—

Microsoft Mobile Sales International Oy vārdā – G. Cuonzo un Vincenzo Cerulli Irelli, avvocati,

—

Hewlett‑Packard Italiana Srl vārdā – A. Clarizia un M. Quattrone, avvocati,

—

Telecom Italia SpA vārdā – F. Lattanzi un E. Stajano, avvocati,

—

Samsung Electronics Italia SpA vārdā – S. Cassamagnaghi, P. Todaro un E. Raffaelli, avvocati,

—

Dell SpA vārdā – L. Mansani un F. Fusco, avvocati,

—

Sony Mobile Communications Italy SpA vārdā – G. Cuonzo, kā arī Vincenzo un Vittorio Cerulli Irelli, avvocati,

—

Wind Telecomunicazioni SpA vārdā – B. Caravita di Toritto, S. Fiorucci un R. Santi, avvocati,

—

Società italiana degli autori ed editori (SIAE) vārdā – M. Siragusa un M. Mandel, avvocati,

—

Assotelecomunicazioni (Asstel) vārdā – M. Libertini, avvocato,

—

Altroconsumo vārdā – G. Scorza, D. Reccia un M. Salvati, avvocati,

—

Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz A. Vitale un S. Fiorentino, avvocati dello Stato,

—

Francijas valdības vārdā – D. Colas un D. Segoin, pārstāvji,

—

Eiropas Komisijas vārdā – V. Di Bucci un J. Samnadda, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 22. maija Direktīvas 2001/29/EK par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā (OV 2001, L 167, 10. lpp.) 5. panta 2. punkta b) apakšpunktu.

2

Šis lūgums tika iesniegts vairākās tiesvedībās starp sabiedrībām, kuras tirgo personālos datorus, ierakstīšanas ierīces, datu nesējus, mobilos tālruņus un fotoaparātus, no vienas puses, un Ministero per i beni e le attività culturali e del turismo (Itālijas Kultūras un tūrisma ministrija, turpmāk tekstā – “MiBAC”), Società italiana degli autori ed editori (Itālijas autoru un izdevēju sabiedrība, turpmāk tekstā – “SIAE”), likvidācijas procesā esošo Istituto per la tutela dei diritti degli artisti interpreti esecutori (Izpildītāju tiesību aizsardzības institūts), Associazione nazionale industrie cinematografiche audiovisive e multimediali (Nacionālā filmu, audiovizuālo un multimediju industriju apvienība) un Associazione produttori televisivi (Televīzijas producentu apvienība), no otras puses, par “taisnīgu atlīdzību”, kas ar SIAE starpniecību ir jāizmaksā intelektuālo darbu autoriem par šo darbu privātu reproducēšanu personiskai izmantošanai.

3

Direktīvas 2001/29 preambulas 31., 35. un 38. apsvērumā ir noteikts:

[..]

[..]

4

Direktīvas 2001/29 2. pantā “Reproducēšanas tiesības” ir noteikts:

“Dalībvalstis paredz ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt tiešu vai netiešu, īslaicīgu vai pastāvīgu reproducēšanu ar jebkādiem līdzekļiem un jebkādā formā, pilnībā vai daļēji:

5

Šīs direktīvas 5. panta “Izņēmumi un ierobežojumi” 2. punkta b) apakšpunktā ir paredzēts:

“Dalībvalstis var paredzēt izņēmumus vai ierobežojumus 2. pantā minētajām reproducēšanas tiesībām šādos gadījumos:

[..]

[..].”

6

Direktīvu 2001/29 Itālijas tiesību sistēmā transponēja ar 2003. gada 9. aprīļadecreto legislativo n. 68. – Attuazione della direttiva 2001/29/CE sull’armonizzazione di taluni aspetti del diritto d’autore e dei diritti connessi nella società dell’informazione (Likumdošanas dekrēts Nr. 68 par Direktīvas 2001/29/EK par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā īstenošanu) (2003. gada 14. aprīļaGURI Nr. 87 kārtējais pielikums), ar kuru tika grozīts 1941. gada 22. aprīļaLegge n. 633 – Protezione del diritto d’autore e di altri diritti connessi al suo esercizio (Likums Nr. 633 par autortiesību un ar to īstenošanu saistīto blakustiesību aizsardzību, turpmāk tekstā – “Autortiesību likums”), šo likumu papildinot ar 71. sexies, 71. septies un 71. octies pantu par “privātu reproducēšanu personiskai lietošanai”.

7

Autortiesību likuma 71. sexies panta 1. punktā ir noteikts:

“Ir atļauta fonogrammu un videogrammu privāta reproducēšana uz jebkura datu nesēja, ko veic fiziska persona tikai privātai lietošanai, ar nosacījumu, ka tas ir bezpeļņas nolūkā un ar mērķi, kurš ne netieši, ne tieši nav komerciāls, ievērojot 102. quater pantā minētos tehnoloģiskos pasākumus.”

8

Autortiesību likuma 71. septies pantā ir noteikts:

“1.   Fonogrammu autoriem un ražotājiem, kā arī audiovizuālo darbu sākotnējiem ražotājiem, videogrammu izpildītājiem un ražotājiem un viņu tiesību mantiniekiem ir tiesības uz atlīdzību par 71. sexies pantā minēto fonogrammu un videogrammu privātu reproducēšanu. Minēto atlīdzību par ierīcēm, kas paredzētas tikai fonogrammu vai videogrammu analogajam vai digitālajam ierakstam, veido cenas daļa, ko galīgais pircējs ir samaksājis izplatītājam un ko par daudzfunkcionālām ierīcēm un datu nesējiem aprēķina no tādu ierīču un datu nesēju cenas, kam ir ierakstam paredzētas iekšējās sastāvdaļas raksturlielumiem līdzvērtīgi raksturlielumi, vai arī, ja tas nav iespējams, no fiksētas summas par ierīci un datu nesēju. Par audio un video ieraksta datu nesējiem, piemēram, analogajiem datu nesējiem, digitālajiem datu nesējiem, fiksētajām vai pārnesamajām atmiņām, kas paredzēti fonogrammu vai videogrammu ierakstam, atlīdzību veido summa, kas samērīga ar pašu datu nesēju nodrošināto ieraksta jaudu. Par attālā videoieraksta sistēmām šajā punktā minēto atlīdzību maksā subjekts, kurš sniedz pakalpojumu, un tai jābūt samērīgai ar honorāru, kas ir saņemts par paša pakalpojuma sniegšanu.

2.   [Šā panta] 1. punktā minēto atlīdzību nosaka, ievērojot Kopienas tiesību normas un jebkurā gadījumā ņemot vērā reproducēšanas tiesības, ar [MiBAC] dekrētu, kas jāpieņem līdz 2009. gada 31. decembrim, pēc 190. pantā minētās komitejas un nozares apvienību, kuras pārstāv vairumu 1. punktā minēto ierīču un datu nesēju ražotāju, uzklausīšanas. Lai noteiktu atlīdzību, ņem vērā to, vai tiek vai netiek piemēroti 102. quater pantā minētie tehnoloģiskie pasākumi, kā arī atšķirīgo digitālās kopēšanas izplatību salīdzinājumā ar analogo kopēšanu. Dekrēts ir jāatjaunina ik pa trim gadiem.

3.   Atlīdzību maksā persona, kas valsts teritorijā peļņas gūšanas nolūkā ražo vai importē 1. punktā minētās ierīces un datu nesējus. Šīm personām ik pēc trīs mēnešiem ir jāiesniedz [SIAE] paziņojums, norādot pārdošanas apjomu un izmaksājamo atlīdzību, kura tai pat laikā ir jāizmaksā. Atlīdzības nesamaksāšanas gadījumā par samaksu ir solidāri atbildīgs ieraksta ierīču un datu nesēju izplatītājs. [..]”

9

Autortiesību likuma 71. octies pantā ir paredzēts:

“1.   Atlīdzība, kas minēta 71. septies pantā par fonogrammu ierakstīšanai paredzētajām ierīcēm, ir jāmaksā [SIAE], kas pēc savu izmaksu atskaitīšanas nodrošina maksājumus vienādās daļās autoriem un fonogrammu ražotājiem, tostarp ar nozīmīgāko tirdzniecības un profesionālo asociāciju starpniecību.

2.   Fonogrammu izgatavotāji nekavējoties, bet jebkurā gadījumā 6 mēnešu laikā 50 % no to saņemtās atlīdzības samaksā attiecīgajiem izpildītājiem.

3.   Atlīdzība, kas minēta 71. septies pantā par videogrammu ierakstīšanai paredzētām ierīcēm, ir jāmaksā [SIAE], kas pēc savu izmaksu atskaitīšanas nodrošinās 30 % atlīdzības daļas samaksu autoriem un pārējos 70 % vienādās daļās filmu pirmo fiksējumu izgatavotājam, videogrammu izgatavotājam un izpildītājiem. Ar 50 % no atlīdzības, kas samaksāta izpildītājiem, tiek finansēti 1992. gada 5. februāra Likuma Nr. 93 7. panta 2. punktā aprakstītie pasākumi un mērķi.”

10

Piemērojot Autortiesību likuma 71. septies panta 2. punktu, MiBAC2009. gada 30. decembrī pieņēma decreto relativo alla determinazione del compenso per la riproduzione privata di fonogrammi e di videogrammi (Dekrēts par atlīdzības noteikšanu par fonogrammu un videogrammu privātu reproducēšanu, turpmāk tekstā – “2009. gada 30. decembra dekrēts”), ko veido viens vienīgs pants, saskaņā ar kuru “tehniskajā pielikumā, kas ir [šī] dekrēta neatņemama sastāvdaļa, tiek noteikts atlīdzības par fonogrammu un videogrammu privātu reproducēšanu apjoms atbilstoši [Autortiesību likuma] 71. septies pantam”.

11

2009. gada 30. decembra tehniskā pielikuma (turpmāk tekstā – “tehniskais pielikums”) 2. pantā ir noteikti atlīdzības par privātu kopēšanu apmēri un ir sniegts saraksts ar 26 produktu kategorijām, katrai paredzot šīs atlīdzības apjomu.

12

Tehniskā pielikuma 4. pantā ir noteikts:

“1.   [SIAE] sekmē protokolus efektīvākai šo tiesību normu piemērošanai, arī tādēļ, lai veiktu objektīvus vai subjektīvus atbrīvojumus, piemēram, gadījumos ar ierīcēm vai datu nesējiem lietošanai profesionālām vajadzībām vai gadījumos ar dažām videospēļu ierīcēm un datu nesējiem. Šos piemērošanas protokolus pieņem, saskaņojot ar subjektiem, kuriem ir pienākums maksāt atlīdzību par privātu kopēšanu, vai ar to nozares apvienībām.

2.   Līdz 1. punktā minēto protokolu pieņemšanai paliek spēkā vienošanās, kas bija spēkā pirms šo tiesību normu pieņemšanas.”

13

Prasītāji pamatlietā ražo un tirgo tostarp personālos datorus, ierakstīšanas ierīces, mobilos tālruņus un fotoaparātus.

14

Šie prasītāji cēla prasības Tribunale amministrativo regionale del Lazio (Lacio reģiona Administratīvā tiesa, Itālija), lūdzot atcelt 2009 gada 30. decembra dekrētu. Šo prasību pamatojumam viņi apgalvoja, ka attiecīgais valsts tiesiskais regulējums ir pretrunā Savienības tiesību aktiem, jo īpaši tāpēc, ka nodeva par privātu kopēšanu ir jāmaksā arī personām, kas acīmredzami nenodarbojas ar privātu kopēšanu, tostarp fiziskām vai juridiskām personām, kuras rīkojas ar profesionālu mērķi. Tie uzsvēra arī pilnvaru, ko MiBAC deleģējusi SIAE – kas ir organizācija, kura Itālijā nodarbojas ar autortiesību kolektīvo pārvaldīšanu, – diskriminējošo raksturu, jo valsts tiesiskais regulējums šai pēdējai dod tiesības noteikt personas, kuras ir jāatbrīvo no nodevas par privātu kopēšanu, kā arī personas, kurām šī nodeva, ja tā ir tikusi samaksāta, var tikt atmaksāta.

15

Tribunale amministrativo regionale del Lazio (Lacio reģiona Administratīvā tiesa) šīs prasības noraidīja.

16

Prasītāji pamatlietā par šo lēmumu, ar kuru šis prasības tika noraidītas, iesniedza apelācijas sūdzību Consiglio di Stato (Valsts padome, Itālija), kura, šauboties par to, kā šajā kontekstā pareizi jāinterpretē Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunkts, nolēma apturēt lietas izskatīšanu un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

17

SIAE uzskata. ka pirmais jautājums ir nepieņemams, jo šis jautājums būtu bijis jāatrisina, interpretējot valsts tiesības ar Savienības tiesībām saderīgā veidā, saskaņā ar ko par ierakstīšanas ierīcēm un datu nesējiem, kurus iegādājušas personas, kas nav fiziskas personas, lietošanai vienīgi profesionālām vajadzībām, nav jāmaksā nodeva par privātu kopēšanu.

18

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru LESD 267. pantā iedibinātās sadarbības starp Tiesu un valsts tiesām ietvaros tikai valsts tiesai, kas iztiesā lietu un kas ir atbildīga par pieņemamo tiesas nolēmumu, ņemot vērā lietas īpatnības, ir jānovērtē gan tas, cik lielā mērā prejudiciālais nolēmums ir nepieciešams sprieduma taisīšanai, gan arī Tiesai uzdoto jautājumu atbilstība. Tādēļ, ja uzdotie jautājumi attiecas uz Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir jālemj (skat. it īpaši spriedumus, 2010. gada 21. oktobris, Padawan, C‑467/08, EU:C:2010:620, 21. punkts, un 2015. gada 12. novembris, Hewlett-Packard Belgium, C‑572/13, EU:C:2015:750, 24. punkts).

19

Tiesa atteikties lemt par valsts tiesas uzdotu prejudiciālu jautājumu var tikai tad, ja acīmredzami ir skaidrs, ka prasītajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar pamatlietas faktisko situāciju vai priekšmetu, ja problēma ir hipotētiska vai arī ja Tiesas rīcībā nav tādu vajadzīgo ziņu par faktiskiem un tiesiskiem apstākļiem, lai varētu sniegt lietderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (skat. it īpaši spriedumus, 2015. gada 16. jūnijs, Gauweiler u.c., C‑62/14, EU:C:2015:400, 25. punkts, un 2015. gada 8. septembris, Taricco u.c., C‑105/14, EU:C:2015:555, 30. punkts).

20

Taču šajā lietā tas tā nav, ciktāl pirmais Tiesai uzdotais jautājums, kas attiecas uz Savienības tiesību interpretāciju, nekāda ziņā nav hipotētisks un ir nodibināts tā sakars ar pamatlietas faktisko situāciju, jo šis jautājums attiecas uz tādu Savienības tiesību normu interpretāciju, kuras iesniedzējtiesa uzskata par noteicošām attiecībā uz lēmumu, kas tai būs jāpieņem pamatlietā, īpaši attiecībā uz kārtību atbrīvošanai no nodevas par privātu kopēšanu maksāšanas, ja ierīces un datu nesēji acīmredzami tiek iegādāti mērķiem, kas nav privāta kopēšana.

21

SIAE apgalvo arī, ka otrais jautājums ir nepieņemams, jo tas esot identisks jautājumiem, par kuriem Tiesa jau ir lēmusi.

22

Šāda iebilde par nepieņemamību ir jānoraida. Pat ja uzdotais jautājums ir saturiski vienāds ar analogā lietā jau pieņemtajā prejudiciālajā nolēmumā iztirzātu jautājumu, tas nekādā ziņā nevar liegt valsts tiesai uzdot Tiesai prejudiciālu jautājumu un nevar šādi uzdotu jautājumu padarīt par nepieņemamu (šajā ziņā skat. spriedumus, 1982. gada 6. oktobris, Cilfit u.c., 283/81, EU:C:1982:335, 13. un 15. punkts; 2009. gada 2. aprīlis, Pedro IV Servicios, C‑260/07, EU:C:2009:215, 31. punkts, kā arī 2014. gada 26. novembris, Mascolo u.c., C‑22/13, C‑61/13, C‑63/13 un C‑418/13, EU:C:2014:2401, 49. punkts).

23

No tā izriet, ka uzdotie prejudiciālie jautājumi ir pieņemami.

24

Ar šiem jautājumiem, kas jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Savienības tiesības, it īpaši Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tās nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu kā pamatlietā, ar kuru, pirmkārt, ir noteikts, ka tādu ierīču un datu nesēju, kas paredzēti lietošanai mērķiem, kuri acīmredzami nav privāta kopēšana, ražotāju un importētāju atbrīvošana no nodevas par privātu kopēšanu ir atkarīga no vienošanos noslēgšanas starp struktūru, kurai ir likumā noteikts monopols attiecībā uz darbu autoru interešu pārstāvēšanu, un subjektiem, kuriem ir pienākums maksāt atlīdzību, vai to nozares apvienībām, un, otrkārt, paredzēts, ka šādas nodevas atmaksāšanu, ja tā ir nepamatoti samaksāta, var pieprasīt tikai šo ierīču un datu nesēju galalietotājs.

25

Šajā ziņā ir jāatgādina, pirmkārt, ka saskaņā ar Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunktu dalībvalstis var piemērott šīs direktīvas 2. pantā paredzēto izņēmumu vai ierobežojumu autora ekskluzīvajām reproducēšanas tiesībām saistībā ar reproducēšanu uz jebkura materiāla, ko personiskai lietošanai veic privātpersona ar mērķi, kurš ne netieši, ne tieši nav komerciāls, ar nosacījumu, ka šo ekskluzīvo tiesību īpašnieki saņem taisnīgu atlīdzību, ņemot vērā minētās direktīvas 6. pantā minētos tehnoloģiskos pasākumus.

26

Kā izriet no Direktīvas 2001/29 preambulas 35. un 38. apsvēruma, šīs direktīvas 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā ir atspoguļota Savienības likumdevēja griba izveidot īpašu atlīdzības sistēmu, kuras īstenošana sākas, kolīdz ir konstatēts kaitējums tiesību īpašniekiem, kura rezultātā principā rodas pienākums to tiem “atlīdzināt” vai “kompensēt” (spriedums, 2016. gada 9. jūnijs, EGEDA u.c., C‑470/14, EU:C:2016:418, 19. punkts un tajā minētā judikatūra).

27

Tā kā Direktīvas 2001/29 tiesību normās nav precizēti dažādie taisnīgas atlīdzības sistēmas elementi, dalībvalstīm ir plaša rīcības brīvība, nosakot, kam ir jāmaksā šī atlīdzība. Tas pats attiecas uz šīs atlīdzības veida, sīkas procedūras un iespējamā apjoma noteikšanu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2013. gada 11. jūlijs, Amazon.com International Sales u.c., C‑521/11, EU:C:2013:515, 20. punkts un tajā minētā judikatūra).

28

Kā izriet no Tiesas judikatūras, lai atbilstu Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunktam, taisnīgai atlīdzībai un līdz ar to arī sistēmai, uz kuru tā balstīta, ir jābūt saistītai ar kaitējumu, kas tiesību subjektiem radīts privātās kopēšanas dēļ (šajā ziņā skat. spriedumu, 2015. gada 5. marts, Copydan Båndkopi, C‑463/12, EU:C:2015:144, 21. punkts un tajā minētā judikatūra).

29

Tādējādi taisnīgas atlīdzības finansējuma sistēma ar Direktīvas 2001/29 prasībām par preambulas 31. apsvērumā minēto “taisnīgo līdzsvaru” starp autoru, kas ir taisnīgās atlīdzības saņēmēji, no vienas puses, un aizsargāto darbu izmantotāju, no otras puses, tiesībām un interesēm ir saderīga tikai tad, ja ir uzskatāms, ka šīs ierīces un datu nesējus var izmantot, lai izgatavotu privātas kopijas personīgai lietošanai, un tādējādi radīt kaitējumu aizsargātā darba autoram. Tādēļ, ņemot vērā šīs prasības, pastāv saikne, kas nepieciešama starp nodevas par privātu kopēšanu piemērošanu minētajām digitālās reproducēšanas ierīcēm un datu nesējiem un to izmantošanu kopijas personiskai lietošanai izgatavošanā (šajā ziņā skat. spriedumu, 2010. gada 21. oktobris, Padawan, C‑467/08, EU:C:2010:620, 52. punkts).

30

Otrkārt, jāatgādina, ka Tiesa ir nospriedusi, ka, tā kā ekskluzīvo reproducēšanas tiesību subjektam kaitējumu rada tā persona, kura privātai lietošanai izgatavo aizsargāta darba reprodukciju, iepriekš nelūdzot autora atļauju, tad principā šai personai ir pienākums atlīdzināt šīs reproducēšanas rezultātā radušos kaitējumu, maksājot atlīdzību, kas tiek izmaksāta šim tiesību subjektam (spriedumi, 2010. gada 21. oktobris, Padawan, C‑467/08, EU:C:2010:620, 45. punkts; 2011. gada 16. jūnijs, Stichting de Thuiskopie, C‑462/09, EU:C:2011:397, 26. punkts, un 2013. gada 11. jūlijs, Amazon.com International Sales u.c., C‑521/11, EU:C:2013:515, 23. punkts).

31

Tomēr Tiesa ir atzinusi, ka, ņemot vērā praktiskās grūtības identificēt privātos lietotājus, kā arī noteikt tiem pienākumu kompensēt ekskluzīvo tiesību subjektiem nodarīto kaitējumu, dalībvalstis taisnīgas atlīdzības finansēšanai drīkst noteikt “nodevu par kopēšanu privātai lietošanai”, kas jāmaksā nevis attiecīgajām privātpersonām, bet gan tām personām, kurām ir reproducēšanas iekārtas, ierīces un datu nesēji un kuras tādēļ minētās iekārtas juridiski vai faktiski nodod privātpersonu rīcībā. Šādas sistēmas ietvaros pienākums maksāt nodevu par privātu kopēšanu ir personām, kurām ir šīs iekārtas (šajā ziņā skat. spriedumus, 2010. gada 21. oktobris, Padawan, C‑467/08, EU:C:2010:620, 46. punkts; 2011. gada 16. jūnijs, Stichting de Thuiskopie, C‑462/09, EU:C:2011:397, 27. punkts, kā arī 2013. gada 11. jūlijs, Amazon.com International Sales u.c., C‑521/11, EU:C:2013:515, 24. punkts).

32

Tādējādi dalībvalstis ar noteiktiem nosacījumiem var nodevu par privātu kopēšanu bez atšķirībām piemērot visiem datu nesējiem, ko var izmantot reproducēšanai, tostarp gadījumā, ja to galīgā lietošana neietilpst Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā minētajos gadījumos (skat. spriedumu, 2015. gada 5. marts, Copydan Båndkopi, C‑463/12, EU:C:2015:144, 44. punkts).

33

Tiesa šajā ziņā ir precizējusi, ka, tā kā minētā sistēma ļauj maksātājiem nodevas par privātu kopēšanu summu iekļaut cenā par minēto reproducēšanas iekārtu, ierīču un datu nesēju nodošanu rīcībā vai sniegtā reproducēšanas pakalpojuma cenā, beigās visu nodevas maksu uzņemas privātais lietotājs, kas maksā šo cenu, un tas atbilst Direktīvas 2001/29 preambulas 31. apsvērumā minētajam “taisnīgajam līdzsvaram”, kāds jārod starp ekskluzīvo reproducēšanas tiesību subjektu un aizsargāto darbu izmantotāju interesēm (šajā ziņā skat. spriedumus, Stichting de Thuiskopie, C‑462/09, EU:C:2011:397, 28. punkts, kā arī 2013. gada 11. jūlijs, Amazon.com International Sales u.c., C‑521/11, EU:C:2013:515, 25. punkts).

34

Tiesa tomēr uzskatīja, ka šādas nodevas piemērošanas sistēma var tikt atzīta par atbilstošu Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunktam tikai tad, ja tās ieviešana ir pamatota ar praktiskām grūtībām un ja nodevas maksātājiem ir tiesības uz šīs nodevas atmaksāšanu tās nepamatotas iekasēšanas gadījumā (skat. it īpaši spriedumus, 2013. gada 11. jūlijs, Amazon.com International Sales u.c., C‑521/11, EU:C:2013:515, 31. punkts, kā arī 2015. gada 5. marts, Copydan Båndkopi, C‑463/12, EU:C:2015:144, 45. punkts).

35

Šajā ziņā nodevas par privātu kopēšanu sistēma tostarp var būt pamatota ar nepieciešamību novērst galīgo lietotāju identificēšanas neiespējamību vai nu ar praktiskajām grūtībām, kas ir saistītas ar šo identificēšanu, vai citām līdzīgām grūtībām (spriedums, 2015. gada 5. marts, Copydan Båndkopi, C‑463/12, EU:C:2015:144, 46. punkts un tajā minētā judikatūra).

36

No Tiesas judikatūras tomēr izriet, ka minētā nodeva katrā ziņā nedrīkst tikt piemērota reproducēšanas iekārtām, ierīcēm un datu nesējiem, kurus ir iegādājušās personas, kas nav fiziskās personas, mērķiem, kas nav kopēšana privātai lietošanai (spriedums, 2015. gada 5. marts, Copydan Båndkopi, C‑463/12, EU:C:2015:144, 47. punkts un tajā minētā judikatūra).

37

Turklāt šādai sistēmai jāparedz tiesības uz nodevas par privātu kopēšanu atmaksu, kurām jābūt efektīvām un kuras samaksātās nodevas atmaksāšanu nepadara pārmērīgi grūtu. Šajā ziņā tiesību uz atmaksāšanu piemērojamībai, efektivitātei, pieejamībai, reklāmai un lietošanas vienkāršībai jāļauj mazināt iespējamo līdzsvara trūkumu, kas radīts ar nodevas par privātu kopēšanu sistēmu, lai novērstu konstatētās praktiskās grūtības (šajā ziņā skat. spriedumus, 2013. gada 11. jūlijs, Amazon.com International Sales u.c., C‑521/11, EU:C:2013:515, 36. punkts, un 2015. gada 5. marts, Copydan Båndkopi, C‑463/12, EU:C:2015:144, 52. punkts).

38

Iesniedzējtiesas uzdotie jautājumi ir jāizvērtē, ņemot vērā šos apsvērumus.

39

Pirmkārt, ir jānorāda, ka taisnīgas atlīdzības sistēma, par kādu ir runa pamatlietā, paredz – kā izriet no Autortiesību likuma 71. septies panta 1. punkta –, ka nodevu par privātu kopēšanu daļēji veido cena, kuru galalietotājs par attiecīgajam ierīcēm un datu nesējiem ir samaksājis mazumtirgotājam un kuras apmērs tiek noteikts atkarībā no to ieraksta jaudas. Atbilstoši Autortiesību likuma 71. septies panta 3. punktam šo atlīdzību maksā persona, kas Itālijas teritorijā peļņas gūšanas nolūkā ražo vai importē šādas ierīces un datu nesējus.

40

Šajā ziņā nav strīda, ka tiesiskajā regulējumā, par kuru ir runa pamatlietā, nav paredzēta vispārpiemērojama norma, ar ko no nodevas par privātu kopēšanu samaksas būtu atbrīvoti ražotāji un importētāji, kuri pierāda, ka ierīces un datu nesējus ir iegādājušās personas, kas nav fiziskas personas, mērķiem, kuri acīmredzami nav saistīti ar kopiju izgatavošanu privātām vajadzībām.

41

No šī sprieduma 36. punktā minētās judikatūras izriet, ka šo nodevu nedrīkst piemērot šādu iekārtu piegādēm.

42

Kā atgādināts šī sprieduma 29. punktā, taisnīgas atlīdzības finansējuma sistēma ar Direktīvas 2001/29 preambulas 31. apsvērumā minētā “taisnīga līdzsvara” prasībām ir saderīga tikai tad, ja ir uzskatāms, ka šīs ierīces un datu nesējus var izmantot, lai izgatavotu privātas kopijas.

43

Taisnība, kā uzsver Itālijas valdība, ka tehniskā pielikuma 4. pantā ir noteikts, ka SIAE“sekmē” protokolu noslēgšanu “arī tādēļ, lai veiktu objektīvus un subjektīvus atbrīvojumus, piemēram, gadījumos ar ierīcēm vai datu nesējiem lietošanai profesionālām vajadzībām vai gadījumos ar dažām videospēļu ierīcēm un datu nesējiem”, un šos protokolus pieņem, saskaņojot ar subjektiem, kuriem ir pienākums maksāt nodevu par privātu kopēšanu, vai ar to nozares apvienībām.

44

Tomēr Tiesa ir atgādinājusi, ka Direktīvas 2001/29 5. pantā paredzētie izņēmumi ir jāpiemēro, ievērojot vienlīdzīgas attieksmes principu, kas ir vispārējs Savienības tiesību princips, kurš paredzēts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 20. pantā un kurš saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru prasa, lai salīdzināmas situācijas netiktu aplūkotas atšķirīgi un atšķirīgas situācijas netiktu aplūkotas vienādi, ja vien tādai pieejai nav objektīva pamatojuma (spriedums, 2015. gada 5. marts, Copydan Båndkopi, C‑463/12, EU:C:2015:144, 31. un 32. punkts un tajos minētā judikatūra).

45

Tādējādi dalībvalstis nevar paredzēt sīki izstrādātus taisnīgas atlīdzības noteikumus, kas radītu nepamatotu nevienlīdzīgu attieksmi starp dažādām tādu saimnieciskās darbības subjektu kategorijām, kuri tirgo ar privātās kopēšanas izņēmumu salīdzināmas preces, vai starp dažādām aizsargāto tiesību objektu lietotāju kategorijām (spriedums, 2015. gada 5. marts, Copydan Båndkopi, C‑463/12, EU:C:2015:144, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).

46

Šajā gadījumā jāatzīst, ka tiesiskais regulējums pamatlietā neļauj visos gadījumos nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi pret ražotājiem un importētājiem, kuriem jāmaksā nodeva par privātu kopēšanu un kuri var atrasties salīdzināmās situācijās.

47

Visupirms, šajā tiesiskajā regulējumā, kurā, kā norādīts šī sprieduma 40. punktā, nav paredzēta vispārpiemērojama norma, ar ko no nodevas par privātu kopēšanu samaksas būtu atbrīvoti ražotāji un importētāji, kuri pierāda, ka ierīces un datu nesējus ir iegādājušās personas, kas nav fiziskas personas, mērķiem, kuri acīmredzami nav saistīti ar kopiju izgatavošanu privātām vajadzībām, vienīgi uzlikts pienākums rīkoties SIAE, kam ir tikai pienākums “sekmēt” protokolu noslēgšanu ar personām, kurām ir pienākums maksāt nodevu par privātu kopēšanu. No tā izriet, ka attieksme pret ražotājiem un importētājiem, kas atrodas salīdzināmās situācijās, var būt atšķirīga atkarībā no tā, vai viņi ar SIAE ir vai nav noslēguši vienošanās protokolu.

48

Turpinājumā – šajā tiesiskajā regulējumā un it īpaši tehniskā pielikuma 4. pantā nav paredzēti objektīvi un pārskatāmi kritēriji, kādiem saistībā ar šādu vienošanos protokolu noslēgšanu ir jāatbilst personām, kurām ir pienākums maksāt taisnīgu atlīdzību, vai to nozares apvienībām, un šajā tiesību normā piemēra veidā vienīgi minēts atbrīvojums “gadījumos ar ierīcēm vai datu nesējiem lietošanai profesionālām vajadzībām vai gadījumos ar dažām videospēļu ierīcēm un datu nesējiem”, un piemērotajiem atbrīvojumiem saskaņā ar paša šī panta tekstu var būt objektīvs vai subjektīvs raksturs.

49

Visbeidzot, tā kā šādu protokolu noslēgšana ir atstāta brīvām sarunām starp SIAE, no vienas puses, un personām, kurām ir pienākums maksāt taisnīgu atlīdzību, vai to nozares apvienībām, no otras puses, ir jāuzskata, ka, pat pieņemot, ka šādi protokoli tiek noslēgti ar visām personām, kuras var pieprasīt atbrīvojumu no nodevas par privātu kopēšanu, nepastāv garantijas, ka attieksme pret ražotājiem un importētājiem, kas atrodas salīdzināmās situācijās, ir vienāda, jo šādu vienošanos noteikumi ir privāttiesisku sarunu rezultāts.

50

Turklāt šī sprieduma 47.–49. punktā uzsvērtie faktori liedz uzskatīt, ka tiesiskais regulējums pamatlietā garantētu, ka efektīvi un atbilstoši it īpaši tiesiskās noteiktības principam būtu izpildīta šī sprieduma 44. punktā atgādinātā prasība.

51

Otrkārt, kā izriet no otrā prejudiciālā jautājuma formulējuma un Tiesā sniegtajiem lietas dalībnieku apsvērumiem, atmaksas procedūra, ko ir izstrādājusi SIAE un kas ietverta šīs pēdējās “instrukcijās”, kuras ir pieejamas tās interneta vietnē, paredz, ka atmaksu var pieprasīt vienīgi gala lietotājs, kas nav fiziska persona. Taču atmaksu nevar pieprasīt ierīču un datu nesēju ražotājs vai importētājs.

52

Šajā ziņā ir pietiekami konstatēt, kā to savu secinājumu 58. un 59. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts, ka, lai gan Tiesa savā 2015. gada 5. marta spriedumā Copydan Båndkopi (C‑463/12, EU:C:2015:144, 55. punkts) uzskatīja, ka Savienības tiesības neaizliedz tādu taisnīgas atlīdzības sistēmu, saskaņā ar kuru tiesības prasīt nodevas par privātu kopēšanu atmaksu ir tikai ierīču vai datu nesēju, par kuriem jāmaksā nodeva, galalietotājiem, tā precizēja, ka šāda sistēma ir saderīga ar Savienības tiesību aktiem tikai ar nosacījumu, ka personas, kam jāveic maksājums, atbilstoši Savienības tiesībām ir atbrīvotas no minētās nodevas samaksas, ja tās pierāda, ka tās ir piegādājušas attiecīgās ierīces personām, kas nav fiziskās personas, mērķiem, kuri acīmredzami nav saistīti ar kopēšanu privātai izmantošanai.

53

Taču šajā gadījumā tas tā nav, kā izriet no šī sprieduma 39.–49. punktā ietvertajiem apsvērumiem.

54

Turklāt ir jāatgādina, ka – kā izriet no Direktīvas 2001/29 preambulas 31. apsvēruma – ir jāsaglabā taisnīgs līdzsvars starp tiesību subjektiem un aizsargātu objektu lietotājiem. Saskaņā ar Tiesas judikatūru taisnīgas atlīdzības sistēmai ir jāietver mehānismi, it īpaši atlīdzināšanas mehānismi, kuru mērķis ir koriģēt ikvienu “pārmērīgas kompensācijas” situāciju par sliktu vienai vai otrai lietotāju kategorijai, kas nebūtu saderīga ar minētajā apsvērumā paredzēto prasību (spriedums, 2015. gada 12. novembris, Hewlett‑Packard Belgium, C‑572/13, EU:C:2015:750, 85. un 86. punkts).

55

Šajā gadījumā, tā kā taisnīgas atlīdzības sistēma, par kuru ir runa pamatlietā, neparedz pietiekamas garantijas attiecībā uz tādu ražotāju un importētāju atbrīvošanu no nodevas samaksas, kas pierāda, ka ierīces un datu nesēji ir iegādāti mērķiem, kuri acīmredzami nav saistīti ar kopēšanu privātai izmantošanai, šai sistēmai katrā ziņā, ka norādīts šī sprieduma 37. punktā, būtu jāparedz tiesības uz nodevas atmaksu, kurām jābūt efektīvām un kuras samaksātās nodevas atmaksāšanu nepadara pārmērīgi grūtu. Tiesības uz atmaksu, ko paredz taisnīgas atlīdzības sistēma pamatlietā, nevar tikt uzskatītas par efektīvām, jo nav strīda, ka tā nav pieejama fiziskām personām pat tad, kad tās iegādājas ierīces un datu nesējus mērķiem, kuri acīmredzami nav saistīti ar kopēšanu privātai izmantošanai.

56

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdotajiem jautājumiem jāatbild, ka Savienības tiesības, it īpaši Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tās nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu kā pamatlietā, ar kuru, pirmkārt, noteikts, ka tādu ierīču un datu nesēju, kas paredzēti lietošanai mērķiem, kuri acīmredzami nav privāta kopēšana, ražotāju un importētāju atbrīvošana no nodevas par privātu kopēšanu ir atkarīga no vienošanos noslēgšanas starp struktūru, kurai ir likumā noteikts monopols attiecībā uz darbu autoru interešu pārstāvēšanu, un subjektiem, kuriem ir pienākums maksāt atlīdzību, vai to nozares apvienībām, un, otrkārt, paredzēts, ka šādas nodevas atmaksāšanu, ja tā ir nepamatoti samaksāta, var pieprasīt tikai šo ierīču un datu nesēju galalietotājs.

57

Savos rakstveida apsvērumos SIAE ir lūgusi Tiesai ierobežot šī sprieduma spēku laikā, ja tā konstatētu, ka Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunkts nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu kā pamatlietā.

58

Sava lūguma pamatojumam SIAE vērš Tiesas uzmanību, pirmkārt, uz smagajām ekonomiskajam sekām, kādas SIAE radītu spriedums, kurā tiktu veikts šāds konstatējums, jo, izņemot summu, ko SIAE atskaita, lai segtu savus ar iekasēšanas darbībām saistītos izdevumus, atlīdzība jau ir tikusi sadalīta tiesību īpašniekiem. Otrkārt, nav šaubu, ka SIAE ir rīkojusies labticīgi un pilnīgā pārliecībā, ka attiecīgais valsts tiesiskais regulējums bija pilnībā saderīgs ar Savienības tiesībām, un šo pārliecību stiprināja fakts, ka, neraugoties uz ilgstošu šī tiesiskā regulējuma piemērošanu, Komisija, kas par to bija pilnība informēta, nekad nebija izteikusi iebildumus par šī tiesiskā regulējuma saderību ar Savienības tiesībām.

59

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru Savienības tiesību normas interpretācija, ko šī pēdējā minētā sniedz, īstenojot tai ar LESD 267. pantu piešķirto kompetenci, izskaidro un precizē šīs tiesību normas nozīmi un darbības jomu tā, kā tā ir jāsaprot un jāpiemēro vai kādā to būtu bijis jāsaprot un jāpiemēro no tās spēkā stāšanās brīža. No tā izriet, ka šādi interpretētu normu tiesa var piemērot – un tiesai tā ir jāpiemēro – pat tiesiskām attiecībām, kas ir radušās un ir nodibinātas pirms sprieduma par lūgumu sniegt interpretāciju taisīšanas, ja turklāt ir izpildīti nosacījumi, kuri ļauj kompetentajās tiesās uzsākt tiesvedību attiecībā uz minētās tiesību normas piemērošanu (skat. it īpaši spriedumus, 2005. gada 17. februāris, Linneweber un Akritidis, C‑453/02 un C‑462/02, EU:C:2005:92, 41. punkts; 2007. gada 6. marts, Meilicke u.c., C‑292/04, EU:C:2007:132, 34. punkts, kā arī 2014. gada 27. februāris, Transportes Jordi Besora, C‑82/12, EU:C:2014:108, 40. punkts).

60

Tiesa tikai īsta izņēmuma kārtā, piemērojot Savienības tiesību sistēmai raksturīgo vispārējo tiesiskās noteiktības principu, var ierobežot iespēju visām ieinteresētajām personām atsaukties uz normu, kuru tā ir interpretējusi, lai apstrīdētu labticīgi nodibinātas tiesiskās attiecības. Lai varētu pieņemt lēmumu par šādu ierobežojumu, ir jābūt izpildītiem diviem pamata nosacījumiem, proti, par labas ticības esamību ieinteresēto personu vidū un nopietnu traucējumu rašanās risku (skat. it īpaši spriedumus, 2006. gada 10. janvāris, Skov un Bilka, C‑402/03, EU:C:2006:6, 51. punkts; 2010. gada 3. jūnijs, Kalinchev, C‑2/09, EU:C:2010:312, 50. punkts, kā arī 2014. gada 27. februāris, Transportes Jordi Besora, C‑82/12, EU:C:2014:108, 41. punkts).

61

Konkrētāk, Tiesa ir izmantojusi šādu risinājumu tikai ļoti konkrētos apstākļos, kad pastāvēja risks, ka varētu iestāties smagas ekonomiskas sekas, it īpaši saistībā ar tādu tiesisko attiecību lielo skaitu, kas nodibinātas labticīgi, pamatojoties uz regulējumu, kurš tika uzskatīts par spēkā esošu, un izrādījās, ka privātpersonas un valsts iestādes bija iesaistītas rīcībā, kas neatbilda Savienības tiesībām saistībā ar objektīvu un būtisku nenoteiktību attiecībā uz Savienības tiesību normu piemērojamību, un šo nenoteiktību varēja veicināt citu dalībvalstu vai Eiropas Komisijas rīcība (spriedums, 2014. gada 27. februāris, Transportes Jordi Besora, C‑82/12, EU:C:2014:108, 42. punkts un tajā minētā judikatūra).

62

Šajā gadījumā attiecībā uz pirmo kritēriju ir jāatzīst, ka 2010. gada 21. oktobra spriedumā Padawan (C‑467/08, EU:C:2010:620, 53. punkts) Tiesa jau bija lēmusi par tādas sistēmas saderību ar Savienības tiesībām, kurā paredzēta nodevas par kopiju privātām vajadzībām vienveidīga piemērošana visu veidu digitālās reproducēšanas iekārtām, ierīcēm un datu nesējiem, tostarp gadījumā, kad minētās iekārtas ir iegādājušās juridiskas personas mērķiem, kas acīmredzami nav kopiju izgatavošana personīgai lietošanai. Šādos apstākļos SIAE nekādā ziņā nevar apgalvot, ka tā bija guvusi pārliecību, ka tiesiskais regulējums pamatlietā ir saderīgs ar Savienības tiesībām, Komisijas iebildumu par šī tiesiskā regulējuma saderību ar Savienības tiesībām neesamības dēļ.

63

Katrā ziņā attiecībā uz otro kritēriju ir jāatzīst, ka SIAE nav pierādījusi nopietnu sarežģījumu pastāvēšanu, jo tā ir vienīgi norādījusi, ka atlīdzība jau ir pilnībā sadalīta tiesīgajam personām un ka tā, “ticamākais, nespēs atgūt šādas summas”.

64

Līdz ar to šī sprieduma spēks laikā nav jāierobežo.

65

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:

Savienības tiesības, it īpaši Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 22. maija Direktīvas 2001/29/EK par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā 5. panta 2. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tās nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu kā pamatlietā, ar kuru, pirmkārt, noteikts, ka tādu ierīču un datu nesēju, kas paredzēti lietošanai mērķiem, kuri acīmredzami nav privāta kopēšana, ražotāju un importētāju atbrīvošana no nodevas par privātu kopēšanu ir atkarīga no vienošanos noslēgšanas starp struktūru, kurai ir likumā noteikts monopols attiecībā uz darbu autoru interešu pārstāvēšanu, un subjektiem, kuriem ir pienākums maksāt atlīdzību, vai to nozares apvienībām, un, otrkārt, paredzēts, ka šādas nodevas atmaksāšanu, ja tā ir nepamatoti samaksāta, var pieprasīt tikai šo ierīču un datu nesēju galalietotājs.