1

Ar apelāciju Salvatore Aniello Pappalardo, Pescatori La Tonnara Soc. coop., Fedemar Srl, Testa Giuseppe & C. Snc, Pescatori San Pietro Apostolo Srl, Camplone Arnaldo & C. Snc di Camplone Arnaldo & C. un Valentino Pesca Sas di Ciaccio Luciano e Camplone Arnaldo & C. lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2016. gada 27. aprīļa spriedumu Pappalardo u.c./Komisija (T‑316/13, nav publicēts, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2016:247), ar ko Vispārējā tiesa noraidīja to prasību saņemt kaitējuma atlīdzinājumu, kas, iespējams, radies tādēļ, ka tika pieņemta Komisijas 2008. gada 12. jūnija Regula (EK) Nr. 530/2008, ar ko nosaka ārkārtas pasākumus attiecībā uz seineriem, kas zvejo zilās tunzivis Atlantijas okeānā uz austrumiem no 45° R garuma un Vidusjūrā (OV 2008, L 155, 9. lpp.).

2

Padomes 2002. gada 20. decembra Regulas (EK) Nr. 2371/2002 par zivsaimniecības resursu saglabāšanu un ilgtspējīgu izmantošanu saskaņā ar kopējo zivsaimniecības politiku (OV 2002, L 358, 59. lpp.) mērķis ir izveidot daudzgadēju pieeju zivsaimniecības apsaimniekošanai, lai nodrošinātu šīs nozares ilgtermiņa dzīvotspēju.

3

Regulas Nr. 2371/2002 7. pantā “Komisijas ārkārtas pasākumi” ir noteikts:

“1.   Ja ir pierādījumi nopietniem draudiem, kas rodas zvejas darbību rezultātā un rada vajadzību pēc tūlītējas rīcības, attiecībā uz ūdeņu dzīvo resursu saglabāšanu vai jūras ekosistēmu, Komisija pēc motivēta dalībvalsts pieprasījuma vai pēc savas iniciatīvas var lemt par ārkārtas pasākumiem, kuri ilgst ne vairāk par sešiem mēnešiem. Komisija var pieņemt jaunu lēmumu pagarināt ārkārtas pasākumus ne vairāk kā par sešiem mēnešiem.

2.   Dalībvalsts vienlaicīgi dara zināmu pieprasījumu Komisijai, citām dalībvalstīm un attiecīgajām reģionālajām konsultatīvajām padomēm. Tās var iesniegt savas rakstiskās atsauksmes Komisijai piecu darbdienu laikā pēc pieprasījuma saņemšanas.

Komisija pieņem lēmumu 15 darbdienu laikā pēc 1. punktā minētā pieprasījuma saņemšanas.

3.   Ārkārtas pasākumi stājas spēkā nekavējoties. Par tiem informē attiecīgās dalībvalstis, un tos publicē [Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī].

4.   Attiecīgās dalībvalstis var paziņot Komisijas lēmumu Padomei 10 darbdienu laikā pēc minētā paziņojuma saņemšanas.

5.   Padome ar kvalificētu balsu vairākumu var pieņemt citādu lēmumu viena mēneša laikā pēc paziņojuma saņemšanas dienas.”

4

Regulas Nr. 530/2008 1. pantā ir paredzēts:

“No 2008. gada 16. jūnija ir aizliegts seineriem, kuri peld ar Grieķijas, Francijas, Itālijas, Kipras un Maltas karogu vai ir reģistrēti minētajās valstīs, zvejot zilās tunzivis Atlantijas okeānā uz austrumiem no 45° R garuma un Vidusjūrā.

[..]”

5

Minētās regulas 2. pants ir izteikts šādā redakcijā:

“No 2008. gada 23. jūnija ir aizliegts seineriem, kuri peld ar Spānijas karogu vai ir reģistrēti minētajā valstī, zvejot zilās tunzivis Atlantijas okeānā uz austrumiem no 45° R garuma un Vidusjūrā.

[..]”

6

2008. gadā prasītājiem kā seineru, kas peld ar Itālijas karogu, īpašniekiem tika piešķirtas zilo tunzivju kvotas zvejai ar riņķvadu.

7

Atbilstoši Regulas Nr. 530/2008 1. pantam šī zveja seineriem ar riņķvadu, kas peld ar Grieķijas, Francijas, Itālijas, Kipras vai Maltas karogu, tika aizliegta no 2008. gada 16. jūnija. Savukārt attiecībā uz seineriem ar riņķvadu, kas peld ar Spānija karogu, šis aizliegums stājās spēkā tikai no 2008. gada 23. jūnija saskaņā ar šīs regulas 2. pantu.

8

2011. gada 17. marta spriedumā AJD Tuna (C‑221/09, EU:C:2011:153) Tiesa atzina par spēkā neesošu Regulu Nr. 530/2008, jo ar to noteiktie aizliegumi attiecībā uz seineriem ar riņķvadu, kas peld ar Spānijas karogu, un Kopienas uzņēmējiem, kuri noslēguši ar tiem līgumus, stājas spēkā no 2008. gada 23. jūnija, lai gan šie aizliegumi ir piemērojami no 2008. gada 16. jūnija attiecībā uz seineriem ar riņķvadu, kas peld ar Grieķijas, Francijas, Itālijas, Kipras vai Maltas karogu, kā arī attiecībā uz Kopienas uzņēmējiem, kuri noslēguši ar tiem līgumus, lai gan šī atšķirīgā attieksme nav objektīvi pamatota, ņemot vērā mērķi, kas izvirzīts Regulas Nr. 2371/2002 7. panta 1. punktā.

9

Turklāt Vispārējā tiesa ar 2012. gada 14. februāra rīkojumu Itālija/Komisija (T‑305/08, nav publicēts, EU:T:2012:70) ir atzinusi, ka nav jālemj par Itālijas Republikas prasību atcelt Regulas Nr. 530/2008 1. pantu, jo, tā kā Tiesa visu šo regulu kopumā bija atzinusi par spēkā neesošu, minētās dalībvalsts prasībai bija zudis priekšmets.

10

Tajā pašā dienā Vispārējā tiesa ar 2012. gada 14. februāra rīkojumu Federcoopesca u.c./Komisija (T‑366/08, nav publicēts, EU:T:2012:74) nepieņemamības dēļ noraidīja prasītāju tostarp celto prasību atcelt Regulu Nr. 530/2008.

11

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2013. gada 11. jūnijā, apelācijas sūdzības iesniedzēji – uzskatīdami, ka tiem ir nodarīti zaudējumi Komisijas prettiesiskās rīcības dēļ, pieņemot Regulu Nr. 530/2008, – cēla prasību par zaudējumu atlīdzību, lai panāktu, ka tiek atlīdzināts kaitējums, kas, pēc to uzskatiem, tiem ir nodarīts, proti, ka tiek atlīdzināta summa, kas atbilst starpībai starp teorētiskajiem ienākumiem, kādus tie būtu guvuši, zvejojot zilās tunzivis, izsmeldami kvotas, kas tiem bija piešķirtas 2008. gadam, un ienākumiem, ko tie faktiski guvuši pēc zilo tunzivju zvejas priekšlaicīgā aizlieguma.

12

Ar 2013. gada 30. septembra rīkojumu Vispārējās tiesas trešās palātas priekšsēdētājs uzdeva apturēt šīs prasības izskatīšanu līdz Tiesas nolēmumu pasludināšanai attiecībā uz apelācijām, kas tikmēr tikušas iesniegtas lietās Giordano/Komisija (C‑611/12 P) un Buono u.c./Komisija (C‑12/13 P un C‑13/13 P).

13

2014. gada 14. oktobra spriedumā Buono u.c./Komisija (C‑12/13 P un C‑13/13 P, EU:C:2014:2284, 59. un 60. punkts) Tiesa, kurā iesniegta apelācija par 2012. gada 7. novembra spriedumu Syndicat des thoniers méditerranéens u.c./Komisija (T‑574/08, nav publicēts, EU:T:2012:583), atzina, ka minētajā spriedumā Vispārējā tiesa ir kļūdaini interpretējusi 2011. gada 17. marta spriedumu AJD Tuna (C‑221/09, EU:C:2011:153), uzskatīdama, ka Tiesa ar to ir atzinusi visu Regulu Nr. 530/2008 par spēkā neesošu. Šajā ziņā Tiesa ir uzsvērusi, ka pēdējā minētajā spriedumā AJD Tuna šī regula bija atzīta par spēkā neesošu tikai, ciktāl tajā attiecībā uz Spānijas seineriem bija noteikta labvēlīgāka attieksme, vienlaicīgi atstājot spēkā zilo tunzivju zvejas aizlieguma dienu, kas Regulas Nr. 530/2008 1. pantā noteikta attiecībā uz seineriem ar riņķvadu, kuri peld ar Grieķijas, Francijas, Itālijas, Kipras vai Maltas karogu.

14

Pirms nolēmuma pieņemšanas par apelācijas sūdzības iesniedzēju prasību par zaudējumu atlīdzību Vispārējā tiesa aicināja tos paust nostāju par šiem Tiesas spriedumiem. Komisija un apelācijas sūdzības iesniedzēji iesniedza apsvērumus ar vēstulēm, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegtas attiecīgi 2014. gada 6. un 10. novembrī.

15

Pārsūdzētajā spriedumā atgādinājusi nosacījumus tam, lai rastos Eiropas Savienības ārpuslīgumiskā atbildība, Vispārējā tiesa it īpaši ir aplūkojusi prasību par rīcības, kādā šajā lietā tiek vainota Komisija, prettiesiskumu.

16

Tā pārsūdzētā sprieduma 24.–26. punktā Vispārējā tiesa būtībā ir paudusi uzskatu, ka šīs prasības izskatīšana ir saistīta ar jautājumu par Regulas Nr. 530/2008 spēkā esamību, ko Tiesa ir izvērtējusi 2011. gada 17. marta spriedumā AJD Tuna (C‑221/09, EU:C:2011:153) un precizējusi 2014. gada 14. oktobra spriedumā Buono u.c./Komisija (C‑12/13 P un C‑13/13 P, EU:C:2014:2284), kurā, kā norādījusi Vispārējā tiesa, ir apstrīdēts pamatojums, ko Vispārējā tiesa sniegusi 2012. gada 14. februāra rīkojumam Itālija/Komisija (T‑305/08, nav publicēts, EU:T:2012:70).

17

Šajā saistībā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 27. punktā ir atzinusi, ka apelācijas sūdzības iesniedzēji nevarēja pamatoties uz minēto rīkojumu, lai norādītu uz visas Regulas Nr. 530/2008 spēkā neesamību, un ka tās 1. pants ir spēkā attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzējām.

18

Vispārējā tiesa – tomēr uzskatīdama, ka tas vien, ka šis arguments ir noraidīts, nevar jau iepriekš padarīt prasītāju celto prasību par pamatotu, – pārsūdzētā sprieduma 34.–40. punktā pārbaudīja, vai Komisija, pieņemdama Regulu Nr. 530/2008, nav acīmredzami un smagi pārkāpusi savas novērtējuma brīvības robežas.

19

Šajā ziņā Vispārējā tiesa ir atgādinājusi, ka Komisijai zvejniecības jomā ir plaša novērtējuma brīvība, ka ir jāņem vērā mērķi, ko minētā iestāde izvirzījusi, pieņemdama Regulu Nr. 530/2008, un ka divu dažādu datumu noteikšana zvejas aizliegumam var būt pamatota, ja tā ļauj labāk sasniegt šos mērķus.

20

Tāpat Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 38. un 39. punktā ir uzsvērusi, ka diskriminācija, par kuru piemērots sods atbilstoši 2011. gada 17. marta spriedumam AJD Tuna (C‑221/09, EU:C:2011:153), attiecas vienīgi uz seineriem ar riņķvadu, kas peld ar Spānija karogu.

21

No tā Vispārējā tiesa ir secinājusi, ka apelācijas sūdzības iesniedzēji nevarēja pierādīt, ka Komisija ir acīmredzami un smagi pārkāpusi savu novērtējuma brīvību, un Vispārējā tiesa ir noraidījusi to prasību kopumā, neaplūkodama pārējos nosacījumus tam, lai rastos Savienības ārpuslīgumiskā atbildība.

22

Apelācijas sūdzības iesniedzēju prasījumi Tiesai ir šādi:

23

Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:

24

Apelācijas pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzēji izvirza divus pamatus attiecīgi par kļūdām tiesību piemērošanā, izvērtējot res judicata spēka principu, kā arī piemērojot prasību saistībā ar Komisijas prettiesisko rīcību.

25

Attiecībā uz pirmo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka Vispārējā tiesa nav ievērojusi 2012. gada 14. februāra rīkojumam Itālija/Komisija (T‑305/08, nav publicēts, EU:T:2012:70) piemītošo res judicata spēku, atzīdama par spēkā neesošu tikai Regulas Nr. 530/2008 2. pantu.

26

Šajā rīkojumā Vispārējā tiesa esot atzinusi, ka nav jālemj par Itālijas Republikas prasību atcelt Regulas Nr. 530/2008 1. pantu, jo pēc 2011. gada 17. marta sprieduma AJD Tuna (C‑221/09, EU:C:2011:153) pasludināšanas šī dalībvalsts bija sasniegusi tai vēlamo rezultātu. Tādēļ tā esot izlēmusi jautājumu par šīs regulas spēkā esamību, norādot, ka tā pilnībā ir atzīta par spēkā neesošu.

27

Tomēr, lai gan 2014. gada 14. oktobra spriedumā Buono u.c./Komisija (C‑12/13 P un C‑13/13 P, EU:C:2014:2284) Tiesa ir uzsvērusi, ka šī spēkā neesamība attiecas tikai uz minētās regulas 2. pantu, šāda sprieduma, kurš attiecas uz prasību par zaudējumu atlīdzību, sekas esot ierobežotas, jo šādas prasības mērķis neesot konstatēt tiesību akta spēkā neesamību.

28

Turklāt sistēma, ka Vispārējās tiesas nolēmumi tiek grozīti ar apelācijas mehānismu, nevarot pamatot to, ka spriedumam, kas kļuvis galīgs, nav res judicata spēka tādēļ vien, ka to pieņēmusi zemākas instances tiesa.

29

Tāpat Vispārējā tiesa neesot ievērojusi tiesiskās paļāvības principu, dodama priekšroku tādai 2011. gada 17. marta sprieduma AJD Tuna (C‑221/09, EU:C:2011:153) interpretācijai, kas balstīta uz 2014. gada 14. oktobra spriedumu Buono u.c./Komisija (C‑12/13 P un C‑13/13 P, EU:C:2014:2284), nevis atsaukdamās uz konstatējumiem, ko tā izdarījusi saistībā ar 2012. gada 14. februāra rīkojumu Itālija/Komisija (T‑305/08, nav publicēts, EU:T:2012:70), vēl jo vairāk tādēļ, ka, pretēji pēdējam minētajam spriedumam, šis rīkojums tika pasludināts, pirms apelācijas sūdzības iesniedzēji cēla prasību.

30

Komisija lūdz pirmo apelācijas pamatu noraidīt.

31

Pamatojot pirmo pamatu, apelācijas sūdzības iesniedzēji norāda, ka Vispārējā tiesa ir kļūdaini devusi priekšroku skaidrojumiem, ko Tiesa sniegusi 2014. gada 14. oktobra spriedumā Buono u.c./Komisija (C‑12/13 P un C‑13/13 P, EU:C:2014:2284) attiecībā uz to, kā ir piemērojama Regulas Nr. 530/2008 atzīšana par spēkā neesošu 2011. gada 17. marta spriedumā AJD Tuna (C‑221/09, EU:C:2011:153), tādējādi neizvēloties tādu šī sprieduma interpretāciju, kādu Vispārējā tiesa sniegusi atbilstoši 2012. gada 14. februāra rīkojumam Itālija/Komisija (T‑305/08, nav publicēts, EU:T:2012:70), pārkāpdama res judicata spēka principu.

32

Tiesa ir vairākkārt atgādinājusi to, cik svarīgs Savienības tiesību sistēmā ir res judicata spēka princips (spriedums, 2011. gada 29. marts, ThyssenKrupp Nirosta/Komisija, C‑352/09 P, EU:C:2011:191, 123. punkts un tajā minētā judikatūra).

33

Šajā lietā, kā Vispārējā tiesa būtībā ir atgādinājusi pārsūdzētā sprieduma 25. punktā, Tiesa 2011. gada 17. marta spriedumā AJD Tuna (C‑221/09, EU:C:2011:153), atbildot uz lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu par Regulas Nr. 530/2008 spēkā esamību, ir atzinusi, ka minētā regula nav spēkā tādēļ, ka ar to noteiktie zvejas aizliegumi no 2008. gada 23. jūnija ir stājušies spēkā vienīgi attiecībā uz Spānijas zvejniekiem, jo seineriem ar riņķvadu, kas peld ar Grieķijas, Francijas, Itālijas, Kipras, kā arī Maltas karogu, šie aizliegumi ir noteikti jau no 2008. gada 16. jūnija, lai gan šī atšķirīgā attieksme nav objektīvi pamatota. Kā izklāstīts šī sprieduma 13. punktā, Tiesa 2014. gada 14. oktobra spriedumā Buono u.c./Komisija (C‑12/13 P un C‑13/13 P, EU:C:2014:2284, 59. un 60. punkts), kas pieņemts pēc apelācijas par Vispārējās tiesas spriedumu, kurā lemts par Francijas zvejnieku celto prasību atlīdzināt kaitējumu, ir uzsvērusi, ka šīs regulas spēkā neesamība attiecas tikai uz tās 2. pantu par Spānijas zvejniekiem un tātad minētās regulas 1. pants paliek spēkā attiecībā uz seineriem ar riņķvadu, kas peld ar Grieķijas, Francijas, Itālijas, Kipras un Maltas karogu vai kas ir reģistrēti šajās dalībvalstīs.

34

Pirmkārt, atbilstoši res judicata spēkam, kāds ir Tiesas nolēmumiem par Savienības tiesību akta spēkā esamību, šie nolēmumi rada pilnīgas un visaptverošas sekas, lai gan ir iespējamas interpretācijas atšķirības, ko tie var izraisīt.

35

Tādējādi, pat ja tiktu uzskatīts, ka iespējamās šaubas saistībā ar precīzu 2011. gada 17. marta sprieduma AJD Tuna (C‑221/09, EU:C:2011:153) piemērojamību ir pilnībā kliedētas, tikai pateicoties skaidrojumiem, kas sniegti 2014. gada 14. oktobra spriedumā Buono u.c./Komisija (C‑12/13 P un C‑13/13 P, EU:C:2014:2284), tik un tā ir uzskatāms, ka pirmais minētais spriedums jau kopš pasludināšanas ir bijis piemērojams tā, kā precizēts otrā minētā sprieduma tekstā (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2008. gada 12. februāris, Kempter, C‑2/06, EU:C:2008:78, 35. punkts).

36

Otrkārt, nav apstrīdēts tas, ka atbilstoši 2012. gada 14. februāra rīkojumam Itālija/Komisija (T‑305/08, nav publicēts, EU:T:2012:70) Vispārējā tiesa ir nolēmusi, ka nav jālemj par Itālijas Republikas prasību atcelt Regulu Nr. 530/2008.

37

No Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka res judicata spēks attiecas tikai uz faktu un tiesību jautājumiem, kas faktiski vai obligāti ir tikuši izlemti tiesas nolēmumā (spriedums, 2011. gada 29. marts, ThyssenKrupp Nirosta/Komisija, C‑352/09 P, EU:C:2011:191, 123. punkts).

38

Tādējādi, tā kā Vispārējā tiesa nav lēmusi par Itālijas Republikas celto prasību atcelt Regulu Nr. 530/2008, tai nevar pārmest, ka tā būtu pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā ar to, ka pārsūdzētajā spriedumā apelācijas sūdzības iesniedzēju prasību atlīdzināt kaitējumu tā ir izvērtējusi, pamatodamās uz 2011. gada 17. marta spriedumu AJD Tuna (C‑221/09, EU:C:2011:153) un 2014. gada 14. oktobra spriedumu Buono u.c./Komisija (C‑12/13 P un C‑13/13 P, EU:C:2014:2284).

39

Attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzēju apgalvojumu par to, ko tie tiesiski varēja sagaidīt, pamatojoties uz Vispārējās tiesas 2012. gada 14. februāra rīkojumu Itālija/Komisija (T‑305/08, nav publicēts, EU:T:2012:70), ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru tiesības atsaukties uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu ir jebkurai personai, kurai Savienības iestāde, sniedzot tai konkrētus solījumus, ir radījusi pamatotas cerības. Par šādiem solījumiem uzskata jebkādā veidā paziņotu konkrētu, beznosacījumu un saskaņotu informāciju (spriedums, 2010. gada 16. decembris, Kahla Thüringen Porzellan/Komisija, C‑537/08 P, EU:C:2010:769, 63. punkts un tajā minētā judikatūra). Savukārt neviens nevar norādīt uz šī principa pārkāpumu, ja minēto solījumu nav (spriedums, 2008. gada 16. decembris, Masdar (UK)/Komisija, C‑47/07 P, EU:C:2008:726, 81. punkts).

40

Pat pieņemot, ka tiesas nolēmums pats var radīt tiesības uz pamatotām cerībām šīs judikatūras izpratnē, pietiek uzsvērt, ka apelācijas sūdzības iesniedzēji katrā ziņā nevar secināt, ka tiem būtu izteikts konkrēts solījums attiecībā uz to, kā ir piemērojama Tiesas judikatūra, no tāda rīkojuma, ar kuru Vispārējā tiesa ir atzinusi, ka nolēmums nav jāpieņem, – kāds ir 2012. gada 14. februāra rīkojums Itālija/Komisija (T‑305/08, nav publicēts, EU:T:2012:70).

41

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka pirmais apelācijas pamats ir jānoraida kā nepamatots.

42

Pamatojot otro pamatu, apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 40. punktā ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatīdama, ka atšķirīgā attieksme, kādu Tiesa konstatējusi 2011. gada 17. marta spriedumā AJD Tuna (C‑221/09, EU:C:2011:153), nav Komisijas acīmredzams un smags nediskriminācijas principa pārkāpums.

43

Kā norāda apelācijas sūdzības iesniedzēji, gan no ģenerāladvokātes V. Trstenjakas [V. Trstenjak] secinājumiem lietā AJD Tuna (C‑221/09, EU:C:2010:500), gan no Tiesas sprieduma tajā pašā lietā (spriedums, 2011. gada 17. marts, AJD Tuna, C‑221/09, EU:C:2010:153) izriet, ka minētajā lietā aplūkotā atšķirīgā attieksme nebija objektīvi pamatota un tātad bija smags un acīmredzams nediskriminācijas pilsonības dēļ principa pārkāpums.

44

Šis arguments nevar tikt apstrīdēts ar pamatojumu, ko Vispārējā tiesa sniegusi pārsūdzētā sprieduma 36.–39. punktā, nospriežot, ka Komisija nav pārkāpusi nediskriminācijas principu pietiekami būtiski.

45

Komisija lūdz otro pamatu noraidīt. Šajā saistībā tā būtībā norāda, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 34. punktā pauzdama uzskatu, ka apelācijas sūdzības iesniedzēji prasības pamatojumam varēja atsaukties uz Regulas Nr. 530/2008 prettiesiskumu, lai gan, kā pamatoti ir atzinusi Vispārējā tiesa, šis prettiesiskums uz tiem neattiecas, jo minētā regula attiecībā uz tiem ir palikusi spēkā. Tā kā šī kļūda tiesību piemērošanā tomēr neskar minētā sprieduma rezolutīvo daļu, Komisija lūdz Tiesai aizstāt pamatojumu.

46

Ar otro pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēji būtībā pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir kļūdaini uzskatījusi, ka nediskriminācijas principa pārkāpums, kas izriet no tā, ka Spānijas zvejnieki atbilstoši Regulas Nr. 530/2008 2. pantam vienu nedēļu ilgāk zvejoja zilās tunzivis nekā seineri ar riņķvadu, kuri peld ar Grieķijas, Francijas, Itālijas, Kipras un Maltas karogu vai kuri ir reģistrēti šajās dalībvalstīs, nav nedz pietiekami smags, nedz pietiekami acīmredzams, lai veidotu būtisku šī principa pārkāpumu, ko izdarījusi Komisija. Atbildot uz to, uzskatīdama, ka pārsūdzētā sprieduma rezolutīvā daļa ir jāatstāj spēkā, Komisija norāda, ka pārsūdzētajā spriedumā ir pieļauta kļūda tiesību piemērošanā, jo Vispārējā tiesa ir uzskatījusi, ka apelācijas sūdzības iesniedzēji prasības pamatojumam varēja norādīt uz minēto nediskriminācijas principa pārkāpumu.

47

Vispirms ir jāizskata šis Komisijas arguments.

48

Pārsūdzētā sprieduma 16., 17. un 23. punktā Vispārējā tiesa ir atgādinājusi, ka no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, pirmkārt, ka, lai iestātos Savienības ārpuslīgumiskā atbildība, ir jābūt izpildītiem visiem nosacījumiem, starp kuriem ir rīcības, kurā iestādes tiek vainotas, prettiesiskums tādēļ, ka ir pietiekami būtiski pārkāpta tiesību norma, kuras mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2008. gada 9. septembris, FIAMM u.c./Padome un Komisija, C‑120/06 P un C‑121/06 P, EU:C:2008:476, 106., 172. un 173. punkts).

49

Otrkārt, Vispārējā tiesa ir paudusi, ka saskaņā ar to pašu judikatūru, ja viens no šiem nosacījumiem nav izpildīts, prasība ir jānoraida kopumā, neizskatot pārējos minētās atbildības nosacījumus (spriedumi, 2007. gada 19. aprīlis, Holcim (Deutschland)/Komisija, C‑282/05 P, EU:C:2007:226, 57. punkts, un 2009. gada 30. aprīlis, CAS Succhi di Frutta/Komisija, C‑497/06 P, nav publicēts, EU:C:2009:273, 40. punkts).

50

Pārsūdzētā sprieduma 34. punktā Vispārējā tiesa ir atzinusi, ka tas, ka pastāv tiesību normas pārkāpums, tika konstatēts tāpēc, ka Regulā Nr. 530/2008 nebija ievērots nediskriminācijas princips, kas ir vispārējs Savienības tiesību princips, kura mērķis ir aizsargāt privātpersonas. Tādēļ šī sprieduma 35.–40. punktā Vispārējā tiesa pārbaudīja, vai minētais princips šajā lietā ir pārkāpts pietiekami būtiski, un secināja, ka tā nav noticis.

51

Tādējādi Vispārējā tiesa netieši, bet noteikti uzskatīja, ka apelācijas sūdzības iesniedzēji prasības par atbildību pamatojumam varēja norādīt uz šo Regulas Nr. 530/2008 prettiesiskumu.

52

Tomēr no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka vienlīdzīgas attieksmes princips ir jāievēro atbilstoši tiesiskumam, saskaņā ar kuru persona savās interesēs nevar atsaukties uz citas personas interesēs izdarītu nelikumību (spriedums, 2011. gada 10. novembris, The Rank Group, C‑259/10 un C‑260/10, EU:C:2011:719, 62. punkts).

53

Pārsūdzētā sprieduma 31. un 32. punktā Vispārējā tiesa ir juridiski pamatoti atgādinājusi, ka 2011. gada 17. marta spriedumā AJD Tuna (C‑221/09, EU:C:2011:153) Tiesa ir atzinusi Regulu Nr. 530/2008 par spēkā neesošu tikai, ciktāl seineri ar riņķvadu, kas peld ar Spānijas karogu, zvejoja vienu nedēļu ilgāk, pilnībā atstādama šo regulu spēkā, ciktāl tajā ir paredzēts zilo tunzivju zvejas aizliegums Grieķijas, Francijas, Itālijas, Kipras un Maltas seineriem no 2008. gada 16. jūnija.

54

Tādējādi, kā Tiesa ir atzinusi 2014. gada 14. oktobra spriedumā Buono u.c./Komisija (C‑12/13 P un C‑13/13 P, EU:C:2014:2284), nediskriminācijas principa pārkāpums, kas izriet no Regulas Nr. 530/2008 2. panta, nekādi neietekmēja šīs regulas 1. panta, kas konkrēti attiecās uz apelācijas sūdzības iesniedzēju situāciju, spēkā esamību.

55

Šajos apstākļos, kā to ir norādījusi Komisija, Vispārējā tiesa, nepieļaujot kļūdu tiesību piemērošanā, nevarēja pārsūdzētā sprieduma 34. punktā uzskatīt, ka apelācijas sūdzības iesniedzēji, pamatojot prasību, tomēr ir pamatoti norādījuši uz šī principa pārkāpumu, ja vien šis pārkāpums ir pietiekami būtisks. Tā kā Regulas Nr. 530/2008 prettiesiskums, kas pieļauts par labu Spānijas seineriem, uz apelācijas sūdzības iesniedzēju situāciju neattiecas, tie šīs prasības pamatošanai nevarēja norādīt uz minēto spēkā neesamību.

56

No tā izriet, ka Vispārējā tiesa nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, nospriezdama pretējo.

57

Tomēr saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, ja Vispārējās tiesas nolēmuma argumentos atklājas Savienības tiesību pārkāpums, bet nolēmuma rezolutīvā daļa, šķiet, ir balstīta uz citu tiesisko pamatojumu, šāds pārkāpums nevar būt pamats minētā nolēmuma atcelšanai un ir jāveic argumentu aizstāšana (spriedums, 2017. gada 26. janvāris, Mamoli Robinetteria/Komisija, C‑619/13 P, EU:C:2017:50, 107. punkts un tajā minētā judikatūra).

58

No šī sprieduma 52.–56. punktā izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka apelācijas sūdzības iesniedzēji nevarēja celt prasību par Savienības ārpuslīgumiskās atbildības atzīšanu apstākļos, kādi ir šajā lietā. No tā izriet, ka pārsūdzētajā spriedumā pieļautā kļūda tiesību piemērošanā nevar izraisīt tā atcelšanu, ciktāl ar šo spriedumu ir noraidīta apelācijas sūdzības iesniedzēju celtā prasība, kurā šī atbildība ir apšaubīta.

59

Ņemot vērā šos apsvērumus, otrais pamats ir jānoraida kā nelietderīgs.

60

Tādēļ apelācijas sūdzība ir jānoraida kopumā.

61

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktam, ja apelācijas sūdzība nav pamatota vai ja tā ir pamatota un Tiesa pati taisa galīgo spriedumu lietā, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem. Atbilstoši šī reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz šī paša reglamenta 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējiem atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tiem spriedums ir nelabvēlīgs, tad tiem ir jāpiespriež atlīdzināt ar apelāciju saistītos tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež: