—

Banco Primus SA vārdā – E. Vázquez Martín, abogado,

—

Spānijas valdības vārdā – M. J. García‑Valdecasas Dorrego, pārstāve,

—

Eiropas Komisijas vārdā – J. Baquero Cruz un M. van Beek, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Padomes 1993. gada 5. aprīļa Direktīvas 93/13/EEK par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos (OV 1993, L 95, 29. lpp.) interpretāciju.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Banco Primus SA un M. Jesús Gutiérrez García saistībā ar piedziņas vēršanu uz otrā minētā valdījumā esošo ķīlas priekšmetu, kas tika ieķīlāts Banco Primus izsniegtā kredīta nodrošinājumam.

3

Direktīvas 93/13 preambulas sešpadsmitajā un divdesmit ceturtajā apsvērumā ir noteikts:

“tā kā [..] pārdevēju vai piegādātāju var uzskatīt par godprātīgu, ja tas izturas godīgi un līdzvērtīgi pret otru līguma pusi, kuras likumīgās intereses tam jāņem vērā.”

[..]

tā kā dalībvalstu tiesām un administratīvām iestādēm jābūt to rīcībā adekvātiem un efektīviem līdzekļiem, lai novērstu tālāku negodīgu noteikumu piemērošanu patērētāju līgumos”.

4

Šīs direktīvas 1. panta 1. punktā ir noteikts:

“Šīs direktīvas mērķis ir saskaņot dalībvalstu normatīvus un administratīvus aktus, kas attiecas uz negodīgiem noteikumiem līgumos, ko slēdz starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju.”

5

Minētās direktīvas 3. panta formulējums ir šāds:

“1.   Līguma noteikumu, par kuru nebija [nav bijusi] atsevišķas apspriešanās, uzskata par negodīgu, ja, pretēji prasībai pēc godprātības [labticības prasībai], tas rada ievērojamu nelīdzsvarotību pušu tiesībās un pienākumos, kas izriet no līguma, un tas notiek par sliktu patērētājam.

2.   Noteikumu vienmēr uzskata par tādu, par kuru nebija [nav bijusi] atsevišķas apspriešanās, ja tas sastādīts jau iepriekš un patērētājam tādēļ nav bijusi iespēja iespaidot to saturu, jo īpaši saistībā ar iepriekš noformulētiem standartlīgumiem.

[..]”

6

Saskaņā ar Direktīvas 93/13 4. pantu:

“1.   Neskarot 7. pantu, līguma noteikuma negodīgumu novērtē, ņemot vērā preču vai pakalpojumu raksturu, attiecībā uz ko līgums noslēgts, un atsaucoties uz visiem apstākļiem līguma slēgšanas brīdī, kas ar to bijuši saistīti, kā arī visiem pārējiem līguma noteikumiem vai citu līgumu, no kā tas ir atkarīgs.

2.   Noteikumu negodīguma novērtējums neattiecas ne uz līguma galvenā priekšmeta definīciju, ne arī ar cenas un atlīdzības atbilstīgumu pakalpojumiem vai precēm, kas par to saņemtas, ciktāl šie noteikumi ir vienkāršā, skaidri saprotamā valodā.”

7

Šīs direktīvas 6. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Dalībvalstis nosaka, ka negodīgi noteikumi, kas izmantoti pārdevēja vai piegādātāja ar patērētāju noslēgtā līgumā, atbilstoši savas valsts tiesību aktiem nav saistoši patērētājam un ka līgums pie tādiem pašiem noteikumiem turpina pusēm būt saistošs, ja tas var pastāvēt bez negodīgajiem noteikumiem.”

8

Saskaņā ar minētās direktīvas 7. panta 1. punktu:

“Dalībvalstis nodrošina, ka patērētāju un konkurentu interesēs pastāv adekvāti un efektīvi līdzekļi, lai novērstu negodīgu noteikumu ilgstošu izmantošanu pārdevēju vai piegādātāju ar patērētājiem noslēgtos līgumos.”

9

2000. gada 7. janvāraLey 1/2000 de Enjuiciamiento Civil (Likums 1/2000 par Civilprocesa kodeksu, 2000. gada 8. janvāraBOE Nr. 7, 575. lpp.) tika grozīts ar 2013. gada 14. maijaLey 1/2013, de medidas para reforzar la protección a los deudores hipotecarios, reestructuración de deuda y alquiler social (Likums 1/2013 par ķīlas devēju aizsardzības stiprināšanas pasākumiem, parādu restrukturizāciju un sociālo īri, 2013. gada 15. maijaBOE Nr. 116, 36373. lpp.), pēc tam ar 2013. gada 28. jūnijaReal Decreto‑ley 7/2013 de medidas urgentes de naturaleza tributaria, presupuestarias y de fomento de la investigación, el desarrollo y la innovación (Karaļa dekrētlikums 7/2013 par steidzamiem nodokļu un finanšu pasākumiem un pētījumu, attīstības un inovāciju veicināšanu, 2013. gada 29. jūnijaBOE Nr. 155, 48767. lpp.), savukārt vēl pēc tam – ar 2014. gada 5. septembraReal Decreto‑ley 11/2014, de medidas urgentes en materia concursal (Karaļa dekrētlikums 11/2014 par steidzamiem pasākumiem maksātnespējas gadījumā, 2014. gada 6. septembraBOE Nr. 217, 69767. lpp.) (turpmāk tekstā – “LEC”).

10

LEC 695. pantā, kas attiecas uz procedūru iebildumu izteikšanai par piedziņas vēršanu uz hipotēku, ir noteikts:

“1.   Šajā nodaļā minētajās procedūrās iebildumi pret izpildi, ko iesniedzis parādnieks, tiek pieņemti tikai tad, ja tie ir pamatoti ar kādu no šādiem pamatiem

[..]

[..]

4.   Nolēmums, ar kuru [..] noraida iebildumus atbilstoši šī panta 1. punkta 4) apakšpunktam, var tikt pārsūdzēts.

Atskaitot šo gadījumu, nolēmumi par šajā pantā minētajiem iebildumiem nav nekādi pārsūdzami un to tiesiskās sekas attiecas tikai un vienīgi uz to izpildes procesu, kurā tie ir pieņemti.”

11

Atbilstoši LEC 556. panta 1. punktam iebildumi kāda no LEC 695. pantā minēto iemeslu dēļ ir jāceļ desmit dienu laikā no rīkojuma par izpildi paziņošanas dienas.

12

Saskaņā ar LEC 557. panta 1. punktu, kas attiecas uz procedūru iebildumu izteikšanai par izpildi, kura balstīta uz prettiesiskiem vai patvaļīgiem rīkojumiem:

“Ja izpilde tiek noteikta saskaņā ar rīkojumiem, kas paredzēti 517. panta 2. punkta 4), 5), 6) un 7) apakšpunktā, kā arī saskaņā ar citiem 517. panta 2. punkta 9) apakšpunktā paredzētajiem dokumentiem, kam ir izpildes spēks, parādnieks var pret to iebilst šajā pantā paredzētajā termiņā un kārtībā vienīgi tad, ja tas atsaucas uz vienu no šādiem pamatiem:

[..]

13

Saskaņā ar LEC 693. panta 2. punktu attiecībā uz parādu, kas maksājami pa daļām, pirmstermiņa samaksu:

“Visu maksājamo summu, ko veido pamatsumma un procenti, aizdevējs var pieprasīt tad, ja ir vienošanās par to, ka tiks veikta pilnīga samaksa gadījumā, ja netiks veikti vismaz trīs ikmēneša maksājumi un parādnieks nebūs izpildījis savu maksājuma pienākumu, vai arī maksājumu skaits būs tāds, ka var uzskatīt, ka parādnieks nav izpildījis savus pienākumus laika posmā, kas atbilst vismaz trīs mēnešiem, un šī vienošanās būs iekļauta dokumentā, ar kuru ir uzlikta hipotēka.”

14

Likuma 1/2013 pirmajā pārejas noteikumā ir noteikts:

“Šis likums ir piemērojams tiesas un ārpustiesas izpildes procesiem, kuri, šim likumam stājoties spēkā, attiecas uz piedziņu uz ieķīlātu lietu un kuros vēl nav uzsākta lēmuma par izlikšanu izpildes procedūra.”

15

Saskaņā ar minētā likuma ceturto pārejas noteikumu:

16

Turklāt LEC 136. pantā ir paredzēts:

“Ja ir beidzies procesuālās darbības īstenošanai paredzētais termiņš, iestājas noilgums un tiek zaudēta iespēja īstenot attiecīgo darbību. Kad termiņš ir beidzies, sekretārs izdod rīkojumus par piemērojamiem pasākumiem vai informē tiesu, lai tā pieņem attiecīgu nolēmumu.”

17

LEC 207. panta 3. un 4. punktā ir piebilsts:

“3.   Galīgi nolēmumi iegūst res judicata spēku un katrā ziņā ir saistoši tiesai, kurā ir notikusi tiesvedība, kuras ietvaros tie ir pieņemti.

4.   Nolēmums, kas, beidzoties tā pārsūdzēšanas termiņiem, nav ticis pārsūdzēts, ir galīgs un iegūst res judicata spēku, būdams katrā ziņā saistošs tiesai, kurā ir notikusi tiesvedība, kuras ietvaros tas ir pieņemts.”

18

2008. gada 12. jūnijāBanco Primus piešķīra J. Gutiérrez García aizdevumu, par kuru tika sniegts hipotekārais nodrošinājums, hipotēku uzliekot viņa mājoklim. Šis aizdevums tika piešķirts uz 47 gadiem, un tā samaksa tika sadalīta 564 ikmēneša maksājumos. Pēc septiņiem secīgu maksājumu kavējumiem 2010. gada 23. martā, piemērojot kredītlīguma 6.bis punktu, tika izdots paziņojums par pirmstermiņa aizdevuma samaksu. Banco Primus pieprasīja samaksāt visu pamatsummu un procentus, nokavējuma procentus, kā arī atlīdzināt dažādus izdevumus. Tā arī uzsāka ieķīlātā nekustamā īpašuma pārdošanu izsolē. Tā kā izsolē 2011. gada 11. janvārī neviens nepiedalījās, iesniedzējtiesa ar 2011. gada 21. marta izpildes lēmumu nekustamo īpašumu piešķīra Banco Primus par summu, kas atbilst 50 % no tās vērtības. 2011. gada 6. aprīlīBanco Primus pieprasīja uz šo nekustamo īpašumu lietošanas tiesības. Šī lietošanas tiesību piešķiršana tika atlikta trīs secīgu blakusprasību dēļ: blakusprasība, kuras rezultātā tika pieņemts 2013. gada 12. jūnija rīkojums, kurā tika uzskatīts, ka kredītlīguma 6. punkts ir negodīgs noteikums par nokavējuma procentiem. Pieņemot 2014. gada 8. aprīļa lēmumu, tika izbeigta trešā blakus tiesvedība par izlikšanas no mājokļa pasākuma apturēšanu.

19

2014. gada 11. jūnijāJ. Gutiérrez García iesniedzējtiesā cēla iebildumus pret piedziņas vēršanas uz ķīlas priekšmetu procedūru īpašā kārtībā, atsaucoties uz kredītlīguma 6. punktā ietverto negodīgo noteikumu par nokavējuma procentiem.

20

Pēc šiem iebildumiem iesniedzējtiesa, ar 2014. gada 16. jūnija lēmumu apturējusi izlikšanas procedūru, norādīja, ka šaubas esot par dažu kredītlīguma noteikumu ļaunprātīgo raksturu Direktīvas 93/13 izpratnē, kas nav saistītas ar nokavējuma procentiem, proti:

21

Katrā ziņā, pirmkārt, šī tiesa konstatēja, ka J. Gutiérrez García izvirzītie iebildumi ir novēloti un ka tie esot tikuši iesniegti pēc noilguma termiņā beigām, kas noteikts Likuma 1/2013 ceturtajā pārejas noteikumā.

22

Otrkārt, iesniedzējtiesa secināja, ka LEC 207. pants, kurā noregulēts princips par res judicata spēku, nepieļauj atkārtotu pamatlietā aplūkotā līguma noteikumu negodīguma vērtējumu, jo tā likumība Direktīvas 93/13 kontekstā esot tikusi vērtēta 2013. gada 12. jūnija lēmuma ietvaros, kas ir galīgi stājies spēkā.

23

Turklāt iesniedzējtiesa norāda, ka, pat pieņemot, ka pamatlietā aplūkotā līguma noteikumu 6.bis punkts būtu jāatzīst par negodīgu, Tribunal Supremo (Augstākā tiesa, Spānija) judikatūra tai aizliedzot šo klauzulu atzīt par spēkā neesošu un no tās atkāpties, jo Banco Primus to neesot piemērojusi faktu norises laikā, bet esot pildījusi LEC 693. panta 2. punktā noteikto, sagaidot septiņu ikmēneša maksājumu kavējumu, lai pēc tam paziņotu par pirmstermiņa aizdevuma atmaksu.

24

Tādējādi, lai Direktīvas 93/13 kontekstā noteiktu savu pilnvaru tvērumu, iesniedzējtiesa, pirmkārt, šaubās par Likuma 1/2013 ceturtā pārejas noteikuma saderīgumu ar šo direktīvu un, otrkārt, jautā, vai tādā kā pamatlietā aplūkotā kompleksā piedziņas vēršanas uz ķīlas priekšmetu procedūrā ar minēto direktīvu, neraugoties uz LEC 207. pantā noteikto, tiek noteikts pienākums pēc savas ierosmes atkārtoti izvērtēt tos līguma noteikumus, kuri jau tika analizēti Direktīvas 93/13 kontekstā lēmumā, kas ir ieguvis res judicata spēku. Treškārt, šī tiesa arī vēlas saņemt precizējumus par pamatlietā aplūkotā līguma 3. un 6.bis punkta ļaunprātīgā rakstura vērtēšanas kritērijiem un par sekām, kas izriet no šī negodīgā rakstura.

25

Šādos apstākļos Juzgado de Primera Instancia no2 de Santander (Santanderas pirmās instances tiesa Nr. 2) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

26

Iesniedzējtiesa ir lūgusi Tiesu izskatīt lietu paātrinātā tiesvedībā saskaņā ar Tiesas Reglamenta 105. panta 1. punktu. Šo lūgumu Tiesas priekšsēdētājs noraidīja ar 2014. gada 11. novembra rīkojumu Banco Primus (C‑421/14, nav publicēts, EU:C:2014:2367), tostarp tādēļ, kā iesniedzējtiesa ar 2014. gada 29. septembra vēstuli bija informējusi Tiesu, ka šī tiesa ir apturējusi izpildes procedūru, pieņemot 2014. gada 16. jūnija lēmumu, un tādējādi J. Gutiérrez García nedraud briesmas zaudēt savu mājokli.

27

Savos rakstveida apsvērumos Spānijas valdība apstrīd uzdoto jautājumu pieņemamību, jo Tiesas atbildes iesniedzējtiesai neesot noderīgas, lai rastu risinājumu strīdā, kuru tā izskata. Faktiski piedziņas vēršana uz ķīlas priekšmetu esot galīgi pabeigta un šī tiesa saistībā ar šo vairs nevarot pieņemt nekādus pasākumus, jo tā ir pabeigusi izpildes procedūru, izdodot tādu rīkojumu par parādnieka un iemītnieku izlikšanu no mājokļa, kas 2014. gada 8. aprīlī ir ieguvis res judicata spēku.

28

Banco Primus skaidri nenorāda uz lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu nepieņemamību, taču min analoģiskus argumentus, uz kuriem ir balstīta šī nepieņemamība.

29

Šajā ziņā vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 267. pantā noteiktās procedūras ietvaros, kuras pamatā ir funkciju sadale starp valsts tiesām un Tiesu, tikai valsts tiesas kompetencē ir konstatēt un novērtēt pamatlietas faktus, kā arī interpretēt un piemērot valsts tiesības. Tāpat vienīgi valsts tiesai, kura iztiesā lietu un kurai jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ir jāizvērtē, ņemot vērā lietas īpatnības, gan Tiesai uzdodamo jautājumu nepieciešamība, gan to atbilstība. Tādēļ, ja uzdotie jautājumi attiecas uz Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir jālemj (spriedums, 2012. gada 14. jūnijs, Banco Español de Crédito, C‑618/10, EU:C:2012:349, 76. punkts un tajā minētā judikatūra).

30

Tādējādi valsts tiesas iesniegto lūgumu Tiesa var noraidīt tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar pamatlietas faktisko situāciju vai tās priekšmetu, vai arī gadījumos, kad izvirzītā problēma ir hipotētiska vai kad Tiesai nav zināmi faktiskie vai juridiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (spriedums, 2012. gada 14. jūnijs, Banco Español de Crédito, C‑618/10, EU:C:2012:349, 77. punkts un tajā minētā judikatūra).

31

Tā tas nav šajā gadījumā.

32

Faktiski – kā to savu secinājumu 30. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts – no iesniedzējtiesas iesniegto valsts tiesību aktu formulējuma izriet, ka pamatlietā aplūkotā piedziņas vēršanas pret ķīlas priekšmetu procedūra nav izbeigta un ka tā turpinās tik ilgi, kamēr izpildītājs nav atguvis nekustamo īpašumu, ko savos rakstveida secinājumos apstiprināja Spānijas valdība. Tā Likuma 1/2013 ceturtajā pārejas noteikumā ir paredzēts, ka šis likums “ir piemērojams visām izpildes procedūrām, kas nav pabeigtas ar nekustamā īpašuma nodošanu pircēja īpašumā”.

33

Šajos apstākļos un ņemot vērā to, ka Tiesai ir jāsniedz iesniedzējtiesai noderīga atbilde, kas tai ļauj iztiesāt lietu, kura ir tas izskatīšanā (skat. spriedumus, 2000. gada 28. novembris, Roquette Frères, C‑88/99, EU:C:2000:652, 18. punkts, un 2010. gada 11. marts, Attanasio Group, C‑384/08, EU:C:2010:133, 19. punkts), Spānijas valdības minētie argumenti nav pamats acīmredzamam faktam, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar pamatlietā aplūkotā strīda faktisko situāciju vai pamatlietas priekšmetu.

34

Tādējādi un ar nosacījumu, ka katrs no prejudiciālajiem tiek izvērtēts atsevišķi, šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir jāatzīst par pieņemamu.

35

Uzdodama pirmo, otro un trešo jautājumu, kas jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 93/13 6. un 7. pants nepieļauj tādu valsts tiesību normu kā Likuma. 1/2013 ceturtais pārejas noteikums kā strīdīgais pārejas noteikums, saskaņā ar kuru patērētāji, pret kuriem piedziņas vēršanas uz ķīlas priekšmetu procedūra tikusi uzsākta, bet nav tikusi pabeigta pirms šī likuma stāšanās spēkā, var īstenot savas tiesības iebildumu celšanai pret šo piespiedu izpildi, pamatojoties uz to, ka līguma noteikumi ir negodīgi, vien mēneša laikā, sākot no nākamās dienas pēc tās, kad publicēts šis likums. Minētā tiesa arī jautā, vai ar šo direktīvu tai tiek noteikts pēc savas ierosmes izvērtēt līguma noteikumu ļaunprātīgo raksturu, kas jau Direktīvas 93/13 kontekstā ir ticis analizēts galīgā tiesas lēmumā, neraugoties uz valsts procesuālajiem noteikumiem, ar ko tiek īstenots res judicata princips.

36

Saistībā ar jautājumu par to, vai Direktīvas 93/13 6. un 7. pants nepieļauj tādu valsts tiesību normu kā Likuma 1/2013 ceturtais pārejas noteikums, ir jāuzsver, ka šo jautājumu Tiesa jau ir izskatījusi un uz to sniegusi apstiprinošu atbildi 2015. gada 29. oktobra spriedumā lietā BBVA (C‑8/14, EU:C:2015:731).

37

It īpaši no šī sprieduma izriet, ka Likuma 1/2013 ceturtais pārejas noteikums, paredzot, ka patērētājiem, pret kuriem piedziņas vēršanas uz ķīlas priekšmetu procedūra tikusi uzsākta pirms šī likuma stāšanās spēkā un nav tikusi pabeigta šajā datumā, tiek noteikts viena mēneša noilguma termiņš, sākot no nākamās dienas pēc tās, kad publicēts minētais likums, iebildumu celšanai pret piespiedu izpildi, pamatojoties uz to, ka līguma noteikumi, iespējams, ir negodīgi, nav tāds, kas šiem patērētājiem garantētu pilnīgu šo termiņa izmantošanu un tādējādi efektīvu viņu tiesību īstenošanu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2015. gada 29. oktobris, BBVA, C‑8/14, EU:C:2015:731, 39. punkts).

38

Turklāt pamatlietā no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka 2013. gada 12. jūnija lēmumā, kurš ir kļuvis galīgs, iesniedzējtiesa pamatlietā aplūkoto līgumu jau ir vērtējusi Direktīvas 93/13 kontekstā un nospriedusi, ka tā 6. punkts par nokavējuma procentiem ir negodīgs.

39

Šajā kontekstā iesniedzējtiesa uzdod jautājumu, vai Direktīva 93/13 nepieļauj tādu valsts tiesību normu, kāda ir LEC 207. pants, saskaņā ar kuru ir pēc savas ierosmes aizliegti līguma noteikumi, kuri jau ir tikuši vērtēti tiesvedībā, kas ir noslēgusies ar lēmumu, kam ir res judicata spēks.

40

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ar Direktīvu 93/13 ieviestā aizsardzības sistēma ir balstīta uz domu, ka patērētājs salīdzinājumā ar komersantu ir vājākā pozīcijā gan attiecībā uz iespēju risināt sarunas, gan attiecībā uz informētības līmeni (skat. tostarp spriedumu, 2014. gada 17. jūlijs, Sánchez Morcillo un Abril García, C‑169/14, EU:C:2014:2099, 22. punkts un tajā minētā judikatūra).

41

Ņemot vērā šādu vājāku pozīciju, šīs direktīvas 6. panta 1. punktā ir paredzēts, ka negodīgi noteikumi patērētājiem nav saistoši. Tā ir imperatīva norma, kas ir vērsta uz to, lai formālo līdzsvaru, kas līgumā nodibināts starp līgumslēdzēju pušu tiesībām un pienākumiem, aizstātu ar patiesu līdzsvaru, kas var atjaunot minēto pušu vienlīdzību (it īpaši skat. spriedumus, 2014. gada 17. jūlijs, Sánchez Morcillo un Abril García, C‑169/14, EU:C:2014:2099, 23. punkts, kā arī 2016. gada 21. decembris, Gutiérrez Naranjo u.c., C‑154/15, C‑307/15 un C‑308/15, EU:C:2016:980, 53. un 55. punkts).

42

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šis noteikums ir jāuzskata par normu, kas ir ekvivalenta valsts normai, kurai valsts tiesību sistēmā ir imperatīvas normas statuss (it īpaši skat. spriedumus, 2009. gada 6. oktobris, Asturcom Telecomunicaciones, C‑40/08, EU:C:2009:615, 51. un 52. punkts, kā arī 2016. gada 21. decembris, Gutiérrez Naranjo u.c., C‑154/15, C‑307/15 un C‑308/15, EU:C:2016:980, 54. punkts).

43

Šajā ziņā Tiesa jau vairākkārt ir nospriedusi, ka valsts tiesai pēc savas ierosmes ir jāvērtē Direktīvas 93/13 piemērošanas jomā ietilpstoša līguma noteikuma ļaunprātīgais raksturs un, to veicot, ir jāizlīdzina starp patērētāju un komersantu pastāvošā nelīdzsvarotība, ja tās rīcībā ir vajadzīgais tiesiskais un faktiskais pamatojums (it īpaši skat. spriedumus, 2013. gada 14. marts, Aziz, C‑415/11, EU:C:2013:164, 46. un minētā judikatūra, kā arī 2016. gada 21. decembris, Gutiérrez Naranjo u.c., C‑154/15, C‑307/15 un C‑308/15, EU:C:2016:980, 58. punkts).

44

Katrā ziņā, kā norādīts šī sprieduma 38. punktā, šajā gadījumā valsts tiesa pamatlietā aplūkoto līgumu jau ir vērtējusi Direktīvas 93/13 kontekstā, kas ir vērtējums, saskaņā ar kuru tā pieņēma lēmumu ar res judicata spēku un konstatēja, ka viens no šī līguma noteikumiem ir negodīgs.

45

Šajos apstākļos ir jānosaka, vai prasība aizstāt formālo līdzsvaru, ko līgums nodibina starp līgumslēdzēju pušu tiesībām un pienākumiem, ar reālu līdzsvaru, kas var atjaunot minēto pušu vienlīdzību, uzliek iesniedzējtiesai pienākumu pēc savas ierosmes šo līgumu izvērtēt no jauna, neraugoties uz valsts procesuālajām normām, ar kurām tiek īstenots res judicata princips.

46

Šajā ziņā vispirms ir jāatgādina, ka res judicata princips ir nozīmīgs gan Savienības tiesību sistēmā, gan valstu tiesību sistēmās. Tiesai jau ir bijusi iespēja precizēt, ka, lai nodrošinātu gan tiesību un tiesisko attiecību stabilitāti, gan pareizu tiesvedību, ir svarīgi, lai tiesu nolēmumus, kas ir stājušies spēkā pēc tam, kad ir izmantoti pieejamie tiesību aizsardzības līdzekļi vai beigušies šādai pārsūdzībai paredzētie termiņi, vairs nevarētu apstrīdēt (it īpaši skat. spriedumu, 2009. gada 6. oktobris, Asturcom Telecomunicaciones, C‑40/08, EU:C:2009:615, 35. un 36. punkts).

47

Tiesa arī jau ir atzinusi, ka patērētāja aizsardzība nav absolūta. It īpaši tā šajā ziņā ir uzskatījusi, ka Savienības tiesībās valsts tiesai nav uzlikts pienākums nepiemērot valsts procesuālās normas, kas nolēmumam piešķir res judicata spēku, pat ja tas ļautu novērst Direktīvā 93/13 ietvertas tiesību normas – neatkarīgi no tā rakstura – pārkāpumu (it īpaši skat. spriedumus, 2009. gada 6. oktobris, Asturcom Telecomunicaciones, C‑40/08, EU:C:2009:615, 37. punkts, kā arī 2016. gada 21. decembris, Gutiérrez Naranjo u.c., C‑154/15, C‑307/15 un C‑308/15, EU:C:2016:980, 68. punkts), vismaz valsts tiesībās šai tiesai sabiedriskās kārtības valsts tiesību normu pārkāpuma gadījumā šādas pilnvaras netiek piešķirtas (šajā ziņā skat. spriedumu, 2009. gada 6. oktobris, Asturcom Telecomunicaciones, C‑40/08, EU:C:2009:615, 53. punkts).

48

Turklāt Tiesa jau ir precizējusi, ka saskaņā ar Savienības tiesībām efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips attiecas nevis uz tiesībām piekļūt vairākām tiesu instancēm, bet gan tikai uz tiesībām piekļūt tiesai (šajā ziņā skat. spriedumu, 2014. gada 17. jūlijs, Sánchez Morcillo un Abril García, C‑169/14, EU:C:2014:2099, 36. punkts un tajā minētā judikatūra).

49

No iepriekš minētā izriet, ka Direktīva 93/13 ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to tiek pieļauta tāda valsts tiesību norma, kas izriet no LEC 207. panta, ar kuru valsts tiesai tiek aizliegts pēc savas ierosmes atkārtoti izvērtēt ar komersantu noslēgta līguma noteikumu ļaunprātīgo raksturu, ja tā jau ir lēmusi par visu līguma noteikumu likumību šīs direktīvas kontekstā lēmumā, kurš ieguvis res judicata spēku, kas savukārt ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

50

Tomēr no iesniedzējtiesas lēmuma izriet, ka šajā gadījumā no LEC 207. panta izrietošā procesuālā tiesību norma par res judicata spēku valsts tiesai aizliedz ne tikai no jauna līguma noteikumu likumību izvērtēt Direktīvas 93/13 gaismā, par ko tā jau ir lēmusi galīgā lēmumā, bet arī vērtēt iespējamo citu šī paša līguma noteikumu iespējami ļaunprātīgo raksturu.

51

No šī sprieduma 40.–43. punkta izrietošajiem principiem izriet, ka valsts tiesību aktos paredzētie nosacījumi, uz kuriem ir atsauce Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktā, nevar aizskart tiesību, ko patērētāji atvasina no šīs tiesību normas, būtību – nebūt saistītiem ar noteikumu, kas tiek uzskatīts par negodīgu (spriedums, 2016. gada 21. decembris, Gutiérrez Naranjo u.c., C‑154/15, C‑307/15 un C‑308/15, EU:C:2016:980, 71. punkts).

52

Pieņemot, ka, ja iepriekšējās strīdīgā līguma pārbaudes laikā, kuras rezultātā ir ticis pieņemts lēmums ar res judicata spēku, iesniedzējtiesa ir tikai pēc savas ierosmes Direktīvas 93/13 gaismā vērtējusi vienu vai vairākus šī līguma noteikumus, ar šo direktīvu tādai kā pamatlietā minētajai valsts tiesai, kurā patērētājs regulāri vēršas ar blakusprasību, pēc lietas dalībnieku pieprasījuma vai pēc savas ierosmes tiek uzlikts pienākums vērtēt – tiklīdz šīs tiesas rīcībā ir šim nolūkam vajadzīgais juridiskais un faktiskais pamatojums – citu minētā līguma noteikumu iespējamo ļaunprātīgo raksturu. Faktiski, ja šādas pārbaudes nav, patērētāja aizsardzība izrādītos nepilnīga un nepietiekama un, pretēji Direktīvas 93/13 7. panta 1. punkta prasībām, nebūtu ne atbilstošs, ne efektīvs līdzeklis šāda veida noteikumu izmantošanas novēršanai (šajā ziņā skat. spriedumu, 2013. gada 14. marts, Aziz, C‑415/11, EU:C:2013:164, 60. punkts).

53

Šajā gadījumā Tiesas rīcībā esošajos lietas materiālos trūkstošā precizējuma dēļ iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai 2013. gada 12. jūnija lēmumā, kurš ir kļuvis galīgs, Direktīvas 93/13 kontekstā ir tikuši vērtēti visi pamatlietā minētā līguma noteikumi vai arī tikai tā 6. punkts.

54

Ņemot vērā visus šos elementus uz pirmo, otro un trešo jautājumu ir jāatbild, ka:

Savukārt, ja viens vai vairāki līguma noteikumi, kuru iespējami ļaunprātīgais raksturs vēl nav ticis vērtēts iepriekšējās strīdīgā līguma pārbaudes tiesā laikā, kuras rezultātā ir ticis pieņemts lēmums ar res judicata spēku, Direktīva 93/13 ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesai, kurā patērētājs regulāri vēršas ar blakusprasību, pēc lietas dalībnieku pieprasījuma vai pēc savas ierosmes ir jāvērtē – tiklīdz šīs tiesas rīcībā ir šim nolūkam vajadzīgais juridiskais un faktiskais pamatojums – to iespējamais ļaunprātīgais raksturs.

55

Uzdodama ceturto un piekto jautājumu, kuri ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vēlas saņemt precizējumus par vērā ņemamiem kritērijiem saskaņā ar Direktīvas 93/13 3. panta 1. punktu un 4. pantu, lai izvērtētu tādu kā pamatlietā minēto noteikumu iespējamo ļaunprātīgo raksturu, kuri attiecas uz nokavējuma procentiem un pirmstermiņa līguma izbeigšanu, jo parādnieks noteiktā laikposmā nav izpildījis savas līgumsaistības.

56

Vispirms jāuzsver, ka šie jautājumi šī sprieduma 30. punktā izklāstītās judikatūras kontekstā ir nepieņemami, jo to mērķis ir noteikt, vai valsts tiesa, izvērtējot līguma noteikuma iespējamo ļaunprātīgo raksturu, it īpaši pamatlietā aplūkotā līguma 6.bis punktu, var ņemt vērā apstākļus, kas norisinājušies pēc līguma noslēgšanas. Faktiski lēmumā par lūgumu sniegt prejudiciālu jautājumu nav skaidri precizēts, par kādiem apstākļiem, kas iestājušies vēlāk, ir runa. Šajos apstākļos Tiesai nav zināmi faktiskie apstākļi, lai tos izvērtētu, un tādēļ tā nevar iesniedzējtiesai sniegt derīgu atbildi pamatlietā aplūkotā strīda izšķiršanai.

57

Citu ceturtajā un piektajā jautājumā minēto aspektu sakarā ir, pirmkārt, jāprecizē, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Tiesa ir kompetenta interpretēt gan jēdzienu “negodīgs noteikums”, kas minēts attiecīgās direktīvas 3. panta 1. punktā, kā arī tās pielikumā, gan arī kritērijus, kurus valsts tiesa var piemērot vai kuri tai ir jāpiemēro līguma noteikuma vērtējumā, ņemot vērā direktīvas normas, ievērojot, ka šai tiesai, ņemot vērā minētos kritērijus, ir jālemj par šī konkrētā līguma noteikuma konkrētu kvalificēšanu, ņemot vērā konkrētā gadījuma apstākļus. No tā izriet, ka Tiesai ir tikai jāsniedz iesniedzējtiesai norādes, kas šai pēdējai ir jāņem vērā, lai novērtētu attiecīgā noteikuma ļaunprātīgo raksturu (skat. spriedumu, 2013. gada 14. marts, Aziz, C‑415/11, EU:C:2013:164, 66. punkts un tajā minētā judikatūra).

58

Līdz ar to ir jānorāda, ka Direktīvas 93/13 3. panta 1. punktā, kurā ir atsauce uz “labticību” un “ievērojamu nelīdzsvarotību” pušu tiesībās un pienākumos par sliktu patērētājam, tikai abstrakti ir definēti elementi, kuru dēļ individuāli neapspriestu līguma noteikumu var uzskatīt par negodīgu (spriedums, 2013. gada 14. marts, Aziz, C‑415/11, EU:C:2013:164, 67. punkts un tajā minētā judikatūra).

59

Tas, vai kāds līguma noteikums rada “ievērojamu nelīdzsvarotību” pušu tiesībās un pienākumos, kas izriet no līguma, un tas notiek par sliktu patērētājam, ir nosakāms, ņemot vērā tiesību normas, kas atbilstoši valsts tiesībām būtu piemērojamas, ja starp pusēm nebūtu attiecīgas vienošanās. Tikai veicot šādu salīdzinošu analīzi, valsts tiesa varēs izvērtēt, vai un attiecīgā gadījumā – kādā mērā patērētājam, piemērojot līgumu, tiek radīts neizdevīgāks tiesiskais stāvoklis salīdzinājumā ar spēkā esošajos valsts tiesību aktos paredzētajiem noteikumiem. Tāpat tālab būtu jāizvērtē arī tiesiskais stāvoklis, kādā attiecīgais patērētājs atrodas, ņemot vērā valsts tiesiskajā regulējumā paredzētos līdzekļus, kas ir tā rīcībā, lai izbeigtu negodīgo noteikumu izmantošanu (spriedums, 2013. gada 14. marts, Aziz, C‑415/11, EU:C:2013:164, 68. punkts).

60

Attiecībā uz to, kādos apstākļos “pretēji prasībai pēc godprātības” rodas šāda nelīdzsvarotība, ir jākonstatē, ka saskaņā ar Direktīvas 93/13 sešpadsmito apsvērumu valsts tiesai šajā ziņā ir jāpārbauda, vai komersants, godīgi un līdzvērtīgi izturoties pret patērētāju, varēja pamatoti pieņemt, ka patērētājs būtu piekritis attiecīgajam noteikumam arī tad, ja tas būtu ticis individuāli apspriests (spriedums, 2013. gada 14. marts, Aziz, C‑415/11, EU:C:2013:164, 69. punkts).

61

Turklāt saskaņā ar šīs direktīvas 4. panta 1. punktu līguma noteikuma negodīgumu novērtē, ņemot vērā preču vai pakalpojumu raksturu, attiecībā uz ko līgums noslēgts, un atsaucoties uz visiem apstākļiem līguma slēgšanas brīdī, kas ar to bijuši saistīti (skat. spriedumus, 2009. gada 4. jūnijs, Pannon GSM, C‑243/08, EU:C:2009:350, 39. punkts, un 2010. gada 9. novembris, VB Pénzügyi Lízing, C‑137/08, EU:C:2010:659, 42. punkts). No tā izriet, ka šādos apstākļos ir jāizvērtē arī tas, kādas sekas minētajam noteikumam var būt, ievērojot līgumam piemērojamās tiesības, kas ietver valsts tiesību sistēmas analīzi (spriedums, 2013. gada 14. marts, Aziz, C‑415/11, EU:C:2013:164, 71. punkts un tajā minētā judikatūra).

62

Otrkārt, ir jāatgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 93/13 4. panta 2. punktu noteikumu par līguma galveno priekšmetu vai par cenas un atlīdzības atbilstīgumu, no vienas puses, un sniedzamajiem pakalpojumiem vai piegādājamām precēm, no otras puses, kuri ietilpst ar šo direktīvu noregulētajā jomā, ļaunprātīgais raksturs ir jāvērtē tikai, ciktāl valsts kompetentā tiesa, vērtējot katru gadījumu atsevišķi, uzskata, ka šie noteikumi ir bijuši noformulēti vienkāršā, skaidri saprotamā valodā (šajā ziņā skat. spriedumus, 2014. gada 30. aprīlis, Kásler un Káslerné Rábai, C‑26/13, EU:C:2014:282, 41. punkts, kā arī 2015. gada 9. jūlijs, Bucura, C‑348/14, EU:C:2015:447, 50. punkts).

63

Tieši šādu apsvērumu gaismā iesniedzējtiesai ir jāvērtē to noteikumu ļaunprātīgais raksturs, uz kuriem ir atsauce ceturtajā un piektajā uzdotajā jautājumā.

64

Pirmkārt, attiecībā uz pamatlietā aplūkotā līguma 3. punktu par likumisko procentu aprēķinu iesniedzējtiesa uzsvēra, ka, lai gan uz to attiecas Direktīvas 93/13 4. panta 2. punkts, šis noteikums neesot noformulēts vienkāršā, skaidri saprotamā valodā šīs tiesību normas izpratnē. Šajos apstākļos – kā to savu secinājumu 61. punktā arī ir norādījis ģenerāladvokāts – šai tiesai ir jāvērtē minētā noteikuma ļaunprātīgais raksturs it īpaši tad, ja ar to tiek radīta nelīdzsvarotība pušu tiesībās un pienākumos, kas izriet no līguma, un tas notiek par sliktu attiecīgajam patērētājam, ņemot vērā šī sprieduma 58.–61. punktā izklāstītos apsvērumus.

65

Iesniedzējtiesai tostarp būs jāsalīdzina šajā noteikumā paredzētais likumisko procentu likmju aprēķina veids un no šīs likmes izrietošā faktiskā summa ar parasti izmantoto aprēķina veidu un procentu likmi, kas noteikta likumā, kā arī ar procentu likmi, kas tika piemērota tirgū dienā, kad pamatlietā aplūkotais līgums tika noslēgts, tādai aizdevuma summai un ilgumam, kas atbilst aplūkotajā aizdevuma līgumā minētajai. It īpaši tai būs jāvērtē, vai tas, ka likumiskie procenti tiek aprēķināti, izmantojot 360 dienu, nevis 365 dienu kalendārā gada metodi, nozīmē, ka 3. punktam piešķir negodīgu raksturu.

66

Otrkārt, runājot par pamatlietā aplūkotā līguma 6.bis punktu par līguma pirmstermiņa izbeigšanu parādnieka saistību neievērošanas noteiktā laikposmā dēļ, iesniedzējtiesai tostarp ir jāpārbauda, vai komersantam dotā iespēja pieprasīt visas aizdevuma summas atmaksu ir atkarīga no tā, ka patērētājs nav izpildījis vienu no saviem pienākumiem, kam ir būtiska nozīme attiecīgajās līgumattiecībās, vai šī iespēja ir paredzēta gadījumos, kad šādai līguma neizpildei ir pietiekami nopietns raksturs, ņemot vērā aizdevuma ilgumu un summu, vai šī iespēja ietver atkāpi no vispārīgo tiesību normām attiecīgajā jomā, ja īpašu līgumtiesību normu nav un ja valsts tiesībās ir paredzēti adekvāti un efektīvi līdzekļi, kas ļautu patērētājam, kam tiek piemērots šāds līguma noteikums, novērst šīs aizdevuma atmaksas pieprasīšanas sekas (šajā ziņā skat. spriedumu, 2013. gada 14. marts, Aziz, C‑415/11, EU:C:2013:164, 73. punkts).

67

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz ceturto un piekto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 93/13 3. panta 1. punkts un 4. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka:

68

Uzdodama sesto un septīto jautājumu, kuri ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīva 93/13 ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to netiek pieļauts tiesai interpretēt tādu valsts tiesību normu par kredītlīgumu pirmstermiņa izbeigšanu kā LEC 693. panta 2. punkts tādējādi, ka valsts tiesai, kura konstatējusi šāda līguma noteikuma ļaunprātīgo raksturu, ir aizliegts to atzīt par spēkā neesošu un no tās atkāpties, ja faktiski komersants to nav piemērojis, bet ir ievērojis šajās valsts tiesību normās izvirzītos nosacījumus.

69

Vispirms jāatgādina, ka, lai gan saskaņā ar šīs direktīvas 1. panta 2. punktu “šī direktīva neattiecas uz līguma noteikumiem, kas ietver obligātas tiesību normas”, pamatlietā aplūkotā līguma 6.bis punkts par līguma pirmstermiņa izbeigšanu, uz kuru ir atsauce sestajā un septītajā jautājumā, nav balstīts uz LEC 693. panta 2. punkta normām. Šajā noteikumā ir paredzēts, ka aizdevējs var pirms termiņa izbeigt līgumu un pieprasīt tūlītēju aizdevuma pamatsummas, procentu un citu izdevumu atmaksu, ja nolīgtajā datumā netiek veikts atmaksājamās pamatsummas, procentu vai avansa maksājums, nevis – kā paredzēts LEC 693. panta 2. punktā – ja maksājumi tiek kavēti trīs mēnešus. Turklāt minētajā noteikumā ir ietvertas frāzes “izņemot likumā noteiktos gadījumos” un “papildu likumā noteiktiem gadījumiem”. No šāda noteikuma formulējuma izriet, ka līgumslēdzējas puses nav vēlējušās ierobežot līguma izbeigšanas iemeslu tikai ar LEC 693. panta 2. punktā minēto.

70

Tādējādi minētais noteikums ietilpst minētās direktīvas tvērumā (skat. a contrario spriedumu, 2014. gada 30. aprīlis, Barclays Bank, C‑280/13, EU:C:2014:279, 41. punkts) un valsts tiesai pēc savas ierosmes ir jāvērtē tā iespējamais ļaunprātīgais raksturs (it īpaši skat. spriedumu, 2013. gada 14. marts, Aziz, C‑415/11, EU:C:2013:164, 46. punkts un tajā minētā judikatūra).

71

Attiecībā uz sekām, kas piešķiramas secinājumam par šāda noteikuma iespējamo ļaunprātīgo raksturu, ir jāatgādina, ka no Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkta izriet, ka valsts tiesām ir vienīgi pienākums noraidīt negodīga līguma noteikuma piemērošanu, lai patērētājam neradītu saistošas sekas, bet tām nav tiesību koriģēt tā saturu. Līgumam principā ir jāturpina pastāvēt bez jebkādiem citiem grozījumiem, izņemot negodīgu noteikumu svītrošanu, ciktāl saskaņā ar valsts tiesību normām šāda līguma pastāvēšana ir juridiski iespējama (it īpaši skat. spriedumus, 2012. gada 14. jūnijs, Banco Español de Crédito, C‑618/10, EU:C:2012:349, 65. punkts; 2013. gada 30. maijs, Asbeek Brusse un de Man Garabito, C‑488/11, EU:C:2013:341, 57. punkts, kā arī 2015. gada 21. janvāris, Unicaja Banco un Caixabank, C‑482/13, C‑484/13, C‑485/13 un C‑487/13, EU:C:2015:21, 28. punkts).

72

Otrkārt, ņemot vērā sabiedrības interešu, uz kurām ir balstīta tādu patērētāju aizsardzība, kuri ir vājākā pozīcijā attiecībā pret komersantiem, raksturu un nozīmi, Direktīvā 93/13, kā izriet no tās 7. panta 1. punkta, lasot to kopā ar direktīvas preambulas divdesmit ceturto apsvērumu, dalībvalstīm ir noteikts pienākums nodrošināt adekvātus un efektīvus līdzekļus, “lai novērstu negodīgu noteikumu ilgstošu izmantošanu pārdevēju vai piegādātāju ar patērētājiem noslēgtos līgumos (it īpaši skat. spriedumus, 2012. gada 14. jūnijs, Banco Español de Crédito, C‑618/10, EU:C:2012:349, 68. punkts, kā arī 2015. gada 21. janvāris, Unicaja Banco un Caixabank, C‑482/13, C‑484/13, C‑485/13 un C‑487/13, EU:C:2015:21, 30. punkts).

73

Tāpēc, lai nodrošinātu Direktīvas 93/13 7. panta preventīvu iedarbību, valsts tiesas, kas konstatē negodīga noteikuma šīs direktīvas 3. panta 1. punkta izpratnē esamību, prerogatīva nevar būt atkarīga no tā, vai šis noteikums faktiski tiek vai netiek piemērots. Tiesa jau ir nospriedusi, ka Direktīva 93/13 ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja valsts tiesa ir konstatējusi starp patērētāju un komersantu noslēgta līguma noteikuma “negodīgumu” šīs direktīvas 3. panta 1. punkta izpratnē, apstāklis, ka šis noteikums nav ticis izpildīts, pats par sevi nav šķērslis tam, lai valsts tiesa noteiktu visas no minētā noteikuma “negodīguma” izrietošās sekas (šajā ziņā skat. rīkojumu, 2015. gada 11. jūnijs, Banco Bilbao Vizcaya Argentaria, C‑602/13, nav publicēts, EU:C:2015:397, 50. un 54. punkts).

74

Šajos apstākļos – kā to savu secinājumu 85. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts – tas, ka šajā gadījumā komersants ir rīkojies atbilstīgi LEC 693. panta 2. punktam un ir uzsācis piespiedu piedziņas uz ķīlas priekšmetu procedūru tikai pēc septiņiem neveiktiem ikmēneša maksājumiem, nevis – kā paredzēts pamatlietā aplūkotā līguma 6.bis punktā – uzreiz pēc katra maksājuma kavējuma, neatbrīvo valsts tiesu no pienākuma izsecināt šī noteikuma iespējami ļaunprātīgo raksturu.

75

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz sesto un septīto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīva 93/13 ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to netiek pieļauts tiesai interpretēt tādu valsts tiesību normu par kredītlīgumu pirmstermiņa izbeigšanu kā LEC 693. panta 2. punkts, tāpēc ka valsts tiesai, kura konstatējusi šāda līguma noteikuma ļaunprātīgo raksturu, ir aizliegts to atzīt par spēkā neesošu un no tās atkāpties, ja faktiski komersants to nav piemērojis, bet ir ievērojis šajās valsts tiesību normās izvirzītos nosacījumus.

76

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež: