1. 

Runā, ka pāragra rīcība nav atšķirama no nepareizas. Tas it īpaši attiecināms uz priekšlaicīgu uzņēmumu koncentrācijas īstenošanu.

2. 

Lai noteiktu, kad koncentrācijas īstenošana ir priekšlaicīga un tāpēc nelikumīga, ir svarīgi, lai būtu skaidrs priekšstats par pienākuma pārtraukt koncentrācijas īstenošanu piemērošanas jomu un par atbilstīgajām Eiropas Komisijas pilnvarām konstatēt priekšlaicīgu īstenošanu saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 139/2004 ( 2 ) 7. panta 1. punktu pirms koncentrācijas apstiprināšanas (“pienākums atturēties no jebkādas darbības”). Vēl svarīgāks ir jautājums, kā noteikt precīzu pienākuma atturēties no jebkādas darbības piemērošanas jomu?

3. 

Šie īsie, taču svarīgie jautājumi, kas izvirzīti šajā tiesvedībā, līdz šim Tiesas judikatūrā nav tikuši atbildēti.

4. 

Lemjot par šiem jautājumiem, Tiesai būs jāpārbauda, vai mērķis nodrošināt ex ante apvienošanās kontroles efektīvu izpildi pieprasa paplašināt pienākumu atturēties no jebkādas darbības, pārsniedzot Regulā Nr. 139/2004 paredzēto apvienošanās noteikumu piemērošanas jomu pēc būtības.

5. 

Turpmāk es paskaidrošu, kāpēc es uzskatu, ka pienākuma atturēties no jebkādas darbības piemērošanas joma ir skaidri jānosaka un kāpēc to vislabāk izdarīt, izmantojot negatīvu definīciju, proti, nosakot, kas ir ārpus Regulas Nr. 139/2004 7. panta 1. punkta piemērošanas jomas.

6.

Saskaņā ar Regulas Nr. 139/2004 1. panta 1. punktu (“Darbības joma”) “šī regula attiecas uz visām [Savienības] mēroga koncentrācijām”.

7.

Regulas Nr. 139/2004 3. pantā (“Koncentrācijas definīcija”) ir noteikts:

“1.   Uzskata, ka koncentrācija rodas, ja notiek ilgtermiņa kontroles maiņa šādu iemeslu dēļ:

2.   Par kontroli uzskata tiesības, līgumus vai citus līdzekļus, kas atsevišķi vai apvienojumā un ņemot vērā iesaistīto faktu vai tiesību aktu izskatīšanu, dod iespēju izšķiroši ietekmēt uzņēmumu, jo īpaši ar šādiem līdzekļiem:

3.   Kontroli iegūst personas vai uzņēmumi, kuriem:

[..]”

8.

Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punktā (“Iepriekšēja koncentrāciju paziņošana un pirmspaziņošanas lietas nodošana pēc ziņotāju pušu lūguma”) ir noteikts:

“Par [Savienības] mēroga koncentrācijām, kas definētas šajā regulā, jāpaziņo Komisijai pirms to īstenošanas un pēc vienošanās noslēgšanas, publiskā piedāvājuma publicēšanas vai kontrolpaketes iegūšanas.

Paziņot var arī tad, ja attiecīgais uzņēmums Komisijai pierāda godprātīgu nodomu noslēgt vienošanos, vai, publiska piedāvājuma gadījumā, ir publiski paziņojis par nodomu publicēt šādu piedāvājumu, ar nosacījumu, ka paredzētā vienošanās vai piedāvājums radīs [Savienības] mēroga koncentrāciju.

Šajā regulā jēdziens “paziņota koncentrācija” attiecas arī uz paredzētām koncentrācijām, kas paziņotas saskaņā ar otro apakšpunktu. Šā panta 4. un 5. punktā jēdziens “koncentrācija” ietver paredzētas koncentrācijas otrā apakšpunkta nozīmē.”

9.

Regulas Nr. 139/2004 7. pantā (“Koncentrāciju apturēšana”) ir noteikts:

“1.   [Savienības] mēroga koncentrāciju, kas definēta 1. pantā [..], nedrīkst uzsākt pirms tās paziņošanas vai līdz brīdim, kamēr to atzīst par atbilstošu kopējam tirgum saskaņā ar lēmumu [..].

[..]

3.   Pēc pieprasījuma Komisija var piešķirt atkāpi no saistībām, ko paredz 1. un 2. punkts. Pieprasījumam piešķirt atkāpi jābūt pamatotam. Lemjot par pieprasījumu, Komisija cita starpā ņem vērā apturēšanas sekas attiecībā uz koncentrācijā iesaistīto uzņēmumu, uzņēmumiem vai trešo pusi un apdraudējumu, ko koncentrācija rada konkurencei. Šādu atkāpi var piešķirt, ievērojot nosacījumus un saistības, lai nodrošinātu apstākļus efektīvai konkurencei. Atkāpi var piemērot un piešķirt jebkurā laikā, pirms paziņošanas vai pēc darījuma.

[..]”

10.

Saskaņā ar Regulas Nr. 139/2004 8. pantu (“Komisijas tiesības pieņemt lēmumus”):

“[..]

4.   Ja Kopiena [Komisija] konstatē, ka koncentrācija:

Komisija var:

[..]

5.   Komisija var pieņemt piemērotus pagaidu pasākumus, lai atjaunotu vai saglabātu efektīvas konkurences apstākļus, ja koncentrācija:

[..]

[..]”

11.

Konkurrenceloven ( 3 ) (Konkurences likums) 12.c pantā ir noteikts:

“1.   Konkurrence‑ og Forbrugerstyrelsen [Konkurences un patērētāju aizsardzības iestāde, turpmāk tekstā – “KFST”] lemj par to, vai koncentrāciju var apstiprināt vai aizliegt.

2.   Tiek apstiprināta tāda koncentrācija, kas nozīmīgi nevājinās efektīvu konkurenci, it īpaši dominējošā stāvokļa rašanās vai nostiprināšanās dēļ. Tiek aizliegta koncentrācija, kas nozīmīgi vājinās efektīvu konkurenci, it īpaši dominējošā stāvokļa rašanās vai nostiprināšanās dēļ.

[..]

5.   Koncentrācija, uz kuru attiecas šā likuma noteikumi, netiek īstenota pirms tās paziņošanas vai līdz to apstiprinājusi [KFST] saskaņā ar iepriekš minēto 1. punktu. [..]

[..]”

12.

Saskaņā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu paskaidrojošajos apsvērumos, kuri pievienoti normatīvajam grozījumam, kas ir 12.c panta pamatā, noteikts, ka Dānijas apvienošanās kontroli reglamentējošās tiesību normas ir balstītas uz Regulas Nr. 139/2004 normām, un tās gan attiecībā uz definīciju, gan jēdzienu “koncentrācija” un pienākumu atturēties no jebkādas darbības ir jāinterpretē saskaņā ar minēto regulu.

13.

Saskaņā ar līgumu, kuru 2013. gada 18. novembrī noslēdza KPMG Statsautoriseret Revisionspartnerselskab, Komplementarselskabet af 1. januar 2009 Statsautoriseret Revisionsaktieselskab un KPMG Ejendomme Flintholm K/S (turpmāk tekstā kopā – “KPMG DK”), no vienas puses, un Ernst & Young P/S, Ernst & Young Europe LLP, Ernst & Young Godkendt Revisionsaktieselskab, Ernst & Young Global Limited un EYGS LLP (šīs juridiskās personas turpmāk tekstā kopā – “EY”), no otras puses, KPMG DK un EY nolēma apvienoties (turpmāk tekstā – “apvienošanās līgums”).

14.

Apvienošanās līguma noslēgšanas brīdī gan KPMG DK, gan EY bija revīzijas uzņēmumi un darbojās Dānijas revīzijas un grāmatvedības pakalpojumu tirgū. KPMG DK saskaņā ar 2010. gada 15. februārī parakstīto sadarbības līgumu (turpmāk tekstā – “sadarbības līgums”) bija neatkarīgu revīzijas uzņēmumu tīkla KPMG International Cooperative (turpmāk tekstā – “KPMG International”) dalībnieks.

15.

Sadarbības līgumā iesaistītajiem dalībniekiem tika piešķirtas ekskluzīvas tiesības tikt iekļautiem KPMG tīklā valsts līmenī un izmantot KPMG International preču zīmes mārketinga nolūkos. Sadarbības līgumā ir ietverti arī noteikumi par klientu sadali, pienākumu apkalpot klientus no citām teritorijām un ikgadēju samaksu par dalību sadarbībā. Sadarbības līgumā ir noteikts, ka revīzijas uzņēmumi, kuri piedalās KPMG tīklā, nevienā brīdī nepiedalās partnerībā/kopuzņēmumā vai tamlīdzīgi.

16.

Saskaņā ar apvienošanās līgumu KPMG DK bija jāizbeidz līgums ar KPMG International tūlīt pēc apvienošanās līguma parakstīšanas, lai tas varētu izstāties no sadarbības ar KPMG International tīklu, ar nolūku tā vietā apvienoties ar EY un kļūt par daļu no EY grupas.

17.

Ir skaidrs, ka par apvienošanās līgumu bija jāpaziņo, jo bija paredzēts, ka EY iegūs kontroli pār KPMG DK, un iesaistīto uzņēmumu apgrozījums pārsniedza Dānijas konkurenci reglamentējošos noteikumos noteiktās kvantitatīvās robežas.

18.

Pēc apvienošanās līguma parakstīšanas ar EY2013. gada 18. novembrī, KPMG DK izbeidza sadarbības līguma darbību no 2014. gada 30. septembra – vispirms ar tālruņa zvanu iepriekš informējot KPMG International valdes priekšsēdētāju, pēc tam ar 2013. gada 18. novembra vēstuli, adresētu KPMG International. Faktiskā sadarbības līguma izbeigšana pati par sevi nebija jāapstiprina konkurences iestādēm.

19.

Apvienošanās līguma noslēgšana tika publiskota 2013. gada 19. novembrī. No šī datuma līdz apvienošanās apstiprināšanai bija virkne notikumu.

20.

2013. gada 20. novembrīKPMG International publicēja rakstu interneta avīzē Business.dk, paužot nodomu palikt Dānijas tirgū. KPMG International izvēlējās izveidot Dānijā jaunu revīzijas uzņēmumu. Tas arī noslēdza sadarbības līgumu ar nodokļu konsultāciju firmu, lai gan uzņēmuma sadarbības līgums ar KPMG DK joprojām bija spēkā un sadarbība turpinājās tāpat kā iepriekš, kā arī neraugoties uz paziņojumu par līguma izbeigšanu.

21.

Turklāt daži KPMG DK klienti, kuri izmantoja revīzijas pakalpojumus, tostarp divi no lielākajiem; Carlsberg un Mærsk grupas, izvēlējās ieteikt revidentu maiņu savās kopsapulcēs, lai izmantotu KPMG International kā revidentu 2014. finanšu gadam. Līdzīgi šajā periodā arī citi uzņēmumi izvēlējās citas revīzijas firmas KPMG DK vietā. Vairumā gadījumu kārtējās kopsapulces tiek noturētas agrā pavasarī, jo uzņēmumi parasti uzskata kalendāro gadu par savu finanšu gadu un tāpēc, ka saskaņā ar Dānijas uzņēmējdarbības tiesībām revidents ir jāizvēlas kārtējā kopsapulcē.

22.

KPMG DK un EY uzsāka pirmspaziņošanas procedūru tūlīt pēc paziņošanas par apvienošanās līgumu, lai iegūtu apvienošanās apstiprinājumu, un pirmie izpētes kontakti ar Dānijas KFST tika nodibināti 2013. gada 21. novembrī.

23.

Pirmais paziņojuma projekts KFST tika nosūtīts 2013. gada 13. decembrī, paziņošana tika pabeigta 2014. gada 7. februārī, un apvienošanās ar Konkurrencerådet (Konkurences padome) piekrišanu tika apstiprināta ar 2014. gada 28. maija lēmumu. Pēc tam, kad Konkurences padome bija apstiprinājusi apvienošanos, KPMG DK un KPMG International vienojās pārtraukt sadarbību no 2014. gada 30. jūnija.

24.

2014. gada 17. decembrī Konkurences padome pieņēma lēmumu, kurā tika konstatēts, ka KPMG DK ir pārkāpis Konkurences likuma 12.c panta 5. punktā paredzēto pienākumu atturēties no jebkādas darbības, paziņojot par sadarbības līguma izbeigšanu ar KPMG International2013. gada 18. novembrī atbilstoši apvienošanās līguma noteikumiem, pirms apvienošanos bija apstiprinājusi Konkurences padome (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

25.

Apstrīdētais lēmums ir balstīts uz KFST lietas apstākļu vispārējo novērtējumu. Tomēr KFST it īpaši uzsvēra to, ka līguma izbeigšana bija, i) atbilstoši apvienošanās nozares specifikai, ii) neatsaucama un iii) tā varēja ietekmēt tirgu laikposmā no paziņojuma par līguma izbeigšanu līdz apvienošanās apstiprināšanai, lai gan tika norādīts, ka šie trīs elementi nav izsmeļoši.

26.

Attiecībā uz iespējamo ietekmi uz tirgu apstrīdētajā lēmumā tika norādīts, ka minētajai ietekmei uz tirgu varētu būt vairāki iemesli, tostarp tas, ka nebija iespējams konkrēti noteikt tirgus reakcijas pamatu, tomēr, tā kā Konkurences padome uzskatīja, ka pati līguma izbeigšana varēja, iespējams, ietekmēt tirgu un tādēļ to varēja raksturot kā īstenošanas darbību, nebija nepieciešams pierādīt nekādas faktiskas šīs izbeigšanas sekas.

27.

Nepiekrītot apstrīdētajam lēmumam, 2015. gada 1. jūnijāErnst & Young P/S (“Ernst & Young”) cēla prasību iesniedzējtiesā par tā atcelšanu. Šajā ziņā iesniedzējtiesa norāda, ka pamatlietas iznākums ir būtisks jautājumā par iespējamo naudas sodu, jo 2015. gada 11. jūnijāKFST nodeva šo lietu izskatīšanai Statsanklager for Særlig Økonomisk og International Kriminalitet (smagu ekonomisko un starptautisko noziegumu prokurors) nolūkā pārbaudīt to saskaņā ar krimināltiesību normām.

28.

Lai novērstu šaubas par pareizu Regulas Nr. 139/2004 7. panta 1. punkta interpretāciju un atbilstoši interpretētu Konkurences likuma 12.c panta 5. punktu, iesniedzējtiesa nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

29.

Apsvērumus rakstveida procesā iesniedza Ernst & Young, Dānijas valdība un Komisija. Šie lietas dalībnieki tika arī uzklausīti tiesas sēdē 2017. gada 15. novembrī.

30.

Savos rakstveida apsvērumos Komisija apšauba, vai Tiesas kompetencē ir iztirzāt prejudiciālos jautājumus, lai gan Regulas Nr. 139/2004 7. panta 1. punkts tieši nereglamentē pamatlietas jautājumu. Konkrētāk, Komisija apšauba, vai atsauce uz šo regulu valsts tiesību akta sagatavošanas darbos ir pietiekama, lai piešķirtu kompetenci saskaņā ar LESD 267. pantu.

31.

Saskaņā ar jau ilgu laiku pastāvošu judikatūru, kas izrietējusi no sprieduma Dzodzi ( 4 ), Tiesa ir lēmusi, ka, lai novērstu turpmākas interpretāciju atšķirības, no Savienības tiesībām pārņemtie noteikumi vai jēdzieni ir jāinterpretē vienveidīgi neatkarīgi no apstākļiem, kādos tie tiek piemēroti. Tiesa šo pieeju ir galīgi apstiprinājusi lietā spriedumā Allianz Hungária Biztosító u.c. ( 5 ) Līdz ar to Tiesa ir kompetenta sniegt prejudiciālus nolēmumus jautājumos par ES tiesībām situācijās, kad lietas apstākļiem, kurus valsts tiesa izskatījusi, ES tiesību akti nav tieši piemērojami, bet valsts likumdevējs ir izvēlējies traktēt iekšējās situācijas un situācijas, kurām piemērojami ES tiesību akti, vienādi ( 6 ).

32.

Tādēļ es secinu, ka Tiesa ir kompetenta atbildēt uz Sø‑ og Handelsretten (Jūras un komerclietu tiesa, Dānija) prejudiciālajiem jautājumiem.

33.

Nevēloties iepriekš noteikt iepriekšējas paziņošanas par koncentrāciju nepieciešamību, es vēlētos atgādināt, ka daudzās jurisdikcijās (valsts) nepastāv pienākums atturēties no jebkādas darbības. Piemēram, Eiropas Savienībā, šķiet, šāda situācija ir Itālijā ( 7 ), Latvijā ( 8 ) un Apvienotajā Karalistē (kurās turklāt paziņošana ir aprakstīta kā “brīvprātīga”) ( 9 ).

34.

ES līmenī sākotnējā apvienošanās kontroles regulā bija paredzēts tikai trīs nedēļu pienākums atturēties no jebkādas darbības pēc paziņošanas par koncentrāciju. Šo pienākumu var pagarināt ar Komisijas lēmumu ( 10 ).

35.

Tas norāda, ka, lai gan pienākums atturēties no jebkādas darbības varētu būt noderīgs, tas var šķist pārmērīgs, kā to uzskata Komisija, lai to klasificētu kā neatņemamu apvienošanās kontroles instrumentu. Tā funkcija ir vienkārši atturēt uzņēmumus no priekšlaicīgas koncentrāciju īstenošanas, kamēr konkurences iestādes nav veikušas novērtējumu, un samazināt risku, ka koncentrācija būs jāatceļ, ja tā netiek apstiprināta. Citiem vārdiem sakot, pienākums atturēties no jebkādas darbības būtībā uzliek iesaistītajiem uzņēmumiem finansiālu slogu, kas saistīts ar koncentrācijas atlikšanu, līdz brīdim, kamēr konkurences iestādes novērtējums būs pabeigts, tāpat kā finansiālo risku koncentrācijas potenciāli nepieciešamajai izbeigšanai nelikumīgas priekšlaicīgas īstenošanas gadījumā.

36.

Šīs iezīmes jāpatur prātā, apskatot Regulā Nr. 139/2004 noteiktā pienākuma atturēties no jebkādas darbības robežas. Patiešām, Tiesa vēl nav pilnībā precizējusi ES apvienošanās noteikumu ietvaros attiecības starp koncentrāciju ex ante un ex post regulējumu, kas ietvertas Regulas Nr. 139/2004 7. un 8. pantā.

37.

Attiecībā uz prejudiciālo jautājumu izvērtējumu tos var izskatīt, sadalot pa divi. No vienas puses, pirmais un otrais prejudiciālais jautājums attiecas gan uz pienākuma atturēties no jebkādas darbības piemērošanas jomu, gan uz to, kā tā būtu nosakāma (otrajā jautājumā konkrēti jautāts, vai pienākums radās pamatlietā). No otras puses, trešais un ceturtais prejudiciālais jautājums ir konkrētāki. Abos vērsta uzmanība uz pienākuma atturēties no jebkādas darbības saistību ar iespējamo ietekmi uz tirgu, tostarp, kādus kritērijus var izmantot, lai pierādītu šādu ietekmi un pierādīšanas slieksni, kas šajā ziņā konkurences iestādei jāievēro, pārbaudot iespējamo šā pienākuma pārkāpumu.

38.

Ar pirmajiem diviem jautājumiem iesniedzējtiesa būtībā lūdz Tiesu precizēt Regulas Nr. 139/2004 7. panta 1. punktā paredzētā pienākuma atturēties no jebkādas darbības piemērošanas jomu un kādos apstākļos šis pienākums ir attiecināms uz uzņēmumu darbībām. Konkrēti, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, kā noteikt pienākuma atturēties no jebkādas darbības piemērošanas jomu, atsaucoties uz specifiskuma kritērijiem, kurus Dānijas konkurences iestāde izmantojusi lēmumā par pārkāpumu pamatlietā.

39.

No vienas puses, pēc Ernst & Young domām, apvienošanās kontroles noteikumi, jo īpaši pienākums atturēties no jebkādas darbības, attiecas tikai uz to pasākumu kopumu, kas ir daļa no koncentrācijas, uz kuru attiecas paziņošanas pienākums. Tā vietā pasākumu, kas ir ārpus pienākuma atturēties no jebkādas darbības piemērošanas jomas, iespējamā ietekme uz konkurenci ir jānovērtē saskaņā ar LESD 101. un 102. pantu. Atsaucoties uz Vispārējās tiesas spriedumu Aer Lingus Group/Komisija ( 11 ), Ernst & Young apgalvo, ka jēdziens “koncentrācija” ir Komisijas jurisdikcijas stūrakmens saskaņā ar apvienošanās kontroles noteikumiem, un tādēļ pienākumam atturēties no jebkādas darbības nevar būt piemērošanas joma, kas atšķiras no šī jēdziena piemērošanas jomas vai kas patiešām pārsniedz šī jēdziena piemērošanas jomu. Saskaņā ar Ernst & Young viedokli visi pasākumi, uz kuriem attiecas pienākums atturēties no jebkādas darbības, attiecas uz kontroles nodošanu.

40.

No otras puses, atsaucoties uz Vispārējās tiesas spriedumu lietā Electrabel/Komisija ( 12 ), Dānijas valdība un Komisija uzsvēra ex ante kontroles sistēmu, ko paredz apvienošanās noteikumi, un ka apvienošanās atteikuma gadījumā var izrādīties neiespējami atjaunot pirms īstenošanas pastāvošo situāciju.

41.

It īpaši Dānijas valdība apgalvo, ka pienākumu atturēties no jebkādas darbības nevar ierobežot tikai ar pasākumiem, kas paši par sevi rada faktisku kontroles maiņu vai pušu darbību apvienošanu, bet tajos jāiekļauj visi pasākumi, kuri, ņemot vērā apstākļus, ir piemēroti, lai ierobežotu vai padarītu sarežģītāku ex ante apvienošanās pārskatīšanu. Tomēr minētā valdība uzskata, ka iekšējie sagatavošanās posmi būtu jāizslēdz no pienākuma atturēties no jebkādas darbības piemērošanas jomas, ja tie nav būtiski konkurences iestāžu apvienošanās apstiprinājumam un tiem citādi nav strukturālas ietekmes uz tirgu.

42.

Līdzīgi Komisija, atsaucoties uz Regulas Nr. 139/2004 preambulas 34. apsvērumu ( 13 ), apgalvo, ka koncentrācijas īstenošana saskaņā ar minētās regulas 7. panta 1. punktu nenozīmē, ka attiecīgais pasākums pilnībā vai daļēji ir juridiski vai faktiski daļa no procesa, kas izraisa faktiskās kontroles maiņu. Komisija uzskata, ka apvienošanās daļēja īstenošana tostarp var rasties attiecībā uz pasākumiem, kas i) sastāv no sagatavošanās posmiem procedūrā, kuras rezultātā tiek mainīta kontrole; vai ii) ļauj pusei, kas iegūst kontroli, iegūt ietekmi uz mērķa uzņēmuma struktūru vai tirgus uzvedību vai iii) citādi novērstu apvienošanās sekas vai būtiski ietekmētu dominējošo konkurences stāvokli.

43.

Ciktāl man zināms, Tiesa līdz šai dienai nav lēmusi konkrēti par Regulas Nr. 139/2004 7. panta 1. punktā paredzētā pienākuma atturēties no jebkādas darbības piemērošanas jomu un tādējādi arī par Komisijas pilnvarām uzraudzīt tā ievērošanu. Ir vērts atzīmēt, ka Komisijas pēdējā laikā uzliktie naudas sodi nekādā ziņā nav bijuši nenozīmīgi ( 14 ). Šķiet, ka šis tiesu varas kontroles trūkums ir ļāvis Komisijai nekontrolēti turpināt tās normatīvās darbības. Komisija arī ierosina šajā lietā nenoteikt nekādus kritērijus tās uzraudzības pilnvaru robežu noteikšanai.

44.

Kopumā es piekrītu Komisijai, ka nebūtu lietderīgi Tiesai sīki izklāstīt vispārēju un izsmeļošu kritēriju sarakstu, lai būtu ņemti vērā visi iespējamie pasākumi, kas potenciāli varētu būt saistīti ar pienākumu atturēties no jebkādas darbības. Tādējādi, raksturojot pozitīvā izteiksmē, pienākums atturēties no jebkādas darbības varētu radīt risku, ka tiek izslēgti noteikti pasākumi, tādējādi potenciāli iepriekš izlemjot nākotnes lietu iznākumu, kaitējot gan Komisijas kā regulatora darbībai, gan arī Tiesai šo darbību pārskatīšanā. Patiesi, ja Tiesa apstiprinātu konkrētu kritēriju izmantošanu, lai pozitīvi nošķirtu pienākuma atturēties no jebkādas darbības piemērošanas jomu, tas pat varētu ierobežot šī pienākuma piemērošanas jomu, ja šie kritēriji tiktu piemēroti sistemātiski un tā, lai tie būtu a priori kategoriski.

45.

Drīzāk dodama priekšroka negatīvai pienākuma atturēties no jebkādas darbības definīcijai. Attiecīgi Tiesai ir jāsniedz to pasākumu definīcija, uz kuriem šis pienākums neattieksies, tādējādi radot lielāku tiesisko noteiktību skartajiem uzņēmumiem, vienlaikus saglabājot efektīvai apvienošanās kontrolei nepieciešamo elastību.

46.

Pirms turpināt izvērst šo jautājumu, es vispirms paskaidrošu, kāpēc iesniedzējtiesas iesniegtie kritēriji neierobežo pienākuma atturēties no jebkādas darbības piemērošanas jomu, jo visos trijos piedāvātajos kritērijos ir atrodamas nepilnības. Turpmākajā analīzē es izklāstīšu apsvērumus, kas jāņem vērā, nosakot pienākuma atturēties no jebkādas darbības piemērošanas jomu.

47.

Iesniedzējtiesa iesniedza trīs kritērijus, kurus Dānijas konkurences iestāde izmantoja, lemjot par pamatlietas jautājumiem, ar mērķi precizēt, kāda veida pasākumus skars pienākums atturēties no jebkādas darbības. Tādējādi attiecīgajam pasākumam ir i) jāatbilst apvienošanās specifikai, jābūt ii) neatgriezeniskam un iii) ar iespējamu ietekmi uz tirgu.

48.

Apvienošanās nozares specifika ir priekšnosacījums, nevis kritērijs pienākuma atturēties no jebkādas darbības piemērošanai. Tādēļ ir ne tikai likumīgi izmantot šo faktoru. Tas ir obligāti ( 15 ).

49.

Apvienošanās nozares specifikas kritērijs varētu atvieglot konkrētu pasākumu, kuriem acīmredzami nav nekāda sakara ar koncentrācijas īstenošanu, izslēgšanu. Tomēr patiesībā tas nesniedz nekādu pievienoto vērtību pēc būtības, jo bez tā Komisijas pilnvaras saskaņā ar Regulu Nr. 139/2004 netiktu īstenotas ( 16 ).

50.

Otrkārt, tam, vai pasākums, ar kuru, iespējams, tiek iepriekš īstenota koncentrācija, ir neatgriezenisks, manuprāt, nav nozīmes attiecībā uz pienākumu atturēties no jebkādas darbības. Piešķirot svarīgumu paša pasākuma neatgriezeniskumam, šajā aplūkojamajā jautājumā ne tikai tiktu ietvertas spekulācijas par to, vai KPMG DK varētu atjaunot savu saikni ar KPMG International, bet arī atdalītu pienākumu atturēties no jebkādas darbības no tā, ko vēlas uz laiku apturēt, proti, koncentrācijas.

51.

Vēl svarīgāk ir tas, ka saskaņā ar Regulas Nr. 139/2004 8. panta 5. punkta a) un c) apakšpunktu Komisija var likt atcelt pasākumus, ar kuriem koncentrācija tiek īstenota pirms termiņa. Šķistu pretrunīgi, ja Komisija varētu izmantot šīs pilnvaras, ja pienākuma atturēties no jebkādas darbības piemērošana būtu atkarīga no pasākuma neatgriezeniskuma.

52.

Drīzāk pasākuma neatgriezeniskums varētu būt nozīmīgs faktors konkurences iestādei, izskatot lūgumu pieļaut atkāpi no pienākuma atturēties no jebkādas darbības saskaņā ar Regulas Nr. 139/2004 7. panta 3. punktu ( 17 ).

53.

Visbeidzot, attiecībā uz iespējamo ietekmi uz tirgu es uzskatu, ka arī šim kritērijam nav nozīmes, nosakot pienākuma atturēties no jebkādas darbības piemērošanas jomu.

54.

Patiesi, pirmkārt, tirdzniecības pasākumi gandrīz vienmēr ietekmē tirgu. Ja pietiktu tikai ar iespējamo ietekmi uz tirgu, lai iestātos pienākums atturēties no jebkādas darbības, šis kritērijs tiktu gandrīz sistemātiski izpildīts un tādējādi būtu tukšs kritērijs. Pretēji tam, ja ierosinātais kritērijs faktiski ietekmē tirgu, pienākuma atturēties no jebkādas darbības piemērošanas joma varētu būt pārāk ierobežota.

55.

Otrkārt, tirgus ietekmes kritērijs būtiski pārklātos ar koncentrācijas apstiprināšanas lūguma būtību. Ja šāds kritērijs būtu būtisks, pienākums atturēties no jebkādas darbības realitātē atgādinātu automātiskās aizlieguma procedūras veidu, pamatojoties uz to, vai pasākumam, ar kuru, iespējams, īsteno koncentrāciju, varētu būt ietekme uz tirgu. Šāda pieeja, uzliekot pienākumu atturēties no jebkādas darbības, radītu risku, ka tiktu apiets koncentrācijas novērtējums par saderību ar kopējo tirgu. Tas arī padarītu nevajadzīgas Komisijas pilnvaras veikt atbilstošus pagaidu pasākumus, lai atjaunotu vai uzturētu efektīvas konkurences nosacījumus, ja ir pārkāpts pienākums atturēties no jebkādas, saskaņā ar Regulas Nr. 139/2004 8. panta 5. punktu.

56.

Visbeidzot, padarot pienākumu atturēties no jebkādas darbības atkarīgu no (potenciālās) ietekmes uz tirgu, netiek ņemta vērā tāda ekonomiskā novērtējuma sarežģītība, kuru uzņēmumi nevar veikt ar pārliecību. Tādēļ Regulas Nr. 139/2004 7. panta 3. punktā ir paredzētas Komisijas tiesības pieļaut atkāpes no pienākuma atturēties no jebkādas darbības, ja attiecīgā pasākuma izraisītie draudi konkurencei nav nopietni.

57.

Kopumā, šķiet, ka neviens no ierosinātajiem kritērijiem nav lietderīgs, nosakot pienākuma atturēties no jebkādas darbības piemērošanas jomu. Patiesi, iesniedzējtiesas iesniegtie trīs kritēriji ir labs piemērs tam, kāpēc Tiesai nevajadzētu iesaistīties attiecīgo kritēriju, kuru rezultātā tiek pārkāpts pienākums atturēties no jebkādas darbības, pozitīvā uzskaitīšanā.

58.

Turpmāk es paskaidrošu sīkāk, kāpēc negatīva definīcija ir labāk piemērota Regulas Nr. 139/2004 7. panta 1. punktā noteiktā pienākuma piemērošanas jomas noteikšanai.

59.

Saskaņā ar Regulas Nr. 139/2004 1. panta 1. punktu šī regula, tostarp pienākums apturēt koncentrāciju saskaņā ar tās 7. panta 1. punktu, attiecas uz ES mēroga koncentrācijām (vai arī piemērojamais slieksnis attiecībā uz valsts tiesību aktiem, ar ko īsteno šo regulu). Uz jautājumu, vai koncentrācija ir ES mēroga, atbilde ir sniegta regulas 1. panta 2. punktā, savukārt pats “koncentrācijas” jēdziens ir noteikts 3. pantā.

60.

Konkrētāk, koncentrācija saskaņā ar Regulas Nr. 139/2004 3. panta 1. punktu paredz “ilgtermiņa kontroles maiņu”, kas izriet no apvienošanās vai iegādes. Saskaņā ar šīs regulas 3. panta 2. punktu “kontrole” nozīmē “tiesības, līgumus vai citus līdzekļus, kas atsevišķi vai apvienojumā, ņemot vērā iesaistīto faktu vai tiesību aktu izskatīšanu, dod iespēju izšķiroši ietekmēt uzņēmumu.” Turklāt saskaņā ar šīs regulas 3. panta 3. punktu “kontrole” ir kaut kas, kas ir “iegūts”. Visbeidzot tieši attiecībā uz iegādēm saskaņā ar 3. panta 1. punkta b) apakšpunktu kontrole var būt “tieša vai netieša”.

61.

Regulas Nr. 139/2004 7. panta 1. punkts savukārt attiecas uz “koncentrāciju” ES mērogā atbilstīgi regulas 1. pantā sniegtajai definīcijai, un to nedrīkst “īstenot” pirms tās paziņošanas vai apstiprināšanas.

62.

Tādējādi “koncentrācijas” jēdziens ir ļoti svarīgs attiecībā uz pienākumu atturēties no jebkādas darbības. Tieši šis jēdziens jeb, plašāk izsakoties, iespēja iegūt izšķirošu ietekmi (mērķa) uzņēmumā rada šo pienākumu ( 18 ). Līdz ar to pasākumiem, kas tiek veikti pirms koncentrācijas, nevajadzētu būt ietvertiem pienākuma atturēties no jebkādas darbības piemērošanas jomā.

63.

Tajā pašā laikā, kā to apgalvo Komisija, pienākumam atturēties no jebkādām darbībām ir jāaptver gan daļēja, gan pilnīga koncentrācijas īstenošana. Kaut arī pienākums nav piemērojams pirms koncentrācijas veiktiem tīri iekšējiem sagatavošanas pasākumiem ( 19 ), tas ir attiecināms uz pasākumiem, kas ir būtiski koncentrācijai. Grūtības rodas, nosakot robežu starp likumīgajiem sagatavošanās pasākumiem un daļēju īstenošanu, kā tas redzams šajā lietā.

64.

Šajā ziņā Vispārējā Tiesa ir lēmusi, ka Komisija noteiktos apstākļos daudzskaitlīgu savstarpēji saistītu darījumu grupu var uzskatīt par vienu apvienošanās darbību, ja šie darījumi ir savstarpēji saistīti tādējādi, ka tie nevar tikt īstenoti viens bez otra un ka to rezultātā vienam vai vairākiem uzņēmumiem tiek piešķirta saimnieciska tieša vai netieša kontrole pār viena vai vairāku citu uzņēmumu darbību ( 20 ). Šāda pakāpienveida vai apvienota pieeja “koncentrācijas” jēdzienam ir atbalstīta Regulas Nr. 139/2004 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta redakcijā, atsaucoties uz netiešu (de facto) kontroli ( 21 ). Šī pieeja ir pamatota, lai novērstu koncentrācijas noteikumu apiešanu, mākslīgi radot savstarpēji saistītus darījumus. Vai apvienošanās noteikumi ir mākslīgi apieti, ir vērtējams katrā gadījumā atsevišķi. Viens vienīgs fakts, ka vairāki darījumi var būt savstarpēji atkarīgi, ne vienmēr nozīmē, ka tie veido vienotu koncentrāciju ( 22 ).

65.

Pretēji tam, vienkārši tādēļ, ka kāds pasākums ticis veikts procesa, kas izraisījis koncentrāciju, ietvaros, tam automātiski nevar piemērot pienākumu atturēties no jebkādas darbības. Ciktāl pasākums tiek veikts iepriekš un ir nodalāms no pasākumiem, kas faktiski rada iespēju iegūt izšķirošu ietekmi mērķuzņēmumā, uz to nevajadzētu attiecināt pienākumu atturēties no jebkādas darbības un līdz ar to arī Komisijas pilnvaras kontrolēt tā ievērošanu.

66.

Pret šādu viedokli var argumentēt, ka pienākums atturēties no jebkādas darbības efektivitātes dēļ nav interpretējams šauri un ka “koncentrācijas” un “īstenošanas” saliktā produkta piemērošanas jomai piesardzības nolūkos būtu jābūt plašākai nekā “koncentrācijas” jēdziena piemērošanas jomai. Šāda nostāja šķiet raksturīga Dānijas valdības un Komisijas iesniegtajiem argumentiem. Spriedumā lietā Aer Lingus Group/Komisija ( 23 ) zināmā mērā pausts atbalsts šim uzskatam. Vispārējā tiesa atzina, ka “[mazākuma līdzdalības] iegūšana, kas pati par sevi nepiešķir kontroli [Regulas Nr. 139/2004] 3. panta izpratnē, var ietilpt 7. panta piemērošanas jomā”, tādējādi šķietami atdalot pienākumu atturēties no jebkādas darbības no “koncentrācijas” jēdziena.

67.

Tomēr, runājot šī secinājuma kontekstā, minētā sprieduma 82. punktā Vispārējā tiesa analizēja atkāpi no Regulas Nr. 139/2004 7. panta 2. punktā paredzētā pienākuma atturēties no jebkādas darbības, nevis no tā, kas noteikts 7. panta 1. punktā. Tālāk 83. punktā tā sniedza iepriekš minēto vispārīgo paziņojumu, nesniedzot nekādus paskaidrojumus, izņemot kopsavilkumu par tās izpratni par Komisijas pieeju. Tāpēc šis apgalvojums ir nedaudz neskaidrs. Jebkurā gadījumā šis apgalvojums nav saderīgs ar turpmāko secinājumu, kam es piekrītu un kas izdarīts minētā sprieduma 84. un 85. punktā attiecībā uz šīs lietas apstākļiem, proti, ka mazākuma akciju iegūšana kopumā nevar tikt uzskatīta par daļēju koncentrācijas īstenošanu, kā rezultātā rodas pasākums, kas pieņemts, pamatojoties uz šīs regulas 8. panta 4. un 5. punktu ( 24 ).

68.

Turklāt es vēlētos apgalvot, ka Regulas Nr. 139/2004 7. pantā paredzētā pienākuma atturēties no jebkādas darbības piemērošanas jomas interpretācija, kas nav saistīta ar “koncentrācijas” jēdzienu, radītu pelēko zonu, kurā tiktu aptverti noteikti pasākumi, kas, lai gan ir koncentrācijas perifērijā, taču neietilpst un nav nedalāmi saistīti ar kontroles nodošanu. Tomēr, ja šī pelēkā zona pārsniegtu “koncentrācijas” jēdziena piemērošanas jomu, tas nozīmētu, ka šis pienākums ir jāpaplašina arī ārpus pašas regulas piemērošanas jomas, kas ir noteikta tās 1. pantā. Tas nebūtu ilgtspējīgi.

69.

Turklāt šāda plaša interpretācija pārsniedz to, kas ir nepieciešams efektīvas apvienošanās kontroles saglabāšanai. Kā minēts iepriekš 33.–36. punktā, būtu pārmērīgi uzskatīt pienākumu atturēties no jebkādas darbības par obligātu instrumentu. Atbilstīgi Regulas Nr. 139/2004 8. panta 4. un 5. punktam Komisijai ir pilnvaras pieprasīt atjaunot vai saglabāt efektīvas konkurences apstākļus, it īpaši, lai likvidētu koncentrāciju. Riskam vien, ka apvienošanās uzņēmumiem būtu jāsedz ar šādu rīkojumu saistītās izmaksas, noteikti ir atturošs raksturs. Prasība apvienošanās uzņēmumiem nogaidīt, kamēr tiek piešķirta atļauja pat attiecībā uz pasākumiem, kuri nav paši par sevi neatdalāmi saistīti ar kontroles nodošanu, būtu pārmērīgi un varētu radīt nevajadzīgu aizkavēšanos.

70.

Turklāt Regulā Nr. 139/2004 ir skaidri noteikts, kādos apstākļos tā ir piemērojama pat pirms faktiskās koncentrācijas rašanās. Piemēram, saskaņā ar Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punktu koncentrācija parasti paredz vienošanās slēgšanu, publiskā piedāvājuma publicēšanu vai kontrolpaketes iegūšanu. Tomēr saskaņā ar 4. panta 1. punkta otro daļu puses var paziņot par koncentrāciju pat pirms tās rašanās, ja nodoms apvienoties ir nepārprotams, piemēram, paziņojot par publisku piedāvājumu, kas radītu koncentrāciju (“paredzētās koncentrācijas”). Regulas 4. panta 1. punkta trešajā daļā ir atspoguļoti apstākļi, kādos ir jāpiemēro Regula Nr. 139/2004, pat ja koncentrācija nav notikusi, un šajā ziņā “paziņotās koncentrācijas” ir nošķirtas no “koncentrācijām” (pēdiņas izmantotas pašā tiesību normā). Saskaņā ar 4. panta 1. punkta trešās daļas pirmo teikumu šajā regulā paredzētās koncentrācijas nozīmē “paziņoto koncentrāciju”. Saskaņā ar šīs daļas otro teikumu paredzētā koncentrācija arī ir pielīdzināma “koncentrācijai”, bet tikai attiecībā uz regulas 4. panta 4. un 5. punktā noteikto procedūru.

71.

Šajā kontekstā un ņemot vērā to, ka termins “paziņotā koncentrācija” nav ietverts Regulas 139/2004 ( 25 ) 7. pantā, es secinu, ka 7. pants un līdz ar to arī pienākums atturēties no jebkādas darbības nav piemērojams attiecībā uz paredzēto koncentrāciju. Tas apstiprina, ka ES likumdevējs nav vēlējies piemērot pienākumu atturēties no jebkādas darbības gadījumos, kad koncentrācija vēl nav realizēta.

72.

Tas nenozīmē, ka Regulas Nr. 139/2004 7. panta 1. punktā lietotajam jēdzienam “īstenots” nevajadzētu būt plašai nozīmei, tādējādi nodrošinot, ka Komisija var kontrolēt daļēju īstenošanu ( 26 ). Jebkurā gadījumā koncentrācija var tikt “īstenota” tikai tad, ja tā pastāv.

73.

Dānijas valdības un Komisijas iesniegtie argumenti, lai pamatotu, ka pienākuma atturēties no jebkādas darbības piemērošana nekādā ziņā nav saistāma ar jēdzienu “koncentrācija”, mani nepārliecina.

74.

Pirmkārt, pienākuma atturēties no jebkādas darbības saistīšana ar jēdzienu “koncentrācija” nekādi neietekmē Regulā Nr. 139/2004 paredzēto koncentrāciju ex ante pārskatīšanas sistēmu.

75.

Otrkārt, fakts, ka Komisija savā administratīvajā praksē izmanto plašu pieeju attiecībā uz to, kas tiek klasificēts kā pirmstermiņa koncentrācijas īstenošana, nav būtisks. Komisijas prakse Tiesai nav saistoša.

76.

Treškārt, atšķirībai starp iekšējiem un ārējiem sagatavošanas pasākumiem, ko būtībā atbalsta Dānijas valdība, nav pamatojuma Regulā Nr. 139/2004. Šajā regulā turpretī ir atsauce uz “ilgtermiņa kontroles maiņu” neatkarīgi no tā, vai šīs pārmaiņas ir iekšējo vai ārējo pasākumu rezultāts.

77.

Ceturtkārt, Vispārējās tiesas secinājumi lietā Electrabel/Komisija ( 27 ), uz kuriem atsaucas Dānijas valdība un Komisija, pēc Ernst & Young uzskatiem, būtībā norāda uz pienākuma atturēties no jebkādas darbības pārkāpuma nopietnību un tā rezultātā uzliktā naudas soda samērīgumu, nevis uz šāda pārkāpuma pastāvēšanu.

78.

Pamatojoties uz iepriekš minētajiem apsvērumiem, es uzskatu, ka Regulas (EK) Nr. 139/2004 7. panta 1. punktā noteiktais pienākums apturēt koncentrāciju neietekmē pasākumus, kuri, lai arī tiek veikti saistībā ar procesu, kas izraisa koncentrāciju, tiek veikti pirms un ir nodalāmi no pasākumiem, kuri faktiski rada iespēju iegūt izšķirošu ietekmi mērķuzņēmumā.

79.

Otrajā prejudiciālajā jautājumā iesniedzējtiesa lūdz Tiesu paust viedokli par izskatāmās lietas apstākļiem.

80.

Prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā Tiesas sniegtās ES tiesību interpretācijas piemērošana faktiem ir valsts tiesu kompetencē, kurām ir labākas iespējas nekā Tiesai konstatēt un izvērtēt visus būtiskos apstākļus. Tomēr Tiesa var sniegt valsts tiesai visus interpretācijas elementus, kas varētu tai palīdzēt izlemt izskatāmo lietu ( 28 ).

81.

Pamatlietā, no vienas puses, pats apvienošanās līgums bija jāapstiprina Konkurences padomei, un to nebija paredzēts īstenot pirms šī apstiprinājuma saņemšanas.

82.

No otras puses, kā norādīts lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, uz KPMG DK un KPMG International sadarbības līguma izbeigšanu neattiecās tā pati apstiprināšanas prasība, un paziņojums tika iesniegts pirms apvienošanās apstiprinājuma saņemšanas.

83.

Apstrīdētajā lēmumā tika nolemts, ka tādējādi KPMG DK ir pārkāpis pienākumu atturēties no jebkādas darbības. Tātad šķiet, ka KFST uzskatīja, ka sadarbības līguma izbeigšana būtu jāuzskata par daļēju apvienošanās īstenošanu.

84.

Acīmredzami es piekrītu Dānijas valdībai, ka abas iepriekš 81. un 82. punktā minētās darbības nebija autonomas, bet savstarpēji saistītas. Apvienošanās līgumā bija paredzēts, ka KPMG DK pārtrauks sadarbību ar KPMG International. Tādēļ sadarbības līguma izbeigšana bija priekšnoteikums, lai šī apvienošanās stātos spēkā.

85.

Tomēr ar to nepietiek. Izbeigšana nekādā ziņā neveicināja kontroles maiņu starp KPMG DK un EY.

86.

Lai gan saskaņā ar Dānijas valdības viedokli var apgalvot, ka sadarbības līguma izbeigšana bija daļa no apvienošanās līguma, tā nebija nešķirami saistīta ar kontroles nodošanu, dodot EY iespēju izšķiroši ietekmēt KPMG DK atbilstīgi Regulas Nr. 139/2004 3. panta 2. punktā noteiktajam ( 29 ). Šīs izbeigšanas sekas bija tikai tādas, ka KPMG DK vairs nebija KPMG tīkla daļa un grāmatvedības pakalpojumu tirgū atgrieztos neatkarīgā tirgotāju statusā. Kaut arī izbeigšana varētu būt ietekmējusi tirgu, tas nenozīmētu, ka KPMG DK vairs nebūtu EY konkurents ( 30 ).

87.

Patiesi, pieņemot šādu argumentāciju, tas nozīmētu, ka uz jebkuru EY vai KPMG DK īstenoto pasākumu laikposmā no apvienošanās līguma parakstīšanas līdz konkurences iestādes apstiprinājumam varētu attiekties pienākums atturēties no jebkādas darbības. Tomēr iepriekš 71. punktā minēto iemeslu dēļ tikai koncentrēšanās nolūks vien nerada pienākumu atturēties no jebkādas darbības.

88.

Tādēļ šāda veida sagatavošanās pasākums, manuprāt, nav uzskatāms par priekšlaicīgu koncentrācijas īstenošanu.

89.

Trešajā un ceturtajā jautājumā iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai attiecībā uz pienākumu atturēties no jebkādas darbības ir būtiski, ka pasākumam, par kuru tiek apgalvots, ka tas nozīmē priekšlaicīgu koncentrācijas īstenošanu, ir kāda ietekme uz tirgu, un, ja jā, kādus kritērijus var izmantot, lai pierādītu šādu ietekmi, un pierādīšanas slieksni, kas šajā ziņā ir jāizpilda konkurences iestādei, pārbaudot iespējamo šī pienākuma pārkāpumu.

90.

Šie jautājumi tiek uzdoti, jo apstrīdētajā lēmumā ir atzīts, ka, lai gan KFST nevarēja droši noteikt, vai sadarbības līguma izbeigšanas rezultātā daži no KPMG DK klientiem ieteica revidenta maiņu savās kopsapulcēs, tā uzskatīja, ka bija nepieciešams tikai pierādīt iespējamo ietekmi uz tirgu. Ernst & Young pretarguments ir, ka šie ieteikumi tika vienkārši sniegti, ievērojot Dānijas lielo uzņēmumu raksturīgo grafiku, izvēloties vai mainot revidentus, un ka KFST apvienošanās novērtējums tika veikts tajā gada laikā, kad parasti tiek veikta revidenta maiņa.

91.

No manas atbildes uz pirmajiem diviem jautājumiem un it īpaši no kritērija, kas attiecas uz pārbaudāmā pasākuma iespējamo ietekmi uz tirgu (skat. iepriekš 53.–56. punktu), izriet, ka, manuprāt, pasākuma iespējamā ietekme uz tirgu nav būtiska attiecībā uz pienākuma atturēties no jebkādas darbības piemērošanu. Drīzāk šis pienākums ir jāievēro vienlaicīgi un tikai, ciktāl rodas koncentrācija atbilstīgi piemērojamām robežvērtībām.

92.

Ja Tiesa paudīs atšķirīgu viedokli, es aprobežos ar šādiem īsiem alternatīviem apsvērumiem.

93.

Tiesa ir atzinusi, ka apvienošanās kontroles jomā nepieciešamajai prognozes analīzei, ko veido izvērtējums par to, kā koncentrācija varētu grozīt faktorus, kas nosaka konkurences stāvokli noteiktā tirgū, lai pārbaudītu, vai tā varētu radīt nozīmīgus šķēršļus efektīvai konkurencei, ir jāparedz dažādas cēloņsakarības, lai apstiprinātu to, kuras iespējamība ir vislielākā. Šis standarts attiecas gan uz lēmumiem, ar kuriem atļauj koncentrāciju, gan arī uz lēmumiem, ar kuriem to aizliedz ( 31 ).

94.

Ja Tiesa, atšķirībā no manis, uzskatīs, ka iespējamās ietekmes uz tirgu kritērijs ir būtisks, neraugoties uz pārklāšanos ar koncentrācijas novērtējumu par saderību ar kopējo tirgu pēc būtības, es neredzu acīmredzamu iemeslu, kādēļ pārskatīšanas standarts, kas minēts iepriekšējā punktā, nebūtu mutatis mutandis, attiecināms uz lēmumiem, ar kuriem konstatē īstenošanu. Veicamais izvērtējums atgādinātu izvērtējumu saistībā ar lūgumu atkāpties no pienākuma atturēties no jebkādas darbības saskaņā ar Regulas Nr. 139/2004 7. panta 3. punktu, kas, tostarp, prasa ņemt vērā koncentrācijas radītos draudus konkurencei.

95.

Saskaņā ar parasto pierādīšanas kārtību Komisijai (vai attiecīgajai konkurences iestādei) ir jāpierāda iespējamais pārkāpums ( 32 ). Tādēļ šādai iestādei, pamatojoties uz vairāku hipotēžu, kas ietver dažādas cēloņsakarības, izvērtējumu, ir jāparāda, ka hipotēze, saskaņā ar kuru attiecīgais pasākums var radīt būtisku šķēršļus efektīvai konkurencei, ir tāda, kuras iespējamība ir vislielākā ( 33 ).

96.

Attiecībā uz pierādījumu veidu, uz kuru Komisija (vai attiecīgā konkurences iestāde) var atsaukties, Savienības tiesībās prevalē brīvas pierādījumu iesniegšanas princips. Konkrētāk, ciktāl pierādījumi ir iesniegti likumīgi, vienīgais atbilstīgais kritērijs to pierādījuma vērtības noteikšanai ir to ticamība ( 34 ). Šajā ziņā nepastāv prasība izmantot noteiktu metodi vai testu ( 35 ).

97.

Iesniedzējtiesai ir jānosaka, vai Dānijas konkurences iestādes, pamatojoties uz vairāku hipotēžu, kas ietver dažādas cēloņsakarības, izvērtējumu, ir pierādījušas, ka hipotēze, saskaņā ar kuru attiecīgais pasākums var radīt būtisku šķēršļus efektīvai konkurencei, ir tāda, kuras iespējamība ir vislielākā. Konkrēti tas ir uzskatāms par ticamāku nekā Ernst & Young iesniegtā argumentācija par Dānijas lielajiem uzņēmumiem raksturīgo uzvedību.

98.

Pamatojoties uz iepriekš minētajiem apsvērumiem, es ierosinu Tiesai uz Sø‑ og Handelsretten (Jūras un komerclietu tiesa, Dānija) uzdotajiem jautājumiem atbildēt, ka, pareizi interpretējot, Padomes Regulas (EK) Nr. 139/2004 (2004. gada 20. janvāris) par kontroli pār uzņēmumu koncentrāciju (EK Apvienošanās regula) 7. panta 1. punktā noteiktais pienākums apturēt koncentrāciju neietekmē pasākumus, kuri, lai arī tiek veikti saistībā ar procesu, kas izraisa koncentrāciju, ir veikti pirms un ir nodalāmi no pasākumiem, kuri faktiski rada iespēju iegūt izšķirošu ietekmi mērķuzņēmumā.