1

Ar apelācijas sūdzību TV2/Danmark A/S lūdz daļēji atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2015. gada 24. septembra spriedumu TV2/Danmark/Komisija (T‑674/11, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2015:684), ar kuru tā, pirmkārt, atcēla Komisijas 2011. gada 20. aprīļa Lēmumu 2011/839/ES par Dānijas īstenotajiem pasākumiem (C 2/03) attiecībā uz TV2/Danmark (OV 2011, L 340, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), ciktāl Komisija uzskatīja, ka 1995. un 1996. gada ieņēmumi no reklāmas, kas ar Fonds TV2 starpniecību pārskaitīti TV2/Danmark, ir valsts atbalsts, un, otrkārt, prasību pārējā daļā noraidīja.

2

TV2/Danmark ir Dānijas raidsabiedrība, kas tika izveidota 1986. gadā. Sākumā tā tika izveidota kā valsts neatkarīgs uzņēmums, bet no 2003. gada 1. janvāra grāmatvedības un nodokļu jautājumos tā tika pārveidota par akciju sabiedrību. TV2/Danmark ir otrā sabiedriskās televīzijas raidstacija Dānijā, savukārt pirmā ir Danmarks Radio.

3

TV2/Danmark uzdevums ir veidot un raidīt valsts mēroga un reģionālos televīzijas raidījumus. Šai apraidei var izmantot radioiekārtas, satelītu vai kabeļu sistēmas. TV2/Danmark sabiedrisko pakalpojumu saistības nosaka kultūras ministrs.

4

Papildus sabiedriskajām raidorganizācijām Dānijas televīzijas tirgū ir arī komerciālas raidorganizācijas. It īpaši runa ir, pirmkārt, par Viasat Broadcasting UK Ltd (turpmāk tekstā – “Viasat”) un, otrkārt, par sabiedrību kopumu, kas sastāv no SBS TV A/S un SBS Danish Television Ltd (turpmāk tekstā – “SBS”).

5

TV2/Danmark sākotnēji tika izveidota, izmantojot valsts aizdevumu ar procentiem, un tās darbībai, tāpat kā Danmarks Radio gadījumā, bija jābūt finansētai, izmantojot peļņu no licenču maksas, ko maksā visi Dānijas televīzijas skatītāji. Likumdevējs tomēr nolēma, ka TV2/Danmark atšķirībā no Danmarks Radio būšot iespēja izmantot arī peļņu no darbības reklāmas jomā.

6

Pamatojoties uz sabiedrības SBS Broadcasting SA/Tv Danmark2000. gada 5. aprīlī iesniegto sūdzību, Komisijas 2004. gada 19. maija Lēmumā 2006/217/EK par Dānijas īstenotajiem pasākumiem attiecībā uz TV2/Danmark (OV 2006, L 85, 1. lpp., labojums – OV 2006, L 368, 112. lpp.; turpmāk tekstā – “TV2 I lēmums”) tika veikta TV2/Danmark finansēšanas sistēmas pārbaude. Šis lēmums attiecās uz laika posmu no 1995. līdz 2002. gadam un uz turpmāk uzskaitītajiem pasākumiem: ieņēmumi no licenču maksas, pārskaitījumi no fondiem, kuriem ir uzticēta TV2/Danmark finansēšana (Fonds TV2 un Radiofonden), ad hoc piešķirto summu pārskaitījumi, atbrīvojums no uzņēmumu ienākuma nodokļa, atbrīvojums no TV2/Danmark dibināšanas kapitāla aizņēmuma procentu likmēm un daļu iemaksām, valsts garantija aizņēmumam uzņēmuma darbības nodrošināšanai, kā arī izdevīgi nosacījumi licenču maksas maksāšanai, ko TV2/Danmark maksā par valsts raidītāja frekvences izmantošanu (turpmāk tekstā visi kopā – “attiecīgie pasākumi”). Visbeidzot Komisijas veiktā izmeklēšana attiecās arī uz TV2/Danmark piešķirtajām tiesībām pārraidīt vietējo frekvenču tīklā un visu kopīgo antenu iekārtu īpašnieku pienākumu raidīt TV2/Danmark sabiedrisko pakalpojumu televīzijas programmas, izmantojot savas iekārtas.

