Lieta C‑180/04

Andrea Vassallo

pret

Azienda Ospedaliera Ospedale San Martino di Genova e Cliniche Universitarie Convenzionate

(Tribunale di Genova lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Direktīva 1999/70/EK – Pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku 1. klauzulas b) apakšpunkts un 5. klauzula – Darba attiecību uz nenoteiktu laiku izveidošanās, ja tiek pārkāpti noteikumi par secīgiem uz noteiktu laiku slēgtiem darba līgumiem – Iespēja piemērot atkāpi valsts pārvaldes jomā noslēgtajiem darba līgumiem

Sprieduma kopsavilkums

Sociālā politika – UNICE, CEEP un EAK noslēgtais pamatnolīgums par darbu uz noteiktu laiku – Direktīva 1999/70

(Padomes Direktīvas 1999/70 pielikuma 1. klauzulas b) apakšpunkts un 5. klauzula)

Pamatnolīgums par darbu uz noteiktu laiku, kurš iekļauts pielikumā Direktīvai 1999/70 par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku, ir interpretējams tādējādi, ka tam principā nav pretējs tāds valsts tiesiskais regulējums, ar kuru ir aizliegta tādu darba līgumu vai darba attiecību uz noteiktu laiku, kas izveidojas, ļaunprātīgi izmantojot secīgus uz noteiktu laiku noslēgtus darba līgumus vai darba attiecības ar publiskā sektora darba devēju, pārveidošana par darba līgumiem vai attiecībām uz nenoteiktu laiku, pat ja šāda pārveidošana ir paredzēta attiecībā uz darba līgumiem un darba attiecībām ar privātā sektora darba devēju, ja šajā tiesiskajā regulējumā ir ietverts cits efektīvs pasākums, lai novērstu un vajadzības gadījumā sodītu publiskā sektora darba devēju par secīgu darba līgumu vai darba attiecību uz noteiktu laiku ļaunprātīgu izmantošanu.

(sal. ar 42. punktu un rezolutīvo daļu)

TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)

2006. gada 7. septembrī (*)

Direktīva 1999/70/EK – Pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku 1. klauzulas b) apakšpunkts un 5. klauzula – Darba attiecību uz nenoteiktu laiku izveidošanās, ja tiek pārkāpti noteikumi par secīgiem uz noteiktu laiku slēgtiem darba līgumiem – Iespēja piemērot atkāpi valsts pārvaldes jomā noslēgtajiem darba līgumiem

Lieta C‑180/04

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam,

ko Tribunale di Genova (Itālija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2004. gada 15. martā un kas Tiesā reģistrēts 2004. gada 16. aprīlī, tiesvedībā

Andrea Vassallo

pret

Azienda Ospedaliera Ospedale San Martino di Genova e Cliniche Universitarie Convenzionate.

TIESA (otrā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs K. V. A. Timmermanss [C. W. A. Timmermans], tiesneši R. Šintgens [R. Schintgen] (referents), R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta], Dž. Arestis [G. Arestis] un J. Klučka [J. Klučka],

ģenerāladvokāts M. Pojarešs Maduru [M. Poiares Maduro],

sekretāre M. Fereira [M. Ferreira],

ņemot vērā rakstveida procesu un tiesas sēdi 2005. gada 14. jūlijā,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–        M. Vasallo [M. Vassallo] vārdā – Dž. Beljeni [G. Bellieni] un A. Lanata [A. Lanata], avvocati,

–        Azienda Ospedaliera Ospedale San Martino di Genova e Cliniche Universitarie Convenzionate vārdā – K. Čiminelli [C. Ciminelli], avvocato,

–        Itālijas valdības vārdā – I. M. Bragulja [I. M. Braguglia], pārstāvis, kam palīdz P. Džentili [P. Gentili], avvocato dello Stato,

–        Grieķijas valdības vārdā – A. Samoni‑Randu [A. Samoni‑Rantou] un E. Mamuna [E. Mamouna], kā arī M. Apesoss [M. Apessos] un I. Bakopuls [I. Bakopoulos], pārstāvji,

–        Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – N. Jerela [N. Yerrell] un A. Aresu [A. Aresu], pārstāvji,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus tiesas sēdē 2005. gada 20. septembrī,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt 1. klauzulas b) apakšpunktu un 5. klauzulu 1999. gada 18. martā noslēgtajā pamatnolīgumā par darbu uz noteiktu laiku (turpmāk tekstā – “pamatnolīgums”), kas ietverts pielikumā Padomes 1999. gada 28. jūnija Direktīvai 1999/70/EK par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku (OV L 175, 43. lpp).

