–

F. Legrottaglie vārdā – D. Vitale, avvocato,

–

Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz G. Palatiello, avvocato dello Stato,

–

Ungārijas valdības vārdā – M. Z. Fehér, G. Koós un G. Tornyai, pārstāvji,

–

Nīderlandes valdības vārdā – M. K. Bulterman un M. A. M. de Ree, pārstāves,

–

Polijas valdības vārdā – B. Majczyna, pārstāvis,

–

Eiropas Komisijas vārdā – C. Cattabriga, kā arī R. Troosters un C. Zadra, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2012/13/ES (2012. gada 22. maijs) par tiesībām uz informāciju kriminālprocesā (OV 2012, L 142, 1. lpp.) 2. panta 1. punktu, 3. panta 1. punkta c) apakšpunktu un 6. panta 1.–3. punktu, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 48. pantu.

2

Šis lūgums ir iesniegts kriminālprocesā, kas ierosināts pret Gianluca Moro (turpmāk tekstā – “apsūdzētais”) par “rīcību ar noziedzīgi iegūtiem līdzekļiem” – rotaslietām – Itālijas tiesību izpratnē, apsūdzību, kas vēlāk mutvārdu procesā tika pārkvalificēta par minēto rotaslietu “zādzību”.

3

Hartas 48. pantā “Nevainīguma prezumpcija un tiesības uz aizstāvību” ir norādīts:

“1.   Ikvienu apsūdzēto uzskata par nevainīgu, kamēr vaina nav pierādīta saskaņā ar likumu.

2.   Ikvienam apsūdzētajam tiek garantētas tiesības uz aizstāvību.”

4

Direktīvas 2012/13 3., 4., 9., 10., 14., 27.–29., 40. un 41. apsvērumā ir noteikts:

[..]

[..]

[..]

[..]

5

Šīs direktīvas 1. pantā “Priekšmets” ir noteikts:

“Šī direktīva paredz noteikumus par aizdomās turēto vai apsūdzēto personu tiesībām uz informāciju par viņu tiesībām kriminālprocesā un par viņiem izvirzīto apsūdzību. Tā paredz noteikumus arī par to personu tiesībām uz informāciju par viņu tiesībām, uz kurām attiecas Eiropas apcietināšanas orderis.”

6

Minētās direktīvas 2. panta “Darbības joma” 1. punktā ir paredzēts:

“Šo direktīvu piemēro no brīža, kad dalībvalsts kompetentās iestādes ir informējušas personas par to, ka viņas tiek turētas aizdomās vai ir apsūdzētas par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, līdz brīdim, kad process ir pabeigts, par ko uzskata brīdi, kad ir galīgi noteikts, vai aizdomās turētais vai apsūdzētā persona ir izdarījusi noziedzīgo nodarījumu, tostarp attiecīgos gadījumos sprieduma pieņemšanu un jebkādu pārsūdzību izskatīšanu.”

7

Šīs pašas direktīvas 3. panta “Tiesības uz informāciju par tiesībām” 1. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis nodrošina, lai aizdomās turētie vai apsūdzētās personas nekavējoties saņemtu informāciju vismaz par šādām procesuālajām tiesībām, kā tās piemērojamas saskaņā ar valsts tiesību aktiem, lai nodrošinātu minēto tiesību efektīvu īstenošanu:

8

Direktīvas 2012/13 6. pants “Tiesības uz informāciju par apsūdzību” ir formulēts šādi:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, lai aizdomās turētie vai apsūdzētās personas saņemtu informāciju par noziedzīgo darbību, kuras izdarīšanā viņus tur aizdomās vai apsūdz. Minēto informāciju sniedz nekavējoties un tik detalizēti, cik nepieciešams, lai garantētu procesa taisnīgu norisi un tiesību uz aizstāvību efektīvu īstenošanu.

2.   Dalībvalstis nodrošina, lai aizdomās turētie vai apsūdzētās personas, kas ir apcietinātas vai aizturētas, tiktu informētas par viņu apcietināšanas vai aizturēšanas iemesliem, tostarp par noziedzīgo darbību, kuras izdarīšanā viņas tur aizdomās vai apsūdz.

3.   Dalībvalstis nodrošina, lai ne vēlāk kā tad, kad tiesā tiek iesniegti apsūdzības argumenti, tiktu sniegta detalizēta informācija par apsūdzību, tostarp par noziedzīga nodarījuma būtību un juridisko kvalifikāciju, kā arī apsūdzētās personas līdzdalības pakāpi.

4.   Dalībvalstis nodrošina, lai aizdomās turētie vai apsūdzētās personas nekavējoties tiktu informētas par jebkādām izmaiņām informācijā, kas sniegta saskaņā ar šo pantu, ja tas ir nepieciešams, lai garantētu procesa taisnīgu norisi.”

9

Codice penale (Kriminālkodekss) 61. panta “Vispārīgie atbildību pastiprinošie apstākļi” 7. punktā ir noteikts:

“Šādi apstākļi, ja vien tie neietilpst noziedzīga nodarījuma sastāvā vai nav īpaši atbildību pastiprinošie apstākļi, pastiprina atbildību par noziedzīgu nodarījumu:

[..]

10

Saskaņā ar Kriminālkodeksa 624. pantu “Zādzība”:

“Personu, kas piesavinās svešu kustamu mantu, atņemot to no tās turētāja, lai gūtu labumu sev vai citām personām, soda ar brīvības atņemšanu uz laiku no sešiem mēnešiem līdz trim gadiem un ar naudas sodu no 154 līdz 516 euro. [..]”

11

Kriminālkodeksa 648. pantā “Rīcība ar noziedzīgi iegūtiem līdzekļiem” ir paredzēts:

“Personu, kas, lai gūtu labumu sev vai citām personām, iegādājas, pieņem, noslēpj naudu vai mantu, kas iegūta jebkāda nozieguma rezultātā, vai šajā ziņā darbojas kā starpnieks, ja vien tā nav līdzdalība, soda ar brīvības atņemšanu uz laiku no diviem līdz astoņiem gadiem un ar naudas sodu no 516 līdz 10329 euro. [..]”

12

Codice di procedura penale (Kriminālprocesa kodekss), redakcijā, kas bija piemērojama pamatlietas faktu norises laikā (turpmāk tekstā – “Kriminālprocesa kodekss”), 444. pantā “Soda, par kuru panākta vienošanās, piespriešana” ir noteikts:

“1.   Apsūdzētais un prokurors var lūgt tiesu konkrētajā lietā un norādītajā apjomā aizstāt sodu vai piemērot naudas sodu, kas samazināts ne vairāk kā līdz vienai trešdaļai, vai arī brīvības atņemšanas sodu, ja tas, ņemot vērā apstākļus un pēc samazināšanas ne vairāk kā līdz vienai trešdaļai, ar vai bez naudas soda piemērošanas nepārsniedz piecus gadus. [..]

2.   Ja tam piekrīt arī puse, kas nav iesniegusi pieteikumu, un nav taisāms attaisnojošs spriedums atbilstoši 129. pantam, tiesa, ja tā uzskata, ka faktu juridiskā kvalifikācija, kā arī pušu izklāstīto faktu piemērošana un salīdzināšana ir precīza un ka norādītais sods ir piemērots, pamatojoties uz lietas materiāliem, ar spriedumu nosaka sodu un sprieduma rezolutīvajā daļā norāda, ka to ir prasījušas puses. Ja krimināllietā ir celta civilprasība, tiesa šo pieteikuma neizskata; taču apsūdzētajai personai ir jāatlīdzina civilprasītāja krimināllietā tiesāšanās izdevumi, ja nav pamatotu iemeslu lemt par pilnīgu vai daļēju kompensēšanu. 75. panta 3. punktu nepiemēro.

3.   Puse savu pieteikumu var attiecināt uz nosacīti atlikta soda piešķiršanu. Šajā gadījumā, ja tiesa uzskata, ka atliktu sodu nevar piešķirt, tā pieteikumu noraida.”

13

Kriminālprocesa kodeksa 516. panta “Grozījumi apsūdzībā” 1. punkts ir izteikts šādi:

“Ja mutvārdu procesā (istruzione dibattimentale) izrādās, ka nodarījumi atšķiras no tā, kā tie ir aprakstīti tiesas pavēstē, un nav piekritīgi augstākas instances tiesai, prokurors veic grozījumus apsūdzībā un turpina uzturēt attiecīgo apsūdzību.”

14

Kriminālprocesa kodeksa 521. pantā “Saistība starp apsūdzību un spriedumu” ir noteikts:

“1.   Spriedumā tiesa var piemērot nodarījumam citu juridisko kvalifikāciju, kas nav minēta apsūdzībā, ar nosacījumu, ka nodarījums ietilpst tās kompetencē un neietilpst tiesas kolēģijas, nevis tikai tiesneša, kas lietu izskata vienpersoniski, kompetencē.

2.   Tomēr, ja fakti neatbilst tam, kas ir aprakstīts tiesas pavēstē vai apsūdzībā, kura formulēta atbilstoši 516. un 517. pantam un 518. panta 2. punktam, tiesa izdod rīkojumu atdot lietas materiālus atpakaļ prokuroram.

3.   Tiesa rīkojas tāpat, ja prokurors izvirza jaunu apsūdzību gadījumos, kas nav paredzēti 516. un 517. pantā un 518. panta 2. punktā.”

15

Kriminālprocesa kodeksa 552. panta “Pavēste par ierašanos” 1. punktā ir noteikts:

“Pavēstē par ierašanos ir jāiekļauj:

[..]

[..].”

16

Kriminālprocesa kodeksa 555. panta “Tiesas sēde pēc tiesas pavēstes” 2. punktā ir paredzēts:

“Pirms tiesas procesa uzsākšanas apsūdzētais vai prokurors var iesniegt 444. panta 1. punktā paredzēto pieteikumu; turklāt apsūdzētais var lūgt piemērot paātrināto tiesvedību vai piespriest naudas sodu.”

17

2015. gada 11. martāFrancesco Legrottaglie Ostuni [Ostuni] (Itālija) municipālajā policijā iesniedza sūdzību pret apsūdzēto, pamatojoties uz to, ka apsūdzētais no personas, kuras identitāte nav noskaidrota, esot saņēmis vairākas zeltlietas, kas nozagtas Legrottaglie ģimenei, un peļņas gūšanas nolūkā esot nodevis šīs rotaslietas veikalā Ostuni.

18

2016. gada 1. aprīlī ar dokumentu, ko saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksa 552. pantu bija izdevusi prokuratūra, apsūdzētais tika aicināts ierasties Tribunale di Brindisi (Brindizi tiesa, Itālija), lai atbildētu par “rīcības ar noziedzīgi iegūtiem līdzekļiem” noziedzīgu nodarījumu, kas ir paredzēts Kriminālkodeksa 648. pantā.

19

2016. gada 15. septembrī tiesas sēdē, kas notika, apsūdzētajam klāt neesot, F. Legrottaglie cēla civilprasību krimināllietā.

20

2017. gada 13. oktobrī tiesas sēdē, kas notika apsūdzētā klātbūtnē, apsūdzētais nāca klajā ar spontāniem paziņojumiem, atzīstot, ka viņš ir veicis attiecīgo rotaslietu zādzību.

21

Šajā lietas izskatīšanas posmā tiesa informēja apsūdzēto, ka viņam inkriminētais var tikt pārkvalificēts par noziedzīgu nodarījumu, kas paredzēts Kriminālkodeksa 624. pantā un 61. panta 7. punktā, proti, par “zādzību” ar atbildību pastiprinošu apstākli, jo cietušajam ir nodarīts būtisks mantisks kaitējums.

22

Apsūdzētais bija pilnvarojis advokātu lūgt, lai šim noziedzīgajam nodarījumam, kas tagad ir juridiski pārkvalificēts, tiktu piemērots sods, par kuru panākta vienošanās (tā sauktais “patteggiamento”), atbilstoši Kriminālprocesa kodeksa 444. pantam. Šis lūgums, pamatojoties uz to, ka bija beidzies Kriminālprocesa kodeksa 555. panta 2. punktā paredzētais termiņš, netika atzīts par pieņemamu.

23

Tiesa aicināja prokuroru grozīt apsūdzību atbilstoši Kriminālprocesa kodeksa 516. pantam, lai apsūdzētajam varētu piemērot sodu, par kuru panākta vienošanās, atbilstoši minētā kodeksa 444. pantam. Prokurors nolēma šādu grozījumu neveikt, bet attiecīgo faktu konkrēto juridisko kvalifikāciju uzticēt tiesai, šajā gadījumā – Tribunale di Brindisi (Brindizi tiesa).

24

Iesniedzējtiesa norāda, ka Corte costituzionale (Konstitucionālā tiesa, Itālija) ir atzinusi Kriminālprocesa kodeksa 516. panta neatbilstību konstitūcijai, jo šajā pantā apsūdzētajai personai nav paredzēta iespēja lūgt lietu izskatošajai tiesai piespriest sodu, par kuru panākta vienošanās, atbilstoši minētā kodeksa 444. pantam saistībā ar atšķirīgu faktu, kas ir atklājies mutvārdu procesā un ir jaunas apsūdzības priekšmets.

25

Tādējādi no Corte costituzionale (Konstitucionālā tiesa) judikatūras par Kriminālprocesa kodeksa 516. pantu izriet, ka apsūdzētajai personai mutvārdu procesā ir atļauts lūgt piespriest sodu, par kuru ir panākta vienošanās, atbilstoši minētā kodeksa 444. pantam, atjaunojot pieteikuma iesniegšanas termiņus, ja kļūdas dēļ vai normālā procesa gaitā mainās fakti, uz kuriem balstīta apsūdzība, taču šāda iespēja pieprasīt piespriest sodu, par kuru panākta vienošanās, ir liegta, ja grozījums attiecas tikai uz apsūdzības pamatā esošo faktu juridisko kvalifikāciju.

26

Iesniedzējtiesa jautā, vai Savienības tiesības nepieļauj, ka apsūdzētajai personai tiek piešķirtas dažādas aizstāvības tiesības atkarībā no tā, vai attiecīgais grozījums attiecas uz faktiem, uz kuriem ir balstīta apsūdzība, vai uz apsūdzības pamatā esošo faktu juridisko kvalifikāciju.

27

Ja tiek grozīti apsūdzības faktiskie apstākļi, apsūdzētā persona izmanto aizstāvības tiesības pilnībā, ieskaitot iespēju lūgt piespriest sodu, par kuru panākta vienošanās, saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksa 444. pantu, taču, ja šī grozīšana attiecas uz faktu juridisko kvalifikāciju, apsūdzētajai personai tiek garantētas vienīgi tiesības iesniegt aizstāvības argumentus.

28

Šādos apstākļos Tribunale di Brindisi (Brindizi tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Direktīvas [2012/13] 2. panta 1. punkts, 3. panta 1. punkta c) apakšpunkts un 6. panta 1.–3. punkts, kā arī [Hartas] 48. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem pretrunā ir dalībvalsts kriminālprocesa tiesību normas, uz kuru pamata tiesību uz aizstāvību garantijas pēc apsūdzības grozīšanas tiek nodrošinātas kvalitatīvi un kvantitatīvi atšķirīgi atkarībā no tā, vai grozījums attiecas uz apsūdzības faktiskajiem aspektiem vai uz tās juridisko kvalifikāciju, konkrēti tikai pirmajā gadījumā atļaujot apsūdzētajam lūgt izmantot alternatīvo un labvēlīgāko procedūru, ar ko piemēro sodu, par kuru panākta vienošanās?”

29

Itālijas valdība, apgalvojot, ka Direktīva 2012/13 ir pieņemta, pamatojoties uz LESD 82. panta 2. punktu, kurā ir paredzētas tikai krimināllietas, kam ir pārrobežu aspekts, norāda uz lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu nepieņemamību. Tādējādi Direktīvas 2012/13 piemērošanas jomai būtu jābūt saistītai tikai ar noziedzīgiem nodarījumiem, kuriem ir šāds aspekts.

30

Šajā gadījumā pamatlieta attiecoties uz noziedzīgu nodarījumu, ko Itālijas teritorijā ir veicis Itālijas valstspiederīgais, nodarot kaitējumu citam Itālijas valstspiederīgajam. Tādējādi šim noziedzīgajam nodarījumam neesot pārrobežu aspekta un Direktīva 2012/13 tādā lietā kā pamatlieta neesot piemērojama.

31

Arī Hartas 48. pants neesot piemērojams, jo atbilstoši tās 51. panta 1. punktam, ja tiesiskā situācija neietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā, nav Tiesas kompetencē to izskatīt, un ar Hartas tiesību normām, uz kurām, iespējams, veikta atsauce, atsevišķi šo kompetenci pamatot nevar.

32

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka atbilstoši LESD 82. panta 2. punkta pirmajai daļai “tiktāl, cik tas ir nepieciešams, lai veicinātu tiesas spriedumu un lēmumu savstarpēju atzīšanu, kā arī policijas un tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās, kam ir pārrobežu aspekts, Eiropas Parlaments un Padome, pieņemot direktīvas saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru, var noteikt minimālos noteikumus. Šādos noteikumos ņem vērā dalībvalstu tiesību tradīciju un tiesību sistēmu atšķirības”.

33

Kas attiecas uz Direktīvas 2012/13 tekstu, nedz tās 1. pantā, kurā ir definēts šīs direktīvas mērķis, nedz tās 2. pantā par minētās direktīvas piemērošanas jomu šīs direktīvas piemērošana nav ierobežota ar situācijām, kurām ir pārrobežu aspekts.

34

Attiecībā uz Direktīvas 2012/13 mērķiem no šīs direktīvas 10. un 14. apsvēruma izriet, ka tās mērķis, paredzot kopējus minimālos noteikumus attiecībā uz informācijas sniegšanu kriminālprocesā, ir veicināt dalībvalstu savstarpēju uzticēšanos to attiecīgajām krimināltiesību sistēmām. Kā tas būtībā ir norādīts šajā pašā minētās direktīvas 14., kā arī 41. apsvērumā, šim mērķim tā ir balstīta uz tiesībām, kuras it īpaši ir nostiprinātas Hartas 47. un 48. pantā, un tās mērķis ir veicināt šīs tiesības (spriedums, 2018. gada 5. jūnijs, Kolev u.c., C‑612/15, EU:C:2018:392, 88. punkts).

35

Šajā pašā nozīmē Direktīvas 2012/13 3. un 4. apsvērums balstās uz ideju, ka savstarpējās atzīšanas princips nozīmē, ka tiesu iestāžu lēmumiem pat pilnībā iekšējā situācijā ir jābalstās uz kopējiem minimālajiem noteikumiem. Šajā kontekstā, kā to būtībā ir norādījis ģenerāladvokāts secinājumu 41. punktā, ja konkrētā situācijā rodas pārrobežu sadarbības gadījuma nepieciešamība, dalībvalsts policijas un tiesu iestādes varot uzskatīt citu dalībvalstu tiesu iestāžu lēmumus par līdzvērtīgiem pašu lēmumiem.

36

Tādējādi Direktīva 2012/13 palīdz veikt kriminālprocesa minimālo saskaņošanu Eiropas Savienībā un šajā direktīvā paredzēto noteikumu piemērošana dalībvalstī nav atkarīga no pārrobežu situācijas pastāvēšanas saistībā ar strīdu, kas radies šajā dalībvalstī.

37

Tāpēc lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemams.

38

F. Legrottaglie, kā arī Itālijas, Ungārijas, Nīderlandes un Polijas valdības galvenokārt apgalvo, ka Tiesai šajā lietā uzdotais jautājums neietilpst Direktīvas 2012/13 piemērošanas jomā un tādējādi Tiesa nevar izskatīt šo jautājumu.

39

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka ar LESD 267. pantu iedibinātās sadarbības starp valstu tiesām un Tiesu procedūras ietvaros tai ir jāsniedz valsts tiesai lietderīga atbilde, kas ļautu izlemt tās izskatīšanā esošo lietu. Šādā nolūkā Tiesai attiecīgā gadījumā ir jāpārformulē tai iesniegtie jautājumi. Tiesas uzdevums ir interpretēt visas Savienības tiesību normas, kas valsts tiesām ir vajadzīgas, lai tās varētu izskatīt attiecīgās lietas, pat ja šīs normas nav tieši norādītas jautājumos, ko tai ir iesniegušas šīs tiesas (spriedums, 2018. gada 19. decembris, AREX CZ, C‑414/17, EU:C:2018:1027, 34. punkts un tajā minētā judikatūra).

40

Līdz ar to, pat ja formāli iesniedzējtiesa ir ierobežojusi savus interpretācijas jautājumus tikai ar dažām Savienības tiesību normām, šāds apstāklis nav šķērslis, lai Tiesa sniegtu valsts tiesai Savienības tiesību interpretāciju, kas tai var būt noderīga, izspriežot iztiesājamo lietu, neatkarīgi no tā, vai šī tiesa savu jautājumu formulējumā ir vai nav uz tām atsaukusies. Šajā ziņā Tiesai no visas iesniedzējtiesas iesniegtās informācijas, it īpaši no iesniedzējtiesas nolēmuma pamatojuma, ir jāizdala tie minēto tiesību elementi, kuru interpretācija ir nepieciešama, ņemot vērā pamatlietas priekšmetu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 19. decembris, AREX CZ, C‑414/17, EU:C:2018:1027, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).

41

Savā jautājumā iesniedzējtiesa atsaucas uz Direktīvas 2012/13 2. panta 1. punktu, 3. panta 1. punkta c) apakšpunktu un 6. panta 1.–3. punktu, kā arī uz Hartas 48. pantu.

42

Šajā ziņā ir jānorāda, ka Direktīvas 2012/13 1. pantā ir noteikts, ka šajā direktīvā ir paredzēti noteikumi par aizdomās turēto vai apsūdzēto personu tiesībām uz informāciju par viņu tiesībām kriminālprocesā un par viņiem izvirzīto apsūdzību.

43

Kā izriet no Direktīvas 2012/13 3. un 6. panta, lasot tos kopsakarā, direktīvas 1. pantā minētās tiesības attiecas vismaz uz divām atšķirīgām tiesībām. Pirmkārt, saskaņā ar šīs direktīvas 3. pantu aizdomās turētajām vai apsūdzētajām personām ir jābūt vismaz informētām par noteiktām procesuālajām tiesībām, par kurām šajā noteikumā ir izveidots saraksts, kurā ir ietvertas tiesības uz advokāta palīdzību, tiesības uz bezmaksas juridiskām konsultācijām un nosacījumi šādu konsultāciju saņemšanai, tiesības tikt informētam par apsūdzību, tiesības uz mutisku un rakstisku tulkojumu, kā arī tiesības klusēt. Otrkārt, minētās direktīvas 6. pantā ir definēti noteikumi par tiesībām uz informāciju par apsūdzību (spriedums, 2015. gada 15. oktobris, Covaci, C‑216/14, EU:C:2015:686, 54.–56. punkts).

44

Šajā gadījumā pamatlieta attiecas uz iespēju mutvārdu procesā – gadījumā, ja tiek grozīta faktu, uz kuriem balstīta apsūdzība, juridiskā kvalifikācija, – lūgt piespriest sodu, par kuru panākta vienošanās, saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksa 444. pantu, atjaunojot pieteikuma iesniegšanas termiņus.

45

Līdz ar to šāda juridiska problēma ir jārisina, ņemot vērā Direktīvas 2012/13 6. pantu par tiesībām uz informāciju par apsūdzību.

46

Šajā ziņā minētā juridiskā problēma ir jāizvērtē, ņemot vērā šīs direktīvas 6. panta 1.–3. punktu. Ņemot vērā šo tiesību normu formulējumu, netiek apstrīdēts, ka, pirmkārt, apsūdzētais tika informēts par noziedzīgo darbību, kuras izdarīšanā viņš tiek apsūdzēts, otrkārt, viņš netika apcietināts vai aizturēts un, treškārt, informācija par apsūdzību, ko viņš saņēma, tostarp par tās juridisko kvalifikāciju, viņam tika sniegta, pirms tiesā tika iesniegti šīs apsūdzības argumenti.

47

Jānorāda, ka savukārt Direktīvas 2012/13 6. panta 4. punkts, šķiet, ir atbilstošais noteikums tādā lietā, kāda ir pamatlieta.

48

Atbilstoši minētajai tiesību normai dalībvalstis nodrošina, lai aizdomās turētās vai apsūdzētās personas nekavējoties tiktu informētas par jebkādām izmaiņām informācijā, kas sniegta saskaņā ar minētās direktīvas 6. pantu, ja tas ir nepieciešams, lai garantētu procesa taisnīgu norisi.

