–

M. Sciotto vārdā – F. Andretta, M. Speranza, V. De Michele un S. Galleano, avvocati,

–

Fondazione Teatro dell’Opera di Roma vārdā – D. De Feo, M. Marazza un M. Marazza, avvocati,

–

Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz G. Albenzio, avvocato dello Stato,

–

Eiropas Komisijas vārdā – M. van Beek un G. Gattinara, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par 1999. gada 18. martā noslēgtā Pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku (turpmāk tekstā – “Pamatnolīgums”), kas ir ietverts Padomes Direktīvas 1999/70/EK (1999. gada 28. jūnijs) par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku (OV 1999, L 175, 43. lpp.) pielikumā, 5. klauzulas interpretāciju.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Martina Sciotto un Fondazione Teatro dell’Opera di Roma par prasību pārkvalificēt viņas secīgi uz noteiktu laiku noslēgtus darba līgumus attiecībā uz darbu, kurš veikts laikposmā no 2007. gada līdz 2011. gadam, par darba tiesiskajām attiecībām uz nenoteiktu laiku.

3

Atbilstoši Direktīvas 1999/70 1. pantam tās mērķis ir “ieviest [Pamatnolīgumu], ko [..] savā starpā noslēdza vispārējās starpprofesionālās organizācijas (UNICE, CEEP un EAK)”.

4

Pamatnolīguma preambulas otrajā un trešajā daļā ir noteikts:

“Šā nolīguma puses atzīst, ka uz nenoteiktu laiku slēgti līgumi ir un joprojām būs vispārpieņemta darba attiecību forma starp darba devējiem un darba ņēmējiem. Tās arī atzīst, ka uz noteiktu laiku slēgti darba līgumi attiecīgos apstākļos atbilst gan darba devēju, gan darba ņēmēju vajadzībām.

Šis nolīgums nosaka vispārīgos principus un obligātās prasības darbam uz noteiktu laiku, atzīstot, ka pilnīgai to piemērošanai ir jāņem vērā īpaši nacionāli, sektoru un sezonas apstākļi. Tas ataino darba devēju un darba ņēmēju vēlmi radīt vispārēju kārtību, kas nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi noteikta laika darba ņēmējiem, aizsargājot viņus pret diskrimināciju, un to, ka darba līgumus, kas slēgti uz noteiktu laiku, izmanto, pamatojoties uz noteikumiem, kas būtu pieņemami darba devējiem un darba ņēmējiem.”

5

Pamatnolīguma vispārīgo apsvērumu 6.–8. un 10. punkts ir formulēti šādi:

[..]

6

Saskaņā ar Pamatnolīguma 1. klauzulu tā mērķis ir, pirmkārt, uzlabot noteikta darba laika darba kvalitāti, nodrošinot diskriminācijas aizlieguma principa ievērošanu, un, otrkārt, radīt kārtību, lai novērstu ļaunprātīgu izmantošanu, kas rodas, piemērojot uz noteiktu laiku slēgtu darba līgumu vai attiecību tiesisko pārmantojamību.

7

Pamatnolīguma 2. klauzulas “Darbības joma” 1. punktā ir paredzēts:

“Šo nolīgumu piemēro noteikta laika darba ņēmējiem, kuriem ir darba līgums vai darba attiecības saskaņā ar likumiem, kolektīvajiem līgumiem vai praksi katrā dalībvalstī.”

8

Pamatnolīguma 3. klauzulā “Definīcijas” ir noteikts:

“Šajā nolīgumā jēdziens:

9

Pamatnolīguma 4. klauzulas “Diskriminācijas aizlieguma princips” 1. punktā ir paredzēts:

“Darba nosacījumi, ko piemēro noteikta laika darba ņēmējiem, neskatoties uz to, ka ar viņiem slēgts līgums vai darba attiecības uz noteiktu termiņu, nav mazāk izdevīgi par tiem, ko piemēro salīdzināmiem pastāvīgajiem darba ņēmējiem, ja vien atšķirīgiem nosacījumiem nav objektīva pamata.”

10

Pamatnolīguma 5. klauzulas “Pasākumi, lai novērstu ļaunprātīgu izmantošanu” 1. punktā ir noteikts:

“Lai novērstu ļaunprātīgu izmantošanu, kas rodas, pielietojot secīgus uz noteiktu laiku slēgtus darba līgumus vai darba attiecības, dalībvalstis pēc apspriešanās ar darba devējiem un darba ņēmējiem atbilstīgi valsts tiesību aktiem, kolektīvajiem līgumiem vai praksei un/vai darba devēji un darba ņēmēji, ja nav attiecīgu tiesisku pasākumu, lai novērstu ļaunprātīgu izmantošanu, tā, lai ņemtu vērā konkrētu sektoru un/vai darba ņēmēju vajadzības, ievieš vienu vai vairākus no šādiem pasākumiem:

11

1977. gada 22. jūlijalegge n. 426 – Provvedimenti straordinari a sostegno delle attività musicali (Likums Nr. 426 par īpašajiem pasākumiem muzikālās darbības atbalstam) (1977. gada 28. jūlijaGURI Nr. 206) 3. pantā ir aizliegts “atjaunot darba tiesiskās attiecības, ja atbilstoši tiesību aktu vai līgumu noteikumiem uz noteiktu laiku slēgti līgumi ir pārkvalificējami par uz nenoteiktu laiku noslēgtiem darba līgumiem”, citādi tās nav spēkā.

12

2001. gada 6. septembradecreto legislativo n. 368 – Attuazione della direttiva 1999/70/CE relativa all’accordo quadro sul lavoro a tempo determinato concluso dall’UNICE, dal CEEP e dal CES (Leģislatīvais dekrēts Nr. 368 par Direktīvas 1999/70/EK par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku transponēšanu) (2001. gada 9. oktobraGURI Nr. 235), redakcijā, kas ir piemērojama faktiem pamatlietā (turpmāk tekstā – “Leģislatīvais dekrēts Nr. 368/2001”) 1. panta 1. punktā ir paredzēts, ka darbinieka uz nenoteiktu laiku noslēgts darba līgums ir parasta darba tiesisko attiecību forma, un tā 2. punktā ir noteikts, ka termiņš var tikt noteikts tehniska rakstura iemeslu dēļ, kas ir saistīti ar ražošanu, organizēšanu vai aizstāšanu, un šiem iemesliem jābūt paredzētiem rakstveidā.

13

Leģislatīvā dekrēta Nr. 368/2001 4. pantā ir paredzēts, ka uz noteiktu laiku noslēgta darba līguma termiņš ar darba ņēmēja piekrišanu var tikt pagarināts tikai tad, ja sākotnējais līguma darbības ilgums nepārsniedz trīs gadus. Pagarināšana ir pieļaujama tikai vienu reizi un ar nosacījumu, ka tā ir vajadzīga objektīvu iemeslu dēļ un tā attiecas uz to pašu darbību. Objektīvu iemeslu pierādīšanas pienākums ir darba devējam.

14

Saskaņā ar Leģislatīvā dekrēta Nr. 368/2001 5. pantu, ja secīgu līgumu noslēgšanas dēļ darba tiesiskās attiecības kopumā pārsniedz 36 mēnešu ilgumu, darba tiesiskās attiecības tiek uzskatītas par tādām, kas noslēgtas uz nenoteiktu laiku.

15

Saskaņā ar Leģislatīvā dekrēta Nr. 368/2001 11. panta 4. punktu tā 4. un 5. pantā paredzētie noteikumi nav piemērojami mūzikas producēšanas māksliniekiem un tehniskajam personālam.

16

2010. gada 30. aprīļadecreto‑legge n. 64 – recante disposizioni urgenti in materia di spettacolo e attività culturali (Dekrētlikums Nr. 64 par steidzamiem noteikumiem uzvedumu un kultūras pasākumu jomā) (2010. gada 30. aprīļaGURI Nr. 100), kas pārveidots par likumu ar grozījumiem, kuri izdarīti ar 2010. gada 29. jūnijalegge n. 100 (Likums Nr. 100) (2010. gada 30. jūnijaGURI Nr. 150, 2. lpp.), 3. panta 6. punktā ir noteikts, pirmkārt, ka 1977. gada 22. jūlija Likuma Nr. 426 par īpašajiem pasākumiem mūzikas darbības atbalstam 3. panta 4. un 5. punkts turpina būt piemērojams opermūzikas un simfoniskās mūzikas fondiem, lai arī tie ir pārveidoti par privāttiesību juridiskām personām, un, otrkārt, ka Leģislatīvā dekrēta Nr. 368/2001 1. panta 1. un 2. punkts nav piemērojami opermūzikas un simfoniskās mūzikas fondiem.

17

M. Sciotto strādāja par baletdejotāju Fondazione Teatro dell’Opera di Roma, pamatojoties uz vairākiem uz noteiktu laiku noslēgtiem līgumiem, kas tikuši pārslēgti dažādu māksliniecisku uzvedumu ietvaros, kuri bija ieplānoti laikposmā no 2007. gada 26. jūnija līdz 2011. gada 30. oktobrim.

18

Prasītāja pamatlietā, uzskatot, ka viņa pastāvīgi uzstājas teātra trupā un pilda tos pašus uzdevumus kā personāls, kurš pieņemts uz nenoteiktu laiku, 2012. gada 20. aprīlī cēla prasību Tribunale di Roma (Romas tiesa, Itālija), apgalvojot, ka tās darba līgumos nav konstatējama īpašu tehnisku, organizatorisku vai ražošanas prasību pastāvēšana, ar ko būtu attaisnojama to noslēgšana uz noteiktu laiku. Šīs prasības ietvaros tā lūdza konstatēt, ka termiņi, kas noteikti šajos līgumos, ir prettiesiski, pārkvalificēt tās darba tiesiskās attiecības par līgumiem uz nenoteiktu laiku un atlīdzināt nodarīto kaitējumu.

19

Ar 2013. gada 22. novembra spriedumu Tribunale di Roma (Romas tiesa) noraidīja šo prasību tādēļ, ka īpašais valsts tiesiskais regulējums, kas ir piemērojams opermūzikas un simfoniskās mūzikas fondiem, izslēdz to, ka viņai būtu piemērojami noteikumi, kas reglamentē vispārējo tiesību darba līgumus, un tātad ir šķērslis ar šo fondu noslēgto darba līgumu pārveidošanai par darba tiesiskām attiecībām uz nenoteiktu laiku.

20

Apelācijas sūdzībā, ko M. Sciotto iesniedza Corte d’appello di Roma (Romas apelācijas tiesa, Itālija), viņa, pamatojoties uz Tiesas 2015. gada 26. februāra spriedumu Komisija/Luksemburga (C‑238/14, EU:C:2015:128), apgalvo, ka īpašais valsts tiesiskais regulējums, kas ir piemērojams opermūzikas un simfoniskās mūzikas fondiem, neatbilst Savienības tiesībām.

21

Iesniedzējtiesa norāda, ka opermūzikas un simfoniskās mūzikas fondiem piemērojamais īpašais tiesiskais regulējums ir ļoti sarežģīts un trīs laikposmos šīs organizācijas bija mainījušas juridisko būtību, secīgi nomainot publisko tiesību juridiskās personas statusu uz publisko tiesību iestādes statusu un tad uz privāto tiesību juridiskās personas statusu.

22

Iesniedzējtiesa norāda, ka Leģislatīvā dekrēta Nr. 368/2001, kurš pieņemts trešajā laikposmā, 11. panta 4. punktā ir noteikts, ka šā leģislatīvā dekrēta 4. un 5. pantā paredzētie noteikumi nav piemērojami mūzikas producēšanas māksliniekiem un tehniskajam personālam. Turklāt 2013. gada 8. augustadecreto‑legge n. 91 – recante Disposizioni urgenti per la tutela, la valorizzazione e il rilancio dei beni e delle attivita’ culturali e del turismo (Dekrētlikums Nr. 91 par steidzamiem pasākumiem kultūras un tūrisma darbību aizsardzībai, novērtēšanai un stimulēšanai) (2013. gada 9. augustaGURI Nr. 186), kas ar 2013. gada 7. oktobralegge n. 112 (Likums Nr. 112) (2013. gada 8. oktobraGURI Nr. 236, 1. lpp.) ar grozījumiem pārveidots par likumu, 11. panta “Steidzami noteikumi opermūzikas un simfoniskās mūzikas fondu sakārtošanai un izcilas valsts mūzikas sistēmas stimulēšanai” 19. punktā ir noteikts, ka darba tiesiskās attiecības uz nenoteiktu laiku ar opermūzikas un simfoniskās mūzikas fondiem tiek ieviestas tikai atbilstoši publiskās atlases procedūrai.

23

Iesniedzējtiesai rodas jautājums, vai to darba ņēmēju aizsardzība, kas ar opermūzikas un simfoniskās mūzikas fondiem ir noslēguši secīgus uz noteiktu laiku noslēgtus darba līgumus par kopējo laikposmu, kurš pārsniedz trīs gadus, atbilst Savienības tiesību prasībām, jo šajā nozarē piemērojamajā valsts tiesiskajā regulējumā nav paredzēts, ka būtu jānorāda objektīvi iemesli līgumu pagarināšanai, tajā nav norāžu par līgumu maksimālo ilgumu, nav precizēts maksimālais uz noteiktu laiku slēgto līgumu pagarinājumu skaits, nav paredzēti līdzvērtīgi likumdošanas pasākumi un nav paredzēts, ka šajā nozarē līgumi tiek slēgti uz noteiktu laiku tikai personāla aizstāšanai.

24

Šādos apstākļos Corte d’appello di Roma (Romas apelācijas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai tāds valsts tiesiskais regulējums (kā 2010. gada 30. aprīļa Dekrētlikuma Nr. 64 [par steidzamiem noteikumiem teātra uzvedumu un kultūras pasākumu jomā], kas ar grozījumiem pārveidots par 2010. gada 29. jūnija Likumu Nr. 100, 3. panta 6. punkts, kurā ir noteikts, ka “katrā ziņā opermūzikas un simfoniskās mūzikas fondiem nepiemēro [Leģislatīvā dekrēta Nr. 368/2001] 1. panta 1. un 2. punktā paredzētos noteikumus”) ir pretrunā [Pamatnolīguma] 5. klauzulai?”

25

Ar šādi formulētu jautājumu iesniedzējtiesa lūdz Tiesu lemt par noteiktu valsts tiesību normu atbilstību Savienības tiesībām.

26

Atbildētāja pamatlietā apgalvo, ka šis lūgums ir nepieņemams, jo valsts tiesību interpretācija neesot Tiesas kompetencē.

27

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka LESD 267. pantā paredzētās sadarbības sistēmas pamatā ir skaidra funkciju sadale starp valsts tiesām un Tiesu. Saskaņā ar šo pantu uzsāktas tiesvedības ietvaros valsts tiesību normu interpretācija ir dalībvalstu tiesu, nevis Tiesas kompetencē un Tiesa nav tiesīga lemt par valsts tiesību normu atbilstību Savienības tiesībām. Tomēr Tiesas kompetencē ir sniegt iesniedzējtiesai visus Savienības tiesību interpretācijas elementus, kas tai ļauj izlemt jautājumu par valsts tiesību normu saderību ar Savienības tiesisko regulējumu (spriedums, 2015. gada 15. oktobris, Iglesias Gutiérrez un Rion Bea, C‑352/14 un C‑353/14, EU:C:2015:691, 21. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

28

Kaut arī ir taisnība, ka no uzdoto jautājumu formulējuma izriet, ka Tiesai tiek lūgts pieņemt nolēmumu par valsts tiesību normas saderību ar Savienības tiesībām, tomēr nekas Tiesai neliedz dot lietderīgu atbildi iesniedzējtiesai, sniedzot tai Savienības tiesību interpretācijas elementus, kas tai ļaus pašai pieņemt lēmumu par valsts tiesiskā regulējuma saderību ar Savienības tiesībām (spriedums, 2015. gada 15. oktobris, Iglesias Gutiérrez un Rion Bea, C‑352/14 un C‑353/14, EU:C:2015:691, 22. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

29

Līdz ar to uzdotais jautājums ir jāsaprot tādējādi, kas ar to būtībā tiek jautāts, vai Pamatnolīguma 5. klauzula ir jāinterpretē tādējādi, ka tai ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais, saskaņā ar kuru vispārīgās tiesību normas, kas reglamentē darba tiesiskās attiecības un kuru mērķis ir paredzēt sodu par secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu līgumu ļaunprātīgu izmantošanu, automātiski pārkvalificējot uz noteiktu laiku slēgtu līgumu par uz nenoteiktu laiku noslēgtu līgumu, ja darba tiesiskās attiecības turpinās pēc konkrētā datuma, nav piemērojamas opermūzikas un simfoniskās mūzikas fondu darbības nozarē.

30

Ir jāatgādina, ka Pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkta uzdevums ir, paredzot zināmu skaitu minimālo aizsardzības noteikumu darbinieku situācijas nedrošības novēršanai, īstenot vienu no šī pamatnolīguma mērķiem, proti, ierobežot secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu vai darba attiecību izmantošanu, kura uzskatāma par iespējamu ļaunprātīgas izmantošanas līdzekli, kas kaitē darba ņēmējiem (spriedumi, 2006. gada 4. jūlijs, Adeneler u.c., C‑212/04, EU:C:2006:443, 63. punkts; 2014. gada 26. novembris, Mascolo u.c., C‑22/13, no C‑61/13 līdz C‑63/13 un C‑418/13, EU:C:2014:2401, 72. punkts, kā arī 2018. gada 7. marts, Santoro, C‑494/16, EU:C:2018:166, 25. punkts).

31

Proti, kā izriet no Pamatnolīguma preambulas otrās daļas, kā arī no minētā pamatnolīguma vispārīgo apsvērumu 6. līdz 8. punkta, darba stabilitāte tiek uzskatīta par būtisku apstākli darba ņēmēju aizsardzībā, toties uz noteiktu laiku noslēgtie darba līgumi gan darba devēju, gan darba ņēmēju vajadzībām var atbilst tikai noteiktos apstākļos (spriedumi, 2014. gada 26. novembris, Mascolo u.c., C‑22/13 no C‑61/13 līdz C‑63/13 un C‑418/13, EU:C:2014:2401, 73. punkts; 2015. gada 26. februāris, Komisija/Luksemburga, C‑238/14, EU:C:2015:128, 36. punkts, kā arī 2016. gada 14. septembris, Pérez López, C‑16/15, EU:C:2016:679, 27. punkts).

32

Tādējādi Pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punktā, lai novērstu secīgu darba līgumu vai darba attiecību uz noteiktu laiku ļaunprātīgu izmantošanu, dalībvalstīm ir paredzēts pienākums efektīvi un saistoši paredzēt vismaz vienu no tajā uzskaitītajiem pasākumiem, ja šo valstu tiesībās nav paredzēti līdzvērtīgi tiesiski pasākumi. Šīs klauzulas 1. punkta a)–c) apakšpunktā šādi uzskaitītie pasākumi, kas pēc skaita ir trīs, attiecas respektīvi uz objektīviem iemesliem, kuri attaisno šādu darba līgumu vai attiecību atjaunošanu, šo secīgo darba līgumu vai darba attiecību maksimālo ilgumu un to atjaunojumu (spriedumi, 2014. gada 26. novembris, Mascolo u.c., C‑22/13, no C‑61/13 līdz C‑63/13 un C‑418/13, EU:C:2014:2401, 74. punkts; 2015. gada 26. februāris, Komisija/Luksemburga, C‑238/14, EU:C:2015:128, 37. punkts, kā arī 2018. gada 7. marts, Santoro, C‑494/16, EU:C:2018:166, 26. punkts).

33

Dalībvalstīm šajā ziņā ir liela rīcības brīvība, jo tām ir izvēle izmantot vienu vai vairākus no Pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkta a)–c) apakšpunktā uzskaitītajiem pasākumiem vai arī jau pastāvošus līdzvērtīgus tiesiskus pasākumus (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2014. gada 26. novembris, Mascolo u.c., C‑22/13, no C‑61/13 līdz C‑63/13 un C‑418/13, EU:C:2014:2401, 75. punkts; 2015. gada 26. februāris, Komisija/Luksemburga, C‑238/14, EU:C:2015:128, 38. punkts, kā arī 2018. gada 7. marts, Santoro, C‑494/16, EU:C:2018:166, 27. punkts).

34

Šādi Pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punktā dalībvalstīm ir paredzēts vispārējs mērķis novērst šādu ļaunprātīgu izmantošanu, atstājot to ziņā izvēli attiecībā uz šī mērķa sasniegšanas līdzekļiem, ja vien netiek apdraudēta Pamatnolīguma lietderīgā iedarbība vai mērķis (spriedumi, 2014. gada 26. novembris, Mascolo u.c., C‑22/13, no C‑61/13 līdz C‑63/13 un C‑418/13, EU:C:2014:2401, 76. punkts; 2015. gada 26. februāris, Komisija/Luksemburga, C‑238/14, EU:C:2015:128, 39. punkts, kā arī 2018. gada 7. marts, Santoro, C‑494/16, EU:C:2018:166, 28. punkts).

35

Turklāt, kā izriet no Pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkta un atbilstoši tā preambulas trešajai daļai, kā arī tā vispārīgo apsvērumu 8. un 10. punktam Pamatnolīguma ieviešanas kontekstā dalībvalstīm ir iespēja – ciktāl tas ir objektīvi attaisnojams – ņemt vērā attiecīgo darbības nozaru un/vai darba ņēmēju kategoriju īpašās vajadzības (spriedumi, 2014. gada 26. novembris, Mascolo u.c., C‑22/13, no C‑61/13 līdz C‑63/13 un C‑418/13, EU:C:2014:2401, 70. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2015. gada 26. februāris, Komisija/Luksemburga, C‑238/14, EU:C:2015:128, 40. punkts).

36

Šajā gadījumā nav strīda par to, ka attiecīgais valsts tiesiskais regulējums pamatlietā ļauj opermūzikas un simfoniskās mūzikas fondu nozarē pieņemt darbā darbiniekus, uz noteiktu laiku noslēdzot secīgus darba līgumus, un tajā nav paredzēti nekādi ierobežojumi, kas minēti Pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkta b) un c) apakšpunktā, attiecībā uz šo līgumu kopējo maksimālo ilgumu vai to pagarinājumu skaitu. Konkrēti, no lēmuma lūgt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka darba līgumi minētajā nozarē ir skaidri izslēgti no tās valsts tiesību normas piemērošanas jomas, kurā pēc noteikta laika ir ļauts secīgi uz noteiktu laiku noslēgtus darba līgumus pārkvalificēt par darba tiesiskajām attiecībām uz nenoteiktu laiku.

37

Ciktāl no lēmuma lūgt prejudiciālu nolēmumu arī izriet, ka minētajā tiesiskajā regulējumā attiecībā uz personālu, kas nodarbināts uz noteiktu laiku opermūzikas un simfoniskās mūzikas fondu nozarē, nav paredzēts neviens līdzvērtīgs tiesisks pasākums tam, kurš paredzēts Pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punktā, ir jāpārbauda, vai secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu izmantošana šajā nozarē var būt attaisnota ar objektīviem iemesliem Pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē.

38

Proti, kā izriet no šā Pamatnolīguma vispārīgo apsvērumu 7. punkta, puses, kas parakstījušas Pamatnolīgumu, ir uzskatījušas, ka uz objektīviem iemesliem balstīta līguma slēgšana uz noteiktu laiku ir veids, kā novērst ļaunprātīgu rīcību (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2014. gada 26. novembris, Mascolo u.c., C‑22/13, no C‑61/13 līdz C‑63/13 un C‑418/13, EU:C:2014:2401, 86. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2015. gada 26. februāris, Komisija/Luksemburga, C‑238/14, EU:C:2015:128, 43. punkts).

39

Šajā ziņā, runājot par jēdzienu “objektīvi iemesli”, tas ir jāsaprot kā tāds, kas ir saistīts ar precīziem un konkrētiem apstākļiem, kuri raksturo noteiktu darbību un līdz ar to konkrētajā kontekstā var attaisnot secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu izmantošanu. Šos apstākļus it īpaši var izraisīt uzdevumu, kuru izpildei šādi līgumi ir noslēgti, īpašais raksturs un to raksturīgās pazīmes vai attiecīgos gadījumos dalībvalsts sociālās politikas jomā sasniedzamais likumīgais mērķis (spriedumi, 2014. gada 26. novembris, Mascolo u.c., C‑22/13, no C‑61/13 līdz C‑63/13 un C‑418/13, EU:C:2014:2401, 87. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2015. gada 26. februāris, Komisija/Luksemburga, C‑238/14, EU:C:2015:128, 44. punkts).

40

Savukārt valsts tiesību noteikums, kurā ar likuma vai reglamentējošu tiesību normu tikai vispārīgi un abstrakti tiek atļauta secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu izmantošana, neatbilst šī sprieduma iepriekšējā punktā precizētajām prasībām. Proti, šāda tīri formāla rakstura norma neļauj atvasināt objektīvus un pārskatāmus kritērijus, kas ļautu pārbaudīt, vai tiešām šādu līgumu atjaunošana atbilst patiesai vajadzībai un ir piemērota un vajadzīga attiecīgā mērķa sasniegšanai. Šāda norma tādējādi ietver reālu risku izraisīt šāda veida līgumu ļaunprātīgu izmantošanu un līdz ar to nav saderīga ar Pamatnolīguma mērķi un lietderīgo iedarbību (spriedumi, 2014. gada 26. novembris,Mascolo u.c., C‑22/13, no C‑61/13 līdz C‑63/13 un C‑418/13, EU:C:2014:2401, 88. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2015. gada 26. februāris, Komisija/Luksemburga, C‑238/14, EU:C:2015:128, 45. punkts).

41

Itālijas valdība uzskata, ka attiecīgajā valsts tiesiskajā regulējumā pamatlietā nav ieviesta vispārīga un abstrakta atļauja izmantot secīgi uz noteiktu laiku noslēgtus darba līgumus, bet tieši otrādi – paredz īpašus un precīzus noteikumus šajā jomā.

42

Itālijas valdība vispirms būtībā uzsver, ka tādi opermūzikas un simfoniskās mūzikas fondi kā atbildētāja pamatlietā ir pielīdzināmi publisko tiesību vienībām, lai gan tās tiek izveidotas privāttiesību juridisko personu formā. Tad tā pamatojas uz faktu, ka darba līgumi šo fondu darbības jomā tradicionāli tiek noslēgti uz noteiktu laiku, un šajā saistībā īpaši norāda, ka tam ir konstitucionāli aizsargāts mērķis – attīstīt Itālijas kultūru un saglabāt Itālijas vēsturisko un mākslas mantojumu. Turklāt tā uzsver šai nozarei piemītošās īpatnības, ciktāl katrs mākslinieciskais priekšnesums ir īpašs un tam noslēgtais darba līgums noteikti atšķiras no tiem, kas noslēgti iepriekšējam mākslinieciskajam priekšnesumam. Visbeidzot Itālijas valdība skaidro, ka tiesību aktos paredzētais aizliegums minētajā nozarē pārveidot uz noteiktu laiku noslēgtus darba līgumus par darba tiesiskām attiecībām uz nenoteiktu laiku ir pamatots ar diviem apsvērumiem, kas ir cieši saistīti ar tādu vienību neatdalāmo publisko tiesību raksturu kā atbildētāja pamatlietā, kur viens ir saistīts ar vajadzību ietvert publiskos izdevumus, kas saistīti ar šādu vienību finansēšanu, bet otrais ir vērsts uz tāda noteikuma apiešanas novēršanu, saskaņā ar kuru darba ņēmēju pieņemšana darbā uz nenoteiktu laiku ir pakļauta konkursa rīkošanai. Itālijas valdība uzskata, ka darba ņēmēju aizsardzība ir pietiekami nodrošināta, atbildību uzliekot opermūzikas un simfoniskās mūzikas fondu vadītājiem, ja viņi izmanto piemērojamām tiesību normām pretrunā esošus līgumus.

43

Runājot, pirmkārt, par argumentu par tādu opermūzikas un simfoniskās mūzikas fondu kā atbildētāja pamatlietā publisko raksturu, ir jāuzsver, ka šāds raksturs neietekmē aizsardzību, kas darba ņēmējam pienākas atbilstoši Pamatnolīguma 5. klauzulai. Proti, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Direktīva 1999/70 un Pamatnolīgums ir piemērojami arī uz noteiktu laiku ar pārvaldes iestādēm un citām publiskā sektora iestādēm noslēgtiem darba līgumiem (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2006. gada 4. jūlijs, Adeneler u.c., C‑212/04, EU:C:2006:443, 54. punkts, kā arī 2006. gada 7. septembris, Vassallo, C‑180/04, EU:C:2006:518, 32. punkts), jo jēdziena “noteikta laika darba ņēmējs” definīcija Pamatnolīguma 3. klauzulas 1. punkta izpratnē ietver visus darba ņēmējus, nešķirojot atkarībā no tā, vai darba devējs, ar kuru tie ir saistīti, ir publisko vai privāto tiesību subjekts (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2006. gada 4. jūlijs, Adeneler u.c., C‑212/04, EU:C:2006:443, 56. punkts; 2014. gada 26. novembris, Mascolo u.c., C‑22/13, no C‑61/13 līdz C‑63/13 un C‑418/13, EU:C:2014:2401, 67. punkts, kā arī 2016. gada 14. septembris, Pérez López, C‑16/15, EU:C:2016:679, 24. punkts).

44

Otrkārt, runājot par argumentu, ka darba līgumi opermūzikas un simfoniskās mūzikas fondu darbības nozarē tradicionāli tiek noslēgti uz noteiktu laiku, ir jākonstatē, ka tam, ka dalībvalsts atsaucas uz agrāko noteikumu turpinātību, lai atbrīvotos no vispārīga pienākuma ievērot Pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punktu, proti, efektīvi un saistoši paredzēt vismaz vienu no tajā uzskaitītajiem pasākumiem, kuru mērķis ir novērst secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu ļaunprātīgu izmantošanu, ne tikai nav juridiska pamata šā pamatnolīguma noteikumos, bet tas arī ir skaidri pretrunā vienam no tajā paredzētajiem un šā sprieduma 31. punktā atgādinātajiem mērķiem, proti, nodarbinātības stabilitātes mērķim, kurš ir izstrādāts kā būtisks darba ņēmēju aizsardzības elements, un līdz ar to būtiski ierobežo to personu kategorijas, kurām var tikt piemēroti šajā klauzulā paredzētie aizsardzības pasākumi.

45

Turklāt ir jānorāda – pat ja Itālijas kultūras attīstība, kā arī Itālijas vēsturiskā un mākslas mantojuma saglabāšana var tikt uzskatīti par konstitucionālās aizsardzības vērtiem mērķiem, Itālijas valdība neizskaidro, kādēļ šo mērķu sasniegšanai būtu vajadzīgs, ka darba devēji kultūras un mākslas nozarē pieņem darbā personālu tikai uz noteiktu laiku. Proti, nešķiet, ka šajā nozarē, atšķirībā no citiem sabiedriskā labuma dienestiem, tādiem kā valsts veselības vai izglītības dienesti, būtu pastāvīgi jālīdzsvaro tajā nodarbināto darba ņēmēju skaits un iespējamo lietotāju skaits vai ka tajā būtu jāsniedz aprūpes pakalpojumi, kas ir jānodrošina pastāvīgi, vai būtu citi grūti paredzami faktori.

46

Treškārt, runājot par argumentu, kurš attiecas uz opermūzikas un simfoniskās mūzikas fondu darbības nozares īpatnībām, – patiešām, mākslas priekšnesumu gada plānošanai darba devējam noteikti rodas pagaidu vajadzības pieņemšanas darbā jomā.

47

Tādējādi darba ņēmēja pieņemšana darbā uz laiku, lai būtībā apmierinātu darba devēja pagaidu un īpašas vajadzības personāla jomā, principā var būt “objektīvs iemesls” Pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2014. gada 26. novembris, Mascolo u.c., C‑22/13, no C‑61/13 līdz C‑63/13 un C‑418/13, EU:C:2014:2401, 91. punkts, kā arī 2016. gada 14. septembris, Pérez López, C‑16/15, EU:C:2016:679, 44. punkts).

48

Proti, mākslas vai tehniskās prasības, kas ir saistītas ar teātra priekšnesumu, var būt tādas, ka šāda personāla pieņemšana darbā uz laiku ir nepieciešama. Tas ir tāpat, ja ir jāaizstāj mākslinieks vai tehniskais darbinieks, kurš nav pieejams, tostarp slimības vai maternitātes dēļ.

49

Turpretim nav pieļaujams, ka uz noteiktu laiku noslēgti darba līgumi tiek atjaunoti, lai pastāvīgi un ilgstoši pildītu tādus uzdevumus attiecīgajās kultūras iestādēs, kas ir ierasti opermūzikas un simfoniskās mūzikas fondu nozarē.

50

Šajā ziņā, lai būtu ievērots Pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkta a) apakšpunkts, ir konkrēti jāpārbauda, vai secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu vai darba attiecību atjaunošanas mērķis ir segt pagaidu vajadzības.

51

Pirmkārt, pamatlietā aplūkotajā valsts tiesiskajā regulējumā tajā ieviestā atkāpe no vispārējām tiesību normām, kuras ir piemērojamas darba līgumiem un kuru mērķis ir sodīt par secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu ļaunprātīgu izmantošanu, nav pakļauta nekādam šāda veida nosacījumam.

52

Otrkārt, nešķiet, ka pamatlietā aplūkoto secīgi noslēgto darba līgumu noslēgšana būtu atbildusi tikai darba devēja pagaidu vajadzībām, bet ka tā drīzāk ir attiekusies uz tā ierastām plānošanas vajadzībām.

53

Lai arī dažādu uzvedumu gada plānošanai var būt vajadzīgs pieņemt darbā īpašu vai papildu personālu, tomēr no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem neizriet, kādēļ mākslinieciski priekšnesumi, kuriem tika noslēgti prasītājas pamatlietā līgumi, būtu specifiski, nedz arī kādu iemeslu dēļ tiem būtu tikai pagaidu vajadzība personāla ziņā.

54

Turklāt dažādie uz noteiktu laiku noslēgtie darba līgumi, ar kuriem prasītāja tikusi pieņemta darbā, paredzēja līdzīgu uzdevumu pildīšanu vairāku gadu garumā, un tādēļ šīs darba tiesiskās attiecības varēja būt apmierinājušas nevis pagaidu, bet – tieši otrādi – ilgstošas vajadzības, kas tomēr ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

55

Ceturtkārt, runājot par argumentiem saistībā ar budžetāriem apsvērumiem, ir jāatgādina, ka, lai gan šādi apsvērumi var būt dalībvalsts sociālās politikas izvēles pamatā un ietekmēt sociālās aizsardzības pasākumu, ko tā vēlas pieņemt, raksturu vai apjomu, tie tomēr paši par sevi neveido mērķi, uz kura sasniegšanu šī politika ir vērsta, un tādējādi nevar attaisnot to, ka nepastāv nekādi pasākumi secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu ļaunprātīgas izmantošanas novēršanai Pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkta izpratnē (spriedums, 2014. gada 26. novembris, Mascolo u.c., C‑22/13, no C‑61/13 līdz C‑63/13 un C‑418/13, EU:C:2014:2401, 110. punkts, kā arī rīkojums, 2016. gada 21. septembris, Popescu, C‑614/15, EU:C:2016:726, 63. punkts).

56

Piektkārt, ir jāatgādina, ka valsts tiesiskais regulējums, kurā darbinieku aizvietošanai ir ļauts pagarināt secīgus uz noteiktu laiku noslēgtus darba līgumus, gaidot tāda konkursa procedūras iznākumu, kurš organizēts, lai uz nenoteiktu laiku pieņemtu darbā darba ņēmējus, pats par sevi nav pretrunā Pamatnolīgumam un var būt attaisnots ar objektīvu iemeslu.

57

Tomēr šā iemesla konkrētajai piemērošanai, ņemot vērā attiecīgās darbības īpatnības un tās izpildes apstākļus, ir jāatbilst Pamatnolīguma prasībām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 26. novembris, Mascolo u.c., C‑22/13, no C‑61/13 līdz C‑63/13 un C‑418/13, EU:C:2014:2401, 91. un 99. punkts, kā arī rīkojumu, 2016. gada 21. septembris, Popescu, C‑614/15, EU:C:2016:726, 64. punkts).

58

Šajā gadījumā Tiesas rīcībā esošajos lietas materiālos nav nekādas informācijas par prasītājas pamatlietā iespēju piedalīties tās darba devēja organizētajos konkursos vai pat par šādu procedūru pastāvēšanu.

59

Visbeidzot, runājot par valsts tiesību aktos paredzēto aizliegumu opermūzikas un simfoniskās mūzikas fondu nozarē pārveidot uz noteiktu laiku noslēgtus darba līgumus par darba tiesiskajām attiecībām uz nenoteiktu laiku, ir jāatgādina, ka Pamatnolīgumā dalībvalstīm nav noteikts vispārīgs pienākums paredzēt uz noteiktu laiku noslēgtu līgumu pārveidošanu līgumos, kas noslēgti uz nenoteiktu laiku. Saskaņā ar Pamatnolīguma 5. klauzulas 2. punktu dalībvalstīm principā paliek iespēja noteikt, kādos apstākļos uz noteiktu laiku slēgtus darba līgumus vai darba attiecības uzskata par noslēgtām uz nenoteiktu laiku. No tā izriet, ka Pamatnolīgumā nav izvirzīti nosacījumi, kādos var tikt izmantoti uz noteiktu laiku slēgti līgumi (spriedums, 2014. gada 26. novembris, Mascolo u.c., C‑22/13, no C‑61/13 līdz C‑63/13 un C‑418/13, EU:C:2014:2401, 80. punkts, kā arī rīkojums, 2014. gada 11. decembris, León Medialdea, C‑86/14, nav publicēts, EU:C:2014:2447, 47. punkts).

60

Tomēr, lai tādu tiesisko regulējumu kā pamatlietā aplūkotais, kurā opermūzikas un simfoniskās mūzikas fondu nozarē ir aizliegts secīgus uz noteiktu laiku noslēgtus darba līgumus pārveidot par uz nenoteiktu laiku noslēgtu darba līgumu, varētu uzskatīt par atbilstošu Pamatnolīgumam, attiecīgās dalībvalsts iekšējā tiesību sistēmā attiecībā uz minēto nozari ir jāpastāv kādam citam efektīvam pasākumam, lai novērstu secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu ļaunprātīgu izmantošanu un vajadzības gadījumā sodītu par to (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2016. gada 14. septembris, Martínez Andrés un Castrejana López, C‑184/15 un C‑197/15, EU:C:2016:680, 41. punkts, kā arī 2018. gada 7. marts, Santoro, C‑494/16, EU:C:2018:166, 34. punkts).

61

Nav strīda par to, ka opermūzikas un simfoniskās mūzikas fondu nozares darba ņēmējiem pat ļaunprātīgas izmantošanas gadījumā nav tiesību uz to, lai viņu uz noteiktu laiku noslēgtie darba līgumi tiktu pārkvalificēti par darba tiesiskajām attiecībām uz nenoteiktu laiku, kā arī nepienākas cita veida aizsardzība, piemēram, ierobežojuma noteikšana iespējai izmantot uz noteiktu laiku noslēgtus darba līgumus.

62

No minētā izriet, ka Itālijas tiesību sistēmā opermūzikas un simfoniskās mūzikas fondu nozarē nepastāv neviens efektīvs pasākums šā sprieduma 60. punktā minētās judikatūras izpratnē, ar ko tiktu sodīta ļaunprātīga uz noteiktu laiku slēgtu līgumu izmantošana, lai arī – atšķirībā no darba ņēmējiem, uz ko attiecās lieta, kurā pasludināts 2018. gada 7. marta spriedums Santoro (C‑494/16, EU:C:2018:166, 35. un 36. punkts), – personāls šajā nozarē nevar pretendēt uz atlīdzību par nodarīto kaitējumu.

63

Attiecībā uz vadītāju atbildību, ko minējusi Itālijas valdība kā efektīvu pasākumu, ir jāatgādina, ka valsts tiesību aktos administrācijām no atbildīgajiem vadītājiem ir jāatgūst darba ņēmējiem maksātās summas atlīdzībai par nodarīto kaitējumu tādu tiesību normu pārkāpuma dēļ, kas attiecas uz pieņemšanu darbā un nodarbinātību, ja minētais pārkāpums ir tīšs vai rodas nopietna pārkāpuma rezultātā. Tomēr šis administrāciju pienākums ir tikai viens no vairākiem citiem pasākumiem, lai novērstu un sodītu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu ļaunprātīgu izmantošanu, un iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai saukšana pie šīs atbildības ir pietiekami efektīva un atturoša, lai nodrošinātu saskaņā ar Pamatnolīgumu pieņemto normu pilnīgu efektivitāti (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 7. marts, Santoro, C‑494/16, EU:C:2018:166, 52. un 53. punkts).

64

Šajā ziņā, ja Savienības tiesībās nav paredzētas īpašas sankcijas gadījumos, kad ļaunprātīga izmantošana tomēr tiek konstatēta, valsts iestādēm ir jāparedz piemēroti pasākumi šādas situācijas atrisināšanai, kuriem jābūt ne tikai samērīgiem, bet arī pietiekami efektīviem un preventīviem, lai nodrošinātu Pamatnolīguma piemērošanai pieņemto normu pilnīgu efektivitāti (spriedumi, 2014. gada 26. novembris, Mascolo u.c., C‑22/13, no C‑61/13 līdz C‑63/13 un C‑418/13, EU:C:2014:2401, 77. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2018. gada 7. marts, Santoro, C‑494/16, EU:C:2018:166, 29. punkts).

65

No tā izriet, ka gadījumos, kad notikusi secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu vai nodibinātu darba tiesisko attiecību ļaunprātīga izmantošana, ir jābūt iespējai piemērot pasākumu, kas sniedz efektīvas un līdzvērtīgas darbinieku aizsardzības garantijas, lai atbilstīgi sodītu par šo ļaunprātīgo izmantošanu un novērstu Savienības tiesību pārkāpuma sekas (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2014. gada 26. novembris, Mascolo u.c., C‑22/13, no C‑61/13 līdz C‑63/13 un C‑418/13, EU:C:2014:2401, 79. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2018. gada 7. marts, Santoro, C‑494/16, EU:C:2018:166, 31. punkts).

66

Tādējādi, ja iesniedzējtiesai nāktos konstatēt, ka attiecīgajā valsts tiesiskajā regulējumā nav neviena cita efektīva pasākuma, lai novērstu un sodītu par iespējami konstatētu ļaunprātīgu izmantošanu attiecībā uz personālu opermūzikas un simfoniskās mūzikas fondu nozarē, šāda situācija apdraudētu Pamatnolīguma 5. klauzulas mērķi un lietderīgo iedarbību.

67

Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai dalībvalstu pienākums, kas izriet no kādas direktīvas, – sasniegt tajā paredzēto rezultātu, kā arī to pienākums atbilstoši LES 4. pantam veikt visus vispārīgos vai īpašos pasākumus, kas ir piemēroti šī pienākuma izpildes nodrošināšanai, attiecas uz visām dalībvalstu iestādēm, ieskaitot tiesu iestādes – atbilstoši to kompetencei (spriedums, 2016. gada 14. septembris, Martínez Andrés un Castrejana López, C‑184/15 un C‑197/15, EU:C:2016:680, 50. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

68

Tāpēc attiecīgās dalībvalsts tiesām ir jānodrošina Pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkta ievērošana, rūpējoties par to, lai darba ņēmēji, kas cietuši no ļaunprātīgas izmantošanas, kura izriet no secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu izmantošanas, netiktu atturēti – cerot, ka arī turpmāk viņi tiks nodarbināti konkrētajā nozarē, – atsaukties valsts iestādēs, tostarp tiesās, uz tiesībām, kas rodas, valsts tiesiskajā regulējumā ieviešot visus Pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punktā paredzētos preventīvos pasākumus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 14. septembris, Martínez Andrés un Castrejana López, C‑184/15 un C‑197/15, EU:C:2016:680, 51. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

69

Konkrētāk, tiesai, kurā ir celta prasība, tad, ja secīgi uz noteiktu laiku noslēgti darba līgumi ir tikuši izmantoti ļaunprātīgi, atbilstošajām valsts tiesību normām pēc iespējas ir jāsniedz tāda interpretācija un piemērošana, ar kuru būtu iespējams pienācīgi sodīt par šo ļaunprātīgo izmantošanu un novērst Savienības tiesību pārkāpuma sekas (rīkojums, 2014. gada 11. decembris, León Medialdea, C‑86/14, nav publicēts, EU:C:2014:2447, 56. punkts).

70

Šajā gadījumā, ņemot vērā, ka attiecīgais valsts tiesiskais regulējums pamatlietā ietver noteikumus, kas piemērojami vispārējām tiesībām pakļautajiem līgumiem un kas paredzēti, lai sodītu par secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu līgumu ļaunprātīgu izmantošanu, paredzot, ka uz noteiktu laiku slēgti līgumi automātiski tiek pārkvalificēti par uz nenoteiktu laiku noslēgtiem līgumiem, ja darba tiesiskās attiecības turpinās pēc konkrētā datuma, šā noteikuma piemērošana pamatlietā varētu būt šādas ļaunprātīgas izmantošanas preventīvs pasākums Pamatnolīguma 5. klauzulas izpratnē.

71

Katrā ziņā, kā apgalvojusi Komisija, tā kā attiecīgais valsts tiesiskais regulējums pamatlietā opermūzikas un simfoniskās mūzikas fondu nozarē nekādā gadījumā neļauj uz noteiktu laiku noslēgtus darba līgumus pārveidot par līgumu uz nenoteiktu laiku, ar to var tikt ieviesta diskriminācija starp minētās nozares noteikta laika darba ņēmējiem un citu nozaru noteikta laika darba ņēmējiem, jo pēdējie minētie pēc viņu darba līgumu pārkvalificēšanas tādu tiesību normu pārkāpuma gadījumā, kas attiecas uz līgumu uz noteiktu laiku noslēgšanu, var kļūt par salīdzināmiem pastāvīgajiem darba ņēmējiem Pamatnolīguma 4. klauzulas 1. punkta izpratnē.

72

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Pamatnolīguma 5. klauzula ir jāinterpretē tādējādi, ka tai ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais, saskaņā ar kuru vispārīgās tiesību normas, kas reglamentē darba tiesiskās attiecības un kuru mērķis ir paredzēt sodu par secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu līgumu ļaunprātīgu izmantošanu, automātiski pārkvalificējot uz noteiktu laiku slēgtu līgumu par uz nenoteiktu laiku noslēgtu līgumu, ja darba tiesiskās attiecības turpinās pēc konkrētā datuma, nav piemērojamas opermūzikas un simfoniskās mūzikas fondu darbības nozarē, ja valsts tiesību sistēmā nav neviena cita efektīva līdzekļa, lai sodītu par ļaunprātīgu izmantošanu, kas konstatēta šajā nozarē.

73

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (desmitā palāta) nospriež:

1999. gada 18. martā noslēgtā Pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku, kas ir ietverts Padomes Direktīvas 1999/70/EK (1999. gada 28. jūnijs) par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku, 5. klauzula ir jāinterpretē tādējādi, ka tai ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais, saskaņā ar kuru vispārīgās tiesību normas, kas reglamentē darba tiesiskās attiecības un kuru mērķis ir paredzēt sodu par secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu līgumu ļaunprātīgu izmantošanu, automātiski pārkvalificējot uz noteiktu laiku slēgtu līgumu par uz nenoteiktu laiku noslēgtu līgumu, ja darba tiesiskās attiecības turpinās pēc konkrētā datuma, nav piemērojamas opermūzikas un simfoniskās mūzikas fondu darbības nozarē, ja valsts tiesību sistēmā nav neviena cita efektīva līdzekļa, lai sodītu par ļaunprātīgu izmantošanu, kas konstatēta šajā nozarē.