2        Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp A. Vasallo un viņa darba devēju, Azienda Ospedaliera Ospedale San Martino di Genova e Cliniche Universitarie Convenzionate (ārstniecības iestāde, San Martino slimnīca Dženovā un apstiprinātās universitāšu klīnikas, turpmāk tekstā – “ārstniecības iestāde”), par darba līguma, kas prasītāju saistīja ar atbildētāju, neatjaunošanu.

 Atbilstošās tiesību normas

 Kopienu tiesiskais regulējums

3        Saskaņā ar pamatnolīguma 1. klauzulu tā “mērķis ir:

a)      uzlabot noteikta darba laika darba kvalitāti, nodrošinot diskriminācijas aizlieguma principa ievērošanu;

b)      radīt kārtību, lai novērstu ļaunprātīgu izmantošanu, kas rodas, piemērojot uz noteiktu laiku slēgtu darba līgumu vai attiecību tiesisko pārmantojamību”.

4        Pamatnolīguma 2. klauzulas 1. punktā ir noteikts, ka to piemēro “noteikta laika darba ņēmējiem, kuriem ir darba līgums vai darba attiecības saskaņā ar likumiem, kolektīvajiem līgumiem vai praksi katrā dalībvalstī”.

5        Saskaņā ar pamatnolīguma 5. klauzulu:

“1.      Lai novērstu ļaunprātīgu izmantošanu, kas rodas, pielietojot secīgus uz noteiktu laiku slēgtus darba līgumus vai darba attiecības, dalībvalstis pēc apspriešanās ar darba devējiem un darba ņēmējiem atbilstīgi valsts tiesību aktiem, koplīgumiem vai praksei un/vai darba devēji un darba ņēmēji, ja nav attiecīgu [līdzvērtīgu] tiesisku pasākumu, lai novērstu ļaunprātīgu izmantošanu, tā, lai ņemtu vērā konkrētu sektoru un/vai darba ņēmēju [kategoriju] vajadzības, ievieš vienu vai vairākus no šādiem pasākumiem:

a)      objektīvus iemeslus, kas attaisno šādu līgumu vai darba attiecību atjaunošanu;

b)      secīgu uz noteiktu laiku slēgtu darba līgumu vai darba attiecību kopējo maksimālo ilgumu;

c)      šādu darba līgumu vai darba attiecību atjaunojumu skaitu.

2.      Dalībvalstis pēc apspriešanās ar darba devējiem un darba ņēmējiem un/vai darba devēji un darba ņēmēji, vajadzības gadījumā, nosaka, kādos apstākļos uz noteiktu laiku slēgtus darba līgumus vai darba attiecības:

a)      uzskata par “secīgām”;

b)      uzskata par uz nenoteiktu laiku slēgtiem darba līgumiem vai darba attiecībām.”

6        Direktīvas 1999/70 2. panta pirmajā daļā noteikts, ka dalībvalstīm vēlākais līdz 2001. gada 10. jūlijam jāpieņem normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības.

 Valsts tiesiskais regulējums

7        Ar 2000. gada 29. decembra Likumu Nr. 422 par noteikumiem, kas pieņemti, lai izpildītu ar Itālijas dalību Eiropas Kopienā saistītos pienākumus – Kopienu Likums 2000 (2001. gada 20. janvāra GURI Nr. 16 papildu izdevums, turpmāk tekstā – “Likums Nr. 422/2000”), valsts likumdevējs pilnvaroja Itālijas valdību pieņemt vajadzīgos dekrētus-likumus, lai transponētu šā likuma A un B pielikumos uzskaitītās Kopienu direktīvas. B pielikumā tostarp ir minēta Direktīva 1999/70.

8        Likuma Nr. 422/2000 2. panta 1. punkta b) apakšpunktā it īpaši ir noteikts, ka, “lai izvairītos no regulējuma, kurš jāpieņem, iespējamām nesaskaņām ar attiecīgajās jomās jau spēkā esošajām normām, attiecīgās normas vajadzības gadījumā ir jāgroza vai jāpapildina [..]”, un tās pašas normas f) apakšpunktā ir noteikts, ka “ar dekrētiem‑likumiem katrā atsevišķajā gadījumā ir jānodrošina, lai transponējamo direktīvu jomās pieņemtās normas būtu pilnībā atbilstošas attiecīgo direktīvu prasībām [..]”.