49

Tādējādi apsūdzētās personas tiesību uz informāciju apjoms pamatlietā, ja tiek grozīta apsūdzības pamatā esošo faktu juridiskā kvalifikācija, ir jānosaka, ņemot vērā šo pašu tiesību normu.

50

Šādos apstākļos jautājums ir jāsaprot tādējādi, ka ar to būtībā ir gribēts noskaidrot, vai Direktīvas 2012/13 6. panta 4. punkts un Hartas 48. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru apsūdzētā persona mutvārdu procesā var prasīt piespriest sodu, par kuru ir panākta vienošanās, ja tiek grozīti fakti, uz kuriem balstīta apsūdzība, taču ne gadījumā, ja tiek grozīta apsūdzības pamatā esošo faktu juridiskā kvalifikācija.

51

Atbilstoši Tiesas judikatūrai Direktīvā 2012/13 nav reglamentēta kārtība, kādā tās 6. pantā paredzētā informācija par apsūdzību ir jāpaziņo minētajai apsūdzētajai personai. Tomēr šī kārtība nevar būt pretrunā minētajā 6. pantā noteiktajam mērķim, kas atbilstoši minētās direktīvas 27. apsvērumam paredz aizdomās turētām personām vai noziedzīga nodarījuma izdarīšanā apsūdzētām personām iespēju sagatavot savu aizstāvību un garantē tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu (spriedums, 2015. gada 15. oktobris, Covaci, C‑216/14, EU:C:2015:686, 62. un 63. punkts).

52

Šajā ziņā prasība par to, ka apsūdzētā persona vai tās advokāts varētu jēgpilni piedalīties lietas dalībnieku argumentu uzklausīšanā, ievērojot sacīkstes un pušu procesuālo tiesību vienlīdzības principus, tādējādi, ka viņi efektīvi var paust savu nostāju, neizslēdz iespēju, ka aizstāvībai sniegtā informācija par apsūdzību vēlāk tiek grozīta, it īpaši attiecībā uz inkriminēto faktu juridisko kvalifikāciju, nedz arī to, ka lietas dalībnieku uzklausīšanas procesā lietas materiāliem var tikt pievienoti jauni pierādījumu elementi. Tomēr informācijai par šādiem grozījumiem un šādiem elementiem ir jābūt sniegtai apsūdzētajai personai vai tās advokātam brīdī, kad tiem vēl ir iespēja efektīvi reaģēt, – pirms tiesas apspriedes stadijas. Turklāt šī iespēja ir paredzēta Direktīvas 2012/13 6. panta 4. punktā, kurā noteikts, ka aizdomās turētajām vai apsūdzētajām personām nekavējoties jādara zināmas jebkādas kriminālprocesa gaitā notikušās izmaiņas informācijā, kas sniegta saskaņā ar šo pantu, ja tas ir nepieciešams, lai garantētu procesa taisnīgu norisi (šajā ziņā skat. spriedumu, 2018. gada 5. jūnijs, Kolev u.c., C‑612/15, EU:C:2018:392, 95. punkts).

53

Katrā ziņā neatkarīgi no brīža, kad ir sniegta detalizēta informācija par apsūdzību, apsūdzētajai personai un tās advokātam, ievērojot sacīkstes un pušu procesuālo tiesību vienlīdzības principus, tostarp ir jābūt piešķirtam pietiekamam termiņam, lai iepazītos ar šo informāciju, un ir jābūt sniegtai iespējai efektīvi sagatavot aizstāvību, iesniegt savus varbūtējos apsvērumus un, attiecīgā gadījumā, sagatavot jebkādu lūgumu, tostarp lūgumu par izmeklēšanas veikšanu, kurus tiem ir tiesības iesniegt saskaņā ar valsts tiesībām. Šī prasība attiecīgā gadījumā nozīmē izdot rīkojumu par to, ka lietas izskatīšana tiek apturēta un tiek noteikts vēlāks tās izskatīšanas datums (šajā ziņā skat. spriedumu, 2018. gada 5. jūnijs, Kolev u.c., C‑612/15, EU:C:2018:392, 96. punkts).

54

Turklāt atbilstoši Direktīvas 2012/13 40. apsvērumam šajā direktīvā ir noteikti minimālie noteikumi un dalībvalstis var paplašināt šajā direktīvā noteiktās tiesības, lai nodrošinātu augstāku aizsardzības līmeni arī gadījumos, kas nav nepārprotami minēti šajā direktīvā, aizsardzības līmenim nekad nekļūstot zemākam par standartiem, kas noteikti ECPAK, kā tie interpretēti Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā.

55

Šajā ziņā atbilstoši šīs tiesas judikatūrai krimināllietās precīza un pilnīga informācija par apsūdzētajam izvirzītajām apsūdzībām un tādējādi par juridisko kvalifikāciju, ko tiesa var vērst pret to, ir būtisks procesa taisnīgas norises nosacījums. Tiesības tikt informētam par apsūdzības raksturu un iemeslu ir jāapsver kopsakarā ar apsūdzētā tiesībām sagatavot savu aizstāvību (ECT, 1999. gada 25. marts, Pélissier un Sassi pret Franciju, CE:ECHR:1999:0325JUD002544494, 52. un 54. punkts). Ja tiesas, kas izskata lietu pēc būtības, var pārkvalificēt tām pienācīgi norādītos faktus – ja vien šādas tiesības tām ir atzītas valsts tiesībās –, tām ir jānodrošina, lai apsūdzētajiem būtu iespēja praktiski un efektīvi īstenot savas tiesības uz aizstāvību, savlaicīgi informējot tos par apsūdzības iemeslu, proti, par būtiskajiem faktiem, kas tiem tiek inkriminēti un uz kuriem balstās apsūdzība, kā arī par šo faktu detalizētu juridisko kvalifikāciju (ECT, 2007. gada 11. decembris, Drassich pret Itāliju, CE:ECHR:2007:1211JUD002557504, 34. punkts, un 2018. gada 22. februāris, Drassich pret Itāliju, CE:ECHR:2018:0222JUD006517309, 65. punkts).

56

Kā izriet no judikatūras, kas norādīta šī sprieduma 51.–53. un 55. punktā, informācijā par jebkādām izmaiņām apsūdzībā, kā ir paredzēts Direktīvas 2012/13 6. panta 4. punktā, it īpaši ir jāiekļauj apsūdzības pamatā esošo faktu juridiskās kvalifikācijas grozīšana, lai apsūdzētā persona varētu praktiski un efektīvi īstenot savas tiesības uz aizstāvību.

57

No iesniedzējtiesas lēmuma izriet, ka pamatlietā aplūkotajā valsts tiesiskajā regulējumā tiek nošķirts, vai grozīšana attiecas uz faktiem, uz kuriem balstīta apsūdzība, vai uz apsūdzības pamatā esošo faktu juridisko kvalifikāciju. Apsūdzētā persona mutvārdu procesā sodu, par kuru ir panākta vienošanās, atjaunojot pieteikuma iesniegšanas termiņus, var lūgt piespriest tikai faktu grozīšanas gadījumā.

58

Šajā gadījumā, kā norāda iesniedzējtiesa, apstāklis, ka apsūdzētais atzinās, ka ir izdarījis rotaslietu zādzību, kā rezultātā noziedzīga nodarījuma “rīcība ar noziedzīgi iegūtiem līdzekļiem” kvalifikācija tika grozīta uz “zādzību” valsts tiesību izpratnē, ir faktu, uz kuriem balstīta apsūdzība, juridiskās kvalifikācijas grozīšana.

59

No iesniedzējtiesas nolēmuma, kā ir norādīts šī sprieduma 21. punktā, izriet, ka apsūdzētais mutvārdu procesā tika informēts par šo faktu juridiskās kvalifikācijas grozīšanu.

60

Iesniedzējtiesa jautā, vai Direktīvā 2012/13 ir paredzēts, ka šādā faktu juridiskās kvalifikācijas grozīšanas gadījumā, lai garantētu kriminālprocesa taisnīgu norisi, apsūdzētais var lūgt piespriest sodu, par kuru ir panākta vienošanās.

61

Šajā ziņā, kā secinājumu 71. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts, Direktīvā 2012/13 ietvertās saistības ietver konkrētu veidu, kā kriminālprocesa taisnīga norise ir jānodrošina saistībā ar personu informēšanu par to, ka viņas tiek turētas aizdomās vai ir apsūdzētas par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu.

62

Kā ir paredzēts šīs direktīvas 14. apsvērumā un 1. pantā, tās mērķis ir paredzēt minimālus noteikumus, kas jāpiemēro attiecībā uz informācijas sniegšanu aizdomās turētajām vai apsūdzētajām personām (spriedums, 2018. gada 5. jūnijs, Kolev u.c., C‑612/15, EU:C:2018:392, 82. punkts).

63

Turklāt no judikatūras, kas minēta šī sprieduma 51.–53. un 55. punktā, neizriet, ka aizdomās turētas vai apsūdzētas personas tiesības uz informāciju par apsūdzības pamatā esošo faktu juridiskās kvalifikācijas grozīšanu nozīmē pienākumu apsūdzētajai personai nodrošināt tiesības mutvārdu procesā lūgt piespriest sodu, par kuru panākta vienošanās.

64

Turklāt šajā gadījumā iesniedzējtiesa norāda, ka valsts tiesiskajā regulējumā šādas faktu juridiskās kvalifikācijas grozīšanas gadījumā apsūdzētajai personai ir garantētas tiesības izvirzīt argumentus aizstāvībai.

65

Līdz ar to tādā lietā, kāda ir pamatlieta, apsūdzētās personas tiesības nekavējoties tikt informētai par jebkādām izmaiņām sniegtajā informācijā, ja tas ir nepieciešams, lai garantētu procesa taisnīgu norisi, piemērojot Direktīvas 2012/13 6. panta 4. punktu, nenozīmē, ka attiecīgajai dalībvalstij ir pienākums piešķirt šai personai tiesības pēc lietas dalībnieku uzklausīšanas uzsākšanas lūgt piespriest sodu, par kuru panākta vienošanās, gadījumā, ja ir grozīta apsūdzības pamatā esošo faktu juridiskā kvalifikācija.

66

Vispirms ir jāatgādina, ka Hartas piemērošanas joma attiecībā uz dalībvalstu rīcību ir definēta tās 51. panta 1. punktā, saskaņā ar kuru Hartas noteikumi attiecas uz dalībvalstīm tikai tad, ja tās īsteno Savienības tiesības (spriedums, 2013. gada 26. februāris, Åkerberg Fransson, C‑617/10, EU:C:2013:105, 17. punkts).

67

Būtībā no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka Savienības tiesību sistēmā garantētās pamattiesības ir jāpiemēro visās situācijās, kuras tiek regulētas ar Savienības tiesībām, bet ne ārpus šādām situācijām. Šajā ziņā Tiesa jau ir atgādinājusi, ka tāpēc tā Hartas gaismā nevar izvērtēt tādu valsts tiesisko regulējumu, kas neietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā. Turpretī, ja šāds regulējums ietilpst šo tiesību piemērošanas jomā, Tiesai, lemjot prejudiciālā kārtībā, ir jāsniedz nepieciešamie interpretācijas elementi, lai valsts tiesa varētu izvērtēt šī regulējuma saderību ar pamattiesībām, kuru ievērošanu tā garantē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 26. februāris, Åkerberg Fransson, C‑617/10, EU:C:2013:105, 19. punkts, un rīkojumu, 2017. gada 23. novembris, Cunha Martins, C‑131/17, nav publicēts, EU:C:2017:902, 10. punkts).

68

Tā kā pamatlieta attiecas uz apsūdzētā tiesību tikt informētam par apsūdzību, it īpaši par izmaiņām attiecībā uz noziedzīgo darbību, kuras izdarīšanā viņš tiek apsūdzēts, apjomu Direktīvas 2012/13 6. panta 4. punkta izpratnē, ir jākonstatē, ka šī juridiskā situācija ietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā.

69

Saskaņā ar Hartas 48. panta 2. punktu ikvienam apsūdzētajam tiek garantētas tiesības uz aizstāvību.

70

Šajā ziņā no šī sprieduma 51.–53. un 55. punktā minētās judikatūras izriet, ka tiesību uz aizstāvību ievērošana šīs Hartas normas izpratnē prasa, lai apsūdzības pamatā esošo faktu juridiskās kvalifikācijas grozīšanas gadījumā apsūdzētā persona būtu par to informēta brīdī, kad tai vēl ir iespēja efektīvi reaģēt, – pirms tiesas apspriedes stadijas, lai būtu sniegta iespēja efektīvi sagatavot savu aizstāvību.

71

Šajā gadījumā no iesniedzējtiesas nolēmuma, kā norādīts šī sprieduma 21. un 27. punktā, izriet, ka apsūdzētais pēc viņa spontāniem paziņojumiem mutvārdu procesā tika informēts par viņam inkriminēto faktu juridiskās kvalifikācijas grozīšanu un par viņa tiesībām izvirzīt argumentus aizstāvībai.

72

Turpretim tiesības uz aizstāvību, kas ir paredzētas Hartas 48. panta 2. punktā, saistībā uz apsūdzētās personas tiesībām uz informāciju nenozīmē, ka šī persona pēc mutvārdu procesa uzsākšanas var lūgt piespriest sodu, par kuru ir panākta vienošanās, saistībā ar faktu, uz kuriem balstīta apsūdzība, grozīšanu vai apsūdzības pamatā esošo faktu juridiskās kvalifikācijas grozīšanu.

73

Šajā ziņā tas apstāklis vien, ka valsts tiesībās tādas pašas tiesības nav piešķirtas apsūdzētajai personai saistībā ar iespēju lūgt piespriest sodu, par kuru panākta vienošanās, atkarībā no tā, vai grozīšana attiecas uz faktiem, uz kuriem balstīta apsūdzība, vai uz apsūdzības pamatā esošo faktu juridisko kvalifikāciju, attiecībā uz aizdomās turēto vai apsūdzēto personu tiesībām tikt informētām par apsūdzību pats par sevi nav tiesību uz aizstāvību Hartas 48. panta 2. punkta izpratnē pārkāpums.

74

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2012/13 6. panta 4. punkts un Hartas 48. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie pieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru apsūdzētā persona mutvārdu procesā var lūgt piespriest sodu, par kuru ir panākta vienošanās, ja tiek grozīta faktu, uz kuriem balstīta apsūdzība, kvalifikācija, taču nevar lūgt tad, ja tiek grozīta apsūdzības pamatā esošo faktu juridiskā kvalifikācija.

75

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2012/13/ES (2012. gada 22. maijs) par tiesībām uz informāciju kriminālprocesā 6. panta 4. punkts un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 48. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie pieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru apsūdzētā persona mutvārdu procesā var lūgt piespriest sodu, par kuru ir panākta vienošanās, ja tiek grozīta faktu, uz kuriem balstīta apsūdzība, kvalifikācija, taču nevar lūgt tad, ja tiek grozīta apsūdzības pamatā esošo faktu juridiskā kvalifikācija.