TIESAS SPRIEDUMS

2000. gada 28. martā (*)

Briseles Konvencija – Spriedumu izpilde – Sabiedriskā kārtība

Lieta C‑7/98

par lūgumu, ko Tiesai atbilstoši 1971. gada 3. jūnija Protokolam par Tiesas sniegto interpretāciju 1968. gada 27. septembra Konvencijai par piekritību un spriedumu izpildi civillietās un komerclietās iesniegusi Bundesgerichtshof [Federālā Augstākā tiesa (Vācija)], lai tiesvedībā starp

Dieter Krombach

un

André Bamberski

saņemtu prejudiciālu nolēmumu par to, kā interpretēt 27. panta 1. punktu iepriekš minētajā 1968. gada 27. septembra Konvencijā (OV 1972, L 299, 32. lpp.), kas grozīta ar 1978. gada 9. oktobra Konvenciju par Dānijas Karalistes, Īrijas un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes pievienošanos (OV L 304, 1. lpp., grozītā redakcija – 77. lpp.) un ar 1982. gada 25. oktobra Konvenciju par Grieķijas Republikas pievienošanos (OV L 388, 1. lpp.).

TIESA

šādā sastāvā: priekšsēdētājs G. K. Rodrigess Iglesiass [G. C. Rodríguez Iglesias], palātu priekšsēdētāji Ž. K. Muitiņju de Almeida [J. C. Moitinho de      Almeida], D. A. O. Edvards [D. A. O. Edward], L. Sevons [L. Sevón] un R. Šintgens [R. Schintgen], tiesneši P. J. Dž. Kapteins [P. J. G. Kapteyn], K. Gulmans [C. Gulmann], Ž. P. Puisošē [J.‑P. Puissochet], G. Hiršs [G. Hirsch], P. Janns [P. Jann] (referents) un H. Ragnemalms [H. Ragnemalm],

ģenerāladvokāts A. Sadžo [A. Saggio],

sekretāre L. Hjūleta [L. Hewlett], administratore,

izskatījusi rakstveida apsvērumus, ko iesniedza:

–        A. Bamberska vārdā – H. Klingelhēfers [H. Klingelhöffer], advokāts no Etlingenas [Ettlingen],

–        Vācijas valdības vārdā – R. Vāgners [R. Wagner], Federālās Tieslietu ministrijas vadības direktors [Regierungsdirektor], pārstāvis,

–        Francijas valdības vārdā – K. Rispāla‑Belanžē [K. Rispal‑Bellanger], Ārlietu ministrijas Juridisko lietu direkcijas vadītāja vietniece, un R. Lūsli‑Suransa [R. Loosli‑Surrans], nodaļas vadītāja minētajā direkcijā [chargée de mission], pārstāves,

–        Eiropas Kopienas Komisijas vārdā – H. L. Iglesiass Buigess [J. L. Iglesias Buhigues], juriskonsults, pārstāvis, kuram palīdz B. Vēgenbaurs [B. Wägenbaur], Briseles Advokātu kolēģijas advokāts,

ņemot vērā ziņojumu tiesas sēdē,

uzklausījusi mutvārdu apsvērumus, ko tiesas sēdē 1999. gada 2. martā sniedza Francijas valdība un Komisija,

uzklausījusi ģenerāladvokāta secinājumus tiesas sēdē 1999. gada 23. septembrī,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar 1997. gada 4. decembra rīkojumu, kas Tiesā saņemts 1998. gada 14. janvārī, Bundesgerichtshof, ņemot vērā 1971. gada 3. jūnija Protokolu par Tiesas sniegto interpretāciju 1968. gada 27. septembra Konvencijai par piekritību un spriedumu izpildi civillietās un komerclietās, iesniegusi trīs jautājumus par to, kā interpretēt 27. panta 1. punktu iepriekš minētajā 1968. gada 27. septembra Konvencijā (OV 1972, L 299, 32. lpp.), kas grozīta ar 1978. gada 9. oktobra Konvenciju par Dānijas Karalistes, Īrijas un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes pievienošanos (OV L 304, 1. lpp., grozītā redakcija – 77. lpp.) un ar 1982. gada 25. oktobra Konvenciju par Grieķijas Republikas pievienošanos (OV L 388, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Konvencija”).

2        Šie jautājumi ir radušies tiesvedībā starp Bamberski [Bamberski], kas dzīvo Francijā, un Krombahu [Krombach], kas dzīvo Vācijā, attiecībā uz tā sprieduma izpildi pēdējā minētajā līgumslēdzējā valstī, ko 1995. gada 13. martā pasludinājusi cour d'assises de Paris [Parīzes Zvērināto tiesa], kura piesprieda Krombaham samaksāt civilprasītājam Bamberskim FRF 350 000 lielu kompensāciju.

 Konvencija

3        Konvencijas 1. panta pirmā daļa noteic, ka minētā Konvencija “ir piemērojama civillietās un komerclietās neatkarīgi no tiesas veida”.

4        Attiecībā uz piekritību Konvencijas 2. panta pirmajā daļā noteiktais princips paredz, ka pret personu, kuras dzīvesvieta ir līgumslēdzējā valstī, neatkarīgi no tās pilsonības var celt prasību šīs valsts tiesās. Konvencijas 3. panta otrā daļa aizliedz prasītājam atsaukties uz konkrētiem nesamērīgas piekritības noteikumiem, attiecībā uz Franciju it īpaši tiem, kas pamatojas uz pilsonību un ko paredz code civil [Civilkodekss] 14. un 15. pants.

5        Konvencijā ir arī izklāstīti īpaši piekritības noteikumi. Tā Konvencijas 5. pants nosaka:

“Pret personu, kuras pastāvīgā dzīvesvieta atrodas Līgumslēdzējā valstī, var celt prasību citā Līgumslēdzējā valstī:

[..]

4)      ja civilprasības priekšmets ir zaudējumu atlīdzināšana vai restitūcija, kuras pamats ir kriminālsodāma darbība – tiesā, kurai nodota krimināllieta, ja šai tiesai saskaņā ar savas valsts tiesību normām ir piekritība attiecībā uz civillietu.”

6        Jautājumos par spriedumu atzīšanu un izpildi Konvencijas 31. panta pirmajā daļā minētais princips noteic, ka spriedums, kas taisīts kādā līgumslēdzējā valstī un tajā izpildāms, citā līgumslēdzējā valstī ir izpildāms tādā gadījumā, ja pēc jebkuras ieinteresētās puses pieteikuma šis spriedums ir pasludināts par izpildāmu attiecīgajā valstī.

7        Saskaņā ar 34. panta otro daļu šādu “pieteikumu var noraidīt tikai 27. un 28. pantā minēto iemeslu dēļ”.

8        Konvencijas 27. panta 1. punkts nosaka:

“Spriedumu neatzīst:

1) ja šāda atzīšana ir pretrunā sabiedriskajai kārtībai valstī, kurā pieteikta sprieduma atzīšana.”

9        Konvencijas 28. panta trešā daļa nosaka:

“Ievērojot pirmās daļas noteikumus, tās valsts tiesas piekritību, kurā taisīts spriedums [izcelsmes valsts], nevar pārskatīt; 27. panta 1. punktā minēto sabiedriskās kārtības pārbaudi nevar piemērot ar piekritību saistītiem noteikumiem.”

10      Konvencijas 29. pants un 34. panta trešā daļa nosaka:

“Ārvalsts tiesas spriedums nekādos apstākļos nav pārskatāms pēc būtības.”

11      II pants Protokolā, kas pievienots Konvencijai (turpmāk tekstā – “Protokols”) un kas saskaņā ar Konvencijas 65. pantu ir tās sastāvdaļa, paredz:

“Neierobežojot jebkurus citus labvēlīgākus valsts tiesību aktus, personas, kā pastāvīgā dzīvesvieta ir kādā Līgumslēdzējā valstī un kā lietas izskata tādas citas Līgumslēdzējas valsts krimināltiesā, kuras pilsoņi šīs personas nav, par noziedzīgu nodarījumu, kas nav veikts tīši, var aizstāvēt pilnvarotas personas, pat tad, ja tās personīgi neierodas.

Tomēr tiesa, kas izskata lietu, var izdot rīkojumu pieprasīt ierašanos personīgi; ja tas netiek izpildīts, spriedums, kas pasludināts civillietā bez iespējas attiecīgajai personai sagatavot savu aizstāvību, nav jāatzīst vai jāizpilda citās Līgumslēdzējās valstīs.”

 Pamata prāva

12      Attiecībā uz Krombahu Vācijā tika veikta pirmstiesas izmeklēšana saistībā ar kādas četrpadsmit gadus vecas meitenes, Francijas pilsones, nāvi Vācijā. Šo pirmstiesas izmeklēšanu izbeidza, izbeidzot lietu.

13      Pamatojoties uz minētās jaunās meitenes tēva Bamberska iesniegto sūdzību, pirmstiesas izmeklēšana tika uzsākta Francijā, jo Francijas tiesas paziņoja, ka šī lieta ir tām piekritīga, tā kā cietusī ir Francijas pilsone. Minētās izmeklēšanas beigās ar chambre d'accusationde la cour d'appel de Paris [Parīzes Apelācijas instances tiesas Apsūdzības palāta] spriedumu Krombaha lieta tika nodota izskatīšanai cour d'assises de Paris.

14      Minētais spriedums un paziņojums par cietušās tēva iesniegto civilprasību tika paziņots Krombaham. Lai gan Krombaham tika pieprasīts ierasties tiesā personīgi, viņš neieradās uz tiesas sēdi. Tālab cour d'assises de Paris piemēroja procedūru, kura piemērojama gadījumos, kad pieļauta necieņa pret tiesu, un kuru reglamentē code de procédure pénale français [Francijas Kriminālprocesa kodekss] 627. un turpmākie panti. Saskaņā ar minētā kodeksa 630. pantu, kas paredz, ka aizstāvības advokāts nav tiesīgs uzstāties tās personas vārdā, kura pieļāvusi necienīgu izturēšanos pret tiesu, cour d'assises pieņēma spriedumu, neuzklausot Krombaha pilnvaroto aizstāvības advokātu.

15      Cour d'assises ar 1995. gada 9. marta spriedumu piesprieda Krombaham 15 gadus ilgu brīvības atņemšanas sodu, atzīstot viņu par vainīgu vardarbībā, kuras rezultātā tika izdarīta slepkavība bez iepriekšēja nodoma. Cour d'assises ar 1995. gada 13. marta spriedumu pēc civilprasības izskatīšanas piesprieda Krombaham, kurš arī šoreiz tika uzskatīts par personu, kas pieļāvusi necienīgu izturēšanos pret tiesu, samaksāt Bamberskim FRF 350 000 lielu kompensāciju.

16      Pēc Bamberska pieprasījuma LandgerichtKempten [Kemptenas apgabaltiesa (Vācija)] Civillietu palātas priekšsēdētājs, kura piekritībā ir lietas ratione loci, paziņoja, ka 1995. gada 13. marta spriedums ir izpildāms Vācijā. Pēc tam, kad Oberlandesgericht [Federālās zemes Augstākā tiesa] noraidīja Krombaha iesniegto apelācijas sūdzību par minēto spriedumu, Krombahs iesniedza Federālajā tiesā kasācijas sūdzību [Rechtsbeschwerde], kurā norādīja, ka viņam nav bijusi iespēja efektīvi aizstāvēt sevi pret viņam piespriesto spriedumu, kuru pasludinājusi Francijas tiesa.

17      Šādos apstākļos Bundesgerichtshof nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai gadījumā, kad izcelsmes valsts tiesa savu piekritību attiecībā uz personu, kuras pastāvīgā dzīvesvieta ir citā līgumslēdzējā valstī (Briseles Konvencijas 2. panta pirmā daļa), ir pamatojusi vienīgi ar cietušās puses pilsonību (attiecībā uz Franciju – kā noteikts Briseles Konvencijas 3. panta otrajā daļā), piekritības noteikumus Briseles Konvencijas 27. panta 1. punkta izpratnē drīkst uzskatīt par sabiedriskās kārtības jautājumu?

Ja atbilde uz 1. jautājumu ir noraidoša:

2)      Vai tās valsts tiesa, kurā ir pieprasīts izpildīt spriedumu (Briseles Konvencijas 31. panta pirmā daļa), ir tiesīga saskaņā ar sabiedrisko kārtību Briseles Konvencijas 27. panta 1. punkta izpratnē ņemt vērā faktu, ka izcelsmes valsts krimināltiesa nav atļāvusi advokātam aizstāvēt parādnieku tiesvedībā par civilprasību par zaudējumu atlīdzināšanu, kura uzsākta saistībā ar krimināllietu (II pants 1968. gada 27. septembra Protokolā par to, kā interpretēt Briseles Konvenciju), pamatojoties uz to, ka pret parādnieku, kas ir citas līgumslēdzējas valsts pastāvīgais iedzīvotājs, ir celta apsūdzība tīšā noziedzīgā nodarījumā un viņš nav pats personīgi ieradies tiesā?

Ja arī atbilde uz 2. jautājumu ir noraidoša:

3)      Vai tās valsts tiesa, kurā ir pieprasīts izpildīt spriedumu, ir tiesīga saskaņā ar sabiedrisko kārtību Briseles Konvencijas 27. panta 1. punkta izpratnē ņemt vērā faktu, ka izcelsmes valsts tiesa pamatojusi savu piekritību vienīgi ar cietušās puses pilsonību (skat. iepriekš minēto 1. jautājumu) un turklāt liegusi apsūdzētajai pusei juridiskās pārstāvības iespēju (skat. iepriekš minēto 2. jautājumu)?”

 Ievada apsvērumi

18      Iesniedzējtiesa, uzdodot šos jautājumus, būtībā jautā Tiesai, kā valstī, kurā ir pieprasīta sprieduma atzīšana, ir jāinterpretē Konvencijas 27. panta 1. punktā minētais sabiedriskās kārtības jēdziens.

19      Jāatgādina, ka Konvencijas mērķis ir ciktāl iespējams veicināt spriedumu brīvu apriti, nodrošinot vienkāršu un ātru izpildes procedūru (it īpaši skat. 1994. gada 2. jūnija spriedumu lietā C‑414/92 Solo Kleinmotoren, Recueil, I‑2237. lpp., 20. punkts, un 1999. gada 29. aprīļa spriedumu lietā C‑267/97 Coursier, Recueil, I‑2543. lpp., 25. punkts).

20      Saskaņā ar Tiesas judikatūru šī tiesvedība ir autonoma un pilnīga sistēma, kas nav atkarīga no Līgumslēdzēju valstu tiesību sistēmām, un tiesiskās drošības princips Kopienu tiesību sistēmā un Konvencijas mērķi saskaņā ar EK līguma 220. pantu (jaunajā redakcijā – EK līguma 293. pants), uz kuru pamatojas šis princips, paredz, ka Konvencijas noteikumi un ar tiem saistītā Tiesas judikatūra ir piemērojama vienādi visās līgumslēdzējās valstīs (it īpaši skat. 1995. gada 11. augusta spriedumu lietā C‑432/93 SISRO, Recueil, I‑2269. lpp., 39. punkts).

21      Attiecībā uz Konvencijas 27. pantu Tiesa ir nolēmusi, ka tas jāinterpretē šauri, jo tas ir šķērslis viena Konvencijas pamatmērķa sasniegšanai (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā SoloKleinmotoren, 20. punkts). It īpaši saistībā ar atsaukšanos uz Konvencijas 27. panta 1. punktā ietverto sabiedriskās kārtības klauzulu Tiesa ir precizējusi, ka šāda atsaukšanās ir pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos (1988. gada 4. februāra spriedums lietā 145/86 Hoffmann, Recueil, 645. lpp., 21. punkts, un 1996. gada 10. oktobra spriedums lietā C‑78/95 Hendrikman un Feyen, Recueil, I‑4943. lpp., 23. punkts).

22      Tāpēc, kaut gan līgumslēdzējas valstis, pamatojoties uz Konvencijas 27. panta 1. punktā ietverto klauzulu, principā ir tiesīgas atbilstoši savai koncepcijai brīvi noteikt sabiedriskās kārtības prasības, minētā jēdziena robežas tomēr ir Konvencijas interpretācijas jautājums.

23      Tādējādi, kaut gan Tiesas ziņā nav definēt līgumslēdzējas valsts sabiedriskās kārtības saturu, tomēr tai ir jāpārbauda robežas, atbilstoši kurām līgumslēdzējas valsts tiesas drīkst atsaukties uz minēto jēdzienu, lai atteiktos atzīt spriedumu, kuru pasludinājusi kādas citas līgumslēdzējas valsts tiesa.

24      Šajā saistībā ir jāņem vērā, ka, tā kā Konvencija ir noslēgta, pamatojoties uz Līguma 220. pantu un atbilstoši tam, tās noteikumi ir saistīti ar Līgumu (1994. gada 10. februāra spriedums lietā C‑398/92 Mund & Fester, Recueil, I‑467. lpp., 12. punkts).

25      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pamattiesības ir to vispārējo tiesību principu daļa, kuru ievērošanu nodrošina Tiesa (it īpaši skat. 1996. gada 28. marta atzinumu 2/94, Recueil, I‑1759. lpp., 33. punkts). Šajā sakarā Tiesa vadās no dalībvalstu kopīgajām konstitucionālajām tradīcijām un pamatnostādnēm, kas noteiktas starptautiskos līgumos par cilvēktiesību aizsardzību, kuru noslēgšanā dalībvalstis ir piedalījušās vai kurus tās ir parakstījušas. Šajā ziņā īpaša nozīme ir Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai (turpmāk tekstā – “ECTK”) (it īpaši skat. 1986. gada 15. maija spriedumu lietā 222/84 Johnston, Recueil, 1651. lpp., 18. punkts).

26      Tādējādi Tiesa ir nepārprotami atzinusi Kopienu tiesību vispārējo principu, ka ikvienam ir tiesības uz taisnīgu tiesas procesu, kas izriet no minētajām pamattiesībām (1998. gada 17. decembra spriedums lietā C‑185/95 P Baustahlgewebe/Komisija, Recueil, I‑8417. lpp., 20. un 21. punkts, un 2000. gada 11. janvāra spriedums apvienotajās lietās C‑174/98 P un C‑189/98 P Nīderlande un Van der Wal/Komisija, Recueil, I‑1. lpp., 17. punkts).

27      Līguma par Eiropas Savienību F panta 2. punktā (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – LES 6. panta 2. punkts) ir ietverta minētā Tiesas judikatūra. Tajā paredzēts: “Savienība kā Kopienas tiesību vispārēju principu ievēro pamattiesības, ko nodrošina 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītā Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija un kas izriet no dalībvalstu kopīgām konstitucionālām tradīcijām”.

28      Ņemot vērā minētos apsvērumus, ir jāizskata prejudiciālie jautājumi.

 Par pirmo jautājumu

29      Uzdodot šo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai, ņemot vērā Konvencijas 27. panta 1. punktā ietverto sabiedriskās kārtības klauzulu, tās valsts tiesa, kurā ir pieprasīts izpildīt spriedumu, attiecībā uz atbildētāju, kura pastāvīgā dzīvesvieta ir attiecīgajā valstī, ir tiesīga ņemt vērā faktu, ka izcelsmes valsts tiesas piekritība ir bijusi pamatota ar noziedzīgā nodarījumā cietušās pilsonību.

30      Vispirms jāuzsver, ka saskaņā ar Konvencijas 1. panta pirmās daļas īpašajiem noteikumiem Konvencija ir piemērojama nolēmumiem, kurus krimināltiesa pieņēmusi civillietās (1993. gada 21. aprīļa spriedums lietā C‑172/91 Sonntag, Recueil, I‑1963. lpp., 16. punkts).

31      Saskaņā ar Konvencijas sistēmu tiesa, kurai pieprasīts izpildīt spriedumu, nedrīkst pārskatīt izcelsmes valsts tiesas piekritību, izņemot konkrētās lietās, kuru pilnīgs uzskaitījums ietverts 28. panta pirmajā daļā un no kurām neviena neatbilst faktiem lietā, kas tiek izskatīta pamata prāvā. Šo pamatprincipu, kas noteikts Konvencijas 28. panta trešās daļas pirmajā teikumā, pastiprina tās pašas daļas otrajā teikumā ietvertais konstatējums, ka “27. panta 1. punktā minēto sabiedriskās kārtības pārbaudi nevar piemērot ar piekritību saistītiem noteikumiem”.

32      No tā var secināt, ka tās valsts sabiedriskā kārtība, kurā ir pieprasīts izpildīt spriedumu, nevar būt iemesls citā valstī pasludināta sprieduma neatzīšanai vai neizpildīšanai, pamatojoties vienīgi uz faktu, ka izcelsmes tiesa nav ievērojusi Konvencijas noteikumus par piekritību.

33      Ņemot vērā Konvencijas 28. panta trešās daļas formulējuma vispārīgumu, minētais juridiskais pamatojums ir jāuzskata par piemērojamu pat tajos gadījumos, kad izcelsmes valsts tiesa ir nepareizi pamatojusi savu piekritību attiecībā uz atbildētāju, kas dzīvo valstī, kurā ir pieprasīts izpildīt spriedumu, ar noteikumu, kas pamatojas uz pilsonības kritēriju.

34      Tāpēc atbildei uz pirmo jautājumu ir jābūt tādai, ka tās valsts tiesa, kurā ir pieprasīts izpildīt spriedumu, attiecībā uz atbildētāju, kas tajā dzīvo, saistībā ar Konvencijas 27. panta 1. punktā noteikto sabiedriskās kārtības klauzulu nedrīkst ņemt vērā tikai faktu, ka izcelsmes valsts tiesas piekritība ir bijusi pamatota ar noziedzīgā nodarījumā cietušās pilsonību.

 Par otro jautājumu

35      Uzdodot šo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai attiecībā uz Konvencijas 27. panta 1. punktā ietverto sabiedriskās kārtības klauzulu tās valsts tiesa, kurā ir pieprasīts izpildīt spriedumu, attiecībā uz atbildētāju, kas tajā dzīvo un kurš ir apsūdzēts tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, ir tiesīga ņemt vērā faktu, ka izcelsmes valsts tiesa ir atteikusies atļaut apsūdzētā aizstāvības pārstāvja piedalīšanos lietas izskatīšanā, ja viņš pats nav personīgi ieradies tiesā.

36      Jāatgādina, ka, neatļaujot ārvalstīs pieņemtu spriedumu pārskatīšanu pēc būtības, Konvencijas 29. pants un 34. panta trešā daļa aizliedz tās valsts tiesai, kurā ir pieprasīts izpildīt spriedumu, atteikties atzīt vai izpildīt minēto spriedumu vienīgi tādēļ, ka ir atšķirība starp izcelsmes valsts tiesas piemēroto tiesību aktu un to tiesību aktu, kuru būtu piemērojusi tās valsts tiesa, kurā ir pieprasīts izpildīt spriedumu, ja šī tiesa būtu izskatījusi minēto lietu. Tāpat arī tās valsts tiesa, kurā ir pieprasīts izpildīt spriedumu, nav tiesīga pārskatīt izcelsmes valsts tiesas juridisko vai faktisko secinājumu precizitāti.

37      Atsaukšanās uz sabiedriskās kārtības klauzulu, kas ietverta Konvencijas 27. panta 1. punktā, var būt atļauta tikai tad, ja citā Līgumslēdzējā valstī pieņemta sprieduma atzīšana vai izpilde būtu nepieļaujamā pretrunā tās valsts tiesiskajai kārtībai, kurā ir pieprasīts izpildīt spriedumu, jo tādējādi netiktu ievērots kāds no pamatprincipiem. Lai varētu ievērot aizliegumu pēc būtības pārskatīt jebkādu ārvalstīs pieņemtu spriedumu, šādam pārkāpumam ir jābūt klajam tāda tiesību akta pārkāpumam, kurš valstī, kurā ir pieprasīts izpildīt spriedumu, tiek uzskatīts par būtisku tās valsts tiesiskajā kārtībā, kurā ir pieprasīts izpildīt spriedumu, vai arī tādu tiesību pārkāpumam, kuras šīs tiesiskās kārtības sistēmā ir atzītas par pamattiesībām.

38      Tiesībām uz aizstāvību, uz kurām attiecas Tiesai iesniegtais prejudiciālais jautājums, ir ievērojama nozīme, lai panāktu taisnīgu tiesu, un šīs tiesības ir vienas no pamattiesībām, kas izriet no dalībvalstu kopīgajām konstitucionālajām tradīcijām.

39      Turklāt Eiropas Cilvēktiesību tiesa vairākos gadījumos krimināltiesību jomā ir noteikusi, ka ikvienas noziedzīgā nodarījumā apsūdzētas personas tiesības uz efektīvu advokāta aizstāvību, ko vajadzības gadījumā norīko tiesa, ir viens no taisnīgas tiesas pamatprincipiem un apsūdzētā persona nezaudē šādas tiesības tikai tāpēc, ka nav pati personīgi piedalījusies tiesas sēdē (skat. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1993. gada 23. novembra spriedumu lietā Poitrimol/Francija, A sērijas Nr. 277‑A; 1994. gada 22. septembra spriedumu lietā Pelladoah/Nīderlande, A sērijas Nr. 297‑B, un 1999. gada 21. janvāra spriedumu lietā Van Geyseghem/Beļģija, vēl nav publicēts).

40      Saskaņā ar šo judikatūru Līgumslēdzējas valsts tiesa ir tiesīga uzskatīt, ka atteikšanās uzklausīt tādas apsūdzētās personas aizstāvību, kas nepiedalās tiesas sēdē, ir klajš pamattiesību pārkāpums.

41      Tomēr iesniedzējtiesa nav pārliecināta, vai tās valsts tiesa, kurā ir pieprasīts izpildīt spriedumu, attiecībā uz Konvencijas 27. panta 1. punktu ir tiesīga ņemt vērā šāda veida pārkāpumu, ievērojot Protokola II panta formulējumu. Minētajā pantā, kas paredz Konvencijas piemērošanas jomas paplašināšanu, iekļaujot arī krimināltiesību jomu, ņemot vērā sekas, kādas var būt krimināltiesas spriedumam civillietās un komerclietās (1981. gada 26. maija spriedums lietā 157/80 Rinkau, Recueil, 1391. lpp., 6. punkts), ir atzītas to personu tiesības uz aizstāvību bez personīgas ierašanās līgumslēdzējas valsts krimināltiesā, kuras nav šīs valsts pilsoņi un kuras dzīvo citā līgumslēdzējā valstī, ja šīs personas ir apsūdzētas par netīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu. Šis ierobežojums ir ticis interpretēts tā, ka Konvencija nepārprotami noliedz to personu tiesības uz aizstāvību bez personīgas ierašanās tiesā, kuras ir apsūdzētas par noziedzīgiem nodarījumiem, kas ir pietiekami smagi, lai attaisnotu šādu rīcību (iepriekš minētais spriedums lietā Rinkau, 12. punkts).

42      Tomēr no judikatūras, ko Tiesa attīstījusi, pamatojoties uz šā sprieduma 25. un 26. punktā minētajiem principiem, izriet, ka tiesību uz taisnīgu lietas izskatīšanu ievērošana visos procesos, kas uzsākti pret kādu personu un kas var nelabvēlīgi ietekmēt minēto personu, ir Kopienu tiesību pamatprincips, kura ievērošana ir jāgarantē pat tad, ja nav nekādu noteikumu, kas attiecas uz konkrēto procesu (it īpaši skat. 1994. gada 29. jūnija spriedumu lietā C‑135/92 Fiskano/Komisija, Recueil, I‑2885. lpp., 39. punkts, un 1996. gada 24. oktobra spriedumu lietā C‑32/95 P Komisija/Lisrestal u.c., Recueil, I‑5373. lpp., 21. punkts).

43      Tiesa ir arī uzskatījusi, ka, lai gan Konvencijas mērķis ir nodrošināt to formalitāšu vienkāršošanu, kuras regulē tiesu pieņemto spriedumu savstarpējo atzīšanu un izpildi, tomēr nav pieļaujama šā mērķa sasniegšana, ierobežojot tiesības uz taisnīgu lietas izskatīšanu (1985. gada 11. jūnija spriedums lietā 49/84 Debaecker un Plouvier, Recueil, 1779. lpp., 10. punkts).

44      No šīs judikatūras attīstības izriet, ka atsaukšanās uz sabiedriskās kārtības klauzulu ir jāuzskata par iespējamu izņēmuma gadījumos, kad garantijas, kas noteiktas izcelsmes valsts tiesību aktos un pašā Konvencijā, nav bijušas pietiekamas, lai aizsargātu atbildētāju pret klaju viņa tiesību pārkāpumu, liedzot aizstāvēt pašam sevi izcelsmes valsts tiesā, kā tas noteikts ECTK. Tādējādi Protokola II pantu nevar interpretēt kā aizliegumu tās valsts tiesai, kurā ir pieprasīts izpildīt spriedumu, attiecībā uz Konvencijas 27. panta 1. punktā ietverto sabiedriskās kārtības klauzulu ņemt vērā faktu, ka lietā par zaudējumu atlīdzību, kas pamatojas uz noziedzīgu nodarījumu, izcelsmes valsts tiesa atteikusies uzklausīt tīšā noziedzīgā nodarījumā apsūdzētās personas aizstāvību, pamatojoties vienīgi uz to, ka šī persona nav piedalījusies lietas izskatīšanā.

45      Tādējādi atbildei uz otro jautājumu jābūt tādai, ka tās valsts tiesa, kurā ir pieprasīts izpildīt spriedumu, attiecībā uz atbildētāju, kas tajā dzīvo un pret kuru ierosināta lieta par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, attiecībā uz Konvencijas 27. panta 1. punktā ietverto sabiedriskās kārtības klauzulu ir tiesīga ņemt vērā faktu, ka izcelsmes valsts tiesa ir atteikusies atļaut atbildētāja aizstāvības pārstāvja piedalīšanos lietas izskatīšanā tāpēc, ka šī persona nav ieradusies tiesā personiski.

 Par trešo jautājumu

46      Ņemot vērā atbildi uz otro jautājumu, atbilde uz trešo jautājumu nav vajadzīga.

 Par tiesāšanās izdevumiem

47      Tiesāšanās izdevumi, kas radušies Vācijas valdībai un Francijas valdībai un Komisijai, kuras iesniegušas Tiesai savus apsvērumus, nav atlīdzināmi. Tā kā šī tiesvedība attiecībā uz lietas dalībniekiem pamata prāvā ir stadija procesā, ko izskata valsts tiesa, tā lemj par tiesāšanās izdevumiem.

Ar šādu pamatojumu

TIESA,

atbildot uz jautājumiem, kurus Bundesgerichtshof uzdevusi ar 1997. gada 4. decembra rīkojumu, nospriež:

27. panta 1. punkts 1968. gada 27. septembra Konvencijā par piekritību un spriedumu izpildi civillietās un komerclietās, kas grozīta ar 1978. gada 9. oktobra Konvenciju par Dānijas Karalistes, Īrijas un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes pievienošanos un ar 1982. gada 25. oktobra Konvenciju par Grieķijas Republikas pievienošanos, ir jāinterpretē šādi:

1)      tās valsts tiesa, kurā ir pieprasīts izpildīt spriedumu,attiecībā uz atbildētāju, kas tajā dzīvo, saistībā ar minētās konvencijas 27. panta 1. punktu nav tiesīga ņemt vērā faktu, ka izcelsmes valsts tiesas piekritība ir bijusi pamatota ar noziedzīgā nodarījumā cietušās pilsonību;

2)      tās valsts tiesa, kurā ir pieprasīts izpildīt spriedumu,attiecībā uz atbildētāju, kas tajā dzīvo un pret kuru ierosināta lieta par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, saistībā ar Konvencijas 27. panta 1. punktā ietverto sabiedriskās kārtības klauzulu ir tiesīga ņemt vērā faktu, ka izcelsmes valsts tiesa ir atteikusies atļaut atbildētāja aizstāvības pārstāvja piedalīšanos lietas izskatīšanā tāpēc, ka viņš nav personīgi ieradies tiesā.

Rodríguez Iglesias

Moitinho de Almeida

Edward

Sevón

Schintgen

Kapteyn

Gulmann

Puissochet

Hirsch

Jann

Ragnemalm

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2000. gada 28. martā.

Sekretārs

Priekšsēdētājs

R. Grass

G. C. Rodríguez Iglesias

---

* Tiesvedības valoda – vācu.