9        Pamatojoties uz Likuma Nr. 422/2000 2. panta 1. punkta f) apakšpunktu Itālijas valdība 2001. gada 6. septembrī pieņēma Dekrētu‑likumu Nr. 368 par Direktīvas 1999/70/EK par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku ieviešanu (2001. gada 9. oktobra GURI Nr. 235, 4. lpp., turpmāk tekstā – “Dekrēts‑likums Nr. 368/2001”).

10      Dekrēta‑likuma Nr. 368/2001 1. panta 1. punktā ir noteikts, ka “darba līgumu uz noteiktu laiku var noslēgt tehnisku vai ar ražošanu, organizāciju vai darba ņēmēju aizstāšanu saistītu iemeslu dēļ”.

11      Saskaņā ar Dekrēta‑likuma Nr. 368/2001 4. panta 1. punktu gadījumā, ja darba līguma sākotnējais termiņš nepārsniedza trīs gadus, to var pagarināt vienu reizi “ar nosacījumu, ka tas notiek objektīvu iemeslu dēļ un tas ir par tā paša darba veikšanu, par kuru bija noslēgts līgums uz noteiktu laiku”. Tomēr šajā gadījumā minētā līguma kopējais ilgums nedrīkst pārsniegt trīs gadus.

12      Dekrēta‑likuma Nr. 368/2001 5. pantā ar nosaukumu “Termiņa izbeigšanās un sankcijas. Secīgi noslēgti līgumi” ir noteikts šādi:

“1.      Ja darba attiecības turpinās pēc sākotnēji noteiktā vai vēlāk saskaņā ar 4. pantu pagarinātā termiņa izbeigšanās, darba devējam atalgojums, kas pienākas darba ņēmējam, ir jāpalielina par 20 % dienā līdz desmitajai dienai un par 40 % par katru nākamo dienu.

2.      Ja darba attiecības turpinās vēl pēc divdesmitās dienas, kad beidzies tāds līgums, kura termiņš nepārsniedz sešus mēnešus, vai pēc trīsdesmitās dienas pārējos gadījumos, pēc minēto termiņu izbeigšanās darba līgums tiek uzskatīts par noslēgtu uz nenoteiktu laiku.

3.      Ja darba ņēmējs tiek atkārtoti pieņemts darbā uz noteiktu laiku saskaņā ar 1. pantu, desmit dienas pēc tāda darba līguma izbeigšanās, kura termiņš nav garāks vai ir vienāds ar sešiem mēnešiem, vai divdesmit dienas pēc tāda līguma izbeigšanās, kura termiņš ir garāks par sešiem mēnešiem, otrais līgums tiek uzskatīts par noslēgtu uz nenoteiktu laiku.

4.      Divu secīgu darba attiecību uz noteiktu laiku gadījumā, tas ir, bez pārtraukuma, darba līgums tiek uzskatīts par noslēgtu uz nenoteiktu laiku, sākot no pirmā līguma noslēgšanas dienas.”

13      Dekrēta‑likuma Nr. 368/2001 10. pantā ir uzskaitīti tie gadījumi, kuros nevar piemērot jauno regulējumu par darba līgumiem uz noteiktu laiku. Neviens no šiem gadījumiem neattiecas uz valsts pārvaldes jomu.

14      Dekrēts‑likums Nr. 368/2001 saskaņā ar iesniedzējtiesas teikto stājās spēkā 2001. gada 21. septembrī. Tā 11. panta 1. punktā ir paskaidrots, ka “ar šī dekrēta‑likuma stāšanos spēkā tiek atcelti [..] visi noteikumi, kas nav saderīgi ar šo dekrētu‑likumu un nav tajā skaidri minēti”. Minētā panta 3. punktā tiek piebilsts, ka “individuālie līgumi, kas noslēgti saskaņā ar iepriekš spēkā esošo tiesisko regulējumu, paliek spēkā, līdz tie izbeidzas”.

15      Turklāt saskaņā ar 2001. gada 30. marta Dekrēta‑likuma Nr. 165 par vispārīgajiem noteikumiem attiecībā uz darba organizāciju valsts iestādēs 36. pantu (2001. gada 9. maija GURI Nr. 106 papildu izdevums, turpmāk tekstā – “Dekrēts‑likums Nr. 165/2001”):

“1.      Ievērojot iepriekšējos pantos paredzētos personāla pieņemšanas darbā noteikumus, valsts iestādes izmanto elastīgās Civilkodeksā un likumos par darba attiecībām uzņēmumos paredzētās personāla darbā pieņemšanas un darba attiecības regulējošās līgumiskās formas. Kolektīvie valsts līgumi regulē līgumus uz noteiktu laiku, apmācību un darba līgumus, citas attiecības apmācību un darba un pagaidu darba jomā [..].

2.      Jebkurā gadījumā, ja valsts iestādes pārkāpj darba ņēmēju darbā pieņemšanas vai nodarbināšanas imperatīvos noteikumus, darba līgumi ar šīm valsts iestādēm netiek pagarināti uz nenoteiktu laiku, neskarot atbildību un sankcijas, kuras tām var rasties. Attiecīgajam darba ņēmējam ir tiesības uz zaudējumu atlīdzību, kas radušies, veicot darbu, pārkāpjot imperatīvos noteikumus. Valsts iestādēm ir jāpieprasa atmaksāt atbildīgajiem darbiniekiem uz šā pamata samaksātās summas, ja pārkāpums ir bijis tīšs vai radies rupjas nolaidības rezultātā.”

 Pamata prāva un prejudiciālie jautājumi

16      Prasītājs pamata prāvā bija nodarbināts kā pavārs ārstniecības iestādē, pamatojoties uz diviem secīgiem darba līgumiem uz noteiktu laiku, no kuriem pirmais bija uz laiku no 2001. gada 5. jūlija līdz 2002. gada 4. janvārim, bet otrais, kas bija parakstīts 2002. gada 2. janvārī, pagarināja šo termiņu līdz 2002. gada 11. jūlijam.

17      Prasītāja pamata prāvā otro līgumu, kad tam izbeidzās termiņš, ārstniecības iestāde neatjaunoja un formāli atlaida attiecīgo personu no darba brīdī, kad viņš ieradās darbā pēc minētā līguma izbeigšanās.

18      Prasītājs pamata prāvā lēmumu par atlaišanu apstrīdēja Tribunale di Genova [Dženovas Tiesa], lūdzot tai, pirmkārt, pamatojoties uz Dekrētu‑likumu Nr. 368/2001 atzīt darba attiecību uz nenoteiktu laiku pastāvēšanu ar ārstniecības iestādi un, otrkārt, piespriest tai samaksāt tam pienākošos atalgojumu un atlīdzināt ciestos zaudējumus.

19      Ārstniecības iestāde uzskata, ka Dekrēta‑likuma Nr. 368/2001 5. pants šajā gadījumā nav piemērojams, jo Dekrēta‑likuma Nr. 165/2001 36. pantā ir noteikts, ka valsts iestādes nedrīkst slēgt darba līgumus uz nenoteiktu laiku.

20      Iesniedzējtiesa uzskata, ka Dekrēts‑likums Nr. 368/2001 neatceļ Dekrēta‑likuma Nr. 165/2001 36. pantu, kurš ir lex specialis, jo tajā ir ietverti konstitucionālie principi valsts iestāžu darbības un organizācijas jomā.

21      Šajā sakarā tā atsaucas uz Corte costituzionale [Konstitucionālā tiesa] 2003. gada 13. marta spriedumu lietā Nr. 89, no kura izriet, ka Dekrēta‑likuma Nr. 165/2001 36. panta 2. punkta pirmais teikums ir saderīgs ar konstitucionālajiem vienlīdzības un labas pārvaldības principiem, kas paredzēti Itālijas Konstitūcijas, attiecīgi, 3. un 97. pantā. Corte costituzionale uzskatīja, ka saskaņā ar minētās konstitūcijas 97. panta trešajā daļā minēto pamatprincipu, ka pieeja darbam valsts iestādēs ir iegūstama, pamatojoties uz konkursu, leģitimizē atšķirīgo attieksmi pret privātā un publiskā sektora darba ņēmējiem gadījumos, kas saistīti ar nelikumībām, noslēdzot secīgus darba līgumus uz noteiktu laiku.

22      Tomēr iesniedzējtiesa uzskata, ka ir izslēgts, ka Itālijas likumdevējs ar Dekrētu‑likumu Nr. 165/2001 būtu vēlējies īstenot Direktīvu 1999/70. Tā jautā, vai ar minēto dekrēta‑likuma 36. pantu izveidotā sistēma paredz “līdzvērtīgus tiesiskus pasākumus, lai novērstu ļaunprātīgu izmantošanu”, kas minēti pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punktā. Turklāt, ja jāatzīst, ka Itālijas Republika nav pilnīgi transponējusi šo direktīvu, jo tā ir transponējusi tikai to, kas saistīts ar darba attiecībām privātajā sektorā, valsts tiesa šaubās par to, vai ar minēto direktīvu indivīdiem tiek piešķirtas īpašas tiesības pārveidot savas darba attiecības vai, ja, ņemot vērā publiskā sektora darba organizācijas specifiku un tādēļ neiespējamību piemērot Dekrēta‑likuma Nr. 368/2001 normas, šāda pienākumu neizpilde ir tikai pamats tiesībām prasīt zaudējumu atlīdzību no dalībvalsts, kas nav šo pienākumu izpildījusi – vadoties pēc judikatūras 1991. gada 19. novembra spriedumā apvienotajās lietās C‑6/90 un C‑9/90 Francovich u.c. (Recueil, I‑5357. lpp.).

23      Šajos apstākļos Tribunale di Genova nolēma tiesvedību apturēt un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Ņemot vērā nediskriminācijas un efektivitātes principus saistībā ar pasākumiem, ko Itālija veikusi darba attiecību starp darba ņēmējiem un darba devējiem nevalstiskajā sektorā jomā, vai Padomes 1999. gada 28. jūnija Direktīva 1999/70/EK [1. pants, kā arī UNICE, CEEP un EAK pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku, kas ietverts direktīvā, 1. klauzulas b) apakšpunkts un 5. klauzula] ir jāinterpretē tādējādi, ka tā nav saderīga ar tādām valsts tiesību normām kā 2001. gada 30. marta Dekrēta‑likuma Nr. 165 36. pants, kas nenosaka, “pie kādiem nosacījumiem uz noteiktu laiku noslēgtie darba līgumi vai darba attiecības ir uzskatāmi par noslēgtiem uz nenoteiktu laiku”, un kas pilnīgi aizliedz tādu darba attiecību uz nenoteiktu laiku nodibināšanu, kas izveidojas uz noteiktu laiku noslēgto līgumu un attiecību ļaunprātīgas izmantošanas rezultātā?

2)      Ja atbilde uz [pirmo] jautājumu ir apstiprinoša, ņemot vērā transponēšanas termiņa izbeigšanos, vai [Direktīva 1999/70] (it īpaši tās 5. klauzula) un piemērojamie Kopienu tiesību principi – ņemot vērā arī Dekrētu‑likumu Nr. 368/2001 un īpaši tā 5. pantu, kurā noteikts, ka uz noteiktu laiku noslēgto līgumu vai darba attiecību ļaunprātīgas izmantošanas parastās sekas ir to pārveidošana par darba attiecībām uz nenoteiktu laiku – piešķir indivīdam faktiskas tiesības, ko viņš var nekavējoties izmantot saskaņā ar valsts normām, kas vistiešāk attiecas uz šo lietu (Dekrēts‑likums Nr. 368/2001), atzīt pastāvošās darba attiecības par darba attiecībām uz nenoteiktu laiku?

3)      Ja atbilde uz [pirmo] [..] jautājumu ir apstiprinoša un uz [otro] [..] jautājumu ir noliedzoša, ņemot vērā transponēšanas termiņa izbeigšanos, vai [..] Direktīva 1999/70 (it īpaši tās 5. klauzula) un piemērojamie Kopienu tiesību principi ir jāsaprot tādējādi, ka tie piešķir indivīdam tikai tiesības uz zaudējumu atlīdzību, ko viņš faktiski cieta tādēļ, ka Itālijas Republika nav veikusi nepieciešamos pasākumus nolūkā nepieļaut uz noteiktu laiku noslēgto līgumu un/vai darba attiecību ar valsts iestādi ļaunprātīgu izmantošanu?”

 Par prejudiciālajiem jautājumiem

 Par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību

 Tiesai iesniegtie apsvērumi

24      Ārstniecības iestāde uzskata, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir nepieņemams, jo Direktīva 1999/70 nav tieši piemērojama pamata prāvai, ņemot vērā to, ka direktīvām nav tiešas horizontālas iedarbības, jo ārstniecības iestāde nav atkarīga nedz no Itālijas valsts, nedz arī kādas no ministrijām. Tā ir autonoma iestāde ar savu vadību, kurai iestādes pārvaldes ietvaros ir jāpiemēro valsts tiesību normas, kuras tā nevar apstrīdēt un no kurām tā nevar atkāpties.

25      Itālijas valdība arī uzskata, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir nepieņemams. Tā uzskata, ka šāds lūgums absolūti nav nepieciešams nolēmuma pieņemšanai pamata prāvā, jo pirmais darba līgums tika noslēgts pirms Direktīvas 1999/70 transponēšanai noteiktā termiņa – 2001. gada 10. jūlija.

 Tiesas vērtējums

26      Pirmkārt, attiecībā uz ārstniecības iestādes celto iebildumu par nepieņemamību pietiek tikai atzīt, ka no iesniedzējtiesas lēmuma izriet, ka valsts tiesa šo iestādi ir atzinusi par valsts pārvaldei piesaistītu publiskā sektora iestādi. Pastāvīgajā judikatūrā ir noteikts, ka uz direktīvu var atsaukties, ne tikai vēršoties pret valsts iestādēm, bet arī pret valsts pakļautībā vai pārraudzībā esošām iestādēm vai institūcijām, vai iestādēm, kurām ir plašas pilnvaras salīdzinājumā ar tām, kuras izriet no indivīdiem piemērojamām normām, kā, piemēram, reģionālas iestādes vai organizācijas, kurām, lai kāda arī nebūtu to juridiskā forma, saskaņā ar valsts iestādes izdotu aktu ir uzdevums pēdējās pakļautībā veikt kādu uzdevumu sabiedrības interesēs (1989. gada 22. jūnija spriedums lietā 103/88 Fratelli Constanzo, Recueil, 1839. lpp., 31. punkts; 1990. gada 12. jūlija spriedums lietā C‑188/89 Foster u.c., Recueil, I‑3313. lpp., 19. punkts, kā arī 2004. gada 5. februāra spriedums lietā C‑157/02 Rieser Internationale Transporte, Recueil, I‑1477. lpp., 24. punkts).

27      Tādēļ minētais iebildums par nepieņemamību šajā lietā ir jānoraida.

28      Otrkārt, attiecībā uz Itālijas valdības izvirzīto iebildumu par nepieņemamību pietiek atzīt, ka no Direktīvas 1999/70, kuras transponēšanas termiņš bija 2001. gada 10. jūlijs, izriet, ka tās mērķis ir novērst secīgu darba līgumu vai darba attiecību uz noteiktu laiku ļaunprātīgu izmantošanu un ka tās normas principā attiecas uz darba līgumu uz noteiktu laiku atjaunošanu un šīs atjaunošanas nosacījumiem. Attiecīgā līguma atjaunošana pamata prāvā notika 2002. gada 2. janvārī, kas ir pēc datuma, kad minētajai direktīvai bija jābūt transponētai valsts tiesībās. Šādos apstākļos nav pamatoti uzskatīt, ka direktīvas interpretācija ir absolūti nevajadzīga, lai pieņemtu nolēmumu iesniedzējtiesā izskatāmajā lietā.

29      Šis iebildums par nepieņemamību tādējādi arī ir jānoraida.

30      No iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemams.

 Par lietas būtību

 Par pirmo jautājumu

31      Ar pirmo jautājumu, kurš pēc būtības ir identisks jautājumam, kas tika uzdots lietā C‑53/04 Marrosu un Sardino (Krājumā vēl nav publicēts), iesniedzējtiesa pēc būtības jautā, vai pamatnolīgums ir interpretējams tādējādi, ka tam ir pretējs tāds valsts tiesiskais regulējums, ar kuru ir aizliegts tādu darba līgumu vai darba attiecību uz nenoteiktu laiku, kas izveidojas, ļaunprātīgi izmantojot uz noteiktu laiku noslēgto līgumu un darba attiecības ar publiskā sektora darba devēju, pārveidošana par līgumiem vai darba attiecībām uz nenoteiktu laiku, pat ja šāda pārveidošana ir paredzēta attiecībā uz darba līgumiem un darba attiecībām, kas noslēgti ar privātā sektora darba devēju.

32      Lai sniegtu lietderīgu atbildi uz šo jautājumu, ir svarīgi uzreiz precizēt, ka – pretēji ārstniecības iestādes un Itālijas valdības paustajai nostājai – Direktīva 1999/70 un pamatnolīgums ir paredzēti piemērošanai arī ar pārvaldes iestādēm un citām publiskā sektora struktūrām noslēgtiem noteikta laika darba līgumiem un darba attiecībām (2006. gada 4. jūlija spriedums lietā C‑212/04 Adeneler u.c., Krājumā vēl nav publicēts, 54. punkts).

33      Kā Tiesa ir atzinusi iepriekš minētā sprieduma lietā Marrosu un Sardino 48. punktā, pamatnolīguma 5. klauzulai kā tādai nav pretējs fakts, ka dalībvalsts paredz atšķirīgas sekas gadījumos, kad notikusi secīgu darba attiecību vai līgumu uz noteiktu laiku ļaunprātīga izmantošana, atkarībā no tā, vai šīs darba attiecības vai līgumi bija noslēgti ar darba devēju no privātā vai publiskā sektora.

34      Tomēr, kā arī izriet no iepriekš minētā sprieduma lietā Adeneler u.c. 105. punkta, lai tādu tiesisko regulējumu kā pamata prāvā minēto, ar ko vienīgi attiecībā uz publisko sektoru aizliedz pārveidot par darba līgumiem uz nenoteiktu laiku secīgus darba līgumus uz noteiktu laiku, varētu atzīt par atbilstošu pamatnolīgumam, attiecīgās dalībvalsts tiesiskajā regulējumā ir jābūt ietvertam kādam citam pasākumam, lai novērstu un vajadzības gadījumā sodītu par secīgu darba līgumu uz noteiktu laiku ļaunprātīgu izmantošanu.

35      Attiecībā uz pēdējo nosacījumu ir jāatgādina, ka pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punktā ir paredzēts, ka dalībvalstīm ir jāievieš viens vai vairāki no šajā normā paredzētajiem efektīvajiem un ierobežojošajiem pasākumiem, lai novērstu secīgu darba līgumu vai darba attiecību uz noteiktu laiku ļaunprātīgu izmantošanu, ja vien atbilstoši pasākumi valsts tiesībās jau nepastāv.

36      Turklāt, ja tāpat kā šajā lietā Kopienu tiesībās nav paredzētas īpašas sankcijas gadījumos, kad ļaunprātīga izmantošana tomēr tiek konstatēta, valsts iestādēm ir jāpieņem piemēroti pasākumi šādas situācijas atrisināšanai, kuriem jābūt ne tikai samērīgiem, bet arī pietiekami efektīviem un preventīviem, lai nodrošinātu pamatnolīguma piemērošanai pieņemto normu pilnīgu efektivitāti (iepriekš minētais spriedums lietā Adeneler u.c., 94. punkts).

37      Kaut arī saskaņā ar dalībvalstu procesuālās autonomijas principu šādu normu īstenošanas nosacījumi ir jāparedz dalībvalstu iekšējā tiesību sistēmā, šādi noteikumi tomēr nedrīkst būt mazāk labvēlīgi nekā tie, kas reglamentē līdzīgas iekšēja rakstura situācijas (līdzvērtības princips), un nedrīkst padarīt Kopienu tiesību sistēmas piešķirto tiesību izmantošanu par praktiski neiespējamu vai pārmērīgi sarežģītu (efektivitātes princips) (skat. it īpaši 1995. gada 14. decembra spriedumu lietā C‑312/93 Peterbroeck, Recueil, I‑4599. lpp., 12. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā Adeneler u.c., 95. punkts).

38      No tā izriet, ka gadījumos, kad secīgu darba līgumu uz noteiktu laiku ļaunprātīga izmantošana tomēr ir notikusi, ir jābūt iespējai piemērot pasākumu, kas sniedz darba ņēmēju aizsardzības efektīvas un līdzvērtīgas garantijas, lai atbilstīgi sodītu šo ļaunprātīgo izmantošanu un novērstu Kopienu tiesību pārkāpuma sekas. Saskaņā ar tādiem pašiem noteikumiem Direktīvas 1999/70 2. panta pirmajā daļā dalībvalstu pienākums ir “veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai tās vienmēr varētu garantēt iznākumu, ko paredz [minētā] direktīva” (iepriekš minētais spriedums lietā Adeneler u.c., 102. punkts).

39      Tiesai nav jāsniedz viedoklis attiecībā uz valsts tiesību interpretāciju, jo šis uzdevums ir vienīgi iesniedzējtiesai, kurai attiecīgajā gadījumā ir jānosaka, vai attiecīgais valsts tiesiskais regulējums atbilst trīs iepriekšējos punktos minētajām prasībām. Tomēr Tiesa, sniedzot atbildi uz prejudiciālu jautājumu, nepieciešamības gadījumā var valsts tiesai sniegt precizējumus kā vadlīnijas izvērtējuma veikšanai (skat. 2006. gada 21. februāra spriedumu lietā C‑255/02 Halifax u.c., Krājumā vēl nav publicēts, 76. un 77. punkts).

40      Šajā sakarā jāatzīst, ka tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamata prāvā minētais, kurā paredzēti imperatīvi noteikumi attiecībā uz līgumu uz noteiktu laiku atjaunošanu un ilgumu, kā arī tiesībām uz zaudējumu atlīdzību, ko darba ņēmējs cietis tādēļ, ka valsts pārvalde ļaunprātīgi izmantojusi secīgus darba līgumus vai attiecības uz noteiktu laiku, pirmajā mirklī šķiet atbilstam šā sprieduma 36.–38. punktā minētajām prasībām.

41      Tomēr iesniedzējtiesai ir jāizvērtē, kādā apmērā Dekrēta‑likuma Nr. 165/2001 36. panta 2. punkta pirmā teikuma efektīvas piemērošanas un īstenošanas nosacījumi veido atbilstīgu pasākumu, lai novērstu un vajadzības gadījumā sodītu valsts pārvaldi par secīgu darba līgumu vai darba attiecību uz noteiktu laiku ļaunprātīgu izmantošanu.

42      Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka pamatnolīgums ir interpretējams tādējādi, ka tam principā nav pretējs tāds valsts tiesiskais regulējums, ar kuru ir aizliegta tādu darba līgumu vai darba attiecību uz noteiktu laiku, kas izveidojas, ļaunprātīgi izmantojot secīgus uz noteiktu laiku noslēgtus darba līgumus vai darba attiecības ar publiskā sektora darba devēju, pārveidošana par darba līgumiem vai attiecībām uz nenoteiktu laiku, pat ja šāda pārveidošana ir paredzēta attiecībā uz darba līgumiem un darba attiecībām ar privātā sektora darba devēju, ja šajā tiesiskajā regulējumā ir ietverts cits efektīvs pasākums, lai novērstu un vajadzības gadījumā sodītu publiskā sektora darba devēju par secīgu darba līgumu vai darba attiecību uz noteiktu laiku ļaunprātīgu izmantošanu.

 Par otro un trešo jautājumu

43      Ņemot vērā uz pirmo jautājumu sniegto atbildi, uz otro un trešo jautājumu nav jāatbild.

 Par tiesāšanās izdevumiem

44      Attiecībā uz lietas dalībniekiem pamata prāvā šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:

1999. gada 18. marta pamatnolīgums par darbu uz noteiktu laiku, kurš iekļauts pielikumā Padomes 1999. gada 28. jūnija Direktīvai 1999/70/EK par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku, ir interpretējams tādējādi, ka tam principā nav pretējs tāds valsts tiesiskais regulējums, ar kuru ir aizliegta tādu darba līgumu vai darba attiecību uz noteiktu laiku, kas izveidojas, ļaunprātīgi izmantojot secīgus uz noteiktu laiku noslēgtus darba līgumus vai darba attiecības ar publiskā sektora darba devēju, pārveidošana par darba līgumiem vai attiecībām uz nenoteiktu laiku, pat ja šāda pārveidošana ir paredzēta attiecībā uz darba līgumiem un darba attiecībām ar privātā sektora darba devēju, ja šajā tiesiskajā regulējumā ir ietverts cits efektīvs pasākums, lai novērstu un vajadzības gadījumā sodītu publiskā sektora darba devēju par secīgu darba līgumu vai darba attiecību uz noteiktu laiku ļaunprātīgu izmantošanu.

[Paraksti]

---

* Tiesvedības valoda – itāļu.