I. Ievads

II. Atbilstošās tiesību normas

A. Līgums par Eiropas Savienības darbību

B. Nīderlandes un Čehoslovākijas BIT

C. Vācijas tiesības

III. Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi

IV. Tiesvedība Tiesā

V. Vērtējums

A. Ievada apsvērumi

B. Par trešo prejudiciālo jautājumu

1. Par pieņemamību

2. Par lietas būtību

C. Par otro prejudiciālo jautājumu

1. Šķīrējtiesu, kas izveidotas saskaņā ar minētā “BIT” 8. pantu, likumīgā izcelsme

2. Šķīrējtiesu, kas izveidotas saskaņā ar minētā “BIT” 8. pantu, pastāvība

3. Šķīrējtiesu, kas izveidotas saskaņā ar minētā “BIT” 8. pantu, pieņemto nolēmumu saistošais raksturs

4. Tiesvedības atbilstība sacīkstes principam šķīrējtiesās, kas izveidotas atbilstoši minētā “BIT” 8. pantam, tiesību normu piemērošana strīdu izšķiršanā, kā arī šķīrējtiesnešu neatkarība un objektivitāte

D. Par pirmo prejudiciālo jautājumu

1. Vai LESD 344. pants ir vērsts uz tādu strīdu starp ieguldītāju un dalībvalsti, uz kādu ir vērsts minētā “BIT” 8. pants?

2. Vai attiecīgais strīds ir “saistīts ar Līgumu interpretāciju vai piemērošanu”?

a) Šķīrējtiesas kompetence attiecas tikai uz lemšanu par minētā “BIT” pārkāpumiem

b) Minētā “BIT” piemērošanas joma un tajā ietvertās tiesību normas nav identiskas LES un LESD normām

1) Minētā “BIT” piemērošanas joma ir plašāka nekā LES un LESD piemērošanas joma

2) “BIT” tiesību normas, kurām līdzvērtīgu nav Savienības tiesībās un kuras nav ar tām nesaderīgas

i) Lielākās labvēlības režīma klauzula

ii) Līgumsaistību ievērošanas klauzula, tā sauktā “umbrella clause”

iii) “Sunset” klauzula

iv) Starptautiskas šķīrējtiesas piesaistīšana kā IVSI mehānisms

3) “BIT” citu noteikumu pārklāšanās ar LES un LESD tiesību normām ir tikai daļēja

i) Ieguldījumu pilnīga un visaptveroša aizsardzība un drošība

ii) Taisnīga un vienlīdzīga attieksme pret ieguldījumiem

iii) Prettiesisku ekspropriāciju aizliegums

3. Vai Nīderlandes un Čehoslovākijas “BIT”, ņemot vērā tā mērķi, sekas ir apdraudējums LES un LESD noteiktajai kompetenču kārtībai un attiecīgi – Savienības tiesu sistēmas autonomijai?

VI. Secinājumi

1.

Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu tika iesniegts saistībā ar prasību, kas tika celta Vācijas tiesās, atcelt 2012. gada 7. decembra galīgo nolēmumu, ko pasludinājusi šķīrējtiesa ar priekšsēdētāju Vaughan Lowe, QC, un tiesnešiem Albert Jan van den Berg un V. V. Veeder, QC, tās sastāvā un kas ir izveidota atbilstoši Līgumam starp Nīderlandes Karalisti un Čehijas un Slovākijas Federatīvo Republiku par ieguldījumu veicināšanu un savstarpēju to aizsardzību (turpmāk tekstā – “Nīderlandes un Čehoslovākijas BIT”) ( 2 ) un Apvienoto Nāciju Organizācijas Starptautisko Tirdzniecības tiesību komisijas (UNCITRAL) šķīrējtiesas noteikumiem, kurā Cour permanente d’arbitrage [Pastāvīgā šķīrējtiesa] (CPA) pilda kancelejas funkcijas ( 3 ).

2.

Šis lūgums sniedz Tiesai iespēju pirmo reizi paust nostāju sarežģītajā jautājumā par BIT ( 4 ), kas noslēgti starp dalībvalstīm ( 5 ), un it īpaši par ieguldītāju un valstu strīdu izšķiršanas (turpmāk tekstā – “IVSI”) mehānismu, kas ar tiem iedibināti, saderību ar LESD 18. panta 1. punktu, 267. un 344. pantu.

3.

Šis jautājums ir īpaši svarīgs, ņemot vērā 196 iekšējos Savienības BIT, kas šobrīd ir spēkā ( 6 ), un daudzos ieguldītāju un dalībvalstu procesus šķīrējtiesā, kuros Eiropas Komisija ir iestājusies kā amicus curiae, lai atbalstītu savu tēzi, saskaņā ar kuru iekšējie Savienības BIT esot nesaderīgi ar LESD – tēzi, kuru arbitrāžas tiesas ir sistemātiski noraidījušas kā nepamatotu ( 7 ).

4.

LESD 18. panta pirmajā daļā ir noteikts, ka, “piemērojot Līgumus un neskarot tajos paredzētos īpašos noteikumus, ir aizliegta jebkāda diskriminācija pilsonības dēļ”.

5.

LESD 267. panta pirmajā līdz trešajā daļā ir noteikts šādi:

“Eiropas Savienības Tiesas kompetencē ir sniegt prejudiciālus nolēmumus par:

Ja šādu jautājumu ierosina kādas dalībvalsts tiesā, šī tiesa, ja tā uzskata, ka ir vajadzīgs Tiesas lēmums par šo jautājumu, lai šī tiesa varētu sniegt spriedumu, var lūgt, lai Tiesa sniedz nolēmumu par šo jautājumu.

Ja šādu jautājumu ierosina par lietu, ko izskata dalībvalsts tiesa, kuras lēmumus saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem nevar pārsūdzēt, tad šai dalībvalsts tiesai jāgriežas Tiesā.”

6.

LESD 344. pantā ir paredzēts, ka, “risinot domstarpības, kas saistītas ar Līgumu interpretāciju vai piemērošanu, dalībvalstis apņemas izmantot tikai tādas domstarpību izšķiršanas metodes, kādas paredz Līgumi”.

7.

Nīderlandes un Čehoslovākijas BIT tika noslēgts 1991. gada 29. aprīlī un stājās spēkā 1992. gada 1. oktobrī ( 8 ). Slovākijas Republika kā Čehijas un Slovākijas Federatīvās Republikas pēctece 1993. gada 1. janvārī pārņēma šīs pēdējās minētās tiesības un pienākumus un 2004. gada 1. maijā kļuva par Savienības dalībnieci.

8.

Šis BIT tika noslēgts nīderlandiešu, čehu un angļu valodā, interpretācijas atšķirību gadījumā par noteicošo uzskata angļu valodas versiju.

9.

Minētā BIT 2. pantā ir paredzēts, ka “katra līgumslēdzēja puse savā teritorijā veicina otras līgumslēdzējas puses ieguldījumus un piekrīt līdzīgiem ieguldījumiem atbilstoši savu tiesību aktu normām” ( 9 ).

10.

Minētā BIT 3. pantā ir noteikts šādi:

“1)   Katra līgumslēdzēja puse nodrošina taisnīgu un vienlīdzīgu attieksmi pret otras līgumslēdzējas puses ieguldījumiem un ar nepamatotiem un diskriminējošiem pasākumiem neaizkavēs šo ieguldītāju darbību, pārvaldību, uzturēšanu, izmantošanu, lietojumu attiecībā uz šiem ieguldījumiem vai to pārdošanu. [ ( 10 )]

2)   It īpaši katra līgumslēdzēja puse piešķir šādiem ieguldījumiem pilnīgu drošību un aizsardzību, kas jebkurā gadījumā nedrīkst būt mazāka par to, kas piešķirta vai nu pašas ieguldītāju ieguldījumiem, vai jebkuras trešās valsts ieguldītāju ieguldījumiem, atkarībā no tā, kas ir labvēlīgāk attiecīgajam ieguldītājam. [ ( 11 )]

3)   Šī panta noteikumi nav jāinterpretē tā, ka ar tiem katrai līgumslēdzējai pusei tiek uzlikts pienākums piešķirt otras līgumslēdzējas puses ieguldītājiem priekšrocības un atvieglojumus, kas ir līdzīgi tiem, kas piešķirti trešās valsts ieguldītājiem,

4)   Katra līgumslēdzēja puse ievēro visas saistības, kas tai varētu rasties attiecībā uz otras līgumslēdzējas puses ieguldītāju ieguldījumiem [ ( 13 )].

5)   Ja kādas līgumslēdzējas puses tiesību aktu normās vai tās saskaņā ar starptautiskajām tiesībām pastāvošajās vai vēlāk nodibinātajās saistībās starp līgumslēdzējām pusēm papildus šim nolīgumam ir ietverti vai nu vispārēji, vai īpaši noteikumi, ar kuriem otras līgumslēdzējas puses ieguldītāju ieguldījumiem tiek piemērota labvēlīgāka attieksme par šajā nolīgumā paredzēto, šādi noteikumi, ciktāl tie salīdzinājumā ar šo nolīgumu ir labvēlīgāki, ir noteicoši. [ ( 14 )]”

11.

4. pantā ir noteikts, ka “katra līgumslēdzēja puse nodrošina, ka ar ieguldījumiem saistītie maksājumi var tikt pārskaitīti. Naudas pārvedumi tiek veikti bez ierobežojumiem un nepamatotas kavēšanās, brīvi konvertējamā valūtā [..]” ( 15 ). Brīvos naudas pārvedumos tostarp ietilpst peļņa, procenti un dividendes.

12.

5. pantā ir paredzēts, ka “neviena līgumslēdzēja puse neveic pasākumus, ar kuriem tieši vai netieši otras līgumslēdzējas puses ieguldītājiem tiek atņemti to ieguldījumi” ( 16 ), ja nav izpildīti vismaz trīs nosacījumi, proti, ka pasākumiem jābūt pieņemtiem vispārējās interesēs un atbilstoši noteiktai tiesiskajai procedūrai, tie nedrīkst būt diskriminējoši un tajos jāietver noteikums par taisnīgas kompensācijas izmaksu. Atbilstoši šai normai atlīdzībai ir jāatspoguļo ieguldījumu patiesā vērtība (genuine value).

13.

8. pantā ir noteikts šādi:

“1)   Jebkādi strīdi starp līgumslēdzēju pusi un otras līgumslēdzējas puses ieguldītāju par tā ieguldījumiem pēc iespējas jārisina izlīguma ceļā [ ( 17 )].

2)   Ar šo katra līgumslēdzēja puse piekrīt strīdu šī panta 1. punkta izpratnē nodot šķīrējtiesai, ja tas nav ticis izšķirts izlīguma ceļā sešu mēnešu laikā no brīža, kad strīdā iesaistītā puse ir lūgusi to izšķirt izlīguma ceļā. [ ( 18 )]

3)   Šī panta 2. punktā minēto šķīrējtiesu katrā atsevišķā gadījumā veido šādi: katra strīda puse ieceļ vienu šķīrējtiesnesi, un šādi ieceltie locekļi par šķīrējtiesas priekšsēdētāju izvēlas trešās valsts valstspiederīgo. Katra strīda puse ieceļ savu šķīrējtiesnesi divu mēnešu laikā no brīža, kad ieguldītājs ir paziņojis otrai pusei par savu lēmumu nodot strīdu šķīrējtiesā, un šķīrējtiesas priekšsēdētājs tiek iecelts trīs mēnešu termiņā, skaitot no tās pašas dienas. [ ( 19 )]

4)   Ja iecelšana nav notikusi iepriekš minētajos termiņos, jebkura strīda puse var lūgt Stokholmas Tirdzniecības palātas Šķīrējtiesas institūta priekšsēdētāju veikt nepieciešamo iecelšanu. Ja priekšsēdētājs ir kādas līgumslēdzējas puses valsts pilsonis vai ja tas citu iemeslu dēļ nevar pildīt minēto funkciju, veikt nepieciešamo iecelšanu tiek lūgts priekšsēdētāja vietniekam. Ja priekšsēdētāja vietnieks ir kādas līgumslēdzējas puses valsts pilsonis vai ja arī viņš nevar pildīt minēto funkciju, veikt nepieciešamo iecelšanu tiek lūgts Šķīrējtiesas institūta vecākajam loceklim, kurš nav nevienas līgumslēdzējas puses valsts pilsonis. [ ( 20 )]

5)   Šķīrējtiesa pati izstrādā savu reglamentu atbilstoši [UNCITRAL] šķīrējtiesas reglamentam. [ ( 21 )]

6)   Šķīrējtiesa lemj, pamatojoties uz tiesību aktiem, ņemot vērā it īpaši, bet ne tikai:

7)   Šķīrējtiesa lemj ar balsu vairākumu; tās lēmums ir galīgs un saistošs strīdā iesaistītajām pusēm [ ( 23 )]”.

14.

13. pantā ir noteikts šādi:

“1)   Šis nolīgums [..] ir spēkā desmit gadus ilgu laikposmu [ ( 24 )].

2)   Ja vien viena vai otra līgumslēdzēja puse nepaziņo par nolīguma izbeigšanu vismaz sešus mēnešus pirms tā spēkā esamības termiņa beigām, šis nolīgums tiek klusējot pagarināts uz desmit gadiem, un katra līgumslēdzēja puse patur tiesības izbeigt nolīgumu, paziņojot vismaz sešus mēnešus pirms pašreizējā spēkā esamības termiņa beigām [ ( 25 )].

3)   Attiecībā uz ieguldījumiem, kas veikti pirms šī nolīguma izbeigšanas dienas, iepriekš izklāstītie panti turpina būt spēkā piecpadsmit gadus ilgu laikposmu, sākot no tā brīža [ ( 26 )].

[..]”

15.

Zivilprozessordnung (Vācijas Civilprocesa kodekss) 1040. pantā “Šķīrējtiesas kompetence lemt par savu pašas kompetenci” ir noteikts šādi:

16.

Vācijas Civilprocesa kodeksa 1059. pantā, kura nosaukums ir “Prasība par atcelšanu”, ir noteikts šādi:

[..]”

17.

Achmea BV (agrāk Eureko BV) ir uzņēmums, kas pieder Nīderlandes apdrošināšanas grupai.

18.

Īstenojot veselības aprūpes sistēmas reformu, Slovākijas Republika 2004. gadā atvēra Slovākijas tirgu vietējiem un ārvalstu privāto veselības apdrošināšanas pakalpojumu sniedzējiem. Saņēmusi licenci kā veselības apdrošināšanas sabiedrība, Achmea Slovākijā nodibināja meitasuzņēmumu (Union Healthcare), kurā tā ieguldīja kapitālu (aptuveni EUR 72 miljonus) un ar kura starpniecību tā piedāvāja privāto veselības apdrošināšanu.

19.

Pēc valdības maiņas 2006. gadā Slovākijas Republika daļēji mainīja veselības apdrošināšanas tirgus liberalizāciju. Vispirms tā aizliedza apdrošināšanas brokeru iesaistīšanos, vēlāk – no veselības apdrošināšanas darījumiem gūtās peļņas izmaksu un visbeidzot apdrošināšanas portfeļu pārdošanu. Ar 2011. gada 26. janvāra spriedumu Ústavný súd Slovenskej republiky (Slovākijas Republikas Konstitucionālā tiesa) sprieda, ka likumā noteiktais peļņas izmaksas aizliegums esot bijis pretrunā Konstitūcijai. Ar likumu par reformu veselības apdrošināšanas jomā, kas stājās spēkā 2011. gada 1. augustā, Slovākijas Republika atkal atļāva peļņas izmaksu.

20.

Uzskatot, ka ar Slovākijas Republikas likumdošanas pasākumiem tiekot pārkāpts Nīderlandes un Čehoslovākijas BIT 3. panta 1. un 2. punkts, 4. un 5. pants, 2008. gada oktobrī Achmea atbilstoši Nīderlandes un Čehoslovākijas BIT 8. pantam uzsāka procesu šķīrējtiesā un prasīja zaudējumu atlīdzību EUR 65 miljonu apmērā.

21.

Šķīrējtiesa un [līgumslēdzējas] puses vienojās, ka CPA pildīs tiesas kancelejas funkcijas un tiesvedības valoda būs angļu. Ar procesuālo rīkojumu Nr. 1 šķīrējtiesa noteica šķīrējtiesas vietu Frankfurtē pie Mainas (Vācija).

22.

Šķīrējtiesas procedūras laikā Slovākijas Republika izvirzīja iebildi par šķīrējtiesas kompetences neesamību. Tā apgalvoja, ka ar LESD tiekot reglamentēta tā pati joma, kas ar Nīderlandes un Čehoslovākijas BIT, un ka tādējādi šis pēdējais minētais esot jāvērtē kā nepiemērojams vai pārtraukts atbilstoši 1969. gada 23. maija Vīnes konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām (turpmāk tekstā – “Vīnes konvencija”) ( 27 ) 30. un 59. pantam. Slovākijas Republika arī apgalvoja, ka tādējādi šī BIT 8. panta 2. punktā ietvertā vienošanās par šķīrējtiesu tātad nevarot tikt piemērota, jo tā esot nesaderīga ar LESD. Šajā ziņā tā piebilda, ka ekskluzīva kompetence attiecībā uz Achmea prasībām ir Tiesai un ka Tiesa ir nospriedusi, ka daži minētā BIT noteikumi, kā tā 4. pants par brīviem maksājumu pārvedumiem, nav saderīgi ar LESD ( 28 ).

23.

Ar 2010. gada 26. oktobra nolēmumu par kompetenci, pieņemamību un apturēšanu šķīrējtiesa noraidīja iebildi par kompetences neesamību un atzina sevi par kompetentu ( 29 ). Prasība par šī nolēmuma atcelšanu, ko Slovākijas Republika cēla Vācijas tiesās, tika noraidīta.

24.

Ar 2012. gada 7. decembra galīgo nolēmumu šķīrējtiesa nosprieda, ka ar daļu Slovākijas Republikas pieņemto pasākumu, proti, aizliegumu izmaksāt peļņu ( 30 ) un naudas pārvedumu aizliegumu ( 31 ), tiekot pārkāpts BIT 3. pants (taisnīga un vienlīdzīga attieksme) un 4. pants (brīvi naudas pārvedumi), un piesprieda Slovākijas Republikai samaksāt Achmea zaudējumu atlīdzību EUR 22,1 miljona apmērā, pieskaitot procentus, kā arī šķīrējtiesas tiesvedības izdevumus un Achmea advokāta izdevumus un honorārus ( 32 ).

25.

Tā kā šķīrējtiesas vieta bija Frankfurtē pie Mainas, Slovākijas Republika cēla prasību par galīgā nolēmuma atcelšanu Oberlandesgericht Frankfurt am Main (Federālās zemes Augstākā tiesa Frankfurtē pie Mainas, Vācija). Tā lēma noraidīt šo prasību, un Slovākijas Republika cēla apelācijas sūdzību par šo lēmumu Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa, Vācija).

26.

Šajā kontekstā Slovākijas Republika apgalvo, ka galīgais nolēmums esot jāatceļ, jo tas esot pretrunā sabiedriskajai kārtībai, un ka vienošanās par šķīrējtiesu, kas esot šī nolēmuma pamatā, arī esot spēkā neesoša un pretrunā sabiedriskajai kārtībai ( 33 ).

27.

Attiecībā uz galīgā nolēmuma nesaderību ar sabiedrisko kārtību Slovākijas Republika apgalvo, ka, tā kā šķīrējtiesai nav iespējas vērsties Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu saskaņā ar LESD 267. pantu, tā neesot ņēmusi vērā Savienības tiesību normu pārākumu kapitāla brīvas aprites jomā un, nosakot zaudējumu apmēru, pārkāpusi tās tiesības uz aizstāvību.

28.

Attiecībā uz Nīderlandes un Čehoslovākijas BIT 8. pantā iedibinātās vienošanās par šķīrējtiesu spēkā neesamību Slovākijas Republika apgalvo, ka šī vienošanās esot pretrunā LESD 267. pantam un 344. pantam, kā arī LESD 18. pantā noteiktajam nediskriminācijas principam.

29.

Lai gan Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa) nepiekrīt Slovākijas Republikas paustajām šaubām par Nīderlandes un Čehoslovākijas BIT 8. panta saderību ar LESD 18., 267. un 344. pantu, tā konstatēja, ka Tiesa vēl nav paudusi savu nostāju šajos jautājumos un ka no esošās judikatūras neesot iespējams pietiekoši skaidri secināt atbildi, it īpaši ņemot vērā Komisijas nostāju, kura ir iestājusies lietā Slovākijas Republikas atbalstam gan pašā tiesvedībā šķīrējtiesā, gan atcelšanas tiesvedībā Vācijas tiesās.

30.

Šo iemeslu dēļ Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

31.

Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesā tika iesniegts 2016. gada 23. maijā. Slovākijas Republika, Achmea, Čehijas Republikas, Igaunijas, Grieķijas, Spānijas, Kipras, Ungārijas, Nīderlandes, Austrijas, Polijas, Rumānijas un Somijas valdības, kā arī Komisija iesniedza savus rakstveida apsvērumus.

32.

2016. gada 19. jūnijā notika tiesas sēde, kuras laikā Slovākijas Republika, Achmea, Vācijas, Čehijas Republikas, Igaunijas, Grieķijas, Spānijas, Francijas, Itālijas, Kipras, Latvijas, Ungārijas, Nīderlandes, Austrijas, Polijas, Rumānijas un Somijas valdības, kā arī Komisija sniedza savus mutvārdu apsvērumus.

33.

Pirms pievērsties trijiem iesniedzējtiesas uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem, es vēlētos sniegt dažas ievada piezīmes.

34.

Šajā lietā iestājušās dalībvalstis ir iedalāmas divās grupās. Pirmajā ietilpst Vācijas Federatīvā Republika, Francijas Republika, Nīderlandes Karaliste, Austrijas Republika un Somijas Republika, kas pamatā ir ieguldītāju izcelsmes valstis un tādējādi vai nu nekad, vai reti ir minētas kā atbildētājas šķīrējtiesas procesos, kurus ierosinājuši ieguldītāji, – Nīderlandes Karaliste un Somijas Republika nekad nav bijušas atbildētājas ( 34 ), Vācijas Federatīvā Republika ir bijusi atbildētāja trīs gadījumos ( 35 ), un Francijas Republika ( 36 ), kā arī Austrijas Republika ir bijušas atbildētājas tikai vienā gadījumā ( 37 ).

35.

Otru grupu veido Slovākijas Republika, Čehijas Republika, Igaunijas Republika, Grieķijas Republika, Spānijas Karaliste, Itālijas Republika, Kipras Republika, Latvijas Republika, Ungārija, Polijas Republika un Rumānija. Šīs valstis ir minētas kā atbildētājas vairākos šķīrējtiesas procesos par iekšējiem Savienības ieguldījumiem – Čehijas Republika 26 reizes, Igaunijas Republika 3 reizes, Grieķijas Republika 3 reizes, Spānijas Karaliste 33 reizes, Itālijas Republika 9 reizes, Kipras Republika 3 reizes, Latvijas Republika 2 reizes, Ungārija 11 reizes, Polijas Republika 11 reizes, Rumānija 4 reizes un Slovākijas Republika 9 reizes ( 38 ).

36.

Saskaroties ar šīm ekonomiskajām situācijām, neizbrīna tas, ka otrās grupas dalībvalstis ir iestājušās lietā Slovākijas Republikas nostājas atbalstam, kura pati ir atbildētāja šķīrējtiesas procesā par attiecīgajiem ieguldījumiem, kas aplūkojams šajā lietā.

37.

Turpretī pārsteidz tas, ka šajā otrajā grupā, kura aizstāv iekšējo Savienības BIT nesaderību ar LES un LESD, vienīgi Itālijas Republika ir izbeigusi savus iekšējos Savienības BIT, izņemot Itālijas un Maltas BIT, kamēr visas citas dalībvalstis šajā grupā vai lielākā to daļa tos patur spēkā, tādējādi ļaujot saviem ieguldītājiem gūt no tiem labumu. Proti, šo dalībvalstu ieguldītāju ierosināto šķīrējtiesas procesu par ieguldījumiem ir daudz un tie bieži ir vērsti pret citu šīs pašas grupas dalībvalsti ( 39 ).

38.

Kad Slovākijas Republikai tiesas sēdē lūdza nosaukt iemeslu, kura dēļ tā nav atsacījusies vismaz no tiem BIT, ko tā parakstījusi ar dalībvalstīm, kuras tāpat kā Slovākijas Republika aizstāv nostāju, ka tie neesot saderīgi ar Savienības tiesībām ( 40 ), tā atsaucās uz mērķi, lai tās pašas ieguldītāji neciestu no diskriminācijas salīdzinājumā ar citu dalībvalstu ieguldītājiem dalībvalstīs, ar kurām tai vairs nebūtu BIT. Tomēr šīs rūpes tai nebija šķērslis izbeigt savu BIT ar Itālijas Republiku. Tajā pašā laikā tās ieguldītāji turpina gūt labumu no BIT, kas noslēgti ar tās pašas grupas dalībvalstīm, kā to pierāda, piemēram, šķīrējtiesas process Poštová banka, a.s. un Istrokapital SE/Grieķijas Republika (ICSID lieta Nr. ARB/13/8).

39.

Arī Komisijas nostāja mani pārsteidz.

40.

Proti, ļoti ilgu laikposmu Savienības iestāžu, tostarp Komisijas, nostāja bija tāda, ka, nebūdami nesaderīgi ar Savienības tiesībām, BIT esot bijuši nepieciešamie instrumenti, lai Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis sagatavotu iestāties Savienībā. Turklāt asociācijas nolīgumos, ko Savienība parakstīja ar kandidātvalstīm, bija ietverti noteikumi, kuros paredzēta BIT noslēgšana starp dalībvalstīm un kandidātvalstīm ( 41 ).

41.

Tiesas sēdē Komisija centās skaidrot šo savas nostājas attīstību attiecībā uz BIT nesaderību ar LES un LESD, norādot, ka runa esot par līgumiem, kas ir nepieciešami, lai sagatavotu kandidātvalstu pievienošanos. Tomēr, ja šie BIT esot pamatoti tikai asociācijas laikposmā un ja ikviena līgumslēdzēja puse zinot, ka tie kļūstot nesaderīgi ar LES un LESD no brīža, kad attiecīgā trešā valsts kļūst par Savienības dalībvalsti, kāpēc līgumos par pievienošanos nav paredzēta šo nolīgumu izbeigšana, tādējādi radot juridisku nenoteiktību, kas dažās dalībvalstīs pastāv ilgāk nekā 30 gadus un daudzās citās – 13 gadus?

42.

Turklāt Savienībā nepastāv ieguldījumu līgumi tikai starp Savienības tirgus ekonomikas valstīm un valstīm, kurās iepriekš pastāvēja kontrolētā ekonomika ( 42 ), vai starp dalībvalstīm un kandidātvalstīm ( 43 ), kā Komisija vēlējās pārliecināt.

43.

Turklāt visas dalībvalstis un Savienība ir ratificējušas 1994. gada 19. decembrī Lisabonā parakstīto Enerģētikas hartas nolīgumu ( 44 ). Šis daudzpusējais nolīgums saistībā ar ieguldījumiem enerģētikas jomā tiek piemērots pat starp dalībvalstīm, jo tas nav ticis noslēgts kā nolīgums starp Savienību un tās dalībvalstīm, no vienas puses ( 45 ), un trešajām valstīm, no otras puses, bet kā parasts daudzpusējs nolīgums, kurā visas līgumslēdzējas puses ir līdzvērtīgas dalībnieces. Šajā izpratnē materiāltiesiskie noteikumi, kas šajā nolīgumā ir paredzēti ieguldījumu aizsardzībai, kā arī IVSI mehānisms ir piemērojams arī starp dalībvalstīm. Jānorāda, ka tas, ka neviena Savienības iestāde, nedz kāda no dalībvalstīm nav lūgušas Tiesai sniegt atzinumu par šī nolīguma saderību ar LES un LESD, ir tāpēc, ka nevienam nav bijis ne mazāko aizdomu par iespējamu nesaderību.

44.

Piebildīšu, ka sistēmiskais risks, kas, Komisijas ieskatā, ar iekšējiem Savienības BIT tiek radīts Savienības tiesību vienveidībai un efektivitātei, ir ievērojami pārspīlēts. UNCTAD statistikā ( 46 ) ir redzams, ka 62 iekšējā Savienības šķīrējtiesas procesā, kas vairāku desmitgažu laikā ir tikuši noslēgti, lietu risinājums ir bijis labvēlīgs ieguldītājiem tikai 10 gadījumos ( 47 ), kas ir 16,1 % no šīm 62 lietām, proti, ievērojami zemāks slieksnis nekā 26,9 % gadījumu, kuros ieguldītāji ir “uzvarējuši” pasaules mērogā ( 48 ).

45.

Šķīrējtiesas ir sniegušas Komisijai plašu iespēju iestāties šķīrējtiesas procesos, un, cik man zināms, nevienā no šīm 10 lietām šķīrējtiesām nav bijusi jāpārbauda Savienības tiesību aktu spēkā esamība vai dalībvalstu tiesību aktu saderība no Savienības tiesību skatpunkta. Rakstveida apsvērumos vairākas dalībvalstis, kā arī Komisija ir atsaukušās tikai uz vienu piemēru, proti, šķīrējtiesas procesu Ioan Micula u.c./Rumānija (ISID lieta Nr. ARB/05/20), kurā ir ticis pasludināts ar Savienības tiesībām apgalvoti nesaderīgs šķīrējtiesas nolēmums. Pat ja šis piemērs, manuprāt, nav atbilstīgs šajā lietā ( 49 ), tas, ka ir atrasts tikai viens piemērs, apstiprina manu ideju, ka dažu dalībvalstu un Komisijas bažas par sistēmisko risku, kas tiek radīts ar iekšējiem Savienības BIT, ir ievērojami pārspīlētas.

46.

Visbeidzot ir jāuzsver, ka kopš Slovākijas Republikas iestāšanās Savienībā Nīderlandes un Čehoslovākijas BIT vairs neietilpst LESD 351. panta piemērošanas jomā ( 50 ).

47.

Tomēr tas nenozīmē, ka šis BIT būtu automātiski kļuvis spēkā neesošs vai nesaderīgs ar LES un LESD. Kā Tiesa ir spriedusi, “vienošanās, kas ir saistoša divām dalībvalstīm, noteikumi nevar būt piemērojamai attiecībām starp šīm valstīm, ja tie ir pretrunā [LESD] tiesību normām” ( 51 ). Citiem vārdiem sakot, tādas pašas vienošanās noteikumi ir piemērojami starp dalībvalstīm, ciktāl tie ir saderīgi ar LES un LESD.

48.

Tātad ir jāpārbauda, vai Nīderlandes un Čehoslovākijas BIT 8. pants ir saderīgs ar LESD, it īpaši tā 18., 267. un 344. pantu.

49.

Ierosinu pievērsties trīs jautājumiem apgrieztā secībā, nekā to ir piedāvājusi iesniedzējtiesa, jo būtu nelietderīgi atbildēt uz pirmo un otro jautājumu, ja Nīderlandes un Čehoslovākijas BIT 8. pantā būtu ietverta diskriminācija pilsonības dēļ, kas ir aizliegta LESD 18. pantā.

50.

Trešajā prejudiciālajā jautājumā iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai LESD 18. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to tiek aizliegts tāds IVSI mehānisms, kāds ir iedibināts ar Nīderlandes un Čehoslovākijas BIT 8. pantu un ar kuru Nīderlandes ieguldītājiem tiek piešķirtas tiesības celt prasību starptautiskajā šķīrējtiesā pret Slovākijas Republiku – tiesības, kādu nav citu dalībvalstu ieguldītājiem.

51.

Achmea, kā arī Nīderlandes, Austrijas un Somijas valdības apstrīd šī jautājuma pieņemamību, jo tas neesot nepieciešams pamatlietas risinājumam, tādēļ ka Achmea nesūdzas, ka būtu tikusi jebkādi diskriminēta. Tieši otrādi, ja Nīderlandes un Čehoslovākijas BIT 8. pantā būtu ietverta diskriminācija, Achmea būtu no tās guvusi labumu.

52.

Manuprāt, šī iebilde par nepieņemamību ir jānoraida, jo atbilde uz trešo jautājumu ir nepieciešama, lai novērtētu šī BIT 8. panta saderību ar LES un LESD.

53.

Iesniedzējtiesā ir celta prasība atcelt 2012. gada 7. decembra galīgo nolēmumu šķīrējtiesas procesā Achmea BV (agrāk Eureko BV)/Slovākijas Republika (UNCITRAL) (CPA lieta Nr. 2008‑13), tostarp ar tādu pamatu kā šķīrējklauzulas, uz kuru šķīrējtiesa balstīja savu kompetenci, spēkā neesamības dēļ. Šajā ziņā nav svarīgi, vai Achmea ir vai nav cietusi no diskriminācijas.

54.

Ievadā es norādīšu, ka daudzi lietā iestājušies dalībnieki, kā arī Komisija norāda, ka trešais jautājums iesniedzējtiesai nebija jāvērš uz LESD 18. pantu, bet gan uz LESD 49. un 63. pantu, kuros ir ietverti īpaši noteikumi attiecībā uz LESD 18. pantu.

55.

Proti, ir iedibināts, ka “LESD 18. pantu ir paredzēts piemērot patstāvīgi tikai Savienības tiesībās reglamentētos gadījumos, attiecībā uz kuriem Līgumā nav paredzēti īpaši noteikumi par diskriminācijas aizliegumu” ( 52 ).

56.

Tomēr ar Nīderlandes un Čehoslovākijas BIT 8. pantu iedibinātais IVSI mehānisms neiekļaujas nedz brīvības veikt uzņēmējdarbību, nedz kapitāla brīvas aprites, nedz kādas citas LESD normas ratione materiae piemērošanas jomā, jo Savienības tiesībās nav izveidoti tiesību aizsardzības līdzekļi, kas ļautu personām iesūdzēt Tiesā dalībvalstis ( 53 ).

57.

Turklāt, kā es paskaidrošu šo secinājumu 183.–198. punktā un 210.–228. punktā, minētā BIT materiālās piemērošanas joma ievērojami pārsniedz LESD 49. pantā nostiprinātās brīvības veikt uzņēmējdarbību robežas un LESD 63. pantā nostiprinātās kapitāla brīvas aprites robežas.

58.

Tas atspoguļojas šajā lietā, kur šķīrējtiesa savā galīgajā nolēmumā ir nospriedusi, ka, pieņemot naudas pārvedumu aizliegumu un aizliegumu izmaksāt peļņu ( 54 ), Slovākijas Republika esot pārkāpusi minētā BIT 3. pantu (taisnīga un vienlīdzīga attieksme) un 4. pantu (brīvi naudas pārvedumi). Lai gan BIT 4. pants būtībā atbilst LESD 63. pantam, minētā BIT 3. pantam nav Savienības tiesībās līdzvērtīgas tiesību normas, lai gan tas daļēji pārklājas ar vairākām Savienības tiesību normām ( 55 ).

59.

Tātad ir jāpārbauda minētā BIT 8. panta saderība ar Savienības tiesību vispārējo principu, kas pausts LESD 18. pantā, kurā tiek aizliegta diskriminācija pilsonības dēļ.

60.

Šajā ziņā Slovākijas Republika, Igaunijas, Grieķijas, Spānijas, Itālijas, Kipras, Ungārijas, Polijas un Rumānijas valdības, kā arī Komisija apgalvo, ka minētā BIT materiāltiesiskās normas, ieskaitot tā 8. pantu, ir diskriminējošas, ciktāl ar tām šādā gadījumā tiek piešķirta labvēlīgāka attieksme ieguldītājiem no Nīderlandes Karalistes, kas veikuši ieguldījumus Slovākijas Republikā, taču citu valstu ieguldītājiem, kuras nav noslēgušas līdzīgu BIT ar Slovākijas Republiku ( 56 ), šāda attieksme piemērota netiek ( 57 ).

61.