7

Pārbaudījusi attiecīgos pasākumus, Komisija uzskatīja, ka tie ir valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, jo TV2/Danmark finansēšanas sistēma, kas bija paredzēta, lai kompensētu šī uzņēmuma ar sabiedrisko pakalpojumu saistību nodrošināšanu saistītās izmaksas, nebija atbilstoša otrajam un ceturtajam no četriem nosacījumiem, ko Tiesa ir paredzējusi 2003. gada 24. jūlija spriedumā Altmark Trans un RegierungspräsidiumMagdeburg (C‑280/00, EU:C:2003:415, turpmāk tekstā, runājot par šiem nosacījumiem, – “Altmark nosacījumi”).

8

Turklāt Komisija nolēma, ka minētais atbalsts, ko laikposmā no 1995. līdz 2002. gadam Dānijas Karaliste piešķīrusi TV2/Danmark, ir saderīgs ar iekšējo tirgu atbilstoši LESD 106. panta 2. punktam, izņemot summu 628,2 miljonu Dānijas kronu (DKK) apmērā (apmēram EUR 85 miljoni), kuru tā atzina par “pārmērīgu kompensāciju”. Tādējādi tā uzdeva Dānijas Karalistei atgūt no TV2/Danmark šo summu kopā ar procentiem.

9

Par TV2 I lēmumu ir celtas četras prasības atcelt tiesību aktu, ko cēla, pirmkārt, TV2/Danmark (lieta T‑309/04) un Dānijas Karaliste (lieta T‑317/04) un, otrkārt, TV2/Danmark konkurentes – Viasat (lieta T‑329/04) un SBS (lieta T‑336/04).

10

Ar 2008. gada 22. oktobra spriedumu TV2/Danmark u.c./Komisija (T‑309/04, T‑317/04, T‑329/04 un T‑336/04, EU:T:2008:457) Vispārējā tiesa minēto lēmumu atcēla. Savā spriedumā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka Komisija pamatoti ir atzinusi, ka TV2/Danmark uzticētais sabiedriskā pakalpojuma uzdevums atbilst apraides pakalpojuma ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi definīcijai. Tomēr tā konstatēja arī vairāku pārkāpumu esamību TV2 I lēmumā.

11

Tādējādi, pirmkārt, pārbaudot, vai TV2 I lēmumā paredzētajos pasākumos ir izmantoti valsts līdzekļi, Vispārējā tiesa konstatēja, ka, lai 1995. un 1996. gada ieņēmumus no reklāmas kvalificētu kā valsts līdzekļus, Komisija nebija pamatojusi savu vērtējumu attiecībā uz to de facto ņemšanu vērā. Otrkārt, Vispārējā tiesa konstatēja, ka Komisijas veiktā pārbaude par to, vai ir izpildīts otrais un ceturtais Altmark nosacījums, nebija pamatota ar nopietnu analīzi par konkrētajiem juridiskajiem un ekonomiskajiem nosacījumiem, balstoties uz kuriem tika noteikts, kāda summa no licenču maksas tiks nodota TV2/Danmark. Līdz ar to TV2 I lēmumā attiecībā uz šo jautājumu nav norādīts pamatojums. Treškārt, Vispārējā tiesa konstatēja, ka Komisijas vērtējumā, kas attiecas uz atbalsta saderīgumu LESD 106. panta 2. punkta izpratnē, it īpaši attiecībā uz pārmērīgas kompensācijas esamību, arī nebija norādīts pamatojums. Vispārējās tiesas ieskatā šī pamatojuma neesamība bija izskaidrojama ar to, ka izmeklēšanas laika posmā netika veikta nopietna pārbaude par konkrētajiem juridiskajiem un ekonomiskajiem nosacījumiem, uz kuriem balstoties tika noteikts, kāda summa no licenču maksas pienākas TV2/Danmark.

12

Pēc TV2 I lēmuma atcelšanas Komisija no jauna izvērtēja attiecīgos pasākumus. Šajā gadījumā tā konsultējās ar Dānijas Karalisti un TV2/Danmark un turklāt saņēma apsvērumus no trešajām personām.

13

Šīs pārbaudes beigās Komisija pieņēma apstrīdēto lēmumu.

14

Šis lēmums attiecas uz pasākumiem, kas attiecībā uz TV2/Danmark tika veikti laikposmā no 1995. līdz 2002. gadam. Tomēr Komisija savā pārbaudē ir ņēmusi vērā arī 2004. gadā īstenotos rekapitalizācijas pasākumus, kas tika veikti pēc TV2 I lēmuma pieņemšanas.

15

Apstrīdētajā lēmumā Komisija saglabāja savu nostāju jautājumā par attiecīgo pasākumu kvalificēšanu par “valsts atbalstu” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē. Sākotnēji tā uzskatīja, ka 1995. un 1996. gada ieņēmumi no reklāmas ir valsts līdzekļi, un vēlāk, pārbaudot to, vai ir pastāvējusi selektīva priekšrocība, tā secināja, ka attiecīgie pasākumi nebija atbilstoši otrajam un ceturtajam Altmark nosacījumam. Savukārt, lai gan TV2 I lēmumā Komisija bija nolēmusi, ka DKK 628,2 miljonu (aptuveni EUR 85 miljoni) summa ir pārmērīga kompensācija, kas nav saderīga ar LESD 106. panta 2. punktu, apstrīdētajā lēmumā tā uzskatīja, ka šī summa ir TV2/Danmark pašas līdzekļiem piederošs uzkrājums. Šī lēmuma rezolutīvajā daļā tā noteica:

“1. pants

Pasākumi, ko Dānija īstenoja par labu TV2/Danmark laikposmā no 1995. līdz 2002. gadam licenču maksas līdzekļu un citu pasākumu veidā, kuri aplūkoti šajā lēmumā, ir saderīgi ar iekšējo tirgu [LESD] 106. panta 2. punkta izpratnē.”

16

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2011. gada 30. decembrī, TV2/Danmark cēla prasību daļēji atcelt apstrīdēto lēmumu.

17

Galvenokārt TV2/Danmark lūdza Vispārējo tiesu atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl Komisija uzskata, ka attiecīgie pasākumi ir valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.

18

Pakārtoti TV2/Danmark lūdza Vispārējo tiesu atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl Komisija uzskatīja, ka:

19

Ar pārsūdzēto spriedumu Vispārējā tiesa atcēla apstrīdēto lēmumu, ciktāl Komisija uzskatīja, ka 1995. un 1996. gada ieņēmumi no reklāmas, kas ar Fonds TV2 starpniecību bija pārskaitīti TV2/Danmark, ir valsts atbalsts, un prasību pārējā daļā noraidīja.

20

Apelācijas sūdzībā TV2/Danmark lūdz Tiesu:

21

Komisijas lūdz Tiesu:

22

Dānijas Karaliste lūdz Tiesu apelācijas sūdzību pilnībā apmierināt.

23

Viasat lūdz Tiesu:

24

Apelācijas sūdzības pamatojumam TV2/Danmark izvirza divus pamatus.

25

Ar pirmo pamatu TV2/Danmark apgalvo, ka, noraidot tās prasībā izvirzīto prasījumu galveno daļu, pamatojoties uz kļūdainu ceturtā Altmark nosacījuma interpretāciju un piemērošanu, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

26

TV2/Danmark uzskata, ka, ņemot vērā tās sabiedriskā pakalpojuma uzdevuma īpašo raksturu un Altmark nosacījumu piemērošanu ar atpakaļejošu spēku, Vispārējai tiesai esot bijusi nevis jāveic tīri gramatiska ceturtā Altmark nosacījuma interpretācija un piemērošana, bet tikai jāpārbauda, vai šajā gadījumā ir sasniegts tā mērķis.

27

TV2/Danmark uzskata, ka šāda piemērošana ir neiespējama, jo tās darbības jomai nepiemīt konkurences un komerciāla dimensija un tādējādi nepastāv “atskaites uzņēmums”, ar kuru varētu tikt veikts minētajā nosacījumā prasītais salīdzinājums.

28

Tādējādi TV2/Danmark uzskata, ka Vispārējai tiesai esot bijis jāpiemēro ceturtais Altmark nosacījums, ņemot vērā tā mērķi, un jākonstatē, ka, ņemot vērā TV2/Danmark pārskatu revīziju, ko bija veikusi Rigsrevisionen (Revīzijas palāta, Dānija), šis mērķis ir sasniegts. Līdz ar to esot bijis jāuzskata, ka šis nosacījums ir izpildīts.

29

TV2/Danmark piebilst, ka šo vērtējumu apstiprina tas, ka šajā gadījumā Altmark nosacījumi tika piemēroti ar atpakaļejošu spēku, kā arī tiesiskās noteiktības apdraudējums, kas no tā izriet.

30

Dānijas Karaliste piekrīt TV2/Danmark argumentācijai.

31

Komisija un Viasat apstrīd TV2/Danmark pirmā pamata pieņemamību un apgalvo, ka tas katrā ziņā ir nepamatots.

32

Replikas rakstā TV2/Danmark apstrīd Komisijas un Viasat argumentāciju, kurā ir apšaubīta tās apelācijas sūdzības pieņemamība, būtībā norādot, ka tās apelācijas sūdzībā ietvertie pamati un argumenti ir saistīti ar tiesību jautājumiem.

33

Atbildes rakstā uz repliku Dānijas Karaliste apgalvo, ka TV2/Danmark apelācijas sūdzība ir pieņemama. It īpaši tā uzskata, ka jautājums par ceturtā Altmark nosacījuma interpretāciju un piemērošanu ir tiesību jautājums un Vispārējās tiesas vērtējums par šo jautājumu ir juridisks vērtējums, ko Tiesa var pārbaudīt apelācijas tiesvedībā.

34

Jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru no LESD 256. panta, no Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58. panta pirmās daļas un Tiesas Reglamenta 168. panta 1. punkta d) apakšpunkta izriet, ka apelācijas sūdzībā ir precīzi jānorāda tā sprieduma vai rīkojuma apstrīdētās daļas, kuru ir lūgts atcelt, kā arī juridiskie argumenti, kas konkrēti izvirzīti šīs prasības pamatošanai, pretējā gadījumā apelācijas sūdzība vai attiecīgais pamats ir nepieņemami (skat. it īpaši spriedumu, 2016. gada 20. septembris, Ledra Advertising u.c./Komisija un ECB, no C‑8/15 P līdz C‑10/15 P, EU:C:2016:701, 35. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

35

No šīm tiesību normām izrietošajai prasībai norādīt pamatojumu neatbilst apelācijas sūdzība, kurā nav pat ietverta argumentācija, kas ir konkrēti veltīta tās kļūdas tiesību piemērošanā identificēšanai, kura esot pieļauta pārsūdzētajā spriedumā vai rīkojumā, bet ir tikai atkārtoti vai atveidoti pamati un argumenti, kas jau tikuši iesniegti Vispārējā tiesā, ieskaitot tos, kas ir balstīti uz faktiem, kurus šī tiesa skaidri ir noraidījusi. Šāda apelācijas sūdzība faktiski ir lūgums vienkārši atkārtoti izskatīt prasības pieteikumu, kas iesniegts Vispārējā tiesā, un šāda atkārtota izskatīšana nav Tiesas kompetencē (skat. it īpaši spriedumu, 2016. gada 20. septembris, Ledra Advertising u.c./Komisija un ECB, no C‑8/15 P līdz C‑10/15 P, EU:C:2016:701, 37. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

36

Turklāt ir jāatgādina arī, ka no LESD 256. panta 1. punkta otrās daļas un no Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58. panta pirmās daļas izriet, ka apelācijas sūdzība var attiekties tikai uz tiesību jautājumiem. Tādējādi vienīgi Vispārējās tiesas kompetencē ir konstatēt un izvērtēt atbilstošos faktus, kā arī tai iesniegtos pierādījumus. Tādējādi šo faktu un šo pierādījumu novērtēšana, izņemot gadījumus, kad tie ir tikuši sagrozīti, nav tiesību jautājums, kas Tiesai būtu jāpārbauda apelācijas tiesvedībā (skat. it īpaši spriedumu, 2017. gada 15. jūnijs, Spānija/Komisija, C‑279/16 P, nav publicēts, EU:C:2017:461, 36. punkts).

37

Ar pirmo pamatu TV2/Danmark galvenokārt tikai atkārto vai atveido argumentus, ko tā jau bija paudusi Vispārējā tiesā, lai panāktu, ka Tiesa atkārtoti izskata tās prasību atcelt tiesību aktu.

38

Turklāt šajā pamatā nav precīzi formulēti juridiskie argumenti, kuru mērķis ir konkrēti identificēt kļūdu tiesību piemērošanā, kas šajā ziņā būtu pieļauta pārsūdzētajā spriedumā, bet tas ir balstīts uz Vispārējās tiesas veiktā faktu vērtējuma apstrīdēšanu saistībā ar apraides nozarei piemītošo konkurences un komerciālo dimensiju, vidēja, labi pārvaldīta uzņēmuma ar adekvātu aprīkojumu esamību, ar kuru varētu salīdzināt TV2/Danmark izmaksas, kā arī Revīzijas palātas veiktās TV2/Danmark pārskatu revīzijas raksturu. Taču TV2/Danmark šajā ziņā neatsaucas ne uz kādu acīmredzamu faktu vai pierādījumu sagrozīšanu.

39

Turklāt TV2/Danmark nav pierādījusi, ka citāds faktu vērtējums vai ceturtā Altmark nosacījuma teleoloģiska interpretācija būtu izraisījusi vērtējumu, kas atšķirtos no tā, kādu ir veikusi Vispārējā tiesa.

40

Turklāt, ciktāl Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 132.–148. punktā arī atzina, ka, pat ja šajā gadījumā ceturtais Altmark nosacījums bija jāpiemēro pēc būtības vai mazāk strikti, TV2/Danmark paustie argumenti katrā ziņā ir nepietiekami, lai pierādītu, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, novērtējot šo ceturto nosacījumu, pirmais pamats ir nelietderīgs.

41

Tāpat tas ir saistībā ar argumentāciju, kas attiecas uz Altmark nosacījumu piemērošanu ar atpakaļejošu spēku, jo šie nosacījumi ļauj no LESD 107. panta 1. punkta piemērošanas jomas izslēgt pasākumus, kuri 2003. gada 24. jūlija sprieduma Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg (C‑280/00, EU:C:2003:415) neesamības gadījumā ietilptu šajā tiesību normā paredzētajā “atbalsta” jēdzienā. Tādējādi minēto nosacījumu nepiemērošana nevar būt labvēlīgāka TV2/Danmark apgalvojumiem.

42

Līdz ar to šis pamats ir jānoraida kā daļēji nepieņemams un daļēji nepamatots.

43

Ar otro pamatu TV2/Danmark apgalvo, ka, tā kā Vispārējā tiesa pēc būtības pārbaudīja un noraidīja pakārtoti izvirzīto prasījumu otro daļu, lai gan TV2/Danmark un Komisijai nebija domstarpību par to līdzekļu kvalifikāciju, kas gūti no licenču maksas un ko TV2/Danmark pārskaitīja savām reģionālajām stacijām, Vispārējā tiesa lēma ultra petita, pārsniedza tiesiskuma pārbaudes robežas un neievēroja sacīkstes principu.

44

Turklāt TV2/Danmark norāda, ka Vispārējās tiesas vērtējums pēc būtības ir pamatots ar acīmredzami kļūdainu Dānijas tiesību interpretāciju.

45

Konkrēti, TV2/Danmark apgalvo, ka valsts tiesiskais regulējums tai neuzliek pienākumu pārskaitīt atlīdzību savām reģionālajam stacijām par tās pārraidīto reģionālo programmu nodrošināšanu. Turklāt no šī tiesiskā regulējuma neizrietot, ka no licenču maksas gūto līdzekļu pārskaitīšana šīm stacijām bija pienākums izmaksāt atlīdzību, ko pati TV2/Danmark uzņēmās attiecībā pret minētajām stacijām par šo programmu nodrošināšanu.

46

Dānijas Karaliste piekrīt TV2/Danmark argumentācijai.

47

Komisija un Viasat apstrīd otrā pamata pieņemamību un apgalvo, ka tas katrā ziņā ir nepamatots.

48

Tā kā ar otro pamatu būtībā tiek apstrīdēta Dānijas tiesību interpretācija Vispārējā tiesā, vispirms ir jānorāda, ka šajā gadījumā runa ir par faktisku jautājumu, kas principā nav pārbaudāms Tiesā.

49

Tādējādi, runājot par Vispārējās tiesas vērtējuma attiecībā uz valsts tiesībām pārbaudi apelācijas tiesvedībā, Tiesas kompetencē ir tikai pārbaudīt, vai nav notikusi šo tiesību sagrozīšana (skat. spriedumus, 2014. gada 3. aprīlis, Francija/Komisija, C‑559/12 P, EU:C:2014:217, 79. punkts, un 2016. gada 10. novembris, DTS Distribuidora deTelevisión Digital/Komisija, C‑449/14 P, EU:C:2016:848, 44. punkts).

50

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka sagrozīšanai ir acīmredzami jāizriet no lietas materiāliem, neveicot jaunu faktu un pierādījumu vērtējumu (skat. spriedumus, 2014. gada 3. aprīlis, Francija/Komisija, C‑559/12 P, EU:C:2014:217, 80. punkts, un 2016. gada 10. novembris, DTS Distribuidora deTelevisión Digital/Komisija, C‑449/14 P, EU:C:2016:848, 45. punkts).

51

Taču šajā gadījumā šāda sagrozīšana nav konstatēta, jo TV2/Danmark precīzi nav norādījusi, kurus faktus vai pierādījumus Vispārējā tiesa, iespējams, esot sagrozījusi, ne arī pierādījusi, ka tā būtu pieļāvusi kļūdas, kas būtu varējušas tai likt sagrozīt faktus vai pierādījumus.

52

Konkrētāk, TV2/Danmark nav pierādījusi, ka Vispārējā tiesa ir veikusi vērtējumu, kas acīmredzami ir pretrunā šo tiesību aktu noteikumu saturam, vai ka tā pēdējiem minētajiem ir piešķīrusi piemērojamību, kādas tiem acīmredzami nav.

53

Jākonstatē, ka, pārmetot Vispārējai tiesai, ka, veicot apstrīdētā lēmuma pārbaudi tiesā, tā ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā un ir sagrozījusi tā noteikumus, TV2/Danmark patiesībā tikai kritizē Vispārējās tiesas veikto to pierādījumu vērtējumu, ko veido minētie noteikumi, kuri jau precīzi tika analizēti pārsūdzētā sprieduma 169.–173. punktā, lai panāktu, ka tiek veikta jauna sīkāka Dānijas tiesību pārbaude, kā arī lai panāktu, ka tiek veikts jauns faktu un pierādījumu vērtējums apelācijas tiesvedības stadijā.

54

Tas, ka Vispārējā tiesā TV2/Danmark un Komisijai nebija domstarpību par apstrīdētā lēmuma interpretāciju saistībā ar to līdzekļu kvalifikāciju, kas gūti no licenču maksas un ko TV2/Danmark pārskaitīja savām reģionālajām stacijām, neietekmē minētās Vispārējās tiesas pārbaudes veikšanas likumību.

55

No judikatūras izriet, ka Savienības tiesām Komisijas lēmumi ir jāinterpretē, ņemot vērā tajos ietverto pamatojumu, un attiecīgā gadījumā neatkarīgi no argumentācijas, ko šī iestāde ir paudusi tiesvedības laikā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2012. gada 19. jūlijs, Alliance One International un Standard CommercialTobacco/Komisija, C‑628/10 P un C‑14/11 P, EU:C:2012:479, 72.–79. punkts; 2013. gada 19. marts, Bouygues un BouyguesTélécom/Komisija u.c. un Komisija/Francija u.c., C‑399/10 P un C‑401/10 P, EU:C:2013:175, 126.–129. punkts, kā arī 2016. gada 30. novembris, Komisija/Francija un Orange, C‑486/15 P, EU:C:2016:912, 130.–132. punkts).

56

Turklāt, kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 154., 157. un 173. punkta, TV2/Danmark apsvērumi šajā ziņā tika uzklausīti un tā noraidīja iespēju atteikties no savas prasības šajā jautājumā.

57

Līdz ar to otrais pamats ir jānoraida daļēji kā nepieņemams un daļēji kā nepamatots.

58

Šajos apstākļos apelācijas sūdzība ir jānoraida kopumā.

59

Savā lūgumā Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, atzīstot, ka otrais Altmark nosacījums šajā gadījumā ir izpildīts, un aicina Tiesu šajā ziņā norādīto pamatojumu aizstāt ar savējo. Šim lūgumam būtu nozīme tad, ja būtu apmierināts TV2/Danmark pirmais pamats, kas attiecas uz ceturtā Altmark nosacījuma piemērošanu.

60

TV2/Danmark apstrīd šī lūguma pieņemamību.

61

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, lai lūgums aizstāt pamatojumu būtu pieņemams, ir jāpastāv interesei celt prasību, proti, lietas dalībniekam, kas to ir iesniedzis, apelācijas iznākums var būt labvēlīgs. Tā tas var būt gadījumā, ja lūgums aizstāt pamatojumu ir aizstāvība pret apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirzītu pamatu (skat. spriedumus, 2013. gada 11. jūlijs, Ziegler/Komisija, C‑439/11 P, EU:C:2013:513, 42. punkts, un 2016. gada 22. jūnijs, DK Recycling undRoheisen/Komisija, C‑540/14 P, EU:C:2016:469, 42. punkts).

62

Tā kā Altmark nosacījumi ir kumulatīvi un TV2/Danmark pirmais pamats tika noraidīts, Komisijai nav vajadzīgās intereses, lai iesniegtu savu lūgumu.

63

Turklāt šis lūgums, ko Komisija ir paudusi atbildes rakstā uz šo apelācijas sūdzību un kurā nav lūgts šo apelācijas sūdzību nedz apmierināt, nedz pilnībā vai daļēji noraidīt, nevar paplašināt tās priekšmetu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 10. novembris, DTSDistribuidora de Televisión Digital/Komisija, C‑449/14 P, EU:C:2016:848, 100. un 101. punkts).

64

No tā izriet, ka Komisijas lūgums nav pieņemams.

65

Saskaņā ar Reglamenta 184. panta 2. punktu, ja apelācijas sūdzība nav pamatota, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem.

66

Atbilstoši šī reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz minētā reglamenta 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kam spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

67

Tā kā Komisija un Viasat ir prasījušas piespriest TV2/Danmark atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā šai pēdējai minētajai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež segt savus tiesāšanās izdevumus, kā arī atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus, kas radušies Komisijai un Viasat gan pirmajā instancē, gan šajā apelācijas instancē.

68

Atbilstoši Reglamenta 140. panta 1. punktam, kurš saskaņā ar šī reglamenta 184. panta 1. punktu arī ir piemērojams apelācijas tiesvedībā, dalībvalstis un iestādes, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

69

Dānijas Karaliste, kas pirmajā instancē bija persona, kas iestājusies lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež: