I – Atbilstošās tiesību normas

A – Eiropas Savienības tiesības

1) Direktīva 89/106

2) Standarts EN 13242:2002

3) Direktīva 98/34

B – Īrijas tiesības

II – Fakti un tiesvedība valsts tiesā

III – Prejudiciālo jautājumu analīze

A – Pirmā prejudiciālā jautājuma a) daļa – Tiesas kompetence interpretēt saskaņotos tehniskos standartus, sniedzot prejudiciālu nolēmumu

1) Jaunas pieejas direktīvu izmantošana nevar ierobežot Tiesas kompetenci sniegt prejudiciālus nolēmumus

2) Komisija īsteno būtisku kontroli pār CEN piemēroto saskaņoto tehnisko standartu izstrādes procedūru

3) CEN kā standartizācijas organizācijas darbību nosaka Eiropas Savienība

B – Pirmā prejudiciālā jautājuma b) daļa – atbilstības saskaņotajam standartam EN 13242:2002 testēšanas metodes

C – Trešais prejudiciālais jautājums – prezumpcija par to produktu derīgumu izmantošanai, kas atbilst Direktīvai 89/106

D – Ceturtais prejudiciālais jautājums – saskaņotajā standartā noteiktais maksimālais sēra saturs

E – Piektais prejudiciālais jautājums – “CE” zīmes izmantošana

F – Sestais prejudiciālais jautājums – Direktīvas 98/34 un judikatūras “CIA Security International” un “Unilever” piemērošana

IV – Secinājumi

1. 

Īrijas Supreme Court [Augtākā tiesa] saskaņā ar LESD 267. pantu ir iesniegusi lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, kurā tā lūdz Tiesai interpretēt a) konkrētus pantus 1988. gada 21. decembra Direktīvā 89/106/EEK par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz būvizstrādājumiem ( 2 ), b) Eiropas saskaņoto standartu EN 13242:2002 (turpmāk tekstā – “standarts EN 13242:2002”), kuru ir pieņēmusi Eiropas Standartizācijas komiteja (turpmāk tekstā – “CEN”), un c) Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 22. jūnija Direktīvu 98/34/EK, ar ko nosaka informācijas sniegšanas kārtību tehnisko standartu un noteikumu jomā ( 3 ).

2. 

Lūgums sniegt prejudiciālu jautājumu ir iesniegts saistībā ar strīdu par līguma starp būvniecības uzņēmumu James Elliott Construction Limited (turpmāk tekstā – “James Elliott”) un uzņēmumu Irish Asphalt Limited (turpmāk tekstā – “Irish Asphalt”) pārkāpumu. Pēdējais minētais pirmajam minētajam piegādāja Clause 804 tipa akmens šķembas, kas, iespējams, neatbilda standartā EN 13242:2002 noteiktajām kvalitātes prasībām, kuras National Standards Authority of Ireland (Valsts standartizācijas iestāde, turpmāk tekstā – “NSAI”) noteikusi standartā I. S. EN 13242:2002.

3. 

Šajā ziņā Tiesai pirmo reizi tieši tiek jautāts, vai tā ir kompetenta prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā interpretēt CEN pieņemto saskaņoto standartu, kas vēlāk kļuvis par valsts tehnisko standartu, turklāt tai ir uzdoti jautājumi arī par to, kā interpretēt saskaņotā standarta saturu un vai uz to var atsaukties strīdos starp privātpersonām.

4.

Tehniskie šķēršļi, kas apgrūtināja būvizstrādājumu apriti iekšējā tirgū, tika novērsti, pieņemot direktīvu, proti, Direktīvu 89/106, kurā saskaņošanas jomā ir piemērota “jauna pieeja” un kurā ir noteikti pamatkritēriji šiem izstrādājumiem. Tehnisko parametru katram no tiem izstrādi Komisija bija uzticējusi CEN kā Eiropas standartizācijas organizācijai. Attiecībā uz minerālmateriāliem Komisija piešķīra Pilnvarojumu M/125, saskaņā ar kuru CEN pieņēma standartu EN 13242:2002 par “áridos para capas granulares y capas tratadas con conglomerados hidráulicos para uso en capas estructurales de firmes” [“minerālmateriāliem nesaistītajiem un hidrauliski saistītajiem maisījumiem būvniecībai un ceļu konstrukcijām”] ( 4 ).

5.

Vēlāk Direktīva 89/106 tika atcelta un aizstāta ar Regulu (ES) Nr. 305/2011 ( 5 ). Standarts EN 13242:2002 arī tika grozīts 2007. gadā ( 6 ), taču šajā lietā šie grozījumi nav piemērojami.

6.

Lai Komisija varētu noteikt turpmākos tehniskos šķēršļus, Padomes 1983. gada 28. marta Direktīvā 83/189/EEK, ar ko nosaka informācijas sniegšanas kārtību tehnisko standartu un noteikumu jomā ( 7 ), tika noteikta informācijas sniegšanas kārtība attiecībā uz tehniskajiem noteikumiem, kas ļāva identificēt jomas, kurās bija jāveic saskaņošana ar tā sauktajām “jaunās pieejas” direktīvām. Direktīva 83/189, kurā vēlāk tika izdarīti vairāki grozījumi, tika aizstāta ar Direktīvu 98/34, kas ir piemērojama šajā lietā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Direktīvu 98/48/EK ( 8 ). Šī tehnisko šķēršļu novēršanas procedūra nesen tika pārskatīta un kodificēta ar Direktīvu (ES) 2015/1535 ( 9 ).

7.

Lai novērstu tehniskus šķēršļus būvizstrādājumu nozarē un veicinātu to brīvu apriti iekšējā tirgū, ar Direktīvu 89/106, kurā ir piemērota Padomes 1985. gada 7. maija Rezolūcijā ( 10 ) aprakstītā jaunā pieeja, tika īstenota neizsmeļoša saskaņošana. Tās 3. pants attiecas uz pamatprasībām, kas piemērojamas būvdarbos, kuriem ir ietekme uz Direktīvas I pielikumā uzskaitītajām izstrādājumu īpašībām (mehāniskā pretestība un stabilitāte, ugunsdrošība, higiēna, veselība un vide, lietošanas drošība, aizsardzība pret troksni, enerģijas taupīšana un siltuma saglabāšana).

8.

Šīs direktīvas 4. panta 2. punkta a) apakšpunktā kā galvenais pierādījums drošības prasību ievērošanai attiecībā uz būvizstrādājumiem ir paredzēta to atbilstība “attiecīgiem valstu standartiem, kur iestrādāti saskaņotie standarti, uz kuriem atsauces publicētas Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī. Dalībvalstis publicē šo savu standartu atsauces”. Minētā atbilstība ir norādīta ar CE zīmi.

9.

Saskaņā ar Direktīvas 89/106 4. panta 1. punktu:

“[..]

Šajā direktīvā saskaņotie standarti ir tehniskās specifikācijas, ko CEN, CENELEC vai abas šīs iestādes pieņēmušas ar pilnvarojumu, ko Komisija tām piešķīrusi atbilstoši Direktīvai 83/189/EEK, pamatojoties uz 19. pantā minētās komitejas atzinumu un saskaņā ar 1984. gada 13. novembrī parakstītajiem vispārīgajiem noteikumiem par sadarbību starp Komisiju un šīm divām iestādēm.”

10.

Kā var tikt konstatēts, ar Direktīvu 89/106 ir veikta minimāla būvizstrādājumiem izvirzīto pamatprasību saskaņošana un attiecībā uz tehniskajiem parametriem tajā ir atsauce uz turpmākiem standartiem, kurus izstrādās Eiropas standartizācijas organizācijas. Lai nodrošinātu saskaņoto tehnisko standartu kvalitāti, direktīvas 7. pantā ir noteikts, ka šīs organizācijas tos izstrādā, saņemot pilnvarojumus, ko Komisija piešķir atbilstoši Direktīvai 83/189. Komisija saskaņotos tehniskos standartus publicē Oficiālā Vēstneša C sērijā ( 11 ).

Būvizstrādājumiem, kas atbilst saskaņotajiem tehniskajiem standartiem, ir atbilstības prezumpcija saskaņā ar Direktīvu 89/106, ar kuras 6. panta 1. punktu ir nodrošināta to aprites brīvība visu dalībvalstu teritorijā, ja vien netiek piemērota 21. pantā paredzētā drošības klauzula ( 12 ).

11.

Komisija saskaņā ar Direktīvas 89/106 7. pantu 1998. gada 6. jūlijā piešķīra CEN Pilnvarojumu M/125 izstrādāt tehnisko standartu par vienu būvmateriālu veidu, proti, minerālmateriāliem. Izpildot šo pilnvarojumu, CEN ir pieņēmusi standartu EN 13242:2002.

12.

Ar Pilnvarojumu M/125 ( 13 )CEN ir uzlikts pienākums pieņemt tehniskos standartus par būvniecībā izmantojamiem minerālmateriāliem, kas ļauj noteikt to derīgumu izmantošanai mērķim, kam tie ir paredzēti, kā ir definēts Direktīvā 89/106 ( 14 ).

13.

Pilnvarojuma II nodaļas 8. un 9. punktā ( 15 ) un III nodaļas 2. punktā ( 16 ) ir ietvertas normas par testēšanas metodēm, lai pārbaudītu atbilstību saskaņotā standarta tehniskajiem parametriem. Atbilstoši tā III nodaļas 1. punktam “saskaņotie standarti tiek sagatavoti, lai uzrādītu 1. un 2. pielikumā uzskaitīto produktu atbilstību pamatprasībām. Tā kā viens no Direktīvas mērķiem ir tirdzniecības šķēršļu novēršana, no tās izrietošie standarti tiek formulēti, cik iespējams, attiecībā uz ražojumu efektivitāti (Direktīvas 89/106 7. panta 2. punkts), ņemot vērā skaidrojošos dokumentus”.

14.

Atbilstoši Pilnvarojumam M/125 CEN pieņēma standartu EN 13242:2002, kura 2. punktā par “normatīvajām atsaucēm” ir paredzēta citu CEN ( 17 ) tehnisko standartu piemērošana, un tā 6. punktā “Ķīmiskie raksturlielumi” ir noteikts šādi:

“6.1.   Vispārīgi

Nepieciešamība veikt testus, lai noteiktu un deklarētu šajā nodaļā minētos raksturlielumus, ir atkarīga no minerālmateriālu galalietojuma un izcelsmes. Vajadzības gadījumā ir veicami 6. nodaļā norādītie testi, lai noteiktu attiecīgos ķīmiskos raksturlielumus.

[..]

2. PIEZĪME – Kad attiecīgais raksturlielums netiek prasīts, lieto kategoriju “neattiecas”.

3. PIEZĪME – Valsts tiesiskajā regulējumā attiecībā uz minerālmateriāliem var atrast norādes par atbilstīgo kategoriju atlasi īpašai piemērošanai.

[..]

6.3   Sēra kopējais [saturs]

Vajadzības gadījumā saskaņā ar standarta EN 1744‑1:1998 11. nodaļu noteikto kopējā sēra saturu paziņo saskaņā ar attiecīgo 13. tabulā paredzēto kategoriju.

13. tabulaKategorijas attiecībā uz maksimālo sēra kopējo saturu

[..]”

15.

Attiecīgā standarta ZA pielikuma ZA.1. nodaļā ir norādīts, ka tas ir izstrādāts saskaņā ar pilnvarojumu, kuru Komisija atbilstoši Direktīvai 89/106 bija piešķīrusi CEN, un ka par minerālmateriāliem, kas tam atbilst, ir prezumpcija par [to] derīgumu izmantošanai ( 18 ).

16.

Atsauces uz CEN standartu tika publicētas 2003. gada 27. martaOficiālā Vēstneša C sērijā ( 19 ).

17.

Ar Direktīvu 98/34 tika kodificēts un aizstāts Direktīvas 83/189 saturs un tās grozījumi. Būtībā ar Direktīvu 98/34 ir izveidota procedūra, lai novērstu tehnisko šķēršļu radīšanu iekšējā tirgū, un ar to ir papildināta tiesību aktu saskaņošana. Tiek izveidota viena informācijas sistēma attiecībā uz valstu standartizācijas organizāciju izstrādātajiem tehniskajiem standartiem un otra sistēma – dalībvalstu iestāžu pieņemtajiem tehniskajiem noteikumiem.

18.

Ļoti neskaidri formulētajā Direktīvas 98/34 1. pantā “standarts” ir nošķirts no “tehniskā noteikuma” ( 20 ), pamatojoties uz tehniskā standarta brīvprātīgo raksturu atšķirībā no tehnisko noteikumu obligātā rakstura. Atšķirīgās būtības pamatā ir tas, ka tehniskos standartus pieņem privātas organizācijas, proti, Eiropas un valstu standartizācijas organizācijas, savukārt tehniskie noteikumi ir valsts iestāžu izdoti normatīvi akti. Tomēr Eiropas Savienības tiesībās tehnisko noteikumu un tehnisko standartu mijiedarbība ir ļoti intensīva, it īpaši no 1985. gada, kad tiesību aktu saskaņošanas jomā tika sākts izmantot jaunu pieeju, lai veicinātu iekšējā tirgus izveidi.

19.

Zināma situācijas noskaidrošana tika veikta, kad atsevišķi tika izdots tiesiskais regulējums attiecībā uz informācijas par tehniskajiem standartiem un tehniskajiem noteikumiem sniegšanas kārtību. Regulā (ES) Nr. 1025/2012 ( 21 ) tagad ir ietverts tiesiskais regulējums par Eiropas standartizāciju un kārtība, kādā tiek sniegta informācija par tehniskajiem noteikumiem, ir noteikta Direktīvā 2015/1535.

20.

Informācijas par tehniskajiem noteikumiem sniegšanas kārtība galvenokārt ir noteikta Direktīvas 98/34 8. un 9. pantā. Ar 8. pantu dalībvalstīm ir uzlikts pienākums paziņot Komisijai savus tehnisko noteikumu projektus ( 22 ). 9. pantā ir noteikts trīs mēnešu termiņš, kurā projekta paziņotāja valsts to nevar galīgi pieņemt. Termiņš tiek pagarināts, ja viena vai vairākas valstis izdod sīki izstrādātus atzinumus, norādot, ka paziņotā tehniskā noteikuma projekts var radīt šķēršļus brīvai preču apritei, kā arī tad, ja Komisija nolemj veikt saskaņošanas pasākumu.

21.

Būdama CEN pilntiesīga locekle, NSAI Īrijas tehniskajā standartā I.S. EN 13242:2002 burtiski pārņēma standartu EN 13242:2002.

22.

Ar 1980. gada Likuma par preču pārdošanu un pakalpojumu sniegšanu (Sale of Goods and Supply of Services Act 1980, turpmāk tekstā – “1980. gada likums)” 10. pantu tika grozīts 1893. gada Likuma par preču pārdošanu (Sale of Goods Act) 14. pants, kura jaunā redakcija ir šāda:

“1.   Izņemot šī likuma vai uz tā pamata izdota tiesību akta normas, nepastāv netieši izteikts nosacījums vai garantija attiecībā uz saskaņā ar pirkuma pārdevuma līgumu piegādātas preces kvalitāti vai derīgumu jebkādam konkrētam mērķim.

2.   Kad pārdevējs pārdod preces uzņēmējdarbības ietvaros, pastāv netieši izteikts nosacījums, ka saskaņā ar līgumu piegādātajām precēm ir tirdzniecībai piemērota kvalitāte, izņemot gadījumus, kad šāds nosacījums nepastāv:

3.   Precēm ir tirdzniecībai piemērota kvalitāte, ja tās ir tik derīgas mērķim vai mērķiem, kuriem šāda veida preces parasti tiek iegādātas, un tik izturīgas, cik ir saprātīgi sagaidāms, ņemot vērā jebkādu attiecībā uz tām izmantotu aprakstu, cenu (ja tai ir nozīme) un visus citus nozīmīgos apstākļus, un attiecīgi ir jāinterpretē jebkura šajā likumā ietverta atsauce uz tirdzniecībai nepiemērotām precēm.

4.   Kad pārdevējs pārdod preces uzņēmējdarbības ietvaros un pircējs tieši vai netieši dara pārdevējam zināmu jebkādu konkrētu mērķi, kuram preces tiek iegādātas, pastāv netieši izteikts nosacījums, ka saskaņā ar līgumu piegādātās preces var saprātīgi uzskatīt par derīgām šim mērķim neatkarīgi no tā, vai tas ir mērķis, kādam šādas preces parasti tiek piegādātas, izņemot, ja apstākļi norāda, ka pircējs nepaļaujas vai arī ka no tā puses būtu nesaprātīgi paļauties uz pārdevēja kompetenci vai vērtējumu.”

23.

Saskaņā ar 1980. gada likuma 55. pantu, kad pircējs slēdz līgumu kā patērētājs, 14. pantā iekļautie netiešie nosacījumi nevar tikt izslēgti. Taču tad, ja pircējs nav patērētājs, kā tas ir šajā lietā, 14. pantā ietvertie noteikumi var tikt grozīti, mainīti vai pilnībā izslēgti, pusēm savstarpēji vienojoties.

24.

Šajā gadījumā līgumslēdzēji nav nedz grozījuši, nedz mainījuši, nedz izslēguši 1980. gada likuma 14. panta 2. un 4. punktā iekļautos netiešos nosacījumus, tāpēc High Court uzskatīja, ka tie bija līguma sastāvdaļa.

25.

James Elliott cēla prasību pret Irish Asphalt saistībā ar līguma par minerālmateriālu, kas Īrijā ir pazīstami kā Clause 804 tipa akmens šķembas, kuras sākotnēji tika izmantotas ceļu būvniecībā, bet vēlāk kā augstas kvalitātes pildviela būvprojektos, piegādes pārkāpumu. James Elliott šo minerālmateriālu bija izmantojis jaunatnes centra būvniecībā Balīmonā [Ballymun], Dublinā. Irish Asphalt piegādāja minerālmateriālu James Elliott laikposmā no 2004. gada 27. augusta līdz 17. decembrim par kopējo cenu EUR 25000 plus PVN.

26.

Pēc projekta pabeigšanas ēkas grīdās un sienās sāka parādīties plaisas, bojājumi bija tik lieli, ka ēka nebija izmantojama. James Elliott uzņēmās atbildību un veica ēkai piemītošo trūkumu novēršanas darbus, kuru kopējās izmaksas bija vismaz EUR 1550000. Uzskatīdams, ka bojājumus bija izraisījis fenomens, ko sauc par “pirīta izraisītu pacelšanos”, kura pamatā, pēc tā domām, bija pirīta klātbūtne Clause 804 tipa akmens šķembās, ko bija piegādājis Irish Asphalt, Elliott Construction prasīja minētajam uzņēmumam atlīdzināt zaudējumus, kas bija radušies saistībā ar līguma pārkāpumu.

27.

2008. gada 13. jūnijāJames Elliott cēla prasību pret Irish Asphalt par zaudējumu atlīdzību. Savā 2011. gada 25. maija spriedumā High Court atzina, ka bojājumu rašanos bija izraisījusi pirīta izraisīta pacelšanās, jo Irish Asphalt piegādātajā minerālmateriālā bija aveņveida formas kristāli.

28.

High Court uzskatīja, ka starp abiem uzņēmumiem noslēgtajā līgumā bija prasīts piegādāt Clause 804 tipa akmens šķembas, kas atbilda Īrijas standarta minerālmateriāliem parametriem (I.S. EN 13242:2002), ar kuru tika ieviests standarts EN 13242:2002. Izvērtējusi pierādījumus saistībā ar vairākiem testiem, kuri tika veikti attiecībā uz minerālmateriālu, kas no ēkas tika izņemts 2009. gadā, piecus gadus pēc tam, kad tas bija ticis piegādāts un izmantots ēkas būvniecībā, High Court secināja, ka materiāls neatbilda standartam vairākos aspektos, it īpaši attiecībā uz sēra saturu. High Court skatījumā Irish Asphalt bija pārkāpis ar James Elliott noslēgto līgumu, saskaņā ar kuru atbilstoši 1980. gada likuma 14. panta 2. punktam bija uzlikts pienākums piegādāt minerālmateriālu, kas bija piemērots tirdzniecībai un kurš bija derīgs izmantošanai, kuru bija norādījis piegādātājs.

29.

Irish Asphalt pārsūdzēja High Court spriedumu Supreme Court, taču apelācijas tiesvedības laikā tas atzina, ka ēkas bojājumi bija radušies pirīta izraisītas pacelšanās dēļ. 2014. gada 2. decembrīSupreme Court pasludināja spriedumu par valsts tiesību jautājumiem, noraidot apelācijas sūdzību un nospriežot, ka High Court secinājumi par sēra saturu ir balstīti uz pierādījumiem, ka tās veiktais faktu vērtējums ir pamatots un ka tas nav jāpārskata.

30.

Tomēr Supreme Court neatrisināja ar Eiropas Savienības tiesību piemērošanu saistītos apelācijas sūdzības aspektus, jo tai bija šaubas par Eiropas tehnisko standartu juridisko statusu un atsaukšanos uz tiem līgumattiecībās starp privātpersonām, par standarta EN 13242:2002 interpretāciju un par Īrijas pasākumu saistībā ar preču pārdošanu iepriekšēju paziņošanu. Tāpēc tā nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

31.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesā tika reģistrēts 2014. gada 30. decembrī, un savus apsvērumus rakstveida procesā iesniedza James Elliott, Irish Asphalt, Komisija un Īrijas valdība.

32.

2015. gada 19. novembra tiesas sēdē piedalījās un mutvārdu apsvērumus sniedza James Elliott, Irish Asphalt, Komisijas un Īrijas procesuālie pārstāvji.

33.

Šajā lietā Supreme Court iesniegtā lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamība man šķiet neapšaubāma. Faktiski tikai Īrija ir norādījusi, ka strīds starp James Elliott un Irish Asphalt attiecas tikai uz iekšēju situāciju vai darījumu attiecībām (Īrijas uzņēmumu starpā noslēgtā līguma pārkāpums) Īrijā, kura sekas tiek novērstas saskaņā ar Īrijas tiesību aktiem, tāpēc neviena Eiropas Savienības tiesību norma, kuras spēkā esamība vai interpretācija radītu šaubas, neesot piemērojama.

34.

Īrijas valdības arguments nav pieņemams, jo es, tāpat kā Supreme Court, uzskatu, ka, lai atrisinātu strīdu, ir jāinterpretē saskaņā ar Direktīvu 89/106 un Direktīvu 98/34 pieņemtais un Īrijas tehniskajā standartā I.S. EN 13242:2002 iekļautais standarts EN 13242:2002. Spriedums par iespējamo līguma pārkāpumu ir jāpieņem Supreme Court, taču tās vērtējumu var ietekmēt Savienības tiesību interpretācija, tāpēc Tiesa ir kompetenta atbildēt uz valsts tiesu uzdotajiem jautājumiem, sniedzot prejudiciālu nolēmumu ( 23 ).

35.

Supreme Court jautā, vai saskaņā ar LESD 267. pantu Tiesas kompetencē ir interpretēt saskaņotos tehniskos standartus, sniedzot prejudiciālu nolēmumu. Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamība, kā arī tā nozīme un interese nav apšaubāma, it īpaši tāpēc, ka līdz šim Tiesai nav bijis iespējas lemt par šo jautājumu tieši.

36.

Lai sniegtu atbildi, ir jāvērtē, vai CEN saskaņotie tehniskie standarti, kas pieņemti atbilstoši Komisijas pilnvarojumam un publicēti Oficiālā Vēstneša C sērijā, var tikt kvalificēti kā “Savienības iestāžu vai struktūru tiesību akti”, lai par to spēkā esamību un interpretāciju varētu uzdot prejudiciālus jautājumus.

37.

Gan Komisija, gan Irish Asphalt savos apsvērumos apgalvo, ka Tiesa uz šo jautājumu ir sniegusi atbildi lietā Latchways un Eurosafe Solutions. Tomēr es uzskatu, ka šajā spriedumā Tiesa tikai ir pasludinājusi, ka standarta EN 795 noteikumi par A1 klases drošības ierīcēm neietilpst Direktīvas 89/686 piemērošanas jomā, jo tie nav saskaņoti tehniskie parametri tāpēc, ka Komisija tos nav pieņēmusi un Eiropas Savienības Oficiālā Vēstneša publikācijā tie skaidri ir izslēgti. No šī pieņēmuma ir jāsecina, ka tie nebija Savienības tiesību sastāvdaļa un tādējādi Tiesa nebija kompetenta tos interpretēt ( 24 ).

38.

Manuprāt, no sprieduma Latchways un Eurosafe Solutions nav a sensu contrario jāsecina, ka Tiesa būtu atzinusi savu kompetenci, ja standarts EN 795 būtu bijis saskaņots tehnisks standarts saskaņā ar Direktīvu 89/686 ( 25 ). Turklāt šajā gadījumā Tiesa nebija lēmusi par saskaņoto standartu juridisko statusu ( 26 ), tāpēc es uzskatu, ka šāda analīze ir jāveic, lai izvērtētu iespēju uzdot par tiem prejudiciālus jautājumus.

39.

Supreme Court ieskatā uz tās pirmo jautājumu būtu jāatbild noliedzoši, jo valsts standarts, ar ko tiek piemērots Eiropas standarts, kuru CEN ir izstrādājusi saskaņā ar Komisijas atbilstoši Direktīvai 89/106 piešķirto pilnvarojumu, nav Savienības iestāžu vai struktūru pieņemts tiesību akts. James Elliott un arī Īrija pauž tādu pašu nostāju, kuras pamatā galvenokārt ir divi iemesli – pirmkārt, CEN ir privāta organizācija un, otrkārt, saskaņotie tehniskie standarti nav saistoši. CEN ir privāta saskaņā ar Beļģijas tiesībām dibināta bezpeļņas apvienība, un to veido 33 Eiropas valstu standartizācijas organizācijas, kas arī ir privātas struktūras, tādējādi tās nevar tikt kvalificētas kā Savienības iestādes un struktūras ( 27 ). Īrijas skatījumā tās neatkarību neietekmē tas, ka CEN izstrādā tehniskus standartus Komisijas uzdevumā, jo tā var brīvi pieņemt vai noraidīt pilnvarojumu ( 28 ). Turklāt CEN saskaņoto tehnisko standartu ievērošana vienmēr ir brīvprātīga, un James Elliott ieskatā jaunās pieejas direktīvās piemērotā tiesību aktu saskaņošanas loģika tiktu izkropļota, ja to piemērošana tiktu noteikta tiesvedībā.

40.

Šie argumenti mani nepārliecina. Mana atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, un Tiesai ir jāatzīst, ka tās kompetencē ir atbildēt uz tādiem prejudiciāliem jautājumiem attiecībā uz saskaņotiem tehniskiem standartiem kā šajā lietā uzdotie. Tie ir jākvalificē kā “Savienības iestāžu vai struktūru tiesību akti” LESD 267. panta izpratnē.

41.

Mana apgalvojuma pamatā ir trīs argumenti, kurus izklāstīšu turpinājumā: a) jaunas pieejas direktīvu izmantošana nevar ierobežot Tiesas kompetenci sniegt prejudiciālus nolēmumus; b) Komisija īsteno būtisku kontroli pār CEN piemēroto saskaņoto tehnisko standartu izstrādes procedūru, c) CEN kā standartizācijas organizācijas darbību nosaka Eiropas Savienība.

42.

Direktīva 89/106, ar kuru netiek veikta izsmeļoša un detalizēta būvizstrādājumu, tostarp minerālmateriālu, tehnisko parametru saskaņošana, ir tieši saistīta ar standartu EN 13242:2002. Ar direktīvu tiek noteiktas minimālās prasības būvmateriāliem, lai būvdarbi būtu droši, un Eiropas standartizācijas organizācijām ar to ir uzticēts pienākums noteikt turpmākus standartus, kas ietver precīzus tehniskus parametrus, lai minētie materiāli atbilstu Direktīvas pamatprasībām. Saskaņoto standartu piemērošana ir brīvprātīga, un ražotājs vienmēr var piemērot citus tehniskos parametrus, lai izpildītu prasības. Tomēr uz atbilstoši saskaņotajiem standartiem izgatavotajiem produktiem ir attiecināma prezumpcija par atbilstību Direktīvas 89/106 pamatprasībām ( 29 ).

43.

Savienības likumdevējs atsaucas uz tehniskās standartizācijas instrumentu, bieži vien valsts tiesībās un starptautiskajās tiesībās, ko Eiropas Savienība ir izmantojusi no 1985. gada, lai sekmētu iekšējā tirgus izveidi ( 30 ). Saskaņā ar šo metodi Direktīvā 89/106 ir iekļauti tikai būvizstrādājumiem piemērojamie saskaņotā tiesiskā regulējuma pamatelementi, savukārt CEN standarti ir nepieciešamais papildinājums, lai veicinātu to brīvu apriti iekšējā tirgū.

44.

Ja Tiesa ir kompetenta interpretēt Direktīvu 89/106, sniedzot prejudiciālu nolēmumu ( 31 ), – un tas ir acīmredzami –, tai arī ir jābūt tādai pašai iespējai atbildēt uz prejudiciāliem jautājumiem par saskaņotiem tehniskajiem standartiem, kas papildina minēto direktīvu. Savukārt būvizstrādājumu saskaņošana zaudētu savu efektivitāti, ja dažādās dalībvalstīs varētu tikt sniegtas atšķirīgas saskaņoto tehnisko standartu (šajā gadījumā standarta EN 13242:2002) interpretācijas.

45.

“Jaunas pieejas” izmantošana saskaņošanas direktīvās nevar nozīmēt Tiesas kompetences ierobežošanu attiecībā uz konkrētu preču ražošanai un tirdzniecībai piemērojamā saskaņotā regulējuma (proti, direktīvas un saskaņoto tehnisko standartu, kas to papildina) interpretāciju, sniedzot prejudiciālu nolēmumu. Ja ar saskaņošanas direktīvu ir paplašināta kompetence sniegt prejudiciālu nolēmumu un tā ir piemērojama visiem saskaņotajiem standartiem attiecībā uz strīdīgo produktu, tāds pats risinājums ir jāattiecina uz jaunās pieejas direktīvām, kuras izmantošana nevar ierobežot Tiesas kompetenci.

46.

Likumdošanas metodi atsaukties uz Eiropas standartizāciju gan vispārēji, gan konkrēti reglamentē Eiropas Savienības likumdevējs katrā direktīvā, kurā tā tiek izmantota. Vispārējais regulējums sākotnēji bija ietverts Direktīvā 83/189, bet vēlāk Direktīvā 98/34, kas nesen tikusi aizstāta ar Direktīvu 2015/1535. Īpašais regulējums attiecībā uz būvizstrādājumiem bija iekļauts Direktīvā 89/106, kas vēlāk tikusi aizstāta ar Regulu Nr. 305/2011. Tādējādi tā nav tikai privāta, pēc CEN iniciatīvas izmantota standartizācijas metode, kurai nav nekādas saiknes ar Savienības tiesībām. Gluži pretēji, Komisija kontrolē saskaņoto tehnisko standartu izstrādes procedūru, par kuras veikšanu ir atbildīga CEN un kuru raksturo vairāki elementi, ko izklāstīšu turpinājumā.

47.

Pirmkārt, saskaņotais tehniskais standarts vienmēr tiek izstrādāts, pamatojoties uz Komisijas pilnvarojumu CEN. Standarta EN 13242:2002 pamatā ir Pilnvarojums M/125.

48.

Direktīvas 89/106 4. panta 2. punktā un 7. panta 1. punktā ir norādīts, ka saskaņotie standarti ir tehniskie parametri, ko CEN, Eiropas Elektrotehniskās standartizācijas komiteja (turpmāk tekstā – “Cenelec”) vai abas šīs iestādes pieņēmušas “ar pilnvarojumu, ko Komisija tām piešķīrusi atbilstoši Direktīvai 83/189[..], pamatojoties uz 19. pantā minētās komitejas atzinumu un saskaņā ar 1984. gada 13. novembrī parakstītajiem vispārīgajiem noteikumiem par sadarbību starp Komisiju un šīm divām iestādēm”. Tāpēc bez pilnvarojuma nav CEN saskaņotā standarta un minētais pilnvarojums ietver pamatnoteikumus, kas CEN ir jāievēro, izstrādājot saskaņoto tehnisko standartu.

49.

CEN nebūtu pieņēmusi standartu EN 13242:2002 bez Pilnvarojuma M/125. Kaut gan CEN Eiropas tehniskos standartus izstrādā arī pēc savas iniciatīvas, tie nebūs ar Direktīvu saistīti saskaņotie tehniskie standarti, un uz produktiem, kuri tiem atbilst, neattieksies prezumpcija par atbilstību direktīvai un brīvu apriti ( 32 ). Tā tas bija, piemēram, lietā Latchways un Eurosafe Solutions ( 33 ) aplūkotā standarta EN 795 gadījumā – tā kā tas nebija saistīts ar Eiropas Savienības tiesībām, Tiesa nosprieda, ka tā nav kompetenta to interpretēt, sniedzot prejudiciālu nolēmumu.

50.

Otrkārt, atsauces uz saskaņotajiem standartiem ir jāpublicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī. Tādējādi tas ir noteikts Direktīvas 89/106 7. panta 3. punktā kā prasība tam, lai tiem varētu tikt nodrošināta Direktīvā paredzētā galvenā iedarbība, proti, prezumpcija, ka to izpilde nozīmē saderību ar direktīvu un garantē produkta brīvu apriti Savienībā.

51.

Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī tiek publicēta tikai atsauce uz saskaņoto standartu, bet nevis pilns tā saturs. CEN saskaņotie tehniskie standarti tiek izstrādāti angļu, franču un vācu valodā, CEN sastāvā esošās standartizācijas organizācijas sagatavo [standarta] valsts valodu redakcijas un pārdod tās ieinteresētajām personām. Šīm valsts organizācijām ir intelektuālā īpašuma tiesības attiecībā uz šīm saskaņotā tehniskā standarta valodu redakcijām, tās iekasē maksu par to izplatīšanu, un šī apstākļa dēļ dažās dalībvalstīs tikusi izstrādāta atšķirīga judikatūra attiecībā uz nepieciešamību oficiāli publicēt valsts tehniskos standartus gadījumos, kad uz tiem atsaucas likumdevēji ( 34 ). Saistībā ar šo lūgumu sniegt prejudiciālu jautājumu es neuzskatu, ka ir sīkāk jāizskata svarīgais jautājums par to, vai ir oficiāli jāpublicē saskaņotie tehniskie standarti pilnībā, lai tiem būtu tiesiskas sekas ( 35 ) un tiktu ievērots tiesiskā regulējuma publicēšanas princips. Šī prasība ļoti būtiski ietekmētu Eiropas standartizācijas sistēmu, it īpaši saskaņoto tehnisko standartu pārdošanu, ko veic valstu standartizācijas organizācijas.

52.

Pienākums publicēt atsauci uz saskaņoto standartu Oficiālajā Vēstnesī ietver to, ka Komisijai ir jākontrolē tā saturs, lai pārbaudītu, vai tas atbilst CEN piešķirtajam pilnvarojumam, kā arī direktīvai. Direktīvas 89/106 5. pantā šis pienākums bija noteikts nedaudz neskaidri, taču ar Regulas Nr. 1025/2012 6. pantu, kā arī Regulas Nr. 305/2011 17. panta 5. punktu, kas tagad ir piemērojami būvizstrādājumiem, ir kliedētas jebkādas šaubas. Komisijas lēmums attiecībā uz to publicēšanu rada tiesiskas sekas, un tādējādi tas ir akts, par kuru var tikt celta prasība, lūdzot to atcelt ( 36 ).

53.

Treškārt, Komisijai un dalībvalstīm saskaņā ar Direktīvas 89/106 5. pantu ir iespēja celt iebildumus pret CEN izstrādāto standartu, ja tās uzskata, ka tas neatbilst direktīvas prasībām vai Komisijas pilnvarojumam. Iebildumu dēļ saskaņotais standarts var netikt publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī vai arī, ja iebildumi ir celti a posteriori, minētā publikācija var tikt atsaukta vēlāk. Šajos gadījumos CEN tehniskais standarts nerada prezumpciju par produkta atbilstību direktīvai.

54.

Tā kā jaunās pieejas direktīvās bija atšķirības attiecībā uz procedūru, kādā ir ceļami iebildumi pret saskaņotajiem tehniskajiem standartiem, tā tika vienveidīgi reglamentēta Regulas Nr. 1025/2012 ( 37 ) 11. pantā. Tagad pirms to publicēšanas Komisija veic kontroli ex ante. Formālus iebildumus var iesniegt dalībvalstis un Eiropas Parlaments, bet ne Komisija, kura veic kontroli pār saskaņoto tehnisko standartu, kas ir nepieciešama tās atsauces publicēšanai. Tāpat kā Komisijas lēmumi par saskaņoto tehnisko standartu publicēšanu, arī tās lēmumi par formāliem dalībvalstu vai Eiropas Parlamenta iebildumiem pret minētajiem standartiem ir tiesību akti, par kuriem var tikt celta prasība par to atcelšanu ( 38 ).

55.

Gan dalībvalstīm un Eiropas Parlamentam sniegtā iespēja izvirzīt formālu iebildumu, gan Komisijas rīcība pirms saskaņoto tehnisko standartu publicēšanas liecina par to, ka šajā gadījumā runa ir par “kontrolētu” normatīvo deleģēšanu privātai standartizācijas organizācijai ( 39 ).

56.

Kā esmu jau norādījis, CEN ir privāta, saskaņā ar Beļģijas tiesībām dibināta standartizācijas organizācija, kurā ir iekļautas Eiropas Savienības un EBTA dalībvalstu organizācijas. Tās struktūra un darbība līdzinās vairākuma standartizācijas organizāciju, kurām piemīt starpvalstu īpatnības, struktūrai un darbībai ( 40 ). Privātais raksturs pilnībā acīmredzams ir tad, kad CEN izstrādā Eiropas nesaskaņotos tehniskos standartus, taču CEN rīkojas citādāk, kad tā pilda Komisijas piešķirto pilnvarojumu izstrādāt saskaņotos standartus.

57.

CEN darbība saskaņoto tehnisko standartu jomā ir balstīta uz sadarbību ar Komisiju, un to reglamentē periodiski atjaunotās vispārīgās vadlīnijas ( 41 ). Tajās ir uzsvērta standartizācijas svarīgā nozīme Eiropas politikā un preču un pakalpojumu brīvā apritē, kā arī Eiropas ražotāju konkurētspējas uzlabošanā ( 42 ). Tāpēc tiek noteikti kopējie principi, kas reglamentē to attiecības un sadarbību, saskaņā ar kuriem standartizācijas organizācijas apņemas izstrādāt standartus tādējādi, lai tie pēc iespējas labāk atbilstu Savienības interesēm. Savukārt Komisija apņemas atbalstīt šo organizāciju darbu un iesaistīties tajā.

58.

Turklāt Komisija finansiāli atbalsta CEN darbu saistībā ar saskaņoto tehnisko standartu izstrādi. Lēmumā Nr. 1673/2006/EK ( 43 ) ir paredzēti noteikumi par Savienības ieguldījumu Eiropas standartizācijas finansēšanā, lai nodrošinātu, ka Eiropas saskaņoto standartu izstrāde un pārskatīšana notiek, ņemot vērā Savienības mērķus, tiesību aktus un politikas virzienus. Saskaņoto standartu, kurus Komisija lūdz izstrādāt CEN un citām organizācijām, skaits ir ierobežots, un tā ir maza daļa no izstrādāto standartu kopējā skaita. Vislielāko standartizācijas izmaksu daļu sedz rūpniecība, un tādējādi tas, ka Eiropas Savienība vēršas pie CEN, ir “ekonomiski rentabla” izvēle, jo ir ticis noraidīts priekšlikums izveidot izpildaģentūru, kas pieņemtu jaunās pieejas direktīvās prasītos tehniskos standartus ( 44 ).

59.

Standartizācijas organizāciju (šajā gadījumā CEN) privātais raksturs nenozīmē, ka to darbība nav saistīta ar Eiropas Savienības tiesībām. Tiesa spriedumā Fra.bo ( 45 ) ir nospriedusi, ka LESD 34. pants ir piemērojams attiecībā uz privātas organizācijas standartizācijas un sertificēšanas darbībām, ja ar valsts tiesisko regulējumu izstrādājumi, kurus ir sertificējusi šī organizācija, tiek uzskatīti par atbilstīgiem valsts tiesībām un ja tā rezultātā tiek traucēta tādu izstrādājumu tirdzniecība, kurus minētā organizācija nav sertificējusi.

60.

Ja Tiesa nav vilcinājusies analizēt, vai ar Savienības tiesībām (konkrētāk, ar kvantitatīviem ierobežojumiem līdzvērtīgu pasākumu aizliegumu) ir saderīga valsts standartizācijas organizācijas darbība, kas ir saistīta ar valsts tiesisko regulējumu, tad a fortiori ir jāuzskata, ka tās kompetencē ir sniegt prejudiciālu nolēmumu par šo CEN saskaņoto tehnisko standartu saderīgumu ar minēto aizliegumu un interpretēt tos un direktīvu, kurā uz tiem ir atsauce.

61.

Kā pēdējais arguments attiecībā uz Tiesas kompetenci interpretēt šādus tehniskos standartus, manuprāt, jāmin elastīgums, ņemot vērā atbildi uz prejudiciālajiem jautājumiem par dažādiem aktiem, kas radīja tiesiskas sekas un nebija regulas, direktīvas un lēmumi. Spriedumā Grimaldi ( 46 ), piemēram, attiecībā uz ieteikumu, kas tika pieņemts saskaņā ar EEK līgumu, ir noteikts, ka “177. pants piešķir Tiesai kompetenci sniegt prejudiciālus nolēmumus par Kopienu iestāžu tiesību aktu spēkā esamību un interpretāciju bez jebkādiem izņēmumiem” ( 47 ). Tāda pati elastīga Tiesas pieeja nesen tika piemērota lietā Gauweiler u.c., atbildot uz Vācijas Konstitucionālās tiesas uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem par TMD (“Outright Monetary Transactions”, tiešie monetārie darījumi) programmu, kas bija netipisks dokuments ( 48 ).

62.

Visbeidzot, es uzskatu, ka standarts EN 13242:2002, kas tika izstrādāts saskaņā ar Pilnvarojumu M/125, kuru Komisija bija piešķīrusi saskaņā ar Direktīvu 98/34, rada tiesiskas sekas iekšējā tirgū un ka Tiesa to var interpretēt. It īpaši izstrādājuma (būvniecībai paredzēto minerālmateriālu) atbilstība paredzētajam saskaņotajam tehniskajam standartam rada prezumpciju par Direktīvā 89/106 noteikto prasību ievērošanu, kas atvieglo tā pārdošanu, neradot šķēršļus iekšējā tirgū.

63.

Ņemot vērā šos argumentus, es ierosinu Tiesai uz pirmā jautājuma a) daļu atbildēt šādi: ja saskaņā ar privāttiesiska līguma noteikumiem vienai no līgumslēdzējām pusēm ir jāpiegādā izstrādājums, kas ir izgatavots atbilstoši valsts tehniskajam standartam, kurš ir pieņemts, piemērojot saskaņoto tehnisko standartu, kuru ir apstiprinājusi CEN pēc Komisijas pilnvarojuma saņemšanas, Tiesa ir kompetenta sniegt prejudiciālu nolēmumu par minētā saskaņotā tehniskā standarta interpretāciju.

64.

Supreme Court vēlas noskaidrot, vai ar standartu EN 13242:2002 tiek prasīts, lai tā atbilstība būtu apstiprināta a) tikai saskaņā ar tajā norādītajām atbilstības testēšanas metodēm, kas ir izmantotas produkta ražošanas vai piegādes brīdī, vai b) ar citām vēlāk izmantotām testēšanas metodēm, kad rezultāti loģiski norāda uz minētā standarta pārkāpumu.

65.

Supreme Court skatījumā atbilstība standartam EN 13242:2002 vai tā pārkāpums var tikt noteikti ne tikai produkta ražošanas vai piegādes brīdī, bet arī visā pamatotā ekspluatācijas laikā un atsaucoties uz jebkādu loģisku pierādījumu. James Elliott, Īrijai un Komisijai ir vienāda nostāja, savukārt Irish Asphalt uzskata, ka attiecībā uz standartu EN 13242:2002 drīkst tikt izmantota tikai tajā minētā testēšanas metode un tikai produkta ražošanas vai piegādes brīdī.

66.

Ar Pilnvarojumu M/125 (II nodaļas 9. punkts) CEN tika uzlikts pienākums saskaņotajā standartā iekļaut testēšanas metodi vai metodes, lai noteiktu produkta īpašības un to atbilstību standarta tehniskajiem parametriem. Šajā ziņā III nodaļas 2. punktā bija norādīts, ka “saskaņotais standarts ietver [..] metodes (aprēķināšanas, testēšanas un citas metodes) vai atsauci uz standartu, kurā ir ietvertas šādu raksturlielumu noteikšanas metodes”.

67.

Standarta EN 13242:2002 6. punktā tika iekļautas tā piemērošanai nepieciešamās testēšanas metodes, atsaucoties uz tām, kas paredzētas dažādos CEN izstrādātajos nesaskaņotajos Eiropas standartos (proti, tie ir standarti EN 1097‑2:1998, EN 1367‑2 un EN 1744‑1:1998) ( 49 ). Tāpēc šajā gadījumā saskaņotajā tehniskajā standartā ir iekļauti nesaskaņotie Eiropas tehniskie standarti, atsaucoties uz to saturu. Būvniecības nozarē tā ir parasta tehniskās standartizācijas prakse, jo tajā ir jānosaka ne tikai materiāla raksturlielumi, bet arī rezultātu analīzes metodes attiecībā uz ēku drošību ( 50 ).

68.

Bez nepieciešamības sīkāk analizēt šādas atsauces, manuprāt, ir skaidrs, ka brīvprātīgi izmantojamo testēšanas metožu piemērošana palīdz noteikt produkta atbilstību saskaņotā standarta tehniskajiem parametriem tā pārdošanas un piegādes brīdī, kas ļauj izmantot prezumpciju par atbilstību Direktīvai 89/106 un īstenot aprites brīvību. Šī testēšana varētu tikt veikta, izmantojot citus tehniski derīgus testus, ja vien standartā EN 13242:2002 nav noteikts ierobežojums.

69.

Turklāt es uzskatu, ka attiecībā uz būvizstrādājumiem (šajā gadījumā minerālmateriālu) var tikt izmantotas tādas testēšanas metodes, kas apstiprina tehnisko parametru atbilstību standartam EN 13242:2002 ne tikai brīdī, kad ražotājs tos pārdod, bet arī visā ekonomiski pamatotā izstrādājumu ekspluatācijas laikā. Kā izriet no Direktīvas 89/106 3. panta 1. punkta, tajās noteiktās pamatprasības attiecas uz ražojumiem un tās ir jāievēro, ražojumu “ekonomiski pamatoti ekspluatējot”.

70.

Piemērojot Direktīvas 89/106 21. panta drošības klauzulu, tiek iegūts tāds pats iznākums, jo valsts ražojumu, kas agrāk ir ticis atzīts par saderīgu ar minēto direktīvu, varēs izņemt no tirgus tikai tad, ja vēlāk tiks veikti testi un atklāts, ka patiesībā tas neatbilst pamatprasībām drošības jomā. Ja atbilstības testi varētu tikt veikti tikai sākotnējās pārdošanas brīdī, ražotājs, ņemot vērā pircēja ekonomiskos izdevumus, lai attiecībā uz iegādātajām precēm veiktu minētos testus, iegūtu gandrīz pilnīgu kontroli. Prezumpcija par atbilstību Direktīvai 89/106 vairs nebūtu iuris tantum, bet, kā savos apsvērumos apgalvo James Elliott, kļūtu gandrīz par neapgāžamu.

71.

Līdz ar to uz pirmā prejudiciālā jautājuma b) daļu es ierosinu atbildēt šādi: saskaņotais standarts EN 13242:2002 ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to ir atļauts neatbilstību tehniskajiem parametriem pierādīt ar testēšanas metodēm, kas tajā nav skaidri paredzētas, un ka gan vienas, gan otras var tikt izmantotas jebkurā ekonomiski pamatotas ekspluatācijas brīdī.

72.

Ar savu trešo jautājumu Supreme Court vēlas noskaidrot, vai prezumpcija par būvmateriāla derīgumu izmantošanai, kas izriet no Direktīvas 89/106 4. panta 2. punkta, arī ir piemērojama, lai noteiktu, vai minētajam produktam ir tirdzniecībai piemērota kvalitāte, kad pēdējā minētā tiek prasīta ar vispārpiemērojamu valsts tiesisko regulējumu par preču pārdošanu.

73.

Visi lietas dalībnieki, izņemot Irish Asphalt, uz šo jautājumu ierosina sniegt noliedzošu atbildi, un es tam piekrītu. Direktīvas 89/106 4. panta 2. punktā paredzētā prezumpcija par derīgumu izmantošanai ir spēkā saskaņā ar minēto Eiropas Savienības tiesību normu un attiecas uz produkta tirdzniecību iekšējā tirgū bez tehniskiem šķēršļiem. Loģiski, ka Tiesas kompetencē ir interpretēt prezumpciju un visus ar to saistītos Direktīvas 89/106 noteikumus. Tomēr prezumpcija nav nedz attiecināma, nedz arī tā var tikt izmantota, lai noteiktu, vai būvizstrādājumam ir tirdzniecībai piemērota kvalitāte, kad privāttiesiskām darījumu attiecībām ir jāpiemēro tāds valsts tiesiskais regulējums, kas reglamentē preču pārdošanu Īrijā.

74.

Sniedzot prejudiciālu nolēmumu, Tiesai nav jāspriež par valsts likumu piemērošanu, nedz arī par elementiem, lai novērtētu preču piemērotību tirdzniecībai saskaņā ar valsts tiesību aktiem, atbilstoši kuriem tiesām ir jāspriež par privāttiesisku līgumu pārkāpumiem.

75.

Tādēļ es ierosinu Tiesai uz trešo prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi: Direktīvā 89/106 paredzētā prezumpcija par būvizstrādājumu derīgumu izmantošanai, lai atvieglotu brīvu apriti iekšējā tirgū, nav piemērojama, lai novērtētu, vai to kvalitāte ir piemērota tirdzniecībai saskaņā ar valsts likumu par preču pārdošanu.

76.

Ar savu ceturto jautājumu Supreme Court vēlas noskaidrot, vai ar standartu EN 13242:2002 ir noteikta sēra kopējā satura maksimālā robežvērtība (vai tā var tikt noteikta saskaņā ar to) tādējādi, ka tā ir jāievēro kā nosacījums, lai rastos prezumpcija par derīgumu izmantošanai.

77.

Principā atbilde uz šo jautājumu ir noliedzoša. Standarta EN 13242:2002 6. panta 3. punktā ir noteikts pienākums deklarēt sēra kopējā satura maksimālo robežvērtību, bet nav noteikts, ka tā maksimālā robežvērtība šajā izstrādājumā ir 1 %. 6. punkta 3. apakšpunktā iekļautā 13. tabula attiecas uz “Minerālmateriāliem, kas nav apstrādāti metalurģijas krāsnīs un nav strauji atdzesēti gaisā” (šajā lietā aplūkotie minerālmateriāli), paredzot iespēju, ka tajos ir vai nu mazāk par 1 % sēra, vai vairāk par 1 % sēra. Manuprāt, šis punkts izkliedē visas šaubas.

78.

NSAI 2004. gadā publicēja vadlīnijas par standarta I.S. EN 13242:2002 izmantošanu, pamatojoties uz trešo piezīmi standarta EN 13242:2002 6. punkta 1. apakšpunktā, kurā ir atsauce uz valsts noteikumiem par minerālmateriālu izmantošanu īpašām vajadzībām. Vadlīnijās ir noteikts, ka sēra kopējā satura minerālmateriālos maksimālā robežvērtība attiecīgi ir 1 %. Tomēr es uzskatu, ka ar minēto trešo piezīmi nav atļauts noteikt šo maksimālo robežvērtību.

79.

Manuprāt, valsts tehniskais standarts, ar kuru tiek pārņemts CEN saskaņotais tehniskais standarts, nevar ietvert ar to nesaderīgu saturu. Ja standartā EN 13242:2002 nav noteikta sēra kopējā satura maksimālā robežvērtība minerālmateriālos, dalībvalsts standartizācijas organizācija nevar noteikt maksimālo robežvērtību 1 % apmērā. Šis noteikums nebūtu saderīgs ar saskaņotā standarta, kurš dažādās dalībvalstīs varētu tikt piemērots atšķirīgi, lietderīgo iedarbību, neievērojot Direktīvas 89/106 mērķi, proti, veicināt būvizstrādājumu brīvu apriti iekšējā tirgū. Regulas Nr. 305/2011 17. panta 5. punktā ir skaidri noteikts, ka “savstarpēji neatbilstošos valstu standartus atceļ un dalībvalstis pārtrauc visu savstarpēji neatbilstošo valsts noteikumu spēkā esamību”.

80.

Tāpēc es ierosinu uz ceturto jautājumu atbildēt šādi: saskaņotajā standartā EN 13242:2002 nav noteikta sēra kopējā satura maksimālā robežvērtība minerālmateriālos, un jebkāds ar to nesaderīgs valsts tehniskais standarts ir jānoraida.

81.

Supreme Court arī vēlas noskaidrot, vai, lai varētu atsaukties uz prezumpciju, kas radīta ar EN 13242:2002 ZA pielikumu un/vai Direktīvas 89/106 4. pantu, ir jāpierāda, ka produktam ir CE zīme. Tāpēc ir jānoskaidro, vai CE zīme ir nosacījums, lai minerālmateriāliem varētu tikt piemērota prezumpcija par atbilstību Direktīvai 89/106, vai, gluži pretēji, šāda zīme ir tikai pierādījums tam, ka minētajā direktīvā izvirzītās prasības ir izpildītas.

82.

Pretēji Īrijas un James Elliott apsvērumiem es uzskatu, ka CE zīme ir pierādījums tam, ka ir izpildītas Direktīvā 89/106 noteiktās pamatprasības, un ka tā nav nosacījums, lai tā tiktu apstiprināta. Saskaņā ar Direktīvas 89/106 4. panta 2. punktu CE zīme norāda, ka produkts atbilst valsts standartiem, kas pieņemti, transponējot saskaņotos standartus, un to derīgumu izmantošanai mērķiem, kam tie paredzēti ( 51 ). Saskaņā ar šīs direktīvas 6. pantu CE zīme nozīmē, ka produkti atbilst 4. panta 2. un 4. punktā izvirzītajām prasībām, un ražotājam vai tā pilnvarotajai personai tā ir jāuzliek, lai arī dalībvalstīm ar 15. pantu ir uzlikts pienākums nodrošināt, ka CE zīme tiek pareizi lietota, un tām ir atļauts aizliegt tās izmantošanu, ja tiek konstatēts, ka tā nepamatoti ir tikusi uzlikta uz produkta, kas neatbilst vai vairs neatbilst Direktīvā 89/106 noteiktajām prasībām. Visbeidzot, Tiesa ir lēmusi, ka dalībvalsts nevar prasīt, lai attiecībā uz būvizstrādājumiem, kuriem ir pareizi izmantota un uzlikta CE zīme, tiktu pievienots valsts marķējums ar pamatojumu, ka saskaņotais standarts nav pilnīgs ( 52 ).

83.

Tātad CE zīme ir par tās uzlikšanu atbildīgās fiziskās vai juridiskās personas deklarācija, ka produkts atbilst Direktīvā 89/106 un standartā EN 13242:2002 paredzētajiem noteikumiem un ka tam ir tikusi piemērota atbilstības novērtēšanas procedūra. Tad, kad ir noslēgusies produkta atbilstības novērtēšanas procedūra, par produkta atbilstību direktīvai un par CE zīmes uzlikšanu ir atbildīgs ražotājs. Tomēr CE zīme ir tikai viens veids, kā norādīt, ka minerālmateriāli atbilst Direktīvā 89/106 un standartā EN 13242:2002 izvirzītajām prasībām, lai atvieglotu to laišanu tirgū ( 53 ).

84.

Turpmākajā vispārējā regulējumā (kas nav piemērojams šajā gadījumā) CE zīme tika nostiprināta un kļuva par vienīgo veidu, lai apstiprinātu produkta atbilstību Kopienas saskaņošanas tiesību aktos noteiktajām prasībām. Tas ir paredzēts Regulas (EK) Nr. 765/2008 30. panta 4. punktā, kurā ir iekļauta CE zīmes definīcija, formāts un vispārējie principi, un Lēmumā 768/2008, kas ir piemērojams ar tās uzlikšanu saistītajām atbilstības novērtēšanas procedūrām ( 54 ). CE zīmes kā vienīgā marķējuma izmantošana būvizstrādājumiem ir noteikta arī Regulas Nr. 305/2011 8. panta 3. punktā.

85.

Līdz šim izstrādātajā Tiesas judikatūrā attiecībā uz Direktīvu 89/106 ir norādīta šeit aizstāvētā interpretācija, jo saskaņā ar spriedumu Elenca ( 55 ) tiesiskais regulējums, ar kuru automātiski un absolūti valsts teritorijā ir aizliegts tirgot citās dalībvalstīs likumīgi tirgotus izstrādājumus, jo minētajiem izstrādājumiem nav CE zīmes, nav saderīgs ar Savienības tiesībās paredzēto samērīguma principu. Tādējādi šajā spriedumā ir noliegts CE zīmes būtiskais raksturs un tai tiek piešķirts pierādījuma raksturs.

86.

Tāpēc es ierosinu uz valsts tiesas uzdoto piekto jautājumu atbildēt šādi: CE zīme nav nosacījums, bet tikai pierādījums, ka attiecībā uz minerālmateriālu ir izpildītas Direktīvā 89/106 un saskaņotajā standartā EN 13242:2002 noteiktās prasības.

87.

Supreme Court vēlas noskaidrot, vai ir jāizslēdz tādu valsts tiesību normu piemērošana, ar kurām ir paredzēti netieši nosacījumi par piemērotību tirdzniecībai un derīgumu mērķim vai kvalitāti, jo tie ir saskaņā ar Direktīvu 98/34 nepaziņoti tehniski noteikumi.

88.

Tāpat kā visi lietas dalībnieki, kas iesnieguši apsvērumus, izņemot Irish Asphalt, es uzskatu, ka atbilde uz šo jautājumu ir skaidra. Tāds valsts tiesiskais regulējums kā 1893. gada likuma, kurā grozījumi izdarīti 1980. gadā, 14. panta 2. punkts, saskaņā ar kuru līgumos ir iekļauts netiešs nosacījums – ar iespēju to izslēgt saskaņā ar līgumslēdzēju pušu vienošanos – par tirdzniecībai piemērotu produktu kvalitāti, neatbilst Direktīvā 98/34 sniegtajai tehnisko noteikumu definīcijai. Tāpēc judikatūra CIA Security International un Unilever ( 56 ) tam nav piemērojama, un šī iemesla dēļ projekta izstrādes stadijā par to nav iepriekš jāpaziņo Komisijai.

89.

Irish Asphalt argumentam, ka par High Court spriedumu esot bijis jāpaziņo Komisijai, jo tajā paredzēts de facto tehnisks noteikums, nav pamata. Spriedumā tikai ir piemēroti Īrijas tiesību akti konkrētajam gadījumam ar vienīgo mērķi atrisināt strīdu starp komercsabiedrībām, ņemot vērā to starpā noslēgto līgumu, tostarp netiešos nosacījumus.

90.

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru no Direktīvas 98/34 1. panta 11. punkta izriet, ka jēdziens “tehnisks noteikums” ietver trīs kategorijas, proti, pirmkārt, “tehnisko parametru” atbilstoši minētās direktīvas 1. panta 3. punktam, otrkārt, “citas prasības”, kas noteiktas šīs direktīvas 1. panta 4. punktā, un, treškārt, “aizliegumu preci ražot, ievest, tirgot vai izmantot”, kas noteikts tās 1. panta 11. punktā ( 57 ). Īrijas tiesiskais regulējums – it īpaši High Court spriedums – nav likumdošanas pasākums, ar kuru ir aizliegts preci ražot, ievest, tirgot vai izmantot.

91.

Arī 1893. gada likuma 14. panta 2. punkts (nedz arī, atkārtoju, spriedums, kurā tas tiek piemērots konkrētam līgumam) neattiecas uz jēdzienu “tehnisks parametrs” Direktīvas 98/34 1. panta 3. punkta izpratnē. Tas attiecas uz “dokumentu, kurš nosaka preces nepieciešamās īpašības, piemēram, kvalitātes līmeni, darbību, drošību vai izmērus, ieskaitot prasības, kas piemērojamas precei saskaņā ar nosaukumu, ar kuru preci pārdod, terminoloģiju, simboliem, pārbaudēm un pārbaužu metodēm, iesaiņojumu, marķēšanu vai etiķetēšanu un atbilstības novērtēšanas procedūrām”.

92.

Tiesa ir paskaidrojusi, ka jēdziens “tehnisks parametrs” ietver to, ka valsts pasākums noteikti attiecas uz preci vai tās iepakojumu pašiem par sevi, un tādējādi ar to ir noteikta kāda no īpašībām, kurai ir jāpiemīt precei ( 58 ). Aplūkotajā Īrijas tiesiskajā regulējumā nav atsauces nedz uz produktu īpašībām, nedz arī uz tā iepakojumu vai noformējumu, jo tajā tikai ir abstrakti norādīts, ka līgumattiecībās ir paredzēts, ka pārdotā produkta kvalitātei ir jābūt piemērotai tirdzniecībai. Tāpēc tas neattiecas uz kādu īpašu produktu un ir vispārpiemērojama tiesību norma jebkāda produkta pārdošanai, un tādējādi tam nav piemērojams Direktīvā 98/34 iekļautā tehniskā parametra jēdziens.

93.

Līdzīgu iemeslu dēļ 1893. gada likuma 14. panta 2. punkts nevar tikt uzskatīts par “citām prasībām” Direktīvas 98/34 izpratnē, jo runa nav par prasību, “kas nav tehniski parametri, kas izvirzīta[..] precei, lai īpaši aizsargātu patērētājus vai vidi, un kas ietekmē tās dzīves ciklu pēc laišanas tirgū, piemēram, izmantošanas, atkārtotas izmantošanas, atkārtotas izlietošanas vai iznīcināšanas nosacījumi, ja šādi nosacījumi var būtiski ietekmēt preces sastāvu vai īpašības, vai tās realizāciju”.

94.

Tādējādi es ierosinu uz otro prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi: tāda valsts tiesību norma kā Īrijas 1893. gada Likuma par preču pārdošanu, kas grozīts 1980. gadā, 14. panta 2. punkts nevar tikt uzskatīta par “tehnisku noteikumu” Direktīvas 98/34 izpratnē, un tādējādi judikatūra CIA Security International un Unilever tai nav piemērojama.

95.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Supreme Court uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

“8.

CEN tehniskajām komitejām ir jāsniedz tehniska atbilde, lai noteiktu pilnvarojuma raksturlielumus, ņemot vērā turpmāk norādītos nosacījumus. Ieteiktajām testēšanas metodēm ir jāattiecas tieši uz attiecīgo prasīto raksturlielumu, un tās nedrīkst attiekties uz tādu raksturlielumu noteikšanas metodēm, kuri pilnvarojumā nav prasīti. Prasība attiecībā uz izturību ir jāaplūko šī brīža jaunākās tehnikas attīstības kontekstā.

9.

Testēšanas/aprēķina metožu izmantošanai ir jāatbilst izvirzītajam saskaņošanas mērķim. Pamatā katra raksturlieluma noteikšanai būtu jāizmanto tikai viena metode attiecībā uz produktu vai produktu grupu.

3)

“tehniski parametri” – parametri, kas ietverti dokumentā, kurš nosaka preces nepieciešamās īpašības, piemēram, kvalitātes līmeni, darbību, drošību vai izmērus, ieskaitot prasības, kas piemērojamas precei saskaņā ar nosaukumu, ar kuru preci pārdod, terminoloģiju, simboliem, pārbaudēm un pārbaužu metodēm, iesaiņojumu, marķēšanu vai etiķetēšanu un atbilstības novērtēšanas procedūrām.

[..]

4)

“citas prasības” – prasības, kas nav tehniski parametri un kas izvirzītas precei, lai īpaši aizsargātu patērētājus vai vidi, un kas ietekmē tās dzīves ciklu pēc laišanas tirgū, piemēram, izmantošanas, atkārtotas izmantošanas, atkārtotas izlietošanas vai iznīcināšanas nosacījumi, ja šādi nosacījumi var būtiski ietekmēt preces sastāvu vai īpašības, vai tās realizāciju;

6)

“standarts” – tehnisks parametrs, ko apstiprinājusi atzīta standartizācijas iestāde atkārtotai vai ilgstošai piemērošanai, atbilstība kam nav obligāta un kas ir viens no šādiem:

11)

“Tehniskie noteikumi” – tehniski parametri un citas prasības vai noteikumi par pakalpojumiem, ietverot attiecīgus administratīvus noteikumus, kuru ievērošana ir obligāta, de iure vai de facto, tirdzniecības, pakalpojumu sniegšanas, pakalpojumu sniedzēja izveidošanas vai izmantošanas gadījumā kādā dalībvalstī vai lielā tās daļā, kā arī dalībvalstu normatīvie un administratīvie akti, izņemot 10. pantā minētos, kas aizliedz preces ražošanu, ievešanu, tirdzniecību vai izmantošanu vai kas aizliedz pakalpojumu sniegšanu vai izmantošanu, vai uzņēmumu kā pakalpojumu sniedzēju.

a)

publicēt, nepublicēt vai ierobežoti publicēt atsauces uz attiecīgo saskaņoto standartu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī;

b)

saglabāt, ierobežoti saglabāt vai anulēt atsauces uz attiecīgo saskaņoto standartu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.