Nepieciešams ievada apsvērums attiecībā uz apmēru, kāds esot iespējamajai diskriminācijai. Slovākijas Republika ir noslēgusi BIT ar lielāko daļu dalībvalstu, proti, Beļģijas Karalisti, Bulgārijas Republiku, Dānijas Karalisti, Vācijas Federatīvo Republiku, Grieķijas Republiku, Spānijas Karalisti, Francijas Republiku, Horvātijas Republiku, Latvijas Republiku, Luksemburgas Lielhercogisti, Ungāriju, Maltas Republiku, Nīderlandes Karalisti, Austrijas Republiku, Polijas Republiku, Portugāles Republiku, Rumāniju, Slovēnijas Republiku, Somijas Republiku, Zviedrijas Karalisti un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti. Šie BIT šobrīd ir spēkā esoši.

62.

Protams, uz šo dalībvalstu ieguldītājiem neattiecas Nīderlandes un Čehoslovākijas BIT 8. pants. Tomēr visos BIT, ko viņu izcelsmes dalībvalstis ir noslēgušas ar Slovākijas Republiku, kā IVSI metode ir paredzēta starptautiska strīdu izšķiršana šķīrējtiesā. Tātad attiecībā uz viņiem nepastāv atšķirīga attieksme.

63.

Tāpat arī Slovākijas Republika ir noslēgusi BIT ar Čehijas Republiku un Itālijas Republiku, bet līgumslēdzējas puses ir tos izbeigušas ( 58 ). Tātad, ja ir atšķirīga attieksme attiecībā uz Čehijas Republikas un Itālijas ieguldītājiem, tas ir tāpēc, ka viņu dalībvalstis ir izlēmušas viņiem liegt šo labuma gūšanu, kas viņiem tika sniegta tieši ar BIT.

64.

Tomēr Igaunijas, Īrijas, Kipras un Lietuvas ieguldītāji negūst labumu no minētā BIT 8. pantam līdzvērtīga noteikuma attiecībā uz Slovākijas Republiku, ja neskaita ieguldījumus enerģētikas jomā – gadījumu, kad viņiem tiek piedāvāta tāda pati iespēja ar Enerģētikas hartas nolīgumu.

65.

Manuprāt, pat attiecībā uz šiem ieguldītājiem nav diskriminācijas, kas ir aizliegta Savienības tiesībās.

66.

Proti, Tiesa jau ir izskatījusi jautājumu, vai var pastāvēt diskriminācija attiecībā uz dalībvalsts, kas ir iesaistījusies pārrobežu ieguldījumā, pilsoni, ja ieguldījumu uzņemošā dalībvalsts nepiešķir viņam tādu (nodokļu) priekšrocību, kādu tā piešķir citas dalībvalsts pilsoņiem uz divpusēja nolīguma, ko tā ir noslēgusi ar pēdējo minēto dalībvalsti, pamata.

67.

Lieta, kurā tika pasludināts 2005. gada 5. jūlija spriedums D. (C‑376/03, EU:C:2005:424) ( 59 ), attiecās uz Nīderlandes iestāžu atteikumu piešķirt īpašuma nodokļa atvieglojumu Vācijas pilsonim, kas bija veicis ieguldījumus Nīderlandē esošos nekustamajos īpašumos. D. apgalvoja diskriminācijas esamību, jo šī priekšrocība esot tikusi piešķirta Beļģijas pilsoņiem, kas bija veikuši tādus pašus ieguldījumus Nīderlandē, un tas tika darīts saskaņā ar 24. un 25. pantu 1970. gada 19. oktobrī Beļģijas Karalistes un Nīderlandes Karalistes parakstītā konvencijā, kuras mērķis bija novērst nodokļu dubulto uzlikšanu ienākumiem un īpašumiem un regulēt citus nodokļu jautājumus (turpmāk tekstā – “Nīderlandes un Beļģijas konvencija”).

68.

Vispirms Tiesa atgādināja, ka “[..] iesniedzējtiesas [..] jautājuma premisā ir paredzēts, ka tāds nerezidents kā D. neatrodas salīdzināmā stāvoklī ar Nīderlandes nerezidentu. Jautājums attiecas uz to, vai D. stāvoklis ir salīdzināms ar cita nerezidenta stāvokli, kuram ir tiesības uz īpašu attieksmi atbilstoši konvencijai par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu” ( 60 ).

69.

Šajā ziņā Tiesa ir spriedusi, ka “fakts, ka [ar Nīderlandes un Beļģijas konvenciju radītās] abpusējās tiesības un pienākumi attiecas tikai uz abu līgumslēdzēju dalībvalstu rezidentiem, ir apstāklis, kas izriet no divpusējām konvencijām par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu. No tā izriet, ka attiecībā uz īpašuma nodokli, kas tiek uzlikts nekustamajam īpašumam Nīderlandē, nodokļa maksātājs Beļģijas rezidents neatrodas vienādā stāvoklī ar nodokļa maksātāju, kurš nedzīvo Beļģijā” ( 61 ).

70.

Tālāk Tiesa piebilda, ka “Beļģijas un Nīderlandes konvencijas 25. panta 3. punktā paredzētais noteikums nav analizējams kā priekšrocība, kas ir nodalāma no konvencijas pārējās daļas, bet gan ir neatņemama konvencijas sastāvdaļa un nodrošina tās vispārējo līdzsvaru” ( 62 ).

71.

No šī sprieduma skaidri izriet, ka LESD ne tikai nav ietverta tāda lielākās labvēlības režīma klauzula, kāda ir paredzēta minētā BIT 3. panta 2. punktā ( 63 ), bet arī ka nav diskriminācijas, ja dalībvalsts nepiemēro citas dalībvalsts pilsoņiem attieksmi, kādu tā saskaņā ar konvenciju piemēro trešās dalībvalsts pilsoņiem.

72.

Tas, ka LESD nav ietverta lielākās labvēlības režīma klauzula, ir apstiprināts Tiesas judikatūrā par LESD 18. pantu, saskaņā ar kuru “[LESD 18. pantā] ir prasīts, lai situācijā, kas tiek reglamentēta ar [Savienības] tiesībām, personām tiktu sniegta pilnīgi līdzvērtīga attieksme [tai attieksmei], kāda ir pret dalībvalsts pilsoņiem” ( 64 ), proti, valsts pilsoņiem.

73.

Manuprāt, analoģija starp šo lietu un lietu, kurā tika pasludināts 2005. gada 5. jūlija spriedums D. (C‑376/03, EU:C:2005:424), ir pilnīga, jo Slovākijas Republikas un Komisijas veiktais salīdzinājums arī tiek veikts starp diviem ieguldītājiem, kas nav no Slovākijas, no kuriem viens (šajā gadījumā no Nīderlandes) guva labumu no minētajā BIT piešķirtās materiāltiesiskās aizsardzības, bet otrs – neguva.

74.

Proti, tāpat kā Nīderlandes un Beļģijas konvencija, arī minētais BIT ir starptautisks līgums, kura “piemērošanas jomā ietilpst tikai tajā minētās fiziskās un juridiskās personas” ( 65 ), proti, fiziskas personas, kurām bija vienas līgumslēdzējas puses pilsonība, un juridiskas personas, kas dibinātas atbilstoši to tiesībām ( 66 ).

75.

Šajā ziņā tas, ka ar šo BIT radītās savstarpējās tiesības un pienākumi ir piemērojami tikai vienas no abu līgumslēdzēju dalībvalstu ieguldītājiem, ir ar BIT divpusējo raksturu saistītas sekas. No tā izriet, ka ieguldītājs, kurš nav no Nīderlandes, neatrodas tādā pašā situācijā kā Nīderlandes ieguldītājs, ciktāl tas attiecas uz Slovākijā veiktu ieguldījumu.

76.

Turklāt, tāpat kā Nīderlandes un Beļģijas konvencijas 25. panta 3. punkts, uz kuru Tiesa atsaucas sava 2005. gada 5. jūlija sprieduma D. (C‑376/03, EU:C:2005:424) 62. punktā, arī minētā BIT 8. pants nav atdalāms no pārējā BIT, bet gan ir tā neatņemama sastāvdaļa tādā apmērā, ka BIT bez IVSI mehānisma nebūtu nekādas jēgas, jo ar to netiktu sasniegts tā mērķis veicināt un piesaistīt ārvalstu ieguldījumus.

77.

Proti, kā Tiesa ir noteikusi sava 2017. gada 16. maija atzinuma 2/15 (Brīvās tirdzniecības nolīgums ar Singapūru) (EU:C:2017:376) 292. punktā, Brīvās tirdzniecības nolīguma ar Singapūras Republiku noteikumam, ar kuru kā IVSI mehānisms tiek noteikta starptautiska strīdu izšķiršana, “nevar būt tīri papildinošs raksturs”. Saskaņā ar šķīrējtiesas pastāvīgo judikatūru ieguldītāju tiesības iesaistīt starptautisku šķīrējtiesu ir BIT būtiskākais noteikums, jo, lai gan tam ir procesuāls saturs, tas pats par sevi ir nepieciešama garantija, ar ko ieguldījumi tiek veicināti un aizsargāti ( 67 ). Tāpēc nav visai pārsteidzoši, ka “agrākie”BIT ( 68 ), kuros nebija ietverts minētā BIT 8. pantam līdzvērtīgs IVSI mehānisms, nebija ieguldītājiem īpaši lietderīgi.

78.

Komisija tomēr prasa, lai šī lieta tiktu nošķirta no lietas, kurā tika pasludināts 2005. gada 5. jūlija spriedums D. (C‑376/03, EU:C:2005:424), šajā pēdējā minētajā aplūkotās nodokļu jomas dēļ ( 69 ).

79.

Manuprāt, šis nošķīrums nav visai pārliecinošs. Vispirms norādīšu, ka BIT ir tuvi konvencijām par nodokļu dubultas uzlikšanas novēršanu, jo tie ir vērsti uz tām pašām ekonomiskajām darbībām gan kapitāla ienākšanas, gan iziešanas brīdī. Proti, valsts var piesaistīt ārvalstu kapitāla ienākšanu tās teritorijā, ar BIT piedāvājot ieguldījumam augstu tiesiskās aizsardzības līmeni, kā arī piešķirot tam nodokļu atvieglojumus ( 70 ). Tāpat kā konvencijās par nodokļu dubultas uzlikšanas novēršanu, kas principā nekad nav tikušas atzītas par nesaderīgām ar LES un LESD, valstu saistību savstarpība ir būtiska BIT sastāvdaļa ( 71 ).

80.

Turklāt pretēji tam, ko apgalvo Komisija, konvenciju par nodokļu dubultas uzlikšanas novēršanu starp dalībvalstīm juridiskais pamats nav EKL 293. panta otrais ievilkums. Ja tas tā būtu, uz kura panta pamata tiktu slēgtas konvencijas, par kurām vienojas tagad, ņemot vērā to, ka EKL 293. pants Lisabonas līgumā nav ietverts?

81.

Tātad nekas neizslēdz iespēju aizstāt iekšējos Savienības BIT ar vienu daudzpusēju BIT vai ar vienu Savienības aktu, pamatojoties uz pilnvaru sadalījumu starp Savienību un tās dalībvalstīm, kas būtu piemērojams visu dalībvalstu ieguldītājiem, kā to savā 2016. gada 7. aprīļanon‑paper [neoficiālajā dokumentā] ierosināja Vācijas Federatīvā Republika, Francijas Republika, Nīderlandes Karaliste, Austrijas Republika un Somijas Republika ( 72 ).

82.

Šo iemeslu dēļ es ierosinu Tiesai atbildēt uz trešo jautājumu, ka tāds IVSI mehānisms, kāds ir iedibināts ar minētā BIT 8. pantu un kurā Nīderlandes ieguldītājiem ir piešķirtas tiesības uz starptautisku strīdu izšķiršanu šķīrējtiesā pret Slovākijas Republiku, nav diskriminācija pilsonības dēļ, kas ir aizliegta LESD 18. pantā.

83.

Tikai tad, ja Tiesa piekrīt šim atbildes priekšlikumam, tai būtu jāizskata pirmais un otrais prejudiciālais jautājums.

84.

Otrajā prejudiciālajā jautājumā iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai LESD 267. pants kā Savienības tiesu sistēmas stūrakmens, ar ko tiek garantēta ar LES un LESD noteiktā kompetenču kārtība un Savienības tiesību sistēmas autonomija, ir šķērslis tāda noteikuma, kāds ir Nīderlandes un Čehoslovākijas BIT 8. pants, piemērošanai.

85.

Šo jautājumu es pārbaudu pirms pirmā, jo uzskatu, ka šķīrējtiesa, kas ir izveidota atbilstoši šī BIT 8. pantam, ir tiesa LESD 267. panta izpratnē, kas ir kopēja divām dalībvalstīm, proti, Nīderlandes Karalistei un Slovākijas Republikai, un tātad tā ir tiesīga lūgt Tiesai prejudiciālu nolēmumu. Tas automātiski nozīmētu jebkādas nesaderības ar LESD 344. pantu neesamību, kas ir pirmā prejudiciālā jautājuma priekšmets.

86.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai tiesu iestāde būtu uzskatāma par “tiesu” LESD 267. panta izpratnē, ir jāņem vērā vairāku faktoru kopums, proti, “vai iestāde ir izveidota ar likumu, vai tā ir pastāvīga, vai tās pieņemtie nolēmumi ir saistoši, vai tiesvedība tajā notiek atbilstoši sacīkstes principam, vai tā piemēro tiesību normas, kā arī vai tā ir neatkarīga” ( 73 ). Turklāt tām “ir jāizskata strīds tādas procedūras ietvaros, kurā ir jāpieņem nolēmums, kuram ir tiesas nolēmuma raksturs” ( 74 ).

87.

Pamatojoties uz šiem kritērijiem, šķīrējtiesas netiek automātiski izslēgtas no “dalībvalsts tiesas” jēdziena LESD 267. panta izpratnē. Proti, lai gan Tiesa vairākkārt ir atteikusies atbildēt uz šķīrējtiesnešu uzdotu prejudiciālu jautājumu ( 75 ), tā arī, pamatojoties uz katra atsevišķa gadījuma pārbaudi, ir atzinusi par pieņemamiem prejudiciālos jautājumus, ko šķīrējtiesas ir iesniegušas lietās, kurās tika pasludināts 1989. gada 17. oktobra spriedums Handels‑ og Kontorfunktionærernes Forbund i Danmark (109/88, EU:C:1989:383) un 2014. gada 12. jūnija spriedums Ascendi Beiras Litoral e Alta, Auto Estradas das Beiras Litoral e Alta (C‑377/13, EU:C:2014:1754), kā arī 2014. gada 13. februāra rīkojums Merck Canada (C‑555/13, EU:C:2014:92).

88.

Pēdējos divos gadījumos tiek atklāti pieņemamības kritēriji attiecībā uz konkrētas valsts šķīrējtiesu (2014. gada 12. jūnija spriedums Ascendi Beiras Litoral e Alta, Auto Estradas das Beiras Litoral e Alta, C‑377/13, EU:C:2014:1754) ( 76 ) un attiecībā uz starptautisku šķīrējtiesu (2014. gada 13. februāra rīkojums Merck Canada, C‑555/13, EU:C:2014:92) ( 77 ).

89.

Tātad es pārbaudīšu šķīrējtiesu, kas izveidotas atbilstoši minētā BIT 8. pantam, iezīmes, ņemot vērā šo secinājumu 86. punktā nosauktos kritērijus. Manuprāt, šajā lietā ir izpildīti visi šie kritēriji ( 78 ).

90.

Lielākā daļa strīdu izšķiršanas rezultātā radušos lietu, ar kurām ir vērsušies Tiesā, ir attiekušās tikai uz vienu konkrētu strīdu izšķiršanas veidu, proti, komercšķīrējtiesu, Tiesas judikatūrā tā saukto “parasto” šķīrējtiesu, jo to juridiskais pamats ir privāto tiesību līgumā ietverta šķīrējklauzula ( 79 ).

91.

Pastāv citi strīdu izšķiršanas veidi. Neskaitot LESD 272. pantā paredzētās strīdu izšķiršanas, ir strīdu izšķiršana starp dalībvalstīm uz starptautiskas konvencijas pamata ( 80 ) vai strīdu izšķiršana starp privātpersonām un valstīm, un abi šie pēdējie minētie veidi likumīgās izcelsmes ziņā ļoti atšķiras no strīdu izšķiršanas starp privātpersonām.

92.

Šajā pēdējā minētajā gadījumā šķīrējtiesas kompetences pamats nav izveidots ar likumu, bet gan ar līgumā ietvertu šķīrējklauzulu.

93.

Tāds it īpaši bija strīdu izšķiršanas gadījums, kurā tika pasludināts 1982. gada 23. marta spriedums Nordsee (102/81, EU:C:1982:107) un kurš attiecās uz pool [kopas] līgumu, ko bija noslēguši vairāki privāti uzņēmumi un kura priekšmets bija kopējas programmas ietvaros sadalīt savā starpā finanšu atbalstu, ko tie saņēma no Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fonda (ELVGF), trīspadsmit zvejai paredzētu zivju apstrādes kuģu būvei. Šķīrējtiesa, kura izskatīja lietu atbilstoši šim līgumam, pauda šaubas par šī līguma saderību ar Savienības tiesībām un vērsās ar šo jautājumu Tiesā.

94.

Tiesa atzina savu “kompetences neesamību” ( 81 ), lemjot, ka šī šķīrējtiesa nebija dalībvalstu tiesa LESD 267. panta izpratnē divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, “jo līgumslēdzējām pusēm nebija ne tiesiska, ne faktiska pienākuma nodot viņu strīdu šķīrējtiesā” ( 82 ), jo tās bija izdarījušas šo izvēli ar līgumu. Otrkārt, “Vācijas valsts iestādes nav iesaistītas lēmuma pieņemšanā par strīda izskatīšanu šķīrējtiesā, un tām pēc pašu iniciatīvas nav jānodod strīds izskatīšanai šķīrējtiesā” ( 83 ).

95.

Ar to, ka šķīrējtiesas kolēģijas kompetence bija izveidota ar šķīrējklauzulu, kas ietverta līgumā starp patērētāju un ceļojumu aģentūru, lietā, kurā tika pasludināts 2005. gada 27. janvāra spriedums Denuit un Cordenier (C‑125/04, EU:C:2005:69), bija pietiekami, lai izslēgtu šo kolēģiju no tiesas jēdziena LESD 267. panta izpratnē, lai arī šķīrējklauzula bija ceļojumu aģentūras izvirzīto vispārīgo noteikumu sastāvdaļa un patērētājs nebija varējis šo jautājumu pārrunāt.

96.

Savukārt nevar apstrīdēt saskaņā ar minētā BIT 8. pantu izveidotās šķīrējtiesas likumīgo izcelsmi un darbību. To var atrast ne tikai starptautiskajā nolīgumā, bet arī Nīderlandes un Čehoslovākijas tiesību aktos, kuros pausta piekrišana minētajam BIT, ar kuriem tas ir ticis iekļauts to tiesību sistēmā. Pretēji lietai, kurā tika pasludināts 1982. gada 23. marta spriedums Nordsee (102/81, EU:C:1982:107), acīmredzams ir valsts iestāžu pienākums izvēlēties strīdu izšķiršanas veidu, kā arī pašu šķīrējtiesas procesu (jo šajā lietā Slovākijas Republika ir atbildētāja).

97.

Šis vērtējums tiek apstiprināts ar 2014. gada 12. jūnija ar spriedumu Ascendi Beiras Litoral e Alta, Auto Estradas das Beiras Litoral e Alta (C‑377/13, EU:C:2014:1754) un ar 2014. gada 13. februāra rīkojumu Merck Canada (C‑555/13, EU:C:2014:92).

98.

Lietā, kurā tika pasludināts 2014. gada 12. jūnija spriedums lietā Ascendi Beiras Litoral e Alta, Auto Estradas das Beiras Litoral e Alta (C‑377/13, EU:C:2014:1754), šķīrējtiesa, kas bija lūgusi Tiesu sniegt prejudiciālu nolēmumu, atbilda likumīgas izcelsmes kritērijam, jo Portugāles likumā bija paredzēts, ka šķīrējtiesa ir līdzeklis strīdu nodokļu jomā izšķiršanai tiesā, un ar to šķīrējtiesām tika piešķirta vispārēja kompetence nodokļu jomā lemt par jebkuras nodokļu nomaksas likumību ( 84 ).

99.

Tāpat arī Tiesa sprieda, ka šķīrējtiesa lietā, kurā tika pasludināts 2014. gada 13. februāra rīkojums Merck Canada (C‑555/13, EU:C:2014:92), atbilda likumīgas izcelsmes kritērijam, jo “[tās] kompetence izriet[ēja] nevis no lietas dalībnieku gribas, bet no [Portugāles] Likuma Nr. 62/2011” ( 85 ), ar kuru strīdu izšķiršana šķīrējtiesā tika iedibināta kā mehānisms strīdu izšķiršanai par rūpnieciskā īpašuma tiesībām attiecībā uz konkrētām ģenēriskām zālēm un atsauces zālēm.

100.

Starptautiskā šķīrējtiesa var būt institucionāla šķīrējtiesa, kurā procesu uzņemas un pārvalda šķīrējtiesas iestāde ( 86 ) saskaņā ar saviem noteikumiem un par atlīdzību, vai ad hoc šķīrējtiesa, kurā puses pašas pārvalda procesu, nepiesaistot strīdu izšķiršanas iestādes atbalstu.

101.

No 2014. gada 12. jūnija sprieduma Ascendi Beiras Litoral e Alta, Auto Estradas das Beiras Litoral e Alta (C‑377/13, EU:C:2014:1754) 25. un 26. punkta un 2014. gada 13. februāra rīkojuma Merck Canada (C‑555/13, EU:C:2014:92) 24. punkta izriet, ka pastāvības kritērijs nav vērsts uz šķīrējtiesas sastāvu pašu par sevi, bet gan uz šķīrējtiesas kā strīdu izšķiršanas līdzekļa iestādes raksturu. Citiem vārdiem sakot, pastāvības kritērijs ir jāvērtē attiecībā uz šķīrējtiesas iestādi, kas pārvalda šķīrējtiesas procesu, nevis šķīrējtiesu, kuras sastāvs ir īslaicīgs.

102.

Šajā ziņā Tiesa 2014. gada 12. jūnija sprieduma Ascendi Beiras Litoral e Alta, Auto Estradas das Beiras Litoral e Alta (C‑377/13, EU:C:2014:1754) 26. punktā sprieda, ka, “kaut arī Tribunal Arbitral Tributário [Nodokļu šķīrējtiesa, Portugāle] darbība notiek īslaicīgu lemjošo sastāvu veidā, kas beidz pastāvēt reizē ar lietu, kuras izskatīšanai tie tika izveidoti – kopumā Tribunal Arbitral Tributário [Nodokļu šķīrējtiesa] kā minētās sistēmas daļai ir pastāvīgs raksturs”. Sistēma, uz kuru atsaucas Tiesa, ir šķīrējtiesas iestāde Centro de Arbitragem Administrativa (CAAD) [Administratīvās arbitrāžas centrs, Portugāle].

103.

Tāpat 2014. gada 13. februāra rīkojuma Merck Canada (C‑555/13, EU:C:2014:92) 24. punktā Tiesa sprieda, ka pastāvīguma kritērijs ir izpildīts, jo šķīrējtiesa “[bija] izveidota ar likumdošanas aktu, ka tai pastāvīgi [bija] obligāta kompetence un ka turklāt valsts tiesību aktos [bija] definētas un noteiktas tai piemērojamās procesuālās normas, jāuzskata, ka šajā gadījumā pastāvīguma nosacījums arī [bija] izpildīts”, un tas tā bija pat tad, ja tās formas, sastāvi un procesuālo tiesību normas varēja tikt mainītas atkarībā no pušu izvēles un pat ja tā pēc tam netiktu saglabāta.

104.

Šajā lietā bija skaidrs, ka šķīrējtiesa ir ad hoc šķīrējtiesa un ka nebija šķīrējtiesas iestādes, kas nodrošinātu tās pastāvību, bet Tiesa izsecināja tās pastāvību no Portugāles Likuma Nr. 62/2011 2. panta, kurā šķīrējtiesa bija noteikta kā vienīgais līdzeklis strīdu izšķiršanai par rūpnieciskā īpašuma tiesībām attiecībā uz konkrētām ģenēriskām zālēm un atsauces zālēm.

105.

Tādu pašu secinājumu var izdarīt attiecībā uz šķīrējtiesām, kuras ir izveidotas un darbojas saskaņā ar minētā BIT 8. pantu, jo, tāpat kā lietās, kurās tika pasludināts 2014. gada 12. jūnija spriedums Ascendi Beiras Litoral e Alta, Auto Estradas das Beiras Litoral e Alta (C‑377/13, EU:C:2014:1754) un 2014. gada 13. februāra rīkojums Merck Canada (C‑555/13, EU:C:2014:92), Nīderlandes Karaliste un Slovākijas Republika ir iedibinājušas šķīrējtiesu kā strīdu izšķiršanas metodi starp kādu no tām un otras valsts ieguldītāju.

106.

Minētajā BIT ir arī citi šķīrējtiesas iestādes rakstura elementi.

107.

Proti, minētā BIT 8. panta 4. punktā tiesnešu iecelšanas pilnvaras tiek piešķirtas Stokholmas Tirdzniecības palātai (CCS), kas ir pastāvīga šķīrējtiesas iestāde, un 8. panta 5. punktā tiek noteikta UNCITRAL šķīrējtiesas reglamenta piemērošana šķīrējtiesas procesam.

108.

Turklāt attiecīgais šķīrējtiesas process šajā lietā notika pastāvīgas šķīrējtiesas iestādes paspārnē. Proti, CPA, kas atrodas Hāgā un kas izveidota ar Hāgā 1899. un 1907. gadā parakstītajām Konvencijām par starptautisku strīdu miermīlīgu izšķiršanu ( 87 ), ar norīkojuma vēstuli, ko parakstījusi tā un pamatlietas puses, tika iecelta par iestādi, kas pilda kancelejas funkcijas.

109.

Tādējādi man šķiet, ka arī pastāvības kritērijs ir izpildīts.

110.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru “[nolēmumu saistošais raksturs] nepastāv tradicionālajā šķīrējtiesā, jo līgumslēdzējām pusēm nav ne tiesiska, ne faktiska pienākuma nodot viņu strīdu arbitrāžā un attiecīgās dalībvalsts valsts iestādes nav iesaistītas lēmuma pieņemšanā par strīda izskatīšanu arbitrāžā, un tām pēc pašu iniciatīvas nav jānodod strīds izskatīšanai arbitrāžā” ( 88 ).

111.

Acīmredzami nav pārsteidzoši, ka Tiesa šķīrējtiesas lietās, kurās tika pasludināts 1989. gada 17. oktobra spriedums Handels‑ og Kontorfunktionærernes Forbund i Danmark (109/88, EU:C:1989:383) un 2014. gada 13. februāra rīkojums Merck Canada (C‑555/13, EU:C:2014:92), atbilst tiesas, kuras nolēmumi ir saistoši, nosacījumam, jo Dānijas tiesībās un Portugāles tiesībās šķīrējtiesas iesaistīšana bija noteikta kā obligāta.

112.

Tomēr lietā, kurās tika pasludināts 2014. gada 12. jūnija spriedums Ascendi Beiras Litoral e Alta, Auto Estradas das Beiras Litoral e Alta (C‑377/13, EU:C:2014:1754), tas, ka šķīrējtiesas iesaistīšana bija brīvprātīga un nodokļa maksātājs bija izvēlējies to iesaistīt pret Portugāles Republiku, lai gan viņš varēja tieši vērsties parastajās tiesās, neizslēdza šķīrējtiesu no dalībvalstu tiesas jēdziena LESD 267. panta izpratnē.

113.

Proti, saskaņā ar Tiesu “[tās] nolēmumi [bija] saistoši pusēm atbilstoši Dekrētlikuma Nr. 10/2011 24. panta 1. punktam [un] tās kompetence tieši izriet no Dekrētlikuma Nr. 10/2011 normām un tātad [nebija] atkarīga no iepriekšēja pušu gribas izteikuma nodot to strīdu izskatīšanai šķīrējtiesā [..]. Tādējādi, ja nodokļu maksātājs prasītājs nodod savu strīdu nodokļu šķīrējtiesai, [šķīrējtiesas] [..] jurisdikcija ir obligāta nodokļu un muitas iestādēm” ( 89 ).

114.

Tas pats attiecas uz šķīrējtiesām, kas izveidotas atbilstoši minētā BIT 8. pantam.

115.

Minētā 8. panta 7. punktā ir noteikts, ka šķīrējtiesu, kas izveidotas atbilstoši šim pantam, nolēmums “ir galīgs un saistošs strīdā iesaistītajām pusēm” ( 90 ). Tātad nav nekādu šaubu, ka tādas šķīrējtiesas pasludināts nolēmums ir saistošs lietas dalībniekiem Tiesas judikatūras izpratnē.

116.

Turklāt šī noteikuma 2. punktā ir noteikts, ka “ar šo katra līgumslēdzēja puse piekrīt strīdu [starp ieguldītāju un valsti] nodot šķīrējtiesai, ja tas nav ticis izšķirts izlīguma ceļā sešu mēnešu laikā no brīža, kad strīdā iesaistītā puse ir lūgusi to izšķirt izlīguma ceļā” ( 91 ).

117.

Tas, ka ieguldītājam ir izvēle uzsākt procesu vai nu attiecīgās dalībvalsts tiesās, vai šķīrējtiesās ( 92 ), neietekmē šķīrējtiesas pieņemto nolēmumu saistošo raksturu, jo šāda izvēle bija arī nodokļa maksātājam lietā, kurā tika pasludināts 2014. gada 12. jūnija spriedums Ascendi Beiras Litoral e Alta, Auto Estradas das Beiras Litoral e Alta (C‑377/13, EU:C:2014:1754).

118.

Tā kā Slovākijas Republika iesākumā deva savu piekrišanu šķīrējtiesai, kā to bija izdarījusi Portugāles Republika lietā, kurā tika pasludināts 2014. gada 12. jūnija spriedums Ascendi Beiras Litoral e Alta, Auto Estradas das Beiras Litoral e Alta (C‑377/13, EU:C:2014:1754), šķīrējtiesai, kas izveidota atbilstoši minētā BIT 8. panta 2. punktam, ir saistošs raksturs attiecībā uz šo dalībvalsti un ieguldītāju.

119.

Tādējādi šķīrējtiesas, kas izveidotas atbilstoši minētā BIT 8. pantam, atbilst arī tiesas, kuras nolēmumi ir saistoši, kritērijam.

120.

Attiecībā uz tiesvedības atbilstību sacīkstes principam šķīrējtiesās, kas izveidotas atbilstoši minētā BIT 8. pantam, ir jānorāda, ka saskaņā ar 5. punktu tā “pati izstrādā savu reglamentu atbilstoši [UNCITRAL] šķīrējtiesas reglamentam” ( 93 ).

121.

Šī reglamenta 15. panta 1. punktā to 1976. gada redakcijā, kas bija piemērojama minētā BIT noslēgšanas brīdī, bija noteikts, ka, “ievērojot reglamenta normas, šķīrējtiesa var izšķirt strīdu, kā tā uzskata par piemērotu, ja vien pusēm tiek piemērota vienlīdzīga attieksme un ja jebkurā procesa stadijā jebkurai pusei ir iespējas izmantot savas tiesības un izvirzīt savus pamatus” ( 94 ). Šī garantija ir pārņemta minētā reglamenta 17. panta 1. punktā tā 2010. gada un 2013. gada redakcijā.

122.

Arī sacīkstes principa ievērošana ir nodrošināta vairākās minētā reglamenta normās, kas vērstas uz procesuālo rakstu apmaiņu, tiesas sēžu organizāciju, pušu piedalīšanos tajās, kā arī mutvārdu daļas noslēgšanu, proti, 1976. gada reglamenta 18.–20., 22., 24., 25 un 29. pants un 2010. un 2013. gadā grozītā reglamenta 20.–22., 24., 28. un 31. pants.

123.

Attiecībā uz kritēriju par to, vai šķīrējtiesas piemēro tiesību normas, minētā BIT 8. panta 6. punktā ir noteikts, ka “šķīrējtiesa lemj, pamatojoties uz tiesību aktiem,” un tajā ir paredzēta virkne tiesību normu, kuras šķīrējtiesai ir jāņem vērā. Tātad iespēja lemt ex aequo et bono ir izslēgta.

124.

Visbeidzot attiecībā uz neatkarības un objektivitātes kritēriju no pastāvīgās judikatūras izriet, ka “neatkarības un objektivitātes garantijām ir nepieciešams, lai pastāvētu tiesību normas, it īpaši attiecībā uz tiesas sastāvu, iecelšanu, pilnvaru ilgumu, kā arī tās locekļu atturēšanās, noraidīšanas un atsaukšanas iemesliem, lai kliedētu indivīdos jebkādas pamatotas šaubas par minētās tiesas ārēju ietekmējamību un tās neitralitāti attiecībā uz interesēm, ar ko tā saskaras [..]. Šajā ziņā, lai uzskatītu, ka nosacījums par iestādes, kas iesniedz lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, neatkarību ir izpildīts, judikatūrā ir prasīts, ka gadījumiem, kuros šīs iestādes locekļus var atcelt no amata, ir jābūt noteiktiem skaidros tiesību aktu noteikumos” ( 95 ).

125.

Vispirms norādīšu, ka Tiesa nav apstrīdējusi šķīrējtiesnešu neatkarību un objektivitāti nevienā no lietām, ko tā ir izskatījusi, un pēc tam, ka UNCITRAL šķīrējtiesas reglamentā ir garantēta neatkarība un objektivitāte, uzliekot viņiem kā nepārprotamu pienākumu ziņot par jebkādiem apstākļiem, kuros var rasties leģitīmas šaubas par viņu objektivitāti un neatkarību ( 96 ), kā arī iedibinot šķīrējtiesnešu noraidījuma procedūru, ja ir šādi apstākļi ( 97 ).

126.

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, šķīrējtiesas, kas izveidotas atbilstoši minētā BIT 8. pantam, ir tiesas LESD 267. panta izpratnē, bet vai tās ir arī “dalībvalstu tiesas” šīs tiesību normas izpratnē?

127.

Manuprāt, tas tā ir.

128.

Jautājums par starptautiskas šķīrējtiesas statusu, kas nodibināta starptautiskas organizācijas paspārnē, kas izveidota ar starptautisku starp dalībvalstīm noslēgtu līgumu, tika izskatīts attiecībā uz Cour Benelux [Beniluksa tiesa] lietā, kurā tika pasludināts 1997. gada 4. novembra spriedums Parfums Christian Dior (C‑337/95, EU:C:1997:517).

129.

Šajā spriedumā Tiesa nosprieda, ka “nav neviena pieņemama pamatojuma tam, kāpēc šāda tiesa, kas ir kopīga vairākām dalībvalstīm, nevarētu uzdot jautājumus šai Tiesai tādā pašā veidā kā jebkuru citu dalībvalstu tiesas” ( 98 ).

130.

Tāds ir arī šķīrējtiesu, kas ir izveidotas atbilstoši minētā BIT 8. pantam, gadījums, jo Nīderlandes Karaliste un Slovākijas Republika ir nodibinājušas tās kā strīdu izšķiršanas mehānismu.

131.

Šo iemeslu dēļ es ierosinu Tiesai uz otro jautājumu atbildēt, ka LESD 267. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā tāda tiesību norma kā minētā BIT 8. pants, kurā strīdus starp ieguldītājiem un valstīm ir ļauts izšķirt šķīrējtiesai, kas uzskatāma par “dalībvalsts tiesu” LESD 267. panta izpratnē.

132.

Ar pirmo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai LESD 344. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ir šķērslis tādu Savienības iekšējo BIT tiesību normu piemērošanai kā Nīderlandes un Čehoslovākijas BIT 8. pants, atbilstoši kuram strīdus starp ieguldītājiem un valstīm ir ļauts izšķirt šķīrējtiesai.

133.

Vispirms ir jānorāda, ka, ja Tiesa spriež, kā es to ierosinu, ka šķīrējtiesas, kas izveidotas atbilstoši šī BIT 8. pantam, ir dalībvalstu tiesas LESD 267. panta izpratnē, tās iekļaujas tiesu dialogā, kas minēts 2014. gada 18. decembra atzinuma 2/13 (Savienības pievienošanās ECPAK) (EU:C:2014:2454) 176. punktā, un tām ir jāpiemēro Savienības tiesības. Tādējādi starptautiskas šķīrējtiesas iesaistīšana saskaņā ar nosacījumiem, kas ir izvirzīti Nīderlandes un Čehoslovākijas BIT 8. pantā, nevar aizskart nedz LESD 344. pantu, nedz LES un LESD noteikto kompetenču kārtību un līdz ar to – Savienības tiesību sistēmas autonomiju.

134.

Proti, šajā gadījumā šķīrējtiesām, lai tās nezaudētu spēku nesaderības ar sabiedrisko kārtību dēļ, ir pienākums ievērot principus, kurus Tiesa ir noteikusi 2011. gada 8. marta atzinuma 1/09 (Nolīgums par vienotas sistēmas izveidi strīdu izskatīšanai patentu jomā) (EU:C:2011:123) 65.–70. punktā un 2014. gada 18. decembra atzinuma 2/13 (Savienības pievienošanās ECPAK) (EU:C:2014:2454) 157.–176. punktā, tostarp it īpaši Savienības tiesību pārākumu ( 99 ) pār dalībvalstu tiesībām un starptautiskajām saistībām, ko dalībvalstis savstarpēji uzņēmušās, to pilsoņiem un pašām dalībvalstīm piemērojamo noteikumu tiešo iedarbību, to savstarpējo uzticēšanos kopējo Savienības dibināšanas pamatā esošo pamatvērtību atzīšanā, kā arī pilnīgu un absolūtu Savienības tiesību ievērošanu un piemērošanu.

135.

Turklāt, ja dalībvalstu izveidotās šķīrējtiesas nepiemēro vai piemēro nepareizi Savienības tiesības, tas ne tikai izraisa attiecīgo dalībvalstu atbildību, kā tas ir atbilstoši 2003. gada 30. septembra spriedumam Köbler (C‑224/01, EU:C:2003:513), jo to izveidotājas ir dalībvalstis, bet arī tā sekas var būt attiecīgo dalībvalstu pienākumu neizpilde atbilstoši LESD 258. pantam un LESD 259. pantam ( 100 ).

136.

Ja Tiesa tomēr nospriestu, ka šķīrējtiesas, kas izveidotas atbilstoši minētā BIT 8. pantam, nav dalībvalstu tiesas LESD 267. panta izpratnē, vēl būtu jāpārbauda, vai ar LESD 344. pantu tiek liegta minētā BIT 8. panta piemērošana, un tādā gadījumā – vai šis pēdējais minētais ir nesaderīgs ar LES un LESD noteikto kompetenču kārtību un Savienības tiesību sistēmas autonomiju.

137.

Šajā kontekstā ir jāveic trīs vērtējumi, no kuriem otrais ir nepieciešams tikai tad, ja pirmā rezultātā tiktu sniegta apstiprinoša atbilde, un trešais ir vajadzīgs tikai tad, ja uz pirmo vai otro jautājumu tiktu iegūta noliedzoša atbilde:

138.

Manuprāt, atbildei ir jābūt noliedzošai šādu iemeslu dēļ.

139.

Saskaņā ar LESD 344. pantu, “risinot domstarpības, kas saistītas ar Līgumu interpretāciju vai piemērošanu, dalībvalstis apņemas izmantot tikai tādas domstarpību izšķiršanas metodes, kādas paredz Līgumi”.

140.

Tiesai bieži ir bijusi iespēja interpretēt LESD 344. pantu un paust nostāju par šī panta saderību ar starptautiskiem nolīgumiem, pat ja runa ir par starptautiskiem nolīgumiem, ko Savienība un tās dalībvalstis noslēgušas ar trešajām valstīm ( 101 ).

141.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru “starptautisks nolīgums nedrīkst apdraudēt ar Līgumiem noteikto kompetenču kārtību un tādējādi arī Savienības tiesību sistēmas autonomiju, kuras ievērošanu nodrošina Tiesa. Šis princips tostarp ir ietverts LESD 344. pantā, saskaņā ar kuru, risinot domstarpības par Līgumu interpretāciju vai piemērošanu, dalībvalstis apņemas izmantot tikai Līgumos paredzētās domstarpību izšķiršanas metodes” ( 102 ).

142.

Tiesa uzskata, ka LESD 344. pantā dalībvalstīm uzliktais pienākums “vērsties [Savienības] tiesu sistēmā un ievērot Tiesas ekskluzīvo kompetenci, kas ir sistēmas pamatīpašība, ir jāsaprot kā īpašs dalībvalstu vispārējā lojalitātes pienākuma, kas izriet no [LES 4. panta 3. punkta], izpausme” ( 103 ).

143.

Vispirms ir jānorāda, ka šķīrējtiesa, kas pasludināja attiecīgo nolēmumu pamatlietā, rūpīgi pārbaudīja Slovākijas Republikas un Komisijas argumentus, kas balstīti uz LESD 344. pantu. Šajā ziņā, pamatojoties uz 2006. gada 30. maija spriedumu Komisija//Īrija (C‑459/03, EU:C:2006:345), tā sprieda, ka LESD 344. pants neattiecas uz strīdiem starp ieguldītājiem un BIT līgumslēdzējām valstīm ( 104 ).

144.

Slovākijas Republika, kuru atbalsta vairākas dalībvalstis un Komisija, apstrīd šo šķīrējtiesas vērtējumu. Tās uzskata, ka LESD 344. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ir piemērojams strīdiem starp privātpersonu un dalībvalsti, it īpaši ņemot vērā tā formulējumu, kurā pretēji LESD 273. pantam tā piemērošanas joma nav nepārprotami ierobežota tikai ar “dalībvalstu” strīdiem.

145.

Es nepiekrītu šim apgalvojumam.

146.

No Tiesas judikatūras skaidri izriet, ka LESD 344. pants ir vērsts uz strīdiem starp dalībvalstīm ( 105 ), kā arī starp dalībvalstīm un Savienību ( 106 ). Turpretī tas nav vērsts uz strīdiem starp privātpersonām, pat ja tiesai, kuras uzdevums ir tos izšķirt, tas ir jāņem vērā un ir jāpiemēro Savienības tiesības.

147.

Proti, kā Tiesa sprieda attiecībā uz nolīguma par vienotas sistēmas izveidi strīdu izskatīšanai patentu jomā projektu, “[Eiropas un Kopienas patentu tiesas] izveide, ņemot vērā, ka ar LESD 344. pantu ir vienīgi aizliegts dalībvalstīm, risinot domstarpības, kas saistītas ar Līgumu interpretāciju vai piemērošanu, izmantot citas, nevis tajos paredzētās domstarpību izšķiršanas metodes, nebūtu pretrunā arī šim pantam. Taču jurisdikcija, ko nolīguma projektā ir paredzēts piešķirt [Eiropas un Kopienas patentu tiesai], attiecas tikai uz strīdiem starp privātpersonām patentu jomā” ( 107 ).

148.

Attiecībā uz strīdiem starp privātpersonām un dalībvalstīm Komisija norāda, ka 1991. gada 14. decembra atzinumā 1/91 (EEZ līgums – I) (EU:C:1991:490) norādītā tiesu sistēmā ietvēra arī privātpersonu celtas prasības pret Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas (EBTA) Uzraudzības iestādi konkurences jomā ( 108 ).

149.

Tomēr šīs prasības nevarētu tikt vērstas pret dalībvalsti un jebkurā gadījumā Tiesas atzinumā nav neviena formulējuma, kas rosinātu domāt, ka Tiesa būtu uzskatījusi šo konkrēto (Eiropas Ekonomikas zonas) EEZ līguma projekta aspektu par problemātisku.

150.

Vēl ir jāuzsver, ka Savienībai bija jākļūst par šī līguma, kas bija atzinuma priekšmets, līgumslēdzēju pusi un ka līdz ar to šim līgumam bija jākļūst par Savienības tiesību sastāvdaļu, taču tas tā nepārprotami nav minētā BIT gadījumā. Turklāt, kā skaidri izriet no minētā atzinuma 13.–29. punkta, Tiesa bija noraizējusies par iespējamu sistēmisku risku, kas radies līguma projekta 6. pantā, attiecībā uz tiesību vienveidīgu interpretāciju piemērošanu Eiropas Ekonomikas zonā ( 109 ), nevis par to, ka prasības konkurences jomā, kuras pret EBTA Uzraudzības iestādi ir cēlušas privātpersonas, varētu būt tiesas kompetencē, kas atrodas ārpus Savienības tiesu sistēmas.

151.

Šajā ziņā 2014. gada 18. decembra atzinumam 2/13 (Savienības pievienošanās ECPAK) (EU:C:2014:2454) ir īpaša nozīme, jo, lai arī LES 6. panta 2. punktā ir paredzēta Savienības pievienošanās 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītajai Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai (turpmāk tekstā – “ECPAK”), nebūtu saderīgi ar LESD 344. pantu, ja uz strīdiem starp privātpersonām un dalībvalstīm, kas ir izplatītākie strīdi, ar ko vēršas Eiropas Cilvēktiesību tiesā, attiektos pēdējā minētā norma.

152.

Šī iemesla dēļ minētā atzinuma 201.–214. punktā Tiesa no LESD 344. panta aspekta pārbaudīja tikai strīdus starp dalībvalstīm un dalībvalstīm un Savienību ( 110 ), jo tā apzinājās to, ka pēc pievienošanās ECPAK Savienībai būs saistošs tās 34. panta pirmais teikums, kurā ir paredzēts, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa “var saņemt sūdzību no jebkuras fiziskas personas, nevalstiskas organizācijas vai fizisko personu grupas, kas apgalvo, ka kāda no [līgumslēdzējām pusēm] ir pārkāpusi viņu tiesības, kas noteiktas Konvencijā vai tās protokolos” ( 111 ).

153.

Šo iemeslu dēļ es domāju, ka LESD 344. pants neattiecas uz tādu strīdu starp ieguldītāju un dalībvalsti, uz kādu ir vērsts minētā BIT 8. pants.

154.

Šo secinājumu nevar atspēkot ar Komisijas argumentu, saskaņā ar kuru strīdi starp ieguldītājiem faktiski esot strīdi starp dalībvalstīm, jo, uzsākot šķīrējtiesas procesu pret dalībvalsti uz tāda noteikuma pamata, kāds ir Nīderlandes un Čehoslovākijas BIT 8. pants, ieguldītājs neīsteno savas tiesības, bet gan tiesības, kas ar šo BIT tiek piešķirtas viņa izcelsmes valstij.

155.

Šajā ziņā Komisijas balstās uz diviem šķīrējtiesas nolēmumiem, kas minēti tās rakstveida apsvērumu 81. punktā ( 112 ). Tomēr tās apgalvojums ir pretrunā šai pašai šķīrējtiesas judikatūrai ( 113 ) un jebkurā gadījumā tas nekādi nevar gūt vispārēju atbalstu ( 114 ).

156.

Proti, starptautiskajās tiesībās ir pastāvīgi iedibināts, ka ar starptautiskā līguma normām, ievērojot zināmus nosacījumus, var tikt piešķirtas tiesības privātpersonām ( 115 ). Šajā izpratnē daudzas šķīrējtiesas ( 116 ), kā arī valsts tiesas ( 117 ) ir lēmušas, ka ar BIT tiešā veidā tiek piešķirtas tiesības ieguldītājiem ( 118 ).

157.

Tā tas nenoliedzami ir minētā BIT 3. pantā, kura pārkāpumu attiecīgajā šķīrējtiesas nolēmumā pamatlietā konstatēja šķīrējtiesa, jo tajā ir skaidri norādīts, ka līgumslēdzēju pušu ieguldītājiem ir tiesības uz taisnīgu un vienlīdzīgu attieksmi, kā arī uz lielākās labvēlības režīma piemērošanu.

158.

Turklāt strīdiem, uz kuriem vērsts minētā BIT 8. panta 6. punkts, piemērojamās tiesības ( 119 ) atšķiras no tiesībām, kas piemērojamas strīdiem starp minētā BIT līgumslēdzējām valstīm, kā noteikts tā 10. panta 7. punktā ( 120 ).

159.

No iepriekš izklāstītā es secinu, ka LESD 344. pants nav vērsts uz tādu strīdu starp ieguldītāju un dalībvalsti, uz kādu ir vērsts minētā BIT 8. pants, kas atbrīvo no nepieciešamības uzdot jautājumu, vai šāds strīds ir “saistīt[s] ar [LES un LESD] interpretāciju vai piemērošanu”. Šo jautājumu es pārbaudīšu gadījumam, ja Tiesa nepiekristu manam secinājumam attiecībā uz pirmo punktu.

160.

Minot 2006. gada 30. maija sprieduma Komisija/Īrija (C‑459/03, EU:C:2006:345) 140., 149. un 151.–153. punktu, iesniedzējtiesa uzskata, ka LESD 344. panta pārkāpums var rasties tikai tad, ja attiecīgā šķīrējtiesas nolēmuma priekšmets būtu Savienības tiesību normu pašu par sevi interpretācija un piemērošana, kas, šīs tiesas ieskatā, tā neesot pamatlietas gadījumā.

161.

Slovākijas Republika, kuru atbalsta vairākas dalībvalstis un Komisija, apstrīd šo iesniedzējtiesas vērtējumu. Tās uzskata, ka LESD 344. pants esot piemērojams tādam strīdam kā starp Achmea un Slovākijas Republiku attiecībā uz LES un LESD interpretāciju un piemērošanu, tostarp arī 2006. gada 30. maija sprieduma Komisija/Īrija (C‑459/03, EU:C:2006:345) izpratnē.

162.

Šādai nostājai es nepiekrītu.

163.

Protams, 2006. gada 30. maija spriedumā Komisija/Īrija (C‑459/03, EU:C:2006:345) un 2014. gada 18. decembra atzinumā 2/13 (Savienības pievienošanās ECPAK) (EU:C:2014:2454) Tiesa sprieda, ka strīdi ir saistīti ar LES un LESD interpretāciju vai piemērošanu, pat ja uz tiem attiecās starptautiskie nolīgumi (proti, attiecīgi 1982. gada 10. decembrī Montegobejā noslēgtā Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību konvencija un ECPAK).

164.

Tomēr tā tas bija tikai tāpēc, ka Savienība bija attiecīgā nolīguma (Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību konvencija) dalībniece, kas attiecīgi bija Savienības tiesību sastāvdaļa, vai arī tika plānots, ka tā pievienosies attiecīgajam nolīgumam (ECPAK), kuram bija jākļūst par Savienības tiesību sastāvdaļu.

165.

Proti, kā Tiesa sprieda 2006. gada 30. maija sprieduma Komisija/Īrija (C‑459/03, EU:C:2006:345) 126. un 127. punktā:

“Ir noteikts, ka [Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību] Konvencijas noteikumi, kas attiecas uz strīdu par rūpnīcu MOX, ietilpst [Savienības] kompetencē, ko tā ir izmantojusi, pievienojoties Konvencijai, kā rezultātā šie noteikumi ir [Savienības] tiesību sistēmas neatņemama sastāvdaļa.

Līdz ar to šajā lietā strīds ir par [LESD] interpretāciju vai piemērošanu [LESD 344. panta] izpratnē.”

166.

Tāpat 2014. gada 18. decembra atzinumā 2/13 (Savienības pievienošanās ECPAK) (EU:C:2014:2454) Tiesa sprieda, ka “ECPAK kļūs par Savienības tiesību neatņemamu sastāvdaļu. Tādējādi, ja ir iesaistītas Savienības tiesības, Tiesa ir vienīgā, kuras kompetencē ir izskatīt jebkuras domstarpības starp dalībvalstīm, kā arī starp dalībvalstīm un Savienību par šīs konvencijas ievērošanu”. Pamatojoties uz to, Tiesa sprieda, ka Savienības pievienošanās ECPAK var ietekmēt LESD 344. pantu ( 121 ).

167.

Tomēr pretēji attiecīgajiem nolīgumiem lietās, kurās tika pasludināts 2006. gada 30. maija spriedums Komisija/Īrija (C‑459/03, EU:C:2006:345) un 2014. gada 18. decembra atzinums 2/13 (Savienības pievienošanās ECPAK) (EU:C:2014:2454), Savienība nav minētā BIT dalībniece, kurš tātad nav Savienības tiesību sastāvdaļa, kas ir abos šajos Tiesas nolēmumos noteiktais kritērijs.

168.

Tādējādi Tiesas ekskluzīvā kompetence, kas ir garantēta LESD 344. pantā, nav tikusi apšaubīta.

169.

Šis konstatējums nav ticis atspēkots ar Komisijas argumentu, saskaņā ar kuru Savienības tiesības ir tiesību, ko piemēro strīdiem starp ieguldītājiem un valstīm, kas ir minētā BIT dalībnieces, sastāvdaļa un ka šajā lietā Achmea esot apgalvojusi, ka ir pārkāptas Savienības tiesības šķīrējtiesas procedūrā.

170.

Šajā ziņā attiecīgā šķīrējtiesa šajā lietā sprieda, ka, “lai gan nekas šķīrējtiesai neliedz ņemt vērā un piemērot Savienības tiesības, tai ir pienākums tās piemērot, ciktāl tās [Savienības tiesības] ir piemērojamo tiesību sastāvdaļa, vai tas būtu saskaņā ar BIT 8. pantu, Vācijas tiesībām vai citādi” ( 122 ). Tā piebilda, ka Tiesai esot “Savienības tiesību galīgās un autoritatīvās interpretācijas monopols” ( 123 ).

171.

Piebildīšu, ka atbilstoši minētā BIT 8. pantam izveidota šķīrējtiesa var piemērot Savienības tiesības atbilstoši minētā BIT 3. panta 5. punktam, kurā tostarp ir paredzēts, ka, ja nolīgumā, kas nākotnē tiktu noslēgts starp pusēm ( 124 ), būtu ietverti vai nu vispārēji, vai īpaši noteikumi, ar kuriem otras līgumslēdzējas puses ieguldītāju ieguldījumiem tiek piemērota labvēlīgāka attieksme par minētajā BIT paredzēto, šādi noteikumi, ciktāl tie salīdzinājumā ar šo nolīgumu ir labvēlīgāki, ir noteicoši ( 125 ).

172.

Turklāt LES un LESD jebkurā gadījumā ir tiesību normu, kuras šķīrējtiesām ir jāņem vērā, sastāvdaļa, pat tāda noteikuma kā minētā BIT 8. panta 6. punkts neesamības gadījumā, jo šis pienākums kā standarts izriet no Vīnē 1969. gada 23. maijā noslēgtās Vīnes konvencijas 31. panta 3. punkta a) un c) apakšpunkta ( 126 ).

173.

Tomēr tas, ka Savienības tiesības ir strīdiem starp ieguldītājiem un valstīm atbilstoši BIT 8. panta 6. punktam piemērojamo tiesību sastāvdaļa, nenozīmē, ka šie strīdi ir saistīti ar LES un LESD interpretāciju un piemērošanu, un tā tas ir divu iemeslu dēļ: pirmkārt, šķīrējtiesas kompetence attiecas tikai lemšanu par minētā BIT pārkāpumiem, un, otrkārt, minētā BIT piemērošana un tajā ietvertās tiesību normas nav identiskas ar LES un LESD normām.

174.

Kā attiecīgā šķīrējtiesa šajā lietā ir nospriedusi, “tās kompetence attiecas tikai uz lemšanu par iespējamiem BIT pārkāpumiem. Šķīrējtiesas kompetencē nav lemt par iespējamiem Savienības tiesību pašu par sevi pārkāpumiem” ( 127 ).

175.

Proti, šķīrējtiesas uzdevums nav konstatēt, vai ar rīcību, ko apstrīd ieguldītājs, dalībvalsts nav izpildījusi tai LES un LESD vai vispārēji Savienības tiesībās paredzētos pienākumus. Tieši otrādi, tās uzdevums ir konstatēt minētā BIT pārkāpumus, ko pieļāvusi ieguldījumu uzņemošā dalībvalsts, un Savienības tiesības ir viens no atbilstīgiem elementiem, kas ir jāņem vērā, lai novērtētu valsts rīcību no minētā BIT skatpunkta ( 128 ).

176.

Šajā ziņā “Savienības tiesības var ietekmēt tiesības un pienākumus, kas izriet no BIT šajā lietā, ņemot vērā, ka tās atbilstoši BIT 8. panta 6. punktam un Vācijas tiesībām kā lex loci arbitri, ir piemērojamo tiesību daļa” ( 129 ).

177.

Tomēr Savienības tiesības nav nekādi neietekmē strīdu pēc būtības starp Achmea un Slovākijas Republiku. Proti, no abiem šķīrējtiesas nolēmumiem, kas ir pasludināti šajā pamatlietā, neizriet, ka Achmea šķīrējtiesā būtu atsaukusies uz Savienības tiesību aktiem to interpretācijas un piemērošanas nolūkā tiesvedībā, kuras mērķis būtu konstatēt, ka Slovākijas Republika ir pārkāpusi minēto aktu tiesību normas ( 130 ). Tieši otrādi, Achmea apgalvoja, ka ar Slovākijas Republikas pieņemtajiem likumdošanas pasākumiem veselības apdrošināšanas nozarē ( 131 ), kuru izcelsme un pamatojums nekādi nebija saistīti ar Savienības tiesībām, esot pārkāpts minētā BIT 3., 4. un 5. pants.

178.

Turklāt, kā sprieda šķīrējtiesa, nedz Achmea, nedz Slovākijas Republika neesot balstījušās uz Savienības tiesību aktiem, kuriem būtu varējuši ietekmēt šķīrējtiesas argumentāciju vai lēmumu viņu strīdā pēc būtības. Tātad tās nolēmums nekādi nevarēja skart Savienības tiesību jautājumus ( 132 ).

179.

Komisijas tēze, ko tā pauda savos rakstveida apsvērumos ( 133 ) un tiesas sēdē, ir balstīta uz premisu, ka Savienības tiesībās it īpaši ar pamatbrīvībām un Pamattiesību hartu ieguldītājiem tiek piešķirta pilnīga aizsardzība ieguldījumu jomā.

180.

Es nezinu, ko Komisija saprot ar vārdkopu “pilnīga aizsardzība”, bet minētā BIT salīdzinājums ar LES un LESD pierāda, ka aizsardzība, kas tajos ir piešķirta ieguldījumiem, vēl ne tuvu nav pilnīga. Manuprāt, ar Savienības iekšējiem BIT un it īpaši ar attiecīgo BIT pamatlietā tiek iedibinātas tiesības un pienākumi, kurās netiek nedz atkārtotas, nedz noliegtas Savienības tiesībās sniegtās pārrobežu ieguldījumu aizsardzības garantijas ( 134 ).

181.

Attiecīgo BIT pamatlietā var vērtēt, skatot to no trim perspektīvām. Pirmkārt, tā piemērošanas joma ir plašāka nekā LES un LESD piemērošanas joma (1). Otrkārt, dažām tajā ietvertajām tiesību normām nav līdzvērtīgu normu Savienības tiesībās (2). Treškārt, dažās tā normās ir redzama daļēja pārklāšanās ar Savienības tiesībām, tomēr to sekas nav nesaderīgas ar LES un LESD (3).

182.

Pirms veikt šo vērtējumu, es identificēšu šajā BIT ietvertās galvenās tiesību normas:

183.

Ja nav skaidri izteiktu ierobežojumu, BIT attiecas uz jebkādu valsts rīcību vai bezdarbību, kura ietekmē ārvalstu ieguldītāju un viņa ieguldījumu. Šajā ziņā tie ir piemērojami situācijām, uz kurām neattiecas LES un LESD.

184.

Vislabākie piemēri ir tie, kas ir saistīti ar mehānismu eurozonas stabilitātes nodrošināšanai, krimināltiesību un tiešo nodokļu jomām.

185.

Tādējādi es atsaucos uz šķīrējtiesas procesiem, kas uzsākti uz iekšējo Savienības BIT pamata, uz kuriem tiesas sēdē atsaucās Grieķijas Republika un Kipras Republika, attiecībā uz pasākumiem, ko tās ir pieņēmušas saderīgi ar finansiālās palīdzības instrumenta piešķiršanas nosacījumiem, kas noteikti saprašanās memorandā un citos sarunu rezultātā izstrādātos instrumentos vai nu Līguma par Eiropas Stabilizācijas mehānisma dibināšanu (ESM), vai arī režīma pirms ESM [proti, Eiropas finanšu stabilitātes instruments (EFSI)] ietvaros. Šie pasākumi iekļaujas vai nu ESM, vai arī dalībvalstu kompetencē, bet ne LES un LESD ( 138 ), kuru ietvaros privātpersonas tos nevar apstrīdēt to nesaderības ar Savienības tiesībām dēļ.

186.

Šajā ziņā Grieķijas valdības pieņemtie pasākumi, kas zināmi ar nosaukumu angļu valodā Private Sector Involvement (turpmāk tekstā – “PSI”) un kuru būtība ir šīs valdības emitēto obligāciju vērtības vienpusēja samazināšana ar atpakaļejošu spēku pretēji dažu to īpašnieku gribai, kļuva par pamatu šķīrējtiesas procesam starp Slovākijas ieguldītāju un Kipras ieguldītāju, no vienas puses, un Grieķijas Republiku, no otras puses ( 139 ). Šie ieguldītāji uzskata, ka viņu “piespiedu” piedalīšanās PSI paredzētajā obligāciju vērtības samazināšanā esot netieša ekspropriācija, kā arī netaisnīga un nevienlīdzīga attieksme, kas ir pretrunā Grieķijas un Čehoslovākijas BIT un Grieķijas un Kipras BIT.

187.

Par PSI apspriedās Grieķijas valdība un “trijotne” (Komisija, ECB un Starptautiskais Valūtas fonds (SVF)) un pēc tam [to] apstiprināja Eurogrupa ( 140 ). Kā Tiesa ir spriedusi, Komisijas un ECB līdzdalība trijotnē notiek ārpus LES un LESD un Eurogrupa nav Savienības iestāde ( 141 ). Uz BIT neattiecas šāds ierobežojums. Tie attiecas uz jebkuru valsts rīcību.

188.

Tas pats attiecas uz Kipras Republikas uzspiestajiem kapitāla pārbaužu pasākumiem banku krīzes laikā, kas ir šķīrējtiesas procesa Theodoros Adamakopoulos u.c./Kipras Republika (ICSID lieta Nr. ARB/15/49) priekšmets. Tiesas sēdē Kipras valdība atzina, ka tā esot pati pieņēmusi šos pasākumus uz LESD 65. panta 1. punkta pamata, kurā dalībvalstīm esot ļauts un tātad neesot uzlikts kā pienākums ieviest kapitāla brīvas aprites ierobežojumus.

189.

Kā norādīja ECB priekšsēdētājs, pat ja šo pasākumu pieņemšana varētu tikt vērtēta iecietīgi kā kapitāla brīvas aprites ierobežojums atbilstoši LESD 65. panta 1. punktam, tomēr tas nemainot apstākli, ka tie esot “vienpusēji un suverēni valsts pasākumi [..], ko pieņēmis Kipras Parlaments, Kipras valdība un/vai Kipras Centrālā banka” ( 142 ). Lai arī dalībvalstīm sava kompetence ir jāīsteno, nepārkāpjot Savienības tiesības, ar BIT ieguldītājiem var tikt piedāvāta lietderīga aizsardzība apstākļos, kuros ar pasākumiem, kas iekļaujas dalībvalstu ekskluzīvajā kompetencē, viņiem tiek radīts kaitējums, tomēr Savienības tiesības netiek pārkāptas.

190.

Tāpat arī sanācijas pasākumos Kipras banku nozarē, par kuriem bija panākta vienošanās ESM ietvaros un kurus bija apstiprinājusi Eurogrupa, bija iekļauta Laïki bankas pilnīga slēgšana, tās sadalīšana bankā ar sliktu aktīvu kvalitāti un bankā ar labu aktīvu kvalitāti, kā arī šīs pēdējās minētās iekļaušana Trapeza Kyprou ( 143 ). Laïki arī tika piemēroti Kipras valdības pieņemtie pasākumi, kas, kā norādījusi tās akcionāre Marfin Investment Group, izraisīja Kipras Republikas dalības Laïki kapitālā pieaugumu, radot zaudējumus minētajai akcionārei. Tika uzsākts kriminālprocess pret Laïki vadību, ko iecēlusi Marfin Investment Group, un tika veikta Marfin Investment Group un tās vadītājiem piederošu īpašumu pagaidu konfiskācija. Uzskatot, ka šie pasākumi bija tās ieguldījuma Laïki bankā netieša ekspropriācija, kā arī patvaļīga un diskriminējoša attieksme, kas ir pretrunā Grieķijas un Kipras BIT, Marfin Investment Group uzsāka šķīrējtiesas procesu pret Kipras Republiku ( 144 ).

191.

Ir acīmredzams, ka nedz attiecībā strīda kriminālprocesa, nedz tā sanācijas daļa šajā šķīrējtiesas procesā arī neietilpst LES un LESD piemērošanas jomā. Tiesas sēdē Kipras valdība pārmeta šķīrējtiesai, ka tā esot tai likusi “neizdot un neizpildīt dažus Eiropas apcietināšanas orderus” attiecībā uz dažiem Grieķijas pilsoņiem, pat tad, ja tas bija ar mērķi, lai viņi varētu piedalīties kā liecinieki šķīrējtiesas sēdēs.

192.

Tomēr, kā izriet no Kipras Republikas Juridiskā dienesta izdotā ziņojuma presei, lēmums par šādu apcietināšanas orderu izdošanu vai neizdošanu ietilpst dalībvalstu ekskluzīvajā kompetencē. Es nesaskatu, kādā veidā šķīrējtiesas lēmums varēja būt šķērslis Kipras Republikai izpildīt tās pienākumus, kas izriet no Padomes 2002. gada 13. jūnija Pamatlēmuma 2002/584/TI par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm ( 145 ), kura mērķis būtībā ir vienas dalībvalsts (šajā gadījumā Kipras Republikas) izdota ordera izpilde citās dalībvalstīs, kā arī personu, uz kurām tas ir vērsts, nodošanas procedūras. Attiecībā uz orderu izpildes apturēšanu šajā pamatlēmumā nav ietverti noteikumi, kas vērsti uz orderu izpildi to izdošanas valstīs. Šajā nozīmē šis jautājums ietilpst arī dalībvalstu ekskluzīvās kompetences jautājumā. Galu galā izrādījās, ka attiecīgā šķīrējtiesa pēc Kipras ģenerālprokurora lūguma atsauca savu nolēmumu, ar kuru attiecīgajiem Grieķijas pilsoņiem šādi lika ierasties Kipras tiesās, kas bija attiecīgo Eiropas apcietināšanas orderu priekšmets ( 146 ).

193.

Attiecībā uz tiešo nodokļu jomu minētais BIT ir piemērojams pilnībā. Tas neattiecas uz LES un LESD, jo tiešie nodokļi ir dalībvalstu kompetencē, lai arī tām ir pienākums to īstenot, ievērojot Savienības tiesības ( 147 ). Pamatbrīvību sniegtajā aizsardzībā tiešo nodokļu jomā ( 148 ) ir iekļauts tikai atšķirīgas attieksmes aizliegums pret nodokļa maksātājiem, kas atrodas objektīvi salīdzināmās situācijās, vai vienādas attieksmes aizliegums pret nodokļa maksātājiem, kas atrodas atšķirīgās situācijās ( 149 ).

194.

Tiesas sēdē Komisija atsaucās uz 2014. gada 5. februāra spriedumu Hervis Sport‑ és Divatkereskedelmi (C‑385/12, EU:C:2014:47), kaut gan ar šo spriedumu pretēji Komisijas tēzei tiek pierādīts, ka Savienības tiesībās nav sniegta “pilnīga” aizsardzība ieguldījumu jomā ( 150 ). Proti, no šī sprieduma 23. un 30. punkta skaidri izriet, ka Savienības tiesībās tiek sniegta aizsardzība tikai pret diskrimināciju jomā, uz kuru attiecas šis spriedums, proti, attiecībā uz tiešajiem nodokļiem.

195.

Turklāt atbilstoši Hartas 51. panta 1. punktam tās noteikumi uz dalībvalstīm attiecas vienīgi tad, kad tās īsteno Savienības tiesības. Kā Tiesa ir spriedusi, tā kā uz attiecīgajiem tiešo nodokļu pasākumiem LES vai direktīvām par nodokļiem tiesību normas neattiecas, Hartas tiesību normas tiem nav piemērojamas ( 151 ).

196.

Turpretī aizsardzība, kas ar BIT tiek piešķirta ieguldītājiem tiešo nodokļu jomā, ir plašāka nekā Savienības tiesības, jo tā nav vērsta tikai uz diskriminējošu nodokļu režīmu, bet arī uz jebkādu nodokļu uzlikšanu, ar kuru tiek pārkāptas taisnīgas un vienlīdzīgas attieksmes, lielākās labvēlības režīma, pilnīgas un visaptverošas drošības un aizsardzības garantijas, kā arī jebkādu netiešu ekspropriāciju, kas īstenota nodokļa uzlikšanas veidā ( 152 ).

197.

Piemēram, mazākuma akciju turētājs sabiedrībā, kas ir nodibināta citā dalībvalstī un ir tajā ar tiešo nodokļu starpniecību ekspropriēta ( 153 ), netiek aizsargāts ar LESD garantētajām pamatbrīvībām, jo viņa dalība viņam nesniedz kontroli pār uzņēmumu, uz kuru ir vērsti ekspropriācijas pasākumi, un tāpēc uz viņu neattiecas brīvība veikt uzņēmējdarbību. Turklāt, tā kā nodokļu pasākumi ir vērsti uz vienu sabiedrību, tie ir piemērojami tīri iekšējā situācijā, kas padara LESD noteikumus par kapitāla brīvu apriti nepiemērojamus. Tā kā Savienības tiesību normas nav piemērojamas, Harta un tās 17. pants arī nav piemērojami.

198.

Turpretī, tā kā mazākuma dalība ir tiešs ieguldījums minētā BIT izpratnē, mazākuma akciju turētājs varētu pilnībā izmantot 5. pantu, kurā ir aizliegta prettiesiska ekspropriācija ( 154 ).

199.

Vairākām minētā BIT tiesību normām nav līdzvērtīgu Savienības tiesībās. Runa ir par lielākās labvēlības režīma klauzulu, līgumsaistību ievērošanas klauzulu, sunset klauzulu, kā arī par IVSI mehānismu.

200.

Minētā BIT 3. panta 2. punktā ir iedibināts princips, saskaņā ar kuru katra līgumslēdzēja puse piešķir otras puses ieguldītāju ieguldījumiem pilnīgu un visaptverošu aizsardzību un drošību, kas jebkurā gadījumā nedrīkst būt mazāka par to, kas piešķirta vai nu pašas ieguldītāju ieguldījumiem, vai jebkuras citas valsts ieguldījumiem, atkarībā no tā, kas ir labvēlīgāk attiecīgajam ieguldītājam.

201.

Lai gan Savienības tiesībās tiek atzīts valsts režīma princips ( 155 ), tajās nav ietverta lielākās labvēlības režīma klauzula, ar ko dalībvalsts pilsoņiem tiek ļauts citā dalībvalstī izmantot attieksmi, ko šī pēdējā minētā sniedz trešās dalībvalsts pilsoņiem uz divpusēja nolīguma pamata ( 156 ).

202.

Minētā BIT 3. panta 5. punkta līgumattiecību ievērošanas klauzulas – tā sauktās “umbrella clause” – sekas ir valsts līgumattiecību, kuras tā ir uzņēmusies attiecībā uz ieguldītāju, pārkāpumu pārveidot par BIT pārkāpumu. Nekā līdzvērtīga nav Savienības tiesībās, ar ko līgumsaistību pārkāpums tiktu pārveidots LES un LESD pārkāpumā.

203.

Pretēji BIT 13. panta 3. punktam LES un LESD nav ietverta sunset klauzula. Tieši otrādi, LES 50. panta 3. punktā ir paredzēts, ka “līgumi attiecīgai valstij vairs nav saistoši no dienas, kad stājas spēkā izstāšanās līgums, vai, ja tāds nav noslēgts, divus gadus pēc 2. punktā minētā paziņojuma”, ja vien šis termiņš netiek pagarināts. Tādējādi Savienības pilsoņiem nekavējoties izbeidzas Savienības tiesībās piešķirtā aizsardzība viņu saimnieciskajām darbībām dalībvalstī, kura izlemj izstāties no Savienības, pat ja viņu ieguldījumi ir tikuši veikti laikposmā, kad Līgumi šajā dalībvalstī bija spēkā un vice versa.

204.

Minētā BIT 8. pantā ir ietverts Nīderlandes Karalistes un Slovākijas Republikas pastāvīgais piedāvājums (standing offer) otras līgumslēdzējas puses ieguldītājiem nodot starptautiskai šķīrējtiesai jebkādu strīdu saistībā ar viņu ieguldījumiem atbilstoši UNCITRAL šķīrējtiesas noteikumiem, un CCS Šķīrējtiesas institūts rīkojas kā iestāde, kurai ir iecelšanas pilnvaras.

205.

Kā norādījusi šķīrējtiesa, kurai ir lūgta attiecīgā strīdu izšķiršana pamatlietā, tiesības celt prasību starptautiskā šķīrējtiesā nevar tikt vienkārši pielīdzinātas prasībai celšanai parastās valsts tiesās ( 157 ), zinot, ka LES un LESD (tāpat kā dalībvalstu tiesībās) netiek iedibināts IVSI mehānismam līdzvērtīgs tiesību aizsardzības līdzeklis. Lai gan LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā dalībvalstīm ir paredzēts pienākums nodrošināt tiesību aizsardzības līdzekļus, kas ir nepieciešami tiesiskās aizsardzības nodrošināšanai jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības, LES un LESD nav radīti tiesību aizsardzības līdzekļi, kas ļautu privātpersonām tiešā veidā Tiesā iesūdzēt dalībvalstis ( 158 ). Turklāt minētā BIT piemērošanas joma ir plašāka nekā LES un LESD piemērošanas joma un tātad tā attiecas arī uz gadījumiem, kad nav konstatējami pienākumi, kas izriet no LES 19. panta 1. punkta otrās daļas.

206.

Turklāt šķīrējtiesas ir vispiemērotākās tiesas ieguldītāju un valstu strīdu izšķiršanai uz BIT pamata, jo valsts tiesas ieguldītājiem bieži izvirza nosacījumus, lai atsauktos iespējas uz starptautiskajām tiesībām, kurus faktiski nav iespējams izpildīt ( 159 ), kā arī termiņus, kas ir grūti savienojami ar darījumu dzīvi un summām, kas tiek noteiktas.

207.

Tādējādi, ja kā IVSI metode netiktu paredzēta vēršanās starptautiskā šķīrējtiesā, minētajam BIT tiktu atņemta jebkāda lietderīgā iedarbība. Šajā ziņā šajā tiesvedībā iestājušās dalībvalstis, kā arī Komisija nav devušas nevienu piemēru par ieguldītāju, kurš būtu cēlis prasību valsts tiesās uz agrāko BIT pamata, kuros tāpat kā Vācijas un Grieķijas un Vācijas un Portugāles BIT nebija ietverts IVSI mehānisms.

208.

Tātad nav pārsteidzoši, ka ieguldītāju tiesības vērsties starptautiskā šķīrējtiesā starptautiskās tiesībās tiek atzītas par visbūtiskāko BIT noteikumu, jo, neraugoties uz tā procesuālo saturu, tas arī pats par sevi ir garantija, ar kuru tiek veicināti un aizsargāti ieguldījumi ( 160 ).

209.

Tiesa apstiprināja šo vērtējumu, 2017. gada 16. maija atzinuma 2/15 (Brīvās tirdzniecības nolīgums ar Singapūru) (EU:C:2017:376) 292. punktā atzīstot, ka IVSI mehānismiem “nevar būt tīri papildinošs raksturs”.

210.

Attiecībā uz citiem materiāltiesiskās aizsardzības noteikumiem, proti, pilnīgu un visaptverošu aizsardzību un drošību, taisnīgu un vienlīdzīgu attieksmi pret ieguldījumiem, kā arī prettiesisku ekspropriāciju aizliegumu, ir jāuzsver, ka to pārklāšanās ar Savienības tiesībām ir tikai daļēja, tomēr neizraisot nesaderību ar tām. Tieši otrādi, tāpat kā ar pamatbrīvībām, arī ar šīm normām tiek veicināta kapitāla aprite starp dalībvalstīm. Tās ir a priori saderīgas ar iekšējo tirgu.

211.

Ar šo normu valstij tiek paredzēts pozitīvs pienākums veikt pasākumus ieguldījumu aizsardzībai, kas ietver arī ieguldītāja un viņa ieguldījuma fizisku aizsardzību pret vardarbīgu rīcību no privātpersonu ( 161 ) vai no valsts iestāžu puses ( 162 ), kā arī juridiska aizsardzība ( 163 )ieguldītājam un viņa ieguldījumam ( 164 ).

212.

Savienības tiesībās nav tieši līdzvērtīgas normas ( 165 ). Protams, pamatbrīvības var piemērot tajos pašos faktiskajos apstākļos kā pilnīgas un visaptverošas aizsardzības un drošības garantiju, jo tām ir tieša vertikāla un horizontāla iedarbība ( 166 ). Tomēr saturs atšķiras, ja runa ir par ieguldītāja fizisku aizsardzību vai juridisku aizsardzību, kurā ir iekļauts valsts pienākums nodrošināt, lai ieguldījumu, par kuriem panākta vienošanās ar ārvalstu ieguldītājiem, aizsardzības un drošības līmenis netiktu likvidēts vai samazināts, neatkarīgi no tā, vai tas notiktu tās tiesību aktu grozījumu dēļ vai tās administrācijas rīcības dēļ ( 167 ). Savienības tiesībās nepastāv nekas līdzvērtīgi specifisks.

213.

Taisnīga un vienlīdzīga attieksme pret ieguldījumiem ir plašs jēdziens, kas ietver tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu tiesā un labticības, nediskriminācijas ( 168 ) un samērīguma ( 169 ) pamatgarantijas, kā arī pārredzamības jēdzienu, pārprotamības un patvaļas neesamības jēdzienu, tiesiskās paļāvības aizsardzības, kā arī aizsardzības pret spaidiem un iebiedēšanu jēdzienu ( 170 ). Visbeidzot ar taisnīgas un vienlīdzīgas attieksmes jēdzienu ieguldītājs tiek aizsargāts, ja spriest tiesu ( 171 ) atsaka valsts tiesas ( 172 ).

214.

Acīmredzami ir saskares punkti ar vairākiem Savienības tiesību principiem, kā nediskriminācijas, samērīguma un tiesiskās paļāvības aizsardzības princips, kā arī tiesības uz labu pārvaldību, tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un uz taisnīgu tiesu.

215.

Tomēr šīs Savienības tiesību normas, pat skatot tās kopā, nenozīmē, ka Savienības tiesībās būtu atrodams taisnīgas un vienlīdzīgas attieksmes princips pats par sevi. Piemēram, kā jau ir ticis spriests vairākos šķīrējtiesas procesos, attieksme var būt netaisnīga un nevienlīdzīga pat tad, ja ir vērsta uz visiem saimnieciskās darbības subjektiem, neatkarīgi no viņu pilsonības vai citām atšķirīgajām iezīmēm ( 173 ), kā, piemēram, vienotas likmes nodoklis visām sabiedrībām. Jāuzsver, ka attiecīgā šķīrējtiesas procesa laikā pamatlietā Slovākijas Republika piekrita, ka šāds nodoklis varētu būt pretrunā taisnīgai un vienlīdzīgai attieksmei, kāda ir prasīta BIT, kaut gan tā nebūtu nesaderīga ar Savienības tiesībām ( 174 ).

216.

Otrs piemērs ir aizsardzība pret atteikumu spriest tiesu, kurā ietilpst arī gadījums, kad valsts tiesības nepārprotamā un ļaunprātīgā veidā tiek piemērotas nepareizi. Savienības tiesībās netiek piedāvāta salīdzināma aizsardzība, jo Savienības tiesu kompetencē nav interpretēt valsts tiesības.

217.

Atbilstoši minētā BIT 5. pantam ekspropriācija ir tiesiska tikai tad, ja tā ir pamatota ar vispārējām interesēm, tajā tiek ievērota noteiktā tiesiskā procedūra, tā nav diskriminējoša un to papildina taisnīgas kompensācijas izmaksas nodrošināšana.

218.

Acīmredzama ir pārklāšanās ar īpašumtiesībām, kas ir garantētas Hartas 17. panta 1. punktā ( 175 ). Saskaņā ar šo tiesību normu “nevienam nedrīkst atņemt īpašumu, ja vien tas nav jādara sabiedrības interesēs, kā arī gadījumos un apstākļos, kuri ir paredzēti tiesību aktos, ar noteikumu, ka par zaudējumiem laikus izmaksā taisnīgu kompensāciju”.

219.

Tomēr šī pārklāšanās ir tikai daļēja, jo aizsardzība pret ekspropriāciju, kas piešķirta ar BIT, ir vismaz divos aspektos plašāka par to, kas ir paredzēta Savienības tiesībās.

220.

Pirmkārt, atbilstoši Hartas 51. panta 1. punktam tās 17. pants attiecas uz dalībvalstīm tikai tad, ja tās īsteno Savienības tiesību aktus. Tātad tās piemērošana citos gadījumos ir izslēgta. Tātad, lai gan Komisija tiesas sēdē atsaucās uz izskatīšanā esošajām apvienotajām lietām SEGRO un Horváth (C‑52/16 un C‑113/16) kā uz tādu lietu piemēru, kurās Savienības tiesībās ir piešķirta aizsardzība pret ekspropriācijām, šī aizsardzība ne tuvu nav pilnīga, jo tā nekad netiek piemērota autonomi ( 176 ). Turpretī prettiesisku ekspropriāciju aizliegums minētā BIT 5. pantā ir autonoms un valstij saistošs bez ierobežojumiem.

221.

Otrkārt, ar BIT tiek piešķirta aizsardzība ne tikai pret tiešām ekspropriācijām ( 177 ), bet arī pret netiešām ekspropriācijām, kas veiktas, pieņemot attiecīgu tiesisko regulējumu, un tā sauktajām “apslēptajām” ekspropriācijām (creeping expropriations) ( 178 ).

222.

Jēdziens “netieša ekspropriācija” ir vairāk izplūdis, un tajā ir ietverti pasākumi, kas ietver iejaukšanos īpašumtiesībās un labuma gūšanā no ieguldījuma, bez atsavināšanas. Šķīrējtiesas ir iedibinājušas vairākus kritērijus netiešas ekspropriācijas nošķiršanai no parastas valsts reglamentējošo pilnvaru izmantošanas, proti, iejaukšanās pakāpe īpašumtiesībās, attiecīgo valsts pasākumu mērķis un konteksts un ar šiem pasākumiem radītais kaitējums saprātīgām cerībām attiecībā uz ieguldījuma ekonomisko ienesīgumu ( 179 ).

223.

Tas pats attiecas uz tā sauktajām “apslēptajām” ekspropriācijām, tātad netiešām ekspropriācijām, kuras notiek progresīvi un kuras izpaužas kā pasākumu virkne, no kuriem neviens pats par sevi nav ekspropriācija, bet kuru kumulatīvais rezultāts ieguldījuma vērtības iznīcināšana ( 180 ).

224.

Tiesas judikatūra no Hartas 17. panta skatpunkta nav tik izstrādāta. Tātad nav nemaz skaidrs, vai tā aizsargā ieguldītājus pret netiešām ekspropriācijām veidā, kas ir salīdzināms ar BIT.

225.

Treškārt, Hartas 17. pantā ir paredzēta tikai taisnīga kompensācija, kamēr minētā BIT 5. panta c) punktā ir paredzēts, ka kompensācijai ir jāatspoguļo ieguldījuma faktiskā vērtība.

226.

Visbeidzot, Komisija kā piemēru nemin nevienu Tiesas izskatītu lietu vai nu par prasību atcelt tiesību aktu, vai par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, kurā kāds ieguldītājs būtu īstenojis savas tiesības uz īpašumu, vēršoties pret prettiesisku sava ieguldījuma ekspropriāciju ( 181 ).

227.

Turklāt Komisija vispār nepaskaidro, kādā ziņā prettiesisku ekspropriāciju aizliegums ir nesaderīgs ar LES un LESD.

228.

No iepriekš izklāstītā izriet, ka minētā BIT piemērošanas joma ir plašāka nekā LES un LESD piemērošanas joma un ka tajā iedibinātās ieguldījumu aizsardzības garantijas atšķiras no tām, kas ir paredzētas Savienības tiesībās, taču nav ar tām nesaderīgas. Šī iemesla dēļ strīds starp Nīderlandes ieguldītāju un Slovākijas Republiku, uz kuru attiecas BIT, nav strīds, kas saistīts ar LES un LESD interpretāciju un piemērošanu.

229.

Ja Tiesa lemtu, ka tāds strīds kā pamatlietā starp Achmea un Slovākijas Republiku nav strīds, kas saistīts ar Līgumu interpretāciju un piemērošanu, uz ko ir vērsts LESD 344. pants, vēl ir jāpārbauda, vai Nīderlandes un Čehoslovākijas BIT 8. pantu netiek kaitēts Līgumos noteiktajai kompetenču kārtībai un Savienības tiesu sistēmas autonomijai ( 182 ).

230.

Vispirms atgādināšu būtiskos principus, kurus Tiesa šajā jautājumā ir noteikusi 2011. gada 8. marta atzinuma 1/09 (Nolīgums par vienotas sistēmas izveidi strīdu izskatīšanai patentu jomā) (EU:C:2011:123) 65.–70. punktā un 2014. gada 18. decembra atzinuma 2/13 (Savienības pievienošanās ECPAK) (EU:C:2014:2454) 157.–176. punktā.

231.

Nav strīda, ka Savienības dibināšanas Līgumos ir ietverta jauna tiesību sistēma, kurai ir savas iestādes, kurai par labu valstis arvien plašākās nozarēs samazina savas suverēnās tiesības un kuras subjekti ir ne tikai dalībvalstis, bet arī to pilsoņi, tā kā Savienības tiesībām ir raksturīgs pārākums pār dalībvalstu tiesībām, kā arī to pilsoņiem un pašām dalībvalstīm piemērojamo tiesību virknei ir raksturīga tieša iedarbība ( 183 ).

232.

Savienības tiesību sistēma un tiesu sistēma ir balstītas uz pamatpremisu, saskaņā ar kuru katrai dalībvalstij ar visām pārējām dalībvalstīm ir kopīgas daudzas Savienības pamatvērtības un tās to savstarpēji atzīst, kas nozīmē un pamato dalībvalstu savstarpējo uzticēšanos šo vērtību atzīšanā un tādējādi Savienības tiesību, ar kurām tās tiek īstenotas, ievērošanā ( 184 ).

233.

Dalībvalstīm saskaņā ar LES 4. panta 3. punkta pirmajā daļā minēto lojālas sadarbības principu ir jānodrošina Savienības tiesību piemērošana un ievērošana to attiecīgajā teritorijā. Turklāt atbilstoši šī paša punkta otrajai daļai dalībvalstis veic visus vajadzīgos vispārējos un īpašos pasākumus, lai nodrošinātu to pienākumu izpildi, kas izriet no Līgumiem vai no Savienības iestāžu aktiem ( 185 ).

234.

Lai garantētu šīs tiesību sistēmas īpašo iezīmju un autonomijas saglabāšanu, ar Līgumiem ir izveidota tiesu sistēma, kuras mērķis ir nodrošināt Savienības tiesību saskanīgu un vienveidīgu interpretāciju, ar ko valstu tiesām un Tiesai tiek dots uzdevums nodrošināt Savienības tiesību pilnīgu piemērošanu visās dalībvalstīs, kā arī to tiesību aizsardzību tiesā, kuras attiecīgajām personām izriet no minētajām tiesībām ( 186 ).

235.

Šajā kontekstā “šādi izstrādātās tiesu sistēmas stūrakmens ir radīts ar LESD 267. pantā paredzēto prejudiciālā nolēmuma tiesvedību, kuras mērķis, izveidojot tiesnešu dialogu tieši starp Tiesu un dalībvalstu tiesām, ir nodrošināt Savienības tiesību vienveidīgu interpretāciju [..], tādējādi ļaujot nodrošināt to saskanību, pilnīgu iedarbību un autonomiju, kā arī – galu galā – pašu ar Līgumiem izveidoto tiesību raksturu” ( 187 ).

236.

Visbeidzot, īstenojot savu Savienības tiesību sarga uzdevumu, dalībvalstu tiesas uzrauga, lai tiktu ievērotas normas un principi, kas ir pašos Savienības tiesību sistēmas pamatos, kā Savienības tiesību pārākums, četras pamatbrīvības, brīvības, drošības un tiesiskuma telpa, konkurences un valsts atbalsta tiesības, kā arī pamattiesības ( 188 ).

237.

Manuprāt, ar BIT 8. pantā Nīderlandes un Slovākijas ieguldītājiem sniegto iespēju vērsties starptautiskajā šķīrējtiesā netiek pārkāpta nedz LES un LESD noteiktā kompetenču kārtība, nedz Savienības tiesu sistēmas autonomija, pat gadījumā, ja Tiesa nospriestu, ka šķīrējtiesas, kas ir veidotas atbilstoši šim pantam, nav dalībvalstu tiesas LESD 267. panta izpratnē.

238.

Vispirms ir jānorāda, ka, lai gan tiem ir saistošs raksturs, neviens šķīrējtiesas nolēmums nevar tikt izpildīts bez sadarbības ar valsti, kas ieguldījumu šķīrējtiesas gadījumā ieguldītājam piedāvā savus izpildes mehānismus.

239.

BIT 8. panta gadījumā šķīrējtiesu pasludinātajiem nolēmumiem nevar nepiemērot pārbaudi valsts tiesās. Šī pārbaude var tikt īstenota saistībā ar prasību par šķīrējtiesas nolēmuma atcelšanu šķīrējtiesas mītnes valsts tiesās vai ar iebildumiem pret pieteikumu par šķīrējtiesas nolēmuma atzīšanu vai tā izpildi to valstu tiesās, kurās ir lūgts nolēmumu atzīt un izpildīt atbilstoši 1958. gada 10. jūnijā Ņujorkā parakstītajai Konvencijai par ārvalstu šķīrējtiesu nolēmumu atzīšanu un izpildīšanu ( 189 ) (turpmāk tekstā – “Ņujorkas konvencija”).

240.

Kā Tiesa vairākkārt ir spriedusi, “ja līgumā paredzētā šķīrējtiesā rodas jautājumi par [Savienības] tiesībām, parastajām tiesām varētu būt jāpārbauda šie jautājumi, it īpaši pārbaudot šķīrējtiesas nolēmumu, vairāk vai mazāk plaši atkarībā no gadījuma, un tas tām ir jāveic, ja tajā vēršas apelācijas, iebildumu, eksekvatūras gadījumā vai ar jebkāda cita veida tiesību aizsardzības līdzekli vai piemērojamajos valsts tiesību aktos paredzētā pārbaudes tiesā veidā” ( 190 ).

241.

Uz šo konstatējumu ir balstīta pastāvīgā judikatūra, saskaņā ar kuru “šīm valstu tiesām ir jāpārbauda, vai tām ir jāvēršas Tiesā, piemērojot [LESD 267.] pantu, lai iegūtu [Savienības] tiesību normu interpretāciju vai spēkā esamības novērtējumu, kas tām varētu būt jāpiemēro, veicot šķīrējtiesas nolēmuma pārbaudi tiesā” ( 191 ), jo šīm tiesām ir galīgais pienākums nodrošināt ES tiesību piemērošanas vienveidību un Eiropas sabiedriskās kārtības normu ievērošanu ( 192 ).

242.

Tiesa pat neuzskatīja par lietderīgu nepārprotami atgādināt šo punktu 2015. gada 13. maija sprieduma Gazprom (C‑536/13, EU:C:2015:316) un 2016. gada 7. jūlija sprieduma Genentech (C‑567/14, EU:C:2016:526) tekstā, kuros tā abas lietas tieši sprieda pēc būtības par jautājumu, kas bija vērsts uz to, lai noskaidrotu, vai attiecīgais šķīrējtiesas nolēmums bija nesaderīgs ar Savienības tiesībām konkurences jomā.

243.

Šajās lietās nedz dalībvalstis, nedz Komisija neuzskatīja, ka šķīrējtiesās izvirzītie konkurences tiesību jautājumi nebūtu izskatāmi šķīrējtiesā vai ka pastāvētu kaut mazākā nesaderība starp Savienības tiesībām un šķīrējklauzulām, ko privāto tiesību puses bija iekļāvušas savos līgumos ( 193 ).

244.

Turklāt lietas, kurās tika pasludināts 1999. gada 1. jūnija spriedums Eco Swiss (C‑126/97, EU:C:1999:269) un 2016. gada 7. jūlija spriedums Genentech (C‑567/14, EU:C:2016:526), iekļāvās prasības atcelt šķīrējtiesas nolēmumu kontekstā, kamēr lieta, kurā tika pasludināts 2015. gada 13. maija spriedums Gazprom (C‑536/13, EU:C:2015:316), bija atbilde uz iebildumu pieteikumam par šķīrējtiesas nolēmuma atzīšanu un izpildi. Tas pierāda, ka neatkarīgi no tā, kādas ir tiesvedības, dalībvalstu un Savienības tiesām ir iespēja nodrošināt Savienības tiesību interpretācijas vienveidību un Eiropas sabiedriskās kārtības normu ievērošanu, vai tas būtu konkurences jomā ( 194 ) vai citās Savienības tiesību jomās.

245.

Šķīrējtiesu, kas izveidotas atbilstoši BIT 8. pantam, it īpaši attiecīgās šķīrējtiesas šajā lietā, īpašības ir tādas, ka tās ļauj dalībvalstu parastajām tiesām nodrošināt šo principu ievērošanu, kā tās to dara starptautisko komercšķīrējtiesu procesu ietvaros.

246.

Minētajā BIT 8. pantā CCS Šķīrējtiesas institūta, kas nodibināts vienā no dalībvalstīm, priekšsēdētājam, tiek uzticēts iecelt šķīrējtiesas tiesnešus, ja iecelšana netiek veikta BIT 8. panta 3. punktā noteiktajos termiņos. Tāpat arī tajā ir paredzēts, ka šķīrējtiesas procesiem, kas notiks atbilstoši šim pantam, tiks piemērots UNCITRAL šķīrējtiesas reglaments. Saskaņā ar šķīrējtiesas reglamenta 1976. gada redakcijā 16. pantu šķīrējtiesai pašai ir jānosaka šķīrējtiesas vieta un jāizvēlas iestāde, kas pēc pušu uzklausīšanas pildīs kancelejas funkcijas ( 195 ).

247.

Ar 2009. gada 19. marta procesuālo rīkojumu šķīrējtiesa noteica šķīrējtiesas vietu vienas no dalībvalstīm teritorijā, proti, Frankfurtē pie Mainas (Vācija). Tātad saskaņā ar Vācijas Civilprocesa kodeksa 1059. pantu tās nolēmums var kļūt par atcelšanas prasības priekšmetu Vācijas tiesās, kuras tātad šajā kontekstā varēs rūpēties par Savienības tiesību interpretācijas vienveidības nodrošināšanu un Eiropas sabiedriskās kārtības normu ievērošanu. Šāda veida prasības ietvaros notika vēršanās iesniedzējtiesā un Tiesā.

248.

Turklāt uz šķīrējtiesu, kas veidotas atbilstoši minētā BIT 8. pantam, pasludinātu šķīrējtiesas nolēmumu atzīšanu un izpildi attiecas Ņujorkas konvencija, kurai pievienojušās visas dalībvalstis. Atbilstoši tai valstu tiesas var atteikt šo nolēmumu atzīšanu un izpildi, balstoties uz visiem tās V pantā paredzētajiem pamatiem, tostarp uz to, ka šķīrējtiesas process nav atbildis pušu nolīgumam ( 196 ) un ir pretējs sabiedriskajai kārtībai ( 197 ), kas ietver arī Eiropas sabiedrisko kārtību.

249.

Pieņemot, ka Achmea censtos iegūt attiecīgā šķīrējtiesas nolēmuma šajā lietā atzīšanu un izpildi citā dalībvalstī, arī šā pieteikuma saņēmējas dalībvalsts tiesām būtu uzdevums nodrošināt, lai nolēmums nebūtu nesaderīgs ar Savienības tiesībām.

250.

Tas pats attiecas arī uz tādu atcelšanas prasību kā šajā lietā. Savienības tiesību piemērošanas vienveidību var nodrošināt, balstoties uz vairākiem pamatojumiem, no kuriem visatbilstīgākie ir šķīrējtiesas procesa neatbilstība pušu nolīgumam un neatbilstība sabiedriskajai kārtībai ( 198 ), tostarp Eiropas sabiedriskajai kārtībai.

251.

Komisija norāda arī uz risku, ka šķīrējtiesas vieta potenciāli var tikt noteikta trešajā valstī un/vai ka šķīrējtiesas nolēmuma, kas nav saderīgs ar Savienības tiesībām, atzīšana un izpilde tiktu prasītā trešā valstī, kas būtu gadījums, kurā Savienības tiesas netiktu iesaistītas un šī iemesla dēļ Tiesai nekad netiktu lūgts sniegt prejudiciālu nolēmumu.

252.

Komisija norāda, ka tas pats attiecas uz Savienības iekšējiem BIT, kuros ar ieguldījumiem saistītu strīdu izšķiršanai kā iestāde, kas pilda šķīrējtiesas kancelejas funkcijas, ir noteikts Starptautiskais Investīciju strīdu izšķiršanas centrs (ICSID), kas nodibināts Vašingtonā. Šādā gadījumā šķīrējtiesas nolēmums būtu obligāts pusēm un pret to nevarētu vērst nedz apelācijas sūdzības, nedz citādas prasības, kā vien tās, kas ir paredzētas ICSID konvencijā ( 199 ). No tā izriet, ka nebūtu nekāda juridiska instrumenta, kas ļautu dalībvalstu tiesām pārbaudīt ICSID šķīrējtiesas nolēmuma saderību ar Savienības tiesībām.

253.

Lai arī es uzskatu, ka dalībvalstīm būtu jāizvairās savos BIT norādīt ICSID, šajā gadījumā šie riski, ko min Komisija, ir tīri hipotētiski, jo attiecīgajā BIT kā iestāde, kas pilda šķīrējtiesas kancelejas funkcijas, nav norādīta ICSID, jo puses kā iestādi, kas pilda šo funkciju, ir izvēlējušās CPA Hāgā, šķīrējtiesa ir noteikusi šķīrējtiesas vietu kādas dalībvalsts teritorijā un nav pieteikumu par šķīrējtiesas nolēmuma atzīšanu un izpildi trešajās valstīs ( 200 ), bet tikai viena prasība par šķīrējtiesas nolēmuma atcelšanu dalībvalstu tiesās, no kurām viena ir lūgusi Tiesai sniegt prejudiciālu nolēmumu.

254.

Turklāt attiecībā uz šķīrējtiesas nolēmumu pēc būtības nav neviena jautājuma par nesaderību ar Savienības tiesībām, jo Slovākijas Republikas argumenti iesniedzējtiesā ir vērsti tikai uz minētā BIT 8. pantā iedibinātā strīdu izšķiršanas mehānisma saderību ar LES un LESD.

255.

Tātad Savienības tiesu sistēmas efektivitāte paliktu neskarta pat gadījumā, ja dalībvalstij, izmantojot prasību par atcelšanu vai iebildumu pret pieteikumu par atzīšanu un izpildi, nebūtu iespējas apstrīdēt šķīrējtiesas nolēmuma nesaderību ar LES un LESD. Proti, šādā gadījumā LESD 258. un 260. pants ļautu Komisijai vērsties pret šo dalībvalstī, kurai būtu jāizpilda ar Savienības tiesībām nesaderīgs šķīrējtiesas nolēmums ( 201 ).

256.

Šo iemeslu dēļ es uzskatu, ka ar minētā BIT 8. pantu netiek apdraudēta LES un LESD noteiktajā kompetenču kārtība un attiecīgi – Savienības tiesību sistēmas autonomija.

257.

Šis konstatējums netiek atspēkots ar vairāku valdību un Komisijas argumentāciju, kas balstīta uz risku, ka šķīrējtiesas pasludinātu nolēmumus, kas ir nesaderīgi ar Savienības tiesībām, kā arī ar savstarpējas uzticēšanās principu.

258.

Šī argumentācija attiecas ne tikai uz starptautisko ieguldījumu šķīrējtiesu, bet arī uz starptautisko komercšķīrējtiesu, jo šī pēdējā minētā arī var pieņemt ar Savienības tiesībām nesaderīgus nolēmumus un balstīties uz iespējamu uzticēšanās neesamību saskarsmē ar dalībvalstu tiesām. Lai gan ir šie riski, Tiesa nekad nav apstrīdējusi tās spēkā esamību, lai gan ir zināms par strīdu izšķiršanu Savienības konkurences tiesību jautājumos starp privātpersonām ( 202 ).

259.

Tātad, ja starptautiskā strīdu izšķiršanā starp privātpersonām netiek apdraudēta LES un LESD noteiktā kompetenču kārtība un attiecīgi Savienības tiesību sistēmas autonomija, pat ja valsts ir puse šķīrējtiesas procesā ( 203 ), es domāju, ka tāpat ir jābūt starptautiskajā strīdu izšķiršanā starp ieguldītājiem un valstīm, it īpaši tāpēc, ka nenovēršama valsts dalība nozīmē lielāku pārredzamību ( 204 ), un ka paliek iespēja piespiest ievērot no Savienības tiesībām izrietošus pienākumus, izmantojot procedūru saistībā ar valsts pienākumu neizpildi pamatojoties uz LESD 258. un 259. pantu.

260.

Ja pamatotos uz Komisijas loģiku, jebkura strīdu izšķiršana šķīrējtiesā varētu apdraudēt LES un LESD noteikto kompetenču kārtību un tādējādi Savienības tiesību sistēmas autonomiju.

261.

Turklāt es nesaskatu, kādā ziņā attiecīgais šķīrējtiesas process pamatlietā varētu skart savstarpējas uzticēšanās principu, ņemot vērā, ka tas notiek tikai ar attiecīgo dalībvalstu piekrišanu un ar brīvi paustu Achmea izvēli izmantot iespēju, ko šīs dalībvalstis tai ir sniegušas.

262.

Proti, ar savstarpējas uzticēšanās principu, tostarp “attiecībā uz brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, katrai no šīm valstīm ir noteikts pienākums uzskatīt, izņemot ārkārtas apstākļus, ka visas pārējās dalībvalstis ievēro Savienības tiesības, it īpaši šajās tiesībās atzītās pamattiesības” ( 205 ).

263.

Es nesaskatu saikni starp šo principu un minētā BIT 8. pantu. Kā tiesas sēdē norādīja Nīderlandes valdība, starptautiska strīdu izšķiršana šķīrējtiesā kā IVSI metode nekādā veidā nenozīmē, ka Nīderlandes Karaliste un Slovākijas Republika apšaubītu to, vai otra puse ir ievērojusi Savienības tiesības un tajās atzītās pamattiesības.

264.

Kā ar visiem IVSI mehānismiem, kas ietverti BIT, ar minētā BIT 8. pantu tiek radīta šķīrējtiesa, kurā ieguldītājs var iesūdzēt valsti, lai īstenotu savas BIT ietvertās starptautiskās publiskās tiesības, kas ir iespēja, kas bez šī panta viņam nebūtu pieejama ( 206 ).

265.

Turklāt nav skaidrs, vai privātpersona valsts tiesās var atsaukties uz starptautiska līguma noteikumiem, jo tās vai nu pēc savas ierosmes izslēdz šādu iespēju, uzskatot, ka ar līgumiem netiek radītas tiesības un pienākumi valstu starpā, vai arī izvirza vairāk vai mazāk stingrus atsaukšanās iespējas nosacījumus katram atsevišķajam gadījumam, kas privātpersonām negarantē atsaukšanās iespēju uz līgumu noteikumiem ( 207 ).

266.

Tādējādi, nekādā veidā nepaužot neuzticēšanos otras dalībvalsts tiesu sistēmai, starptautiskas šķīrējtiesas iesaistīšana ir vienīgais tiesību aizsardzības līdzeklis, lai panāktu BIT pilnīgu un lietderīgu iedarbību, izveidojot īpašu tiesu, kurā ieguldītāji var atsaukties uz tiesībām, kas viņiem ir tikušas piešķirtas ar BIT.

267.

Tādējādi es neuzskatu, ka ar BIT 8. pantu tiek radīts aizskārums savstarpējās uzticēšanās principam.

268.

Visbeidzot mani nepārliecina Komisijas argumentācija, saskaņā ar kuru BIT neesamība starp dalībvalstīm, kuras ir dibinājušas Savienību un kuras tajā ir iestājušās pirms 2004. gada, ir pierādījums, ka šo nolīgumu pamatā esot savstarpējas uzticēšanās neesamība.

269.

Pirmkārt, nav tiesa, ka starp dalībvalstīm, kas ir Savienības dibinātājas, un dalībvalstīm, kas ir iestājušās Savienībā pirms 2004. gada, nav BIT līdzīgu līgumsaistību, kuras nav LES un LESD ( 208 ).

270.

Otrkārt, BIT starp valstīm, kas ir kapitāla eksportētājas, ir ievērojami mazāka lietderība. Tā, piemēram, ir konstatēts, ka saskaņā ar jaunāko statistiku Francija nav starp desmit pirmajām kapitāla plūsmas no Vācijas saņēmējvalstīm, nedz starp pirmajām desmit valstīm, no kurām kapitāls aizplūst uz Vāciju, kamēr Polija ieņem desmito vietu attiecībā uz kapitāla plūsmu no Vācijas ( 209 ).

271.

Attiecīgi man rodas jautājums, vai BIT neesamība starp [t.s.] vecajām dalībvalstīm nav izskaidrojama vairāk ar to, ka lielākā daļa šīs kategorijas dalībvalstu ir drīzāk nozīmīgas kapitāla eksportētājas, nevis ieguldījumu saņēmējvalstis, un šādā ziņā tam nav patiesas vajadzības savstarpēji slēgt BIT.

272.

Šo iemeslu dēļ es uzskatu, ka minētā BIT 8. pantā iedibinātais strīdu izšķiršanas mehānisms ir saderīgs ar LESD 344. pantu, kā arī ar LES un LESD noteikto kompetenču kārtību un Savienības tiesību sistēmas autonomiju.

273.

Tātad es ierosinu Tiesai uz Bundesgerichtshof (Federālā augstākās tiesa, Vācija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

LESD 18., 267. un 344. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem nav liegts piemērot strīdu izšķiršanas starp ieguldītāju un dalībvalsti mehānismu, kas iedibināts divpusējā ieguldījumu līgumā, kurš ir ticis noslēgts pirms vienas līgumslēdzējas valsts pievienošanās Eiropas Savienībai un kurā ir paredzēts, ka vienas līgumslēdzējas valsts ieguldītājs strīda gadījumā par ieguldījumiem otrā līgumslēdzējā valstī drīkst pret pēdējo minēto valsti uzsākt procesu šķīrējtiesā.