—

Bayer CropScience SA-NV vārdā – E. Broeren un A. Freriks, advocaten,

—

Stichting De Bijenstichting vārdā – L. Smale, advocaat,

—

College voor de toelating van gewasbeschermingsmiddelen en biociden vārdā – J. Geerdink un D. Roelands-Fransen, advocaten,

—

Nīderlandes valdības vārdā – B. Koopman un M. Bulterman, pārstāves,

—

Vācijas valdības vārdā – T. Henze un A. Lippstreu, pārstāvji,

—

Grieķijas valdības vārdā – I. Chalkias, kā arī O. Tsirkinidou un A. Vasilopoulou, pārstāvji,

—

Zviedrijas valdības vārdā – L. Swedenborg un E. Karlsson, kā arī A. Falk, C. Meyer-Seitz, U. Persson un N. Otte Widgren, pārstāvji,

—

Eiropas Komisijas vārdā – L. Pignataro-Nolin, kā arī F. Ronkes Agerbeek, P. Ondrusek un H. Kranenborg, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 1991. gada 15. jūlija Direktīvas 91/414/EEK par augu aizsardzības līdzekļu laišanu tirgū (OV 1991, L 230, 1. lpp.) 14. pantu, Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 16. februāra Direktīvas 98/8/EK par biocīdo produktu laišanu tirgū (OV 1998, L 123, 1. lpp.) 19. pantu, Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 21. oktobra Regulas (EK) Nr. 1107/2009 par augu aizsardzības līdzekļu laišanu tirgū, ar ko atceļ Padomes Direktīvas 79/117/EEK un 91/414/EEK (OV 2009, L 309, 1. lpp.), 59. un 63. pantu, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 28. janvāra Direktīvas 2003/4/EK par vides informācijas pieejamību sabiedrībai un par Padomes Direktīvas 90/313/EEK atcelšanu (OV 2003, L 41, 26. lpp.) 4. panta 2. punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Bayer CropScience BV (turpmāk tekstā – “Bayer”) un Stichting De Bijenstichting (turpmāk tekstā – “Bijenstichting”) un College voor de toelating van gewasbeschermingsmiddelen en biociden (Augu aizsardzības līdzekļu un biocīdo produktu atļaujas izsniegšanas komiteja; turpmāk tekstā – “CTB”) par 2013. gada 18. marta lēmumu, ar kuru pēdējā minētā būtībā daļēji apmierināja Bijenstichting pieteikumu par Bayer iesniegto dokumentu saistībā ar procedūru, lai saņemtu atļauju konkrētu augu aizsardzības līdzekļu un biocīdo produktu uz aktīvās vielas imidakloprīda bāzes tirdzniecībai Nīderlandes tirgū, publiskošanu.

3

Līguma par ar tirdzniecību saistītām intelektuālā īpašuma tiesībām (turpmāk tekstā – “ADPIC”), kas ir Līguma par Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) izveidošanu 1.C pielikums un kas parakstīts Marakešā 1994. gada 15. aprīlī un apstiprināts ar Padomes 1994. gada 22. decembra Lēmumu 94/800/EK par daudzpusējo sarunu Urugvajas kārtā (no 1986. gada līdz 1994. gadam) panākto nolīgumu slēgšanu Eiropas Kopienas vārdā jautājumos, kas ir tās kompetencē (OV 1994, L 336, 1. lpp.), 39. panta 3. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis, pieprasot iesniegt neizpaustus analīžu datus vai citas ziņas kā nosacījumu farmaceitisko vai lauksaimniecības ķīmisko preču (kurās tiek izmantotas jaunas ķīmiskas vielas) reklamēšanas apstiprināšanai, ja to iegūšana saistās ar ievērojamām grūtībām, aizsargā šādas ziņas no negodīgas komerciālas izmantošanas. Turklāt dalībvalstis aizsargā šādas ziņas no izpaušanas, izņemot gadījumus, kad tas ir nepieciešams, lai aizsargātu sabiedrību, vai ja vien netiek veikti pasākumi, lai nodrošinātu, ka ziņas tiek aizsargātas pret negodīgu komerciālu izmantošanu.”

4

Konvencijas par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem, kas Eiropas Kopienas vārdā apstiprināta ar Padomes 2005. gada 17. februāra Lēmumu 2005/370/EK (OV 2005, L 124, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Orhūsas konvencija”), 4. pantā “Pieeja vides informācijai” ir paredzēts:

“1.   Katra Puse nodrošina to, ka [..] valsts iestādes – ievērojot turpmākos šā panta punktus un attiecīgās valsts tiesību aktus – sabiedrībai dara pieejamu lūgto informāciju [..]

[..]

4.   Lūgumu sniegt vides informāciju var noraidīt, ja tās izpaušana varētu nelabvēlīgi ietekmēt:

[..]

[..]

Iepriekšminētos atteikuma iemeslus interpretē sašaurināti, ņemot vērā sabiedrības intereses saistībā ar lūgtās informācijas izpaušanu, kā arī to, vai lūgtā informācija attiecas uz izmešiem [emisijām] vidē.

[..]”

5

Direktīvas 91/414 2. panta 2. punktā jēdziens “augu aizsardzības līdzekļu atliekas” ir definēts šādi:

“Viena vai vairākas augos vai augu izcelsmes produktos, pārtikā lietojamos dzīvnieku valsts produktos vai citur vidē esošas vielas, kas tur nokļuvušas augu aizsardzības līdzekļu lietošanas dēļ un ietver šo līdzekļu metabolītus un produktus, kas radušies to noārdīšanās vai reakcijas rezultātā.”

6

Šīs direktīvas 14. pantā ir noteikts:

“Neierobežojot [..] Direktīvu [2003/4] [..], dalībvalstis un Komisija nodrošina to, ka ar pieteikuma iesniedzēju iesniegto informāciju, kas satur rūpnieciskus un komerciālus noslēpumus, attiecas kā pret konfidenciālu, ja to lūdz pieteikuma iesniedzējs vai augu aizsardzības līdzekļa atļaujas pieteikuma iesniedzējs, kas vēlas, lai aktīvā viela tiktu iekļauta I pielikumā, un ja dalībvalsts vai Komisija atzīst pieteikuma iesniedzēja lūgumu par pamatotu.

[..]”

7

Direktīvas 98/8 2. panta 1. punkta g) apakšpunktā “atliekas” ir definētas šādi:

“Viena vai vairākas no biocīdā produktā ietilpstošām vielām, kuras paliek pāri pēc produkta izmantošanas, ieskaitot šādu vielu vielmaiņas produktus un produktus, kas rodas to reakcijas vai to noārdīšanās rezultātā.”

8

Saskaņā ar šīs direktīvas 19. pantu “Konfidencialitāte”:

“1.   Neskarot Direktīvu [2003/4], pieteikuma iesniedzējs var norādīt kompetentajai iestādei informāciju, kuru tas uzskata par saistītu ar komerciālu risku un kuras atklāšana var kaitēt viņam rūpnieciski vai komerciāli, un kuru viņš tādēļ vēlas turēt konfidenciālu visām personām, izņemot kompetentās iestādes un Komisiju. Katrā gadījumā vajadzīgs pilnīgs pamatojums. [..]

2.   Saņēmusi pieteikumu, kompetentā iestāde, pamatojoties uz pieteikuma iesniedzēja sagatavoto dokumentāro apstiprinājumu, izlemj, kura informācija 1. punkta nozīmē ir konfidenciāla.

[..]”

9

Regulas 1107/2009 3. panta 1. punktā jēdziens “atliekas” ir definēts šādi:

“[..] viena vai vairākas vielas (ieskaitot šo vielu metabolītus un tām sadaloties vai ķīmiski reaģējot radušās vielas), kas pēc augu aizsardzības līdzekļa lietošanas paliek augos vai augu produktos vai uz tiem, pārtikā lietojamos dzīvnieku valsts produktos, dzeramajā ūdenī vai citur vidē;

[..].”

10

Šīs regulas 33. pantā “Pieteikums atļaujas saņemšanai vai grozīšanai” ir paredzēts:

“1.   Pieteikuma iesniedzējs, kas vēlas laist tirgū augu aizsardzības līdzekli, iesniedz pieteikumu atļaujas saņemšanai vai grozīšanai personīgi vai ar pārstāvja starpniecību katrā dalībvalstī, kur paredzēts laist tirgū šo augu aizsardzības līdzekli.

[..]

4.   Iesniedzot pieteikumu, iesniedzējs saskaņā ar 63. pantu drīkst lūgt, lai noteiktu informāciju, tostarp noteiktas dokumentācijas daļas, saglabātu konfidenciālu, un šo informāciju iesniedz atsevišķi.

[..]

Saņemot lūgumu par piekļuvi informācijai, dalībvalsts, kas izskata pieteikumu, pieņem lēmumu par to, kuru informāciju saglabāt konfidenciālu.

[..]”

11

Saskaņā ar minētās regulas 63. pantu “Konfidencialitāte”:

“1.   Persona, kas pieprasa, lai atbilstīgi šai regulai iesniegtā informācija tiktu atzīta par konfidenciālu, nodrošina pārbaudāmu pierādījumu, lai pierādītu, ka šīs informācijas atklāšana varētu ietekmēt personas komerciālās intereses [..].

2.   Parasti uzskata, ka attiecīgo personu komerciālo interešu vai privātās dzīves un integritātes aizsardzību var ietekmēt šādas informācijas atklāšana:

3.   Šis pants neskar Direktīvu [2003/4].”

12

Direktīvas 2003/4 preambulas 1., 5., 9. un 16. apsvērumā ir noteikts:

[..]

[..]

[..]

13

Šīs direktīvas 1. pantā ir noteikts:

“Šīs direktīvas mērķi ir:

14

Minētās direktīvas 2. pantā “Definīcijas” ir paredzēts:

“Šajā direktīvā:

15

Saskaņā ar šīs pašas direktīvas 3. panta “Vides informācijas pieejamība pēc pieprasījuma” 1. punktu:

“Dalībvalstis nodrošina, lai publiskajām institūcijām, neprasot pamatojumu, saskaņā ar šīs direktīvas noteikumiem būtu pienākums sniegt to rīcībā esošo vai tām pieejamo vides informāciju ikvienam informācijas pieprasītājam, kas iesniedzis pieprasījumu.”

16

Direktīvas 2003/4 4. panta “Izņēmumi” 2. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis var paredzēt, ka vides informācijas pieprasījumu noraida, ja informācijas izpaušana var kaitēt:

[..]

Panta 1. un 2. punktā minētā atteikuma iemeslus nedrīkst tulkot paplašināti, katrā konkrētā gadījumā ņemot vērā sabiedrības ieguvumu informācijas izpaušanas gadījumā. Katrā konkrētā gadījumā sabiedrības ieguvumu informācijas izpaušanas gadījumā pretstata ieguvumam atteikuma gadījumā. Piemērojot 2. punkta a), d), f), g) un h) apakšpunktu, dalībvalstis nedrīkst paredzēt pieprasījuma atteikumu, ja pieprasītā informācija skar piesārņojuma emisiju vidē.

[..]”

17

Padomes 1996. gada 24. septembra Direktīvas 96/61/EK par piesārņojuma integrētu novēršanu un kontroli (OV 1996, L 257, 26. lpp.) 2. panta 3. un 5. punktā ir paredzēts:

“Šajā direktīvā:

[..]

[..]

[..].”

18

Eiropas Padomes un Parlamenta 2010. gada 24. novembra Direktīvas 2010/75/ES par rūpnieciskajām emisijām (piesārņojuma integrēta novēršana un kontrole) (OV 2010, L 334, 17. lpp.) 3. panta 3. un 4. punktā ir noteikts:

“Šajā direktīvā:

[..]

19

Ar 2011. gada 28. aprīļa un 8. jūlija lēmumiem CTB – Nīderlandes kompetentā iestāde augu aizsardzības līdzekļu un biocīdo produktu tirdzniecības atļaujas piešķiršanai un grozīšanai nolēma grozīt atļaujas vairākiem augu aizsardzības līdzekļiem, kā arī vienam biocīdam produktam uz aktīvās vielas imidakloprīda bāzes, kuram ir insekticīda iedarbība.

20

Ar 2011. gada 11. maija, 24. augusta un 25. oktobra vēstulēm Bijenstichting – Nīderlandes Bišu aizsardzības apvienība, pamatojoties uz Direktīvu 2003/4, pieprasīja CTB publiskot 84 ar minētajām atļaujām saistītus dokumentus.

21

Bayer – sabiedrība, kas darbojas galvenokārt kultūru aizsardzības un kaitēkļu apkarošanas jomās un kam pieder liels skaits šādu atļauju, iebilda pret šādu publiskošanu, pamatojoties uz to, ka tas apdraudēšot autortiesības un komerciālas vai rūpnieciskas informācijas konfidencialitāti un turklāt atņemšot saturu datu aizsardzības tiesībām.

22

Ar 2012. gada 9. jūlija lēmumu CTB sākotnēji pilnībā noraidīja Bijenstichting iesniegtos pieteikumus par publiskošanu. Lai pamatotu šo noraidošo lēmumu, CTB it īpaši uzskatīja, ka šie pieteikumi neattiecas uz “informāciju par emisiju vidē” Direktīvas 2003/4 4. panta 2. punkta otrās daļas izpratnē. Tādējādi minētos pieteikumus varēja apmierināt tikai tad, ja, līdzsvarojot vispārējās publiskošanas intereses, no vienas puses, un īpašās tirdzniecības atļaujas īpašnieka intereses attiecībā uz attiecīgo datu konfidencialitāti, no otras puses, šo datu publiskošana būtu pamatota, tomēr CTB uzskata, ka tā tas šajā gadījumā nav.

23

Tā kā Bijenstichting iesniedza sūdzību par minēto noraidošo lēmumu, CTB vēlāk to daļēji pārskatīja un ar 2013. gada 18. marta lēmumu atzina šo sūdzību par daļēji pamatotu.

24

Tādējādi šajā pēdējā lēmumā CTB uzskatīja, ka par “informāciju par emisijām vidē” Direktīvas 2003/4 4. panta 2. punkta otrās daļas izpratnē ir jāuzskata faktiskā informācija saistībā ar augu aizsardzības līdzekļu vai biocīdu produktu faktisko emisiju vidē.

25

Šajā gadījumā, kā uzskata CTB, šāda informācija bija iekļauta 35 no dokumentiem, kurus tika pieprasīts publiskot. Tādējādi šī iestāde uzskata, ka ir ļoti ierobežots skaits pamatu, uz kuriem var atsaukties, lai noraidītu šādu publiskošanu. To vidū esot attiecīgā produkta tirdzniecības atļaujas īpašnieka intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzība. Tomēr, līdzsvarojot vispārējās publiskošanas intereses un šo tiesību aizsardzību, CTB uzskatīja, ka priekšroka ir pirmajām. Tādējādi tā izdeva rīkojumu par minēto dokumentu publiskošanu.

26

Šo 35 dokumentu vidū tostarp bija laboratorijas pētījumi par imidakloprīda iedarbību uz bitēm, kā arī daļēji uz vietas veikti pētījumi, ar kuriem tika mērītas augu aizsardzības līdzekļu un biocīdo produktu, kā arī to aktīvo vielu, kas paliek pēc šo produktu izmantošanas gaisā vai uz augsnes, atliekas apstrādātā auga graudos, lapās, ziedputekšņos vai nektārā, kā arī medū vai uz bitēm. Šajos dokumentos bija iekļauts arī pētījuma saistībā ar imidakloprīda migrāciju augos un gutāciju, proti, auga veiktu ūdens lāšu sekrēciju, kopsavilkums, kā arī divas prezentācijas.

27

Turpretī attiecībā uz pārējiem 49 dokumentiem CTB uzskatīja, ka tie neattiecas uz “informāciju par emisijām vidē” Direktīvas 2003/4 4. panta 2. punkta otrās daļas izpratnē. Tādējādi CTB uzskatīja, ka var liegt piekļuvi šiem 49 dokumentiem, ne tikai pamatojoties uz intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzību, bet arī uz komerciālas vai rūpnieciskas informācijas konfidencialitāti. Izsvērusi esošās intereses saskaņā ar šo tiesību normu, CTB noraidīja minēto dokumentu publiskošanu.

28

Gan Bijenstichting, gan Bayer pārsūdzēja CTB2013. gada 18. marta lēmumu iesniedzējtiesā – College van Beroep voor het bedrijfsleven (Tirdzniecības un rūpniecības administratīvā apelācijas tiesa, Nīderlande).

29

Lai izskatītu tajā iesniegto lietu, šī tiesa vaicā par saistību starp augu aizsardzības līdzekļu un biocīdo produktu tirdzniecības jomas speciālajos tiesību aktos – proti, pamatlietas faktisko apstākļu laikā tās bija Direktīvas 91/414 un 98/8, kā arī Regula Nr. 1107/2009 – paredzēto konfidencialitātes režīmu, no vienas puses, un vispārējo piekļuves vides informācijai sistēmu, ko reglamentē Direktīva 2003/4, no otras puses.

30

Konkrētāk, tā vaicā, vai, kā apgalvo Bijenstichting, CTB, pamatojoties uz Bayer lūgumu, Bijenstichting pieprasītās informācijas konfidencialitāte bija jāatzīst vēlākais brīdī, kad tika grozīta attiecīgo produktu tirdzniecības atļauja, vai arī, kā norāda CTB, šīs informācijas konfidencialitāti varēja atzīt arī vēlāk, izskatot Bayer iebildumus pret pieteikumiem piekļūt minētajai informācijai, kurus Bijenstichting iesniedza vēlāk, pamatojoties uz Direktīvu 2003/4, lai gan šie pieteikumi attiecās uz informāciju, attiecībā uz kuru Bayer nebija lūgusi ievērot konfidencialitāti saistībā ar tirdzniecības atļaujas grozīšanas procedūru.

31

Pirmajā gadījumā CTB būtu bijis pilnībā jāapmierina Bijenstichting iesniegtie pieteikumi par publiskošanu un tā vajadzības gadījumā nevarētu noraidīt šos pieteikumus, piemērojot Direktīvas 2003/4 4. panta 2. punktu. Turpretī otrajā gadījumā CTB varēja ņemt vērā Bayer apsvērumus saistībā ar informācijas konfidencialitāti, kas pirmo reizi tika formulēti saistībā ar minētajiem pieteikumiem.

32

Turklāt iesniedzējtiesai ir arī šaubas par jēdziena “informācija par emisijām vidē” Direktīvas 2003/4 4. panta 2. punkta otrās daļas izpratnē interpretāciju, un tā vaicā, vai informācija, kurai lūdza piekļūt Bijenstichting, ietilpst šajā jēdzienā.

33

Apstiprinošas atbildes gadījumā saskaņā ar šo tiesību normu pēdējās minētās iesniegtos pieteikumus par publiskošanu nevarētu noraidīt, pamatojoties uz to, ka šī publiskošana apdraudētu Bayer iesniegtās komerciālās vai rūpnieciskās informācijas konfidencialitāti. Turpretī noraidošas atbildes gadījumā, nosakot, vai minēto informāciju var publiskot, ar šīs informācijas konfidencialitāti saistītās intereses būtu jālīdzsvaro ar sabiedrības interesēm, kurām kalpo šāda publiskošana.

34

Šādos apstākļos College van Beroep voor het bedrijfsleven (Tirdzniecības un rūpniecības administratīvā apelācijas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

35

Pēc ģenerāladvokātes secinājumu sniegšanas 2016. gada 7. aprīlī, Bayer ar 2016. gada 9. maijā Tiesas kancelejā iesniegtu dokumentu lūdza, lai tiktu izdots rīkojums atkārtoti sākt tiesvedības mutvārdu daļu.

36

Šīs prasības pamatojumam Bayer būtībā vispirms norāda, ka tikai valsts tiesa var noteikt, vai pamatlietā aplūkotā informācija, uz kuru attiecas ceturtais līdz astotais prejudiciālais jautājums, “attiecas uz informāciju par piesārņojuma emisiju vidē” Direktīvas 2003/4 4. panta 2. punkta otrās daļas izpratnē. Tomēr, ja Tiesai, kā norāda ģenerāladvokāte, būtu jālemj par nostāju šajos jautājumos, Bayer lūdz atkārtoti sākt mutvārdu procesu, lai Tiesa varētu iepazīties ar dokumentiem, kuriem lūdz piekļūt Bijenstichting, un uz šī pamata noteikt, vai šajos dokumentos iekļautā informācija “attiecas uz informāciju par emisiju vidē”. Turklāt Bayer uzskata, ka ģenerāladvokātes piedāvātajās atbildēs uz prejudiciālajiem jautājumiem netiek ņemta vērā pilnīgā un izsmeļošā dokumentu publiskošanas sistēma, kas tika ieviesta ar Direktīvām 91/414 un 98/8, kā arī ar Regulu Nr. 1107/2009. Visbeidzot, gadījumā, ja Tiesa uzskatītu, ka pamatlietā aplūkotā informācija attiecas uz emisijām vidē, Bayer arī lūdz Tiesu izvērtēt jautājumu par precīziem piekļuves šai informācijai noteikumiem un it īpaši, vai būtu atbilstoša publiskošana lasītavā.

37

Šajā ziņā vispirms ir jānorāda, ka Eiropas Savienības Tiesas statūtos un tās Reglamentā nav paredzēta iespēja lietas dalībniekiem iesniegt apsvērumus, atbildot uz ģenerāladvokāta sniegtajiem secinājumiem (it īpaši skat. rīkojumu, 2000. gada 4. februāris, Emesa Sugar, C‑17/98, EU:C:2000:69, 2. punkts, un spriedumu, 2012. gada 6. septembris, Döhler Neuenkirchen, C‑262/10, EU:C:2012:559, 29. punkts).

38

Otrkārt, jāatgādina, ka saskaņā ar Reglamenta 83. pantu Tiesa jebkurā brīdī, uzklausījusi ģenerāladvokātu, var izdot rīkojumu par tiesvedības mutvārdu daļas atkārtotu sākšanu, it īpaši, ja tā uzskata, ka tā nav pietiekami informēta, vai arī ja lieta ir jāizskata, pamatojoties uz argumentu, kuru lietas dalībnieki vai Eiropas Savienības Tiesas statūtu 23. pantā minētās ieinteresētās personas nav apspriedušas (it īpaši skat. spriedumu, 2016. gada 28. aprīlis, Borealis Polyolefine u.c., C‑191/14, C‑192/14, C‑295/14, C‑389/14 un C‑391/14 līdz C‑393/14, EU:C:2016:311, 40. punkts).

39

Šajā gadījumā jākonstatē, ka Bayer iesniegtā lūguma atkārtoti sākt mutvārdu procesu mērķis galvenokārt ir atbildēt uz ģenerāladvokātes secinājumiem. Turklāt Tiesa uzskata, ka tā ir pietiekami informēta, lai taisītu spriedumu, un ka šī lieta nav jāizskata, pamatojoties uz argumentiem, kurus lietas dalībnieki nebūtu apsprieduši.

40

Tāpēc šis lūgums ir jānoraida.

41

Uzdodot pirmos divus jautājumus, kas ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2003/4 4. panta 2. punkts, lasot to kopā ar Direktīvas 91/414 14. pantu, Direktīvas 98/8 19. pantu, kā arī Regulas Nr. 1107/2009 33. panta 4. punktu un 63. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja augu aizsardzības līdzekļa vai biocīda produkta tirdzniecības atļaujas pieteikuma iesniedzējs tās procedūras laikā, kura paredzēta šīs atļaujas iegūšanai, nav lūdzis ievērot konfidencialitāti attiecībā uz informāciju, kas iesniegta šīs procedūras laikā, kompetentajai iestādei, kurai pēc minētās procedūras izbeigšanas ir iesniegts pieteikums par piekļuvi šai informācijai, ko trešā persona iesniegusi, pamatojoties uz Direktīvu 2003/4, būtu tā jāapmierina un tā nevar izvērtēt minētā pieteikuma iesniedzēja iebildumus pret šo piekļuvi un vajadzības gadījumā to noraidīt, pamatojoties uz to, ka aplūkotās informācijas publiskošana apdraudētu komerciālas vai rūpnieciskas informācijas konfidencialitāti.

42

Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, ir jāatgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 91/414 14. pantu, Direktīvas 98/8 19. pantu, kā arī Regulas Nr. 1107/2009 33. panta 4. punktu un 63. pantu augu aizsardzības līdzekļa vai biocīda produkta tirdzniecības atļaujas pieteikuma iesniedzējs procedūrā, kas paredzēta šīs atļaujas saņemšanai, var lūgt ievērot konfidencialitāti attiecībā uz informāciju, kura ir uzskatāma par rūpniecisku vai komerciālu noslēpumu vai kuru tas uzskata par komerciāli sensitīvu, un kuras publiskošana varētu tam radīt kaitējumu rūpnieciskā vai komerciālā jomā.

43

Tomēr Direktīvas 91/414 14. panta pirmajā daļā, Direktīvas 98/8 19. panta 1. punktā, kā arī Regulas Nr. 1107/2009 63. pantā ir arī paredzēts, ka šīs tiesību normas ir piemērojamas, neietekmējot Direktīvu 2003/4.

44

Tādējādi šķiet, ka Savienības likumdevējs ir vēlējies trešo personu iesniegtus pieteikumus par piekļuvi informācijai, kura ietverta augu aizsardzības līdzekļu vai biocīdo līdzekļu tirdzniecības atļaujas pieteikuma materiālos un attiecībā uz kuru var lūgt ievērot konfidencialitāti, piemērojot iepriekš minētās tiesību normas, pakļaut Direktīvas 2003/4 vispārējiem noteikumiem (skat. a contrario spriedumu, 2010. gada 22. decembris, Ville de Lyon, C‑524/09, EU:C:2010:822, 40. punkts).

45

Šīs direktīvas 4. panta 2. punktā dalībvalstīm ir ļauts paredzēt, ka vides informācijas pieprasījumu var noraidīt, ja šīs informācijas izpaušana varētu kaitēt šajā pantā norādītajām interesēm, it īpaši komerciālas vai rūpnieciskas informācijas konfidencialitātei.

46

Šajā tiesību normā nav noteikts, ka šāda iespēja ir atkarīga no tā, vai pirms publiskošanas pieteikuma ir iesniegts lūgums par konfidencialitātes ievērošanu.

47

No tā izriet, ka, pretēji Bijenstichting norādītajam, kompetentajai iestādei, kurā, pamatojoties uz Direktīvu 2003/4, ir iesniegts lūgums par piekļuvi informācijai, ko sniedzis augu aizsardzības līdzekļa vai biocīda produkta tirdzniecības atļaujas pieprasītājs procedūrā, kura paredzēta šādas atļaujas saņemšanai, nav pienākuma to apmierināt un publiskot pieprasīto informāciju tikai tādēļ, ka šis pieteicējs nav iepriekš lūdzis ievērot šīs informācijas konfidencialitāti minētajā procedūrā.

48

Tādējādi šai iestādei, vajadzības gadījumā pamatojoties uz minētā pieteicēja iebildumiem, ir jāizvērtē, vai šāda publiskošana nevarētu apdraudēt komerciālas vai rūpnieciskas informācijas konfidencialitāti un vai šāds pieteikums nebūtu jānoraida, piemērojot šīs direktīvas 4. panta 2. punkta pirmās daļas d) apakšpunktu.

49

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz diviem pirmajiem jautājumiem ir jāatbild, ka Direktīvas 2003/4 4. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka apstāklis, ka augu aizsardzības līdzekļa vai biocīda produkta tirdzniecības atļaujas pieteikuma iesniedzējs tās procedūras laikā, kura paredzēta šīs atļaujas iegūšanai, nav lūdzis ievērot konfidencialitāti attiecībā uz informāciju, kas iesniegta šīs procedūras laikā, pamatojoties uz Direktīvas 91/414 14. pantu, Direktīvas 98/8 19. pantu vai Regulas Nr. 1107/2009 33. panta 4. punktu un 63. pantu, nerada šķērsli tam, lai kompetentā iestāde, kurai pēc minētās procedūras izbeigšanas ir iesniegts pieteikums par piekļuvi šai informācijai, ko trešā persona iesniegusi, pamatojoties uz Direktīvu 2003/4, izvērtētu minētā pieteikuma iesniedzēja iebildumus pret šo piekļuvi un vajadzības gadījumā to noraidītu, piemērojot šīs direktīvas 4. panta 2. punkta pirmās daļas d) apakšpunktu, pamatojoties uz to, ka minētās informācijas publiskošana apdraudētu komerciālas vai rūpnieciskas informācijas konfidencialitāti.

50

Uzdodot trešo līdz septīto un devīto jautājumu, kas ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai jēdzienā “emisijas vidē” Direktīvas 2003/4 4. panta 2. punkta otrās daļas izpratnē ietilpst augu aizsardzības līdzekļu vai biocīdu produktu, vai vielu, kuras satur šie produkti, novadīšana vidē un, apstiprinošas atbildes gadījumā, vai par “informāciju par piesārņojuma emisiju vidē” šīs tiesību normas izpratnē ir jāuzskata dati saistībā ar šīs novadīšanas izvērtēšanu vidē un minētās novadīšanas ietekmi, tostarp dati, kas iegūti tādu pētījumu rezultātā, kuri ir pilnībā vai daļēji veikti uz vietas, kā arī dati, kas ir iegūti no laboratorijas pētījumiem vai translokācijas pētījumiem, informācijas saistībā ar vidē sastopamām atliekām pēc attiecīgā produkta izmantošanas un pētījumiem par vielas atvasinājumu mērījumiem šīs izmantošanas laikā.

51

Lai gan tas, vai dažādie dokumenti, kuriem šajā gadījumā lūdz piekļuvi Bijenstichting, ietilpst jēdzienā “informācija par piesārņojuma emisiju vidē” Direktīvas 2003/4 4. panta 2. punkta otrās daļas izpratnē, ir jānosaka iesniedzējtiesai, Tiesai tomēr ir tai jānorāda uz objektīviem apstākļiem, kas ir jāņem vērā, veicot šādu novērtējumu.

52

Šajā ziņā vispirms ir jāuzsver, ka, tā kā šajā direktīvā nav definēts nedz jēdziens “emisijas vidē”, nedz “informācija par piesārņojuma emisiju vidē”, šie jēdzieni ir jāinterpretē, ņemot vērā minētās direktīvas 4. panta 2. punkta otrās daļas kontekstu un tās mērķi.

53

Pirmkārt, kā apstiprināts Direktīvas 2003/4 preambulas 5. apsvērumā, to pieņemot, Savienības likumdevējs ir vēlējies nodrošināt Savienības tiesību saderību ar Orhūsas konvenciju, lai Kopiena to noslēgtu, paredzot vispārēju sistēmu ar mērķi nodrošināt, ka ikvienai dalībvalsts fiziskai vai juridiskai personai ir tiesības piekļūt valsts iestāžu rīcībā esošajai vai tām pieejamai vides informācijai, nepamatojot tās nepieciešamību (it īpaši skat. spriedumu, 2013. gada 19. decembris, Fish Legal un Shirley, C‑279/12, EU:C:2013:853, 36. punkts).

54

No minētā izriet, ka, interpretējot Direktīvu 2003/4, ir jāņem vērā Orhūsas konvencijas, kuru ar šo direktīvu ir paredzēts ieviest Savienības tiesībās, teksts un mērķis (it īpaši skat. spriedumu, 2013. gada 19. decembris, Fish Legal un Shirley, C‑279/12, EU:C:2013:853, 37. punkts) un it īpaši šīs konvencijas 4. panta 4. punkta pirmās daļas d) apakšpunkts, kurā ir paredzēts, ka komerciālu un rūpniecisku noslēpumu nevar izmantot pret informācijas par emisijām kam ir nozīme vides aizsardzībā, publiskošanu.

55

Otrkārt, saskaņā ar pastāvīgo Tiesas judikatūru Direktīvas 2003/4 mērķis ir principā nodrošināt piekļuvi valsts iestāžu rīcībā esošajai vai tām pieejamai informācijai vides jomā un, kā izriet no šīs direktīvas preambulas 9. apsvēruma un 1. panta, panākt pēc iespējas plašu sistemātisku vides informācijas publisku pieejamību un izplatīšanu (it īpaši skat. spriedumu, 2013. gada 19. decembris, Fish Legal un Shirley, C‑279/12, EU:C:2013:853, 66. punkts).

56

No tā izriet, kā tas ir skaidri paredzēts Orhūsas konvencijas 4. panta 4. punkta otrajā daļā, kā arī Direktīvas 2003/4 preambulas 16. apsvērumā un 4. panta 2. punkta otrajā daļā, ka informācijas publiskošanai ir jābūt vispārīgam noteikumam un šajās tiesību normās paredzētie atteikuma pamati ir jāinterpretē šauri (it īpaši skat. spriedumus, 2010. gada 16. decembris, Stichting Natuur en Milieu u.c., C‑266/09, EU:C:2010:779, 52. punkts, kā arī 2011. gada 28. jūlijs, Office of Communications, C‑71/10, EU:C:2011:525, 22. punkts).

57

Paredzot, ka komerciālas vai rūpnieciskas informācijas konfidencialitāti nevar vērst pret “informāciju par piesārņojuma emisiju vidē”, Direktīvas 2003/4 4. panta 2. punkta otrā daļā ir ļauts konkrētāk īstenot šo noteikumu un principu par visplašāko iespējamo piekļuvi valsts iestāžu rīcībā esošajai vai tām pieejamai informācijai vides jomā.

58

No tā izriet, ka, pretēji tam, ko norāda it īpaši Bayer, Vācijas valdība un Eiropas Komisija, nevar atbalstīt jēdzienu “emisijas vidē” un “informācija par piesārņojuma emisiju vidē” Direktīvas 2003/4 4. panta 2. punkta otrās daļas izpratnē šauru interpretāciju.

59

Uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild šo apsvērumu gaismā.

60

Lai interpretētu jēdzienu “emisijas vidē” Direktīvas 2003/4 4. panta 2. punkta otrās daļas izpratnē, ir jānosaka, vai, kā to it īpaši norāda Bayer, Vācijas valdība un Komisija, šis jēdziens ir jānodala no jēdzieniem “izplūde” un “novadīšana” un vai tas ir jāattiecina tikai uz Direktīvā 2010/75 aplūkotajām emisijām, proti, emisijām, ko rada atsevišķas tajā definētas rūpnieciskas iekārtas, vai arī šis jēdziens aptver arī produktu vai vielu, piemēram, augu aizsardzības līdzekļu vai biocīdu produktu un vielu, ko šie produkti satur, novadīšanu vidē.

61

Pirmkārt, attiecībā uz jautājumu, vai jēdziens “emisijas” ir jānošķir no jēdzieniem “izplūde” un “novadīšana”, jānorāda, ka Direktīvas 2003/4 2. panta 1. punkta b) apakšpunktā, kurā ir uzskaitīti faktori, kas var ietilpt jēdzienā “vides informācija”, sākotnēji raugoties, šķiet, ka šāds nodalījums neapšaubāmi ir ietverts.

62

Tomēr, pirmkārt, šāda nodalījuma nav Orhūsas konvencijā, kuras 4. panta 4. punkta pirmās daļas d) apakšpunktā ir paredzēts, ka komerciālā un rūpnieciskā noslēpuma aizsardzību nevar izmantot pret “informācijas par emisijām, kam ir nozīme vides aizsardzībā,” publiskošanu.

63

Otrkārt, kā ģenerāladvokāte norādīja savu secinājumu 59. punktā, nošķiršanai starp emisiju, izplūdi un cita veida novadīšanu nav nozīmes, ņemot vērā Direktīvas 2003/4 vides informācijas publiskošanas mērķi, un tā būtu mākslīga.

64

Gan gāzes vai citu vielu emisija atmosfērā, gan cita veida novadīšana vai izplūdes, piemēram, vielu, preparātu, organismu, mikroorganismu, vibrāciju, karstuma vai trokšņu novadīšana vidē, it īpaši gaisā, ūdenī un augsnē, var ietekmēt šos dažādos vides elementus.

65

Turklāt “emisijas”, “izplūdes” un “novadīšanas” jēdzieni pārsvarā pārklājas, kā to apliecina vārdkopas “cita veida novadīšana” izmantošana šīs direktīvas 2. panta 1. punkta b) apakšpunktā, no kā izriet, ka arī emisijas un izplūde ir uzskatāmas par novadīšanu vidē.

66

Tāpat daudzos Savienības tiesību aktos, piemēram, Direktīvā 2010/75, bet arī Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 21. aprīļa Direktīvā 2004/35/EK par atbildību vides jomā attiecībā uz videi nodarītā kaitējuma novēršanu un atlīdzināšanu (OV 2004, L 143, 56. lpp.) un Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 18. janvāra Regulā (EK) Nr. 166/2006 par Eiropas Piesārņojošo vielu un izmešu pārneses reģistra ieviešanu un Padomes Direktīvu 91/689/EEK un 96/61/EK grozīšanu (OV 2006, L 33, 1. lpp.) lielākoties jēdzieni “emisijas”, “novadīšana” un “izplūde” ir savstarpēji pielīdzināti.

67

No tā izriet, ka, interpretējot jēdzienu “emisija vidē” Direktīvas 2003/4 4. panta 2. punkta otrās daļas izpratnē, nav nepieciešams nodalīt šo jēdzienu no jēdzieniem “izplūde” un “novadīšana” vidē.

68

Otrkārt, jānosaka arī, vai, kā apgalvo Bayer, Vācijas valdība un Komisija, jēdziens “emisijas vidē” Direktīvas 2003/4 4. panta 2. punkta otrās daļas izpratnē ir jāattiecina tikai uz emisijām, kas aptvertas ar Direktīvu 2010/75, proti – saskaņā ar tās 3. panta 4. punktu – uz tiešu vai netiešu vielu, vibrāciju, siltuma vai trokšņa novadīšanu no iekārtas punktveida vai difūza avota gaisā, ūdenī vai zemē, izņemot emisijas no citiem avotiem, piemēram, tās, kas rodas, izsmidzinot produktu gaisā vai to izmantojot uz augiem, ūdenī vai augsnē.

69

Neapšaubāmi Orhūsas konvencijas piemērošanas norādēs to 2000. gada redakcijā, definējot jēdzienu “emisijas”, tika piedāvāts izmantot šī jēdziena definīciju, kas sniegta Direktīvas 96/61 2. panta 5. punktā un kas identiski pārņemta Direktīvas 2010/75 3. panta 4. punktā, un to 2014. gada redakcijā šobrīd ir atsauce uz šajā pēdējā tiesību normā paredzēto definīciju.

70

Tomēr saskaņā ar pastāvīgo Tiesas judikatūru, lai gan šīs norādes var uzskatīt par skaidrojošu dokumentu, ko papildus citiem nozīmīgiem apstākļiem vajadzības gadījumā var ņemt vērā, lai interpretētu Orhūsas konvenciju, tajās ietvertajai analīzei nav nekāda saistoša spēka un tām nepiemīt tāda normatīvā piemērojamība, kāda ir šīs konvencijas normām (it īpaši skat. spriedumu, 2013. gada 19. decembris, Fish Legal un Shirley, C‑279/12, EU:C:2013:853, 38. punkts un tajā minētā judikatūra).

71

No vienas puses, ne Orhūsas konvencijā, ne Direktīvā 2003/4 nav nekā tāda, kas ļautu uzskatīt, ka jēdziens “emisijas vidē” būtu jāierobežo ar emisijām, kas rodas no konkrētām rūpniecības iekārtām.

72

No otras puses, šāds ierobežojums būtu pretrunā pašam šīs konvencijas 4. panta 4. punkta pirmās daļas d) apakšpunkta formulējumam. Šajā tiesību normā ir paredzēts, ka ir jāpublisko informācija par emisijām, kurām ir nozīme saistībā ar vides aizsardzību. Tomēr informācija par emisijām, kas rodas no citiem avotiem, nevis rūpnieciskām iekārtām, piemēram, emisijām, kas rodas no augu aizsardzības līdzekļu vai biocīdu produktu izmantošanas, ir tikpat svarīga vides aizsardzībai kā informācija par rūpnieciskas izcelsmes emisijām.

73

Turklāt, ierobežojot jēdzienu “emisijas vidē” Direktīvas 2003/4 4. panta 2. punkta otrās daļas izpratnē tikai ar emisijām, kas rodas no konkrētām rūpnieciskām iekārtām, netiktu ņemts vērā šīs direktīvas mērķis pēc iespējas plašāk izplatīt vides informāciju.

74

Tādējādi šāda šī jēdziena interpretācija nav pieļaujama.

75

No iepriekš minētā izriet, ka nav jānošķir jēdziens “emisijas vidē” no jēdzieniem “izplūde” un “novadīšana”, nedz arī jāierobežo šis jēdziens ar emisijām, kuras ir aptvertas ar Direktīvu 2010/75, izņemot tādu produktu vai vielu novadīšanu vidē, kuras rodas no avotiem, kas nav rūpnieciskas iekārtas.

76

Tādējādi jēdziens “emisijas vidē” Direktīvas 2003/4 4. panta 2. punkta otrās daļas izpratnē nevar izslēgt produktu un vielu, kādi ir augu aizsardzības līdzekļi vai biocīdi produkti, un vielu, ko šie produkti satur, novadīšanu vidē.

77

Ņemot to vērā, minētais jēdziens tomēr ir jāierobežo ar emisijām, kas nav hipotētiskas, proti, ar faktiskām vai paredzamām attiecīgā produkta vai vielu emisijām parastos vai reālos lietošanas apstākļos.

78

Šajā ziņā, lai gan ar to vien, ka produkts ir laists tirgū, parasti nepietiek, lai uzskatītu, ka šis produkts noteikti tiks novadīts vidē un ka ar to saistītā informācija attiecas uz “emisijām vidē”, citādi ir tad, ja runa ir par produktu, piemēram, augu aizsardzības vai biocīdu produktu, kuru, to lietojot parastā nozīmē, tā funkciju dēļ ir paredzēts izplatīt vidē. Tādējādi šajā pēdējā gadījumā šī produkta paredzamās emisijas vidē nav hipotētiskas.

79

Šādos apstākļos jēdziens “emisijas vidē” attiecas uz emisijām, kuras faktiski ir izplatītas vidē, izmantojot attiecīgo produktu vai vielu, kā arī uz paredzamām šī produkta vai šīs vielas emisijām vidē parastos vai reālos minētā produkta vai minētās vielas izmantošanas apstākļos, kas atbilst tiem, attiecībā uz kuriem ir izsniegta attiecīgā produkta tirdzniecības atļauja, un kas prevalē zonā, kurā ir paredzēts izmantot šo produktu.

80

Turpretī, kā norāda ģenerāladvokāte savu secinājumu 82. un 83. punktā, šajā jēdzienā nav jāiekļauj tikai hipotētiskas emisijas. No Direktīvas 2003/4 1. panta, to lasot kopā ar šīs direktīvas 2. panta 1. punktu, izriet, ka tās mērķis ir nodrošināt tiesības piekļūt informācijai, kura attiecas uz faktoriem, piemēram, emisijām, kas ietekmē vai var ietekmēt vides, it īpaši gaisa, ūdens un augsnes elementus. Tā tas parasti nav tikai hipotētisku emisiju gadījumā.

81

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, jēdziens “emisijas vidē” Direktīvas 2003/4 4. panta 2. punkta otrās daļas izpratnē ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā ietilpst tostarp produktu vai vielu, piemēram, augu aizsardzības vai biocīdu produktu, un vielu, ko šie produkti satur, novadīšana, ciktāl šāda novadīšana ir faktiska vai paredzama normālos vai reālos izmantošanas apstākļos.

82

Attiecībā uz jautājumu, vai šī sprieduma 50. punktā norādītās dažādās informācijas kategorijas ietilpst jēdzienā “informācija par emisiju vidē” Direktīvas 2003/4 4. panta 2. punkta otrās daļas izpratnē, vispirms ir jāpārbauda, vai, kā norāda Nīderlandes valdība, šis jēdziens attiecas tikai uz informāciju par attiecīgā augu aizsardzības līdzekļa vai biocīdā produkta – vai vielas, ko šis produkts satur – emisijām pašām par sevi, proti, norādēm par šo emisiju raksturu, sastāvu, daudzumu, datumu un vietu, vai arī šajā jēdzienā ietilpst arī dati par minēto emisiju ietekmi uz vidi.

83

Šajā ziņā attiecībā uz šīs tiesību normas formulējumu ir jānorāda, ka tas dažādās valodu redakcijās atšķiras. Tādējādi, lai gan minētās tiesību normas franču valodas redakcijā ir norāde uz “informāciju, kas attiecas uz emisiju vidē” (“informations relatives à des émissions dans l’environnement”), atsevišķās citu valodu redakcijās ir izmantota vārdkopa “informācija par emisiju vidē”. Konkrētāk, vācu valodas redakcijā ir atsauce uz “Informationen über Emissionen in die Umwelt”, itāļu valodas redakcijā – uz “informazioni sulle emissioni nell’ambiente” un angļu valodas redakcijā – uz “information on emissions into the environment”.

84

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru Savienības tiesību normas vienveidīgas interpretācijas dēļ, ja tās teksts dažādu valodu versijās atšķiras, attiecīgo tiesību normu interpretē, ņemot vērā tiesiskā regulējuma, kurā šī norma ietilpst, kontekstu un mērķi (it īpaši skat. spriedumu, 2015. gada 15. oktobris, Grupo Itevelesa u.c., C‑168/14, EU:C:2015:685, 42. punkts un tajā minētā judikatūra).

85

Kā norādīts šī sprieduma 55. punktā, Direktīvas 2003/4 mērķis ir principā nodrošināt piekļuvi valsts iestāžu rīcībā esošajai vai tām pieejamai informācijai vides jomā un panākt pēc iespējas plašu sistemātisku vides informācijas publisku pieejamību un izplatīšanu. Kā norādīts šīs direktīvas preambulas 1. apsvērumā, šāda piekļuve un šāda izplatīšana galvenokārt palīdz pievērst sabiedrības uzmanību vides problēmām un nodrošina sabiedrības efektīvāku līdzdalību lēmumu pieņemšanā vides jomā (it īpaši skat. spriedumu, 2011. gada 28. jūlijs, Office of Communications, C‑71/10, EU:C:2011:525, 26. punkts).

86

Šai nolūkā sabiedrībai ir jābūt piekļuvei ne tikai informācijai par pašām emisijām, bet arī informācijai par šo emisiju īslaicīgāku vai ilglaicīgāku ietekmi uz vides stāvokli, piemēram, par minēto emisiju ietekmi uz organismiem, kas nav mērķorganismi. Sabiedrība ir ieinteresēta piekļūt informācijai par emisiju vidē tieši tādēļ, lai uzzinātu ne tikai to, kas tiek vai paredzamā veidā tiks novadīts vidē, bet arī, kā norāda ģenerāladvokāte savu secinājumu 86. punktā, lai saprastu veidu, kādā attiecīgās emisijas var ietekmēt vidi.

87

No tā izriet, ka jēdziens “informācija par emisiju vidē” Direktīvas 2003/4 4. panta 2. punkta otrās daļas izpratnē ir jāinterpretē tādējādi, ka tas attiecas ne tikai uz informāciju par pašām emisijām, proti, par norādēm saistībā ar šo emisiju raksturu, sastāvu, daudzumu, datumu un vietu, bet arī uz datiem par minēto emisiju īslaicīgāku vai ilglaicīgāku ietekmi uz vides stāvokli.

88

To ņemot vērā, turpinājumā ir jānosaka, vai apstāklis, ka attiecīgie dati izriet no pētījumiem, kuri ir pilnībā vai daļēji veikti uz vietas, laboratorijas pētījumiem vai arī translokācijas pētījumiem, proti, pētījumiem saistībā ar attiecīgā produkta vai vielas migrācijas augā analīzi, ietekmē “informācijas par emisiju vidē” kvalifikāciju Direktīvas 2003/4 4. panta 2. punkta otrās daļas izpratnē un, konkrētāk, vai šajā jēdzienā var ietilpt dati, kas ir iegūti no laboratorijas pētījumiem.

89

Atbildot uz šo jautājumu, ir jāuzskata, ka šis apstāklis pats par sevi nav noteicošs. Faktiski nozīme ir ne tik daudz tam, ka attiecīgie dati izriet no pētījumiem, kuri pilnībā vai daļēji ir veikti uz vietas vai laboratorijā, vai arī no translokācijas pārbaudes, bet gan tam, ka minēto pētījumu mērķis bija izvērtēt “emisijas vidē” Direktīvas 2003/4 4. panta 2. punkta otrās daļas izpratnē, proti, kā norādīts šī sprieduma 77. un 78. punktā, aplūkotā produkta vai vielas faktiskās vai paredzamās emisijas vidē apstākļos, kas atspoguļo parastus vai reālus šī produkta vai šīs vielas izmantošanas apstākļus, vai analizēt šo emisiju ietekmi.

90

Tādējādi par “informāciju par emisiju vidē” nebūtu uzskatāmi dati, kas iegūti no izmēģinājumiem ar mērķi izpētīt attiecīgā produkta vai vielas dozas, kura ievērojami pārsniedz maksimālo dozu, kam ir piešķirta tirdzniecības atļauja un kas tiktu praktiski izmantota, vai arī ievērojami koncentrētāka produkta izmantošanas sekas, jo šādi dati attiecas uz emisijām, kas nav paredzamas parastos vai reālos izmantošanas apstākļos.

91

Turpretī, pretēji Komisijas norādītajam, “informācijas par emisiju vidē” jēdzienā ietilpst pētījumi ar mērķi noteikt produkta vai vielas toksiskumu, iedarbību un citus aspektus reālos apstākļos, kas ir vissliktākie, kādi vien, saprātīgi pieņemot, varētu rasties, kā arī pētījumi, kuri veikti apstākļos, kas pēc iespējas pietuvināti parastai lauksaimniecības praksei, un apstākļos, kas dominē zonā, kurā šis produkts vai šī viela tiks izmantoti.

92

Treškārt, attiecībā uz jautājumu, vai informācija par atliekām, kas ir sastopamas vidē pēc attiecīgā produkta izmantošanas, un pētījumiem par vielas atvasinājumu mērījumiem šīs izmantošanas laikā ir “informācija par emisiju vidē” Direktīvas 2003/4 4. panta 2. punkta otrās daļas izpratnē, ir jāatgādina, pirmkārt, ka saskaņā ar Direktīvas 91/414 2. panta 2. punktu, Direktīvas 98/8 2. panta 1. punkta g) apakšpunktu un Regulas Nr. 1107/2009 3. panta 1. punktu atliekas ir vielas (ieskaitot šo vielu metabolītus un tām sadaloties vai ķīmiski reaģējot radušās vielas), kas pēc augu aizsardzības līdzekļa vai biocīda produkta lietošanas paliek augos vai citur vidē.

93

Tādējādi atlieku klātbūtni vidē izraisa attiecīgā produkta vai vielas, ko šis produkts satur, emisijas vidē. Tātad ir runa par šo emisiju sekām. Tā tas ir ne tikai attiecībā uz gaisā izsmidzināto vielu atliekām vai atliekām, kuras attiecīgais produkts atstāj uz augiem, vidē vai arī organismos, kas nav mērķorganismi, bet arī attiecībā uz šo vielu metabolītiem, kā arī produktiem, kas rodas, vielām sadaloties vai ķīmiski reaģējot. Lai gan metabolīti rodas no attiecīgajos produktos iekļauto vielu transformācijas, tās ir sekas minētā produkta un minēto vielu emisijai vidē.

94

Turklāt jānorāda, ka atvasinājumi ir augu aizsardzības līdzekļu vai biocīdu produktu lāšu vai iztvaikojumu pārnēsāšana ārpus zonas, kurā ir paredzēta apstrāde. Tādējādi runa ir arī par minēto produktu vai vielu emisijas sekām vidē.

95

No tā izriet, ka informācija par atliekām, kas pastāv vidē pēc attiecīgā produkta izmantošanas, un pētījumi par vielas atsavinājumu mērījumiem šīs izmantošanas laikā ietilpst jēdzienā “informācija par emisiju vidē” Direktīvas 2003/4 4. panta 2. punkta otrās daļas izpratnē.

96

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, jāuzskata, ka jēdzienā “informācija par emisiju vidē” ietilpst norādes par augu aizsardzības līdzekļu un biocīdu produktu un vielu, ko šie produkti satur, “emisiju vidē” raksturu, sastāvu, daudzumu, datumu un vietu, kā arī datiem par šo emisiju īslaicīgāku vai ilglaicīgāku ietekmi uz vidi, konkrētāk, informāciju par atliekām, kas sastopamas vidē pēc attiecīgā produkta izmantošanas, un pētījumiem par vielu atvasinājumu mērījumiem šīs izmantošanas laikā, neatkarīgi no tā, vai šie dati ir iegūti no pētījumiem, kas ir pilnībā vai daļēji veikti uz vietas, laboratorijas pētījumiem vai translokācijas pētījumiem.

97

Turklāt ir jānorāda, ka, pretēji tam, ko būtībā norāda Bayer un Vācijas valdība, šādi interpretējot Direktīvas 2003/4 4. panta 2. punkta otro daļu, netiek neievērots Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 16. un 17. pants saistībā ar darījumdarbības brīvību un tiesībām uz īpašumu, nedz arī ADPIC līguma 39. panta 3. punkts, kurā ir garantēta farmaceitisko vai ķīmisko produktu tirdzniecības atļaujas pieprasītāja iesniegto nepubliskoto ziņu konfidencialitāte. Šāda interpretācija arī neatņem lietderīgu iedarbību Regulas Nr. 1107/2009 63. pantam, kura 2. punktā ir uzskaitīti dati, kuru publiskošana, kā principā tiek prezumēts, apdraud komerciālo interešu aizsardzību un attiecībā uz kuriem ikviena persona saskaņā ar šī paša panta 1. pantu var pieprasīt, lai tie tiktu uzskatīti par konfidenciāliem.

98

Pirmkārt, attiecībā uz Hartas 16. un 17. pantu un ADPIC līguma 39. panta 3. punktu faktiski ir jāatgādina, ka saskaņā ar Hartas 52. panta 1. punktu tajā noteiktajām tiesībām var tikt paredzēti ierobežojumi, ciktāl tie ir paredzēti tiesību aktos, tajos tiek respektēta šo tiesību un brīvību būtība, tie ir nepieciešami un patiešām atbilst vispārējo interešu mērķiem, ko atzinusi Eiropas Savienība. Turklāt ADPIC līguma 39. panta 3. punkts ļauj publiskot farmaceitisko vai ķīmisko produktu tirdzniecības atļaujas pieprasītāja iesniegtās ziņas, ja tas ir nepieciešams sabiedrības aizsardzībai.

99

Līdzsvarojot Hartas 16. un 17. pantā, kā arī ADPIC līguma 39. panta 3. punktā garantētās tiesības, no vienas puses, un vides aizsardzības un pēc iespējas plašākas vides informācijas publiskošanas mērķus, no otras puses, Savienības likumdevējs atbilstoši tā rīcībā esošajai rīcības brīvībai ir uzskatījis, ka, lai garantētu šo mērķu īstenošanu, ir nepieciešams paredzēt, ka pieteikumu par piekļuvi “informācijai par emisiju vidē”, ņemot vērā šīs informācijas būtiskumu un nozīmi vides aizsardzībā, nevar noraidīt, pamatojoties uz to, ka tās publiskošana apdraudētu komerciālas vai rūpnieciskas informācijas konfidencialitāti.

100

Šajā ziņā jēdziena “informācija par emisiju vidē” interpretācija, kāda tā izriet no šī sprieduma 96. punkta, nekādā ziņā nerada rezultātu, ka šajā jēdzienā ietilpst visi augu aizsardzības līdzekļu vai biocīdu produktu tirdzniecības atļaujas materiālos iekļautie dati, it īpaši visi dati, kas iegūti no pētījumiem, kuri veikti šīs atļaujas saņemšanai, un ka tie vienmēr būtu jāpublisko. Minētajā jēdzienā ir iekļauti tikai dati saistībā ar “emisijām vidē”, tādējādi izslēdzot ne tikai informāciju, kas neattiecas uz attiecīgā produkta emisijām vidē, bet arī, kā izriet no šī sprieduma 77.–80. punkta, datus, kas attiecas uz hipotētiskām emisijām, proti, emisijām, kuras nav faktiskas vai paredzamas apstākļos, kas atspoguļo parastus vai reālus izmantošanas apstākļus. Tādējādi šāda interpretācija nerada nesamērīgu Hartas 16. un 17. pantā un ADPIC līguma 39. panta 3. punktā garantēto tiesību aizsardzības apdraudējumu.

101

Turklāt, runājot par Regulas Nr. 1107/2009 63. pantu, jāatgādina, kā norādīts šī sprieduma 43. punktā, ka šīs pants tiek piemērots, neietekmējot Direktīvu 2003/4. Tādējādi no minētā panta nekādi neizriet, ka tajā minētos datus nevarētu kvalificēt kā “informāciju par emisiju vidē” vai ka šos datus nekad nevarētu publiskot, piemērojot šo direktīvu.

102

Turklāt jāuzsver, ka šī jēdziena interpretācija, kāda tā izriet no šī sprieduma 96. punkta, neliedz minētajam 63. pantam tā lietderīgo iedarbību. Šī panta 2. punktā iedibinātā prezumpcija ļauj kompetentajai iestādei uzskatīt, ka informācija, kuru iesniedz tirdzniecības atļaujas pieteicējs un kurai ir piemērojama šī tiesību norma, principā ir konfidenciāla un nav izplatāma sabiedrībai, ja neviens pieteikums par piekļuvi šai informācijai nav iesniegts, pamatojoties uz Direktīvu 2003/4. Šī prezumpcija minētajam pieteicējam arī nodrošina to, ka šāda pieteikuma iesniegšanas gadījumā kompetentā iestāde šo informāciju var publiskot tikai pēc tam, kad, izvērtējot katru informāciju atsevišķi, tā ir noteikusi, vai šī informācija attiecas uz emisijām vidē vai arī pastāv kādas citas pārākas sabiedrības intereses, kas attaisno šādu publiskošanu.

103

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz trešo līdz septīto un devīto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2003/4 4. panta 2. punkta otrās daļas normas ir jāinterpretē šādi:

104

Uzdodot astoto jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2003/4 4. panta 2. punkta otrā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka gadījumā, ja tiek lūgts piekļūt informācijai par emisijām vidē, šīs informācijas avots ir jāatklāj pilnībā vai arī tikai attiecībā uz nozīmīgajiem datiem, kurus no tā var iegūt.

105

No šīs tiesību normas izriet, ka Direktīvas 2003/4 4. panta 2. punkta pirmās daļas a), d) un f)–h) apakšpunktā norādīto pamatojumu nevar izmantot pret lūgumu attiecībā uz piekļuvi vides informācijai, ciktāl šis lūgums attiecas uz informāciju par emisiju vidē. Šādos apstākļos, ja pieprasītās informācijas publiskošana apdraudētu kādu no šajā tiesību normā norādītajām interesēm, jāpublisko tikai nozīmīgie dati, kurus var iegūt no informācijas avota attiecībā uz emisijām vidē, ja šos datus ir iespējams nodalīt no citas minētajā avotā iekļautās informācijas, kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

106

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz astoto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2003/4 4. panta 2. punkta otrā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja tiek lūgta piekļuve informācijai attiecībā uz emisijām vidē, kuras publiskošana varētu apdraudēt kādu no šīs direktīvas 4. panta 2. punkta pirmās daļas a), d) un f)–h) apakšpunktā norādītajām interesēm, ir jāpublisko tikai nozīmīgie dati, kurus var iegūt no informācijas avota attiecībā uz emisijām vidē, ja šos datus ir iespējams nodalīt no citas minētajā avotā iekļautās informācijas, kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

107

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež: