1.

Divi laulātie, kas ir Francijas valstspiederīgie un dzīvo Apvienotajā Karalistē, lūdza valsts iestādēm piešķirt ieceļošanas atļauju Alžīrijas izcelsmes bērnam kā adoptētam bērnam, kas viņiem tika nodots likumiskā aizbildnībā (recueil legal) Alžīrijā saskaņā ar kafala sistēmu ( 2 ).

2.

Saņemot Apvienotās Karalistes atteikumu piešķirt atļauju, par ko bērns cēla attiecīgās prasības, Supreme Court of the United Kingdom (Apvienotās Karalistes Augstākā tiesa) būtībā jautā Tiesai, vai ar Direktīvu 2004/38/EK ( 3 ) drīkst uzskatīt viņu par “tiešo pēcnācēju” tiem, kuri ir uzņēmušies aprūpi saskaņā ar kafala. Ja tas tā būtu, tas atvieglotu viņu ģimenes atkalapvienošanos dalībvalstī, kurā pēdējie minētie dzīvo.

3.

Konvencijas 20. pantā ir noteikts:

“1.   Bērnam, kuram īslaicīgi vai pastāvīgi nav savas ģimenes vai kuru viņa paša interesēs nedrīkst atstāt ģimenē, ir tiesības uz īpašu valsts aizsardzību un palīdzību.

2.   Dalībvalstis saskaņā ar saviem tiesību aktiem nodrošina šādam bērnam alternatīvu aprūpi.

3.   Šāda aprūpe cita starpā var ietvert nodošanu audžuģimenē, kafala saskaņā ar islāma tiesībām, adopciju vai, ja nepieciešams, ievietošanu attiecīgās bērnu aprūpes iestādēs. [..]”

4.

Konvencijas tekstā nav atsauces uz kafala.

5.

Konvencijas 3. pantā ir noteikts:

“Šīs Konvencijas 1. pantā minētie pasākumi var jo īpaši attiekties uz:

[..]

[..].”

6.

Konvencijas 33. pantā ir noteikts:

“1.   Ja iestāde, kam ir 5. līdz 10. pantā paredzētā jurisdikcija, apsver iespēju bērnu nodot audžuģimenei vai ievietot aprūpes iestādē vai arī iespēju, ka aprūpi nodrošina kafala vai līdzīga iestāde, un ja šādai nodošanai, ievietošanai vai aprūpei jānotiek kādā citā Līgumslēdzējā valstī, tad minētā iestāde sākotnēji apspriežas ar minētās valsts centrālo iestādi vai kādu citu kompetento iestādi. Šajā nolūkā tā pārsūta ziņojumu par bērnu, norādot ierosinātās nodošanas, ievietošanas vai aprūpes pamatojumu.

2.   Lēmumu par nodošanu, ievietošanu vai aprūpi var pieņemt lūguma iesniedzējā valstī tikai tad, ja lūguma saņēmējas valsts centrālā iestāde vai cita kompetentā iestāde ir piekritusi šādai nodošanai, ievietošanai vai aprūpei, ņemot vērā bērna intereses.”

7.

Saskaņā ar 7. pantu:

“Ikvienai personai ir tiesības uz savas [..] ģimenes dzīves [..] neaizskaramību.”

8.

24. panta 2. punktā ir norādīts:

“Visās darbībās, kas attiecas uz bērniem, neatkarīgi no tā, vai tās veic valsts iestādes vai privātas iestādes, pirmkārt jāņem vērā bērna intereses.”

9.

Saskaņā ar 2. panta 2. punkta c) apakšpunktu:

“Šajā direktīvā:

[..]

[..]

10.

3. pantā ir noteikts:

“1.   Šo direktīvu piemēro visiem Savienības pilsoņiem, kas pārceļas uz dzīvi vai uzturas dalībvalstī, kurai tie nav valstiski piederīgi, un uz viņu ģimenes locekļiem atbilstīgi 2. panta 2. punkta definīcijai, kuri tos pavada vai pārceļas kopā ar tiem.

2.   Neskarot attiecīgo personu brīvas pārvietošanās un uzturēšanās tiesības, kas tām var būt katrai atsevišķi, uzņēmēja dalībvalsts saskaņā ar saviem tiesību aktiem veicina šādu personu ieceļošanu un uzturēšanos:

[..]

Uzņēmēja dalībvalsts sīki pārbauda personiskos apstākļus un pamato aizliegumu šīm personām iebraukt vai uzturēties.”

11.

7. panta 2. punktā ir norādīts:

“Uzturēšanās tiesības, kas noteiktas 1. punktā, tiek attiecinātas arī uz ģimenes locekļiem, kas nav nevienas dalībvalsts pilsoņi, bet pavada Savienības pilsoni uzņēmējā dalībvalstī vai ieceļo kopā ar viņu, ja šis Savienības pilsonis atbilst 1. punkta a), b) vai c) apakšpunktā minētajiem nosacījumiem.”

12.

27. pantā ir noteikts:

“1.   Ievērojot šīs nodaļas noteikumus, dalībvalstis neatkarīgi no valstiskās piederības drīkst ierobežot Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu pārvietošanās un uzturēšanās brīvību sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai sabiedrības veselības apsvērumu dēļ. Šādus apsvērumus neizmanto ekonomiskos nolūkos.

[..]”

13.

Tās 35. pantā ir noteikts:

“Dalībvalstis nosaka pasākumus, kas vajadzīgi, lai liegtu, izbeigtu vai atsauktu ar šo direktīvu piešķirtās tiesības, ja notiek to ļaunprātīga izmantošana vai krāpšana, piemēram, fiktīvas laulības. [..]”

14.

Saskaņā ar 7. pantu:

“(1)   Ņemot vērā 2. punktu, šajos noteikumos turpmāk minētās personas ir uzskatāmas par citas personas ģimenes locekļiem:

[..]

[..].”

15.

8. pantā ir paredzēts:

“(1)   Šajos noteikumos “paplašinātās ģimenes loceklis” ir persona, kas nav EEZ valstspiederīgā ģimenes loceklis saskaņā ar 7. panta 1. punkta a), b) vai c) apakšpunktu un kas atbilst 2., 3., 4. vai 5. punktā paredzētajiem nosacījumiem.

[..]”

16.

Saskaņā ar 83. pantu bērna atvešana uz Apvienoto Karalisti nolūkā viņu tur adoptēt vai citā valstī adoptēta bērna atvešana uz Apvienoto Karalisti ir pārkāpums, izņemot, ja Apvienotās Karalistes adopcijas aģentūra ir izvērtējusi adoptētāju piemērotību adopcijai.

17.

Likuma 66. panta 1. punktā ir uzskaitīti adopcijas gadījumi, kas ir atzīti saskaņā ar Anglijas un Velsas tiesību aktiem. Kafala šajā sarakstā nav minēta.

18.

Alžīrijas Ģimenes kodeksa (turpmāk tekstā – “AĢK”) attiecīgi I sējuma V nodaļā “Par izcelšanos” un II sējuma VII nodaļas “Par likumisko aizbildnību” (kafala)” ir iekļautas šādas normas:

46. pants: “Adopcija (tabanni) ir aizliegta ar šariatu un likumu.”

116. pants: “Likumiskā aizbildnība (kafala) ir brīvprātīga apņemšanās uzņemties atbildību par bērna uzturēšanu, izglītību un aizsardzību tādā pašā veidā, kādā to nodrošinātu vecāks savam bērnam. To nosaka ar tiesību aktu.”

117. pants: “Likumisko aizbildnību piešķir tiesnesis vai notārs ar bērna piekrišanu, ja viņam ir tēvs un māte.”

118. pants: “Likumiskās aizbildnības tiesību turētājam (kafil) ir jābūt musulmanim, saprātīgam, godprātīgam, kā arī jāspēj uzturēt aprūpē nodoto bērnu (makful) un viņu aizsargāt.”

119. pants: “Aprūpē nodotā bērna vecāki var būt zināmi vai nezināmi.”

120. pants: “Aprūpē nodotais bērns saglabā savu sākotnējo izcelšanos, ja viņa vecāki ir zināmi. Pretējā gadījumā viņam piemēro Civilstāvokļa likuma 64. pantu.”

121. pants: “Likumiskā aizbildnība piešķir tās saņēmējam tiesības likumīgi uzņemties rūpes [par bērnu] un saņemt tādus pašus ģimenes un skolas pabalstus, kādi tiek piešķirti par likumīgo bērnu.”

122. pants: “Likumiskās aizbildnības tiesību piešķiršana nodrošina aprūpē nodotā bērna mantoto, kā legātu novēlēto vai dāvināto īpašumu pārvaldību bērna labākajās interesēs.”

123. pants: “Likumiskās aizbildnības tiesību turētājs var novēlēt vai dāvināt trešdaļu no saviem īpašumiem viņa aprūpē nodotajam bērnam. Ja ir novēlēta vairāk nekā trešdaļa, testamenta noteikums ir spēkā neesošs un nav piemērojams, izņemot, ja tam piekrīt mantinieki.”

124. pants: “Ja tēvs vai māte vai viens no viņiem lūdz likumiskā aizbildnībā nodotā bērna nodošanu atpakaļ viņu aizbildnībā, minētais bērns, ja viņš ir sasniedzis saprātīgu vecumu, var izvēlēties, vai viņš atgriezīsies savu vecāku mājās. Ja viņš nav sasniedzis saprāta vecumu, viņš var atgriezties tikai ar tiesneša atļauju, ņemot vērā aprūpē nodotā bērna intereses.”

125. pants: “Pieteikums par atteikšanos no likumiskās aizbildnības ir jāiesniedz tiesā, kas to ir piešķīrusi, paziņojot par to prokuratūrai [..].”

19.

Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ( 10 ) ir izklāstīti šādi fakti:

20.

First-tier Tribunal (Administratīvā pirmās instances tiesa) noraidīja SM sūdzību par ECO lēmumu. Pēc tās domām, SM nevar atzīt ne par likumiski, ne par de facto adoptētu bērnu. Tāpat uz viņu arī neattiecas “ģimenes locekļa”, “paplašinātas ģimenes locekļa” vai “EEZ valstspiederīgā adoptēta bērna” jēdzieni 2006. gada Imigrācijas noteikumu nozīmē.

21.

Izskatot SM apelācijas sūdzību, Upper Tribunal (Administratīvā virstiesa, Apvienotā Karaliste) apstiprināja lēmumu, ka bērns nav “ģimenes loceklis” 2006. gada Imigrācijas noteikumu 7. panta izpratnē. Taču tā apmierināja SM apelācijas sūdzību, pamatojoties uz to, ka uz viņu ir attiecināms 8. pantā minētais jēdziens “paplašinātas ģimenes loceklis”. Tāpēc lieta tika nodota atpakaļ Secretary of State (Iekšlietu ministre, Apvienotā Karaliste), lai viņa izmantotu savu rīcības brīvību, kas viņai piešķirta saskaņā ar minēto noteikumu 12. panta 2. punkta c) apakšpunktu.

22.

Court of Appeal (Apelācijas tiesa, Apvienotā Karaliste) apmierināja ECO apelācijas sūdzību par Upper Tribunal (Administratīvā virstiesa) nolēmumu. Pēc tās domām, jautājums patiesībā nebija par to, vai uz SM ir attiecināma 2006. gada Imigrācijas noteikumu 7. pantā iekļautā “ģimenes locekļa” definīcija vai arī 8. pantā ietvertā “paplašinātas ģimenes locekļa” definīcija, bet drīzāk par to, vai viņa ir “tiešais pēcnācējs” Direktīvas 2004/38 2. panta 2. punkta c) apakšpunktā iekļautās “ģimenes locekļa” definīcijas nozīmē vai arī, ja tas tā nebūtu, vai uz viņu attiecas šīs direktīvas 3. panta 2. punkta a) apakšpunktā ietvertā definīcija “visi pārējie ģimenes locekļi [..] kuri [..] ir tā Savienības pilsoņa apgādībā vai dzīvo ar viņu vienā mājsaimniecībā, kam ir sākotnējās uzturēšanās tiesības [..]”.

23.

Court of Appeal (Apelācijas tiesa) uzskatīja, ka Direktīva 2004/38 ļauj dalībvalstīm noteikt, kādas adopcijas formas tās atzīst 2. panta 2. punkta c) apakšpunkta nolūkā. Tā kā SM nebija adoptēta saskaņā ar Apvienotās Karalistes tiesību aktiem, uz viņu šo pantu nevarētu attiecināt, lai arī uz viņu varētu attiekties 3. panta 2. punkta a) apakšpunkts.

24.

Court of Appeal (Apelācijas tiesa) nolēmums tika pārsūdzēts Supreme Court (Augstākā tiesa), kas ir iesniegusi Tiesai šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.

25.

Supreme Court (Augstākā tiesa) “nešaubās”, ka uz SM var attiecināt Direktīvas 2004/38 3. panta 2. punkta a) apakšpunktu, par kura piemērošanu strīdam tā min virkni apsvērumu, ko aplūkošu vēlāk.

26.

Tomēr iesniedzējtiesa norāda, ka tā “nevar vienkārši apmierināt apelācijas sūdzību un atjaunot Upper Tribunal (Administratīvā virstiesa) rīkojumu, pamatojoties uz to, ka SM lietu būtu bijis jāizskata saskaņā ar Direktīvas 2004/38 3. panta 2. punkta a) apakšpunktu, ja patiesībā uz viņu attiecas 2. panta 2. punkta c) apakšpunktā ietvertā “ģimenes locekļa” definīcija; tas nozīmē, ka viņa automātiski bauda Direktīvā 2004/38 paredzētās ieceļošanas un uzturēšanās tiesības. Ko nozīmē termins “tiešais pēcnācējs”?” ( 12 )

27.

Norādījusi, ka šī vārdkopa attiecas uz bērniem un mazbērniem, kas ir asinsradinieki, un citiem pēcnācējiem, kuri ir asinsradinieki tiešajā līnijā, tā nav pārliecināta, ka to var attiecināt uz personām, kas nav asinsradinieki. Katrā ziņā tā uzskata, ka šajā terminā ir jāietver “tie pēcnācēji, kas ir likumiski adoptēti saskaņā ar uzņēmējvalsts prasībām”.

28.

Tādējādi iesniedzējtiesa uzskata, ka “ir iemesls uzskatīt, ka to var saprast arī plašākā nozīmē”; šis apgalvojums ir balstīts uz šādiem argumentiem:

29.

Šajos apstākļos un paužot savas bažas par to, ka atšķirīgas interpretācijas var veicināt bērnu ekspluatāciju, ļaunprātīgu izmantošanu un cilvēku tirdzniecību vai to ievietošanu nepiemērotos mājokļos, Supreme Court (Augstākā tiesa) nolēma uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

30.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesas kancelejā ir iesniegts 2018. gada 19. februārī.

31.

Rakstveida apsvērumus iesniedza SM, Choram Children Legal Centre, Aire Centre un Čehijas Republikas, Vācijas, Beļģijas, Nīderlandes, Polijas un Apvienotās Karalistes valdības, kā arī Komisija. Visi minētie lietas dalībnieki, izņemot Polijas un Čehijas Republikas valdības, piedalījās tiesas sēdē, kas notika 2018. gada 4. decembrī.

32.

Diskusija ir galvenokārt par to, vai Direktīvas 2004/38 2. panta 2. punkta c) apakšpunktā minētais jēdziens “tiešais pēcnācējs” (kas ietilpst plašākā jēdzienā “ģimenes locekļi”) ir attiecināms uz bērnu, kurš nodots Savienības pilsoņa pastāvīgā aizbildnībā saskaņā ar kafala sistēmu ( 17 ).

33.

Uz šādu jautājumu nevar sniegt vispārēju un abstraktu atbildi. Kafala ir ģimenes tiesību sistēma dažās islāma tradīcijas valstīs, pret kuru tajās nav vienotas attieksmes. Lai noskaidrotu, vai makful (bērnu) var uzskatīt par kafil vai kafila (pieaugušo, kuru aprūpē viņš ir nodots) “tiešo pēcnācēju”:

34.

Atbilstoši šim plānam sākumā izskatīšu kafala Alžīrijas tiesībās un starptautiskajos dokumentos un to, kā tā ir tikusi aplūkota Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) judikatūrā, it īpaši tās attiecības ar adopciju. Turpinājumā noskaidrošu, vai saskaņā ar kafala aprūpē nodotais bērns atbilstoši normām, kas reglamentē viņa tiesisko statusu, var tikt uzskatīts par personu, kuru aizbildnībā viņš tika nodots, tiešo pēcnācēju Direktīvas 2004/38 2. panta 2. punkta c) apakšpunkta izpratnē. Tāpēc būs jāinterpretē pēdējā minētā tiesību norma.

35.

Kā esmu norādījis, kafala var atšķirties atkarībā no atsauces tiesību sistēmas. Tomēr, šķiet, ir vienprātība par to, ka vienojošs faktors ir tās izcelsme no Korāna, saskaņā ar kuru kafiles var būt tikai musulmaņi ( 18 ), kas apņemas sniegt makful islāmā balstītu izglītību ( 19 ).

36.

Alžīrijā saskaņā ar šādu nodošanas aprūpē veidu kafil vai kafila uzņemas atbildību par makful aprūpi, izglītību un aizsardzību, kādu nodrošinātu vecāks savam bērnam ( 20 ). Lai arī kafil vai kafila uzņemas likumisko aizbildnību pār šo bērnu, šajā aprūpes veidā izcelšanas saites nerodas, tā arī nav līdzvērtīga adopcijai ( 21 ), kas šajā valstī ir skaidri aizliegta ( 22 ).

37.

Makful Alžīrijā neiegūst personu, kuru aprūpē viņš tika nodots, mantinieka statusu, lai arī šīs personas ar dāvinājumu vai testamentu var nodot viņam īpašumus, kas nepārsniedz vienu trešdaļu no viņu īpašuma ( 23 ).

38.

Turklāt kafala ir pagaidu raksturs (makful var būt tikai bērns), un tā ir atsaucama pēc bioloģisko vecāku pieprasījuma vai pēc kafil vai kafila lūguma ( 24 ).

39.

Attiecībā uz tās piešķiršanas procesuālajām garantijām pastāv ne tikai privātā kafala, ko piešķīris notārs adul un kam nav piemērojami ļoti stingri noteikumi, bet arī tiesas piešķirtā kafala, kas tiek izveidota vai apstiprināta kompetentajā tiesā ar prokuratūras piedalīšanos pēc paziņojuma par bērna atstāšanu. Pēdējā minētā procedūra tika izmantota pamatlietā.

40.

Konvencijā par bērna tiesībām kafala ir skaidri minēta tās 20. pantā kopā ar citiem pagaidu vai pastāvīgiem pasākumiem, lai aizsargātu bērnus, kuriem ir atņemta ģimenes vide vai kuru interesēs ir nepalikt šajā vidē.

41.

Dažas personas, kas ir iestājušās lietā ( 25 ), uzskata, ka šī norāde nozīmējot kafala atzīšanu par līdzvērtīgu adopcijai, jo abas ir minētas vienā un tajā pašā tiesību normā. Tomēr es uzskatu, ka Konvencijas par bērna tiesībām 20. pantā ir minēta virkne bērnu aizsardzības pasākumu, kas nav katrā ziņā savstarpēji salīdzināmi. Ņemot vērā šo pašu argumentāciju, varētu veikt salīdzināšanu ar ievietošanu audžuģimenēs vai aprūpes iestādēs. Turklāt īpašā uzmanība, kas ir veltīta adopcijai 21. pantā, norāda uz īpašām šīs sistēmas raksturiezīmēm, kas to atšķir no citām.

42.

SM savos apsvērumos min “Pamatnostādnes par bērnu alternatīvo aprūpi” (turpmāk tekstā – “pamatnostādnes”) ( 26 ) kā Konvenciju papildinošu tekstu, lai pamatotu savu apgalvojumu par adopcijas/kafala līdzvērtību, ko varētu secināt no pamatnostādņu 2. punkta ( 27 ).

43.

Tomēr es uzskatu, ka no pamatnostādņu teksta kopumā nevar secināt, ka kafala ir līdzvērtīga adopcijai. Tāda pati kā iepriekš minētā situācija rodas arī saistībā ar Konvencijas par bērna tiesībām 20. pantu – konvencijā un pamatnostādnēs kā atbilstīgi instrumenti bērna nodošanai stabilā ģimenes vidē ir tikai uzskaitīti dažādi aizsardzības pasākumu veidi, kuri ne obligāti izraisa līdzvērtīgas tiesiskās sekas ( 28 ). Loģiski, ka tas tā ir, jo šie abi dokumenti ir savstarpēji saistīti.

44.

1993. gada Hāgas konvencijā, kā jau esmu minējis, nav atsauces uz kafala. Iemesls šādai neminēšanai starptautiskajā dokumentā, kas reglamentē adopciju, ir rodams tieši atšķirībās starp šo sistēmu un kafala.

45.

Daži lietas dalībnieki tiesas sēdē uzsvēra, ka kafala sekas varētu pielīdzināt vienkāršās adopcijas sekām ( 29 ), jo parastās sākotnējās bērna radniecības saites abos gadījumos netiek skartas. Lai arī 1993. gada Hāgas konvencija paver iespēju nesaraut pastāvošās izcelšanās saites (26. panta 1. punkta c) apakšpunkts), ir arī taisnība – un tam ir izšķiroša nozīme –, ka šajā pašā pantā un punktā bez jebkādas nianses ir norādīts, ka “adopcijas atzīšana ietver: a) izcelšanās starp bērnu un viņa adoptētājiem saites atzīšanu”.

46.

Savukārt 1996. gada Hāgas konvencijā ir paredzēti tādi pasākumi par labu bērna personai vai viņa mantai, kas nav adopcija, tostarp ir minēta bērna ievietošana audžuģimenē vai aprūpes iestādē vai viņa likumiskā aizsardzība ar kafala vai citas līdzīgas sistēmas palīdzību. Ar 4. pantu no šīs konvencijas piemērošanas jomas ir izslēgti tostarp par izcelšanās noteikšanu un lēmums par adopciju.

47.

Šo abu Hāgas konvenciju lasījums apstiprina, pirmkārt, ka adopcija ir vienīgā aizsardzības sistēma, kura ir pelnījusi īpašu starptautisku instrumentu, otrkārt, ka tās sistēma attiecībā uz starpvalstu adopciju atšķiras no sistēmas, kas piemērojama pārējiem tādiem aizsardzības līdzekļiem kā kafala, aizgādības tiesības, aizbildnība, aizgādnība, aprūpe un bērna īpašumu pārvaldīšana, uzglabāšana vai atsavināšana.

48.

Skaidrojošajā ziņojumā par 1996. gada Hāgas konvenciju (Lagarde ziņojums) ( 30 ) ir sniegtas pietiekamas norādes tās labākai izpratnei:

49.

ECT divos spriedumos ir aplūkojusi problēmas saistībā ar saikni starp kafala un adopciju no Eiropas Cilvēktiesību konvencijas (ECPAK) skatpunkta.

50.

Pirmajā minētajā spriedumā, balstoties uz salīdzinošo tiesību analīzi, tā norādīja, ka “neviena valsts kafala nepielīdzina adopcijai, bet šajā valstī [Francijā] un citās valstīs tā izraisa sekas, kas ir līdzīgas sekām, kuras rodas saistībā ar aizbildnību, aizgādnību vai ievietošanu audžuģimenē adopcijas nolūkā” ( 32 ).

51.

Šajā pašā spriedumā tika atkārtoti uzsvērts, ka ECPAK 8. pants negarantē tiesības dibināt ģimeni, ne tiesības adoptēt, bet tas tomēr nenozīmē, ka ECPAK dalībvalstīs nevar izveidoties situācijas, kurās rodas pozitīvs pienākums atļaut veidot un nostiprināt ģimenes saites tad, ja pastāv ģimenes attiecības ar bērnu ( 33 ).

52.

Tomēr tā nosprieda, ka ar atteikumu pielīdzināt kafala pilnīgai adopcijai tiesības uz ģimenes dzīvi netiek pārkāptas, jo Alžīrijas tiesībās noteiktais adopcijas aizliegums (Francijas) tiesību aktos ir padarīts elastīgāks, pakāpeniski atceļot minēto aizliegumu, ņemot vērā objektīvas pazīmes par bērna integrāciju Francijas sabiedrībā ( 34 ).

53.

Otrajā spriedumā ( 35 ) ECT atkārtoti izvērtēja ECPAK 8. pantā paredzētās tiesības uz ģimenes dzīvi, atgādinot, ka minētā noteikuma piemērojamību raksturo “faktisko ģimenes saišu” esamība. Konkrētajā situācijā, par kuru tai bija jālemj, tā nosprieda, ka kafala [sistēmā] balstītas saites esamība netiek nošķirta no ģimenes dzīves parastajā tās nozīmē, turklāt sākotnējo ģimenes saišu saglabāšana neizslēdz ģimenes dzīves pastāvēšanu ar citām personām ( 36 ).

54.

Tomēr ECT nosprieda, ka Beļģijas iestāžu atteikums adopciju pielīdzināt kafala neliedza prasītājiem tiesības uz tādu saišu atzīšanu, kas viņus vienoja citā veidā (šajā gadījumā ar Beļģijas oficiālās aizbildnības sistēmas starpniecību) ( 37 ).

55.

Neraugoties uz paralēlēm ar 1996. gada Hāgas konvenciju, Regulā par spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību Eiropas Savienībā ( 38 )kafala nav minēta ( 39 ).

56.

Neraugoties uz to, es piekrītu ģenerāladvokātes J. Kokotes [J. Kokott] viedoklim, ka Regulas Nr. 2201/2003 tiesību normas var interpretēt, ņemot vērā 1996. gada Hāgas konvenciju, attiecībā uz kuru Lagarde ziņojuma skaidrojumos, kurus minēju iepriekš, ir sniegtas noderīgas vadlīnijas ( 40 ).

57.

Balstoties uz šo premisu, var pieļaut iespēju, ka dalībvalsts tiesas atzīta kafala izraisa sekas citā dalībvalstī, kā tas ir minēts Regulā Nr. 2201/2003, kuras 1. panta 2. punktā ir atsauce uz “uzraudzības tiesībām un saskarsmes tiesībām [..]; aizbildnību, aizgādnību un līdzīgiem tiesiskiem režīmiem [..]; tādu personu vai iestāžu iecelšanu un funkcijām, kuras ir atbildīgas par bērnu pašu vai viņa īpašumu, pārstāv bērnu vai palīdz viņam”. Tomēr tas nebūtu iespējams adopcijas gadījumā, jo no šīs regulas piemērošanas jomas ir izslēgti “lēmumi par adopciju, adopcijas sagatavošanas pasākumi” (1. panta 3. punkta b) apakšpunkts).

58.

Vai Direktīvas 2004/38 2. panta 2. punkta c) apakšpunktā lietotajai vārdkopai “tiešais pēcnācējs” Savienības tiesībās ir autonoma nozīme? Tas ir viens no jautājumiem, par kuru lietas dalībniekiem nav vienprātības ( 41 ).

59.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru “gan no Savienības tiesību vienveidīgas piemērošanas prasības, gan no vienlīdzības principa prasības izriet, ka Savienības tiesību norma, kurā tās satura un piemērošanas jomas noskaidrošanai nav nevienas tiešas norādes uz dalībvalstu tiesībām, parasti visā Eiropas Savienībā ir interpretējama autonomi un vienveidīgi” ( 42 ).

60.

Tiesa ir norādījusi, ka “šī interpretācija ir veicama, ņemot vērā ne tikai šīs tiesību normas formulējumu, bet arī tās kontekstu un attiecīgā tiesiskā regulējuma mērķi” ( 43 ).

61.

Konteksts, kurā vārdkopa “tiešais pēcnācējs” Direktīvā 2004/38 ir lietota kā īpaša “ģimenes locekļu” apakškategorija, mani mudina aizstāvēt šī jēdziena konceptuālo autonomiju Savienības tiesībās. Faktiski es uzskatu, ka tam tā ir jābūt, ja kādā no tiesību normām – kā tas ir šajā direktīvā – ir noteikts, ka “šajā direktīvā: [..]”.

62.

Pēc šī ievadfrāzes minētās definīcijas ir sniegtas, lai norādītu, kas konkrētajā Savienības tiesiskajā regulējumā (šajā gadījumā – Direktīvā 2004/38) “ir jāsaprot” ar attiecīgo jēdzienu. Ja definīcijā nav atsauces uz dalībvalstu tiesībām, lai noteiktu ar šo jēdzienu aprakstītā režīma iezīmes, ir jāpēta tā nozīme Savienības tiesībās.

63.

Direktīvas 2004/38 2. pantā ir rodams skaidrs piemērs atsaucei uz dalībvalstu tiesībām – līdz ar laulāto (2. punkta a) apakšpunkts) ir minēts “partneris, ar ko Savienības pilsonis ir noslēdzis reģistrētas partnerattiecības, pamatojoties uz kādas dalībvalsts tiesību aktiem” (2. punkta b) apakšpunkts). Norādu, ka, izņemot šo pēdējo gadījumu, šajā pantā minētie jēdzieni nav jāaplūko saskaņā ar valstu tiesībām.

64.

Tiesas 2018. gada 5. jūnija spriedumā saistībā ar Direktīvas 2004/38 2. pantā lietoto jēdzienu “laulātais” ( 44 ) var gūt skaidrojumu par autonomiju šī jēdziena interpretācijā, kas metodoloģiski ir attiecināms uz jēdzienu “tiešais pēcnācējs”.

65.

Lai arī (atšķirībā no secinājumiem, kuros ģenerāladvokāts aizstāvēja tās izmantošanu) ( 45 ) spriedumā nav atsauces uz autonomu interpretāciju, Tiesa tomēr nonāk pie tāda paša rezultāta – jēdzienam “laulātais” Direktīvas 2004/38 izpratnē piemīt īpašas iezīmes ( 46 ), kuru dēļ “dalībvalsts nevar atsaukties uz savām valsts tiesībām” ( 47 ), lai neatzītu ar direktīvu piešķirtās uzturēšanās tiesības.

66.

Savienības tiesībās minētas juridiskās kategorijas izmantošana tomēr nenozīmē, ka tā noteikti nav saistīta ar līdzvērtīgām kategorijām dalībvalstu tiesībās. Tāpēc ir jāņem vērā kodeksi un tiesību akti, kas reglamentē ģimenes tiesības katrā dalībvalstī (kurām ir kompetence tās noteikt), lai noskaidrotu, vai to sistēmas atbilst šajā konkrētajā direktīvā definētajām sistēmām.

67.

Tas, ka Direktīvas 2004/38 jēdziena iezīmju noteikšanai ir liela nozīme, kļūst acīmredzams, ja tiek izvērtēta to ietekme uz to bērnu ieceļošanu un uzturēšanos, kuri, lai arī ir Savienības pilsoņu ģimenes locekļi (plašā nozīmē), netiek iekļauti šajā kategorijā.

68.

Kā jau norādīju, iesniedzējtiesai nav lielu šaubu par to, ka SM ir iekļaujama šajā otrajā kategorijā. Turklāt tā brīdina par izvērtēšanu atbildīgās Apvienotās Karalistes iestādes, ka Savienības tiesībās ( 52 ) tām ir uzlikts pienākums atvieglot bērna ieceļošanu Apvienotajā Karalistē. It īpaši tā norāda, ka, “veicot šo izvērtēšanu, lēmuma pieņēmējiem vai nu Home Office (Iekšlietu ministrija), vai arī apelācijas sistēmā būtu jāpatur prātā arī tas, ka direktīvas nolūks ir vienkāršot un nostiprināt Savienības pilsoņu brīvas pārvietošanās un uzturēšanās tiesības, jo pārvietošanās brīvība ir viena no iekšējā tirgus pamatbrīvībām. Tas, ka jādzīvo prom no ģimenes locekļiem vai paplašinātās ģimenes locekļiem, var būt būtisks šķērslis šīs brīvības īstenošanai” ( 53 ).

69.

Tomēr, nebūdama apmierināta ar šo iespēju, iesniedzējtiesa jautā, vai uz kafala pamata veidotās attiecības SM gadījumā var būt pielīdzināmas adopcijai. Ja tas tā būtu, SM būtu Direktīvas 2004/38 2. panta 2. punkta c) apakšpunktā paredzētais statuss, nodrošinot labāku ģimenes dzīves aizsardzību un garantējot bērna interešu aizstāvību.

70.

Es balstos uz premisu (par ko man nav šaubu), ka Direktīvas 2004/38 lietotais tiešo pēcnācēju jēdziens ietver gan bioloģiskos, gan adoptētos bērnus. No juridiskā viedokļa adopcija rada izcelšanos ar visām tās sekām.

71.

Šo apgalvojumu apstiprina visu to Savienības tiesību normu pārskatīšana, kas ir vistuvākās šajā lietā aplūkotajām. Tādējādi Direktīvā 2003/86/EK ( 54 ), nosakot mērķi “paredzēt nosacījumus ģimenes atkalapvienošanās tiesību īstenošanai attiecībā uz trešo valstu pilsoņiem, kas likumīgi uzturas dalībvalstu teritorijā”, šīs tiesības, ja vien tiek ievērotas noteiktas prasības, var īstenot arī

72.

Tāpat Direktīvas 2011/95/ES ( 56 ) 2. panta j) punktā kā starptautiskās aizsardzības saņēmēja ģimenes locekļi ir kvalificēti “pirmajā ievilkumā minēto pāru vai starptautiskās aizsardzības saņēmēja nepilngadīgie bērni ar nosacījumu, ka viņi ir neprecējušies, un neatkarīgi no tā, vai viņi ir dzimuši laulībā vai ārlaulībā, vai arī ir adoptēti, kā noteikts attiecīgās valsts tiesību aktos”. Šī definīcija atkārtoti ir minēta Regulas (ES) Nr. 604/2013 ( 57 ) 2. panta g) punktā.

73.

Citās Savienības tiesību normās atsauce uz tiešajiem pēcnācējiem ir veikta, norādot gan uz Direktīvu 2004/38 ( 58 ), gan uz attiecīgās valsts tiesību aktiem ( 59 ).

74.

Ņemot vērā šo premisu, ja kafala varētu klasificēt kā adopcijas veidu, makful kā adoptēts bērns varētu kļūt par personu, kuras nodrošina viņa aprūpi, “tiešo pēcnācēju”.

75.

Iesniedzējtiesa, ko atbalsta daži prejudiciālā nolēmuma tiesvedības dalībnieki ( 60 ), par labu šai pielīdzināšanai min iepriekš minēto Komisijas paziņojumu ( 61 ).

76.

Šī paziņojuma 2.1.2. punktā “Ģimenes locekļi tiešā līnijā” ( 62 ) adopcijas attiecības faktiski ir pielīdzinātas attiecībām, kas ir bērniem, kuri ir pastāvīga likumīgā aizbildņa aizbildniecībā. Ja tiktu izvēlēts šis kritērijs, SM, kas atrodas laulāto, kuri ir uzņēmušies viņas aprūpi, likumiskā aizbildnībā, varētu tikt uzskatīta par viņu adoptēto meitu.

77.

Tomēr es uzskatu, ka šī pielīdzināšana neatbilst Direktīvas 2004/38 2. panta 2. punkta c) apakšpunkta pareizai interpretācijai. Turklāt gandrīz nav nepieciešamības atgādināt, ka paziņojumam nepiemīt normatīvs raksturs.

78.

Manuprāt, “atrašanās pastāvīga likumīgā aizbildņa aizbildniecībā” nepadara aizbildnībā esošo bērnu par viņa aizbildņa tiešo pēcnācēju. Šī pielīdzināšana vairāku iemeslu dēļ nav iespējama nedz abstrakti, nedz arī konkrētajā SM situācijā, ciktāl uz viņu attiecas Alžīrijas tiesībās noteiktā kafala.

79.

No abstraktā viedokļa raugoties, aizbildnības attiecības nav pielīdzināmas vecāku-bērnu attiecībām. Turklāt var līdzāspastāvēt (bioloģiska vai uz adopciju balstīta) izcelšanās un aizbildnība, kas ir piešķirta citai personai, nevis (bioloģiskajiem) vecākiem (vai adoptētājiem). Kā apgalvo Vācijas valdība, lai varētu veikt šo pielīdzināšanu, būtu jāpastāv pilnīgai juridiskai vienlīdzībai.

80.

Aplūkojot jautājumu no saites pastāvīguma skatupunkta, tostarp abstrahējoties no tās satura, aizbildnība (un it īpaši kafala) ir pagaidu, nepastāvīga sistēma, jo tā ir piemērojama tikai tik ilgi, kamēr aizbildnībā esošais bērns ir nepilngadīgs. Savukārt radniecība, lai arī tā ir balstīta uz vienkāršo adopciju, ir neizdzēšama.

81.

Turklāt Komisijas paziņojuma 2.1.2. punkta pēdējais teikums norāda, ka valsts iestādes var prasīt sniegt pierādījumus par apgalvotajām ģimenes attiecībām, bet tikai iepriekšējas novērtēšanas procedūrā, kas ir paredzēta Direktīvas 2004/38 3. panta 2. punktā. Tomēr šī procedūra nav piemērojama “tiešajiem pēcnācējiem”.

82.

Tādējādi, neskarot Komisijas paziņojumu, es uzskatu, ka būtiska pazīme, kas atšķir adopciju no kafala, ir tieši izcelšanās saite. Kafala nerada izcelšanās saites, savukārt adopcijā tas tā notiek vienmēr, tostarp visvājākajā vienkāršās adopcijas formā.

83.

Pie tāda paša rezultāta var nonākt, izskatot vairākus iepriekš minētos starptautiskos instrumentus ( 63 ), kas, pirmkārt, reglamentē adopciju un, otrkārt, tādas bērnu aizsardzības sistēmas kā kafala, nevienā brīdī to neveicot pielīdzināšanu.

84.

Turklāt ir jāņem vērā, ka stingrie starptautisko adopciju pārbaudes mehānismi, kas paredzēti 1993. gada Hāgas konvencijā, lai garantētu bērna intereses, varētu gluži vienkārši tikt apieti ( 64 ), ja par adopciju atzītu kādu likumiskās aizbildnības veidu, pirms kura – tieši tāpēc, ka tas nerada tādas pašas sekas kā adopcija, – notiek valsts procedūra, kas nenodrošina tās pašas garantijas (vai kurā – kā kafala gadījumā, kas norisinās pie adul notāra – netiek pat prasīta valsts iestāžu iesaistīšanās).

85.

Iepriekš minētajam ir īpaša nozīme, ja ņem vērā, ka Alžīrija nav ratificējusi nevienu no Hāgas konvencijām un tādējādi tai nav saistošas starptautiskās normas, ar kurām ir izveidoti uzraudzības un garantijas mehānismi attiecībā uz bērnu aizsardzības pasākumiem, vai tā būtu bērna aprūpe saskaņā ar kafala, vai jebkura cita līdzvērtīga sistēma.

86.

Jāatgādina, ka Alžīrijas tiesībās, saskaņā ar kurām SM tika nodota aprūpē atbilstoši kafala un kurās ir atļauts šāds aprūpes veids un vienlaikus aizliegta makful adopcija, nav atļauts veikt minēto pielīdzināšanu. Šis aizliegums attiecas ne tikai uz bērnu, kurš, ņemot vērā to, ka viņa izcelšanās ir zināma, saglabā vecāku–bērnu saiti ar saviem augšupējiem radiniekiem, bet arī uz citiem gadījumiem. Kafil vai kafila tiek piešķirta tikai likumiskā aizbildnība pār makful, bet kafala nepadara šo pēdējo minēto par viņu tiešo pēcnācēju. Tādējādi es nesaprotu, kā pat pie labākās gribas var apgalvot, ka SM ir tieša pēcnācēja, būdama personu, kuru aprūpē viņa tika nodota, adoptētā meita ( 65 ).

87.

Iepriekšminētais neizslēdz to, ka pēc tam, kad ir izveidota kafala, kafil vai kafila var izlemt adoptēt makful, ja viņi to uzskata par atbilstīgu un ja attiecīgās valsts tiesību sistēmā tas ir atļauts. Šis risinājums ir rasts dažās dalībvalstīs ( 66 ) un, pēc manām domām, atļauj adoptētajam makful (proti, starpvalstu adopcija, kas noteikta ar 1993. gada Hāgas konvenciju) vēlāk iegūt savu adoptētāju tiešā pēcnācēja statusu, un šajā statusā viņš var ieceļot un uzturēties viņu dzīvesvietas dalībvalstī.

88.

Dažādu tādu iepriekš minēto Savienības tiesisko regulējumu pārbaude, kuros ir lietota vārdkopa “ģimenes locekļi” un minēti bērni, apstiprina, ka jēdzienu “tiešais pēcnācējs” var attiecināt uz adoptētajiem bērniem, neiekļaujot tajos bērnus, kas ir likumiskā aizbildnībā audžuģimenē.

89.

Manis izdarītajam (starpposma) secinājumam ir jāiztur Hartā nostiprināto tiesību un principu pārbaude. Faktiski varētu uzskatīt, ka manis ierosinātā interpretācija ir pārāk formāla un ka pienākums ievērot tiesības uz ģimenes dzīvi un bērna intereses kā “galveno apsvērumu” (attiecīgi Hartas 7. pants un 24. panta 2. punkts) prasa kafala pielīdzināšanu adopcijai.

90.

Šajā vērtējumā būs lietderīgi atkārtoti atsaukties uz ECT nolēmumiem ( 67 ), kuros ir interpretēts ECPAK 8. pants (attiecībā uz tiesībām uz ģimenes dzīvi) saistībā ar abu šo konvencijas dalībvalstu iestāžu atteikumu uz kafala pamata veidotas attiecības pielīdzināt adopcijai.

91.

Direktīvā 2004/38 ir paredzēti divi veidi, kā bērns, kas nav Savienības pilsonis, var ieceļot un uzturēties dalībvalstī kopā ar personām, ar kurām viņam ir “ģimenes dzīve”. Atšķirība ir tajā, ka 2. panta 2. punkta c) apakšpunktā (tiešie pēcnācēji) ir paredzēta automātiska ģimenes dzīves nepārtrauktība ( 68 ), savukārt 3. panta 2. punktā ir paredzēta apstākļu iepriekšēja izsvēršana.

92.

Izskatāmajā lietā SM Apvienotās Karalistes iestādēm “pieprasīja ieceļošanas atļauju EEZ valstspiederīgā adoptēta bērna statusā” ( 69 ). Taču, neskarot adoptētā statusu, ieceļošanas un uzturēšanās pieprasījumu var apmierināt, piemērojot Direktīvas 2004/38 3. panta 2. punktu attiecībā uz citiem “ģimenes locekļiem”, kā to atzīst iesniedzējtiesa. Turklāt, ņemot vērā iepriekš minētos šīs tiesas apsvērumus, Apvienotās Karalistes iestādēm ir maz iespēju liegt SM tiesības ieceļot un uzturēties Apvienotajā Karalistē, lai baudītu ģimenes dzīvi ar Savienības pilsoņiem, kuru aprūpē viņa tika nodota.

93.

Tādējādi es nesaprotu, kāpēc viena veida (kas attiecas uz tiešajiem pēcnācējiem) noraidījums būtu šķērslis ģimenes dzīves turpināšanai, ja alternatīvs veids (uzturēšanās atļaujas piešķiršana, veicot pārbaudi par to, ka SM ir tāda Savienības pilsoņa apgādībā vai dzīvo ar viņu vienā mājsaimniecībā, kam ir sākotnējās uzturēšanās tiesības) neliedz bērnam saņemt faktisku šīs ģimenes dzīves tiesisko aizsardzību.

94.

Ir taisnība, ka Direktīvas 2004/38 2. panta 2. punktā paredzētā automātiskā atzīšana radītu mazākas grūtības. Taču, raugoties no skatupunkta, kuram tagad ir nozīme, ja izskatāmajā lietā šī atzīšana ir saistīta ar jau minētajām interpretācijas grūtībām (kas, manuprāt, nav pārvaramas) un vienlaikus bērnam ir pieejams šīs direktīvas 3. panta 2. punktā paredzētais mehānisms, es uzsveru, ka tiesības uz ģimenes dzīvi tiek ievērotas.

95.

Līdzīgu rezultātu panāca ECT iepriekš minētajās lietās. Spriedumā Chbihi u.c. pret Beļģiju ( 70 ), kurā ir citēts spriedums lietā Harroudj u.c. pret Franciju ( 71 ), tā apgalvoja, ka “8. panta noteikumi negarantē ne tiesības dibināt ģimeni, ne tiesības adoptēt [..]. Tomēr tas neizslēdz, ka konvencijas dalībvalstīm konkrētās situācijās var rasties pozitīvs pienākums atļaut veidot un stiprināt ģimenes saites”. Tā piebilda, ka “saskaņā ar Tiesas judikatūrā noteiktajiem principiem gadījumā, ja ir konstatēta ģimenes saites ar bērnu esamība, dalībvalstij ir jāļauj nostiprināt šo saiti un jānodrošina likumiskā aizsardzība, kas padara iespējamu bērna integrāciju viņa ģimenē”.

96.

Šajā lietā, kurai ir nenoliedzama līdzība ar izskatāmo gadījumu, tika apstiprināts, ka pienācīgi izveidota kafala (Marokā) radīja tiesisko saiti starp kafiles un makful. Tā kā šāds institūts Beļģijā nepastāvēja, šajā valstī pieprasītā adopcija bija jauna tiesiska situācija. ECT nosprieda, ka bija “jāpanāk taisnīgs līdzsvars starp indivīda un visas sabiedrības interesēm” un ka “dalībvalstij ir zināma rīcības brīvība” ( 72 ). Balstoties uz to, “vispirms ir jāpārbauda, vai Beļģijas tiesu nolēmumi atteikt adopciju bija šķērslis ģimenes saišu stiprināšanā starp bērnu un personām, kuras uzņēmās viņa aprūpi saskaņā ar kafala” ( 73 ).

97.

ECT secināja, ka “adopcijas atteikums neliedza prasītājus vienojošās saites atzīšanu. Faktiski Beļģijas tiesību akti sniedza prasītājiem citu iespēju nodrošināt viņu ģimenes dzīves aizsardzību. Tā bija neoficiālas aizbildnības procedūra, kas ļoti līdzinās kafala [..] ( 74 ) un ļauj atzīt pieaugušo apņemšanos rūpēties par bērnu un viņa izglītošanu” ( 75 ).

98.

Bērna interešu prioritātes aizsardzībai saskaņā ar Hartas 24. panta 2. punktu ir jābūt “galvenajam apsvērumam”, kas nosaka valsts vai privāto iestāžu lēmumus attiecībā uz šo bērnu.

99.

Ja – kā tas ir šajā gadījumā – bērna, kuru ir pametuši viņa bioloģiskie vecāki, aizsardzības akti sākotnēji ir izdoti trešajā valstī (Alžīrija) un tiek lūgts, lai tie radītu sekas Savienības dalībvalstī (Apvienotā Karaliste), izcelsmes un uzņemošās valsts veiktajai pārbaudei ir jāattiecas uz šī bērna interesēm, bet ir jāievēro Savienības tiesībās paredzētie noteikumi, kas ļauj tās novērtēt.

100.

Bērna interešu novērtējumam piemīt divi aspekti – viens ietekmē to būtību (un ir acīmredzami, ka tas atkarīgs no apstākļiem bērna situācijā) un otrs attiecas uz to novērtēšanas procedūrām.

101.

Kas attiecas uz būtību, ievietošana audžuģimenē atbilst bērna interešu aizsardzībai, kā to ir norādījusi Tiesa: “Bērnu, kuri to sarežģītās ģimenes situācijas dēļ ir īpaši neaizsargāti, nepārtraukta un ilgstoša integrācija audžuvecāka mājsaimniecībā un ģimenē ir uzskatāma par pasākumu, kas ir piemērots tam, lai aizsargātu bērna intereses, kā noteikts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 24. pantā.” ( 76 )

102.

Runājot par procesuālajiem aspektiem, tagad atgādināšu tikai to, kā šo novērtēšanas procedūru būtiskās iezīmes ir aprakstītas konvencijās par adopcijas un vecāku un bērnu attiecību atzīšanu, ja minētajām attiecībām piemīt starptautiskas sasaistes elementi, un Savienībās tiesībās.

103.

Attiecībā uz šīm konvencijām, kas pieņemtas, lai tieši garantētu bērna interešu ņemšanu vērā, ir lietderīgi uzsvērt, ka:

104.

Līdzīgi, bet tikai saskaņā ar Savienības tiesību normām, par to, kad vienā dalībvalstī veiktajai bērna ievietošanai audžuģimenē ir jārada sekas citā dalībvalstī, Regulas Nr. 2201/2003 56. pantā ir minēta pārbaudes procedūra, kurā ir iesaistītas abas iestādes ( 79 ).

105.

Es norādu uz šīm tiesību normām, lai uzsvērtu bērnu interešu saglabāšanas būtisko iezīmi gadījumos, kas ir līdzīgi šajā lietā aplūkotajam, proti, ka [bērnu interešu] vērtējums ir jāveic divu procedūrā iesaistīto dalībvalstu iestādēm, kurām ir jāveic sākotnējā pārbaude.

106.

Tādējādi Direktīvas 2004/38 piemērošanas jomā šo garantiju var nodrošināt tikai tad, ja ievēro kārtību, kas paredzēta tās 3. panta 2. punktā, ar ko ir noteikts atbilstošais tiesiskais regulējums, lai bērna aizsardzība būtu efektīva Savienībā, tai pat laikā saskaņojot aizbildnības sistēmas (kafala) sākotnējos mērķus ar tiesībām uz ģimenes dzīvi.

107.

Savukārt, ja atļautu Direktīvas 2004/38 2. panta 2. punktā paredzēto automātisku atzīšanu, pietiktu veikt uzraudzību a posteriori, tādējādi tiktu iegūts paradoksāls iznākums – aprūpes nodrošināšana saskaņā ar kafala, ko noteikusi tāda valsts kā Alžīrija, kura nav ratificējusi 1996. gada Hāgas konvenciju, izraisītu tiešas sekas (un uzņemošās valsts iestādes nevarētu veikt bērna interešu iepriekšēju novērtējumu), savukārt konvencijas dalībvalstu nolēmumi būtu jāapstiprina galamērķa valsts iestādēm.

108.

Rezumējot – ņemot vērā “galveno apsvērumu” saistībā ar bērna interešu ievērošanu tādā gadījumā kā šajā lietā aplūkotais, to novērtējums ad casum ir jāveic, ievērojot iepriekšēja novērtējuma procedūru, kas atšķiras no tās, kura piemērojama tiešajiem pēcnācējiem ( 80 ).

109.

Iesniedzējtiesai ir jānoskaidro, vai saskaņā ar Direktīvu 2004/38, it īpaši tās 27. un 35. pantu, var liegt ieceļošanu saskaņā ar kafala aizbildnībā nodotiem bērniem, ja viņi ir cietuši no ekspluatācijas, vardarbības vai cilvēku tirdzniecības vai ja pastāv risks, ka viņi var no tās ciest.

110.

Ar Direktīvas 2004/38 27. pantu ir atļauts ierobežot Savienības pilsoņa ģimenes locekļa vai arī viņa paša uzturēšanās un pārvietošanās brīvību “sabiedriskās kārtības, valsts drošības un sabiedrības veselības apsvērumu dēļ”.

111.

Ciktāl šajā lietā SM, būdama makful, var tikt uzskatīta par laulāto (Savienības pilsoņu), kas nodrošina viņas aprūpi, paplašinātās ģimenes locekli, principā nekas neliedz piemērot 27. pantu. Tas pats attiecas uz minētajiem laulātajiem, kuri ir Savienības pilsoņi un kuru pārvietošanās vai uzturēšanās brīvību var ierobežot sabiedriskās kārtības, valsts drošības un sabiedrības veselības apsvērumu dēļ ( 81 ).

112.

Tomēr lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav nekādas informācijas, uz kādiem sabiedriskās kārtības, valsts drošības un sabiedrības veselības apsvērumiem būtu jāatsaucas šajā lietā ( 82 ). Iesniedzējtiesa atsaucas uz “bērniem, kas ir vai var būt cietuši no ekspluatācijas, vardarbības vai cilvēku tirdzniecības” ( 83 ), bet, ja šie iemesli pastāvētu, šo smago nodarījumu izdarītāji (un nevis to upuri, ja runa ir par tādiem bērniem kā SM) būtu tie, kuru tiesības pārvietoties un uzturēties Apvienotajā Karalistē varētu tikt ierobežotas ( 84 ).

113.

Saskaņā ar Direktīvas 2004/38 35. pantu dalībvalstis drīkst “liegt, izbeigt vai atsaukt ar šo direktīvu piešķirtās tiesības, ja notiek to ļaunprātīga izmantošana vai krāpšana [..]”. Šīs atļaujas piemērošanas joma ir ļoti plaša – tā attiecas gan uz pasākumiem ex ante (tiesību nepiešķiršana), gan uz pasākumiem ex post (atzīto tiesību atsaukšana vai liegšana). Gan vienā, gan otrā gadījumā pietiek ar to, ka pastāv ļaunprātīga izmantošana vai krāpšana, ja vien tas tiek pierādīts, veicot iepriekšēju katra attiecīgā gadījuma pārbaudi ( 85 ).

114.

Lai arī tiesību normā kā īpašs ļaunprātīgas izmantošanas vai krāpšanas piemērs ir minēta “fiktīva laulība”, citi gadījumi nav izslēgti. Proti, Direktīvas 2004/38 28. apsvērumā minētās fiktīvās laulības ir pielīdzinātas “citu veidu attiecībām, kas noslēgtas vienīgi tādēļ, lai gūtu brīvas pārvietošanās un uzturēšanās tiesības”.

115.

Ļaunprātīga izmantošanas kategorijā, kā norāda Aire Centre ( 86 ), var ietilpt bērnu ekspluatācija, uz ko ir atsauce Direktīvā 2011/36 ( 87 ). Cilvēku tirdzniecība ietver dažādus ekspluatācijas veidus, un dažus no tiem, kas skar bērnus, var veicināt nelegāla adopcija ( 88 ).

116.

Bērna ievietošana audžuģimenē būtu krāpnieciska, ja – kaut arī tai būtu kafala juridiskā forma – tās patiesais mērķis būtu pārvietot viņu no vienas valsts uz citu, paredzot viņu “seksuālajai izmantošanai, piespiešanai veikt darbu vai sniegt pakalpojumus, tostarp ubagošanu, turēšanu verdzībā vai darbības, kas līdzinās turēšanai verdzībā, kalpībā, izmantošanai noziedzīgās darbībās vai orgānu izņemšanai” ( 89 ).

117.

Šajos apstākļos uzņemošās valsts iestādēm ir pilnvaras vērsties pret ļaunprātīgu izmantošanu vai krāpšanu, nosakot Direktīvas 2004/38 35. pantā minētos “pasākumus, kas vajadzīgi”. Tāpat kā attiecībā uz šīs direktīvas 27. pantu, lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav neviena pierādījuma tam, ka SM gadījumā būtu jāveic šādi pasākumi.

118.

Būtībā iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai pirms bērna, kas atrodas tādos kā apstākļos SM, atzīšanas par “tiešo pēcnācēju [Direktīvas 2004/38] 2. panta 2. punkta c) apakšpunkta nozīmē” Apvienotās Karalistes iestādes var veikt izmeklēšanu vai noskaidrot (enquire), vai “procedūras bērna nodošanai [..] aizbildnībā vai aizgādībā ir bijušas tādas, kurās vislabāk ņemtas vērā šī bērna intereses”.

119.

Tā kā šī jautājuma pamatā esošā premisa, manuprāt, neatbilst SM, kuru nevar kvalificēt kā tiešo pēcnācēju šīs tiesību normas izpratnē, situācijai, uz šo jautājumu nebūtu jāatbild.

120.

Turklāt, ja tiktu pieņemts, ka SM, ņemot vērā kafala raksturīgās ģimenes saites, ir tiešās pēcnācējas statuss un ka tādējādi viņas ieceļošana dalībvalstī ir jāatzīst automātiski, kā tas saskaņā ar Direktīvas 2004/38 2. panta 2. punkta c) apakšpunktu ir paredzēts šādos gadījumos, nebūtu iespējams veikt izmeklēšanu par to, kas izraisa iesniedzējtiesas šaubas.

121.

Savukārt šo izmeklēšanu ir iespējams veikt gadījumā, ja tiek pieņemts Direktīvas 2004/38 3. panta 2. punktā paredzētais pasākums kā līdzeklis, lai atvieglotu bērna ieceļošanu un uzturēšanos Apvienotajā Karalistē, ļaujot viņam baudīt ģimenes dzīvi kopā ar Savienības pilsoņiem, kuru aprūpē viņš ticis nodots.

122.

Apvienotās Karalistes kompetentajām iestādēm, “sīki pārbaudot [ģimenes locekļu] personiskos apstākļus”, kā tas ir paredzēts šī panta pēdējā ievilkumā, kā “galvenais apsvērums” ir jāņem vērā bērna intereses. Bez nepieciešamības atkārtot to, ko esmu norādījis saistībā ar šo pēdējo minēto apgalvojumu, izvērtējot pirmo jautājumu ( 90 ), šajā gadījumā ir iespēja arī pārbaudīt apstākļus, materiāltiesiskos jautājumus un procedūras, saskaņā ar kurām bērns tika nodots aprūpē.

123.

Ņemot vērā iepriekš minēto, ierosinu Tiesai sniegt Supreme Court of the United Kingdom (Apvienotās Karalistes Augstākā tiesa) šādu atbildi: