedumi, 2015. gada 29. oktobris, Komisija/ANKO, C‑78/14 P, EU:C:2015:732, 23. punkts, un 2021. gada 14. janvāris, ERCEA/Aristoteleio Panepistimio Thessalonikis, C‑280/19 P, nav publicēts, EU:C:2021:23, 43. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

71

Turklāt no LESD 256. panta un Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58. panta pirmās daļas, kā arī Tiesas Reglamenta 168. panta 1. punkta d) apakšpunkta un 169. panta 2. punkta izriet, ka apelācijas sūdzībā precīzi ir jānorāda apstrīdētie elementi spriedumā, kura atcelšana tiek lūgta, kā arī juridiskie argumenti, kas konkrēti pamato šo lūgumu, pretējā gadījumā apelācijas sūdzība vai attiecīgais pamats ir nepieņemami (spriedums, 2017. gada 12. janvāris, Timab Industries un CFPR/Komisija, C‑411/15 P, EU:C:2017:11, 140. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra, un 2018. gada 24. janvāris, EUIPO/European Food, C‑634/16 P, EU:C:2018:30, 63. punkts).

72

Jānorāda, ka, aizbildinoties ar Vispārējās tiesas pieļautajām acīmredzamām kļūdām vērtējumā, apelācijas sūdzības iesniedzēja patiesībā apstrīd nozīmi vai atbilstību, ko Vispārējā tiesa ir piešķīrusi dažādiem faktiskajiem apstākļiem, kas raksturo tās situāciju, un tās statūtu noteikumiem. Ar savu argumentu kopumu apelācijas sūdzības iesniedzēja tādējādi vēlas, lai Tiesa pati izvērtētu tās ieņēmumu iespējami neskaidro raksturu. Kā izriet no šī sprieduma 68.–71. punktā minētās judikatūras, izņemot to sagrozīšanas gadījumu, vienīgi Vispārējās tiesas kompetencē ir novērtēt faktus un izvērtēt apelācijas sūdzības iesniedzējas statūtus.

73

No minētā izriet, ka trešais apelācijas sūdzības pamats ir jānoraida kā nepieņemams.

74

Ar otro pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka it īpaši pārsūdzētā sprieduma 59. un 97.–153. punktā Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā Ieteikumu MVU un pārkāpusi tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības aizsardzības pamatprincipus, jo tā apelācijas sūdzības iesniedzējai ir liegusi MVU statusu, pamatojoties uz šī ieteikuma mērķi un garu, lai gan apelācijas sūdzības iesniedzēja formāli atbilda šī ieteikuma kritērijiem.

75

It īpaši jānorāda, ka Vispārējā tiesa esot apstiprinājusi vai vismaz neesot apstrīdējusi, pirmkārt, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja bija uzņēmums Ieteikuma MVU pielikuma 1. panta izpratnē, otrkārt, ka tā formāli atbilda neatkarības kritērijam, kas noteikts šajā ieteikumā, un līdz ar to bija autonoms uzņēmums šī ieteikuma pielikuma 3. panta 1. punkta izpratnē un, treškārt, ka tā formāli atbilda šī ieteikuma pielikuma 2. pantā noteiktajiem darbinieku skaita un finanšu sliekšņu kritērijiem. Tā vietā, lai secinātu, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja bija MVU Ieteikuma MVU izpratnē, Vispārējā tiesa esot secinājusi, ka tā nav uzskatāma par atbilstošu ne neatkarības kritērijam, ne kritērijiem par darbinieku skaitu un finanšu sliekšņiem, jo tā patiesībā nav saskārusies ar MVU “raksturīgām grūtībām”, un līdz ar to tā nav MVU, ņemot vērā šī ieteikuma mērķi un garu.

76

To, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi Ieteikumu MVU, kā arī tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības aizsardzības pamatprincipus, apstiprinot šādi fakti.

77

Pirmkārt, kā izriet no Ieteikuma MVU 1. apsvēruma, tā mērķis ir nodrošināt tiesisko drošību. To apstiprina arī “Lietotāja rokasgrāmata par MVU definīcijas piemērošanu”, kuras 3. lappusē ir uzsvērts, ka MVU definīcija ir praktisks rīks, kas paredzēts, lai palīdzētu šiem uzņēmumiem sevi atzīt par tādiem, lai varētu saņemt pilnīgu Savienības un tās dalībvalstu atbalstu.

78

Otrkārt, Ieteikuma MVU formulējums esot viennozīmīgs un līdz ar to neatstāj vietu interpretācijai. Secinājums, kāds izriet no šī formulējuma, nevar tikt apšaubīts, ņemot vērā apgalvoto šī ieteikuma mērķi un garu, citādi minētajam formulējumam tiktu atņemta jebkāda lietderīgā iedarbība. Turklāt no Tiesas judikatūras, kas it īpaši izriet no 2010. gada 15. jūlija sprieduma Komisija/Apvienotā Karaliste (C‑582/08, EU:C:2010:429, 51. punkts), izrietot, ka, neraugoties uz tiesību normas skaidro un precīzo formulējumu, nedrīkst veikt interpretāciju, kas labotu šo tiesību normu.

79

Treškārt, Vispārējā tiesa esot kļūdaini interpretējusi Ieteikuma MVU 9. un 12. apsvērumu, kā arī Savienības tiesu judikatūru.

80

Runājot par Ieteikuma MVU 9. un 12. apsvērumu, no pastāvīgās judikatūras, kā tas tostarp izrietot no 2006. gada 10. janvāra sprieduma IATA un ELFAA (C‑344/04, EU:C:2006:10, 76. punkts), izrietot, ka Savienības tiesību akta preambula nav juridiski saistoša un uz to nevar atsaukties nedz, lai atkāptos no pašiem attiecīgā akta noteikumiem, nedz lai interpretētu šīs tiesību normas acīmredzami pretēji to formulējumam.

81

Turklāt no Ieteikuma MVU 9. un 12. apsvēruma skaidri izriet, ka tajos ir tikai izklāstīts šī ieteikuma saturs. Tādējādi šajā 9. apsvērumā esot vienīgi izklāstīts iemesls, kādēļ šī ieteikuma pielikuma 3. pantā ir nošķirti “autonomie uzņēmumi”, “partneruzņēmumi” un “saistītie uzņēmumi”. Minētais 9. apsvērums nekādi nenorādot uz to, ka nepietiek ar to, ka uzņēmums atbilst minētajā ieteikumā noteiktajiem kritērijiem, lai to varētu uzskatīt par MVU. Tāpat šajā 12. apsvērumā ir tikai izskaidrots iemesls, kādēļ Ieteikuma MVU pielikuma 3. panta 3. punktā ir noteikts, ka uzņēmumus var “sasaistīt” arī ar fiziskas personas vai fizisku personu, kuras darbojas saskaņoti, grupas starpniecību. Turklāt “Lietotāja rokasgrāmatas par MVU definīcijas piemērošanu” 24. lappusē esot atbalstīta plaša MVU definīcijas piemērošana.

82

Trīs Vispārējās tiesas norādītās lietas pārsūdzētajā spriedumā, proti, tās, kurās tika pasludināts 2004. gada 29. aprīļa spriedums Itālija/Komisija (C‑91/01, EU:C:2004:244) un 2014. gada 27. februāra spriedums HaTeFo (C‑110/13, EU:C:2014:114), kā arī Vispārējās tiesas 2004. gada 14. oktobra spriedums Pollmeier Malchow/Komisija (T‑137/02, EU:T:2004:304), patiesībā esot attiekušās uz Ieteikuma MVU īpašo noteikumu interpretāciju, ko šajā gadījumā nepiemēroja ne Validācijas komiteja, ne Vispārējās tiesa, nevis skaidru un vienkāršu atkāpi no šī ieteikuma. Turklāt šīs lietas fakti esot pilnīgi atšķirīgi no šo triju lietu faktiem, kuras visas esot bijušas saistītas ar situāciju, kurā attiecīgo uzņēmumu vai uzņēmumus tieši vai netieši kontrolēja kāds augšupējs akcionārs un kuri bija integrēti lielākā grupā.

83

Čehijas Republika pievienojas argumentācijai, ko apelācijas sūdzības iesniedzēja ir izvirzījusi otrajā apelācijas sūdzības pamatā. It īpaši jānorāda – šī dalībvalsts apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, izvērtējot neatkarības kritēriju, it īpaši pārsūdzētā sprieduma 100.–109. un 135.–146. punktā.

84

Komisija apgalvo, ka apelācijas sūdzības otrais pamats esot jānoraida.

85

Attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentāciju, saskaņā ar kuru Vispārējā tiesa esot kļūdaini nospriedusi, ka strīdīgais lēmums ir bijis pamatots, lai gan apelācijas sūdzības iesniedzēja formāli atbilda Ieteikuma MVU kritērijiem, ir jāatgādina, ka Komisijai ir saistošas pamatnostādnes un paziņojumi, ko tā pieņem valsts atbalsta kontroles jomā, ciktāl tie nav pretrunā LESD normām un ciktāl tos ir atzinušas dalībvalstis (spriedums, 2004. gada 29. aprīlis, Īrija/Komisija, C‑91/01, EU:C:2004:244, 45. punkts un tajā minētā judikatūra).

86

Šajā ziņā Tiesa norādīja, ka Komisija izmanto labvēlīgu pieeju attiecībā uz valsts atbalstu MVU, ņemot vērā tirgus nepilnības, kuru dēļ šiem uzņēmumiem jāsaskaras ar virkni grūtību, kas ierobežo tiem sociāli un ekonomiski vēlamo attīstību (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2004. gada 29. aprīlis, Itālija/Komisija, C‑91/01, EU:C:2004:244, 46. punkts, un 2020. gada 24. septembris, NMI Technologietransfer, C‑516/19, EU:C:2020:754, 31. punkts).

87

Tomēr Tiesa arī ir atzinusi, ka Ieteikums MVU ir jāinterpretē, ņemot vērā iemeslus, kuru dēļ tas tika pieņemts (spriedums, 2014. gada 27. februāris, HaTeFo, C‑110/13, EU:C:2014:114, 30. punkts).

88

Šajā ziņā, kā tas izriet no šī ieteikuma 9. un 12. apsvēruma, kā arī 1. panta 1. punkta, šī ieteikuma mērķis ir pieņemt MVU definīciju, ko izmanto Savienības politikā, kādu piemēro Savienībā un EEZ un kurā tiek ņemta vērā šo uzņēmumu ekonomiskā realitāte, lai no šādas kvalifikācijas izslēgtu tādu uzņēmumu grupas, kuru ekonomiskā spēja pārsniedz MVU ekonomisko potenciālu, un lai tādējādi nodrošinātu, ka labumu no priekšrocībām, ko MVU dod dažādas normas vai pasākumi to labā, faktiski gūst tikai tie uzņēmumi, kuriem tas patiešām ir vajadzīgs (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2014. gada 27. februāris, HaTeFo, C‑110/13, EU:C:2014:114, 31. punkts, un 2020. gada 24. septembris, NMI Technologietransfer, C‑516/19, EU:C:2020:754, 34. punkts).

89

Kā Vispārējā tiesa būtībā ir norādījusi pārsūdzētā sprieduma 100. punktā, MVU piešķirtās priekšrocības visbiežāk ir izņēmumi no vispārējiem noteikumiem, kā, piemēram, valsts atbalsta jomā, tāpēc MVU definīcija ir jāinterpretē šauri (spriedumi, 2014. gada 27. februāris, HaTeFo, C‑110/13, EU:C:2014:114, 32. punkts, un 2020. gada 24. septembris, NMI Technologietransfer, C‑516/19, EU:C:2020:754, 65. punkts).

90

No šī viedokļa neatkarības kritērija mērķis ir nodrošināt, kā to Vispārējā tiesa pamatoti ir norādījusi pārsūdzētā sprieduma 102. un 149. punktā, lai MVU paredzētie pasākumi patiešām sniegtu priekšrocības uzņēmumiem, kuru izmērs rada tiem grūtības, bet ne tiem, kuri pieder lielai grupai un kuriem tādējādi ir pieejami līdzekļi un atbalsts, kas nav pieejams to konkurentiem – līdzīga izmēra uzņēmumiem. Šādos apstākļos, lai iekļautu tikai tos uzņēmumus, kas patiešām ir neatkarīgi MVU, ir jāpārbauda to MVU struktūra, kas veido ekonomisku grupu, kuras potenciāls pārsniedz MVU potenciālu, un ir jānodrošina, lai MVU definīciju nevarētu apiet ar pavisam formāliem līdzekļiem (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2004. gada 29. aprīlis, Itālija/Komisija, C‑91/01, EU:C:2004:244, 50. punkts, un 2014. gada 27. februāris, HaTeFo, C‑110/13, EU:C:2014:114, 33. punkts).

91

Līdz ar to neatkarības kritērijs, kā Vispārējā tiesa ir atgādinājusi pārsūdzētā sprieduma 103. punktā, ir jāinterpretē šī mērķa gaismā tādējādi, ka uzņēmums, kas formāli atbilst šim kritērijam, bet faktiski ir daļa no lielas uzņēmumu grupas, tomēr nevar tikt uzskatīts par tādu, kas atbilst minētajam kritērijam (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2004. gada 29. aprīlis, Itālija/Komisija, C‑91/01, EU:C:2004:244, 51. punkts). Ieteikuma MVU pielikuma 3. pants tādējādi ir jāinterpretē minētā mērķa gaismā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 27. februāris, HaTeFo, C‑110/13, EU:C:2014:114, 34. punkts).

92

Ņemot vērā šī sprieduma 85.–91. punktā atgādināto judikatūru, nevar uzskatīt, ka Vispārējā tiesa Ieteikumā MVU būtu ieviesusi jaunu kritēriju, saskaņā ar kuru ir jāpārbauda, vai attiecīgā vienība saskaras ar grūtībām, ar kādām parasti saskaras MVU, un ka tādējādi Vispārējā tiesa būtu pārkāpusi šo ieteikumu un tiesiskās drošības vai tiesiskās paļāvības aizsardzības principu.

93

Tieši pretēji, Vispārējā tiesa ir pamatoti piemērojusi šajā jomā pastāvošo judikatūru, it īpaši pārsūdzētā sprieduma 106., 107., 140., 148. un 151. punktā nospriežot, ka Validācijas komiteja, nepieļaujot kļūdu tiesību piemērošanā, analīzē varēja ņemt vērā Ieteikuma MVU mērķi un garu, lai uzskatītu, ka gadījumā, pat ja apelācijas sūdzības iesniedzēja formāli atbilst šajā ieteikumā paredzētajam neatkarības kritērijam, joprojām ir jāpārbauda, vai tā ir saskārusies ar grūtībām, ar kādām parasti saskaras MVU.

94

Turklāt, tā kā trešais apelācijas sūdzības pamats tika noraidīts un ņemot vērā šī sprieduma 87.–91. punktā izklāstīto judikatūru, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 106., 107. un 140.–146. punktā ir pamatoti uzskatījusi, ka Validācijas komiteja strīdīgajā lēmumā ir pareizi piemērojusi Ieteikumā MVU paredzēto neatkarības kritēriju, jo tā norādīja, pirmkārt, ka, lai arī apelācijas sūdzības iesniedzēja formāli ir izpildījusi šo kritēriju, tomēr no ekonomiskā viedokļa tā de facto pieder lielai ekonomiskai grupai un, otrkārt, ka organizatorisko saišu dēļ starp apelācijas sūdzības iesniedzēju un tās partneriem vai biedriem apelācijas sūdzības iesniedzējai ir piekļuve līdzekļiem, kredītiem, kā arī atbalstiem un tāpēc tā nesaskaras ar grūtībām, ar kurām parasti saskaras MVU, un tas nozīmē, ka tāpēc to nevar kvalificēt kā MVU šī ieteikuma izpratnē.

95

Tāpat no iepriekšējā punktā izdarītā secinājuma arī izriet, ka Vispārējā tiesa nav pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 108. punktā noraidot apgalvoto tiesiskās drošības un labas pārvaldības principu pārkāpumu, kura pamatā bija iespējams Ieteikuma MVU pārkāpums.

96

Turklāt, ņemot vērā šī sprieduma 85.–91. punktā atgādināto judikatūru, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 150. punktā pamatoti ir nospriedusi, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja MVU statusu nevar izsecināt no fakta, ka tā formāli atbilst Ieteikuma MVU pielikuma 2. pantā paredzētajiem darbinieku skaita un finanšu sliekšņu kritērijiem, ja patiesībā tā nesaskaras ar grūtībām, ar kādām parasti saskaras MVU, un pārsūdzētā sprieduma 152. punktā – ka šos darbinieku skaita un finanšu sliekšņu kritērijus nevar noteikt, pamatojoties uz apelācijas sūdzības iesniedzējas izolētajiem datiem, jo tā nav neatkarīgs uzņēmums un tās dalībnieki ir uzņēmumi, kas nav MVU.

97

Ar citiem apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzītajiem argumentiem nevar atspēkot iepriekš minētos apsvērumus.

98

Pirmkārt, arguments, saskaņā ar kuru apelācijas sūdzības iesniedzēja šajā lietā neesot pierādījusi nekādu nodomu apiet MVU definīciju, neļauj pierādīt, ka Vispārējā tiesa būtu pieļāvusi tiesību kļūdu, novērtējot šo definīciju. Tāda nosacījuma izpilde, saskaņā ar kuru no ekonomiskā viedokļa uzņēmums de facto pieder lielai ekonomiskai grupai un līdz ar to tam ir piekļuve līdzekļiem un atbalstam, kas nav pieejams tā konkurentiem – līdzīga izmēra uzņēmumiem, ir atkarīga no lietas apstākļiem un ne vienmēr no konstatējuma par šī uzņēmuma nodomu apiet MVU definīciju (šajā ziņā skat. spriedumu, 2014. gada 27. februāris, HaTeFo, C‑110/13, EU:C:2014:114, 35. un 39. punkts).

99

Otrkārt, nevar atbalstīt arī argumentu, saskaņā ar kuru ir jānošķir Tiesas un Vispārējās tiesas spriedumi, uz kuriem ir atsauce šī sprieduma 82. punktā, jo šie spriedumi attiecas uz Ieteikuma MVU konkrētu jēdzienu interpretāciju, nevis skaidru un vienkāršu atkāpi no šī ieteikuma un minēto spriedumu pamatā esošo lietu fakti atšķiras no šīs lietas faktiem.

100

Runājot, pirmām kārtām, par interpretācijas priekšmetu Tiesas spriedumos, uz kuriem ir izdarīta atsauce šī sprieduma 82. punktā un kuri ir daļa no judikatūras, uz ko ir balstīti šī sprieduma 85.–91. punktā izklāstītie apsvērumi, ir jānorāda, ka tie attiecas arī uz neatkarības kritēriju, kāds ir definēts Ieteikumā MVU vai ieteikumā, kāds bija pirms tā, proti, Ieteikumā 96/280, un ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nav izvirzījusi nevienu argumentu, kas pierādītu, ka Tiesas pamatojums šajos spriedumos – saskaņā ar kuru šo kritēriju nevar uzskatīt par izpildītu, ja, lai gan konkrētā vienība oficiāli atbilst attiecīgajā ieteikumā paredzētajiem nosacījumiem, ekonomiskā realitāte liecina par labu attiecīgās vienības izslēgšanai no priekšrocībām, kas rezervētas tikai MVU, – nav piemērojams šīs lietas apstākļos.

101

Runājot, otrām kārtām, par apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentu, kas vērsts uz to, lai nošķirtu šīs lietas faktus no iepriekšējo lietu faktiem, ir jānorāda, pirmkārt, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nav paskaidrojusi iemeslus, kuru dēļ fakts – pieņemot, ka tas ir pārbaudīts –, ka to nekontrolē augšupējais akcionārs, ir jāuzskata par šķērsli tam, lai Tiesas izvēlētā pieeja lietās, kurās ir radusies šī sprieduma 85.–91. punktā minētā judikatūra, uz ko ir atsauce šajā spriedumā, tiktu izmantota arī šajā lietā.

102

Otrkārt, kā tas izriet no iepriekš minētajiem apsvērumiem attiecībā uz otro un trešo apelācijas sūdzības pamatu, apelācijas sūdzības iesniedzēja nav iesniegusi nekādu informāciju, kas pierādītu, ka Vispārējā tiesa būtu pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 106. un 107. punktā nospriežot, ka Validācijas komiteja nepārkāpa Ieteikumu MVU, norādot, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja de facto pieder lielai ekonomiskai grupai un ka organizatorisko saikņu dēļ starp to un tās partneriem vai dalībniekiem tā nevarēja tikt uzskatīta par tādu, kas saskaras ar grūtībām, ar kādām parasti saskaras MVU.

103

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, apelācijas sūdzības iesniedzējas otrais pamats ir jānoraida kā nepamatots, un līdz ar to ir jānoraida apelācijas sūdzība kopumā.

104

Atbilstoši Reglamenta 184. panta 2. punktam, ja apelācijas sūdzība nav pamatota, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem.

105

Atbilstoši šī reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz tā 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.

106

Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež segt pašai savus, kā arī atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus.

107

Atbilstoši minētā reglamenta 140. panta 1. punktam, saskaņā ar kuru dalībvalstis, kas ir iestājušās lietā, savus tiesāšanās izdevumus sedz pašas, Čehijas Republika savus tiesāšanās izdevumus sedz pati.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež: