—

T. Trapkowski vārdā – C. Rebber, Rechtsanwalt,

—

Nīderlandes valdības vārdā – B. Koopman un M. Bulterman, pārstāves,

—

Polijas valdības vārdā – B. Majczyna, pārstāvis,

—

Apvienotās Karalistes valdības vārdā – V. Kaye, pārstāve, kurai palīdz J. Holmes, barrister,

—

Eiropas Komisijas vārdā – S. Grünheid un D. Martin, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 16. septembra Regulas (EK) Nr. 987/2009, ar ko nosaka īstenošanas kārtību Regulai (EK) Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu (OV L 284, 1. lpp.), 60. panta 1. punkta otro un trešo teikumu.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Bundesagentur für Arbeit – Familienkasse Sachsen (Federālā darba aģentūra – Saksijas ģimenes pabalstu kase, turpmāk tekstā – “BfA”) un T. Trapkowski par pirmās atteikumu izmaksāt otrajam ģimenes pabalstus par viņa bērnu, kurš dzīvo kopā ar savu māti Polijā.

3

Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Regulas (EK) Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu (OV L 166, 1. lpp., un labojums OV L 200, 1. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 22. maija Regulu (ES) Nr. 465/2012 (OV L 149, 4. lpp.; turpmāk tekstā – “Regula Nr. 883/2004”), 1. pantā ir noteikts:

“Šajā regulā:

[..]

4

Šīs regulas 2. panta 1. punktā ir noteikts:

“Šī regula attiecas uz dalībvalstu piederīgajiem, uz bezvalstniekiem un uz bēgļiem, kas dzīvo dalībvalstī, kuri ir pakļauti vai bijuši pakļauti vienas vai vairāku dalībvalstu tiesību aktiem, kā arī uz viņu ģimenes locekļiem un viņu apgādību zaudējušām personām.”

5

Minētās regulas 11. panta 1., 2. un 3. punkts ir formulēti šādi:

“1.   Personas, uz kurām attiecas šī regula, ir pakļautas tikai vienas dalībvalsts tiesību aktiem. Šos tiesību aktus nosaka saskaņā ar šo sadaļu.

2.   Šajā sadaļā personas, kuras saņem naudas pabalstus sakarā ar savu darbību nodarbinātas vai pašnodarbinātas personas statusā vai tās rezultātā, uzskatāmas par tādām, kas veic minēto darbību. Tas neattiecas uz invaliditātes vai vecuma pensijām vai apgādnieka zaudējuma pabalstiem, vai pensijām saistībā ar nelaimes gadījumiem darbā vai arodslimībām, vai slimības pabalstiem naudā, ar kuriem sedz ārstēšanas izdevumus neierobežotā laika posmā.

3.   Ievērojot 12.–16. pantu:

[..].”

6

Minētās regulas 67. pants ir formulēts šādi:

“Personai ir tiesības uz ģimenes pabalstiem saskaņā ar kompetentās dalībvalsts tiesību aktiem, tajā skaitā, par savas ģimenes locekļiem, kas dzīvo citā dalībvalstī tā, kā tas būtu bijis, ja viņi dzīvotu pirmajā minētajā dalībvalstī. Tomēr pensionāram ir tiesības uz ģimenes pabalstiem saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kura atbild par viņa pensiju.”

7

Šīs pašas regulas 68. panta “Prioritātes noteikumi pārklāšanās gadījumā” 1. punktā ir paredzēti “prioritātes noteikumi”, ja tajā pašā laika posmā par tiem pašiem ģimenes locekļiem pabalstus paredz vairāk nekā vienas dalībvalsts tiesību akti.

8

Saskaņā ar Regulas Nr. 987/2009 60. panta 1. punktu:

“Ģimenes pabalstu piešķiršanas pieteikumu iesniedz kompetentajai iestādei. Lai piemērotu pamatregulas 67. un 68. pantu, ņem vērā visas ģimenes stāvokli, it kā visas iesaistītās personas būtu pakļautas attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem un tur dzīvotu, jo īpaši attiecībā uz personas tiesībām saņemt šādus pabalstus. Ja persona, kurai ir tiesības pieprasīt pabalstu, neizmanto šīs tiesības, tās dalībvalsts kompetentā iestāde, kuras tiesību akti piemērojami, ņem vērā ģimenes pabalsta piešķiršanas pieteikumu, ko iesniedzis otrs no vecākiem, persona, ko uzskata par vienu no vecākiem, vai persona vai iestāde, kas ir bērna vai bērnu aizbildnis.”

9

Vācijas Federālā Likuma par ienākuma nodokli (Einkommensteuergesetz, turpmāk tekstā – “EStG”) 64. panta 1. un 2. punkta redakcija ir šāda:

“1)   Par katru bērnu ģimenes pabalstus izmaksā tikai vienai vienīgai tiesīgajai personai;

2)   Vairāku tiesīgo personu gadījumā pabalstu izmaksā tai personai, kuras mājsaimniecībā bērns dzīvo. Ja bērns dzīvo vecāku kopīgā saimniecībā vai viena vecāka un viņa partnera saimniecībā, pie audžuvecākiem vai vecvecākiem, tad tiem ir jāizvēlas, kurš saņem pabalstu. [..]”

10

T. Tapkowski pastāvīgā dzīvesvieta ir Vācijā, un viņš ir šķīries no savas laulātās, kura dzīvo Polijā ar viņu kopīgo bērnu, kas ir dzimis 2000. gada aprīlī.

11

No 2011. gada janvāra līdz 2012. oktobrim T. Trapkowski noteiktu laiku saņēma bezdarbnieka pabalstu. Tomēr laikposmā no 2011. gada novembra līdz 2012. gada janvārim, kā arī no 2012. gada 1. līdz 22. februārim viņš Vācijā veica algotu darbu, pēc kura viņam tika izmaksāti sociālā nodrošinājuma pabalsti atbilstoši Vācijas tiesībām.

12

2012. gada augustā T. Trapkowski lūdza BfA piešķirt ģimenes pabalstu par laikposmu no 2011. gada janvāra līdz 2012. gada oktobrim par savu dēlu. Attiecīgajā laikposmā bērna māte, kura bija nodarbināta Polijā, ne saņēma, ne arī lūdza piešķirt ģimenes pabalstu saskaņā ar Vācijas vai Polijas tiesisko regulējumu.

13

Ar 2012. gada 3. septembra lēmumu BfA noraidīja T. Trapkowski pieteikumu, jo saskaņā ar Vācijas tiesību normām primāri tiesības saņemt ģimenes pabalstu ir bērna mātei. Arī par šo lēmumu iesniegtā sūdzība tika noraidīta.

14

Finanzgericht Düsseldorf (Diseldorfas Finanšu tiesa) turpretī apmierināja T. Trapkowski celto prasību par BfA2012. gada 3. septembra lēmumu un par lēmumu, ar kuru tika noraidīta sūdzība. Šī tiesa uzskatīja, ka viņam bija tiesības saņemt ģimenes pabalstu saskaņā ar Vācijas tiesībām, jo tās ir piemērojamas ieinteresētās personas situācijai saskaņā ar Regulas Nr. 883/2004 11. panta 1. punktu un 3. punkta a) apakšpunktu.

15

Turklāt joprojām atbilstoši Finanzgericht Düsseldorf (Diseldorfas Finanšu tiesa) nolemtajam, ievērojot Regulas Nr. 987/2009 60. panta 1. punkta otrajā teikumā paredzēto pieņēmumu, attieksmei pret T. Trapkowski ģimeni bija jābūt tādai, it kā tā dzīvotu Vācijā. Tādējādi pamatlietā neesot bijis tiesību normu konflikta Regulas Nr. 883/2004 68. panta izpratnē, ņemot vērā, ka bērna māte nevarēja pretendēt uz ģimenes pabalstu Polijā.

16

Finanzgericht Düsseldorf (Diseldorfas Finanšu tiesa) secināja, ka Regulas Nr. 987/2009 60. panta 1. punkta mērķis bija vienīgi novērst to, ka persona, tai atstājot vienu dalībvalsti, lai dotos uz citu dalībvalsti, nezaudētu savas tiesības, nevis ierobežot vai paplašināt personas, kura uzturas valsts teritorijā, tiesības.

17

BfA iesniedza kasācijas sūdzību “Revision” kārtībā par Finanzgericht Düsseldorf (Diseldorfas Finanšu tiesa) pieņemto nolēmumu, apgalvojot, ka personas, kam ir piemērojama Regula Nr. 883/2004, ir pakļautas tikai vienas dalībvalsts tiesību aktiem. Atbilstoši Vācijas tiesību aktiem ģimenes pabalsti pienākas tam, kurš uzņem bērnu savā mājsaimniecībā.

18

BfA apgalvo, ka, lasot kopsakarā Regulas Nr. 883/2004 67. panta 1. punktu un Regulas Nr. 987/2009 60. panta 1. punktu, kā arī Tiesas judikatūru, varot secināt, ka pamatlietā primārais tiesību uz ģimenes pabalstiem ieguvējs atbilstoši Vācijas tiesību aktiem bija bērna māte, nevis T. Trapkowski.

19

Iesniedzējtiesa uzsver, ka Vācijas tiesībās ir paredzēts, ka ģimenes pabalstus izmaksā tikai vienam identificējamam saņēmējam. Atbilstoši šīm tiesībām pabalstus izmaksā tam vecākam, kurš bērnu uzņem savā mājsaimniecībā, jo vispārējā pieredze skaidri rāda, ka tā ir persona, kuras aizgādībā ir bērns, kas uzņemas vislielākos bērna uzturēšanas izdevumus. Šajā ziņā iesniedzējtiesai rodas jautājums, vai Savienības tiesību piemērošana pamatlietā varētu novest pie T. Trapkowski tiesību saņemt ģimenes pabalstus izbeigšanas.

20

Minētā tiesa norāda, ka nav nozīmes faktam, ka atbildētāja bijušajai sievai nav tiesību saņemt Polijas ģimenes pabalstus, lai izlemtu, vai pamatlietā ir piemērojama Regula Nr. 883/2004. Turklāt šī pati tiesa norāda, ka saskaņā ar Vācijas tiesībām apstāklis, ka bērna vecāki ir šķīrušies, nenozīmē, ka tie pārstāj būt kvalificējami kā ģimenes locekļi, kuriem var izmaksāt ģimenes pabalstus.

21

Ņemot vērā, ka ir piemērojams Regulas Nr. 987/2009 60. panta 1. punktā paredzētais pieņēmums, iesniedzējtiesa uzskata, ka it īpaši atbilstoši Regulas Nr. 883/2004 68.a pantam nevar jau iesākumā izslēgt interpretāciju, atbilstoši kurai bērna mātei varētu būt tiesības saņemt ģimenes pabalstus tāpēc, ka atbilstoši šim pieņēmumam ir jāuzskata, ka viņas pastāvīgās uzturēšanās vieta ir Vācijā un ka bērns dzīvo viņas mājsaimniecībā.

22

Ja tiktu pieņemta šāda interpretācija, tad iesniedzējtiesai rodas jautājums, vai Regulas Nr. 987/2009 60. panta 1. punkta trešais teikums ir šķērslis tam, lai pamatlietā būtu piemērojams EStG 64. panta 2. punkts, atbilstoši kuram uz ģimenes pabalstiem var pretendēt tikai tas no vecākiem, kurš uzņem bērnu savā mājsaimniecībā, vai arī drīzāk ir jānošķir tiesības lūgt piešķirt pabalstus – tiesības, kuras varētu tikt atzītas T. Trapkowski, – un tiesības faktiski saņemt šādus pabalstus – šādas tiesības būtu paredzētas vienīgi ieinteresētās personas bijušajai laulātajai, ņemot vērā to, ka bērns uzturas pie viņas.

23

Visbeidzot, ja Regulas Nr. 987/2009 60. panta 1. punkta trešais teikums ir interpretējams tādējādi, ka tiesības uz ģimenes pabalstiem tiek pārnestas vecākam, kurš uzturas valsts teritorijā, ja pirmais pabalstu ieguvējs, kurš uzturas citā dalībvalstī, nav iesniedzis lūgumu, iesniedzējtiesai rodas jautājums, pēc cik ilga laika šo pirmo ieguvēju var uzskatīt par tādu, kas nav iesniedzis lūgumu.

24

Šādos apstākļos Bundesfinanzhof (Federālā Finanšu tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

25

Lai atbildētu uz prejudiciālajiem jautājumiem, iesākumā ir jākonstatē, ka tāda persona kā T. Trapkowski, kas bija periodiski nodarbināta kādā dalībvalstī – šajā lietā Vācijas Federatīvajā Republikā –, tās pastāvīgās uzturēšanās vietai turklāt esot šajā valstī, ietilpst Regulas Nr. 883/2004 piemērošanas jomā saskaņā ar tās 2. panta 1. punktu un 11. panta 3. punkta a) apakšpunktu.

26

Turklāt netiek apstrīdēts, ka pabalsts pamatlietā, kura mērķis ir atvieglot ar bērnu uzturēšanu saistītos izdevumus, ietilpst jēdzienā “ģimenes pabalsts” Regulas Nr. 883/2004 izpratnē (skat. spriedumus Offermanns, C‑85/99, EU:C:2001:166, 41. punkts, un Lachheb, C‑177/12, EU:C:2013:689, 35. punkts).

27

Turklāt attiecībā uz jēdzienu “ģimenes loceklis” no Regulas Nr. 883/2004 1. panta i) punkta 1) apakšpunkta i) ievilkuma izriet, ka tā “ir katra persona, ko definē vai atzīst par ģimenes locekli vai uzskata par mājsaimniecības locekli tiesību aktos, kuros paredzēti pabalsti”.

28

Šajā lietā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka Vācijas tiesību aktos ir noteiktas personas, kurām ir tiesības uz ģimenes pabalstiem, tomēr jēdziens “ģimenes loceklis” nav tieši definēts.

29

Tomēr, kā uz to norāda iesniedzējtiesa, tiesības uz ģimenes pabalstiem par bērnu atbilstoši Vācijas tiesībām atzīst vecākiem, kas ir šo bērnu pirmās pakāpes radinieki, neatkarīgi no tā, vai viņi ir stājušies laulībā.

30

Uz šāda pamata minētā tiesa uzskata, ka attiecīgais bērns pamatlietā un viņa māte ir jāuzskata par T. Trapkowski ģimenes locekļiem Vācijas tiesību izpratnē saistībā ar tiesībām uz ģimenes pabalstiem.

31

Tiesai nav uzlikts pienākums atspēkot šādu uz valsts tiesībām balstītu konstatējumu, kā to šajā lietā ir interpretējusi valsts tiesa (šajā ziņā skat. spriedumu Slanina, C‑363/08, EU:C:2009:732, 27. punkts).

32

Attiecībā uz Regulas Nr. 883/2004 68. panta 1. punktā paredzēto prioritātes noteikumu piemērojamību pārklāšanās gadījumā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, lai varētu uzskatīt, ka konkrētā gadījumā notiek pārklāšanās, nepietiek ar to, ka, piemēram, šādi pabalsti ir maksājami attiecīgā bērna dzīvesvietas dalībvalstī un vienlaikus tos vienīgi attiecīgā gadījumā varētu izmaksāt citā dalībvalstī, kur strādā viens no šī bērna vecākiem (spriedums Schwemmer, C‑16/09, EU:C:2010:605, 52. punkts un tajā minētā judikatūra).

33

Līdz ar to, ņemot vērā to, ka bērna māte pamatlietā nevarēja pretendēt uz ģimenes pabalstiem Polijā, šie prioritātes noteikumi nav piemērojami pamatlietā.

34

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Regulas Nr. 987/2009 60. panta 1. punkta otrais teikums ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā tiesību normā paredzētā pieņēmuma sekas varētu būt tādas, ka tiesības uz ģimenes pabalstiem tiktu atzītas personai, kura neuzturas tās dalībvalsts teritorijā, kurai piekrīt izmaksāt šos pabalstus.

35

Lai sniegtu atbildi uz šo jautājumu, pirmkārt, ir jāatgādina, ka Regulas Nr. 883/2004 67. pantā paredzētā pieņēmuma sekas ir tādas, ka persona var pretendēt uz ģimenes pabalstiem par tiem ģimenes locekļiem, kuri uzturas citā dalībvalstī, nevis tajā, kurai piekrīt izmaksāt šos pabalstus, tā it kā šie ģimenes locekļi uzturētos šajā pēdējā dalībvalstī.

36

Otrkārt, Regulas Nr. 987/2009 60. panta 1. punkta otrajā teikumā ir paredzēts, ka Regulas Nr. 883/2004 piemērošanas nolūkiem ņem vērā visas ģimenes stāvokli, it kā visas iesaistītās personas būtu pakļautas attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem un tur dzīvotu, jo īpaši attiecībā uz personas tiesībām saņemt šādus ģimenes pabalstus.

37

Treškārt, no Regulas Nr. 987/2009 60. panta 1. punkta trešā teikuma izriet, ka gadījumā, ja persona, kurai ir tiesības pieprasīt ģimenes pabalstus, neizmanto savas tiesības, tad “otrs no vecākiem” ir to personu un iestāžu sarakstā, kuriem ir atļauts iesniegt pieteikumu viņiem piešķirt šādus pabalstus.

38

Lasot kopsakarā Regulas Nr. 883/2004 67. pantu un Regulas Nr. 987/2009 60. panta 1. punktu, ir secināms, pirmkārt, ka persona var pretendēt uz ģimenes pabalstiem par tiem ģimenes locekļiem, kuri uzturas citā dalībvalstī, nevis tajā, kurai piekrīt izmaksāt šos pabalstus, un, otrkārt, ka iespēja iesniegt lūgumu piešķirt ģimenes pabalstus tiek atzīta ne tikai personām, kuru pastāvīgās uzturēšanās vieta ir dalībvalstī, kurai ir pienākums izmaksāt ģimenes pabalstus, bet arī visām “iesaistītajām personām”, kuras var pretendēt uz šiem pabalstiem un kuru vidū ir arī bērna, par kuru lūdz piešķirt pabalstus, vecāki.

39

Līdz ar to, ņemot vērā, ka bērna, par kuru lūdz piešķirt ģimenes pabalstus, vecāki ietilpst jēdzienā “iesaistītās personas” Regulas Nr. 987/2009 60. panta 1. punkta izpratnē, kam ir tiesības iesniegt pieteikumu šo pabalstu piešķiršanai, tad nevar izslēgt, ka bērna vecāks, kura pastāvīgā dzīvesvieta ir citas dalībvalsts teritorijā nekā tā, kurai ir pienākums izmaksāt šos pabalstus, būtu tiesīgā persona saņemt minētos pabalstus, visiem pārējiem valsts tiesībās paredzētajiem nosacījumiem turklāt esot izpildītiem.

40

Tā ir kompetentā valsts iestāde, kam ir jānosaka, kuras ir tās personas, kurām saskaņā ar valsts tiesībām ir tiesības saņemt ģimenes pabalstus.

41

No visa iepriekš minētā izriet, ka Regulas Nr. 987/2009 60. panta 1. punkta otrais teikums ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā tiesību normā paredzētā pieņēmuma sekas var būt tādas, ka tiesības uz ģimenes pabalstiem atzīst personai, kura neuzturas tās dalībvalsts teritorijā, kurai piekrīt izmaksāt šos pabalstus, tiklīdz ir izpildīti visi pārējie valsts tiesībās paredzētie nosacījumi šo pabalstu piešķiršanai, un šis apstāklis ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

42

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Regulas Nr. 987/2009 60. panta 1. punkta trešais teikums ir jāinterpretē tādējādi, ka bērna, par kuru piešķir ģimenes pabalstus, vecākam, kura pastāvīgā dzīvesvieta ir tās dalībvalsts teritorijā, kurai ir pienākums izmaksāt šos pabalstus, ir jāatzīst tiesības saņemt minētos pabalstus tādēļ, ka otrs vecāks, kura pastāvīgā dzīvesvieta ir citā dalībvalstī, nav iesniedzis pieteikumu piešķirt ģimenes pabalstus.

43

Lai sniegtu atbildi uz šo jautājumu, iesākumā ir jāatgādina, ka Regulās Nr. 987/2009 un Nr. 883/2004 nav identificētas uz ģimenes pabalstiem tiesīgās personas, pat ja tajās ir paredzētas normas, ar kurām var identificēt personas, kuras var pretendēt uz šiem pabalstiem.

44

Uz ģimenes pabalstiem tiesīgās personas, kā tas skaidri izriet no Regulas Nr. 883/2004 67. panta, tiek noteiktas saskaņā ar valsts tiesību aktiem.

45

Turklāt ir jānorāda, ka Regulas Nr. 987/2009 60. panta 1. punkta trešajā teikumā ir paredzēts, ka, ja persona, kurai ir tiesības pieprasīt pabalstu, neizmanto šīs tiesības, dalībvalstu kompetentajām iestādēm ir jāņem vērā šādi ģimenes pabalsta piešķiršanas pieteikumi, ko ir iesnieguši šajā tiesību normā minētās personas vai iestādes, kuru vidū ietilpst arī “otrs no vecākiem”.

46

Pirmkārt, gan no Regulas Nr. 987/2009 60. panta 1. punkta teksta, gan uzbūves izriet, ka ir jānošķir pieteikuma piešķirt ģimenes pabalstus iesniegšana un tiesības saņemt šādus pabalstus.

47

Otrkārt, no minētā panta teksta turklāt izriet, ka pietiek, ka viena no personām, kurai ir tiesības pretendēt uz ģimenes pabalstu saņemšanu, iesniedz pieteikumu piešķirt šādus pabalstus, lai dalībvalsts kompetentajai iestādei rastos pienākums izskatīt šo pieteikumu.

48

Savienības tiesībās tomēr nav paredzēti šķēršļi tam, lai šāda iestāde, piemērodama valsts tiesības, nonāktu pie secinājuma, ka tiesīgā persona ģimenes pabalstu saņemšanai par bērnu ir cita persona, nevis tā, kura ir iesniegusi pieteikumu par šo pabalstu piešķiršanu.

49

Līdz ar to, tiklīdz ir izpildīti visi nosacījumi ģimenes pabalstu par bērnu piešķiršanai un tiklīdz minētie pabalsti par bērnu ir faktiski piešķirti, vairs nav nozīmes tam, kuru no vecākiem atbilstoši valsts tiesību normām uzskata par tiesīgo personu šādu pabalstu saņemšanai (šajā ziņā skat. spriedumus Hoever un Zachow, C‑245/94 un C‑312/94, EU:C:1996:379, 37. punkts).

50

No visa iepriekš minētā izriet, ka Regulas Nr. 987/2009 60. panta 1. punkta trešais teikums ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā nav paredzēts, ka bērna, par kuru piešķir ģimenes pabalstus, vecākam, kura pastāvīgā dzīvesvieta ir tajā dalībvalstī, kurai ir pienākums izmaksāt šos pabalstus, būtu jāatzīst tiesības saņemt minētos pabalstus tādēļ, ka otrs vecāks, kura pastāvīgā dzīvesvieta ir citā dalībvalstī, nav iesniedzis pieteikumu piešķirt ģimenes pabalstus.

51

Ņemot vērā uz otro jautājumu sniegto atbildi, uz trešo jautājumu nav jāatbild.

52

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež: