–

State Street Bank International GmbH vārdā – S. Dettori, avvocato,

–

Banca d’Italia vārdā – M. Mancini, D. Messineo un L. Sciotto, avvocati,

–

Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz P. Gentili, avvocato dello Stato,

–

Spānijas valdības vārdā – M. A. Sampol Pucurull, pārstāvis,

–

Eiropas Komisijas vārdā – V. Di Bucci, K.‑P. Wojcik un A. Steiblytė, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2014/59/ES (2014. gada 15. maijs), ar ko izveido kredītiestāžu un ieguldījumu brokeru sabiedrību atveseļošanas un noregulējuma režīmu un groza Padomes Direktīvu 82/891/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/24/EK, 2002/47/EK, 2004/25/EK, 2005/56/EK, 2007/36/EK, 2011/35/ES, 2012/30/ES un 2013/36/ES, un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1093/2010 un (ES) Nr. 648/2012 (OV 2014, L 173, 190. lpp.), un Komisijas Deleģēto regulu (ES) 2015/63 (2014. gada 21. oktobris), ar ko Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2014/59/ES papildina attiecībā uz ex ante iemaksām noregulējuma finansēšanas mehānismos (OV 2015, L 11, 44. lpp.).

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp State Street Bank International GmbH (turpmāk tekstā – “SSBI”) un Banca d’Italia par Itālijā veicamajām iemaksām nacionālajā noregulējuma fondā.

3

Direktīvas 2014/59 103.–105. apsvērums ir formulēti šādi:

4

Minētās direktīvas 100. panta 1., 4. un 5. punktā ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis izveido vienu vai vairākus finansēšanas mehānismus, lai nodrošinātu, ka noregulējuma iestāde efektīvi piemēro noregulējuma instrumentus un pilnvaras.

[..]

4.   Šā panta 3. punktā minētajā nolūkā finansēšanas mehānismiem jo īpaši ir:

5.   Ja vien tas nav atļauts 6. punktā, katra dalībvalsts 101. panta 1. punktā noteiktajiem mērķiem izveido savu valsts finansēšanas mehānismu, izmantojot fondu, kura lietošanu var ierosināt tās noregulējuma iestāde.”

5

Šīs pašas direktīvas 102. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Dalībvalstis nodrošina, ka līdz 2024. gada 31. decembrim finansēšanas mehānismu pieejamie finanšu līdzekļi sasniedz vismaz 1 % no visu iestāžu, kurām piešķirta darbības atļauja to teritorijā, segtajiem noguldījumiem. Dalībvalstis var noteikt mērķapjomu, kas pārsniedz minēto summu.”

6

Direktīvas 2014/59 103. pantā “Ex ante iemaksas” ir noteikts:

“1.   Lai sasniegtu 102. pantā noteikto mērķapjomu, dalībvalstis nodrošina, ka iemaksas tiek iegūtas vismaz reizi gadā no iestādēm, kam ir izdota darbības atļauja to teritorijā, tostarp no Savienības filiālēm.

[..]

4.   Dalībvalstis nodrošina, ka pienākums veikt šajā pantā norādītās iemaksas ir izpildāms saskaņā ar valsts tiesību aktiem, un ka pienācīgās iemaksas tiek izdarītas pilnībā.

Dalībvalstis nosaka piemērotus regulatīvos, grāmatvedības, ziņošanas un citus pienākumus, lai nodrošinātu, ka pilnībā tiek izdarītas pienācīgās iemaksas. Dalībvalstis nodrošina pasākumus, lai pienācīgi pārbaudītu to, vai iemaksas ir pareizi izdarītas. [..]

5.   Saskaņā ar šo pantu iekasētās summas izmanto tikai tiem mērķiem, kas norādīti 101. panta 1. punktā.

[..]

7.   Komisijai ir pilnvaras pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 115. pantu, lai precizētu jēdzienu par iemaksu koriģēšanu proporcionāli iestāžu riska profilam, kā norādīts šā panta 2. punktā [..].

[..]

8.   Komisija ir pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 115. pantu [..].

[..]”

7

Saskaņā ar šīs direktīvas 104. pantu:

“1.   Ja pieejamie finanšu līdzekļi nav pietiekami, lai segtu zaudējumus, izmaksas vai citus izdevumus, kas ir radušies, izmantojot finansēšanas mehānismus, dalībvalstis nodrošina, ka papildu summu segšanai tiek iegūtas ārkārtas ex post iemaksas no iestādēm, kam piešķirta darbības atļauja to teritorijā. Minētās ārkārtas ex post iemaksas sadala iestāžu starpā saskaņā ar 103. panta 2. punktā izklāstītajiem noteikumiem.

[..]

2.   Saskaņā ar šo pantu iegūtajām iemaksām piemēro 103. panta 4. līdz 8. punktu.

[..]”

8

Minētās direktīvas 130. panta 1. punkts ir izteikts šādi:

“Dalībvalstis, vēlākais, līdz 2014. gada 31. decembrim pieņem un publicē normatīvos un administratīvos aktus, kas nepieciešami, lai nodrošinātu atbilstību šai direktīvai. Dalībvalstis tūlīt dara zināmus Komisijai minēto noteikumu tekstu.

Dalībvalstis šos noteikumus piemēro no 2015. gada 1. janvāra.

[..]”

9

Šīs deleģētās regulas 4. pantā ir noteikts:

“1.   Gada iemaksas, kuras jāveic katrai iestādei, noregulējuma iestādes nosaka atbilstoši attiecīgās iestādes riska profilam, pamatojoties uz informāciju, ko iestāde sniegusi saskaņā ar 14. pantu, un piemērojot šajā iedaļā noteikto metodiku.

2.   Noregulējuma iestāde 1. punktā minētās gada iemaksas nosaka, pamatojoties uz noregulējuma finansēšanas mehānisma gada mērķapjomu, kurā ņemts vērā līdz 2024. gada 31. decembrim sasniedzamais mērķapjoms, kas noteikts Direktīvas 2014/59/ES 102. panta 1. punktā, un pamatojoties uz segto depozītu iepriekšējā gada vidējo apjomu, kas no ceturkšņa datiem aprēķināts par visām iestādēm, kurām izdota darbības atļauja attiecīgajā teritorijā.”

10

Minētās regulas 12. pantā “Jaunas uzraudzītās iestādes vai statusa maiņa” ir paredzēts:

“1.   Ja kāda iestāde ir jauna uzraudzītā iestāde tikai daļā no iemaksu perioda, daļējo iemaksu nosaka, piemērojot 3. iedaļā paredzēto metodoloģiju iestādes gada iemaksas summai, kas aprēķināta nākamajā iemaksu periodā, ņemot vērā pilnu mēnešu skaitu tajā iemaksu periodā, attiecībā uz kuru iestāde tiek uzraudzīta.

2.   Iestādes, tostarp mazas iestādes, statusa maiņa iemaksu periodā neietekmē gada iemaksu, kas jāveic attiecīgajā gadā.”

11

Šīs pašas regulas 14. panta 1. punktā ir noteikts:

“1.   Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/34/ES [(2013. gada 26. jūnijs) par noteiktu veidu uzņēmumu gada finanšu pārskatiem, konsolidētajiem finanšu pārskatiem un saistītiem ziņojumiem, ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2006/43/EK un atceļ Padomes Direktīvas 78/660/EEK un 83/349/EEK (OV 2013, L 182, 19. lpp.)] 32. pantu iestādes sniedz noregulējuma iestādei jaunākos apstiprinātos gada finanšu pārskatus, kas bija pieejami, vēlākais, tā gada 31. decembrī, kurš ir pirms iemaksu perioda, kopā ar atzinumu, ko sniedzis obligātais revidents vai revīzijas uzņēmums.”

12

Deleģētās regulas 2015/63 20. panta 1.–4. punktā ir noteikts:

“1.   [..] Atkāpjoties no 13. panta 1. punkta, attiecībā uz 2015. gadā veicamajām iemaksām noregulējuma iestādes katrai iestādei savu lēmumu, ar kuru nosaka iestāžu veicamās gada iemaksas, paziņo līdz, vēlākais, 2015. gada 30. novembrim.

2.   Atkāpjoties no 13. panta 4. punkta un attiecībā uz 2015. gadā veicamajām iemaksām summu, kas jāmaksā saskaņā ar 13. panta 3. punktā minēto lēmumu, maksā līdz 2015. gada 31. decembrim.

3.   Atkāpjoties no 14. panta 4. punkta un attiecībā uz informāciju, kas jāsniedz noregulējuma iestādei 2015. gadā, minētajā punktā minēto informāciju sniedz līdz, vēlākais, 2015. gada 1. septembrim.

4.   Atkāpjoties no 16. panta 1. punkta, noguldījumu garantiju sistēmas līdz 2015. gada 1. septembrim sniedz noregulējuma iestādei informāciju par segto noguldījumu summu, kas aprēķināta uz 2015. gada 31. jūliju.”

13

No šīs regulas 21. panta izriet, ka šo regulu piemēro no 2015. gada 1. janvāra.

14

2015. gada 16. novembra Leģislatīvā dekrēta Nr. 180/2015, ar ko valsts tiesībās transponēta Direktīva 2014/59 (2015. gada 16. novembraGURI Nr. 267), 78. pantā ir noteikts:

“Lai būtu iespējams sasniegt noregulējuma mērķus [..], Banca d’Italia ietvaros tiek izveidots viens vai vairāki noregulējuma fondi [..].”

15

Šā dekrēta 81. pants ir formulēts šādi:

“1.   Līdz 2024. gada 31. decembrim noregulējuma fondu kopējā finanšu dotācija ir vienāda ar 1 % no segtajiem noguldījumiem, kuri tiek konstatēti tiesību subjektu, kuriem ir jāveic iemaksas, pēdējās viņu apstiprinātās gada bilances slēgšanas datumā. [..]

2.   Lai sasniegtu 1. punktā norādīto līmeni, iemaksas aprēķina un iekasē atbilstoši 82. pantam katru gadu pēc iespējas vienmērīgāk laikā, ņemot vērā arī iemaksu iespējamo prociklisko ietekmi uz tiesību subjektu, kuriem ir jāveic šīs iemaksas, finansiālo stāvokli.”

16

Minētā dekrēta 82. panta 1. punktā ir noteikts:

“Bankas, kuru juridiskā adrese ir Itālijā, un ārpus Savienības dibinātu banku filiāles Itālijā katru gadu maksā noregulējuma fondos parastās iemaksas Banca d’Italia noteiktajā apjomā atbilstoši tam, ko noteikusi Eiropas Komisija saskaņā ar Direktīvas 2014/59 103. panta 7. punktu.”

17

Šā paša dekrēta 83. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Ja finanšu dotācija nav pietiekama 79. panta 1. punktā minēto pasākumu finansēšanai, bankas, kuru juridiskā adrese ir Itālijā, un ārpus Savienības dibinātu banku filiāles Itālijā maksā noregulējuma fondos ārkārtas iemaksas papildu maksājumu segšanai Banca d’Italia noteiktajā apmērā.”

18

SSBI ir banka ar juridisko adresi Vācijā.

19

Līdz 2015. gada 5. jūlijam tā ar Itālijas bankas State Street Bank SpA (turpmāk tekstā – “SSB Italia”) starpniecību darbojās Itālijā.

20

No 2015. gada 6. jūlija – pēc SSB Italia pievienošanas – SSBI kā iegūstošā sabiedrība savu darbību Itālijas teritorijā turpināja ar filiāles starpniecību.

21

Noregulējuma iestāde Banca d’Italia 2015. un 2016. gadā pieprasīja no SSBI samaksāt par 2015. gadu ex ante iemaksas (turpmāk tekstā – “parastās iemaksas”) un ārkārtas ex post iemaksas (turpmāk tekstā – “ārkārtas iemaksas”). Proti, ar 2015. gada 23. un 26. novembra, kā arī 2016. gada 1. aprīļa un 25. maija paziņojumiem Banca d’Italia pieprasīja no SSBI samaksāt 1275606 EUR kā parastās iemaksas un 3826819 EUR kā ārkārtas iemaksas.

22

SSBI iesniedzējtiesā cēla prasību atcelt šos paziņojumus, apstrīdot gan veicamās parastās iemaksas, gan veicamās ārkārtas iemaksas.

23

Savas prasības pamatošanai tā izklāsta vairākus argumentus, tostarp tādu, ka laikā, kad tai tika uzlikts pienākums veikt minētās iemaksas, tā savu darbību Itālijas teritorijā veica tikai ar filiāles starpniecību un ka līdz ar to pienākumam veikt iemaksas tā varēja tikt pakļauta nevis Itālijā, bet Vācijā.

24

Turklāt SSBI arī apgalvoja, ka, tā kā neatkarīgas institūcijas, ar kuras starpniecību Banca d’Italia īsteno noregulējuma iestādes funkcijas, izveide notika 2015. gada 22. septembrī, bet Itālijas noregulējuma fonda izveide notika 2015. gada 18. novembrī, tātad pēc minētās apvienošanas pievienošanas veidā, neesot bijis iespējams uz SSBI attiecināt pienākumu veikt iemaksas.

25

Tā norāda, ka tās pienākums veikt iemaksas Itālijas noregulējuma fondā neizrietot arī no Deleģētās regulas 2015/63 12. panta 2. punkta. Turklāt šīs regulas 20. panta 4. punkta normās esot rodams apstiprinājums tās tēzei, ka noregulējuma iestādei par atskaites punktu vajadzēja izmantot SSBI stāvokli 2015. gada 31. jūlijā, nevis 2014. gada 31. decembrī.

26

Tādēļ Deleģētā regula 2015/63 tai neesot piemērojama attiecībā uz laikposmu no 2015. gada 1. janvāra līdz 5. jūlijam, un tas nozīmējot, ka tai nebija pienākuma veikt iemaksas.

27

Pakārtoti SSBI pauda uzskatu, ka uz to bija attiecināmas tikai parastās iemaksas par laikposmu, kurā SSB Italia veica darbību Itālijā.

28

Banca d’Italia noraidīja SSBI argumentus un atstāja negrozītu lēmumu par to, ka tai ir pienākums veikt iemaksas. Tā apgalvoja, ka Vācijas noregulējuma iestāde neesot varējusi ņemt vērā apvienošanu SSB Italia pievienošanas veidā un ka – pretēji SSBI apgalvojumiem – pienākuma veikt iemaksas Itālijā neesamība būtu izraisījusi to, ka SSBI nebūtu bijis pienākuma veikt iemaksas nedz Itālijā, nedz Vācijā.

29

Tādējādi Banca d’Italia atstāja negrozītu lēmumu, ka šajā gadījumā ir piemērojams Deleģētās regulas 2015/63 12. panta 2. punkts, jo tolaik ikvienai bankai ar juridisko adresi Itālijā un ikvienai ārpus Savienības dibinātas bankas filiālei bija pienākums veikt iemaksas Itālijas noregulējuma fondā.

30

Šādos apstākļos Tribunale amministrativo regionale per il Lazio (Lacio Reģionālā administratīvā tiesa, Itālija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

31

Ar pirmā jautājuma pirmo daļu un otro jautājumu, kas jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai jēdziens “statusa maiņa” Deleģētās regulas 2015/63 12. panta 2. punkta izpratnē ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ietver tādu darījumu kā pamatlietā aplūkotais, kura rezultātā kredītiestāde – kas agrāk bija pakļauta vienas valsts noregulējuma iestādes uzraudzībai – konkrētā iemaksu periodā pārrobežu apvienošanās ietvaros tiek pievienota savam mātesuzņēmumam, vairs nav pakļauta šīs iestādes uzraudzībai, un vai līdz ar to šis darījums neietekmē šīs kredītiestādes pienākumu veikt visas parastās iemaksas, kas maksājamas par attiecīgo iemaksu gadu.

32

Šajā ziņā, pirmkārt, jānorāda, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru gan no Savienības tiesību vienveidīgas piemērošanas prasībām, gan no vienlīdzības principa izriet, ka Savienības tiesību norma, kurā tās satura un piemērošanas jomas noskaidrošanai nav nevienas tiešas norādes uz dalībvalstu tiesībām, parasti visā Savienībā ir interpretējama autonomi un vienveidīgi (spriedums, 2019. gada 11. aprīlis, Tarola, C‑483/17, EU:C:2019:309, 36. punkts un tajā minētā judikatūra).

33

Deleģētās regulas 2015/63 12. panta 2. punkts neietver nekādu tiešu atsauci uz dalībvalstu tiesībām, kas būtu piemērojamas, lai noteiktu jēdziena “statusa maiņa” nozīmi un tvērumu. Minētās regulas piemērošanas vajadzībām minētais jēdziens ir uzskatāms par autonomu Savienības tiesību jēdzienu, kas jāinterpretē vienveidīgi visās dalībvalstīs.

34

Otrkārt, jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, interpretējot kādu Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā tās formulējums, tās konteksts un tai izvirzītie mērķi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 27. maijs, PF (Lietuvas ģenerālprokurors), C‑509/18, EU:C:2019:457, 28. punkts).

35

Pirmām kārtām par jēdziena “statusa maiņa” Deleģētās regulas 2015/63 12. panta 2. punkta izpratnē gramatisko interpretāciju ir jānorāda, ka no ģenerāladvokāta secinājumu 58. punkta izriet, ka tās formulējums var aptvert jebkādas izmaiņas kredītiestādes faktiskajā vai juridiskajā stāvoklī, kas varētu ietekmēt šīs deleģētās regulas 12. panta 2. punkta piemērošanu.

36

Šādu Deleģētās regulas 2015/63 12. panta 2. punkta interpretāciju apliecina frāze “tostarp mazas iestādes”, kas norāda uz to, ka kredītiestādes lieluma izmaiņa, kas ir nozīmīga tiesību normu piemērošanā mazām kredītiestādēm, ir tikai viena no minētajā normā paredzētajām situācijām.

37

Otrām kārtām attiecībā uz Deleģētās regulas 2015/63 12. panta 2. punkta kontekstu ir jāatgādina, ka minētās deleģētās regulas 12. panta 1. punktā ir noteikts, ka ikviena iestāde, kas ir jauna uzraudzītā iestāde tikai daļā no iemaksu perioda, dalībvalsts noregulējuma fondā maksā tikai parasto iemaksu pro rata temporis daļu, kuru aprēķina, ņemot vērā to pilno mēnešu skaitu pirmajā iemaksu periodā, kuros iestāde tika uzraudzīta.

38

Tādējādi šīs deleģētās regulas 12. panta 2. punkts, kurā ir noteikts, ka kredītiestādes statusa maiņa neietekmē parasto gada iemaksu, kas šai kredītiestādei jāveic attiecīgajā gadā, vispārīgi attiecas uz izmaiņām, kas var skart kredītiestādi, savukārt minētās deleģētās regulas 12. panta 1. punktā ir paskaidrota aprēķina metode, kas izņēmuma kārtā piemērojama kredītiestādei, kura tiek uzraudzīta tikai daļā no iemaksu perioda.

39

Deleģētās regulas 2015/63 12. panta 1. punkts, kurā ir paredzēta atkāpe no šā panta 2. punkta vispārīgā noteikuma, ir interpretējams šauri un to nevar interpretēt tā, lai aptvertu gadījumus ārpus minētajā regulā skaidri paredzētā gadījuma (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2011. gada 1. decembris, Painer, C‑145/10, EU:C:2011:798, 74. punkts, un 2019. gada 6. jūnijs, Weil, C‑361/18, EU:C:2019:473, 43. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

40

Līdz ar to uz darījumu, kas nozīmē statusa maiņu šīs deleģētās regulas 12. panta 2. punkta izpratnē, principā nav attiecināms tāds iemaksas aprēķins kā Deleģētās regulas 2015/63 12. panta 1. punktā paredzētais.

41

Trešām kārtām attiecībā uz Direktīvā 2014/59 un Deleģētajā regulā 2015/63 izvirzīto mērķi no šīs direktīvas 102. panta 1. punkta un 103. panta 1. punkta, kā arī no minētās deleģētās regulas 4. panta 2. punkta izriet, ka no kredītiestādēm vismaz reizi gadā tiek ieturētas parastās iemaksas, lai panāktu, ka vēlākais līdz 2024. gada 31. decembrim finansēšanas mehānismu pieejamie finanšu līdzekļi sasniedz vismaz 1 % no visu iestāžu, kurām piešķirta darbības atļauja to teritorijā, segtajiem noguldījumiem.

42

Lai sasniegtu šo mērķi, ar šīs deleģētās regulas 4. panta 1. punktu un 14. panta 1.–3. punktu valsts noregulējuma iestādei ir uzlikts pienākums aprēķināt veicamās iemaksas, izmantojot grāmatvedības informāciju no jaunākajiem apstiprinātajiem gada finanšu pārskatiem, kas pieejami iepriekšējā gada 31. decembrī pirms iemaksu perioda, kopā ar atzinumu, ko sniedzis obligātais revidents vai revīzijas uzņēmums.

43

Kā šajā ziņā uzsvērts ģenerāladvokāta secinājumu 72. punktā, ja noregulējuma iestādēm būtu jāņem vērā kredītiestāžu juridiskā un finansiālā stāvokļa izmaiņas, kas notikušas attiecīgā finanšu gada laikā, tām būtu gandrīz neiespējami veikt ticamu aprēķinu par parastajām iemaksām, kas veicamas nākamajā gadā, un līdz ar to līdz 2024. gada 31. decembrim sasniegt mērķi – vismaz 1 % no visu vienas dalībvalsts teritorijā licencēto kredītiestāžu segto noguldījumu apjoma.

44

Līdz ar to, lai dotu valsts noregulējuma iestādēm iespēju aprēķināt iemaksas un tādējādi sasniegt Direktīvā 2014/59 un Deleģētajā regulā 2015/63 izvirzīto mērķi, šīs deleģētās regulas 12. panta 2. punktā minētais jēdziens “statusa maiņa” ir jāsaprot plaši, proti, tādējādi, ka tas ietver arī apvienošanu pievienošanas veidā, kas pārrobežu mērogā notikusi attiecīgajā iemaksu periodā.

45

Šādu Deleģētās regulas 2015/63 12. panta 2. punkta interpretāciju apstiprina arī mērķis, kas izvirzīts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 806/2014 (2014. gada 15. jūlijs), ar ko izveido vienādus noteikumus un vienotu procedūru kredītiestāžu un noteiktu ieguldījumu brokeru sabiedrību noregulējumam, izmantojot vienotu noregulējuma mehānismu un vienotu noregulējuma fondu, un groza Regulu (ES) Nr. 1093/2010 (OV 2014, L 225, 1. lpp.), un kura sasniegšana ir paredzēta arī Direktīvā 2014/59 un šajā deleģētajā regulā.

46

Šajā ziņā jāatgādina, ka šajā direktīvā un minētajā deleģētajā regulā paredzētā nacionālo noregulējuma fondu izveidošana 2015. gadā tika apvienota ar plāniem 2016. gadā izveidot vienotu noregulējuma fondu to dalībvalstu vidū, kuras piedalās banku savienībā saskaņā ar Regulu Nr. 806/2014, kurā ir paredzēts ar to pakāpeniski aizstāt valstu noregulējuma fondus. Starpvaldību nolīguma, kurā precizēta šā vienotā noregulējuma fonda ieviešana, 3. panta 3. un 5. punktā ir noteikts, ka arī iemaksas, kas ieturētas saskaņā ar Direktīvas 2014/59 103. un 104. pantu pirms šā nolīguma piemērošanas sākumdienas, proti, 2016. gada 1. janvāra, ir jāpārskaita uz minēto vienoto noregulējuma fondu.

47

Ņemot vērā šo aspektu, jēdziens “statusa maiņa” nav ierobežojams, to attiecinot tikai uz kredītiestādes reorganizāciju vienā dalībvalstī un izslēdzot tādu vairākas dalībvalstis aptverošu pārrobežu reorganizāciju kā apvienošana pievienošanas veidā. Tā paša iemesla dēļ arguments, ka pievienojamā kredītiestāde nevarot izmantot tās dalībvalsts noregulējuma fondu, kurā tā veikusi parastās iemaksas, ir jānoraida.

48

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz pirmā jautājuma pirmo daļu un otro jautājumu jāatbild, ka jēdziens “statusa maiņa” Deleģētās regulas 2015/63 12. panta 2. punkta izpratnē ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ietver tādu darījumu kā pamatlietā aplūkotais, kura rezultātā kredītiestāde konkrētā iemaksu gadā pārrobežu apvienošanās ietvaros tiek pievienota savam mātesuzņēmumam un tādēļ vairs nav pakļauta valsts noregulējuma iestādes īstenotai uzraudzībai, un ka līdz ar to šāds darījums neietekmē šīs kredītiestādes pienākumu veikt visas parastās iemaksas, kas maksājamas par attiecīgo iemaksu gadu.

49

Ar pirmā jautājuma otro daļu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Deleģētās regulas 2015/63 12. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ir piemērojams situācijā, kad pārrobežu apvienošanās ietvaros kredītiestāde, kas atrodas vienā dalībvalstī, tiek pievienota savam mātesuzņēmumam, kurš reģistrēts citā dalībvalstī un līdz ar to šī pievienojamā kredītiestāde beidza pastāvēt 2015. gadā, kad pirmā dalībvalsts formāli vēl nebija izveidojusi nedz valsts noregulējuma iestādi, nedz nacionālo fondu un iemaksas vēl nebija aprēķinātas.

50

Vispirms jānorāda, ka šī deleģētā regula uzliek saistības kopumā un visās dalībvalstīs ir tieši piemērojama kopš 2015. gada 1. janvāra. Līdz ar to minētā regula bija spēkā dienā, kad notika attiecīgās kredītiestādes pārrobežu apvienošana, to pievienojot tās mātesuzņēmumam.

51

Turpinot jāatgādina, ka Direktīvā 2014/59, kuras 101.–104. pantā dalībvalstīm ir uzlikts pienākums izveidot valstu noregulējuma fondus, kuru darbību regulē valstu iestādes un kuri tiek finansēti ar ieturētajām iemaksām, proti, tās 130. panta 1. punktā ir paredzēts, ka dalībvalstis līdz 2014. gada 31. decembrim pieņem un publicē normatīvos un administratīvos aktus, kas nepieciešami, lai nodrošinātu atbilstību šai direktīvai un šos noteikumus piemēro no 2015. gada 1. janvāra.

52

No lēmuma par prejudiciāla jautājuma uzdošanu izriet, ka tiesību akts, ar ko minētā direktīva transponēta Itālijas tiesībās, stājās spēkā tikai 2015. gada 16. novembrī, un tas nozīmē, ka dienā, kad notika pārrobežu apvienošanās, attiecīgo kredītiestādi pievienojot tās mātesuzņēmumam, Itālijā vēl nebija formāli izveidota nedz valsts noregulējuma iestāde, nedz nacionālais noregulējuma fonds.

53

Tomēr jānorāda, ka Deleģētās regulas 2015/63 20. pantā tika iekļauti pārejas noteikumi, kuros ir noteikti ar parasto iemaksu ieturēšanu saistītie termiņi iemaksu veikšanas pirmajā gadā, proti, 2015. gadā.

54

Proti, minētās deleģētās regulas 20. panta 1. punktā ir paredzēts, ka, atkāpjoties no šīs deleģētās regulas 13. panta 1. punkta, attiecībā uz iemaksām, kas veicamas par 2015. gadu, ikviena valsts noregulējuma iestāde līdz 2015. gada 30. novembrim var informēt katru kredītiestādi par savu lēmumu, ar kuru ir noteikta attiecīgās iestādes veicamā gada iemaksa.

55

Iesniedzējtiesa šajā ziņā precizē, ka Itālijas valsts noregulējuma iestāde Banca d’Italia nacionālo noregulējuma fondu izveidoja 2015. gada 18. novembrī, bet prasību par parasto iemaksu un ārkārtas iemaksu veikšanu kredītiestādēm, tostarp prasītājai pamatlietā, izteica attiecīgi 2015. gada 23. un 26. novembrī.

56

No tā izriet, ka Itālijas valsts Direktīvu 2014/59 savās tiesībās transponēja laikā, kas atbilstoši Deleģētās regulas 2015/63 20. pantā iekļautajiem pārejas noteikumiem deva valsts noregulējuma iestādei Banca d’Italia iespēju pieprasīt kredītiestādēm no 2015. gada veikt parastās iemaksas atbilstoši minētās direktīvas 102. pantam un 103. panta 1. punktam.

57

Tas, ka dienā, kad Banca d’Italia pieprasīja veikt iemaksas, attiecīgā kredītiestāde pievienošanas veidā notikušas pārrobežu apvienošanās rezultātā bija beigusi pastāvēt, šajā kontekstā nav nozīmīgi tādēļ, ka valsts noregulējuma iestādēm veicamās parastās iemaksas – kā jau norādīts šā sprieduma 42. punktā – ir jāaprēķina, izmantojot grāmatvedības informāciju no jaunākajiem apstiprinātajiem gada finanšu pārskatiem, kas pieejami iepriekšējā gada 31. decembrī pirms iemaksu perioda.

58

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz pirmā jautājuma otro daļu jāatbild, ka Deleģētās regulas 2015/63 12. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ir piemērojams situācijā, kad vienā dalībvalstī izvietota kredītiestāde pārrobežu apvienošanās ietvaros tika pievienota savam mātesuzņēmumam, kurš reģistrēts citā dalībvalstī, un līdz ar to pievienojamā kredītiestāde beidza pastāvēt 2015. gadā, kad pirmā dalībvalsts formāli vēl nebija izveidojusi nedz valsts noregulējuma iestādi, nedz nacionālo fondu un iemaksas vēl nebija aprēķinātas.

59

Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīva 2014/59 un Deleģētā regula 2015/63 ir jāinterpretē tādējādi, ka kredītiestādei, kas atrodas vienā dalībvalstī un kas apvienošanas ietvaros pievienota savam mātesuzņēmumam, kurš reģistrēts citā dalībvalstī, pirms dienas, kad pirmās dalībvalsts noregulējuma iestāde ieviesusi ārkārtas iemaksas, ir pienākums veikt šo iemaksu.

60

Banca d’Italia apgalvo, ka atbilde uz šo jautājumu ir sniegta Deleģētajā regulā 2015/63, konkrēti tās 12. panta 2. punktā. Tomēr jau no šīs regulas paša nosaukuma izriet, ka tā attiecas uz ex ante iemaksām, proti, gada iemaksām. Turklāt minētās regulas 12. panta 2. punktā runa ir vienīgi par gada iemaksu.

61

Tādēļ atbildi uz trešo jautājumu var izsecināt vienīgi no interpretācijas par Direktīvas 2014/59 104. pantu, kas, kā jau norādīts tā nosaukumā, attiecas uz “ārkārtas ex post iemaksām”. Neraugoties uz to, nedz tas, kā formulēts šīs direktīvas 104. pants, nedz tas, kā formulēts tās 103. panta 2. un 4.–8. punkts, kuri attiecas uz parastajām iemaksām un uz kuriem ir atsauce minētajā 104. pantā, neietver nekādas norādes par atsauces datumu, kas izmantojams, noskaidrojot, kurām kredītiestādēm ir pienākums maksāt ārkārtas iemaksu, un par tās apmēra aprēķinu. Līdz ar to minētās direktīvas 104. pants ir interpretējams, ņemot vērā tā kontekstu un tiesiskā regulējuma, kurā tas ietverts, mērķi (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2019. gada 10. jūlijs, Bundesverband der Verbraucherzentralen und Verbraucherverbände, C‑649/17, EU:C:2019:576, 37. punkts un tajā minētā judikatūra).

62

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar minētās direktīvas 104. panta 1. punktu, ja pieejamie finanšu līdzekļi nav pietiekami, lai segtu zaudējumus, izmaksas vai citus izdevumus, kas ir radušies, izmantojot finansēšanas mehānismus, dalībvalstis nodrošina, ka tiek iegūtas ārkārtas iemaksas no iestādēm, kam piešķirta darbības atļauja to teritorijā.

63

Kā izklāstīts ģenerāladvokāta secinājumu 86. un 87. punktā, ārkārtas iemaksa no parastās iemaksas atšķiras tās ieturēšanas brīža un mērķa ziņā. Proti, ir grūti prognozēt dienu, kurā tiks uzdota ārkārtas iemaksas veikšana, jo tas ir atkarīgs no nacionālajā fondā deficītu izraisošo noregulējuma darbību dienas. Tādēļ ārkārtas iemaksas nevar plānot tāpat kā parastās iemaksas, kuras tiek aprēķinātas, balstoties uz grāmatvedības informāciju no jaunākajiem apstiprinātajiem gada finanšu pārskatiem, kas pieejami iepriekšējā gada 31. decembrī pirms iemaksu perioda, un kuras tiek ieturētas par kalendāro iemaksu gadu.

64

Ņemot vērā ar ārkārtas iemaksu sasniedzamo mērķi, arī šis Deleģētās regulas 2015/63 14. panta 1. punktā paredzētais datums – iepriekšējā gada 31. decembris pirms iemaksu perioda – nav nozīmīgs. Proti, šo ex post iemaksu ir paredzēts ieturēt no visām kredītiestādēm, kuras dienā, kad par to tiek lemts, ir pakļautas šīs valsts iestādes īstenotai uzraudzībai, ņemot vērā arī to faktisko finansiālo stāvokli un to, kādā mērā tās šajā datumā ir reāli pakļautas finansiālo saistību neizpildes riskam. Ievērojot to, pienākumu veikt šo iemaksu nevar uzlikt kredītiestādei, kura dienā, kad par to tika lemts, vairs nebija pakļauta valsts iestādes veiktajai uzraudzībai, jo tā pievienošanas veidā bija apvienojusies ar mātesuzņēmumu, kurš reģistrēts citā dalībvalstī.

65

Jānorāda, ka parastā iemaksa ir jāveic ikvienai kredītiestādei, kam vismaz daļā no gada ir tiesības izmantot valsts noregulējuma sistēmas piedāvāto segumu, savukārt ārkārtas iemaksa no kredītiestādes, kas vairs neietilpst valsts noregulējuma sistēmā, mazākā mērā ir attaisnojama tikai ar risku, kam šī sistēma ir pakļauta šīs kredītiestādes darbības dēļ.

66

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz trešo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2014/59 104. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka kredītiestādei, kas atrodas vienā dalībvalstī un kas apvienošanas ietvaros savam mātesuzņēmumam, kurš reģistrēts citā dalībvalstī, pievienota laikā, kad pirmās dalībvalsts noregulējuma iestāde vēl nebija ieviesusi ārkārtas iemaksas, nav pienākuma veikt šo iemaksu.

67

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež: