—

Borealis Polyolefine GmbH vārdā – B. Windisch‑Altieri, Rechtsanwältin, un G. van Thuyne, advocaat,

—

OMV Refining & Marketing GmbH vārdā – B. Windisch‑Altieri, Rechtsanwältin, un G. van Thuyne, advocaat,

—

DOW Benelux BV vārdā – G. J. Maas‑Cooymans un B. Ebben, advocaten,

—

Esso Nederland BV un ExxonMobil Chemical Holland BV vārdā –P. Wytinck, V. M. Y. van't Lam, A. ten Veen un B. Hoorelbeke, advocaten,

—

Yara Sluiskil BV u.c. vārdā – L. Spaans, H. van Geen un G. van Thuyne, advocaten,

—

BP Raffinaderij Rotterdam BV u.c. vārdā – N. H. van den Biggelaar un I. F. Kieft, advocaten,

—

Esso Italiana Srl vārdā – A. Capria, E. Gardini un A. Lirosi, avvocati,

—

Eni SpA vārdā – L. Torchia, V. Vecchione un G. Fortuna, avvocati,

—

Linde Gas Italia Srl vārdā – L. Biamonti, P. De Caterini un A. Lo Gaglio, avvocati,

—

Api Raffineria di Ancona SpA vārdā – F. Carabba Tettamanti un G. Zurlo, avvocati,

—

Lucchini in Amministrazione Straordinaria SpA un Dalmine SpA vārdā – F. Bucchi un M. V. La Rosa, avvocati,

—

Buzzi Unicem SpA vārdā – M. Protto un C. Vivani, avvocati,

—

Nīderlandes valdības vārdā – M. Bulterman, C. S. Schillemans un M. de Ree, kā arī J. Langer, pārstāvji,

—

Vācijas valdības vārdā – T. Henze un K. Petersen, pārstāvji,

—

Spānijas valdības vārdā – A. Gavela Llopis un L. Banciella Rodríguez‑Miñón, pārstāvji,

—

Eiropas Komisijas vārdā – E. White, C. Hermes, K. Mifsud‑Bonnici, E. Manhaeve, kā arī L. Pignataro‑Nolin, pārstāvji,

1

Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir, pirmkārt, par Komisijas 2011. gada 27. aprīļa Lēmuma 2011/278/ES, ar kuru visā Savienībā nosaka pagaidu noteikumus saskaņotai bezmaksas emisiju kvotu sadalei atbilstoši 10.a pantam Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2003/87/EK (OV L 130, 1. lpp.), 15. panta 3. punkta spēkā esamību, un, otrkārt, par Komisijas 2013. gada 5. septembra Lēmuma 2013/448/ES par valstu īstenošanas pasākumiem attiecībā uz bezmaksas siltumnīcefekta gāzu emisijas kvotu pagaidu piešķiršanu saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/87/EK 11. panta 3. punktu (OV L 240, 27. lpp.) 4. panta un II pielikuma spēkā esamību.

2

Šie lūgumi tika iesniegti saistībā ar tiesvedībām starp uzņēmumiem, kas ražo siltumnīcas efektu izraisošo gāzi, un valsts iestādēm, kas Itālijā, Nīderlandē un Austrijā atbild par siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu (turpmāk tekstā – “kvotas”) bezmaksas piešķiršanu, jautājumā par to, vai ir spēkā valstu lēmumi par kvotu piešķiršanu laikposmā no 2013. līdz 2020. gadam, kuri ir pieņemti, piemērojot Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 13. oktobra Direktīvas 2003/87/EK, ar kuru nosaka sistēmu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecībai Kopienā un groza Padomes Direktīvu 96/61/EK (OV L 275, 32. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 23. aprīļa Direktīvu 2009/29/EK (OV L 140, 63. lpp.), (turpmāk tekstā – “Direktīva 2003/87”), 10.a panta 5. punktā paredzēto vienoto starpnozaru korekcijas koeficientu (turpmāk tekstā – “korekcijas koeficients”).

3

Direktīvas 2003/87 2. panta 1. punktā ir noteikts:

“Šī direktīva attiecas uz emisijām no I pielikumā minētajām darbībām un II pielikumā minētajām siltumnīcas efektu izraisošajām gāzēm.”

4

Šīs direktīvas 3. panta e), f), t) un u) punktā ir tādējādi definēti šādi jēdzieni:

[..]

5

Direktīvas 2003/87 9. pantā “Kopienas kvotu kopapjoms” ir noteikts:

“Ik gadus piešķirto Kopienas kvotu kopapjoms, sākot ar 2013. gadu, lineāri samazinās, par aprēķina atskaites punktu ņemot 2008.–2012. gada perioda vidu. Apjomu samazina, piemērojot lineāru koeficientu 1,74 %, salīdzinot ar to gada vidējo kvotu kopapjomu, kuras dalībvalstis piešķīrušas saskaņā ar Komisijas lēmumiem par emisiju kvotu valsts sadales plāniem laikposmā no 2008. gada līdz 2012. gadam.

Līdz 2010. gada 30. jūnijam Komisija publisko visas Kopienas kvotu kopapjomu 2013. gadam, pamatojoties uz to kvotu apjomu, kuras dalībvalstis piešķīrušas vai kuras tām jāpiešķir saskaņā ar Komisijas lēmumiem par emisiju kvotu valsts sadales plāniem laikposmā no 2008. gada līdz 2012. gadam.

[..]”

6

Minētās direktīvas 9.a pants “Kopienas kvotu apjoma korekcija” ir formulēts šādi:

“1.   Kas attiecas uz iekārtām, kuras laikposmā no 2008. gada līdz 2012. gadam saskaņā ar 24. panta 1. punktu bija iekļautas Kopienas sistēmā, no 2013. gada 1. janvāra tām piešķiramo kvotu apjomu koriģē tā, lai tas atspoguļotu to vidējo apjomu gadā, kurš šīm iekārtām bija piešķirts periodā, kad notika šo iekārtu iekļaušana Kopienas sistēmā, un kurš turklāt koriģēts ar 9. pantā minēto lineāro koeficientu.

2.   Kas attiecas uz iekārtām, kuras veic I pielikumā minētās darbības un kuras Kopienas sistēmā iekļautas tikai no 2013. gada, dalībvalstis nodrošina, ka šādu iekārtu operatori attiecīgajai kompetentajai iestādei iesniedz pienācīgi pamatotus un neatkarīgi pārbaudītus datus par emisijām, lai šīs iekārtas varētu ņemt vērā, koriģējot Kopienai piešķiramo kvotu apjomu.

Visus šādus datus līdz 2010. gada 30. aprīlim iesniedz attiecīgajai kompetentajai iestādei saskaņā ar noteikumiem, kas pieņemti atbilstīgi 14. panta 1. punktam.

Ja iesniegtie dati ir pienācīgi pamatoti, kompetentā iestāde par to paziņo Komisijai līdz 2010. gada 30. jūnijam un piešķiramo kvotu apjomu, kas koriģēts ar 9. pantā minēto lineāro koeficientu, attiecīgi koriģē. Ja iekārtas emitē nevis CO2, bet citas siltumnīcas efektu izraisošās gāzes, kompetentā iestāde var paziņot zemāku emisiju apjomu, ņemot vērā šo iekārtu emisiju samazināšanas potenciālu.

3.   Komisija līdz 2010. gada 30. septembrim publicē 1. un 2. punktā minētos koriģētos apjomus.

[..]”

7

Šīs pašas direktīvas 10. panta 1. punktā ir paredzēts:

“1. Sākot ar 2013. gadu, dalībvalstis izsola visas kvotas, kas nav piešķirtas bez maksas saskaņā ar 10.a un 10.c pantu. Līdz 2010. gada 31. decembrim Komisija nosaka un publicē aplēses par izsolāmo kvotu apjomu.”

8

Direktīvas 2003/87 10.a pants “Kopienas mēroga pagaidu noteikumi, lai saskaņotu bezmaksas kvotu piešķiršanu” ir izteikts šādā redakcijā:

“1.   Komisija līdz 2010. gada 31. decembrim pieņem Kopienas mērogā pilnībā saskaņotus īstenošanas noteikumus šā panta 4., 5., 7. un 12. punktā minēto kvotu saskaņotai sadalei, tostarp visus noteikumus, kas vajadzīgi, lai saskaņoti piemērotu 19. punktu.

Šos pasākumus, kas paredzēti, lai grozītu nebūtiskus šīs direktīvas elementus, papildinot to, pieņem saskaņā ar 23. panta 3. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru.

Pirmajā daļā minētajos noteikumos pēc iespējas paredz Kopienas mēroga ex ante līmeņatzīmes, lai panāktu, ka kvotu sadale rosina samazināt siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas un izmantot energoefektīvas tehnoloģijas, uzmanību pievēršot vislietderīgākajiem paņēmieniem, aizstājējiem, alternatīviem ražošanas procesiem, augstas efektivitātes koģenerācijai, energoefektīvai dūmgāzu izmantošanai, biomasas izmantošanai un CO2 uztveršanai, transportēšanai un uzglabāšanai, ja šādas iekārtas ir pieejamas; kvotu sadale nerada stimulu palielināt emisijas. Bezmaksas kvotas nesadala saistībā ar jelkādu elektroenerģijas ražošanu, izņemot gadījumus, uz kuriem attiecas 10.c pants, un izņemot elektroenerģiju, kas ražota, izmantojot dūmgāzes.

Katrai nozarei un apakšnozarei līmeņatzīmes parasti aprēķina attiecībā uz galaproduktu, nevis izejmateriāliem, lai tādējādi attiecīgajā nozarē vai apakšnozarē visā ražošanas procesā iespējami vairāk samazinātu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas un palielinātu energoefektīvus ietaupījumus.

Nosakot principus ex ante līmeņatzīmes izstrādei atsevišķās nozarēs un apakšnozarēs, Komisija apspriežas ar attiecīgajām ieinteresētajām pusēm, tostarp attiecīgajām nozarēm un apakšnozarēm.

Pēc tam, kad Kopiena ir apstiprinājusi starptautisku vienošanos par klimata pārmaiņām, kurā paredzēti obligāti siltumnīcas efektu izraisošo gāzu samazinājumi, kas līdzvērtīgi Kopienā noteiktajiem samazinājumiem, Komisija minētos noteikumus pārskata, lai nodrošinātu, ka bezmaksas kvotas piešķir tikai tādā gadījumā, ja tam ir pienācīgs pamatojums, ņemot vērā vienošanās nosacījumus.

2.   Nosakot principus ex ante līmeņatzīmes izstrādei atsevišķās nozarēs un apakšnozarēs, par sākuma punktu pieņem nozares vai apakšnozares 10 % efektīvāko iekārtu darbības vidējo rādītāju Kopienā 2007. un 2008. gadā. Komisija apspriežas ar attiecīgajām ieinteresētajām pusēm, tostarp attiecīgajām nozarēm un apakšnozarēm.

Regulās, kas pieņemtas saskaņā ar 14. un 15. pantu, paredz saskaņotus monitoringa, ziņošanas un pārbaudes noteikumus ar ražošanu saistītām siltumnīcas efektu izraisošām gāzu emisijām, lai noteiktu ex ante līmeņatzīmes.

3.   Ievērojot 4. un 8. punktu un neatkarīgi no 10.c panta noteikumiem, bezmaksas kvotas nesadala elektroenerģijas ražošanas iekārtām, CO2 uztveršanas iekārtām, CO2 transportēšanas cauruļvadiem vai CO2 uzglabāšanas vietām.

4.   Bezmaksas kvotas sadala centralizētai siltumapgādei, kā arī augstas efektivitātes koģenerācijai, (kā definēts Direktīvā 2004/8/EK), ja ir ekonomiski pamatots pieprasījums pēc siltuma ražošanas vai dzesēšanas. Pēc 2013. gada katru gadu šīm iekārtām par siltuma ražošanu piešķirto kvotu kopapjomu koriģē ar 9. pantā minēto lineāro koeficientu.

5.   Maksimālais ikgadējais kvotu apjoms, ko izmanto, aprēķinot sadalāmās kvotas iekārtām, kuras nav iekļautas 3. punktā un kuras nav jaunas iekārtas, nedrīkst būt lielāka par summu, ko veido:

Vajadzības gadījumā izmanto [korekcijas koeficientu].

[..]

7.   Laikposmā no 2013. gada līdz 2020. gadam 5 % no Kopienas kvotu kopapjoma, kas noteikts saskaņā ar 9. un 9.a pantu, rezervē jaunām iekārtām; šis ir maksimālais apjoms, ko var sadalīt jaunām iekārtām saskaņā ar noteikumiem, kuri pieņemti atbilstīgi šā panta 1. punktam. [..]

Kvotu sadali koriģē, piemērojot 9. pantā minēto lineāro koeficientu.

Bezmaksas kvotas nesadala saistībā ar jelkādu elektroenerģijas ražošanu jaunās iekārtās.

[..]

11.   Ievērojot 10.b pantu, bezmaksas kvotu apjoms, ko sadala saskaņā ar šā panta 4. līdz 7. punktu, 2013. gadā ir 80 % no daudzuma, kas noteikts saskaņā ar 1. punktā minētajiem noteikumiem. Pēc tam bezmaksas kvotas ik gadus samazina par vienādu daudzumu, lai 2020. gadā piešķirtu 30 % bezmaksas kvotu un lai 2027. gadā netiktu piešķirtas bezmaksas kvotas.

[..]”

9

Direktīvas 2003/87 11. panta 2. punktā ir paredzēts:

“Līdz katra gada 28. februārim kompetentās iestādes piešķir kvotu apjomu, kas sadalāms attiecīgajā gadā, aprēķinot to saskaņā ar 10., 10.a un 10.c pantu.”

10

Šīs direktīvas 23. panta 3. punktā ir noteikts:

“Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Lēmuma 1999/468/EK 5.a panta 1. līdz 4. punktu un 7. pantu, ņemot vērā tā 8. pantu.”

11

Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 23. aprīļa Direktīvas 2009/29/EK, ar ko Direktīvu 2003/87/EK groza, lai uzlabotu un paplašinātu Kopienas siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju kvotu tirdzniecības sistēmu (OV L 140, 63. lpp.), preambulas 3., 5., 13., 14., 19. un 21. apsvērums ir formulēti šādi:

[..]

[..]

[..]

[..]

12

Lēmuma 2011/278 preambulas 21. un 32. apsvērums ir formulēti šādi:

[..]

13

Lēmuma 2011/278 10. pants ir izteikts šādi:

“[..]

2.   Lai veiktu šādu aprēķinu, dalībvalstis vispirms šādā veidā nosaka provizorisko ikgadējo bez maksas piešķiramo [kvotu] skaitu atsevišķi katrai apakšiekārtai:

[..]

9.   Galīgais ikgadējais bez maksas piešķiramo [kvotu] kopapjoms katrai esošai iekārtai, izņemot iekārtām, uz kurām attiecas 10.a panta 3. punkts Direktīvā [2003/87], ir provizoriskais kopējais ikgadējais bez maksas iedalīto [kvotu] apjoms, ko piešķir katrai iekārtai, kā noteikts 7. punktā, reizināts ar [korekcijas koeficientu], kas noteikts atbilstīgi 15. panta 3. punktam.

Iekārtām, uz kurām attiecas 10.a panta 3. punkts Direktīvā [2003/87] un kuras ir tiesīgas saņemt bezmaksas [kvotas], galīgais kopējais ikgadējais bez maksas piešķirto [kvotu] daudzums atbilst iekārtai piešķirtajam provizoriskajam kopējam ikgadējam bezmaksas [kvotu] daudzumam, kā noteikts 7. punktā, ik gadu koriģējot to ar lineāru koeficientu, kas minēts Direktīvas [2003/87] 10.a panta 4. punktā, kā atsauci izmantojot provizorisko kopējo ikgadējo [kvotu] daudzumu, kas bez maksas piešķirts attiecīgai iekārtai par 2013. gadu.”

14

Lēmuma 2011/278 15. pantā “Valstu īstenošanas pasākumi” ir paredzēts:

“1.   Saskaņā ar 11. panta 1. punktu Direktīvā [2003/87] dalībvalstis Komisijai līdz 2011. gada 30. septembrim iesniedz to iekārtu sarakstu, uz kurām to teritorijā attiecas Direktīva [2003/87], tostarp iekārtu, kas noteiktas saskaņā ar 5. pantu, izmantojot Komisijas sagatavoto elektronisko veidni.

[..]

3.   Saņemot 1. punktā minēto sarakstu, Komisija novērtē katras iekārtas iekļaušanu sarakstā un saistītos provizoriskos ikgadējos bez maksas piešķiramos [kvotu] apjomus.

Pēc visu dalībvalstu paziņojumu saņemšanas par provizoriskajiem ikgadējiem bez maksas piešķiramo [kvotu] daudzumiem laikposmā no 2013. līdz 2020. gadam, Komisija nosaka vienoto [korekcijas koeficientu], kas minēts Direktīvas [2003/87] 10.a panta 5. punktā. To nosaka, salīdzinot provizorisko kopējo ikgadējo iekārtām, kas nav elektroenerģijas ražotāji, bez maksas piešķiramo [kvotu] kopapjomu summu katrā gadā laikposmā no 2013. līdz 2020. gadam, nepiemērojot VI pielikumā minētos koeficientus, ar ikgadējo kvotu apjomu, ko aprēķina saskaņā ar Direktīvas [2003/87] 10.a panta 5. punktu iekārtām, kas nav elektroenerģijas ražotāji, vai jaunām iekārtām, ņemot vērā visas Savienības kopējā ikgadējā daudzuma attiecīgo daļu, kā noteikts minētās direktīvas 9. pantā, un attiecīgos emisiju daudzumus, kas Savienības sistēmā ir iekļauti tikai, sākot ar 2013. gadu.

4.   Ja Komisija nenoraida iekārtas iekļaušanu sarakstā, tostarp atbilstošos šai iekārtai bez maksas sadalāmos provizoriskos kopējo ikgadējo [kvotu] daudzumus, attiecīgā dalībvalsts saskaņā ar šā lēmuma 10. panta 9. punktu nosaka galīgo ikgadējo bez maksas piešķiramo [kvotu] apjomu katram gadam laikposmā no 2013. līdz 2020. gadam.

[..]”

15

Lēmuma 2013/448 preambulas 22., 23. un 25. apsvērums ir formulēti šādi:

[..]

16

Lēmuma 2013/448 4. pantā ir paredzēts:

“[Korekcijas koeficients], kas minēts Direktīvas [2003/87] 10.a panta 5. punktā un aprēķināts saskaņā ar Lēmuma [2011/278] 15. panta 3. punktu, ir norādīts šā lēmuma II pielikumā.”

17

Lēmuma 2013/448 II pielikumā ir paredzēts:

18

Borealis Polyolefine GmbH (turpmāk tekstā – “Borealis”) un OMV Refining & Marketing GmbH (turpmāk tekstā – “OMV”) ir tiesības uz bezmaksas kvotu piešķīrumu laikposmā no 2013. līdz 2020. gadam. Bundesminister für Land-, Forstwirtschaft, Umwelt und Wasserwirtschaft (Federālais lauksaimniecības, mežsaimniecības, vides un ūdenssaimniecības ministrs), piemērojot korekcijas koeficientu, ar lēmumiem noteica Borealis un OMV šajā laikposmā piešķiramo kvotu galīgo apjomu.

19

Par šiem lēmumiem Borealis un OMV attiecīgi lietā C‑191/14 un lietā C‑192/14 cēla prasību Landesverwaltungsgericht Niederösterreich (Lejasaustrijas federālās zemes Administratīvā tiesa). Pamatojot savas prasības, tās tostarp apgalvo, ka Komisijas Lēmums 2011/278 un Lēmums 2013/448 esot daļēji spēkā neesoši. Proti, ar Lēmuma 2011/278 15. panta 3. punktu, kurā ir sīki izklāstīts korekcijas koeficienta aprēķināšanas veids, kā arī ar Lēmuma 2013/448 4. pantu, kurā Komisija ir noteikusi šo koeficientu, tiekot grozīti būtiski Direktīvas 2003/87 elementi, konkrēti, šīs direktīvas 10.a panta 5. punkts. Tādējādi šīs pirmās divas tiesību normas esot prettiesiskas, un tādi esot arī valsts lēmumi, kuros šis koeficients tiek piemērots.

20

Šajos apstākļos Landesverwaltungsgericht Niederösterreich (Lejasaustrijas federālās zemes Administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un Tiesai uzdot šādus prejudiciālus jautājumus:

21

Staatssecretaris van Infrastructuur en Milieu (infrastruktūras un vides valsts sekretārs) ar 2012. gada 2. jūlija provizorisko lēmumu piešķīra dažādiem uzņēmumiem bezmaksas kvotas laikposmam no 2012. gada līdz 2020. gadam. Ar 2013. gada 29. oktobra lēmumu viņš šo lēmumu grozīja, piemērojot Direktīvas 2003/87 10.a panta 5. punktā paredzēto korekcijas koeficientu.

22

Par šo pēdējo minēto lēmumu Raad van State (Valsts padome) tika celta prasība atcelt tiesību aktu. Pamatojot savu prasību, prasītājas pamatlietā C‑295/14 tostarp norāda, ka Lēmums 2013/448 esot prettiesisks, ciktāl korekcijas koeficients tajā ir noteikts, neņemot vērā no Direktīvas 2003/87 izrietošās prasības. Turklāt tās apstrīd, ka ir spēkā Lēmuma 2011/278 15. panta 3. punkts, kurā ir konkretizētas šīs pašas direktīvas 10.a panta 5. punktā paredzētās normas par korekcijas koeficienta noteikšanu.

23

Raad van State (Valsts padome) uzskata, ka daži argumenti, ko prasītājas pamatlietā C‑295/14 izvirzījušas, lai apstrīdētu Lēmuma 2013/448 un Lēmuma 2011/278 spēkā esamību, varot būt pamatoti. Tomēr tā atgādina, ka no sprieduma TWD Textilwerke Deggendorf (C‑188/92, EU:C:1994:90) izriet, ka privātpersona nevar valsts tiesā atsaukties uz Komisijas lēmuma prettiesiskumu gadījumā, kad tā neapšaubāmi būtu varējusi lūgt šā lēmuma atcelšanu Eiropas Savienības Vispārējā tiesā. Izskatāmajā lietā nevarot tik izslēgts, ka prasītājas pamatlietā esot skartas individuāli, jo tās pieder pie ierobežota saimnieciskās darbības subjektu loka.

24

Jautājumā par lietas būtību Raad van State (Valsts padome) šaubās, vai Lēmums 2013/448 ir īstenošanas pasākums Direktīvas 2003/87 10. a panta 1. punkta izpratnē, kurš būtu bijis jāpieņem saskaņā ar regulatīvo kontroles procedūru, uz kuru ir izdarīta atsauce šīs direktīvas 23. panta 3. punktā. Tomēr šī tiesa paskaidro, ka nav izslēgts, ka Lēmuma 2011/278 15. panta 3. punkts, kas ir ticis pieņemts saskaņā ar šo procedūru, var būt Lēmuma 2013/448 juridiskais pamats.

25

Attiecībā uz Direktīvas 2003/87 10.a panta 5. punkta interpretāciju Raad van State (Valsts padome) uzskata, ka nevar tikt izslēgts, ka šajā tiesību normā ir prasīts, nosakot korekcijas koeficientu, ņemt vērā emisijas, kas saistītas gan ar elektroenerģijas ražošanu no dūmgāzēm, gan ar koģenerācijas iekārtās ražoto siltumenerģiju. Tādā gadījumā šai tiesību normai būtu pretrunā Lēmuma 2011/278 15. panta 3. punkts un līdz ar to — Lēmuma 2013/448 4. pants. Proti, no minētā 15. panta 3. punkta izrietot, ka, nosakot korekcijas koeficientu, tiek ņemtas vērā vienīgi emisijas no elektroenerģiju neražojošajām iekārtām.

26

Turklāt Raad van State (Valsts padome) uzskata, ka kvotu, kuras no 2013. gada ik gadu var tikt piešķirtas bez maksas, maksimālā apjoma noteikšana varot būt pretrunā Direktīvas 2003/87 10.a panta 5. punkta pirmās daļas b) apakšpunktam. Tomēr šī tiesa ir nolēmusi šajā ziņā prejudiciālu jautājumu neuzdot. Proti, tā uzskata, ka Nīderlandes Karaliste ir iesniegusi Komisijai visus šā apjoma aprēķināšanai vajadzīgos datus. No šīs tiesību normas, lasot to kopā ar Direktīvas 2003/87 9.a panta 2. punktu, izrietot, ka tā attiecas vienīgi uz to iekārtu emisijām, uz kurām kvotu tirdzniecības sistēma attiecas kopš 2013. gada. Turpretim prasītājas pamatlietā uzskata, ka, lai noteiktu kvotu, kuras var tikt piešķirtas bez maksas, maksimālo apjomu ir ņemamas vērā arī emisijas, kas radītas iekārtās, kuras kvotu tirdzniecības sistēmā bija ietvertas jau pirms šā datuma.

27

Raad van State (Valsts padome) skatījumā arī Lēmums 2013/448 arī varētu būt prettiesisks, jo dati, kas Komisijai iesniegti, piemērojot Direktīvas 2003/87 9.a panta 2. punkta otro daļu, lasot to kopā ar šīs direktīvas 14. panta 1. punktu, nav bijuši vākti atbilstoši Komisijas 2012. gada 21. jūnija Regulai (ES) Nr. 601/2012 par siltumnīcefekta gāzu emisiju monitoringu un ziņošanu saskaņā ar Direktīvu 2003/87 (OV L 181, 30. lpp.).

28

Jautājumā par to, vai ir norādīts pietiekams Lēmuma 2013/448 pamatojums, Raad van State (Valsts padome) uzskata, ka, pirmkārt, šajā lēmumā nav ietverti visi korekcijas koeficienta aprēķināšanai vērā ņemamie elementi un, otrkārt, prasītājas pamatlietā C‑295/14 nevarēja iepazīties ar visiem atbilstošajiem datiem.

29

Šādos apstākļos Raad van State (Valsts padome) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

30

Tribunale amministrativo regionale per il Lazio (Lacio reģionālā administratīvā tiesa) ir tikušas celtas vairākas prasības konkrēti par to, vai ir spēkā Lēmumi Nr. 29/2013, Nr. 10/2014 un Nr. 16/2014, ko Comitato nazionale per la gestione della direttiva 2003/87/CE e per il supporto nella gestione delle attività di progetto del protocollo di Kyoto (Valsts komiteja Direktīvas 2003/87/EK ieviešanai un ar Kioto protokolu saistīto projektu darbību pārvaldības atbalstam), pieņēmusi, piemērojot Lēmumu 2013/448.

31

Šajā tiesā būtībā tiek apgalvots, ka šie Valsts komitejas Direktīvas 2003/87/EK ieviešanai un ar Kioto protokolu saistīto projektu darbību pārvaldības atbalstam lēmumi esot prettiesiski, ciktāl tajos ir piemērots korekcijas koeficients, kas pats par sevi neesot atbilstīgs šīs direktīvas 10.a panta 5. punktam.

32

Šajā ziņā Tribunale amministrativo regionale per il Lazio (Lacio reģionālā administratīvā tiesa) uzskata, ka, pieņemot Lēmumu 2013/448, Komisija ir grozījusi būtiskus Direktīvas 2003/87 elementus. Tā norāda, ka saskaņā ar šīs direktīvas 10.a panta 5. punktu korekcijas koeficientam ir jābūt noteiktam, ņemot vērā emisijas no iekārtām, uz kurām neattiecas minētā 10.a panta 3. punkts. No atsauces uz šo pēdējo minēto tiesību normu izrietot, ka Komisijai, lai noteiktu šo koeficientu, bija jāņem vērā visu šajā tiesību normā neparedzēto darbību radītās emisijas. Tas būtu sakāms par emisijām, kas saistītas gan ar elektroenerģijas ražošanu no dūmgāzēm, gan ar koģenerācijas iekārtās ražoto siltumenerģiju. Komisijas pieeja esot radījusi asimetrisku attiecību starp emisijām, par kurām var tikt saņemts bezmaksas kvotu piešķīrums, un faktiski piešķirtajām kvotām. Šāda asimetrija esot pretrunā Direktīvas 2003/87 mērķiem, kādi tie izriet, piemēram, konkrēti no šīs direktīvas 10.a panta.

33

Turklāt Tribunale amministrativo regionale per il Lazio (Lacio reģionālā administratīvā tiesa) uzskata, ka korekcijas koeficienta piemērošana var apdraudēt operatoru tiesisko paļāvību, ka tiem galu galā paliks bezmaksas kvotu daudzums, kas tiem provizoriski piešķirts pirms korekcijas koeficienta piemērošanas.

34

Jautājumā par Lēmuma 2013/448 pamatojumu Tribunale amministrativo regionale per il Lazio (Lacio reģionālā administratīvā tiesa) uzskata, ka tas ir nepietiekams. Tas, ka nav informācijas par to, konkrēti kurus datus Komisija ir izmantojusi, neļauj ņemt saprast iemeslus, kāpēc jāpiemēro tik augsts korekcijas koeficients kā tajā noteiktais.

35

Turklāt šajā lēmuma neesot ņemtas vērā jēdziena “sadedzināšanas iekārta” interpretācijas izmaiņas, kas ieviestas pirmā tirdzniecības posma (2005.–2007. gads) beigās. Komisija patiešām esot precizējusi, ka emisijas, ko rada dažas sadedzināšanas darbības, kas veiktas iekārtās, kuras dažas dalībvalstis nepielīdzina “sadedzināšanas iekārtām”, kopš 2008. gada bija jāuzskata par tādam un jāņem vērā. Tomēr šī iestāde korekcijas koeficientu esot noteikusi atbilstoši tikai no 2005. līdz 2007. gadam neatkarīgajā darījumu žurnālā reģistrētajām emisijām, kuru vidū nav šo iekārtu emisiju.

36

Tribunale amministrativo regionale per il Lazio (Lacio reģionālā administratīvā tiesa) skatījumā 2013. gada laikā veiktās Direktīvas 2003/87 piemērošanas jomas paplašināšanas rezultātā esot pieļauta kļūda, kas var skart Lēmuma 2013/448 spēkā esamību. Proti, dati, ko dalībvalstis iesniegušas, piemērojot šīs direktīvas 9.a panta 2. punktu, un kurus Komisija ir izmantojusi, lai noteiktu šīs pašas direktīvas 10.a panta 5. punkta pirmās daļas b) apakšpunktā norādīto summu, esot nesaskanīgi. Konkrēti Nīderlandes Karaliste esot Komisijai paziņojusi tikai datus, kas attiecas uz emisijām no iekārtām, uz kurām Direktīva 2003/87 sāka attiekties tikai kopš 2013. gada. Beļģijas Karaliste un Francijas Republika esot nosūtījušas ne tikai šos datus, bet arī datus par Direktīvā 2003/87 agrāk iekļauto iekārtu emisijām no darbībām, kuras šīs direktīvas piemērošanas jomā iekļautas kopš 2013. gada.

Turklāt Tribunale amministrativo regionale per il Lazio (Lacio reģionālā administratīvā tiesa) norāda, ka Lēmums 2013/448, nav ticis pieņemts atbilstīgi Direktīvas 2003/87 10.a panta 1. punktā un 23. panta 3. punktā paredzētajai regulatīvajai kontroles procedūrai un šā iemesla dēļ varētu būt spēkā neesošs.

37

Šajos apstākļos Tribunale amministrativo regionale per il Lazio (Lacio reģionālā administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

38

Ņemot vērā visu jautājumu savstarpējo saistību, kas apstiprinājusies mutvārdu procesā, šīs lietas atbilstoši Tiesas reglamenta 54. pantam ir jāapvieno sprieduma taisīšanai.

39

Pēc ģenerāladvokātes secinājumu sniegšanas 2015. gada 12. novembrīBP Raffinaderij Rotterdam BV u.c. ar dokumentu, kas Tiesas kancelejā iesniegts 2016. gada 7. martā, lūdza, lai tiktu izdots rīkojums par tiesvedības mutvārdu procesa atkārtotu sākšanu. Šā lūguma pamatojumam šie uzņēmumi būtībā norāda, ka šajos secinājumos veiktā Direktīvas 2003/87 10.a panta 5. punkta b) apakšpunkta interpretācija esot kļūdaina.

40

Jānorāda, ka Tiesa jebkurā brīdī, uzklausījusi ģenerāladvokātu, var izdot rīkojumu par tiesvedības mutvārdu daļas atkārtotu sākšanu saskaņā ar tās Reglamenta 83. pantu, it īpaši, ja tā uzskata, ka tā nav pietiekami informēta, vai ja lieta ir jāizskata, pamatojoties uz argumentu, kuru lietas dalībnieki vai Eiropas Savienības Tiesas statūtu 23. pantā minētās ieinteresētās personas nav apspriedušas (spriedums Nordzucker, C‑148/14, EU:C:2015:287, 24. punkts).

41

Izskatāmajā lietā tā tas nav. Proti, BP Raffinaderij Rotterdam BV u.c. – gluži tāpat kā pārējās lietā iestājušās personas ‑ tiesvedības rakstveida un mutvārdu daļā ir izklāstījušas savus argumentus par Direktīvas 2003/87 10.a panta 5. punkta b) apakšpunkta interpretāciju. Tādējādi Tiesa, uzklausījusi ģenerāladvokātu, uzskata, ka tā ir pietiekami informēta, lai pieņemtu nolēmumu, un ka šo lietu nav nepieciešamības izskatīt, pamatojoties uz argumentiem, kas nav tikuši apspriesti.

42

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, Tiesa uzskata, ka nav pamata izdot rīkojumu par tiesvedības mutvārdu daļas atkārtotu sākšanu.

43

Ar savu pirmo jautājumu Raad van State (Valsts padome) pauž šaubas par to, vai lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu par Lēmuma 2013/448 spēkā esamību ir pieņemami, ņemot vērā Tiesas judikatūru, kas izriet no sprieduma TWD Textilwerke Deggendorf (C‑188/92, EU:C:1994:90).

44

Turklāt Nīderlandes valdība uzskata, ka uzņēmumus – siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas ražotājus – tieši skar Lēmuma 2013/448 4. pants, kurā ir noteikts korekcijas koeficients. Šis koeficients izraisot bez maksas piešķiramo kvotu samazināšanos un tā piemērošanā dalībvalstīm neesot nekādas rīcības brīvības. Turklāt minētais lēmums šos uzņēmumus skarot arī individuāli sprieduma Stichting Woonpunt u.c./Komisija (C‑132/12 P, EU:C:2014:100) izpratnē. Būdami emisijas atļauju turētāji, tie piederot pie ierobežota saimnieciskās darbības subjektu loka. Šādā statusā tie saņēmuši valsts iestāžu provizoriski piešķirtās bezmaksas kvotas. Tā kā korekcijas koeficienta piemērošana izraisa šo kvotu samazināšanos, ar Lēmumu 2003/448 esot grozītas šo uzņēmumu agrāk iegūtās tiesības.

45

Tāpēc Nīderlandes valdība apgalvo, ka, neapstrīdējušas Lēmumu 2013/448 Vispārējā tiesā atbilstoši LESD 263. pantam, šā lēmuma spēkā esamību prasītājas pamatlietā nevar apstrīdēt netieši, izmantojot lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.

46

Šajā ziņā jānorāda, ka iespēja tiesību subjektam valsts tiesā, kurā tas ir vērsies, apgalvot, ka Savienības tiesību aktā iekļautie noteikumi nav spēkā, ir pakārtota nosacījumam, ka tam nav bijis tiesību saskaņā ar LESD 263. pantu celt tiešu prasību par šiem noteikumiem (skat. spriedumus TWD Textilwerke Deggendorf, C‑188/92, EU:C:1994:90, 23. punkts, un Valimar, C‑374/12, EU:C:2014:2231, 28. punkts).

47

Tomēr no šīs pašas judikatūras izriet, ka, lai varētu tikt izvirzīta iebilde par šo nepieņemamību, nevar būt nekādu šaubu par to, ka šā subjekta iespējami celtā prasība atcelt tiesību aktu būtu pieņemama.

48

Šajā kontekstā ir jāatgādina, ka LESD 263. panta ceturtajā daļā ir noteikts, ka “jebkura fiziska vai juridiska persona ar pirmajā un otrajā daļā minētajiem nosacījumiem var celt prasību par tiesību aktu, kas adresēts šai personai vai kas viņu skar tieši un individuāli, un par reglamentējošu aktu, kas viņu skar tieši, bet nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem”.

49

Šīs tiesību normas pirmās un trešās daļas piemērojamība ir izslēdzama uzreiz. Proti, ir jānorāda, pirmkārt, ka Lēmums 2013/448 ir vispārpiemērojams tiesību akts, kura adresāti ir dalībvalstis, un, otrkārt, ka šīm pēdējām minētajām ir pienākums atbilstoši Lēmuma 2011/278 15. panta 4. punktam un 10. panta 9. punktam noteikt īstenošanas pasākumus LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē, lai piemērotu korekcijas koeficientu, kas noteikts Lēmuma 2013/448 4. pantā, skatot to kopsakarībā ar šā lēmuma II pielikumu.

50

No tā izriet, ka prasību par Lēmuma 2013/448 atcelšanu, kas būtu pieņemama, prasītājas pamatlietā būtu varējušas celt tikai tad, ja šis akts tās skartu tieši un individuāli.

51

Attiecībā uz otro no šiem LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzētajiem nosacījumiem, proti, to, ka attiecīgais tiesību akts personu ir skāris individuāli, no pastāvīgās judikatūras izriet, ka personas, kas nav lēmuma adresāti, var uzskatīt par individuāli skartām tikai tad, ja šis lēmums ir tās skāris noteiktu tām raksturīgu īpašu pazīmju dēļ vai tādu faktisko apstākļu dēļ, kas tās atšķir no visām citām personām, un tādējādi tās individualizē tieši tāpat kā lēmuma adresātu (spriedumi Plaumann/Komisija, 25/62, EU:C:1963:17, 223. lpp., kā arī T & L Sugars un Sidul Açúcares/Komisija, C‑456/13 P, EU:C:2015:284, 63. punkts).

52

Tas vien, ka vairāk vai mazāk precīzi iespējams noteikt to personu skaitu vai pat identitāti, uz kurām attiecas pasākums, nebūt nenozīmē, ka būtu uzskatāms, ka šis pasākums tās skar individuāli, ja šis pasākums ir piemērojams objektīvām tiesiskām vai faktiskām situācijām, kas paredzētas attiecīgajā tiesību aktā (spriedums Stichting Woonpunt u.c./Komisija, C‑132/12 P, EU:C:2014:100, 58. punkts).

53

Tomēr no pastāvīgās judikatūras izriet, ka, ja lēmums skar tādu personu grupu, kas ir identificētas vai identificējamas šā akta pieņemšanas brīdī, un, ņemot vērā šīs grupas locekļus raksturojošus kritērijus, šis akts var šīs personas skart individuāli, jo tās pieder pie ierobežota saimnieciskās darbības subjektu loka, un tas tā it īpaši var būt gadījumā, ja lēmums groza privātpersonas tiesības, kuras iegūtas pirms tā pieņemšanas (spriedums Stichting Woonpunt u.c./Komisija, C‑132/12 P, EU:C:2014:100, 59. punkts).

54

Izskatāmajā lietā korekcijas koeficientu nosakošais Lēmums 2013/448 prasītājas pamatlietā skar, nevis ņemot vērā to individuālo situāciju, bet gan tāpēc, ka tās objektīvi ir siltumnīcas efektu izraisošu gāzu ražojošu iekārtu ekspluatētājas.

55

Turklāt korekcijas koeficienta noteikšana ar Lēmumu 2013/448 pati par sevi neizraisa to, ka tiek grozītas tiesības, kuras minētās prasītājas ir ieguvušas pirms šā lēmuma pieņemšanas, jo bezmaksas kvotu galīgās piešķiršanas nosacījums ir korekcijas koeficienta iepriekšēja noteikšana. Proti, ņemot vērā gan Direktīvas 2003/87 10.a panta 5. punkta un 11. panta 2. punkta noteikumus, gan Lēmuma 2011/278 10. panta 9. punkta pirmās daļas noteikumus, galīgo bez maksas piešķiramo kvotu kopapjomu dalībvalstis nosaka tieši šā korekcijas koeficienta piemērošanas ceļā.

56

Šie apsvērumi par Lēmumu 2013/448 mutatis mutandis attiecas uz Lēmuma 2011/278 15. panta 3. punktu, kura spēkā esamība arī tiek apstrīdēta. Proti, šajā gan dalībvalstīm, gan Komisijai adresētajā tiesību normā būtībā ir atkārtota Direktīvas 2003/87 10.a panta 5. punktā paredzētā korekcijas koeficienta noteikšanas kārtība.

57

Ievērojot šos apsvērumus, nav uzskatāms, ka tieša prasība LESD 263. panta izpratnē, ko prasītājas pamatlietā būtu cēlušas par Lēmumu 2011/278 un Lēmumu 2013/448, būtu bijusi neapšaubāmi pieņemama.

58

Šādos apstākļos lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir jāatzīst par pieņemamiem, ciktāl tie attiecas gan uz Lēmuma 2013/448, gan uz Lēmuma 2011/278 spēkā esamību.

59

Ar pirmo līdz ceturto jautājumu lietās C‑191/14 un C‑192/14, ar trešo jautājumu lietā C‑295/14 un ar pirmo jautājumu lietās C‑389/14 un no C‑391/14 līdz C‑393/14 iesniedzējtiesas būtībā lūdz Tiesu lemt par Lēmuma 2011/278 15. panta 3. punkta spēkā esamību, ciktāl šajā tiesību normā, nosakot ikgadējo maksimālo kvotu apjomu Direktīvas 2003/87 10.a panta 5. punkta izpratnē (turpmāk tekstā – “ikgadējais maksimālais kvotu apjoms”), netiek ņemtas vērā elektroenerģijas ražotāju emisijas.

60

Tā kā šis apjoms ir būtisks korekcijas koeficentam, no šīs tiesību normas spēkā neesamības rezultātā tiktu ietekmēta arī Lēmuma 2013/448 4. panta un II pielikuma, kuros Komisija ir noteikusi šo koeficientu, spēkā esamība.

61

Prasītājas pamatlietā uzskata, ka no Direktīvas 2003/87 10.a panta 5. punkta izriet, ka Komisijai, nosakot korekcijas koeficientu, ikgadējā maksimālajā kvotu apjomā būtu bijis jāiekļauj noteiktu elektroenerģijas ražotāju emisijas. Konkrēti tās uzsver, ka ar elektroenerģijas ražošanu no dūmgāzēm un koģenerācijas procesā radītās siltumenerģijas saistīto emisiju izslēgšana esot pretrunā šai tiesību normai.

62

Šajā ziņā ir jānorāda, ka korekcijas koeficients tiek noteikts, kad to prasa Direktīvas 2003/87 10.a panta 5. punktā paredzēto aritmētisko darbību rezultāts. No šīs tiesību normas, skatot to kopsakarā ar Lēmuma 2011/278 15. panta 3. punktu, izriet, ka Komisijai ir pienākums iekārtām, uz kuram neattiecas šīs direktīvas 10.a panta 3. punkts, bez maksas piešķirto kvotu provizorisko apjomu salīdzināt ar ikgadējo maksimālo kvotu apjomu. Šo pēdējo apjoms atbilst šīs pašas direktīvas 10.a panta 5. punkta pirmās daļas a) un b) apakšpunktā norādīto emisiju daudzumu summai.

63

Tikai tad, ja apjoms, kādā kvotas provizoriski bez maksas piešķirtas iekārtām, uz kurām neattiecas Direktīvas 2003/87 10.a panta 3. punkts, pārsniedz maksimālo ikgadējo kvotu apjomu, Komisija nosaka korekcijas koeficientu atkarībā no šā salīdzinājuma rezultāta.

64

Elektroenerģijas ražotāju emisiju izslēgšana no maksimālā ikgadējā kvotu apjoma izriet no Direktīvas 2003/87 10.a panta 5. punkta piemērošanas jomas, kurā ietilpst tikai “iekārtas, kuras nav iekļautas [šā panta] 3. punktā”. Proti, šis 3. punkts attiecas uz elektroenerģijas ražotājiem, CO2 uztveršanas iekārtām, CO2 transportēšanas cauruļvadiem, kā arī uz CO2 uzglabāšanas vietām, un tajā ir noteikts, ka saistībā ar tām bezmaksas kvotas principā nepiešķir.

65

No tā izriet, ka Direktīvas 2003/87 10.a panta 5. punktā rodamā atsauce uz “iekārtām, kuras nav iekļautas 3. punktā” ir jāsaprot kā norāde uz iekārtām, kuras nav ne elektroenerģijas ražotāji, ne CO2 uztveršanas iekārtas, ne CO2 transportēšanas cauruļvadi, ne arī CO2 uzglabāšanas vietas.

66

Tas, ka Direktīvas 2003/87 10.a panta 3. punktā paredzēto aizliegumu piemēro, ja vien citās tiesību normās nav noteikts citādi, nevar atspēkot šo konstatējumu. Kā secinājumu 73. punktā ir norādījusi ģenerāladvokāte, kvotu bezmaksas nepiešķiršana minētajā punktā norādītajām iekārtām tieši izriet no šā pamatprincipa, attiecībā uz kuru saskaņā ar citām, no tā atkāpties ļaujošajām tiesību normām ir izdarīts izņēmums.

67

Turklāt Direktīvas 2003/87 10.a panta 5. punktā norādītie lielumi ir balstīti uz vēsturiskiem datiem. Atsauces periodos – atšķirībā no elektroenerģijas ražotājiem – šīs direktīvas 10.a panta 3. punktā minētās CO2 uztveršanas iekārtas, CO2 transportēšanas cauruļvadi un CO2 uzglabāšanas vietas nepastāvēja, kā to tiesas sēdē arī ir norādījusi Komisija. Tātad, lai saskaņā ar minētās direktīvas 10.a panta 1. punktu noteiktu pasākumus šīs direktīvas 10. panta 5. punkta īstenošanai, Komisija varēja pamatoti interpretēt šajā pēdējā minētajā tiesību normā ietverto atsauci uz “iekārtām, kuras nav iekļautas 3. punktā,” kā atsauci tikai uz iekārtām, kuras nav elektroenerģijas ražotāji.

68

Tātad, maksimālā ikgadējā kvotu apjoma noteikšanā neļaujot ņemt vērā elektroenerģijas ražotāju emisijas, Lēmuma 2011/278 15. panta 3. punkts atbilst Direktīvas 2003/87 10.a panta 5. punkta formulējumam, lasot to kopā ar šā pēdējā minētā panta 3. punktu.

69

Šī interpretācija atbilst arī gan Direktīvas 2003/87 loģiskajai struktūrai, gan tās mērķiem.

70

Proti, Lēmuma 2011/278 15. panta 3. punktā ir atspoguļots šis tostarp Direktīvas 2003/87 10.a panta 1. punkta trešajā daļā un 3. ‑5. punktā veiktais divdalījums savstarpēji izslēdzošās kopās. Pamatojoties uz šīm tiesību normām, šīs direktīvas 10.a panta 3. punktā norādītās iekārtas ir jānošķir no citām iekārtām, kuras rada siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas (turpmāk tekstā – “rūpnieciskās iekārtas”). Šo pirmo vidū ir arī elektroenerģijas ražotāji minētās direktīvas 3. panta u) punkta izpratnē.

71

Atbilstoši šai nošķiršanai, pamatojoties uz Lēmuma 2011/278 10. panta 9. punkta pirmo daļu, korekcijas koeficients tiek piemērots vienīgi rūpnieciskajām iekārtām bez maksas piešķiramo kvotu provizoriskajam apjomam. Attiecībā uz Direktīvas 2003/87 10.a panta 3. punktā norādītajām iekārtam, kuras tomēr atbilst nosacījumiem kvotu piešķiršanai bez maksas, Lēmuma 2011/278 10. panta 9. punkta otrajā daļā ir paredzēts, ka galīgais bez maksas piešķirto emisiju kvotu apjomu iegūst, ar vienīgu lineāru koeficientu, kas paredzēts Direktīvas 2003/87 9. pantā, koriģējot provizorisko kopējo ikgadējo apjomu.

72

Lai gan elektroenerģijas ražotāji ir skaidri nošķirti no rūpnieciskajām iekārtām, šīs pēdējās minētās var saņemt bezmaksas kvotas attiecībā uz dažām ar elektroenerģijas ražošanu saistītām emisijām. Tomēr šīs emisijas netiek ņemtas vērā maksimālajā ikgadējā kvotu apjomā.

73

Proti, kas attiecas uz elektroenerģijas ražošanu no dūmgāzēm, no Lēmuma 2011/278 preambulas 32. apsvēruma izriet, ka Komisija, piemērojot Direktīvas 2003/87 10.a panta 1. punkta trešo daļu, ir ņēmusi vērā emisijas, kuras ir saistītas ar efektīvu enerģijas atgūšanu no dūmgāzēm. Kā savu secinājumu 68. punktā ir norādījusi ģenerāladvokāte, Komisija šajā nolūkā ir noteikusi konkrētas produktu līmeņatzīmju vērtības, īpaši attiecībā uz koksu, jēldzelzi un kausēto rūdu. Tātad tās mērķis ir mudināt uzņēmumus atkārtoti izmantot vai pārdot šo produktu ražošanas procesā radušās dūmgāzes. Proti, no šā paša preambulas 32. apsvēruma izriet, ka, rūpnieciskajā iekārtā tās revalorizācija kādā citā veidā, principā rodas tiesības uz bezmaksas papildu kvotu piešķiršanu. Lai gan šo gāzu sadedzināšana, ko veic elektroenerģijas ražotājs, nedod uz šādu piešķiršanu, to pārdošana šādam ražotājam ļauj dūmgāzu ražotājam ekonomēt kvotas.

74

Tā kā rūpnieciskajām iekārtām provizorisko ikgadējo bez maksas piešķiramo emisiju kvotu apjomu atbilstoši Lēmuma 2011/278 10. panta 2. punktam iegūst, konkrēti reizinot to vēsturiskās darbības līmeni ar šā lēmuma I pielikumā norādīto līmeņatzīmju vērtību attiecībā uz koksu, jēldzelzi un kausēto rūdu, šis apjoms ir palielinājies Komisijas veikto korekciju dēļ. Tomēr, ciktāl dūmgāzu sadedzināšanu ir veikuši elektroenerģijas ražotāji, atbilstošās emisijas nav tikušas ņemtas vērā, nosakot maksimālo ikgadējo kvotu apjomu.

75

Jautājumā par siltumenerģijas ražošanu koģenerācijas ceļā no Direktīvas 2003/87 10.a panta 3. un 5. punkta izriet, ka emisijas, ko rada elektroenerģijas ražotāji, ieskaitot siltumenerģiju ražojošās koģenerācijas iekārtas, netiek ņemtas vērā, lai noteiktu maksimālo ikgadējo kvotu apjomu. Savukārt, Direktīvas 2003/87 10.a panta 1. punkta trešajā daļā ir paredzēts, ka kvotu piešķiršanas noteikumi rosina energoefektīvu tehnoloģiju izmantošanu, lai samazinātu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas un uzlabotu energojaudu, tostarp izmantojot augstas efektivitātes koģenerāciju. Šādā kontekstā Lēmuma 2011/278 preambulas 21. apsvērumā ir teikts, ka, lai nodrošinātu, ka bez maksas piešķiramo emisiju kvotu skaits nav atkarīgs no siltumapgādes struktūras, emisiju kvotas ir jāpiešķir siltumenerģijas patērētājam.

76

Kā secinājumu 87. punktā ir norādījusi ģenerāladvokāte, tas, ka attiecībā uz iekārtām, kas pašas ražo siltumenerģiju, un iekārtām, kas to saņem no koģenerācijas iekārtām, tiek īstenota vienlīdzīga attieksme, atvieglina siltumenerģijas izmantošanas pārvaldību saistībā ar kvotu piešķiršanu bez maksas. Principā, lai piešķirtu kvotas šīm iekārtām, nav individuāli jāpārbauda, siltumenerģijas piegādes avoti un no katra avota iegūtās siltumenerģijas daudzums. Turklāt ar šo mehānismu tiek īstenots mērķis, ka tiek veicināta tādu tehnoloģiju izmantošana kā, piemēram, koģenerācija, tāpēc, ka, izmantojot koģenerācijas iekārtu radīto siltumenerģiju, rūpnieciskās iekārtas ietaupa kvotas, kuras tās var pārdot.

77

Šī ar elektroenerģijas ražošanu no dūmgāzēm un ar koģenerācijas iekārtās ražoto siltumenerģiju saistīto emisiju asimetriskā ņemšana vērā izraisa korekcijas koeficienta palielinājumu, kas, kā tas ir konstatēts šā sprieduma 62. un 63. punktā, izriet no salīdzinājuma, kas veikts starp provizorisko ikgadējo bez maksas piešķiramo emisiju kvotu kopapjomu un maksimālo ikgadējo kvotu apjomu.

78

Šo asimetriju dēļ korekcijas koeficients patiešām var mazināt Komisijas saskaņā ar Direktīvas 2003/87 10.a panta 1. punkta trešo daļu veikto pasākumu ietekmi. Tomēr pretēji tam, ko dažas prasītājas pamatlietā apgalvo, Komisijai, nosakot maksimālo ikgadējo kvotu apjomu, nebija pienākuma šīs emisijas aplūkot simetriski. Gluži pretēji, no šā sprieduma 62.–68. punkta izriet, ka elektroenerģijas ražotāju radīto emisiju neņemšana vērā, nosakot šo apjomu, izriet no šīs direktīvas 10.a panta 5. punkta, ar kuru Komisijai šajā ziņā netiek piešķirta nekāda rīcības brīvība.

79

Turklāt šāda emisiju asimetriska aplūkošana atbilst Direktīvas 2003/87 pamatmērķim — vides aizsardzība, samazinot siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas (šajā ziņā skat. spriedumu Arcelor Atlantique et Lorraine u.c., C‑127/07, EU:C:2008:728, 31. punkts).

80

Šajā ziņā no šīs pašas direktīvas 1. panta otrās daļas izriet, ka šī direktīva paredz, ka vēl vairāk jāsamazina siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas, lai sekmētu emisiju samazināšanu tādā mērā, kā no zinātnes viedokļa ir vajadzīgs, lai novērstu klimata pārmaiņas.

81

Tālab Direktīvas 2003/87 mērķis, kā tas izriet konkrēti no Direktīvas 2009/29 preambulas 3. un 5. apsvēruma, ir laikā līdz 2020. gadam ekonomiski efektīvos apstākļos samazināt siltumnīcas efektu izraisošo gāzu kopējās emisijas Savienībā par vismaz 20 %, salīdzinot ar 1990. gada līmeni. Lai šo mērķi sasniegtu, Savienības likumdevējs ir paredzējis divus mehānismus. Pirmais Direktīvas 2003/87 9. pantā paredzētais mehānisms – atbilstoši Direktīvas 2009/29 preambulas 13. un 14. apsvērumā teiktajam ‑ ir lineāri samazināt pieejamo kvotu kopapjomu, piemērojot koeficientu 1,74 %, salīdzinot ar to gada vidējo kvotu kopapjomu, kuras dalībvalstis piešķīrušas saskaņā ar Komisijas lēmumiem par emisiju kvotu valsts sadales plāniem laikposmā no 2008. gada līdz 2012. gadam. Otrais ir kvotu izsoles mehānisms, kas arī ļautu rentabli samazināt siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas.

82

Atbilstoši Direktīvas 2009/29 preambulas 19. apsvērumā teiktajam no Direktīvas 2003/87 10. panta 1. punkta un 10.a panta 3. punkta izriet, ka kopš 2013. gada kvotu izsoles elektroenerģijas ražotājiem ir kļuvušas obligātas. Kas attiecas uz iekārtām, kuras pēc šā datuma atbilstoši Direktīvas 2003/87 10.a panta 11. punktam, to lasot kopā ar Direktīvas 2009/29 preambulas 21. apsvērumu, ir bezmaksas kvotu saņēmējas, šo piešķirto kvotu apjoms tiek pakāpeniski samazināts, lai panāktu, ka 2027. gadā kvotas vairs netiek piešķirtas.

83

Kā secinājumu 57. un 58. punktā ir norādījusi ģenerāladvokāte, ar korekcijas koeficientu tiek veicināta šo mērķu sasniegšana. Pirmkārt, ar šo koeficientu tiek īstenota Direktīvas 2003/87 9. pantā paredzētā pieejamo kvotu lineāra samazināšana. Otrkārt, tā kā ikgadējā kvotu maksimālajā apjomā netiek ņemtas vērā ar elektroenerģijas ražošanu saistītās emisijas, ar to tiek nodrošināts, ka šīs emisijas netiek ietvertas galīgajā rūpnieciskajām iekārtām bez maksas piešķiramo kvotu apjomā. Šādā veidā korekcijas koeficienta mērķis ir atsvērt to, ka, nosakot provizorisko bez maksas piešķiramo emisiju kvotu skaitu, tiek ņemtas vērā emisijas, kas ir saistītas ar elektroenerģijas ražošanu no dūmgāzēm un siltumenerģijas ražošanu koģenerācijas ceļā.

84

Šā sprieduma 62.–83. punktā izklāstītie apsvērumi attiecas arī uz Lēmumu 2013/448, jo korekcijas koeficients ir ticis noteikts atbilstoši Lēmuma 2011/278 15. panta 3. punktam.

85

No visiem iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka pirmā līdz ceturtā jautājuma pārbaudē lietās C‑191/14 un C‑192/14, trešā jautājuma pārbaudē lietā C‑295/14 un pirmā jautājuma pārbaudē lietās C‑389/14 un no C‑391/14 līdz C‑393/14 nav konstatēts neviens apstāklis, kas ietekmētu Lēmuma 2011/278 15. panta 3. punkta spēkā esamību, ciktāl ar šo tiesību normu ir izslēgta elektroenerģijas ražotāju emisiju ņemšana vērā, lai noteiktu maksimālo ikgadējo kvotu apjomu.

86

Ar devīto jautājumu lietās C‑191/14 un C‑192/14, kā arī ar piekto jautājumu lietās C‑389/14 un no C‑391/14 līdz C‑393/14 Landesverwaltungsgericht Niederösterreich (Lejasaustrijas federālās zemes Administratīvā tiesa) un Tribunale amministrativo regionale per il Lazio (Lacio reģionālā administratīvā tiesa) būtībā lūdz Tiesu lemt par Lēmuma 2013/448 4. panta un II pielikuma spēkā esamību, ciktāl tajos noteiktais korekcijas koeficients balstoties uz nesaskanīgiem datiem.

87

Proti, prasītājas pamatlietā uzskata, ka Komisija, nosakot maksimālo ikgadējo kvotu apjomu, esot pieļāvusi kļūdas. Šīs kļūdas izrietot no tā, ka dalībvalstis atšķirīgi interpretējot Direktīvas 2003/87 10.a panta 5. punkta pirmās daļas b) apakšpunktu, kurā, pēc prasītāju domām, esot paredzēts emisiju, “kuras Kopienas sistēmā iekļautas tikai no 2013. gada”, kopapjoms.

88

Prasītājas uz tām pašām kļūdām ir atsaukušās arī Raad van State (Valsts padome). Tomēr šī tiesa šajā ziņā jautājumu Tiesai nav iesniegusi. Tā uzskata, ka Komisijai iesniegtie dati par Nīderlandes iekārtu emisijām atbilstot Direktīvas 2003/87 10.a panta 5. punkta prasībām. Šajā tiesību normā tiekot prasīts, lai maksimālā ikgadējā kvotu apjoma noteikšanas nolūkā tiktu ņemtas vērā tikai to iekārtu emisijas, kuras Kopienas sistēmā iekļautas tikai no 2013. gada.

89

Šajā ziņā ir jānorāda, ka dažādās valodu redakcijas nav saskanīgas. Kaut gan Direktīvas 2003/87 10.a panta 5. punkta pirmās daļas b) apakšpunkta redakcijā franču valodā ir atsauce uz “émissions [..] qui ne sont incluses dans le système communautaire qu’à partir de 2013” [emisijas [..], kuras Kopienas sistēmā iekļautas tikai no 2013. gada], citās valodu redakcijās, tostarp redakcijās spāņu, dāņu, vācu, angļu, itāļu, holandiešu, poļu, portugāļu, rumāņu, slovēņu un zviedru valodās ir atsauce uz “emisijām no iekārtām, kuras Kopienas sistēmā iekļautas tikai no 2013. gada”.

90

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, lai vienveidīgi interpretētu Savienības tiesību normu, kuras teksts dažādu valodu versijās atšķiras, attiecīgā tiesību norma jāinterpretē, ņemot vērā tiesiskā regulējuma, kurā šī norma ietilpst, kontekstu un mērķi (spriedums Nike European Operations Netherlands, C‑310/14, EU:C:2015:690, 17. punkts).

91

Tas, ka Direktīvas 2003/87 10.a panta 5. punkta pirmās daļas b) apakšpunktā ir atsauce uz tikai uz “emisijām no iekārtām, kuras Kopienas sistēmā iekļautas tikai no 2013. gada”, nevis uz no šā datuma ietverto emisiju kopapjomu, izriet no šīs direktīvas vispārējās struktūras. Proti, minētās direktīvas 9.a panta 2. punkta, kas tajā iekļauts saskaņā ar Direktīvas 2009/29 1. panta 10. punktu, mērķis ir nodrošināt, kā tas izriet no šīs pēdējās minētās direktīvas preambulas 14. apsvēruma, Kopienai piešķirto kvotu apjoma korekciju, lai tiktu ņemtas vērā tādu iekārtu emisijas, kuras kvotu tirdzniecības sistēmā iekļautas no 2013. gada.

92

Kā secinājumu 50. punktā ir norādījusi ģenerāladvokāte, Direktīvas 2003/87 piemērošanas joma kopš 2013. gada janvāra ir tikusi paplašināta tā, lai tajā iekļautu tostarp emisijas no alumīnija ražošanas un no atsevišķām ķīmijas rūpniecības nozarēm. Šajā nolūkā Direktīvas 2003/87 I pielikums, kurā ir minētas šīs direktīvas piemērošanas jomā ietilpstošo darbību kategorijas, ir ticis grozīts ar Direktīvu 2009/29. Tātad visai Savienībai piešķiramo kvotu apjoms ir ticis koriģēts atbilstoši Direktīvas 2003/87 9.a panta 2. punktam, tajā iekļaujot emisijas, “kas attiecas uz iekārtām, kuras veic [šīs direktīvas] I pielikumā minētās darbības un kuras Kopienas sistēmā iekļautas tikai no 2013. gada”.

93

Direktīvas 2003/87 10.a panta 5. punkta pirmās daļas b) apakšpunktā ir ņemt vērā visai Kopienai piešķirto kvotu apjoma korekcija, lai maksimālajā ikgadējā kvotu apjomā atspoguļotu provizorisko rūpnieciskajām iekārtām bez maksas piešķirto emisijas kvotu apjoma atbilstošu palielinājumu. Tādējādi šīs tiesību normas un minētās direktīvas 9.a panta 2. punkta starpā pastāvošās saiknes dēļ būtu nesaskanīgi izmantot atšķirīgus datus.

94

No iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka Komisijai, nosakot maksimālo ikgadējo kvotu apjomu, atbilstoši Direktīvas 2003/87 10.a panta 5. punkta pirmās daļas b) apakšpunktam ir jāņem vērā vienīgi to iekārtu emisijas, kuras Kopienas sistēmā iekļautas tikai no 2013. gada. Tādējādi šai tiesību normai ir pretrunā no Direktīvas 2003/87 I pielikumā minētajām darbībām radušos emisiju ņemšana vērā no 2013. gada, ciktāl šīs emisijas rodas no iekārtām, uz kurām kvotu tirdzniecības sistēma bija attiekusies jau agrāk.

95

Tomēr no Tiesai iesniegtajiem rakstveida apsvērumiem, kā arī no mutvārdu procesā sniegtajiem Komisijas paskaidrojumiem izriet, ka šī iestāde, nosakot ikgadējo maksimālo kvotu apjomu, vismaz daļēji ir ņēmusi vērā to iekārtu emisijas, uz kurām kvotu tirdzniecības sistēma bija attiekusies jau pirms 2013. gada. Tātad šis apjoms neatbilst no Direktīvas 2003/87 10.a panta 5. punkta pirmās daļas b) apakšpunkta izrietošajām prasībām, jo tas ir pārāk liels.

96

Šis konstatējums nav atspēkojams ar Komisijas argumentāciju, ka Direktīva 2003/87 tai neļaujot grozīt datus, kurus dalībvalstis tai ir iesniegušas saskaņā ar šīs pašas direktīvas 9.a panta 2. punktu.

97

Proti, šajā tiesību normā esot ietverts divējāds pienākums. Pirmkārt, dalībvalstis vāc datus par to iekārtu emisijām, kuras kvotu tirdzniecības sistēmā ir tikušas iekļautas tikai no 2013. gada, un, otrkārt, šie dati tiek iesniegti Komisijai, lai tā varētu noteikt Direktīvā 2003/87 prasītos pasākumus. Tādējādi šai iestādei būtu bijis jānodrošina, ka dalībvalstis tai paziņo atbilstošos datus, lai tai būtu iespējams izpildīt pašai savus pienākumus. Vismaz, ciktāl šie dati tai neļāva noteikt maksimālo ikgadējo kvotu apjomu un tātad — korekcijas koeficientu, tai būtu bijis jāpieprasa dalībvalstīm veikt vajadzīgās korekcijas.

98

Tā kā – atbilstoši šā sprieduma 95. punktā konstatētajam ‑ Komisija ikgadējo maksimālo kvotu apjomu nav noteikusi atbilstoši Direktīvas 2003/87 10.a panta 5. punkta pirmās daļas b) apakšpunkta prasībām, Lēmuma 2013/448 4. pantā un II pielikumā noteiktais korekcijas koeficients arī ir pretrunā šai tiesību normai.

99

No visiem iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka uz devīto jautājumu lietās C‑191/14 un C‑192/14, kā arī uz piekto jautājumu lietās C‑389/14 un no C‑391/14 līdz C‑393/14 ir jāatbild, ka Lēmuma 2013/448 4. pants un II pielikums nav spēkā.

100

Ņemot vērā uz devīto jautājumu lietās C‑191/14 un C‑192/14, kā arī uz piekto jautājumu lietās C‑389/14 un no C‑391/14 līdz C‑393/14 sniegto atbildi, uz pārējiem jautājumiem par Lēmuma 2013/448 4. panta un II pielikuma spēkā esamību nav jāatbild.

101

Gadījumā, ja Tiesa uzskatītu, ka Lēmuma 2013/448 4. pants un II pielikums, kuros noteikts korekcijas koeficients, nav spēkā, Komisija ir lūgusi sprieduma iedarbības ierobežošanu laikā.

102

Šis lūgums saskan arī ar bažām, ko izteikušas Landesverwaltungsgericht Niederösterreich (Lejasaustrijas federālās zemes Administratīvā tiesa) ar saviem sesto un septīto jautājumu, kā arī Tribunale amministrativo regionale per il Lazio (Lacio reģionālā administratīvā tiesa) ar savu otro jautājumu, ar kuriem šīs tiesas vēlas uzzināt par sekām, kas ir saistāmas ar Lēmuma 2013/448 4. panta un II pielikuma spēkā neesamību.

103

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka tad, ja primāri tiesiskās noteiktības apsvērumi to attaisno, Tiesai saskaņā ar LESD 264. panta otro daļu, kas pēc analoģijas ir piemērojama arī prejudiciāla nolēmuma tiesvedībā, novērtējot Savienības iestāžu pieņemtu tiesību aktu spēkā esamību atbilstoši LESD 267. pantam, ir rīcības brīvība, lai katrā atsevišķā gadījumā norādītu tās attiecīgā tiesību akta sekas, kas ir jāuzskata par galīgām (spriedums Volker und Markus Schecke un Eifert, C‑92/09 un C‑93/09, EU:C:2010:662, 93. punkts).

104

Izskatāmajā lietā korekcijas koeficienta noteikšana un tā piemērošana, ko veic dalībvalstis, ir posmi, kas nepieciešami ar Direktīvu 2003/87 izveidotās kvotu tirdzniecības sistēmas īstenošanai. Proti, kā tas izriet no šā sprieduma 83. punkta, ar šo koeficientu tiek veicināta šīs direktīvas mērķu sasniegšana, tostarp konkrēti attiecībā uz pieejamo kvotu apjoma samazināšanu. Turklāt, kā tas izriet no šā sprieduma 55. punkta, piemērojot korekcijas koeficientu, dalībvalstis nosaka galīgo bez maksas piešķiramo kvotu kopapjomu.

105

No tā izriet, pirmkārt, ka, atceļot korekcijas koeficientu, var tikt apdraudēti visi galīgie piešķīrumi, kas pirms šā sprieduma dalībvalstīs ir tikuši veikti, pamatojoties uz tiesisko regulējumu, kas tika uzskatīts par spēkā esošu. Tādējādi Lēmuma 2013/448 4. panta un II pielikuma spēkā neesamības atzīšana varētu izraisīt smagas sekas attiecībā uz lielu skaitu labticīgi nodibinātu tiesisko attiecību. Šie primārie tiesiskās noteiktības apsvērumiem attaisno, ka šā nolēmuma tiesiskās sekas tiek ierobežotas laikā.

106

Otrkārt, ir jākonstatē, ka Lēmuma 2013/448 4. panta un II pielikuma atzīšana par spēkā neesošu liktu šķēršļus kvotu piešķiršanai laikposmā pēc šā sprieduma pasludināšanas dienas, jo nebūtu piemērojama korekcijas koeficienta. Pagaidu juridiskais vakuums, kas no tā izrietētu, varētu apdraudēt ar Direktīvu 2003/87 ieviestās kvotu tirdzniecības sistēmas īstenošanu un tātad tās mērķu izpildi. Proti, jebkāda kvotu tirdzniecības pārtraukšana būtu pretrunā šīs direktīvas pamatmērķim, kas ir vides aizsardzība, samazinot siltumnīcas efektu izraisošās gāzes (skat. pēc analoģijas spriedumu Inter‑Environnement Wallonie un Terre wallonne, C‑41/11, EU:C:2012:103, 61. punkts).

107

Tomēr jāatgādina, ka tad, ja procedūrā, kas uzsākta atbilstoši LESD 267. pantam, Tiesa konstatē Savienības tiesību akta spēkā neesamību, tās lēmuma juridiskās sekas ir tādas, ka Savienības kompetentajām iestādēm ir pienākums veikt pasākumus, kas vajadzīgi, lai novērstu konstatēto prettiesiskumu (šajā ziņā skat. spriedumu Régie Networks, C‑333/07, EU:C:2008:764, 124. punkts).

108

Treškārt, Tiesai, izmantojot iespēju ierobežot prejudiciālā nolēmuma ietvaros veikta atzinuma par Savienības tiesību akta spēkā neesamību spēku pagātnē, patiešām ir jānosaka, vai tās spriedumā noteiktais izņēmums no šāda ierobežojuma laikā var tikt paredzēts par labu pamatlietas dalībniekam, kurš valsts tiesā ir cēlis prasību par Savienības tiesību akta izpildes valsts pasākumiem, vai arī, gluži pretēji, par adekvātu atlīdzinājumu pat attiecībā uz šo lietas dalībnieku ir uzskatāma tāda Savienības tiesību akta spēkā neesamības atzīšana, kuras sekas ir vērstas vienīgi uz nākotni (šajā ziņā skat. spriedumu Roquette Frères, C‑228/92, EU:C:1994:168, 25. punkts).

109

Tā kā šā sprieduma 99. punktā konstatētās spēkā neesamības rezultātā Komisijai saskaņā ar Direktīvas 2003/87 10.a panta 1. un 5. punktu būs jāpārskata korekcijas koeficients, nav izslēgts, ka tā izraisīs maksimālā ikgadējā kvotu apjoma samazināšanos, kā arī korekcijas koeficienta korelatīvu palielināšanos.

110

Līdz ar to nav pamata konstatējuma par Lēmuma 2013/448 4. panta un II pielikuma spēkā neesamību iedarbības ierobežošanu laikā neattiecināt arī uz prasītājām pamatlietā.

111

No visiem iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka konstatējuma par Lēmuma 2013/448 4. panta un II pielikuma spēkā neesamību iedarbība laikā ir jāierobežo, pirmkārt, tā, ka šis konstatējums rada tiesiskas sekas ne agrāk kā desmit mēnešos kopš šā sprieduma pasludināšanas dienas, lai ļautu Komisijai noteikt vajadzīgos pasākumus, un, otrkārt, ka pasākumi, kas līdz tam noteikti, pamatojoties uz šīm par spēkā neesošām atzītajām tiesību normām, nebūtu apstrīdami.

112

Attiecībā uz pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesās, un tās lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež: