—

Unicaja Banco SA vārdā – J. Almoguera Valencia, abogado,

—

Caixabank SA vārdā – J. Rodríguez Cárcamo un B. García Gómez, abogados,

—

Spānijas valdības vārdā – A. Rubio González un S. Centeno Huerta, pārstāvji,

—

Eiropas Komisijas vārdā – J. Rius, M. van Beek un G. Valero Jordana, pārstāvji,

1

Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 1993. gada 5. aprīļa Direktīvas 93/13/EEK par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos (OV L 95, 29. lpp.) 6. pantu.

2

Šie lūgumi tika iesniegti tiesvedībās starp, pirmām kārtām, Unicaja Banco, SA (turpmāk tekstā – “Unicaja Banco”) un J. Hidalgo Rueda, M. del Carmen Vega Martín, Gestión Patrimonial Hive SL, F. A. López Reina un R. M. Hidalgo Vega, un, otrām kārtām, Caixabank SA (turpmāk tekstā – “Caixabank”) un, pirmkārt, M. M. Rueda Ledesma un R. Mesa Mesa, otrkārt, J. Labella Crespo, R. Márquez Rodríguez, R. Gallardo Salvat un M. Márquez Rodríguez, kā arī, treškārt, A. Galán Luna un D. Galán Luna par nesamaksāto parādu atmaksu, kuri izriet no hipotekārā aizdevuma līgumiem, kas noslēgti starp šīm pamatlietu pusēm.

3

Direktīvas 93/13 1. panta 2. punktā ir noteikts:

“Šī direktīva neattiecas uz līguma noteikumiem, kas ietver obligātas tiesību normas un to starptautisko konvenciju principus vai noteikumus, kam ir pievienojušās dalībvalstis vai Kopiena, īpaši transporta jomā.”

4

Šīs direktīvas 3. panta 1. punkts ir formulēts šādi:

“Līguma noteikumu, par kuru nebija atsevišķas apspriešanās, uzskata par negodīgu, ja, pretēji prasībai pēc godprātības, tas rada ievērojamu nelīdzsvarotību pušu tiesībās un pienākumos, kas izriet no līguma, un tas notiek par sliktu patērētājam.”

5

Minētās direktīvas 4. panta 1. punktā ir noteikts:

“[..] līguma noteikuma negodīgumu novērtē, ņemot vērā preču vai pakalpojumu raksturu, attiecībā uz ko līgums noslēgts, un atsaucoties uz visiem apstākļiem līguma slēgšanas brīdī, kas ar to bijuši saistīti, kā arī visiem pārējiem līguma noteikumiem vai citu līgumu, no kā tas ir atkarīgs.”

6

Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis nosaka, ka negodīgi noteikumi, kas izmantoti pārdevēja vai piegādātāja ar patērētāju noslēgtā līgumā, atbilstoši savas valsts tiesību aktiem nav saistoši patērētājam un ka līgums pie tādiem pašiem noteikumiem turpina pusēm būt saistošs, ja tas var pastāvēt bez negodīgajiem noteikumiem.”

7

Saskaņā ar minētās direktīvas 7. panta 1. punktu:

“Dalībvalstis nodrošina, ka patērētāju un konkurentu interesēs pastāv adekvāti un efektīvi līdzekļi, lai novērstu negodīgu noteikumu ilgstošu izmantošanu pārdevēju vai piegādātāju ar patērētājiem noslēgtos līgumos.”

8

Spānijas tiesībās patērētāju aizsardzība pret negodīgiem noteikumiem sākotnēji tika nodrošināta ar 1984. gada 19. jūlija Vispārējo likumu Nr. 26/1984 par patērētāju un lietotāju aizsardzību (Ley General 26/1984 para la Defensa de los Consumidores y Usuarios; 1984. gada 24. jūlijaBOE Nr. 176, 21686. lpp.).

9

Likums Nr. 26/1984 vēlāk tika grozīts ar 1998. gada 13. aprīļa Likumu Nr. 7/1998 par vispārīgiem līgumu noteikumiem (Ley 7/1998 sobre condiciones generales de la contratación, 1998. gada 14. aprīļaBOE Nr. 89, 12304. lpp.), ar kuru Direktīva 93/13 tika transponēta Spānijas tiesību sistēmā.

10

Šīs tiesību normas tika pārņemtas ar Karaļa 2007. gada 16. novembra Leģislatīvo dekrētu 1/2007 par Vispārējā likuma par patērētāju un lietotāju aizsardzību un citu tiesību aktu pārskatīšanu (Real Decreto Legislativo 1/2007 por el que se aprueba el texto refundido de la Ley General para la Defensa de los Consumidores y Usuarios y otras leyes complementarias; 2007. gada 30. novembraBOE Nr. 287, 49181. lpp.).

11

Atbilstoši Leģislatīvā dekrēta Nr. 1/2007 83. pantam:

“1.   Negodīgi noteikumi ir spēkā neesoši un uzskatāmi par tādiem, par kuriem nav panākta vienošanās.

2.   Spēkā neesošā līguma daļa tiek koriģēta atbilstoši Civilkodeksa 1258. pantam un objektīvas labticības principam.

Šajā nolūkā tiesa, kura ir noteikusi, ka šādi noteikumi ir spēkā neesoši, groza līgumu, un tai ir starpnieka pilnvaras attiecībā uz pušu tiesībām un pienākumiem, ciktāl līgums ir spēkā, un attiecībā uz sekām, kas izriet no tā atzīšanas par spēkā neesošu gadījumā, ja patērētājam vai lietotājam ir radušies ievērojami zaudējumi vai kaitējums. Tikai tad, ja pārējie līguma noteikumi rada nelīdzsvarotību attiecībā uz pušu situāciju un tā nevar tikt novērsta, tiesa var nolemt, ka līgums ir spēkā neesošs.”

12

Pēc Tiesas sprieduma Aziz (C‑415/11, EU:C:2013:164) Spānijas tiesību akti par patērētāju aizsardzību tika grozīti ar 2013. gada 14. maija Likumu Nr. 1/2013, ar ko nosaka pasākumus hipotēkas ņēmēju aizsardzības stiprināšanai, parāda restrukturēšanai un sociālajai īrei (Ley de medidas para reforzar la protección a los deudores hipotecarios, reestructuración de deuda y alquiler social, 2013. gada 15. maijaBOE Nr. 116, 36373. lpp.). Ar šo likumu it īpaši ir grozītas noteiktas 2000. gada 7. janvāra Civilprocesa likuma 1/2000 (Ley 1/2000 de Enjuiciamiento Civil, 2000. gada 8. janvāraBOE Nr. 7, 575. lpp.) normas.

13

Tā Civilprocesa likuma, kas grozīts ar Likuma Nr. 1/2013 7. panta 1. punktu, 552. panta 1. punktā ir noteikts:

“Ja tiesa uzskata, ka kāds no noteikumiem, kas ietverts 557. panta 1. punktā minētajā izpildes dokumentā, var tikt uzskatīts par negodīgu, tā uzklausa puses piecu dienu laikā. Pēc to uzklausīšanas tā nākamo piecu dienu laikā pieņem atbilstošu rīkojumu saskaņā ar 561. panta 1. punkta 3) apakšpunktu.”

14

Ar Likuma Nr. 1/2013 7. punkta 3. punktu Civilprocesa likuma 561. punkta 1. punktam tika pievienots 3) apakšpunkts, kas ir formulēts šādi:

“Ja viens vai vairāki noteikumi tiek uzskatīti par negodīgiem, pieņemot rīkojumu, jānosaka, kādas ir šī negodīguma sekas, norādot, ka izpilde nav iespējama, vai arī nosakot izpildi, nepiemērojot par negodīgiem uzskatītos noteikumus.”

15

Ar Likuma Nr. 1/2013 7. panta 14. punktu Civilprocesa likuma 695. pants, precizējot, ka negodīgu noteikumu pastāvēšana ir pamats izteikt iebildumus, tika grozīts šādi:

“1.   Šajā nodaļā minētajās tiesvedībās persona, pret kuru ir vērsta izpilde, var celt iebildumus pret izpildi tikai tad, ja tie ir pamatoti ar:

[..]

4)   līguma noteikuma, kas ir izpildes pamatā vai ļauj noteikt maksājamās summas apjomu, negodīgo raksturu.”

16

Ar Likuma Nr. 1/2013 3. panta 2. punktu tika grozīts arī Likuma par hipotēkām (Ley Hipotecaria) 114. pants, tam pievienojot trešo daļu, kas formulēta šādi:

“Nokavējuma procenti par aizdevumiem vai kredītiem galvenā mājokļa iegādei, kas nodrošināti ar hipotēku uz attiecīgo mājokli, likumiskos procentus aizdevumiem naudā nevar pārsniegt vairāk nekā trīs reizes un var tikt uzkrāti vienīgi no nesamaksātās daļas. Šādi nokavējuma procenti nekādā gadījumā nevar tikt kapitalizēti, izņemot gadījumu, kas paredzēts Civilprocesa likuma 579. panta 2. punkta a) apakšpunktā.”

17

Visbeidzot, Likuma Nr. 1/2013 otrajā pārejas noteikumā ir piebilsts:

“3. panta 2. punktā paredzētais nokavējuma procentu par hipotēku galvenā mājokļa iegādei ierobežojums ir jāpiemēro hipotēkām, kas ir izveidotas pēc šī likuma stāšanās spēkā.

Tāpat šis ierobežojums ir jāpiemēro nokavējuma procentiem par hipotēku galvenā mājokļa iegādei, kas radušies pirms likuma stāšanās spēkā, uzkrājušies pēc tā spēkā stāšanās, kā arī jebkādiem procentiem, kas bija uzkrāti likuma stāšanās spēkā brīdī un vēl nebija nomaksāti.

Piedziņas tiesvedībās vai ārpustiesas realizācijā, kas sākta, bet nav pabeigta pirms šī likuma stāšanās spēkā, un tiesvedībās, kurās summa, saistībā ar kuru ir lūgts piedziņas rīkojums vai rīkojums par ārpustiesas pārdošanu, ir jau noteikta, tiesas sekretārs vai notārs pusei, kas lūdz piedziņu, nosaka desmit dienu laikposmu, lai pārrēķinātu šo summu saskaņā ar iepriekšējo punktu.”

18

Pamatlietas attiecas uz piedziņas vēršanas uz hipotēkas objektu tiesvedībām, kuras ierosinājušas Unicaja Banco un Caixabank saistībā ar virkni hipotēku piedziņu, kuras tika noslēgtas laikā no 2007. gada 5. janvāra līdz 2010. gada 20. augustam par summām no EUR 47 000 līdz EUR 249 000.

19

Lietā C‑482/13 hipotekārajam aizdevumam tika piemērota 18 % nokavējuma procentu likme, kura varēja tikt palielināta, ja četru procentpunktu pieskaitīšanas pārskatītajai procentu likmei rezultāts bija augstāka procentu likme, tomēr nepārsniedzot maksimālo nominālo likmi 25 % gadā. Lietās C‑484/13, C‑485/13 un C‑487/13 hipotekārajiem aizdevumiem tika piemēroti 22,5 nokavējuma procentu likme.

20

Turklāt visos šajos līgumos bija iekļauta klauzula, saskaņā ar kuru gadījumā, ja aizņēmējs neizpildīja savus maksāšanas pienākumus, aizdevējs varēja noteikt atmaksas datumu agrāk, nekā vienojoties bija sākotnēji noteikts, un pieprasīt, lai tiktu samaksāta atlikusī pamatsumma, kā arī nolīgtie procenti, nokavējuma procenti, komisijas maksas, izdevumi un izmaksas.

21

Unicaja Banco un Caixabank laikā no 2012. gada 21. marta līdz 30. oktobrim iesniedzējtiesā ierosināja piedziņas tiesvedības attiecībā uz summām, kas bija maksājamas pēc attiecīgajos hipotēkas līgumos paredzēto nokavējuma procentu piemērošanas. Šo tiesvedību ietvaros iesniedzējtiesa apsvēra jautājumu par klauzulu par nokavējuma procentu likmi, kā arī par šo likmju piemērošanas pamatsummai, kuras priekšlaicīgu atmaksājamību izraisa maksājuma nokavējums, “negodīgumu” Direktīvas 93/13 3. panta 1. punkta izpratnē.

22

Šajā ziņā iesniedzējtiesai tomēr ir šaubas par sekām, kādas tai ir jāpiešķir minēto klauzulu negodīgumam, ņemot vērā Likuma Nr. 1/2013 otro pārejas noteikumu. Tādējādi, ja tai būtu jāpiemēro šī tiesību norma, tai būtu jāliek pārrēķināt nokavējuma procentus atbilstoši šīs tiesību normas trešajai daļai.

23

Šādos apstākļos Juzgado de Primera Instancia e Instrucción de Marchena nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

24

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2013. gada 10. oktobra rīkojumu lietas no C‑482/13 līdz C‑487/13 tika apvienotas rakstveida un mutvārdu procesā, kā arī galīgā sprieduma taisīšanai.

25

Lietas C‑486/13 un C‑483/13 ar attiecīgi Tiesas priekšsēdētāja 2014. gada 13. marta un 3. rīkojumu tika nodalītas to izslēgšanas no reģistra dēļ.

26

Ar saviem jautājumiem, kas jāaplūko kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesību normu, saskaņā ar kuru valsts tiesai, kas izskata prasību par piedziņas vēršanu uz hipotēkas objektu, ir pienākums likt pārrēķināt summas, kas maksājamas atbilstoši hipotekārā aizdevuma līguma noteikumam, kurā paredzēti nokavējuma procenti, kuru likme ir augstāka par trīskāršu likumisko likmi, piemērojot nokavējuma procentu likmi, kura šo maksimālo apmēru nepārsniedz.

27

Šajā ziņā vispirms jāatzīst, ka, pēc iesniedzējtiesas domām, hipotekāro aizdevumu līgumu, kuru izpilde tajā tiek prasīta, noteikumi par nokavējuma procentiem ir “negodīgi” Direktīvas 93/13 3. panta izpratnē.

28

Šajā saistībā jāatgādina, ka attiecībā uz sekām, kas piešķiramas secinājumam, ka līguma, kurš saista patērētāju ar komersantu, noteikums ir negodīgs, no Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkta izriet, ka valsts tiesām ir vienīgi pienākums noraidīt negodīga līguma noteikuma piemērošanu, lai patērētājam neradītu saistošas sekas, bet tām nav tiesību koriģēt tā saturu. Līgumam principā ir jāturpina pastāvēt bez jebkādiem citiem grozījumiem, izņemot negodīgu noteikumu svītrošanu, ciktāl saskaņā ar valsts tiesību normām šāda līguma pastāvēšana ir juridiski iespējama (spriedumi Banco Español de Crédito, C‑618/10, EU:C:2012:349, 65. punkts, kā arī Asbeek Brusse un de Man Garabito, C‑488/11, EU:C:2013:341, 57. punkts).

29

It īpaši šī tiesību norma nevar tikt interpretēta tādējādi, ka atbilstoši tai valsts tiesa gadījumā, kad tā ir konstatējusi starp komersantu un patērētāju noslēgta līguma noteikuma par līgumsodu negodīgumu, drīkst samazināt patērētājam piemērojamā līgumsoda apmēru tā vietā, lai šim pēdējam attiecīgo līguma noteikumu nepiemērotu vispār (spriedums Asbeek Brusse un de Man Garabito, EU:C:2013:341, 59. punkts).

30

Turklāt, ņemot vērā sabiedrības interešu, uz kurām ir balstīta tādu patērētāju aizsardzība, kuri ir vājākā pozīcijā attiecībā pret komersantiem, raksturu un nozīmīgumu, Direktīvā 93/13, kā izriet no tās 7. panta 1. punkta, lasot to kopā ar tās preambulas 24. apsvērumu, dalībvalstīm ir noteikts pienākums nodrošināt adekvātus un efektīvus līdzekļus, lai novērstu negodīgu noteikumu ilgstošu izmantošanu pārdevēju vai piegādātāju ar patērētājiem noslēgtos līgumos (spriedumi Banco Español de Crédito, EU:C:2012:349, 68. punkts, kā arī Kásler un Káslerné Rábai, EU:C:2014:282, 78. punkts).

31

Ja valsts tiesai būtu atļauts koriģēt šādos līgumos ietverto negodīgo noteikumu saturu, šādas tiesības varētu kaitēt Direktīvas 93/13 7. pantā paredzētā ilgtermiņa mērķa sasniegšanai. Šādas tiesības varētu mazināt preventīvo iedarbību, ko attiecībā uz komersantiem rada vienkārša un tieša šādu negodīgu noteikumu nepiemērošana patērētājam, jo šiem komersantiem saglabātos vilinājums izmantot šādus noteikumus, apzinoties, ka, pat ja tie tiktu atzīti par spēkā neesošiem, līgumu nepieciešamajā apmērā tomēr varētu koriģēt valsts tiesa, tādējādi garantējot šo komersantu interešu ievērošanu (spriedumi Banco Español de Crédito, EU:C:2012:349, 69. punkts, kā arī Kásler un Káslerné Rábai, EU:C:2014:282, 79. punkts).

32

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, Tiesa ir nospriedusi, ka Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkts nepieļauj tādu dalībvalsts tiesību normu, saskaņā ar kuru valsts tiesai, kad tā konstatē negodīga noteikuma spēkā neesamību komersanta un patērētāja noslēgtā līgumā, ir atļauts šo līgumu koriģēt, grozot šī noteikuma saturu (spriedumi Banco Español de Crédito, EU:C:2012:349, 73. punkts, kā arī Kásler un Káslerné Rábai, EU:C:2014:282, 77. punkts).

33

Tiesa gan ir atzinusi arī iespēju valsts tiesai aizstāt negodīgu noteikumu ar dispozitīvu valsts tiesību normu, ar nosacījumu, ka šī aizstāšana atbilst Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkta mērķim un ļauj nodibināt reālu līdzsvaru starp līgumslēdzēju pušu tiesībām un pienākumiem. Tomēr šāda iespēja attiecas tikai uz gadījumiem, kad negodīgā noteikuma atzīšana par spēkā neesošu liktu tiesai pilnībā atcelt līgumu, radot patērētājam tādas sekas, ka viņš faktiski ar tām tiktu sodīts (šajā ziņā skat. spriedumu Kásler un Káslerné Rábai, EU:C:2014:282, 82.–84. punkts).

34

Tomēr pamatlietās, turklāt neietekmējot pārbaudes, kas šajā ziņā jāveic iesniedzējtiesai, attiecīgo līgumu noteikumu atcelšana nevar radīt patērētājam nelabvēlīgas sekas, jo naudas summas, uz kurām attieksies ierosinātās piedziņas vēršanas uz hipotēkas objektu procedūras, nepastāvot šajos noteikumos paredzētajai nokavējuma procentu palielināšanai, katrā ziņā būs mazākas.

35

Pēc šo principu atgādināšanas – no lēmumiem par prejudiciālo jautājumu uzdošanu izriet, ka Likuma Nr. 1/2013 otrajā pārejas noteikumā ir paredzēta nokavējuma procentu ierobežošana attiecībā uz hipotekārā aizdevuma vai kredīta līgumiem kredītiem galvenā mājokļa iegādei, kas nodrošināti ar hipotēku uz attiecīgo mājokli. Tādējādi tajā ir paredzēts, ka piedziņas tiesvedībās vai ārpustiesas realizācijā, kas sākta, bet nav pabeigta pirms šī likuma stāšanās spēkā, proti, 2013. gada 15. maijā, un kurās summa, saistībā ar kuru ir lūgts piedziņas rīkojums vai rīkojums par ārpustiesas pārdošanu, ir jau noteikta, šī summa ir jāpārrēķina, piemērojot nokavējuma procentu likmi, kas ir, augstākais, vienāda ar trīskāršu likumisko procentu likmi, ja hipotēkas līgumā paredzētā nokavējumu procentu likme pārsniedz šo likmi.

36

Kā savos procesuālajos rakstos un tiesas sēdē uzsvēra Spānijas valdība, kā arī ģenerāladvokāts savu secinājumu 38. un 39. punktā, Likuma Nr. 1/2013 otrā pārejas noteikuma piemērošanas joma attiecas uz visiem hipotekārā aizdevuma līgumiem, tādējādi atšķiroties no Direktīvas 93/13 piemērošanas jomas, kura attiecas vienīgi uz tādiem negodīgiem noteikumiem, kas ietverti starp komersantu un patērētāju noslēgtos līgumos. No tā izriet, ka likumdevēja paredzētais pienākums ievērot maksimālo apmēru, kas nedrīkst pārsniegt trīskāršu likumisko likmi, nekādi neietekmē tiesas vērtējumu par noteikuma par nokavējuma procentu noteikšanu negodīgumu.

37

Šajā kontekstā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 93/13 4. panta 1. punktu līguma noteikuma negodīgumu vērtē, ņemot vērā to preču vai pakalpojumu raksturu, kuri ir līguma priekšmets, un atsaucoties uz visiem apstākļiem līguma slēgšanas brīdī, kuri ar to bijuši saistīti. No tā izriet, ka no šī viedokļa ir jāizvērtē arī tas, kādas sekas minētajam noteikumam var būt, ievērojot līgumam piemērojamās tiesības, kas ietver valsts tiesību sistēmas analīzi (skat. rīkojumu Sebestyén, C‑342/13, EU:C:2014:1857, 29. punkts un tajā minētā judikatūra).

38

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka valsts tiesai, kura iztiesā lietu tikai starp privātpersonām, piemērojot valsts tiesību normas, ir jāņem vērā valsts tiesību normu kopums un tas ir jāinterpretē, cik vien tas ir iespējams, direktīvas teksta un mērķa kontekstā, lai nonāktu pie risinājuma, kas atbilst direktīvas mērķim (spriedums Kásler un Káslerné Rábai, EU:C:2014:282, 64. punkts).

39

Tādējādi ir jāuzskata, ka, ciktāl Likuma Nr. 1/2013 otrais pārejas noteikums neliedz valsts tiesai, kura sastopas ar negodīgu noteikumu, īstenot savus pienākumus, noraidot šī noteikuma piemērošanu, ar Direktīvu 93/13 nav aizliegta šādas valsts tiesību normas piemērošana.

40

Tas it īpaši nozīmē, pirmkārt, ka tad, ja valsts tiesa satopas ar līguma noteikumu par nokavējuma procentiem, kuru likme ir zemāka nekā Likuma Nr. 1/2013 otrajā pārejas noteikumā paredzētā likme, šis likumā paredzētais maksimālais apmērs šai tiesai neliedz novērtēt šī noteikuma iespējamo negodīgumu Direktīvas 93/13 3. panta izpratnē. Tādējādi nokavējuma procentu likme, kas ir zemāka par trīskāršu likumisko procentu likmi, nevar katrā ziņā tikt uzskatīta par taisnīgu šīs direktīvas izpratnē.

41

Otrkārt, ja hipotekārā aizdevuma līgumā paredzētā nokavējuma procentu likme pārsniedz Likuma Nr. 1/2013 otrajā pārejas noteikumā paredzēto likmi un tādējādi tā atbilstoši šai tiesību normai ir jāierobežo, šis apstāklis nedrīkst būt šķērslis tam, lai valsts tiesa papildus šim samazināšanas pasākumam varētu noteikt visas sekas, kādas šim iespējamajam negodīgumam, ņemot vērā Direktīvu 93/13, ir attiecībā uz šo likmi ietverošo noteikumu, vajadzības gadījumā to atceļot.

42

Tādējādi no visiem šiem apsvērumiem izriet, ka Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neaizliedz tādu valsts tiesību normu, saskaņā ar kuru valsts tiesai, kas izskata prasību par piedziņas vēršanu uz hipotēkas objektu, ir pienākums likt pārrēķināt summas, kas maksājamas atbilstoši hipotekārā aizdevuma līguma noteikumam, kurā paredzēti nokavējuma procenti, kuru likme ir augstāka par trīskāršu likumisko likmi, tā, lai šo procentu apmērs nepārsniegtu šo maksimālo apmēru, ja šīs valsts tiesību normas piemērošana:

43

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:

Padomes 1993. gada 5. aprīļa Direktīvas 93/13/EEK par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neaizliedz tādu valsts tiesību normu, saskaņā ar kuru valsts tiesai, kas izskata prasību par piedziņas vēršanu uz hipotēkas objektu, ir pienākums likt pārrēķināt summas, kas maksājamas atbilstoši hipotekārā aizdevuma līguma noteikumam, kurā paredzēti nokavējuma procenti, kuru likme ir augstāka par trīskāršu likumisko likmi, tā, lai šo procentu apmērs nepārsniegtu šo maksimālo apmēru, ja šīs valsts tiesību normas piemērošana: