–

XI vārdā – Y. Kasel, advokāte,

–

Caisse pour l’avenir des enfants vārdā – A. Rodesch un R. Jazbinsek, advokātes,

–

Eiropas Komisijas vārdā – A. Szmytkowska un C. Valero, pārstāves,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt 1.1., 1.2. un 2.1. noteikumu, kā arī 2.3. noteikuma b) punktu 1995. gada 14. decembrī noslēgtajā Pamatnolīgumā par bērna kopšanas atvaļinājumu, kas iekļauts Padomes Direktīvā 96/34/EK (1996. gada 3. jūnijs) par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu attiecībā uz bērna kopšanas atvaļinājumu (OV 1996, L 145, 4. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Padomes Direktīvu 97/75/EK (1997. gada 15. decembris) (OV 1998, L 10, 24. lpp.) (turpmāk tekstā – “Direktīva 96/34”).

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp XI un Caisse pour l’avenir des enfants [Bērnu nākotnes kase] par pēdējās minētās atteikumu piešķirt XI tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu, lai viņa rūpētos par saviem dvīņiem, jo viņu piedzimšanas dienā viņa nebija nodarbināta algotā darbā.

3

Direktīvas 96/34 mērķis ir īstenot pamatnolīgumu par bērna kopšanas atvaļinājumu, ko noslēgušas Eiropas profesionālo un darba devēju konfederācijas savienība (UNICE), Uzņēmumu ar valsts kapitāla daļu un vispārējas ekonomiskas intereses uzņēmumu Eiropas centrs (CEEP) un Eiropas arodbiedrību konfederācija (EAK).

4

Minētā pamatnolīguma 1. noteikumā “Mērķis un darbības joma” bija paredzēts:

“1. Šis nolīgums izvirza minimālās prasības, kas izstrādātas, lai veicinātu vecāku un profesionālo pienākumu saskaņošanu strādājošiem vecākiem.

2. Šo nolīgumu piemēro visiem darbiniekiem – gan vīriešiem, gan sievietēm – uz kuriem attiecas darba līgums vai darba attiecības, ko nosaka likumi, koplīgumi vai prakse, kura ir spēkā katrā dalībvalstī.”

5

Šī pamatlīguma 2. noteikumā “Bērna kopšanas atvaļinājums” bija formulēts šādi:

“1. Ievērojot 2.2. punktu, šis nolīgums piešķir darba ņēmējiem – gan vīriešiem, gan sievietēm – individuālas tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu saistībā ar bērna piedzimšanu vai adopciju, lai dotu viņiem iespēju vismaz trīs mēnešus rūpēties par šo bērnu līdz attiecīgam vecumam, nepārsniedzot 8 gadus, kurš jānosaka dalībvalstīm un/vai darba devējiem un darba ņēmējiem.

[..]

3. Bērna kopšanas atvaļinājuma pieejamības nosacījumus un sīki izstrādātus noteikumus tā piemērošanai nosaka dalībvalstu likumos un/vai koplīgumā, ciktāl tajos ievērotas šajā nolīgumā izvirzītās minimālās prasības. Dalībvalstis un/vai darba devēji un darba ņēmēji var:

[..]

[..].”

6

Padomes Direktīvas 2010/18/ES (2010. gada 8. marts), ar ko īsteno pārskatīto BUSINESSEUROPE, UEAPME, CEEP un ETUC pamatnolīgumu par vecāku atvaļinājumu un atceļ Direktīvu 96/34 (OV 2010, L 68, 13. lpp.), 1. apsvērumā ir paredzēts:

“[LESD] 153. pants dod iespēju [Eiropas] Savienībai atbalstīt un papildināt dalībvalstu darbības, tostarp vīriešu un sieviešu vienlīdzības jomā attiecībā uz iespējām darba tirgū un attieksmi darbā.”

7

Šīs direktīvas 3. panta 1. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis pieņem normatīvos un administratīvos aktus, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības, vai nodrošina, ka vēlākais līdz 2012. gada 8. martam sociālie partneri ar nolīgumu ir ieviesuši paredzētos pasākumus. [..]”

8

Minētās direktīvas 4. pantā ir paredzēts:

“Ar šo Direktīvu 96/34/EK atceļ no 2012. gada 8. marta. [..]”

9

2009. gada 18. jūnija Pamatnolīguma par vecāku atvaļinājumu (pārstrādāts), kas iekļauts Direktīvas 2010/18 pielikumā (turpmāk tekstā – “pārskatītais pamatnolīgums”), I.8. punktā ir paredzēts:

“tā kā ar ģimenes politikas jomām būtu jāveicina dzimumu līdztiesības sasniegšana un tās būtu jāaplūko saistībā ar demogrāfiskajām pārmaiņām, iedzīvotāju novecošanās ietekmi, paaudžu starpā esošās plaisas likvidēšanu, sieviešu iesaistīšanos darba tirgū un ģimenes pienākumu sadali starp sievieti un vīrieti.”

10

Pārskatītā pamatnolīguma 1. klauzulā “Mērķis un darbības joma” ir noteikts:

“1. Šajā nolīgumā ir noteiktas prasību minimālās prasības, lai veicinātu strādājošu vecāku ģimenes un darba pienākumu saskaņošanu, ņemot vērā ģimenes struktūru pieaugošo daudzveidību un vienlaikus ievērojot valstu tiesību aktus, koplīgumus un/vai praksi.

2. Šo nolīgumu piemēro visiem darba ņēmējiem – gan vīriešiem, gan sievietēm, kuriem ir darba līgums vai darba attiecības, kā noteikts tiesību aktos, koplīgumos un/vai katrā dalībvalstī spēkā esošajā praksē.”

11

Pārskatītā pamatnolīguma 2. klauzulā “Vecāku atvaļinājums” ir paredzēts:

“1. Ar šo nolīgumu darba ņēmējiem – gan vīriešiem, gan sievietēm – tiek piešķirtas individuālās tiesības uz vecāku atvaļinājumu saistībā ar bērna piedzimšanu vai adopciju, lai aprūpētu šo bērnu, līdz noteiktam vecumam, bet ne ilgāk, līdz bērns sasniedz astoņu gadu vecumu, un šis vecums jānosaka dalībvalstīm un/vai sociālajiem partneriem.

2. Atvaļinājumu piešķir vismaz uz četriem mēnešiem, un, lai veicinātu vienlīdzīgas iespējas un vienlīdzīgu attieksmi vīriešu un sieviešu vidū, būtu jāparedz, ka tas principā nav nododams. Lai veicinātu, ka abi vecāki līdzvērtīgi izmanto vecāku atvaļinājumu, jāparedz, ka vismaz viens no šiem četriem mēnešiem nav nododams. [..]”

12

Minētā pārskatītā pamatnolīguma 3. klauzula “Piemērošanas noteikumi” ir formulēta šādi:

“1. Vecāku atvaļinājuma pieejamības nosacījumus un sīki izstrādātus noteikumus tā piemērošanai nosaka ar dalībvalstu tiesību aktiem un/vai koplīgumiem, ciktāl tajos ievērotas šajā nolīgumā paredzētās minimālās prasības. Konkrētāk, dalībvalstis un/vai sociālie partneri var:

[..]

[..].”

13

Šī paša pārskatītā pamatnolīguma 8. klauzulas 4. punktā ir paredzēts:

“Dalībvalstis pieņem normatīvos un administratīvos aktus, kas nepieciešami, lai izpildītu Padomes lēmumu [kas pārskatītā pamatnolīguma prasības padara par obligātām] divu gadu laikā no tā pieņemšanas dienas, vai nodrošina, ka sociālie partneri ar nolīgumu ievieš vajadzīgos pasākumus līdz šā termiņa beigām. [..]”

14

Direktīva 96/34 Luksemburgas tiesību aktos tika transponēta ar 1999. gada 12. februāraloi concernant la mise en œuvre du plan d’action national en faveur de l’emploi [Likumu par valsts rīcības plāna īstenošanu nodarbinātības jomā] (Mémorial A 1999, 190. lpp.). Ar šo likumu 1979. gada 16. aprīļaloi modifiée fixant le statut général des fonctionnaires de l’État [Grozītajā likumā par valsts ierēdņu vispārējo statusu] (Mémorial A 1979, 622. lpp.; turpmāk tekstā – “1979. gada 16. aprīļa grozītais likums”) tika iekļauts 29.bis pants par bērna kopšanas atvaļinājumu. Šajā pantā redakcijā, kas piemērojama pamatlietā, ir paredzēts:

“Tā dēvētais “bērna kopšanas atvaļinājums” ir īpašs atvaļinājums, ko piešķir viena vai vairāku tādu bērnu piedzimšanas vai adopcijas gadījumā, par kuriem maksā ģimenes pabalstus, un kas attiecībā uz personu, kura pieprasa bērna kopšanas atvaļinājumu, atbilst grozītā loi modifiée du 19 juin 1985 concernant les allocations familiales et portant création de la caisse nationale des prestations familiales [1985. gada 19. jūnija Likuma par ģimenes pabalstiem un Nacionālās ģimenes pabalstu kases izveidošanu] [(Mémorial A 1985, 680. lpp.)], 2. panta otrajā un trešajā daļā paredzētajiem nosacījumiem, kamēr šie bērni nav sasnieguši piecu gadu vecumu.

Bērna kopšanas atvaļinājumu var pieprasīt ikviena persona, turpmāk tekstā – “vecāks”, ja:

[..]

[..].”

15

1979. gada 16. aprīļa grozītā likuma 29.ter pantā ir paredzēts:

“Katram no vecākiem, kas atbilst 29.bis panta nosacījumiem, pēc viņa lūguma ir tiesības uz sešu mēnešu ilgu bērna kopšanas atvaļinājumu. [..]”

16

2011. gada 15. septembrī XI noslēdza līgumu ar Luksemburgas Lielhercogisti par vidējās izglītības mācību pakalpojumu nomu uz noteiktu laiku, kura termiņš beidzās 2012. gada 26. janvārī.

17

2012. gada 26. janvārī, pēc tam, kad bija beidzies šis uz noteiktu laiku noslēgtais darba līgums, XI vairs netika apdrošināta sociālā nodrošinājuma iestādēs un viņas partneris kā valsts ierēdnis piereģistrēja viņu līdzapdrošināšanas shēmā.

18

2012. gada 4. martā prasītājai, kad viņa nebija nodarbināta, piedzima dvīņi.

19

2012. gada 14. jūnijā XI tika piešķirts bezdarbnieka pabalsts un šī iemesla dēļ viņa atkal tika apdrošināta sociālā nodrošinājuma iestādēs.

20

Pēc tam, kad 2012. gada 15. septembrī un 2013. gada 1. augustā ar Luksemburgas Lielhercogisti tika noslēgti divi līgumi uz noteiktu laiku par vidējās izglītības mācību pakalpojumu nomu, XI 2014. gada 15. septembrī ar šo dalībvalsti noslēdza līgumu uz nenoteiktu laiku, kas attiecās uz tām pašām darbībām.

21

2015. gada 11. martā XI lūdza piešķirt bērna kopšanas atvaļinājumu, sākot no 2015. gada 15. septembra.

22

Ar 2015. gada 20. marta lēmumu Caisse nationale des prestations familiales [Nacionālā ģimenes pabalstu kase], tagad – Caisse pour l’avenir des enfants [Bērnu nākotnes kase], priekšsēdētājs šo lūgumu noraidīja, piemērojot 1979. gada 16. aprīļa grozītā likuma 29.bis pantu, saskaņā ar kuru bērna kopšanas atvaļinājuma piešķiršana ir atkarīga no nosacījuma, ka darba ņēmējs bērna piedzimšanas brīdī ir likumīgi nodarbināts darba vietā un uz šī pamata ir attiecīgās sociālās nodrošinājuma shēmas dalībnieks, – nosacījums, ko XI nebija izpildījusi.

23

XI apstrīdēja šo lēmumu Caisse nationale des prestations familiales valdē, pamatojoties uz to, ka 1979. gada 16. aprīļa grozītā likuma 29.bis pants neatbilst Direktīvas 96/34 pielikumā ietvertajam pamatnolīgumam par bērna kopšanas atvaļinājumu.

24

Ar 2015. gada 19. maija lēmumu Caisse nationale des prestations familiales valde apstiprināja 2015. gada 20. marta lēmumu, būtībā uzskatot, ka, tā kā XI nebija likumīgi nodarbināta darba vietā un tādēļ bērnu piedzimšanas brīdī nebija apdrošināta attiecīgajā sociālā nodrošinājuma shēmā, viņai nebija tiesību izmantot bērna kopšanas atvaļinājumu.

25

XI cēla prasību par 2015. gada 19. maija lēmumu Conseil arbitral de la sécurité sociale [Sociālās apdrošināšanas arbitrāžas padome] (Luksemburga), kura ar 2017. gada 27. oktobra lēmumu šo prasību apmierināja. Tā it īpaši uzskatīja, ka Direktīvas 96/34 pielikumā iekļautais pamatnolīgums paredz, ka tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu ir atkarīgas no darba ņēmēja statusa un bērna piedzimšanas, tomēr neparedzot nosacījumu par nodarbinātību un uz šī pamata obligātu dalību attiecīgajā sociālā nodrošinājuma shēmā šī bērna piedzimšanas brīdī, un ka papildu prasība par dalību šajā sociālā nodrošinājuma shēmā bērna piedzimšanas brīdī bija tostarp nesaderīga ar šī pamatnolīguma prasību par nodarbinātības laikposmu vai stāžu, kas nepārsniedz vienu gadu, un mērķi atvieglināt darba un ģimenes dzīves apvienošanu. Caisse pour l’avenir des enfants par 2017. gada 27. oktobra nolēmumu iesniedza apelācijas sūdzību Conseil supérieur de la sécurité sociale [Sociālās apdrošināšanas Augstākā padome] (Luksemburga).

26

Ar 2018. gada 17. decembra spriedumu Conseil supérieur de la sécurité sociale grozīja 2017. gada 27. oktobra nolēmumu, tostarp uzskatot, ka, tā kā ar Direktīvas 96/34 pielikumā ietvertā pamatnolīguma 2.1. noteikumu ir ieviestas individuālas tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu bērna piedzimšanas vai adopcijas dēļ, šo atvaļinājumu var izmantot tikai tie darba ņēmēji, kuri var pamatot šādu statusu bērna, par kuru minētā atvaļinājuma izmantošana tika pieprasīta, piedzimšanas vai adopcijas brīdī.

27

XI iesniedza apelācijas sūdzību par 2018. gada 17. decembra spriedumu iesniedzējtiesā, kura uzskatīja, ka, ņemot vērā pamatlietas dalībnieku izvirzītos pamatus, tajā izskatāmā strīda risinājums ir atkarīgs no tā, vai Direktīvas 96/34 pielikumā ietvertā pamatnolīguma noteikumi liedz piemērot 1979. gada 16. aprīļa grozītā likuma 29.bis pantu.

28

Šajos apstākļos Cour de cassation du Grand‑Duché de Luxembourg (Luksemburga) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Pamatnolīguma attiecībā uz bērna kopšanas atvaļinājumu, kas ir noslēgts 1995. gada 14. decembrī un iekļauts [Direktīvā 96/34], 1. noteikuma 1. punkts, 1. noteikuma 2. punkts, 2. noteikuma 1. punkts, [kā arī] 2. noteikuma 3. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādas valsts tiesību normas piemērošanu kā grozītā 1979. gada 16. aprīļa Likuma par valsts ierēdņu vispārējo statusu, redakcijā, kuras pamatā ir 2006. gada 22. decembra likums (Mémorial A 2006, 4838. [lpp.]), 29.bis pants, saskaņā ar kuru bērna kopšanas atvaļinājuma piešķiršanai ir izvirzīti divi nosacījumi: darba ņēmējam ir jābūt likumīgi nodarbinātam un uz šī pamata – sociālā nodrošinājuma sistēmas dalībniekam, pirmkārt, bez pārtraukuma vismaz divpadsmit mēnešus tieši pirms bērna kopšanas atvaļinājuma sākuma, un, otrkārt, bērna vai bērnu piedzimšanas vai adopcijas brīdī; šis otrais nosacījums ir jāievēro arī tad, ja bērns vai bērni piedzima vai tika adoptēti vairāk nekā divpadsmit mēnešus pirms bērna kopšanas atvaļinājuma sākuma?”

29

Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 96/34 pielikumā ietvertā pamatnolīguma par bērna kopšanas atvaļinājumu 1. noteikuma 1. punkts, 1. noteikuma 2. punkts, 2. noteikuma 1. punkts, kā arī 2. noteikuma 3. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj, ka bērna kopšanas atvaļinājuma piešķiršana ir atkarīga no divkārša nosacījuma, ka darba ņēmējs ir likumīgi nodarbināts darba vietā un uz šī pamata ir attiecīgās sociālā nodrošinājuma shēmas dalībnieks, pirmkārt, nepārtraukti vismaz divpadsmit mēnešu laikposmā tieši pirms bērna kopšanas atvaļinājuma sākuma un, otrkārt, viena vai vairāku bērnu piedzimšanas brīdī vai adoptēto bērnu uzņemšanas brīdī.

30

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ar LESD 267. pantu iedibinātās sadarbības procedūrā starp valstu tiesām un Tiesu tai ir jāsniedz valsts tiesai noderīga atbilde, kas ļautu tai izlemt tās izskatīšanā esošo lietu (spriedums, 2020. gada 21. oktobris, Eco TLC, C‑556/19, EU:C:2020:844, 20. punkts un tajā minētā judikatūra). Šajā gadījumā Tiesai vispirms ir jānosaka, vai pamatlietai ir piemērojama Direktīva 96/34 vai Direktīva 2010/18, ar kuru tiek atcelta un aizstāta šī direktīva, kā arī vajadzības gadījumā jāpārformulē uzdotais jautājums.

31

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka jauna tiesību norma ir piemērojama, sākot no tā tiesību akta stāšanās spēkā, ar ko tā ir ieviesta, un ka, lai gan tā nav piemērojama tiesiskajām situācijām, kuras ir radušās un galīgi nostabilizējušās agrāka likuma spēkā esamības laikā, tā ir piemērojama to sekām nākotnē, kā arī jaunām tiesiskām situācijām. Ievērojot tiesību aktu atpakaļejoša spēka neesamības principu, citādi var būt tikai tad, ja jaunajai tiesību normai ir pievienoti īpaši noteikumi, kas īpaši nosaka tā piemērošanas laikā noteikumus. Konkrētāk, parasti tiek uzskatīts, ka procesuālās tiesību normas ir piemērojamas dienā, kad tās stājas spēkā, atšķirībā no materiālajām tiesību normām, kas parasti tiek interpretētas kā tādas, kas uz situācijām, kuras ir nostabilizējušās pirms to stāšanās spēkā, attiecas tikai, ciktāl no to noteikumiem, mērķa vai struktūras skaidri izriet, ka tām ir piešķirama šāda iedarbība (spriedums, 2015. gada 26. marts, Komisija/Moravia Gas Storage, C‑596/13 P, EU:C:2015:203, 32. un 33. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

32

Šajā gadījumā ir skaidrs, ka tiesību uz bērna kopšanas atvaļinājumu piešķiršanas nosacījumi ir materiālo tiesību normas, kas ir jāpiemēro, sākot no tiesību akta, ar ko tās ir ieviestas, stāšanās spēkā. Saskaņā ar Direktīvas 2010/18 4. pantu Direktīva 96/34 tika atcelta no 2012. gada 8. marta. Turklāt šis datums, piemērojot Direktīvas 2010/18 3. panta 1. punktu un pārskatītā pamatnolīguma 8. klauzulas 4. punktu, bija datums, kurā dalībvalstīm bija jāizpilda Direktīvas 2010/18 un šī pamatnolīguma normas vai vajadzības gadījumā jāpārliecinās, ka sociālie partneri ir ieviesuši šajā ziņā vajadzīgos pasākumus. Līdz ar to un ciktāl XI lūgums izmantot bērna kopšanas atvaļinājumu tika iesniegts 2015. gada 11. martā, kā vēlamo tā izmantošanas sākumu norādot 2015. gada 15. septembri, uz šo lūgumu attiecas Direktīvas 2010/18 noteikumi. Faktam, ka XI dvīņi piedzima 2012. gada 4. martā, šajā ziņā nav nekādas nozīmes. Šajā datumā XI nebija iesniegusi lūgumu par bērna kopšanas atvaļinājumu atbilstoši Direktīvas 96/34 pielikumā ietvertā pamatnolīguma, kas Luksemburgas tiesību aktos transponēts ar 1979. gada 16. aprīļa grozīto likumu, 2. noteikuma 3. punkta b) apakšpunktam.

33

Tā kā Direktīva 2010/18 ir piemērojama pamatlietai un tā kā Direktīvas 96/34 pielikumā ietvertā pamatnolīguma 1. noteikuma 1. punkts, 1. noteikuma 2. punkts, 2. noteikuma 1. punkts, kā arī 2. noteikuma 3. punkta b) apakšpunkts būtībā atbilst pārskatītā pamatnolīguma 1. klauzulas 1. punktam, 1. klauzulas 2. punktam un 2. klauzulas 1. punktam, kā arī 3. klauzulas 1. punkta b) apakšpunktam, uzdotais jautājums ir jāpārformulē tādējādi, ka tas būtībā attiecas uz šo pārskatītā pamatnolīguma klauzulu interpretāciju.

34

Vispirms ir jāatgādina, ka no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka, interpretējot Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās teksts, bet arī tās konteksts un tiesiskā regulējuma, kurā šī norma ir ietverta, izvirzītie mērķi (spriedumi, 2015. gada 16. jūlijs, Maïstrellis, C‑222/14, EU:C:2015:473, 30. punkts, un 2019. gada 3. oktobris, Wasserleitungsverband Nördliches Burgenland u.c., C‑197/18, EU:C:2019:824, 48. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

35

Saistībā, pirmām kārtām, ar jautājumu, vai minētas pārskatītā pamatnolīguma klauzulas nepieļauj valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu ir atkarīgas no nosacījuma par vecāka nepārtrauktu nodarbinātību vismaz divpadsmit mēnešu laikposmā tieši pirms šī bērna kopšanas atvaļinājuma sākuma, ir jānorāda, ka no pārskatītā pamatnolīguma 3.1. noteikuma b) punkta formulējuma izriet, ka dalībvalstis bērna kopšanas atvaļinājuma piešķiršanai var izvirzīt nosacījumu par iepriekšēju nodarbinātības laikposmu, kas nedrīkst pārsniegt vienu gadu. Ņemot vērā, ka šīs klauzulas pirmajā teikumā ir izmantots jēdziens “nodarbinātības periods” un to, ka šīs klauzulas otrajā teikumā ir paredzēts, ka šo laikposmu aprēķina, ņemot vērā ar vienu un to pašu darba devēju noslēgto secīgo darba līgumu uz noteiktu laiku kopējo ilgumu, dalībvalstis var pieprasīt, lai minētais laikposms būtu nepārtraukts. Būtu jāpiebilst, ka, tā kā lūguma par bērna kopšanas atvaļinājuma piešķiršanu mērķis ir panākt, ka lūguma iesniedzējs aptur savas darba attiecības (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 19. septembris, Hliddal un Bornand, C‑216/12 un C‑217/12, EU:C:2013:568, 53. punkts), dalībvalstis var pieprasīt, lai iepriekšējais nodarbinātības laikposms būtu tieši pirms bērna kopšanas atvaļinājuma. Līdz ar to pārskatītā pamatnolīguma 1. klauzulas 1. punkts, 1. klauzulas 2. punkts un 2. klauzulas 1. punkts, kā arī 3. klauzulas 1. punkta b) apakšpunkts pieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru tiesību uz bērna kopšanas atvaļinājumu piešķiršana ir atkarīga no attiecīgā vecāka nepārtrauktas nodarbinātības vismaz divpadsmit mēnešu laikposmā tieši pirms šī bērna kopšanas atvaļinājuma sākuma.

36

Saistībā, otrām kārtām, ar to, vai pārskatītā pamatnolīguma klauzulas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu ir atkarīgas no vecāka nodarbinātības viena vai vairāku bērnu piedzimšanas brīdī vai adoptēto bērnu uzņemšanas brīdī, ir jānorāda, ka saskaņā ar šī pamatnolīguma 2. klauzulas 1. punktu tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu ir darba ņēmējiem – gan vīriešiem, gan sievietēm – piešķirtas individuālas tiesības saistībā ar bērna piedzimšanu vai adopciju, lai ļautu vecākam rūpēties par šo bērnu, līdz viņš sasniedz zināmu vecumu – kas ir jānosaka dalībvalstīm –, kas tomēr nedrīkst pārsniegt astoņu gadu vecumu.

37

Turklāt saskaņā ar pārskatītā pamatnolīguma 1. klauzulas 1. punktu un 1. klauzulas 2. punktu tajā ir noteiktas minimālās prasības, lai veicinātu strādājošu vecāku ģimenes un darba pienākumu saskaņošanu, un to piemēro visiem darba ņēmējiem – gan vīriešiem, gan sievietēm, kuriem ir darba līgums vai darba attiecības, kā noteikts tiesību aktos, koplīgumos un/vai katrā dalībvalstī spēkā esošajā praksē.

38

Tāpat, kā ir izklāstīts šī sprieduma 35. punktā, pārskatītā pamatnolīguma 3. klauzulas 1. punkta b) apakšpunkts ļauj dalībvalstīm noteikt tiesības uz vecāku atvaļinājumu atkarībā no nodarbinātības perioda un/vai darba stāža uzņēmumā, un šo tiesību iegūšanai nepieciešamais periods nepārsniedz vienu gadu.

39

No tā izriet, ka bērna piedzimšana vai adopcija un viņa vecāku darba ņēmēja statuss ir nosacījumi, kas saskaņā ar pārskatīto pamatnolīgumu dod tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu.

40

Tomēr pretēji tam, ko norāda Caisse pour l’avenir des enfants, no šiem nosacījumiem, kas dod tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu piešķiršanu, nevar secināt, ka tā bērna vecākiem, attiecībā uz kuru šis atvaļinājums tiek lūgts, ir jābūt darba ņēmējiem šī bērna piedzimšanas vai adopcijas brīdī.

41

Šāda interpretācija ir pretrunā pārskatītā pamatnolīguma kontekstam un mērķiem.

42

Kā ir norādīts Direktīvas 2010/18 1. apsvērumā, tā iekļaujas LESD 153. panta kontekstā, kas dod iespēju Savienībai atbalstīt un papildināt dalībvalstu darbības, tostarp dzīves un darba apstākļu uzlabošanas jomā un darba ņēmēju atbilstošas sociālās aizsardzības nodrošināšanas jomā.

43

Papildus, kā izriet no Direktīvas 2010/18 8. apsvēruma, pārskatītā pamatnolīguma preambulas pirmās daļas un šī pamatnolīguma vispārīgo apsvērumu 3. punkta, kurā ir atsauce uz Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 23. un 33. pantu, minētā pamatnolīguma mērķis ir gan veicināt vīriešu un sieviešu vienlīdzību attiecībā uz viņu iespējām darba tirgū un attieksmi darbā visā Savienībā, gan ļaut strādājošajiem vecākiem labāk saskaņot darba, privātās un ģimenes dzīvi. Šie mērķi ir atkārtoti apstiprināti pārskatītā pamatnolīguma 1. klauzulas 1. punktā un 2. klauzulas 2. punktā.

44

Ņemot vērā šo kontekstu un mērķus, katra strādājoša vecāka individuālās tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu saistībā ar bērna piedzimšanu vai adopciju, kas nostiprinātas pārskatītā pamatnolīguma 2. klauzulas 1. punktā, ir jāsaprot kā tādas, kas atspoguļo Savienības sociālās tiesības, kam ir īpaša nozīme un kas turklāt ir iekļautas Pamattiesību hartas 33. panta 2. punktā. No tā izriet, ka šīs tiesības nevar interpretēt šauri (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 27. februāris, Lyreco Belgium, C‑588/12, EU:C:2014:99, 36. punkts un tajā minētā judikatūra).

45

Tādējādi ir ticis nospriests, ka, lai gan piedzimšana ir nosacījums, kas dod tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu, šīs tiesības nav saistītas ar bērna piedzimšanas dienu, līdz ar to netiek prasīts, lai šī piedzimšana būtu notikusi pēc Direktīvas 96/34 stāšanās spēkā dalībvalstī, lai šī bērna vecāki varētu iegūt tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu saskaņā ar šo direktīvu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2005. gada 14. aprīlis, Komisija/Luksemburga, C‑519/03, EU:C:2005:234, 47. punkts, un 2010. gada 16. septembris, Chatzi, C‑149/10, EU:C:2010:534, 50. punkts).

46

Izslēdzot vecākus, kuri nestrādāja bērna piedzimšanas vai adopcijas brīdī, tiktu ierobežotas šo vecāku tiesības uz iespēju izmantot bērna kopšanas atvaļinājumu vēlāk savas dzīves laikā vai tad, kad viņi atkal strādās un viņiem tas būtu nepieciešams, lai līdzsvarotu ģimenes un profesionālos pienākumus. Tādējādi šāda izslēgšana būtu pretrunā katra darba ņēmēja individuālajām tiesībām izmantot bērna kopšanas atvaļinājumu.

47

Turklāt ir jākonstatē, ka Luksemburgas tiesību aktos paredzētais divkāršais nosacījums, saskaņā ar kuru darba ņēmējam ir jābūt nodarbinātam darba vietā un uz šī pamata apdrošinātam ne tikai vismaz 12 secīgus mēnešus tieši pirms bērna kopšanas atvaļinājuma sākuma, bet arī viena vai vairāku bērnu piedzimšanas vai adoptēto bērnu uzņemšanas brīdī, faktiski nozīmē, ka, ja piedzimšana vai uzņemšana ir notikusi vairāk nekā divpadsmit mēnešus pirms bērna kopšanas atvaļinājuma sākuma, nodarbinātības laikposms un/vai darba stāžs uzņēmumā tiek pagarināts, un tomēr atbilstoši pamatnolīguma par bērna kopšanas atvaļinājumu 3. klauzulas 1. punktam tas nedrīkst pārsniegt vienu gadu.

48

Līdz ar to, ņemot vērā pārskatītā pamatnolīguma kontekstu un mērķus, kas ir atgādināti šī sprieduma 43. punktā, šī pamatnolīguma 1. klauzulas 1. punkts, 1. klauzulas 2. punkts un 2. klauzulas 1. punkts, kā arī 3. klauzulas 1. punkta b) apakšpunkts nevar tikt interpretēti tādējādi, ka dalībvalsts vecāka tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu var pakārtot nosacījumam, ka viņš strādā bērna piedzimšanas vai adopcijas brīdī.

49

Pretēji tam, ko norāda Caisse pour l’avenir des enfants, šāda interpretācija nav vecāku, kuri nav nodarbināti, un tādu vecāku, kuri strādā bērna piedzimšanas brīdī, diskriminācija, jo pirmie minētie varētu organizēt sevi, lai rūpētos par savu bērnu, kamēr otrie minētie bez bērna kopšanas atvaļinājuma izmantošanas nevarētu par viņiem rūpēties piedzimšanas brīdī.

50

Proti, papildus tam, ka šādā argumentācijā netiek ņemts vērā apstāklis, ka bērna piedzimšanas brīdī mātēm ir tiesības uz grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu, bērna kopšanas atvaļinājuma piešķiršanas mērķis nav ļaut vecākam rūpēties par savu bērnu tikai bērna piedzimšanas brīdī un neilgi pēc šī bērna piedzimšanas, bet arī vēlāk viņa bērnībā atbilstoši pārskatītā pamatnolīguma 2. klauzulas 1. punktam, līdz bērns sasniedz astoņu gadu vecumu. No tā izriet, ka vecāka iespējai organizēt sevi, lai rūpētos par savu bērnu šī bērna piedzimšanas brīdī, nav nozīmes, izvērtējot tiesību uz bērna kopšanas atvaļinājumu esamību, un uz šī pamata nevar likumīgi atsaukties ne uz kādu diskrimināciju.

51

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka pārskatītā pamatnolīguma 1. klauzulas 1. punkts, 1. klauzulas 2. punkts un 2. klauzulas 1. punkts, kā arī 3. klauzulas 1. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru tiesību uz bērna kopšanas atvaļinājumu piešķiršana ir atkarīga no attiecīgā vecāka nepārtrauktas nodarbinātības vismaz divpadsmit mēnešu laikposmā tieši pirms bērna kopšanas atvaļinājuma sākuma. Turpretim šīs klauzulas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru tiesību uz bērna kopšanas atvaļinājuma piešķiršana ir atkarīga no vecāka darba ņēmēja statusa bērna piedzimšanas vai adopcijas brīdī.

52

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (astotā palāta) nospriež:

2009. gada 18. jūnija Pamatnolīguma par vecāku atvaļinājumu (pārstrādāts), kas iekļauts Padomes Direktīvas 2010/18/ES (2010. gada 8. marts), ar ko īsteno pārskatīto BUSINESSEUROPE, UEAPME, CEEP un ETUC pamatnolīgumu par vecāku atvaļinājumu un atceļ Direktīvu 96/34/EK, pielikumā pārskatītā pamatnolīguma 1. klauzulas 1. punkts, 1. klauzulas 2. punkts un 2. klauzulas 1. punkts, kā arī 3. klauzulas 1. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru tiesību uz bērna kopšanas atvaļinājumu piešķiršana ir atkarīga no attiecīgā vecāka nepārtrauktas nodarbinātības vismaz divpadsmit mēnešu laikposmā tieši pirms bērna kopšanas atvaļinājuma sākuma. Turpretim šīs klauzulas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru tiesību uz bērna kopšanas atvaļinājuma piešķiršana ir atkarīga no vecāka darba ņēmēja statusa bērna piedzimšanas vai adopcijas brīdī.