—

Federación de Servicios Privados del sindicato Comisiones obreras (CC.OO.) vārdā – E. Lillo Pérez un F. Gualda Alcalá, abogados,

—

Tyco Integrated Security SL un Tyco Integrated Fire & Security Corporation Servicios SA vārdā – J. Martínez Pérez de Espinosa, abogado,

—

Spānijas valdības vārdā – M. J. García-Valdecasas Dorrego, pārstāve,

—

Čehijas valdības vārdā – M. Smolek, pārstāvis,

—

Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz F. Varrone, avvocato dello Stato,

—

Apvienotās Karalistes valdības vārdā – L. Christie un L. Barfoot, pārstāvji, kuriem palīdz S. Lee, QC, un G. Facenna, Barrister-at-Law,

—

Eiropas Komisijas vārdā – M. van Beek un N. Ruiz García, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 4. novembra Direktīvas 2003/88/EK par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem (OV L 299, 9. lpp.) 2. panta 1. punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā, kurā Federación de Servicios Privados del sindicato Comisiones Obreras (CC.OO.) vēršas pret Tyco Integrated Security SL un Tyco Integrated Fire & Security Corporation Servicios SA (turpmāk tekstā kopā – “Tyco”) par šo pēdējo minēto uzņēmumu atteikšanos atzīt par “darba laiku” minētās direktīvas 2. panta 1. punkta izpratnē laiku, kuru to darba ņēmēji ikdienā pavada, pārvietojoties starp savu dzīvesvietu un sava darba devēja noteiktā pirmā klienta un pēdējā klienta atrašanās vietām (turpmāk tekstā – “pārvietošanās starp dzīvesvietu un klientiem laiks”).

3

Atbilstoši Direktīvas 2003/88 preambulas 4. apsvērumam:

“Darba ņēmēju darba drošības, higiēnas un veselības aizsardzības uzlabošana ir mērķis, ko nedrīkstētu pakārtot ekonomiskiem apsvērumiem.”

4

Šīs direktīvas 1. pantā ir paredzēts:

“1.   Šī direktīva nosaka minimālās drošības un veselības prasības darba laika organizēšanai.

2.   Šī direktīva attiecas uz:

3.   Šo direktīvu piemēro visām darbību nozarēm, gan valsts, gan privātajām, [Padomes 1989. gada 12. jūnija] Direktīvas 89/391/EEK [par pasākumiem, kas ieviešami, lai uzlabotu darba ņēmēju drošību un veselības aizsardzību darbā (OV L 183, 1. lpp.),] 2. panta nozīmē, neskarot šīs direktīvas 14., 17., 18. un 19. pantu.

[..]

4.   Direktīvas 89/391 [..] noteikumi ir pilnībā piemērojami 2. punktā minētajiem jautājumiem, neskarot stingrākus un/vai īpašus šīs direktīvas noteikumus.”

5

Minētās direktīvas 2. panta “Definīcijas” 1. un 2. punktā ir noteikts:

“Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

1)   “darba laiks” ir jebkurš laikposms, kurā darba ņēmējs strādā darba devēja labā un veic savu darbu vai pilda pienākumus saskaņā ar valsts tiesību aktiem un/vai praksi;

2)   “atpūtas laiks” ir jebkurš laikposms, kas nav darba laiks.”

6

Šīs direktīvas 3. pants “Ikdienas atpūta” ir izteikts šādā redakcijā:

“Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka katram darba ņēmējam ir tiesības uz obligātu nepārtrauktu 11 stundu atpūtas laiku katrā 24 stundu laikposmā.”

7

Darba likuma redakcijas, kas izriet no Karaļa 1995. gada 24. marta Dekrētlikuma Nr. 1/1995 par Darba likuma pārstrādātā teksta apstiprināšanu (Real Decreto Legislativo 1/1995 por el que se aprueba el texto refundido de la Ley del Estatuto de los Trabajadores) (1995. gada 29. martaBOE Nr. 75, 9654. lpp.), 34. panta 1., 3. un 5. punktā ir noteikts:

“1.   Darba laika ilgums tiek noteikts koplīgumā vai darba līgumā.

Parastā darba laika maksimālais ilgums vidēji ir 40 faktiski nostrādātās stundas nedēļā, aprēķinu veicot par vienu gadu.

[..]

3.   Starp vienas darba dienas beigām un nākamās darba dienas sākumu ir jābūt vismaz divpadsmit stundām.

Parastais darba laiks nevar būt ilgāks par deviņām faktiskā darba stundām dienā, izņemot, ja koplīgumā vai, ja tāda nav, nolīgumā starp uzņēmumu un darba ņēmēju pārstāvjiem ir noteikts cits darba laika sadalījums, tomēr visos gadījumos ir jāievēro prasība par atpūtas laiku starp darba dienām.

[..]

5.   Darba laiku aprēķina tādējādi, lai darba dienas sākumā un beigās darba ņēmēji atrastos savā darba vietā.

8

Vairumā Spānijas provinču Tyco veic drošības sistēmu, kas ļauj konstatēt iekļūšanu un novērst zādzības ar ielaušanos, uzstādīšanu un apkopi.

9

2011. gadā Tyco slēdza savus birojus provincēs (turpmāk tekstā – “reģionālie biroji”) un visi tās darba ņēmēji tika iekļauti Madrides (Spānija) centrālajā birojā.

10

Tyco nodarbinātie tehniskie darbinieki veic drošības aprīkojuma uzstādīšanu un funkcionēšanas nodrošināšanu privātmājās un rūpnieciskos un tirdzniecības uzņēmumos tiem iedalītajā ģeogrāfiskajā teritorijā, kuru veido visa vai daļa no provinces, kurā viņi strādā, un dažkārt tās var būt pat vairākas provinces.

11

Katra no šiem darba ņēmējiem rīcībā ir dienesta transportlīdzeklis, ar kuru viņi ikdienā pārvietojas no savas dzīvesvietas uz vietām, kurās viņiem ir jāveic drošības sistēmu uzstādīšanas vai apkopes darbi. Viņi izmanto šo pašu transportlīdzekli, lai darba dienas beigās atgrieztos savā dzīvesvietā.

12

Kā norāda iesniedzējtiesa, attālums no minēto darba ņēmēju dzīvesvietas līdz vietām, kurās tiem ir jāveic darbi, var būt ļoti atšķirīgs un dažkārt tas var pārsniegt 100 kilometrus. Tā sniedz viena gadījuma piemēru, kurā satiksmes intensitātes dēļ pārvietošanās starp dzīvesvietu un klientiem laiks ir bijis trīs stundas.

13

Turklāt šiem pašiem darba ņēmējiem vienu vai vairākas reizes nedēļā ir jāierodas loģistikas pārvadājumu uzņēmuma birojā, kas atrodas netālu no viņu dzīvesvietas, lai paņemtu materiālus, kā arī aprīkojumu un detaļas, kas ir nepieciešamas viņu darba veikšanai.

14

Savu darba pienākumu veikšanai katram no pamatlietā aplūkojamajiem darba ņēmējiem ir mobilais tālrunis, kuru tie izmanto, lai elektroniski sazinātos ar centrālo biroju Madridē. To mobilajā tālrunī uzstādītā lietotne ļauj šiem darba ņēmējiem ik dienu iepriekšējā dienā pirms darba dienas saņemt veicamo maršrutu, kurā ir norādītas dažādās vietas viņu ģeogrāfiskās teritorijas ietvaros, kuras viņiem šajā dienā ir jāapmeklē, kā arī laiks, cikos viņiem ir jāsatiekas ar klientiem. Ar vēl vienas lietotnes palīdzību šie paši darba ņēmēji apkopo datus saistībā ar veiktajiem darbiem un nosūta tos Tyco, lai reģistrētu notikušos incidentus un veiktās darbības.

15

Iesniedzējtiesa norāda, ka pārvietošanās starp dzīvesvietu un klientiem laiku Tyco neuzskata par darba laiku, tādējādi uzskatīdama to par atpūtas laiku.

16

Atbilstoši šīs tiesas norādēm Tyco ikdienas darba laiku aprēķina, uzskaitot laiku, kas ir pagājis kopš tās darba ņēmēju ierašanās brīža šīs dienas pirmā klienta atrašanās vietā līdz brīdim, kad šie darba ņēmēji ir atstājuši pēdējā klienta atrašanās vietu, tādējādi ņemot vērā tikai darba veikšanas [klientu] atrašanās vietās laiku un pārvietošanās no viena klienta līdz otram starplaiku. Taču pirms provinču biroju slēgšanas Tyco savu darba ņēmēju ikdienas darba laiku uzskaitīja, sākot no brīža, kad viņi ieradās šajos birojos, lai paņemtu tā rīcībā nodoto transportlīdzekli, apmeklējamo klientu sarakstu un veicamo maršrutu, līdz viņu atgriešanās vakarā minētajos birojos, lai nodotu šo transportlīdzekli, brīdim.

17

Minētā tiesa uzskata, ka Direktīvā 2003/88 jēdzieni darba laiks un atpūtas laiks ir pretnostatīti un ka līdz ar to šajā direktīvā nav paredzētas starpsituācijas starp abiem šiem jēdzieniem. Minētā tiesa norāda, ka laiks, ko darba ņēmējs pavada, pārvietojoties starp dzīvesvietu un klientiem, atbilstoši Darba likuma redakcijas, kas izriet no Karaļa Dekrētlikuma Nr. 1/1995, 34. panta 5. punktam netiek pielīdzināts darba laikam. Kā norādījusi šī tiesa, Spānijas likumdevējs ir izvēlējies šādu risinājumu tāpēc, ka ir uzskatījis, ka darba ņēmējs var brīvi izvēlēties, kur atradīsies viņa dzīvesvieta. Tātad tikai darba ņēmējs atkarībā no savām iespējām izvēlas lielāku vai mazāku distanci starp savu darba vietu un dzīvesvietu.

18

Iesniedzējtiesa norāda, ka attiecībā uz sauszemes pārvadājumu nozarē nodarbinātajiem mobilajiem darba ņēmējiem šis uzskats ir jāpaskaidro sīkāk. Saistībā ar šo darba ņēmēju kategoriju valsts likumdevējs, šķiet, ir uzskatījis, ka šādos gadījumos par darba vietu tiek izmantots pats transportlīdzeklis un attiecīgi viss pārvietošanās laiks ir uzskatāms par darba laiku. Minētajai tiesai rodas jautājums, vai pamatlietā aplūkojamo darba ņēmēju situācija var tikt uzskatīta par analogu šajā nozarē nodarbināto mobilo darba ņēmēju situācijai.

19

Minētā tiesa uzskata, ka tas, ka pamatlietā aplūkojamie darba ņēmēji, izmantojot mobilo tālruni, tiek informēti par veicamo maršrutu un konkrētiem pakalpojumiem, kas viņiem ir jāsniedz klientiem, dažas stundas pirms viņu tikšanās, nozīmē, ka minētie darba ņēmēji vairs nevar izvēlēties pielāgot savu privāto dzīvi un savu dzīvesvietu, lai atrastos tuvāk savai darba vietai, jo darba vieta mainās katru dienu. No tā izriet, ka pārvietošanās starp dzīvesvietu un klientiem laiks, tostarp ņemot vērā Direktīvā 2003/88 izvirzīto darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzības mērķi, nevar tikt uzskatīts par atpūtas laiku. Minētā tiesa uzskata, ka tas tomēr nav arī laiks, kurā, stingri raugoties, darba ņēmējs būtu sava darba devēja rīcībā, lai viņam varētu uzticēt veikt kādu uzdevumu, izņemot pašu pārvietošanos. Tādēļ nav pietiekami skaidrs, vai atbilstoši šai direktīvai pārvietošanās starp dzīvesvietu un klientiem laiks ir jāuzskata par darba laiku vai atpūtas laiku.

20

Šajos apstākļos valsts tiesa nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Direktīvas 2003/88 2. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka laiks, kuru darba ņēmējs, kurš nav piesaistīts noteiktai darba vietai, bet kuram katru dienu ir jāpārvietojas no savas dzīvesvietas līdz darba devēja klientu atrašanās vietai, kas katru dienu mainās, un jāatgriežas no atšķirīgu klientu atrašanās vietām (atbilstoši maršrutam vai sarakstam, kuru uzņēmums sagatavo iepriekšējā dienā), kas atrodas šaurākā vai plašākā ģeogrāfiskajā teritorijā, pavada, pārvietojoties darba laika sākumā un beigās, pamatlietas apstākļos ir uzskatāms par “darba laiku” atbilstoši šī jēdziena definīcijai, kas sniegta [šīs] direktīvas 2. pantā, vai, gluži pretēji, tas ir uzskatāms par “atpūtas laiku”?”

21

Uzdodot šo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vēlas uzzināt, vai Direktīvas 2003/88 2. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tādos apstākļos kā pamatlietā, kuros darba ņēmējiem nav noteiktas vai pastāvīgas darba vietas, par “darba laiku” šīs tiesību normas izpratnē ir uzskatāms šo darba ņēmēju pārvietošanās starp dzīvesvietu un klientiem laiks.

22

Ievadam ir jānorāda, ka, ņemot vērā, ka minētās direktīvas 1.–8. panta redakcija būtībā ir identiska Padomes 1993. gada 23. novembra Direktīvas 93/104/EK par dažiem darba laika organizācijas aspektiem (OV L 307, 18. lpp.), kurā grozījumi ir izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 22. jūnija Direktīvu 2000/34/EK (OV L 195, 41. lpp.), 1.–8. panta redakcijai, pēdējo minēto pantu Tiesas veiktā interpretācija ir pilnībā attiecināma uz minētajiem Direktīvas 2003/88 pantiem (šajā ziņā skat. spriedumu Fuß, C‑429/09, EU:C:2010:717, 32. punkts, kā arī rīkojumu Grigore, C‑258/10, EU:C:2011:122, 39. punkts).

23

Turklāt vispirms ir jākonstatē, ka pēdējās minētās direktīvas mērķis ir noteikt minimālās prasības, lai uzlabotu darba ņēmēju dzīves un darba apstākļus, tuvinot valstu tiesisko regulējumu, tai skaitā attiecībā uz darba laika ilgumu. Šīs darba laika organizēšanas jomas saskaņošanas Eiropas Savienības līmenī mērķis ir nodrošināt labāku darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzību, piešķirot viņiem minimālo – konkrēti ikdienas un iknedēļas – atpūtas laiku, kā arī atbilstīgus pārtraukumus un paredzot maksimālo vidējo darba ilgumu nedēļā – 48 stundas, kas ir maksimālā robeža, attiecībā uz kuru ir tieši precizēts, ka tajās ir ietvertas virsstundas (skat. spriedumus BECTU, C‑173/99, EU:C:2001:356, 37. un 38. punkts; Jaeger, C‑151/02, EU:C:2003:437, 46. punkts, kā arī rīkojumu Grigore, C‑258/10, EU:C:2011:122, 40. punkts).

24

Dažādie noteikumi, kas minētajā direktīvā paredzēti attiecībā uz maksimālo darba laiku un minimālajiem atpūtas laikiem, veido īpaši nozīmīgus Savienības sociālo tiesību noteikumus, kurus kā minimālu normu, kas vajadzīga drošības un veselības aizsardzības nodrošināšanai, ir tiesības baudīt katram darba ņēmējam (spriedums Dellas u.c., C‑14/04, EU:C:2005:728, 49. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī rīkojums Grigore, C‑258/10, EU:C:2011:122, 41. punkts).

25

Vēl attiecībā uz jēdzienu “darba laiks” Direktīvas 2003/88 izpratnē ir jāatgādina, ka Tiesa ir vairākkārt spriedusi, ka minētais jēdziens šajā direktīvā ir definēts kā viss laikposms, kurā darba ņēmējs ir darbā, ir darba devēja rīcībā un veic savu darbu vai pilda pienākumus saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem un/vai praksi, un ka pats jēdziens ir saprotams kā pretstats atpūtas laikam, tā ka abi jēdzieni ir savstarpēji izslēdzoši (spriedumi Jaeger, C‑151/02, EU:C:2003:437, 48. punkts; Dellas u.c., C‑14/04, EU:C:2005:728, 42. punkts, kā arī rīkojumi Vorel, C‑437/05, EU:C:2007:23, 24. punkts, un Grigore, C‑258/10, EU:C:2011:122, 42. punkts).

26

Šajā kontekstā ir jākonstatē, ka minētajā direktīvā nav paredzēta starpkategorija starp darba laiku un atpūtas laiku (šajā ziņā skat. spriedumu Dellas u.c., C‑14/04, EU:C:2005:728, 43. punkts, kā arī rīkojumus Vorel, C‑437/05, EU:C:2007:23, 25. punkts, un Grigore, C‑258/10, EU:C:2011:122, 43. punkts).

27

Šajā ziņā no Tiesas judikatūras izriet, ka jēdzieni “darba laiks” un “atpūtas laiks” Direktīvas 2003/88 izpratnē ir Savienības tiesību jēdzieni, kas jādefinē saskaņā ar objektīvām īpašībām, pamatojoties uz šīs direktīvas, kura ir vērsta uz to, lai noteiktu darba ņēmēju dzīves un darba apstākļu uzlabošanas minimālās prasības, sistēmu un mērķi. Faktiski tikai ar šādu autonomu interpretāciju var tikt nodrošināti šīs direktīvas pilnīgs iedarbīgums un minēto jēdzienu vienveidīga piemērošana visās dalībvalstīs (skat. spriedumu Dellas u.c., C‑14/04, EU:C:2005:728, 44. punkts, kā arī rīkojumus Vorel, C‑437/05, EU:C:2007:23, 26. punkts, un Grigore, C‑258/10, EU:C:2011:122, 44. punkts).

28

Visbeidzot, ir jāatgādina, ka šīs direktīvas 2. pants nav iekļauts to šīs direktīvas tiesību normu skaitā, no kurām ir atļauts paredzēt atkāpes (skat. rīkojumu Grigore, C‑258/10, EU:C:2011:122, 45. punkts).

29

Lai atbildētu uz uzdoto prejudiciālo jautājumu, tādējādi ir jāpārbauda, vai tādā situācijā, kāda ir pamatlietā, šī sprieduma 25. punktā minētie elementi, kas veido jēdzienu “darba laiks”, pastāv vai nepastāv pārvietošanās starp dzīvesvietu un klientiem laika gaitā, un tātad, vai šis laiks ir uzskatāms par darba laiku vai atpūtas laiku.

30

Attiecībā uz pirmo elementu, kas veido jēdzienu “darba laiks” Direktīvas 2003/88 2. panta 1. punkta izpratnē un atbilstoši kuram darba ņēmējam ir jāveic savs darbs vai jāpilda pienākumi, ir jānorāda, ka nav apstrīdēts, ka pirms Tyco lēmuma slēgt reģionālos birojus šis darba devējs par darba laiku ir uzskatījis laiku, ko tā darba ņēmēji pavadīja, pārvietojoties starp reģionālajiem birojiem un to pirmā un pēdējā klienta atrašanās vietām, bet [par darba laiku] nav uzskatījis laiku, ko viņi pavadīja, pārvietojoties starp savu dzīvesvietu un reģionālajiem birojiem dienas sākumā un beigās. Turklāt ir noteikts, ka pirms šī lēmuma pamatlietā aplūkojamajiem darba ņēmējiem ik dienu bija jāierodas šajos birojos, lai paņemtu Tyco viņu rīcībā nodotos transportlīdzekļus un uzsāktu savu darba dienu. Šie darba ņēmēji tāpat noslēdza savu darba dienu šajos birojos.

31

Tyco apstrīd, ka pamatlietā aplūkojamo darba ņēmēju pārvietošanās starp dzīvesvietu un klientiem laiks varētu tikt uzskatīts par darba laiku minētās tiesību normas izpratnē, argumentējot, ka, pat ja šiem darba ņēmējiem ir jāveic noteikts maršruts, lai ierastos pie tās noteiktajiem klientiem, minēto darba ņēmēju darba un pienākumu mērķis esot drošības sistēmu uzstādīšanas un apkopes pakalpojumu sniegšana šiem klientiem. Tātad pārvietošanās starp dzīvesvietu un klientiem laikā šie darba ņēmēji nepildot savu darbu vai savus pienākumus.

32

Šim argumentam nevar piekrist. Kā ģenerāladvokāts ir norādījis savu secinājumu 38. punktā, darba ņēmēju, kas veic tādu darbu, kāds tiek aplūkots pamatlietā, pārvietošanās, lai ierastos pie sava darba devēja noteiktajiem klientiem, ir nepieciešams līdzeklis, lai šie darba ņēmēji varētu sniegt savus tehniskos pakalpojumus šiem klientiem. Šīs pārvietošanās neņemšana vērā novestu pie tā, ka tāds darba devējs kā Tyco varētu apgalvot, ka jēdziens “darba laiks” Direktīvas 2003/88 2. panta 1. punkta izpratnē attiecas tikai uz laiku, kas ir pavadīts, uzstādot un apkopjot drošības sistēmas, kā rezultātā šis jēdziens tiktu sagrozīts un darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzības mērķis tiktu negatīvi ietekmēts.

33

Fakts, ka attiecīgo darba ņēmēju pārvietošanos darba dienas sākumā un beigās pie klientiem vai no tiem Tyco pirms reģionālo biroju slēgšanas ir uzskatījusi par darba laiku, turklāt parāda, ka uzdevums, kas ietver transportlīdzekļa vadīšanu no reģionālā biroja līdz pirmajam klientam un no pēdējā klienta līdz šim reģionālajam birojam, iepriekš ir bijis šo darba ņēmēju darba un pienākumu daļa. Šīs pārvietošanās raksturs pēc reģionālo biroju slēgšanas nav mainījies. Ir ticis grozīts vienīgi minētās pārvietošanās sākumpunkts.

34

Šajos apstākļos darba ņēmēji, kas ir tādā situācijā, kāda tiek aplūkota pamatlietā, ir uzskatāmi par tādiem, kas pārvietošanās starp dzīvesvietu un klientiem laikā veic savu darbu vai pilda pienākumus.

35

Attiecībā uz otro elementu, kas veido jēdzienu “darba laiks” Direktīvas 2003/88 2. panta 1. punkta izpratnē, saskaņā ar kuru darba ņēmējam šajā laikā ir jābūt darba devēja rīcībā, ir jāatgādina, ka noteicošais faktors ir fakts, ka darba ņēmējs ir spiests fiziski atrasties darba devēja noteiktajā vietā un būt pieejams darba devējam, lai vajadzības gadījumā varētu uzreiz sniegt attiecīgos pakalpojumus (šajā ziņā skat. spriedumu Dellas u.c., C‑14/04, EU:C:2005:728, 48. punkts, kā arī rīkojumus Vorel, C‑437/05, EU:C:2007:23, 28. punkts, un Grigore, C‑258/10, EU:C:2011:122, 63. punkts).

36

Tātad, lai darba ņēmējs varētu tikt uzskatīts par tādu, kas ir tā darba devēja rīcībā, šim darba ņēmējam ir jābūt nostādītam situācijā, kurā viņam juridiski ir pienākums ievērot sava darba devēja instrukcijas un strādāt tā labā.

37

Turpretim no Tiesas judikatūras izriet, ka darba ņēmēju iespēja izmantot savu laiku bez ievērojamiem ierobežojumiem un nodoties savām interesēm ir apstāklis, kas parāda, ka aplūkojamais laikposms nav uzskatāms par darba laiku Direktīvas 2003/88 izpratnē (šajā ziņā skat. spriedumu Simap, C‑303/98, EU:C:2000:528, 50. punkts).

38

Šajā lietā no Tyco tiesas sēdē sniegtajiem precizējumiem izriet, ka tā nosaka klientu sarakstu un secību, kas pamatlietā aplūkojamajiem darba ņēmējiem ir jāievēro, kā arī tikšanās ar šiem klientiem laiku. Tāpat tā ir norādījusi, ka, neraugoties uz to, ka katram no darba ņēmējiem ir izsniegts mobilais tālrunis, kurā tie iepriekšējā dienā pirms darba dienas saņem savu maršrutu, šiem darba ņēmējiem neesot pienākuma turēt šo telefonu ieslēgtu pārvietošanās starp dzīvesvietu un klientiem laikā. Tātad, tā kā Tyco nenosakot maršrutu saistībā ar šiem klientu apmeklējumiem, attiecīgie darba ņēmēji esot brīvi ierasties pie tiem atbilstoši pašu izvēlētam maršrutam, kas nozīmējot, ka viņi var organizēt savu pārvietošanās laiku pēc savas vēlēšanās.

39

Šajā ziņā ir jākonstatē, ka pārvietošanās starp dzīvesvietu un klientiem laikā darba ņēmējiem, kas ir tādā situācijā, kāda tiek aplūkota pamatlietā, ir noteikta brīvība, kura viņiem nav pieejama, veicot pienākumus klienta atrašanās vietā, ciktāl viņi ierodas pie noteiktā klienta viņu darba devēja saskaņotajā laikā. Tomēr no Tiesas rīcībā esošajiem lietas apstākļiem izriet, ka šī brīvība ir pastāvējusi jau pirms reģionālo biroju slēgšanas, kad pārvietošanās laiks, sākot no ierašanās reģionālajos birojos brīža, tika uzskaitīts kā darba laiks, un vienīgais aspekts, kas ir mainījies, ir maršruta, lai ierastos pie šī klienta, sākumpunkts. Šāda izmaiņa neietekmē šiem darba ņēmējiem uzliktās saistības ievērot sava darba devēja norādījumus tiesisko raksturu. Šīs pārvietošanās laikā darba ņēmēji ir pakļauti sava darba devēja norādījumiem, kurš var mainīt klientu secību vai atcelt vai pievienot tikšanos. Katrā ziņā ir jānorāda, ka nepieciešamajā pārvietošanās laikā, kurš visbiežāk nevar tikt saīsināts, minētajiem darba ņēmējiem nav iespējas brīvi rīkoties ar savu laiku un nodoties savām interesēm, no kā izriet, ka viņi tātad ir savu darba devēju rīcībā.

40

Tyco un Spānijas un Apvienotās Karalistes valdības ir paudušas bažas, ka dienas sākumā un beigās šādi darba ņēmēji nodarbosies ar savu personīgo lietu kārtošanu. Tomēr šādas bažas nevar ietekmēt brauciena laika juridisko kvalifikāciju. Tādā situācijā, kāda pastāv pamatlietā, darba devējam ir jāievieš nepieciešamie kontroles līdzekļi, lai izvairītos no iespējamiem ļaunprātīgas izmantošanas gadījumiem.

41

Pirmkārt, pirms reģionālo biroju slēgšanas jau ir pastāvējusi iespēja nodarboties ar šādu lietu kārtošanu darba dienas sākumā un beigās, veicot braucienus starp klientu atrašanās vietām un reģionālajiem birojiem. Otrkārt, kā izriet no Direktīvas 2003/88 preambulas 4. apsvēruma, šīs direktīvas mērķis nedrīkstētu tikt pakārtots ekonomiskiem apsvērumiem. Turklāt Tiesas sēdē Tyco ir norādījusi, ka kredītkaršu, ko tā ir izsniegusi saviem darba ņēmējiem, lietošana esot ierobežota ar samaksu par šo darba ņēmēju rīcībā nodoto transportlīdzekļu degvielu, kas ir paredzēta dienesta izmantošanai. Tātad Tyco rīcībā citu līdzekļu starpā ir līdzeklis, lai kontrolētu viņu pārvietošanos.

42

Turklāt, lai gan šāda kontrole uzņēmumam, kas ir Tyco situācijā, varētu radīt papildu slogu, ir jāatgādina, ka šis slogs ir tā lēmuma slēgt reģionālos birojus radītās sekas. Turpretim, ja šī lēmuma rezultātā šis slogs tiktu pilnībā uzlikts Tyco darba ņēmējiem, tas būtu pretrunā minētajā direktīvā paredzētajam darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzības mērķim.

43

Attiecībā uz trešo jēdziena “darba laiks” elementu Direktīvas 2003/88 2. panta 1. punkta izpratnē, saskaņā ar kuru darba ņēmējam attiecīgajā laikposmā ir jābūt darbā, ir jānorāda, kā izriet no šī sprieduma 34. punkta, ka, ja darba ņēmējs, kuram vairs nav noteiktas darba vietas, pārvietošanās laikā, ko viņš veic, braucot pie klienta vai pēc klienta apmeklējuma, īsteno savus pienākumus, šī brauciena laikā šis darba ņēmējs tāpat ir uzskatāms par tādu, kas atrodas darbā. Kā ģenerāladvokāts ir norādījis savu secinājumu 48. punktā, ja pārvietošanās ir darba ņēmēja, kuram nav noteiktas vai pastāvīgas darba vietas, statusa neatņemama sastāvdaļa, šādu darba ņēmēju darba vieta nevar tikt reducēta tikai līdz šo darba ņēmēju fiziskās darbības vietām pie sava darba devēja klientiem.

44

Šo konstatējumu neietekmē apstāklis, ka tādā situācijā, kāda tiek aplūkota pamatlietā, darba ņēmēji šādus braucienus uzsāk un pabeidz savā dzīvesvietā, jo šis apstāklis tieši izriet no viņu darba devēja lēmuma slēgt reģionālos birojus, nevis no šo darba ņēmēju gribas. Tā kā šie pēdējie minētie ir zaudējuši iespēju brīvi noteikt attālumu no savas dzīvesvietas līdz pastāvīgai savas darba dienas sākuma un beigu vietai, viņiem nevar tikt likts uzņemties sava darba devēja lēmuma slēgt šos birojus sekas.

45

Šāds rezultāts būtu arī pretrunā Direktīvā 2003/88 paredzētajam darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzības mērķim, kurā iekļaujas nepieciešamība nodrošināt darba ņēmējiem minimālus atpūtas laikus. Šai direktīvai pretrunā būtu tas, ka darba ņēmēju, kuriem nav noteiktas vai pastāvīgas darba vietas, atpūtas laiks tiktu samazināts, no jēdziena “darba laiks” minētās direktīvas 2. panta 1. punkta izpratnē izslēdzot viņu pārvietošanās starp dzīvesvietu un klientiem laiku.

46

No iepriekš minētā izriet, ka, ja darba ņēmēji, kas ir tādos apstākļos, kādi tiek aplūkoti pamatlietā, dienesta transportlīdzekli izmanto, lai no savas dzīvesvietas ierastos pie sava darba devēja noteikta klienta vai lai atgrieztos savā dzīvesvietā no šāda klienta atrašanās vietas, un lai savas darba dienas laikā no viena klienta atrašanās vietas ierastos pie cita klienta, šīs pārvietošanās laikā šie darba ņēmēji ir uzskatāmi par tādiem, kas atrodas “darbā” šīs direktīvas 2. panta 1. punkta izpratnē.

47

Ar Apvienotās Karalistes valdības argumentu, ka šis secinājums izraisītu neizbēgamu izmaksu pieaugumu, it īpaši Tyco, šis secinājums nevar tikt apstrīdēts. Šajā ziņā pietiek norādīt, ka, pat ja īpašajos pamatlietas apstākļos pārvietošanās laiks ir uzskatāms par darba laiku, Tyco joprojām var brīvi noteikt pārvietošanās starp dzīvesvietu un klientiem laika atalgojumu.

48

Ir jāatgādina, ka no Tiesas judikatūras izriet, ka, izņemot īpašo Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punktā paredzēto gadījumu apmaksāta ikgadēja atvaļinājuma jomā, tajā ir regulēti vienīgi noteikti darba laika organizācijas aspekti, tā ka šī direktīva principā nav piemērojama darba ņēmēju atalgojumam (skat. spriedumu Dellas u.c., C‑14/04, EU:C:2005:728, 38. punkts, kā arī rīkojumus Vorel, C‑437/05, EU:C:2007:23, 32. punkts, un Grigore, C‑258/10, EU:C:2011:122, 81. un 83. punkts).

49

Tātad tādā situācijā, kāda tiek aplūkota pamatlietā, darba ņēmēju atalgojuma kārtībai ir piemērojama nevis minētā direktīva, bet atbilstošās valsts tiesību normas.

50

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdoto prejudiciālo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2003/88 2. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tādos apstākļos kā pamatlietā, kuros darba ņēmējiem nav noteiktas vai pastāvīgas darba vietas, par “darba laiku” šīs tiesību normas izpratnē ir uzskatāms pārvietošanās laiks, ko šie darba ņēmēji pavada, ikdienā pārvietojoties starp savu dzīvesvietu un sava darba devēja noteiktā pirmā un pēdējā klienta atrašanās vietām.

51

Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 4. novembra Direktīvas 2003/88/EK par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem 2. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tādos apstākļos kā pamatlietā, kuros darba ņēmējiem nav noteiktas vai pastāvīgas darba vietas, par “darba laiku” šīs tiesību normas izpratnē ir uzskatāms pārvietošanās laiks, ko šie darba ņēmēji pavada, ikdienā pārvietojoties starp savu dzīvesvietu un sava darba devēja noteiktā pirmā un pēdējā klienta atrašanās vietām.