1.

Šajā lietā Tiesai ir lūgts interpretēt Regulas (ES) Nr. 604/2013 ( 2 ) 18., 23., 24., 27. un 29. pantu, lai noteiktu, pirmkārt, dalībvalsts, kas ir atbildīga par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, noteikšanas galīgo raksturu, otrkārt, pārsūtīšanas lēmumu pārbaudes tiesā apjomu un, visbeidzot, piemērojamo kārtību, procedūras un termiņus, ja starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs, kas jau ir pārsūtīts uz dalībvalsti, kura ir atbildīga par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, ir nelikumīgi atgriezies sākotnējā pieprasījuma iesniedzējā dalībvalstī, kurā notiek pārsūtīšanas lēmuma pārsūdzības process.

2.

Dublinas III regulas tiesību normās nav regulēta situācija, ar kādu tomēr nākas bieži saskarties, kad starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs, kas ir pārsūtīts uz dalībvalsti, kura ir atbildīga par viņa patvēruma pieteikuma izskatīšanu, ir atkal atgriezies sākotnējā pieprasījuma iesniedzējā dalībvalstī. Tādējādi iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot elementus, kurus Eiropas Savienības likumdevējs nav tieši paredzējis.

3.

Lai gan atbildes uz iesniedzējtiesas šādi uzdotiem jautājumiem neizriet tieši no Dublinas III regulas interpretācijas, tās tomēr var secināt no šī tiesību akta vispārējās sistēmas un Tiesas judikatūras par šo tēmu, kaut arī ir jāsaskaņo dažādi Savienības likumdevēja izvirzītie mērķi kopējas Eiropas patvēruma sistēmas (turpmāk tekstā – “KEPS”), kas ir izveidota uz LESD 78. panta pamata ( 3 ), kontekstā.

4.

KEPS pamatā esošā loģika liek konstatēt neatbilstību starp Eiropas līmenī iedibināto sistēmu un reālajiem apstākļiem uz vietas. Ar šo sistēmu, no vienas puses, var tikt izraisīts līdzsvara trūkums starp dalībvalstīm starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšanā. No otras puses, tās sekas var būt attiecīgo indivīdu piespiešana uzturēties vienā vienīgā dalībvalstī – proti, tajā, kas tiks noteikta kā atbildīgā par viņu starptautiskās aizsardzības pieteikumu izskatīšanu.

5.

Turklāt ar pašlaik spēkā esošo sistēmu dalībvalstīm nedrīkstētu tikt dota iespēja atteikties no atbildības, kas tām tiesību aktu tekstos ir paredzēta saistībā ar šo pieteikumu efektīvu izskatīšanu, it īpaši nenodrošinot šo pieteikuma iesniedzēju, par kuriem tās ir atbildīgas, pārbaudes un palikšanu to teritorijā, kā arī starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējiem savukārt nedrīkstētu tikt dota iespēja, veicot sekundāro kustību un vairākkārt iesniedzot patvēruma pieteikumus dažādās dalībvalstīs, izvēlēties dalībvalsti, kura būs atbildīga par viņu pieteikumu izskatīšanu.

6.

Tādējādi sava vērtējuma beigās es piedāvāšu Tiesai nospriest, ka starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja pārsūtīšanas sekas nav dalībvalsts, kas ir atbildīga par patvēruma pieteikumu, galīgā noteikšana.

7.

Tāpat es paskaidrošu arī, ka tādā situācijā, kāda ir pamatlietā, patvēruma meklētāja pārsūtīšanas lēmuma pārbaudei tiesā ir jāattiecas uz apstākļiem, kas ir vēlāki par šī pasākuma īstenošanu.

8.

Visbeidzot, es izklāstīšu iemeslus, kuru dēļ es uzskatu, ka gadījumā, ja patvēruma meklētājs nelikumīgi atgriežas sākotnējās pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts teritorijā, šai pēdējai minētajai ir jāuzsāk jauna pārsūtīšanas procedūra, kurā ir ietverts jauns atpakaļuzņemšanas pieprasījums ar jaunu termiņu, kura aprēķināšana ir jānosaka atbilstoši Dublinas III regulas tiesību normām.

9.

Šīs regulas preambulas 4., 5., 19. un 21. apsvērumā ir noteikts:

[..]

[..]

10.

Minētās regulas 2. pantā ir definēti šādi termini:

“[..]

11.

Dublinas III regulas 3. pantā ir paredzēts:

“1.   “Dalībvalstis izskata jebkuru starptautiskās aizsardzības pieteikumu, ko kādai no šīm valstīm tās teritorijā, tostarp pie robežas vai tranzīta zonās, iesniedz trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks. Pieteikumu izskata viena dalībvalsts, kas saskaņā ar III nodaļā izklāstītajiem kritērijiem ir noteikta par atbildīgo.

2.   Ja, pamatojoties uz šajā regulā uzskaitītajiem kritērijiem, nav iespējams izraudzīties atbildīgo dalībvalsti, tad par pieteikuma izskatīšanu ir atbildīga dalībvalsts, kurai pirmajai iesniegts starptautiskās aizsardzības pieteikums.

Ja nav iespējams pieteikuma iesniedzēju pārsūtīt uz dalībvalsti, kas izraudzīta par galveno atbildīgo, jo ir pamatots iemesls uzskatīt, ka pastāv sistēmiskas problēmas patvēruma procedūrā un pieteikuma iesniedzēju uzņemšanas apstākļos minētajā dalībvalstī, kā rezultātā pastāv necilvēcīgas un pazemojošas attieksmes risks [Hartas] 4. panta nozīmē, dalībvalsts, kas nosaka atbildīgo dalībvalsti, turpina izskatīt III nodaļā izklāstītos kritērijus, lai noteiktu, vai par atbildīgo var tikt izraudzīta cita dalībvalsts.

Ja saskaņā ar šo punktu nav iespējama pārsūtīšana uz nevienu dalībvalsti, kas izraudzīta, balstoties uz III nodaļā izklāstītajiem kritērijiem, vai uz pirmo dalībvalsti, kurā pieteikums iesniegts, dalībvalsts, kas nosaka atbildīgo dalībvalsti, kļūst par atbildīgo dalībvalsti.

3.   Jebkura dalībvalsts patur tiesības nosūtīt pieteikuma iesniedzēju uz drošu trešo valsti, ievērojot Direktīvā 2013/32[..] paredzētos noteikumus un aizsardzības pasākumus.”

12.

Šīs regulas 7. pantā ir noteikts:

“[..]

2.   Saskaņā ar šajā nodaļā izklāstītajiem kritērijiem atbildīgo dalībvalsti nosaka, pamatojoties uz stāvokli, kāds bija, pieteikuma iesniedzējam pirmo reizi iesniedzot starptautiskās aizsardzības pieteikumu dalībvalstij.

3.   Piemērojot 8., 10. un 16. pantā minētos kritērijus, dalībvalstis ņem vērā jebkādus pieejamos pierādījumus par to, vai kādas dalībvalsts teritorijā atrodas pieteikuma iesniedzēja ģimenes locekļi, radinieki vai personas, ar ko ir jebkādas citas ģimenes attiecības, ar nosacījumu, ka šādi pierādījumi tiek iesniegti, pirms cita dalībvalsts saskaņā ar, attiecīgi, 22. un 25. pantu ir akceptējusi pieprasījumu uzņemt vai uzņemt atpakaļ attiecīgo personu, un ka par pieteikuma iesniedzēja iepriekšējiem starptautiskās aizsardzības pieteikumiem vēl nav pieņemts pirmais lēmums pēc būtības.”

13.

Minētās regulas 18. pantā “Atbildīgās dalībvalsts pienākumi” ir paredzēts:

“1.   Saskaņā ar šo regulu atbildīgajai dalībvalstij ir pienākums:

[..]

2.   Atbildīgā dalībvalsts gadījumos, uz kuriem attiecas 1. punkta a) un b) apakšpunkts, izskata vai pabeidz izskatīt starptautiskās aizsardzības pieteikumu, ko sagatavojis pieteikuma iesniedzējs.

Gadījumos, uz kuriem attiecas 1. punkta c) apakšpunkts, kad atbildīgā dalībvalsts ir pārtraukusi pieteikuma izskatīšanu pēc tam, kad pieteikuma iesniedzējs to ir atsaucis, pirms ir pieņemts lēmums pēc būtības pirmajā instancē, minētā dalībvalsts nodrošina, ka pieteikuma iesniedzējam ir tiesības pieprasīt, lai viņa pieteikuma izskatīšana tiek pabeigta, vai iesniegt jaunu starptautiskās aizsardzības pieteikumu, kuru neuzskatīs par turpmāku pieteikumu, kā noteikts Direktīvā 2013/32[..]. Šādos gadījumos dalībvalstis nodrošina, ka tiek pabeigta pieteikuma izskatīšana.

Gadījumos, uz kuriem attiecas 1. punkta d) apakšpunkts, kad pieteikums ir noraidīts tikai pirmajā instancē, atbildīgā dalībvalsts nodrošina, ka attiecīgajai personai ir vai ir bijusi iespēja izmantot efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekli saskaņā ar Direktīvas 2013/32[..] 46. pantu.”

14.

Dublinas III regulas 19. panta 3. punkta otrā daļa ir izteikta šādi:

“Pieteikumu, kas iesniegts pēc tam, kad notikusi efektīva izraidīšana, uzskata par jaunu pieteikumu, kas ir pamatā jaunai procedūrai, lai noteiktu atbildīgo dalībvalsti.”

15.

Šīs regulas 20. pantā “Procedūras uzsākšana” ir noteikts:

“1.   Process, kurā nosaka atbildīgo dalībvalsti, sākas, tiklīdz kādā no dalībvalstīm pirmo reizi tiek iesniegts starptautiskās aizsardzības pieteikums.

[..]

4.   Ja starptautiskās aizsardzības pieteikumu dalībvalsts kompetentajām iestādēm ir iesniedzis pieteikuma iesniedzējs, kas atrodas citas dalībvalsts teritorijā, tad atbildīgo dalībvalsti nosaka tā dalībvalsts, kuras teritorijā atrodas pieteikuma iesniedzējs. Dalībvalsts, kas saņēmusi pieteikumu, nekavējoties informē dalībvalsti, kuras teritorijā atrodas pieteikuma iesniedzējs, un šīs regulas piemērošanas nolūkā to uzskata par dalībvalsti, kurai ir iesniegts starptautiskās aizsardzības pieteikums.

[..]

5.   Pieteikuma iesniedzēju, kas atrodas citā dalībvalstī bez uzturēšanās atļaujas vai kas tur iesniedz starptautiskās aizsardzības pieteikumu pēc sava pirmā pieteikuma, kas sagatavots citā dalībvalstī, atsaukšanas atbildīgās dalībvalsts noteikšanas procedūras laikā, saskaņā ar 23., 24., 25. un 29. pantā izklāstītajiem nosacījumiem uzņem atpakaļ dalībvalsts, kurā pirmoreiz iesniegts minētais starptautiskās aizsardzības pieteikums, lai pabeigtu procedūru atbildīgās dalībvalsts noteikšanai.

[..]”

16.

Minētās regulas 22. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.   Dalībvalsts, kas saņem pieprasījumu, veic vajadzīgās pārbaudes un paziņo lēmumu attiecībā uz pieprasījumu par pieteikuma iesniedzēja uzņemšanu divos mēnešos no pieprasījuma saņemšanas.

2.   Procedūrā, lai noteiktu atbildīgo dalībvalsti, izmanto tiešos un netiešos pierādījumus.”

17.

Šī tiesību akta 23. pantā “Atpakaļuzņemšanas pieprasījuma iesniegšana, ja pieprasījuma iesniedzējā dalībvalstī ir iesniegts jauns pieteikums” ir paredzēts:

“1.   Ja dalībvalsts, kurā 18. panta 1. punkta b), c) vai d) apakšpunktā minētā persona ir iesniegusi jaunu starptautiskās aizsardzības pieteikumu, uzskata, ka saskaņā ar 20. panta 5. punktu un 18. panta 1. punkta b), c) vai d) apakšpunktu atbildīga ir cita dalībvalsts, tā var prasīt minētajai citai dalībvalstij uzņemt minēto personu atpakaļ.

2.   Atpakaļuzņemšanas pieprasījumu iesniedz pēc iespējas ātrāk un jebkurā gadījumā divos mēnešos pēc Eurodac pozitīvā iznākuma saņemšanas saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 603/2013 [ ( 7 )] 9. panta 5. punktu.

[..]

3.   Ja atpakaļuzņemšanas pieprasījums netiek iesniegts 2. punktā noteiktajos termiņos, par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu ir atbildīga tā dalībvalsts, kurā iesniegts jaunais pieteikums.

[..]”

18.

Dublinas III regulas 24. pants “Atpakaļuzņemšanas pieprasījuma iesniegšana, ja pieprasījuma iesniedzējā dalībvalstī nav iesniegts jauns pieteikums” ir izteikts šādi:

“1.   Ja dalībvalsts, kuras teritorijā bez uzturēšanās atļaujas uzturas 18. panta 1. punkta b), c) vai d) apakšpunktā minēta persona un kurā nav iesniegts jauns starptautiskās aizsardzības pieteikums, uzskata, ka saskaņā ar 20. panta 5. punktu un 18. panta 1. punkta b), c) vai d) apakšpunktu atbildīga ir cita dalībvalsts, tā var prasīt minētajai citai dalībvalstij uzņemt minēto personu atpakaļ.

2.   Atkāpjoties no 6. panta 2. punkta Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 16. decembra Direktīvā 2008/115/EK par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi [ ( 8 )], ja dalībvalsts, kuras teritorijā bez uzturēšanās atļaujas uzturas persona, nolemj veikt meklējumu Eurodac sistēmā saskaņā ar Regulas [..] Nr. 603/2013 17. pantu, pieprasījumu uzņemt atpakaļ šīs regulas 18. panta 1. punkta b) vai c) apakšpunktā minēto personu vai 18. panta 1. punkta d) apakšpunktā minēto personu, kuras starptautiskās aizsardzības pieteikums nav noraidīts ar galīgo lēmumu, iesniedz pēc iespējas ātrāk un jebkurā gadījumā divos mēnešos pēc Eurodac pozitīvā iznākuma saņemšanas saskaņā ar Regulas [..] Nr. 603/2013 17. panta 5. punktu.

Ja atpakaļuzņemšanas pieprasījuma pamatā ir citi pierādījumi, nevis no Eurodac sistēmas iegūtie dati, pieprasījuma saņēmējai dalībvalstij to nosūta trīs mēnešos no dienas, kad pieprasījuma iesniedzējai dalībvalstij kļūst zināms, ka par attiecīgo personu varētu būt atbildīga cita dalībvalsts.

3.   Ja atpakaļuzņemšanas pieprasījums netiek iesniegts 2. punktā paredzētajos termiņos, dalībvalsts, kuras teritorijā attiecīgā persona uzturas bez uzturēšanās atļaujas, dod minētajai personai iespēju iesniegt jaunu pieteikumu.

4.   Ja šīs regulas 18. panta 1. punkta d) apakšpunktā minētā persona, kuras starptautiskās aizsardzības pieteikums ar galīgo lēmumu ir noraidīts vienā dalībvalstī, bez uzturēšanās atļaujas atrodas citā dalībvalstī, pēdējā minētā dalībvalsts var vai nu pieprasīt, lai pirmā minētā dalībvalsts uzņem atpakaļ attiecīgo personu, vai arī izpildīt atgriešanas procedūru saskaņā ar Direktīvu 2008/115[..].

Ja pēdējā minētā dalībvalsts nolemj pieprasīt, lai pirmā minētā dalībvalsts uzņem atpakaļ attiecīgo personu, Direktīvā 2008/115[..] paredzētos noteikumus nepiemēro.

[..]”

19.

Šīs regulas 25. pantā “Atbilde uz atpakaļuzņemšanas pieprasījumu” ir noteikts:

“1.   Pieprasījuma saņēmēja dalībvalsts veic vajadzīgās pārbaudes un sniedz lēmumu par pieprasījumu atpakaļuzņemt attiecīgo personu cik vien iespējams drīz un jebkurā gadījumā ne vēlāk kā vienu mēnesi no pieprasījuma saņemšanas dienas. Ja pieprasījums ir pamatots ar datiem, kas iegūti no Eurodac sistēmas, tad minēto termiņu saīsina līdz divām nedēļām.

2.   Atbildes nesniegšana viena mēneša termiņā vai 1. punktā minētajā divu nedēļu termiņā ir pielīdzināma pieprasījuma akceptam un ietver pienākumu uzņemt attiecīgo personu atpakaļ, tostarp pienākumu veikt atbilstošus pasākumus saistībā ar tās ierašanos.”

20.

Minētās regulas 27. pants “Tiesiskās aizsardzības līdzekļi” ir izteikts šādi:

“1.   Pieteikuma iesniedzējam vai citai personai, kas minēta 18. panta 1. punkta c) vai d) apakšpunktā, ir tiesības uz efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekli, proti, pārsūtīšanas lēmuma faktisku un juridisku apelāciju vai pārskatīšanu tiesā.

[..]

3.   Pārsūtīšanas lēmumu apelācijas vai pārskatīšanas nolūkos dalībvalstis savos tiesību aktos paredz, ka:

4.   Dalībvalstis var paredzēt, ka kompetentās iestādes var nolemt rīkoties ex officio, lai apturētu pārsūtīšanas lēmuma izpildi līdz brīdim, kad kļūs zināms apelācijas vai pārskatīšanas rezultāts.

[..]”

21.

Dublinas III regulas 28. panta 3. punkta trešajā daļā ir noteikts:

“Ja persona tiek aizturēta saskaņā ar šo pantu, minētās personas pārsūtīšanu no pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts uz atbildīgo dalībvalsti veic cik drīz vien praktiski iespējams un, vēlākais, sešās nedēļās no brīža, kad cita dalībvalsts ir netieši vai tieši akceptējusi pieprasījumu uzņemt vai uzņemt atpakaļ attiecīgo personu, vai no brīža, kad pārsūdzībai vai pārskatīšanai vairs nav apturoša spēka saskaņā ar 27. panta 3. punktu.”

22.

Šīs regulas 29. pantā “Kārtība un termiņi” ir paredzēts:

“1.   Pieteikuma iesniedzēja vai citas 18. panta 1. punkta c) vai d) apakšpunktā minētās personas pārsūtīšanu no pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts uz atbildīgo dalībvalsti veic saskaņā ar pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts tiesību aktiem pēc abu attiecīgo dalībvalstu savstarpējas apspriešanās cik vien iespējams īsā laikā un, vēlākais, sešos mēnešos no dienas, kad akceptēts citas dalībvalsts pieprasījums uzņemt vai uzņemt atpakaļ attiecīgo personu, vai no dienas, kad pieņemts galīgais lēmums par pārsūdzību vai pārskatīšanu, ja tas aptur pārsūtīšanu saskaņā ar 27. panta 3. punktu.

[..]

2.   Ja pārsūtīšana nenotiek sešu mēnešu termiņā, tad atbildīgā dalībvalsts tiek atbrīvota no pienākuma uzņemt vai uzņemt atpakaļ attiecīgo personu un atbildība tiek nodota pieprasījuma iesniedzējai dalībvalstij. Šo termiņu var pagarināt, ilgākais, līdz vienam gadam, ja pārsūtīšanu nevar veikt attiecīgās personas ieslodzījuma dēļ, vai, ilgākais, līdz astoņpadsmit mēnešiem attiecīgās personas bēgšanas gadījumā.

3.   Ja persona ir pārsūtīta kļūdas dēļ vai lēmums par pārsūtīšanu apelācijas vai pārskatīšanas rezultātā ir atcelts pēc tam, kad pārsūtīšana ir notikusi, dalībvalsts, kas veica pārsūtīšanu, tūlīt pieņem minēto personu atpakaļ.

[..]”

23.

Šīs direktīvas preambulas 13., 18., 25. un 36. apsvērums ir izteikti šādā redakcijā:

[..]

[..]

[..]

24.

Minētās direktīvas 9. panta 1. punktā “Tiesības palikt dalībvalstī pieteikuma izvērtēšanas laikā” ir noteikts:

“Pieteikuma iesniedzējiem atļauj palikt dalībvalstī vienīgi procedūras nolūkā, kamēr atbildīgā iestāde ir pieņēmusi lēmumu saskaņā ar procedūrām pirmajā instancē, kas noteiktas III nodaļā. Minētās tiesības palikt nerada tiesības uz uzturēšanās atļauju.”

25.

Direktīvas 2013/32 31. panta “Izskatīšanas procedūra” 3. punktā ir norādīts:

“3.   Dalībvalstis nodrošina, ka izskatīšanas procedūra tiek pabeigta sešos mēnešos pēc pieteikuma iesniegšanas.

Ja uz pieteikumu attiecas [Dublinas III regulā] izklāstītā procedūra, sešu mēnešu termiņš sākas no brīža, kad par tā izvērtēšanu atbildīgā dalībvalsts ir noteikta saskaņā ar minēto regulu, pieteikuma iesniedzējs atrodas minētās dalībvalsts teritorijā un kompetentā iestāde par viņu ir uzņēmusies atbildību.

Dalībvalstis var pagarināt šajā punktā noteikto sešu mēnešu termiņu vēl uz laikposmu, kas nepārsniedz deviņus mēnešus, ja:

[..]

[..]”

26.

Šīs direktīvas 33. pantā “Nepieņemami pieteikumi” ir noteikts:

“1.   Papildus gadījumiem, kad pieteikums netiek izskatīts saskaņā ar [Dublinas III regulu], dalībvalstīm nav jāizvērtē, vai pieteikuma iesniedzējs ir tiesīgs saņemt starptautisko aizsardzību saskaņā ar Direktīvu 2011/95[..], ja pieteikums tiek uzskatīts par nepieņemamu saskaņā ar šo pantu.

2.   Dalībvalstis var uzskatīt starptautiskās aizsardzības pieteikumu par nepieņemamu tikai tad, ja:

[..]

27.

Minētās direktīvas 40. pantā “Turpmāks pieteikums” ir noteikts:

“1.   Ja persona, kas ir pieteikusies uz starptautisko aizsardzību dalībvalstī, sniedz papildu paziņojumus vai turpmāku pieteikumu tajā pašā dalībvalstī, minētā dalībvalsts pārbauda šos turpmākos paziņojumus vai turpmākā pieteikuma elementus saskaņā ar iepriekšējā pieteikuma izskatīšanu vai saskaņā ar tāda lēmuma izskatīšanu, kas atrodas pārskatīšanas vai pārsūdzības procesā, ciktāl kompetentās iestādes var ņemt vērā un apsvērt visus elementus, kas ir pamatā turpmākajiem paziņojumiem vai turpmākajam pieteikumam.

2.   Lai pieņemtu lēmumu par starptautiskās aizsardzības pieteikuma pieņemamību saskaņā ar 33. panta 2. punkta d) apakšpunktu, turpmākais starptautiskās aizsardzības pieteikums tiek vispirms pakļauts sākotnējai izskatīšanai attiecībā uz to, vai ir konstatēti vai pieteikuma iesniedzējs ir iesniedzis jaunus elementus vai faktus, kas attiecas uz pārbaudi, vai viņš ir kvalificējams kā starptautiskās aizsardzības saņēmējs saskaņā ar Direktīvu 2011/95[..].

[..]

5.   Ja turpmāku pieteikumu tālāk neizskata saskaņā ar šo pantu, to uzskata par nepieņemamu saskaņā ar 33. panta 2. punkta d) apakšpunktu.

[..]”

28.

Direktīvas 2013/32 46. pants “Tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību” ir izteikts šādi:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, ka pieteikuma iesniedzējiem ir tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību tiesā saistībā ar:

[..]

3.   Lai izpildītu 1. punkta prasības, dalībvalstis nodrošina, ka ar efektīvu tiesisko aizsardzību ir nodrošināta faktiskā un juridiskā pamatojuma pilnīga un ex nunc pārbaude, tostarp attiecīgā gadījumā pārbaude par starptautiskās aizsardzības nepieciešamību saskaņā ar Direktīvu 2011/95[..], vismaz attiecībā uz pārsūdzības procedūrām pirmās instances tiesā.

[..]

5.   Neskarot 6. punktu, dalībvalstis ļauj pieteikuma iesniedzējiem palikt teritorijā līdz termiņam, kurā beidzas viņu iespēja izmantot tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību, un, ja šādas tiesības ir izmantotas noteiktajā termiņā, – līdz tiesiskās aizsardzības iznākumam.

6.   Ja ir pieņemts lēmums:

[..]

[..]

tiesai pēc pieteikuma iesniedzēja pieprasījuma vai ex officio ir tiesības lemt, vai pieteikuma iesniedzējs var palikt dalībvalsts teritorijā, ja šāda lēmuma rezultātā tiek izbeigtas pieteikuma iesniedzēja tiesības palikt dalībvalstī un ja šādos gadījumos tiesības palikt dalībvalstī līdz tiesiskās aizsardzības iznākumam nav paredzētas valsts tiesību aktos.

[..]”

29.

Ar šīs regulas, ar kuru ir grozīta Regula (EK) Nr. 1560/2003 ( 11 ), 1. panta 4. punktu 9. pantā tika iekļauts jauns punkts šādā redakcijā:

“1.a   Ja pārsūtīšana ir aizkavēta pēc pārsūtītājas dalībvalsts pieprasījuma, pārsūtītājai dalībvalstij un atbildīgajai dalībvalstij ir jāsazinās, lai varētu organizēt jaunu pārsūtīšanu saskaņā ar 8. pantu iespējami drīz un ne vēlāk kā divu nedēļu laikā no brīža, kad iestādes uzzina, ka atlikšanu vai aizkavēšanu izraisījušie apstākļi vairs nepastāv. Tādā gadījumā pirms pārsūtīšanas nosūta atjauninātu standarta veidlapu datu nosūtīšanai pirms pārsūtīšanas, kas paredzēta VI pielikumā.”

30.

Ar Regulas Nr. 118/2014 1. panta 5. punktu Īstenošanas regulas Nr. 1560/2003 9. panta 2. punkts tika aizstāts ar šādām tiesību normām:

“2.   Dalībvalsts, kura kāda [Dublinas III regulas] 29. panta 2. punktā minēta iemesla dēļ parastajā sešu mēnešu termiņā no dienas, kad akceptēts pieprasījums uzņemt vai uzņemt atpakaļ attiecīgo personu, vai no dienas, kad pieņemts galīgais lēmums par pārsūdzību vai pārskatīšanu, ja tas aptur pārsūtīšanu, nevar veikt pārsūtīšanu, pirms šā termiņa beigām par to informē atbildīgo dalībvalsti. Pretējā gadījumā saskaņā ar [Dublinas III regulas] 29. panta 2. punktu pieprasītāja dalībvalsts uzņemas atbildību par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu un citām no minētās regulas izrietošajām saistībām.”

31.

Asylgesetz (Patvēruma likums), 2008. gada 2. septembra redakcijā ar grozījumiem ( 12 ), 27.a pantā ir paredzēts:

“Patvēruma pieteikums ir nepieņemams, ja cita valsts, pamatojoties uz Eiropas Savienības tiesību vai starptautiska līguma normām, ir atbildīga par patvēruma procedūras veikšanu.”

32.

Šī likuma 34.a pantā ir norādīts:

“(1)   Ja ārvalstnieku ir paredzēts izraidīt uz drošu trešo valsti (26.a pants) vai uz valsti, kas ir atbildīga par patvēruma procedūras veikšanu (27.a pants), Federālā [..] pārvalde izdod rīkojumu par izraidīšanu uz šo valsti, tiklīdz ir droši zināms, ka to varēs izpildīt. [..]

(2)   Verwaltungsgerichtsordnung [(Administratīvā procesa likums) ( 13 )] 80. panta 5. punktā paredzētie pieteikumi par izraidīšanas rīkojumu ir iesniedzami vienas nedēļas laikā pēc paziņošanas. Ja pieteikums ir iesniegts savlaicīgi, izraidīšana pirms tiesas nolēmuma pieņemšanas nav pieļaujama. [..]”

33.

Minētā likuma 77. panta 1. punktā ir noteikts:

“Strīdos, uz kuriem attiecas šis likums, tiesa balstās uz faktisko un tiesisko situāciju, kāda bija pēdējās tiesas sēdes laikā; ja nolēmums tiek pieņemts, nerīkojot tiesas sēdi, noteicošais ir brīdis, kad tiek pieņemts nolēmums. [..]”

34.

Vācijas Federatīvās Republikas valdības un Itālijas Republikas valdības 1991. gada 29. marta Nolīguma par tādu personu atpakaļuzņemšanu, kas [dalībvalstī] uzturas nelikumīgi, 1993. gada 9. jūlijā publicētajā redakcijā, 2. panta 1. un 2. punktā ir paredzēts:

“1)   Pēc Līgumslēdzējas Puses pieprasījuma tā Līgumslēdzēja Puse, kuras ārējo robežu šķērsojot, ir ieceļojusi persona, kura neatbilst vai vairs neatbilst pieprasītājas Līgumslēdzējas Puses ieceļošanas vai uzturēšanās nosacījumiem, bez formalitātēm uzņem šo personu atpakaļ.

2)   Par ārējo robežu šī panta izpratnē uzskata pirmo šķērsoto robežu, kas nav Līgumslēdzēju Pušu iekšējā robeža atbilstoši 1985. gada 14. jūnija Šengenas nolīgumam [starp Beniluksa Ekonomikas savienības valstu valdībām, Vācijas Federatīvās Republikas valdību un Francijas Republikas valdību par pakāpenisku kontroles atcelšanu pie kopīgām robežām, kas parakstīts Šengenā (Luksemburga) 1985. gada 14. jūnijā un stājies spēkā 1995. gada 26. martā ( 14 )].”

35.

Pēc aizturēšanas Frankfurtē pie Mainas (Vācija), Aziz Hasan2014. gada 29. oktobrī iesniedza patvēruma pieteikumu Vācijā. Meklēšanā Eurodac sistēmā atklājās, ka 2014. gada 4. septembrī viņš jau bija lūdzis starptautisko aizsardzību Itālijā.

36.

Līdz ar to 2014. gada 11. novembrī Vācijas iestādes uz Dublinas III regulas normu pamata pieprasīja Itālijas iestādēm uzņemt A. Hasan atpakaļ. Itālijas iestādes uz šo atpakaļuzņemšanas pieprasījumu neatbildēja.

37.

2015. gada 30. janvārī Vācijas iestādes A. Hasan iesniegto patvēruma pieteikumu, pamatojoties uz to, ka Itālija ir atbildīga par šī pieteikuma izskatīšanu, noraidīja kā nepieņemamu un izdeva rīkojumu par viņa pārsūtīšanu uz šo dalībvalsti.

38.

A. Hasan apstrīdēja šo lēmumu Verwaltungsgericht Trier (Trīres Administratīvā tiesa, Vācija), kopā ar to iesniedzot pieprasījumu noteikt tam apturošu iedarbību. 2015. gada 12. martā tika noraidīts pieprasījums par apturošu iedarbību un pēc tam – 2015. gada 30. jūnijā – pati prasība.

39.

2015. gada 3. augustā Vācijas iestādes veica A. Hasan pārsūtīšanu uz Itāliju. Tomēr tajā pašā 2015. gada augustā attiecīgā persona nelikumīgi atgriezās Vācijā.

40.

A. Hasan par Verwaltungsgericht Trier (Trīres Administratīvā tiesa) spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību Oberverwaltungsgericht Rheinland-Pfalz (Reinzemes–Pfalcas Augstākā administratīvā tiesa, Vācija), kura 2015. gada 3. novembrī šo apelācijas sūdzību apmierināja, uzskatot, it īpaši, ka A. Hasan pārsūtīšana uz Itāliju esot notikusi pēc Dublinas III regulas 29. panta 1. punktā paredzētā sešu mēnešu termiņa beigām un šī iemesla dēļ Vācija esot kļuvusi atbildīga par attiecīgās personas iesniegtā patvēruma pieteikuma izskatīšanu.

41.

Tad Vācijas Federatīvā Republika par šo nolēmumu iesniedza Revision [kasācijas] sūdzību iesniedzējtiesā. Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa, Vācija) uzskata, ka apelācijas instances tiesas vērtējums ir kļūdains, jo no Dublinas III regulas 29. panta 1. punktā paredzētā sešu mēnešu termiņa pareiza aprēķina izrietot, ka A. Hasan pārsūtīšana uz Itāliju ir notikusi pirms tajā paredzētā termiņa beigām.

42.

Tomēr iesniedzējtiesas ieskatā neesot iespējams galīgi noteikt Itālijas sākotnējo atbildību attiecībā uz A. Hasan patvēruma pieteikuma izskatīšanu, jo nevarot tikt izslēgts, ka šī atbildība, piemērojot šīs regulas 3. panta 2. punktu, būtu jānoraida iespējamu sistēmisku trūkumu patvēruma piešķiršanas procesā un starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšanas apstākļos dēļ.

43.

Tomēr Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa) nav skaidrs, vai pēc A. Hasan nelikumīgās atgriešanās Vācijas Federatīvās Republikas teritorijā atbildību par viņa patvēruma pieteikuma izskatīšanu jau nolēmuma apelācijas instancē pieņemšanas brīdī bija iespējams pārnest uz Vāciju. Turklāt iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai atpakaļuzņemšanas procedūra šajā datumā vēl varēja tik veikta.

44.

Lai lemtu par šiem jautājumiem, valsts tiesa vēlas noskaidrot, kādas ir A. Hasan pirmās pārsūtīšanas sekas, kāds ir datums, kas ir jāņem vērā, vērtējot apstākļus, kuriem ir nozīme viņa apelācijas sūdzības izskatīšanā, par iespēju paredzēt attiecīgās personas jaunu pārsūtīšanu uz Itāliju.

45.

Šādos apstākļos Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

46.

Ar pieciem ļoti skaidriem un nepārprotamiem jautājumiem, kuri ietver vairākas daļas, iesniedzējtiesa Tiesai būtībā vaicā par trim atsevišķām problēmām, izvirzot dažādus pieņēmumus.

47.

Šie jautājumi attiecas, pirmkārt, uz atbildīgās dalībvalsts noteikšanas ar pārsūtīšanas lēmumu galīgo raksturu, otrkārt, uz pārsūtīšanas lēmuma pārbaudes tiesā apjomu un, visbeidzot, uz piemērojamo kārtību, procedūrām un termiņiem attiecībā uz starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju, kam jau ir piemērota pārsūtīšanas procedūra, bet kas ir nelikumīgi atgriezies sākotnējā pieprasījuma iesniedzējā dalībvalstī, kurā vēl turpinās sākotnējā pārsūtīšanas lēmuma apstrīdēšanas process ( 15 ).

48.

Tādējādi, lai labāk izskaidrotu iesniedzējtiesai atbildes uz jautājumiem, kuri ir uzdoti pamatlietā un ir īpaši detalizēti izklāstīti lēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu, tos nāksies sagrupēt, paužot nostāju tikai par šīm trim galvenajām problēmām, kas šai tiesai ļaus atrisināt visus pamatlietā izvirzītos jautājumus.

49.

Iesniedzējtiesa būtībā lūdz Tiesu izlemt par dalībvalsts, kas ir atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu, noteikšanas, pamatojoties uz pārsūtīšanas lēmumu, galīgo raksturu ( 16 ).

50.

Polijas Republika savos apsvērumos, balstoties it īpaši uz lojālas sadarbības starp dalībvalstīm principu, uz nepieciešamību ātri izskatīt starptautiskās aizsardzības pieteikumus un uz objektīvu kritēriju esamību atbildīgās dalībvalsts noteikšanai, uzskata, ka pārsūtīšanas lēmums ļautu galīgi noteikt par patvēruma pieteikuma izskatīšanu atbildīgo dalībvalsti, uz kuru pieteikuma iesniedzējs varēs tikt pārsūtīts viņa starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanai. Šai interpretācijai es nepiekrītu.

51.

Visos citos apsvērumos, kurus Tiesai ir iesniegusi Vācijas Federatīvā Republika, Šveices Konfederācija un Eiropas Komisija, gluži pretēji, ir pausts uzskats, ka pārsūtīšanas lēmums neļautu galīgi noteikt par patvēruma pieteikuma izskatīšanu atbildīgo dalībvalsti. Es dodu priekšroku šai interpretācijai, un to apstiprina vairākas norādes tiesību aktos un judikatūrā.

52.

Vispirms Dublinas III regulas 27. panta 1. punktā ir paredzēts, ka starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju rīcībā ir jābūt efektīviem tiesību aizsardzības līdzekļiem pret viņiem vērsto pārsūtīšanas lēmumu apstrīdēšanai. Šai iespējai apstrīdēt pārsūtīšanu ir jātiek īstenotai saprātīgā termiņā, un tā var tikt balstīta uz pamatiem, ar kuriem tiek apstrīdēta atbildīgās dalībvalsts noteikšana.

53.

Šajā kontekstā norādīšu, ka pārsūtīšana un atbildīgās dalībvalsts noteikšana ir vienas monētas divas puses ( 17 ). Pārsūtīšana var tikt paredzēta tikai tad, ja, nosakot atbildīgo dalībvalsti, kā atbildīgā par pieteikuma izskatīšanu ir norādīta cita dalībvalsts, nevis tā, kuras teritorijā pieteikuma iesniedzējs atrodas ( 18 ).

54.

No Tiesas judikatūras izriet, ka pamatus, uz kuriem var atsaukties pārsūtīšanas lēmuma apstrīdēšanai, var veidot Dublinas III regulas III nodaļā paredzēto objektīvo kritēriju, kas ļauj noteikt par patvēruma pieteikumu atbildīgo dalībvalsti, piemērošanas apstrīdēšana ( 19 ).

55.

Lai pārsūtīšanas lēmums varētu tikt apstrīdēts, ceļot prasību un, it īpaši, apstrīdot dalībvalsts, kas ir atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu, noteikšanu, spoguļefekta dēļ atbildīgās dalībvalsts noteikšana var tikt uzskatīta par galīgu tikai tad, ja pārsūtīšanas lēmums vairs nav apstrīdams, kā tas, starp citu, nav šīs lietas gadījumā, jo par A. Hasan pārsūtīšanu joprojām turpinās pārsūdzības process iesniedzējtiesā.

56.

Turpinājumā Dublinas III regulas 29. panta 2. punktā ir paredzēts, ka, ja pārsūtīšana netiek īstenota sešu mēnešu termiņā, dalībvalsts, kura sākotnēji ir uzskatīta par atbildīgo par patvēruma pieteikuma izskatīšanu, tiek atbrīvota no šīs atbildības, – tā tiek pārnesta uz pieprasījuma iesniedzēju dalībvalsti. Tātad pārsūtīšanas lēmums var tikt apstrīdēts arī ar valsts iestāžu bezdarbību, un tas varētu izraisīt atbildīgās dalībvalsts noteikšanas nepiemērojamību, jo ir paredzēts, ka šī atbildība ir jāpiešķir dalībvalstij, kura nav rīkojusies.

57.

Tāpat arī no šī tiesību akta 3. punkta netieši izriet, ka atbildīgās dalībvalsts noteikšana var zaudēt spēku. Proti, pārsūtīšanas, kura ir īstenota kļūdas dēļ, vai pārsūtīšanas lēmuma, kas ir atcelts pēc tā izpildes, gadījumā dalībvalstij, kas ir veikusi pārsūtīšanu, attiecīgā persona ir jāuzņem atpakaļ un tādējādi tā kļūst atbildīga par šīs personas aizsardzības pieteikuma izskatīšanu.

58.

Turklāt šīs regulas 19. pantā ir paredzēta dalībvalsts atbildības izbeigšanās tādu dažādu iemeslu dēļ kā uzturēšanās atļaujas izdošana, attiecīgās personas (labprātīgas vai piespiedu izraidīšanas lēmuma dēļ) neesamība dalībvalsts teritorijā vai, visbeidzot, attiecīgās personas patvēruma pieteikuma atsaukšana.

59.

Šie no regulas teksta un jurisprudences izrietošie elementi ļauj izslēgt, ka atbildīgās dalībvalsts noteikšana varētu tikt galīgi veikta ar pārsūtīšanas lēmumu, neatkarīgi no tā, vai tas ir vai nav izpildīts, lai gan tā var tikt apstrīdēta dažādos veidos, vai nu ceļot prasību, vai tāpēc, ka ir pagājis laiks un iestādes nav veikušas attiecīgās personas faktisku pārsūtīšanu. Pārsūtīšanas lēmuma apstrīdēšanai noteikti būs ietekme uz atbildīgās dalībvalsts noteikšanu.

60.

Atbildīgās dalībvalsts noteikšana nevar tikt uzskatīta par galīgi veiktu ar pārsūtīšanas lēmuma pieņemšanu, vēl jo vairāk tad, ja, kā tas ir šajā lietā, šis lēmums ir apstrīdēts un lietā vēl nav pieņemts galīgais nolēmums.

61.

Visbeidzot, tā kā apstākļi, kas ir vēlāki par pārsūtīšanas lēmumu, kā es ieteikšu turpmākajos punktos, ir jāņem vērā, veicot šī lēmuma likumības pārbaudi, ja tiem ir saistība ar sākotnējo atbildību, uz kuru ir balstīts minētais lēmums, tad atbildīgās dalībvalsts noteikšanai pārsūtīšanas brīdī nevar būt galīgs raksturs.

62.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ir jāierosina Tiesai atbildēt, ka ar patvēruma meklētāja pārsūtīšanas lēmumu dalībvalsts, kas ir atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu, noteikšanai netiek piešķirts galīgs raksturs.

63.

Tagad ir jāpauž nostāja par pārsūtīšanas lēmumu pārbaudes tiesā, ko īsteno valstu tiesas, apjomu. Precīzāk – iesniedzējtiesa būtībā lūdz Tiesu precizēt, vai attiecībā uz pārsūtīšanas lēmumiem īstenotajai pārbaudei tiesā ir jābūt balstītai uz faktisko situāciju pārsūtīšanas laikā vai uz tādu apstākļu vēlāku attīstību, kuriem ir vispārēja nozīme atbildīgās dalībvalsts noteikšanā, kā, piemēram, atpakaļuzņemšanas vai jaunas pārsūtīšanas termiņa beigas.

64.

Kā izklāstīju uz pirmo jautājumu sniedzamajā atbildē, pārsūtīšanas lēmums ir jāuzskata par atbildīgās dalībvalsts noteikšanas procedūras otro posmu. Šis lēmums tiek pieņemts, ievērojot atbildīgās dalībvalsts noteikšanu, kas tiek veikta, piemērojot Dublinas III regulas III nodaļā paredzētos objektīvos kritērijus, un šie divi lēmumi, kas nevar tikt aplūkoti autonomi, var tikt apstrīdēti atšķirīgu iemeslu dēļ un, izvirzot atšķirīgus pamatus.

65.

Iesākumā ir jāatgādina, ka atbildīgās dalībvalsts noteikšanas un līdz ar to pārsūtīšanas lēmums var nelabvēlīgi ietekmēt starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju intereses ( 20 ), tādēļ viņiem ir piešķiramas patiesas tiesību aizsardzības tiesā garantijas attiecībā uz šiem lēmumiem.

66.

Atbildot uz iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu, lai varētu uzskatīt, ka patvēruma meklētājiem obligāti tiktu atņemta viņu tiesību uz tiesību aizsardzību efektivitāte, ja apstākļi, kas ir vēlāki par pārsūtīšanu, būtu jāizslēdz no pārbaudes tiesā attiecībā uz pārsūtīšanas lēmuma likumību, it īpaši tādā situācijā, kāda ir pamatlietā, kurā pārsūtīšana tika īstenota, bet par to joprojām turpinās apstrīdēšanas process, lai gan attiecīgā persona ir atgriezusies dalībvalstī, kas veica tās pārsūtīšanu, ir jāatsaucas uz Dublinas III regulas preambulas 19. apsvērumu, kā arī tās 27. pantu.

67.

Proti, no šīs regulas preambulas 19. apsvēruma izriet, ka, lai nodrošinātu starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju tiesību efektīvu aizsardzību, būtu jānosaka juridiskās garantijas un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību attiecībā uz lēmumiem par pārsūtīšanu atbilstoši Hartas 47. pantam. Saskaņā ar šo preambulas apsvērumu šīs tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību būtu jāattiecina gan uz Dublinas III regulas piemērošanas pārbaudi, gan juridiskās un faktiskās situācijas pārbaudi dalībvalstī, uz kuru tiek pārsūtīts pieteikuma iesniedzējs. Ir tiesa, ka šajā regulā nav precizēts šādi iedibināto tiesību uz tiesību aizsardzību apjoms, bet tas var tikt izsecināts no šo tiesību normu teleoloģiskas interpretācijas. Turklāt būtu jābūt iespējai tāda paša veida argumentāciju piemērot, saskaroties ar atpakaļuzņemšanas vai jaunas pārsūtīšanas termiņa izbeigšanos.

68.

Kaut gan minētās regulas 7. pantā ir paredzēts, ka atbildīgās dalībvalsts noteikšana, piemērojot tās III nodaļā noteiktos objektīvos kritērijus, tiek veikta, pamatojoties uz faktisko situāciju, kāda bija pirmā starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniegšanas brīdī, pragmatiski ar šo tiesību normu nevar tikt izslēgta attiecīgās personas situācijas pēc šī noteicošā brīža novērtēšana starptautiskās aizsardzības atzīšanai un piešķiršanai, lemjot par pārsūtīšanas lēmuma likumību. Patiesi, situācija, kādā trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks bija pirms savas ieceļošanas Savienības teritorijā, ir noteicošā, lai viņam tiktu vai netiktu piešķirta viņa lūgtā aizsardzība. Bet citādi ir ar vērtējumu, kura dalībvalsts būs atbildīga par šī aizsardzības pieteikuma izskatīšanu un tātad – nepieciešamību īstenot pārsūtīšanu.

69.

Proti, pārsūtīšanas lēmuma likumības novērtēšana ir no starptautiskās aizsardzības piešķiršanas atšķirīga darbība. Pirmās no šīm darbībām veikšanai būtu jābūt saistītai ar prasību, ka tiek ņemti vērā apstākļi, kas ir vēlāki par pirmā starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniegšanu, un faktiskie apstākļi, kuri ir vēlāki par attiecīgās personas ieceļošanu dalībvalsts teritorijā, lai pēdējam minētajam būtu nodrošināta efektīva tiesību aizsardzība tiesā.

70.

Šajā ziņā no Dublinas III regulas preambulas 21. apsvēruma un 3. panta 2. punkta otrās daļas izriet, ka uz patvēruma meklētājiem attiecinātie uzņemšanas nosacījumi pieprasījumu saņēmušajā dalībvalstī ir jāņem vērā, izvērtējot pārsūtīšanas nepieciešamību, un attiecīgā gadījumā tie var būt šķērslis dalībvalsts atbildībai par pieteikuma izskatīšanu un tātad arī pārsūtīšanai, ja pastāv sistēmiski trūkumi patvēruma procedūrā un pieteikuma iesniedzēju uzņemšanas nosacījumos. Šie apstākļi obligāti ir jāvērtē pragmatiski un brīdī, kad tiesa lemj par pārsūtīšanas lēmuma apstrīdēšanu.

71.

Proti, šāds vērtējums nevar tikt veikts brīdī, kad tiek iesniegts starptautiskās aizsardzības pieteikums, – to veicot, ir jāņem vērā dalībvalstī, kura ir atbildīgā un uz kuru ir plānots pārsūtīt pieteikuma iesniedzēju, esošā faktisko apstākļu attīstība. Turklāt, ja, kā tas ir šajā lietā, pārsūtīšana jau ir īstenota, pieteikumu saņēmušajā dalībvalstī esošā faktiskā situācija nevar tikt izslēgta no minētā lēmuma likumības pārbaudes tiesā. Tāda pati pieeja ir jāpiemēro attiecībā uz jebkuru attīstību, kāda varētu būt notikusi laikposmā no pieteikuma iesniegšanas līdz brīdim, kad tiesa lemj par pārsūtīšanas apstrīdēšanu, kā, piemēram, atpakaļuzņemšanas vai jaunas pārsūtīšanas termiņa beigām.

72.

Turklāt šajā ziņā Tiesa jau ir spriedusi, ka Dublinas III regulas mērķis, kā izriet no tās preambulas 9. apsvēruma, tostarp ir veikt vajadzīgos ne vien Dublinas sistēmas efektivitātes, bet arī pieteikuma iesniedzējiem sniegtās aizsardzības uzlabojumus, kas tiek nodrošināts it īpaši ar efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, kura viņiem pienākas ( 21 ).

73.

Tāpat arī šajā ziņā ir atzīts, ka, lai pārliecinātos, ka pārsūtīšanas lēmums ir pieņemts, pareizi piemērojot Dublinas III regulā paredzētos atbildīgās dalībvalsts noteikšanas kritērijus, tiesai, kurā tiek izskatīta pārsūdzība, ir jābūt iespējai, cik vien iespējams, plaši pārbaudīt patvēruma meklētāja apgalvojumus ( 22 ). Tiesas ieskatā no Dublinas III regulas 22. panta izriet, ka uz šādu pieprasījumu sniedzamajai atbildei ir jābūt balstītai uz pierādījumu un netiešu pierādījumu pārbaudi, kas ļauj piemērot šīs regulas III nodaļā noteiktos kritērijus ( 23 ). Tāpat Tiesa ir atzinusi, ka Savienības likumdevējs, pieņemot Dublinas III regulu, ir paredzējis ne tikai organizatoriskus noteikumus, ar kuriem tiek regulētas vienīgi attiecības starp dalībvalstīm atbildīgās dalībvalsts noteikšanā, bet šajā procesā ir iesaistījis arī patvēruma meklētājus, liekot dalībvalstīm viņus informēt par atbildības kritērijiem, dot viņiem iespēju sniegt informāciju, kas ļautu piemērot šos kritērijus pienācīgi, un nodrošinot viņiem tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību attiecībā uz pārsūtīšanas lēmumu ( 24 ).

74.

Šīs tiesības noteikti zustu, ja pārbaude tiesā būtu jāattiecina tikai uz faktisko situāciju, kāda bija pārsūtīšanas izpildes brīdī, un no tās būtu paredzēts izslēgt par šo lēmuma pieņemšanu vēlāku apstākļu attīstību. Pamati, kuri var tikt izvirzīti, apstrīdot pārsūtīšanas lēmumu, nevar tikt reducēti tikai uz tiem, kas pastāvēja brīdī, kad tika pieņemts lēmums. Ir jābūt iespējai pārbaudi tiesā attiecībā uz pārsūtīšanas lēmumu un tā ietekmi paplašināt, to attiecinot uz vēlākiem apstākļiem. Šajā ziņā, lai novērtētu pārsūtīšanas likumību, ir jāņem vērā tādi elementi kā patvēruma meklētāju uzņemšanas apstākļi pieprasījumu saņēmušajā dalībvalstī vai termiņa izbeigšanās atpakaļuzņemšanai vai jaunai pārsūtīšanai, vēl jo vairāk tāpēc, ka šie uzņemšanas apstākļi vienā dalībvalstī var krasi atšķirties no citas dalībvalsts un būt atkarīgi no aktuālā migrācijas spiediena brīdī, kad tiesa pieņem nolēmumu.

75.

Turklāt Direktīvas 2013/32 preambulas 25. apsvērumā ir paredzēts, ka, lai pareizi noteiktu, vai pieteikuma iesniedzējiem ir tiesības uz alternatīvo aizsardzību, viņiem “vajadzētu būt efektīvai piekļuvei procedūrām, iespējai sadarboties un pienācīgi sazināties ar kompetentajām iestādēm, lai iesniegtu attiecīgos [viņu] lietas faktus, un pietiekamām procesuālām garantijām, lai virzītu [viņu] lietu visos procedūras posmos” ( 25 ). Lai gan, kā jau tika norādīts, starptautiskās aizsardzības piešķiršana ir no atbildīgās dalībvalsts noteikšanas un tātad no pārsūtīšanas lēmuma izdošanas nošķirta darbība, šajā norādē galu galā obligāti ir ietverta par pārsūtīšanas procedūru vēlāka stadija, jo šajā direktīvā ir noteikti piešķiršanas kritēriji lūgtai starptautiskai aizsardzībai, kas tiks izskatīta tikai vienā Savienības dalībvalstī, kā izriet no Dublinas III regulas, atkarībā no pārsūtīšanas vajadzībām un iespējām.

76.

Turklāt, lai gan minētās direktīvas 46. panta 1. punktā nav minēti pārsūtīšanas lēmumi, tā 3. punktā ir sniegta norāde uz lēmumu, kas attiecas uz starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējiem, pārbaudes tiesā apjomu. Tajā ir noteikts, ka pārbaudei ir jāattiecas gan uz faktu, gan tiesību sistēmas jautājumu pilnīgu un ex nunc pārbaudi vismaz attiecībā uz pārsūdzības procedūrām pirmās instances tiesā. Tā pati loģika vēl jo vairāk ir jāpiemēro pārsūtīšanas lēmumiem, ņemot vērā to ietekmi uz attiecīgo personu situāciju.

77.

Šo interpretāciju pamatot pieļauj arī Direktīvas 2013/32 40. panta 1. punkts, kurā ir paredzēts, ka, ja attiecīgā persona iesniedz papildu paziņojumus vai norāda ar turpmāko pieteikumu saistītus apstākļus, dalībvalstij tie ir jāizskata, veicot iepriekšējā pieteikuma vai tāda lēmuma izskatīšanu, kas ir pārsūdzības vai pārskatīšanas procesā, ciktāl kompetentās iestādes šajā ziņā var ņemt vērā un apsvērt visus apstākļus, kas ir pamatā turpmākajiem paziņojumiem vai turpmākajam pieteikumam.

78.

Visbeidzot, piedevām norādīšu, ka Patvēruma likuma, kas ir piemērojams šajā lietā, 77. pantā ir paredzēts, ka tiesa balstās uz faktisko un tiesisko situāciju, kāda bija pēdējās tiesas sēdes laikā vai brīdī, kad tiek pieņemts nolēmums. Tādējādi, piemērojot Vācijas valsts tiesības, no pārsūtīšanas lēmuma pārbaudes tiesā nevar tikt izslēgti starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja norādītie apstākļi, kas ir vēlāki par apstrīdēto lēmumu, pat ja Tiesai būtu jālemj, ka uz šo jautājumu attiecas dalībvalstu procesuālā autonomija, – taču šai interpretācijai es nekādi nepiekrītu, ņemot vērā Dublinas III regulas 27. panta tiesību normu obligāto raksturu.

79.

Tādējādi, ņemot vērā visus šos apstākļus, es uzskatu, ka pārbaudi tiesā, kas tiek veikta attiecībā uz pārsūtīšanas lēmumu, ir jābūt iespējai attiecināt tostarp uz tiesiskajiem un faktiskajiem apstākļiem, kuri ir vēlāki par apstrīdēto lēmumu, un tai ir jāietver nozīmīgo apstākļu iespējamā attīstība, lai noteiktu dalībvalstu atbildību par starptautiskās aizsardzības pieteikumu izskatīšanu.

80.

Visbeidzot ir jāatbild uz jautājumiem par kārtību, procedūrām un termiņiem, kas piemērojami tādai situācijai, kāda ir pamatlietā, kurā starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs savu pirmo patvēruma pieteikumu ir iesniedzis vienā dalībvalstī (šajā gadījumā – Itālijā), pēc tam atstājis šo dalībvalsti, lai atkārtoti lūgtu patvērumu citā dalībvalstī (šajā gadījumā – Vācijā), turpinājumā pēc pārsūtīšanas procedūras saskaņā ar Dublinas III regulu no otrās dalībvalsts (Vācijas) ir pārsūtīts uz pirmo dalībvalsti (Itāliju) un nelikumīgi atgriezies otrajā dalībvalstī (Vācijā), neiesniedzot jaunu starptautiskās aizsardzības pieteikumu, lai gan vēl notiek viņa pārsūtīšanas pārsūdzības process šīs dalībvalsts tiesās.

81.

Šajā kontekstā es izklāstīšu apsvērumus, kuru dēļ Tiesai tiks ierosināts atbildēt uz jautājumiem par kārtību, procedūrām un termiņiem tādējādi, ka dalībvalstīm ir jāpiemēro Dublinas III regulas normas, turklāt pirmā procedūra, kurā tiek noteikta dalībvalsts, kas ir atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu, nevar izraisīt vairākas pārsūtīšanas, jo tas varētu apdraudēt šajā regulā paredzēto obligāto noteikumu piemērošanu.

82.

Proti, nevar tikt pieļauts, ka dalībvalstis, saskaroties ar tādu situāciju kā pamatlietā, varētu apiet starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējiem piemērojamos noteikumus vai arī neievērot minētajā regulā paredzētos procedūras un termiņu aprēķināšanas noteikumus.

83.

Šajā ziņā Tiesai būs jāprecizē brīdis, sākot no kura sāks ritēt šajās tiesību normās paredzētie termiņi. Par termiņa sākumu būs jāierosina noteikt brīdi, kad sākotnējā pieprasījuma iesniedzēja dalībvalsts ir informēta par personas, kuras patvēruma pieteikums tiek izskatīts citā dalībvalstī, kas ir piekritusi šīs personas atpakaļuzņemšanai, klātbūtni savā teritorijā.

84.

Lai sniegtu valsts tiesai pēc iespējas lielu skaidrību, vispirms ir jāpievēršas kārtībai un procedūrām, kas ir jāievēro šajā kontekstā, lai pēc tam detalizēti izklāstītu termiņu aprēķināšanu.

85.

Jautājums par šajā gadījumā piemērojamo kārtību un procedūrām ir jānošķir no abiem iepriekšējiem jautājumiem, kas attiecās uz pirmo atbildīgās dalībvalsts noteikšanu un sākotnējo pārsūtīšanu ( 26 ). Tagad jautājums ir par attiecīgās personas situāciju, kad tā ir atgriezusies sākotnējās pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts teritorijā pēc tam, kad ir notikusi tās pirmā pārsūtīšana, par kuras likumību joprojām turpinās apstrīdēšanas process, un, kā savos apsvērumos norāda Komisija, neatkarīgi no šī apstākļa. Šī divu atšķirīgo posmu nošķiršana šajā lietā ( 27 ) ļaus labi izprast problēmas, kas ir jāatrisina.

86.

Var uzskatīt, ka pirmajā posmā, kas raksturo pamatlietas gadījumu, Dublinas III regulas normas ir piemērotas pareizi, radot pamatu pirmajam pārsūtīšanas lēmumam, kura apstrīdēšanas process vēl turpinās. Šajā kontekstā Tiesai tiek vienīgi prasīts precizēt procedūru, kas ir jāievēro pēc tam, kad attiecīgā persona ir nelikumīgi atgriezusies dalībvalsts teritorijā pēc veiksmīgi īstenotās pārsūtīšanas ( 28 ) uz dalībvalsti, kas ir atbildīga par viņa pieteikuma izskatīšanu.

87.

Tas atbilst tam, ko ir pieņemts saukt par starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja “sekundāro kustību”. Šī pārvietošanās ir kļuvusi visai izplatīta, un pret to ir jācīnās ( 29 ). Tomēr šī visai bieži sastopamā situācija nav tieši paredzēta tiesību normās, ar kurām tiek reglamentēta KEPS. A priori persona, uz ko attiecas pamatlieta, stadijā, kurā valsts tiesai būs jāpieņem nolēmums, nav parastā Dublinas III regulas tiesību normu piemērošanas situācijā tāpēc, ka tā ir atgriezusies sākotnējās pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts teritorijā ( 30 ).

88.

Tomēr no minētās regulas tiesību normām izriet, ka tā ir piemērojama pamatlietas gadījumam, un tas izslēdz citos tiesību aktos, kuros ir reglamentēta KEPS, ietvertās tiesību normas ( 31 ). Šajā ziņā tas, ka A. Hasan nelikumīgi atgriezās Vācijā – sākotnējā pieprasījuma iesniedzējā dalībvalstī, neietekmē tiesības, kādas ir piemērojamas viņam kā tādam starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējam vienā no Savienības dalībvalstīm ( 32 ), kurš citā dalībvalstī atrodas nelikumīgā situācijā. Ja attiecīgā persona būtu nelikumīgi šķērsojusi citas dalībvalsts robežu, rastos tādi paši jautājumi un uz viņu tiktu attiecinātas tās pašas tiesību normas.

89.

Šajos apstākļos ir jānorāda, ka Dublinas III regulas 23. un 24. pants, kas ir piemērojami pamatlietā, attiecas uz situācijām, kuras ir jānošķir. 23. pants attiecas uz personām, kas iesniedz jaunu pieteikumu dalībvalstī, uz kuru tās dodas, turpretim 24. pants ir jāpiemēro personām, kas dalībvalstī, kurā tās uzturas prettiesiski, neiesniedz jaunu pieteikumu ( 33 ).

90.

Taču šajā lietā nav strīda par to, ka A. Hasan, kad viņš nelikumīgi atgriezās Vācijā, neiesniedza jaunu patvēruma pieteikumu. Tādējādi un pretēji tam, kā gatavojas rīkoties iesniedzējtiesa, lai noteiktu, ko darīt attiecībā uz A. Hasan atrašanos Vācijas Federatīvās Republikas teritorijā, ir piemērojamas vienīgi šīs regulas 24. panta tiesību normas, un ar to ir izslēgta šī tiesību akta 23. panta, kā arī jebkura cita tiesību akta piemērošana ( 34 ).

91.

Proti, Dublinas III regulas 24. panta tiesību normu galvenais mērķis ir ļaut patvēruma meklētājiem panākt, lai viņu iesniegto starptautiskās aizsardzības pieteikumu izskata tikai viena dalībvalsts ( 35 ), pat tādā gadījumā, ja pieteikuma iesniedzējs nelikumīgi atrodas citā dalībvalstī.

92.

Tādējādi Tiesai tiek ierosināts uzskatīt, ka dalībvalstij, kuras teritorijā nelikumīgi atrodas pieteikuma iesniedzējs, ir jāīsteno tāda jauna pārsūtīšanas procedūra, kāda ir paredzēta šīs regulas 24. panta 2. punkta otrajā daļā. Saskaņā ar šo tiesību normu šai dalībvalstij trīs mēnešu termiņā ir jānosūta atpakaļuzņemšanas pieprasījums dalībvalstij, kuru tā uzskata par atbildīgu par pieteikuma izskatīšanu. Šīs tiesību normas 3. punktā ir norādīts, ka, ja šis termiņš beidzas, pirms atpakaļuzņemšanas pieprasījums tiek nosūtīts pieprasījuma saņēmējai valstij, pieprasījuma iesniedzējai dalībvalstij ir jādod attiecīgajai personai iespēja iesniegt jaunu starptautiskās aizsardzības pieteikumu. Kā savos apsvērumos pamatoti norāda Komisija, tas nevar radīt iespēju veikt jaunu pārsūtīšanu, pamatojoties uz agrāko lēmumu par atbildīgās dalībvalsts noteikšanu.

93.

Tādējādi Tiesai tiek ierosināts norādīt, ka attiecīgajā pamatlietā no jauna ir jāpiemēro minētās regulas 24. panta tiesību normas un tikai tās, un tas nozīmē, ka Vācijai ir jāiesniedz Itālijas iestādēm atpakaļuzņemšanas pieprasījums un ir jāievēro šajā tiesību normā paredzētie termiņi un procedūras.

94.

Attiecībā uz jautājumu par termiņu aprēķināšanu vispirms ir jāsniedz elementārs precizējums. Šajā kontekstā nekādā gadījumā netiks plaši iztirzāts jautājums par pirmā pārsūtīšanas akta pārsūdzības apturošo iedarbību, ņemot vērā, ka, izskatot šo jautājumu, mēs esam vēlākā stadijā par A. Hasan uzsākto pārsūtīšanas lēmuma pārsūdzības procesu, kas joprojām turpinās. Tomēr, ja vēl pieņemamais pārsūtīšanas lēmums tiktu apstrīdēts, tad būtu jāpiemēro tiesību normas saistībā ar šādas pārsūdzības apturošo iedarbību un ar tām tiktu pagarināts arī pārsūtīšanas izpildes termiņš.

95.

Tāpat arī vispirms ir jānorāda, ka, pieņemot tiesību normas attiecībā uz starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju pārsūtīšanu, Savienības likumdevējs ir vēlējies, lai pieteikuma iesniedzēju tiesībām noteiktie ierobežojumi tiktu īstenoti tikai stingri nepieciešamā robežās, vienlaikus gādājot par to, lai attiecīgo dalībvalstu iestādēm tiktu nodrošināti materiālie apstākļi, kas tām ļautu pareizi īstenot pārsūtīšanu ( 36 ). Izmantojot termiņu aprēķināšanu, dalībvalstīm ir jānodrošina pietiekami līdzekļi, kas ļautu praktiski organizēt starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju pārsūtīšanu uz dalībvalsti, kas ir par to atbildīga ( 37 ). Šajā nolūkā likumdevējs termiņa sākumu nosaka no brīža, kad par pārsūtīšanas turpmāku īstenošanu ir panākta vienošanās un tā ir nodrošināta un kad atliek tikai noteikt minētās pārsūtīšanas praktisko kārtību.

96.

Šajā kontekstā Savienības likumdevējs ir uzskatījis, ka sešas nedēļas ir saprātīgs termiņš, kas vajadzīgs, lai praktiski organizētu pārsūtīšanu. Termiņu aprēķināšanai ir faktiski jānodrošina dalībvalstīm šis objektīvais sešu nedēļu termiņš, lai noteiktu šīs pārsūtīšanas praktisko kārtību, sākot no brīža, kad šī īstenošana kļūst iespējama ( 38 ).

97.

Saskaņā ar Dublinas III regulas 24. panta 2. punkta pēdējo daļu termiņš pārsūtīšanas procedūras īstenošanai, ja attiecīgā persona nav iesniegusi jaunu pieteikumu, ir trīs mēneši no brīža, kad ir uzzināts par citas dalībvalsts atbildību. Attiecinot to uz pamatlietu, no šīs tiesību normas izriet, ka šis termiņš sākas no brīža, kad ir uzzināts par attiecīgās personas atgriešanos pieprasījuma iesniedzējā dalībvalstī.

98.

Šajā momentā jaunam sešu nedēļu termiņam pārsūtīšanas nolūkā, manuprāt, ir jāsākas no brīža, kad pieprasījumu saņēmusī dalībvalsts piekrīt atpakaļuzņemšanas pieprasījumam ( 39 ), vai attiecīgā gadījumā no brīža, kad pārsūtīšanas lēmuma pārsūdzībai vai šī lēmuma pārskatīšanai, kā tas izriet no šīs regulas 28. panta 3. punkta trešās daļas, vairs nav apturošas iedarbības. Proti, nav izslēgts, ka pieteikuma iesniedzējs jauno pārsūtīšanas lēmumu no jauna pārsūdz. Turklāt likumdevējs minētās regulas 28. pantā precizē, ka pārsūtīšanai ir jātiek īstenotai “cik drīz vien praktiski iespējams” ( 40 ), un tas netieši norāda uz tāda iepriekšēja lēmuma esamību, kurā ir noteikts pieteikuma iesniedzēja pārsūtīšanas no pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts uz atbildīgo dalībvalsti princips un kurš nav apstrīdams. Lai varētu sākties objektīvais termiņš, pārsūtīšanai vairs nedrīkst traucēt neviens šķērslis.

99.

Šī termiņu aprēķināšana nav šķērslis, lai pareizi piemērotu Direktīvas 2013/32 31. panta 3. punktu, kurā ir paredzēts sešu mēnešu termiņš, lai tiktu pabeigta starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanas procedūra, sākot no brīža, kad attiecīgā persona atrodas dalībvalsts, kas ir atbildīga par šo izskatīšanu, teritorijā un kompetentā iestāde par viņu ir uzņēmusies atbildību, vēl jo vairāk tāpēc, ka šīs tiesību normas c) apakšpunktā ir paredzēts, ka kavēšanās pieteikuma izskatīšanā var nepārprotami būt saistīta ar to, ka pieteikuma iesniedzējs nav ievērojis savus pienākumus, it īpaši attiecībā uz viņa ierašanos iestādēs, kuru kompetencē ir pieteikuma izskatīšana. Tādējādi apstāklis, ka pieteikuma iesniedzējs atstāj dalībvalsti, kas ir atbildīga par viņa patvēruma pieteikuma izskatīšanu, izņēmuma kārtā ļauj attaisnot šī pieteikuma izskatīšanas parastā termiņa pārsniegšanu.

100.

Turklāt ir jānorāda, ka ir jāuzskata, ka pieprasījuma saņēmējai dalībvalstij ir pienākums uzņemt atpakaļ attiecīgo personu atbilstoši Dublinas III regulas 18. panta 1. punkta b) apakšpunkta, 18. panta 2. punkta, kā arī 20. panta 5. punkta tiesību normām, ja, ņemot vērā termiņu izbeigšanos un jauno atpakaļuzņemšanas pieprasījumu, šī dalībvalsts ir jāuzskata par atbildīgu par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu.

101.

Man šķiet, ka atšķirīga interpretācija no tās, kura ir ieteikta šajos secinājumos, būtu pretrunā nozīmei, kāda ir jāpiešķir šīs regulas obligātajām un tieši piemērojamajām tiesību normām, kā arī Savienības regulām piemītošajam saistošajam spēkam. Šajā ziņā ir jāuzsver, ka dalībvalstis nedrīkst izvairīties no minētās regulas atbilstīgo normu piemērošanas pienākuma, aizbildinoties ar to, ka starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs esot kļūdas dēļ atstājis dalībvalsts, kas ir atbildīga par viņa pieteikuma izskatīšanu, teritoriju pēc tam, kad viņš ir pārsūtīts saskaņā ar procedūru, kuras likumība joprojām tiek izskatīta. Proti, pat gadījumā, ja trešās valsts valstspiederīgais, kurš iesniedz vairākus starptautiskās aizsardzības pieteikumus, ļaunprātīgi izmanto tiesības, attiecīgajām dalībvalstīm ir obligāti jāpiemēro Dublinas III regulas tiesību normas. Šī interpretācija ļauj vislabāk saskaņot Savienības likumdevēja izvirzītos mērķus.

102.

Tāpat arī pretrunā šiem mērķiem būtu ļaut patvēruma meklētājiem ietekmēt par viņu pieteikumu izskatīšanu atbildīgās dalībvalsts noteikšanu, pieļaujot, ka viņu sekundārā kustība vai personīgā rezidences valsts izvēle izraisa jebkādas sekas ( 41 ). Tā kā atbildīgās dalībvalsts noteikšana ir pēc būtības objektīvs process, nevar tikt ņemta vērā attiecīgo personu izvēle vai vēlmes ( 42 ), tomēr tas nedrīkst izraisīt nepietiekamu viņu tiesību garantēšanu.

103.

Turklāt ātras aizsardzības pieteikumu izskatīšanas mērķis, kas tiek sasniegts ar ātru atbildīgās dalībvalsts noteikšanu, ir jālīdzsvaro ar to, ka jaunu pārsūtīšanu iespējamība, protams, palēnina pieteikumu izskatīšanu, bet tā uz pieteikuma iesniedzējiem atstāj arī preventīvu ietekmi, ļaujot ierobežot sekundāro kustību ( 43 ).

104.

Šajā ziņā atbildībai ir jāļauj dominēt pār solidaritāti starp dalībvalstīm aizsardzības pieteikumu izskatīšanā, zinot, ka šajā jomā piemērojamajās tiesību normās nav izslēgts, ka patvēruma meklētāji tiek aizturēti viņu pieteikuma izskatīšanai stingri nepieciešamā laikposmā dalībvalstī, kurai par to ir jāuzņemas atbildība.

105.

Ņemot vērā iepriekš minētos apstākļus, ir jāuzskata, ka dalībvalsts, kuras teritorijā atrodas pieteikuma iesniedzējs, rīcībā ir trīs mēnešu termiņš, sākot no brīža, kad ir uzzināts par attiecīgās personas uzturēšanos tās teritorijā, lai iesniegtu atpakaļuzņemšanas pieprasījumu dalībvalstij, kas ir atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu. Pēc šīs dalībvalsts iestāžu klusējot vai skaidri izteiktas piekrišanas pārsūtīšana ir jāizpilda sešu nedēļu laikā vai attiecīgā gadījumā sešu nedēļu laikā pēc pārsūtīšanas lēmuma pārsūdzības vai tās apturošās iedarbības noraidīšanas.

106.

Ņemot vērā atbildes, kas ir sniegtas uz šiem trim jautājumiem, kas būtībā ir iesniedzējtiesas formulētā lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatā, nav jāpauž nostāja par citiem Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa) izvirzītajiem pieņēmumiem tās lēmumā lūgt prejudiciālu nolēmumu.

107.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, es ierosinu Tiesai uz Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa, Vācija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi: