1.

“Kärnten is lei ans.”

2.

Šis izteiciens, kurā Austrijas federālās zemes Karintijas iedzīvotāji vietējā dialektā pauž savu lepnumu par to, ka pastāv tikai viena Karintija, ja to saprot burtiski, iztirzājamajā lietā neatbilst patiesībai. Pamatojoties uz vietējo regulējumu, skursteņslauķu profesionālās darbības ziņā Karintijas teritorija ir sadalīta vairākās t.s. “skursteņslauķu darbības teritorijās”. Skursteņslauķi principā drīkst piedāvāt savus pakalpojumus tikai tajā skursteņslauķu darbības teritorijā, kuras rezidenti tie ir, kas neapmierina G. Hiebler, skursteņslauķi no Mosburgas, Karintijas, kurš vēlas piedāvāt pakalpojumus ārpus savas skursteņslauķa darbības teritorijas.

3.

Šajā lietā Tiesai tiek lūgts izvērtēt, vai G. Hiebler situāciju regulējošās valsts tiesību normas atbilst Direktīvai 2006/123/EK ( 2 ), dēvētai arī par Pakalpojumu direktīvu. Mans izvērtējums liek man secināt, ka tas tā nav.

4.

Direktīvas 2006/123 2. pantā “Piemērošanas joma” ir noteikts:

“1.   Šo direktīvu piemēro pakalpojumiem, ko sniedz pakalpojumu sniedzēji, kuri veic uzņēmējdarbību kādā dalībvalstī.

2.   Šo direktīvu nepiemēro šādām darbībām:

[..]

[..].”

5.

Direktīvas 10. panta nosaukums ir “Nosacījumi atļaujas piešķiršanai”. Tā ceturtais punkts ir formulēts šādi:

“Atļauja pakalpojumu sniedzējam dod tiesības piekļūt pakalpojumu darbībai vai to veikt visā attiecīgās valsts teritorijā, tostarp izveidojot pārstāvniecības, meitasuzņēmumus, filiāles vai birojus, izņemot gadījumus, kad atļaujas prasības piemērošana katram atsevišķam uzņēmumam vai atļaujas ierobežojums uz atsevišķu teritorijas daļu ir objektīvi pamatots ar sevišķi svarīgu iemeslu saistībā ar sabiedrības interesēm.”

6.

14. pantā “Neatļautās prasības” ir noteikts:

“Dalībvalstis nedrīkst noteikt, ka piekļuve pakalpojumu darbībai vai tās veikšana attiecīgās dalībvalsts teritorijā ir atkarīga no kāda turpmāk norādītā faktora:

[..].”

7.

Direktīvas 2006/123 15. pantā “Novērtējamas prasības” ir paredzēts:

“1.   Dalībvalstis pārbauda, vai saskaņā ar to tiesību sistēmu tiek piemērota kāda no 2. punktā minētajām prasībām, un nodrošina, ka visas šādas prasības atbilst 3. punktā paredzētajiem nosacījumiem. Dalībvalstis pielāgo savus normatīvos vai administratīvos aktus tā, lai tie atbilstu šiem nosacījumiem.

2.   Dalībvalstis pārbauda, vai to tiesību sistēmā kā nosacījums, lai atļautu piekļuvi pakalpojumu darbībai vai tās veikšanu, ir paredzēta atbilstība jebkurai no šādām nediskriminējošām prasībām:

[..]

3.   Dalībvalstis pārbauda, vai 2. punktā minētās prasības atbilst šādiem nosacījumiem:

4.   Šā panta 1., 2. un 3. punkts attiecas uz tiesību aktiem vispārējas ekonomiskas nozīmes pakalpojumu jomā vienīgi tiktāl, ciktāl šo punktu piemērošana juridiski vai faktiski nekavē veikt tiem uzticēto uzdevumu.

[..]”

8.

Saskaņā ar Austrijas Gewerbeordnung (Amatniecības, tirdzniecības un ražošanas profesiju regulējums) 120. pantu dūmvadu un atgāzu vadu, dūmu un atgāzu kanālu, kā arī ar to saistītu pavardu tīrīšanai, slaucīšanai un pārbaudei ir nepieciešama darbības veikšanas atļauja skursteņslauķa amatam. Ciktāl ar Austrijas federālo zemju tiesību normām skursteņslauķiem ir uzlikti pienākumi veikt “pārvaldes un policejisku” darbību, it īpaši ugunsdrošības policijas, būvniecības policijas vai salīdzināmu darbību, viņi īsteno publiskās funkcijas un šim nolūkam viņiem ir jābūt reģistrētiem Austrijā.

9.

Austrijas Gewerbeordnung 123. pantā ir noteikts:

10.

Atbilstoši Austrijas Gewerbeordnung 124. pantam:

“Slaucīšanas objektam piesaistītā skursteņslauķa maiņas gadījumā līdz tam brīdim piesaistītais skursteņslauķis nekavējoties nodod nākotnē piesaistītajam skursteņslauķim, pašvaldībai un slaucīšanas objekta īpašniekam rakstveida ziņojumu par pēdējo veikto tīrīšanu un par slaucīšanas objekta stāvokli. [..] Maiņa, izvēloties citu skursteņslauķa darbības teritoriju, ir iespējama tad, ja attiecīgajā darbības teritorijā ir ne vairāk kā divi skursteņslauķi.”

11.

Austrijas Gewerbeordnung 125. panta 1. punktā ir paredzēts, ka:

“Landeshauptmann ar rīkojumu nosaka arī maksimālos tarifus. Šajā ziņā ir jāņem vērā uzņēmumu spēja sniegt pakalpojumus un pakalpojumu saņēmēju intereses.”

12.

Austrijas federālo zemju tiesību normas ietver regulējumu attiecībā uz dedzināšanas iekārtu īpašnieku pienākumu regulāri tīrīt dūmvadus, izmantojot skursteņslauķa pakalpojumus (“slaucīšanas pienākums“). Tajās tāpat ir paredzēts, ka skursteņslauķi pārņem arī ugunsdrošības policijas uzdevumus. Karintijas federālajā zemē tajos ir iekļautas, piemēram, regulāras pārbaudes saskaņā ar Kärntner Gefahrenpolizei- und Feuerpolizeiordnung (Karintijas Risku policijas un Ugunsdrošības policijas noteikumi).

13.

Pamatojoties uz šo noteikumu 26. punktu,

14.

Minēto noteikumu 27. punktā ir noteikts, ka:

[..]

15.

Pamatlietas dalībnieki ir skursteņslauķi Karintijas federālajā zemē Austrijā. Starp viņiem pastāv strīds par to, vai G. Hiebler drīkst veikt darbību ārpus teritorijas, uz kuru attiecas viņa profesionālās darbības atļauja.

16.

Saskaņā ar iepriekš minētajām tiesību normām G. Hiebler saņēma profesionālās darbības atļauju, kas bija ierobežota ar “skursteņslauķa darbības teritoriju A”. Viņam tika atļauts veikt darbību arī citā darbības teritorijā (“skursteņslauķa darbības teritorija B”), jo tajā darbības veikšanas vieta bija reģistrēta ne vairāk kā diviem skursteņslauķiem. Tomēr skursteņslauķa darbības teritorija B vairs nepastāv. Ar 2011. gada 27. jūlijā spēkā stājušos jauno regulējumu tā tika apvienota ar citu skursteņslauķa darbības teritoriju, izveidojot jaunu “skursteņslauķa darbības teritoriju C”. Kopš tā laika šajā teritorijā ir četri skursteņslauķi, kādēļ G. Hiebler vairs nevar veikt savu saimniecisko darbību šajā teritorijā, jo izņēmuma gadījumi, kas ļautu viņam to veikt, – tādi kā draudošas briesmas vai valsts iestāžu dots uzdevums – neiestājas.

17.

Tomēr pēc 2011. gada 27. jūlijaG. Hiebler šajā teritorijā piesaistīja klientus, izmantojot pasta sūtījumus. Ņemot vērā šo reklāmu, 42 šajā teritorijā reģistrētā W. Schlagbauer klienti ir pārgājuši pie G. Hiebler. Tā rezultātā W. Schlagbauer neguva ienākumus.

18.

W. Schlagbauer cēla prasību Landesgericht Klagenfurt (pirmās instances tiesa, Klāgenfurte) pret G. Hiebler, pieprasot izdot rīkojumu pārkāpuma pārtraukšanai, publicēt spriedumu un piedzīt EUR 2594,65, kā arī procentus un tiesāšanās izdevumus. 2013. gada 10. martāLandesgericht Klagenfurt apmierināja prasību un nolēma, ka teritoriālie ierobežojumi atbilst Direktīvai 2006/123, jo tie ir nediskriminējoši, nepieciešami un samērīgi.

19.

G. Hiebler iesniedza apelācijas sūdzību Oberlandesgericht Graz (Grācas Apgabaltiesa), kura šo nolēmumu apstiprināja 2013. gada 6. novembrī.

20.

Oberster Gerichtshof (Augstākā tiesa), kas spriež kasācijas (“Revision”) instancē, 2014. gada 20. maija nolēmumā, ko Tiesa saņēma 2014. gada 13. jūnijā, uzdod šādus prejudiciālus jautājumus:

21.

Atsaucoties galvenokārt uz Direktīvas 2006/123 III nodaļu, Oberster Gerichtshof uzskata, ka šo gadījumu drīzāk regulē noteikumi par uzņēmējdarbības veikšanu, nevis noteikumi par pakalpojumiem. Arī man šī nostāja kā analīzes sākumpunkts šķiet pareiza, jo saskaņā ar iedibināto judikatūru pakalpojumu sniegšana no uzņēmējdarbības veikšanas ir nošķirama, pirmkārt, pamatojoties uz konkrētās darbības stabilitāti un pastāvību, pretstatot tai pagaidu darbību ( 3 ). Šajā lietā G. Hiebler apgalvo, ka viņa kā skursteņslauķa darbība būs stabila un pastāvīga.

22.

Tāpēc ir piemēroti izskatīt šo lietu brīvības veikt uzņēmējdarbību kontekstā.

23.

Turklāt šķiet, ka izskatāmajā lietā visi faktori ir saistīti ar Austriju un ar Karintijas federālo zemi. Citiem vārdiem sakot, tajā nav t.s. pārrobežu elementa Eiropas Savienības dalībvalstu starpā.

24.

Kā es apgalvoju savos secinājumos Trijber un Harmsen lietā, šāds pārrobežu elements tomēr nav vajadzīgs. Ir jāļauj piemērot Direktīvas 2006/123 III nodaļu par pakalpojumu sniedzēju brīvību veikt uzņēmējdarbību arī pilnībā iekšējās situācijās ( 4 ).

25.

No tā izriet arī, ka nav vajadzības izskatīt jautājumu par šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību un pievērsties Tiesas iedibinātajai judikatūrai, saskaņā ar kuru, neraugoties uz to, ka izskatāmajā lietā nav nekādu pārrobežu elementu, Tiesai joprojām var būt svarīgi atbildēt uz uzdoto jautājumu ( 5 ).

26.

Tāpēc uzskatu, ka uz iztirzājamo lietu attiecas Direktīvas 2006/123 III nodaļa un ka nav vajadzības pārbaudīt, vai kādi no šīs lietas elementiem sniedzas pāri Austrijas robežām.

27.

Pirmajā jautājumā iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai skursteņslauķa saimnieciskā darbība kopumā ir izslēgta no Direktīvas 2006/123 piemērošanas jomas, jo skursteņslauķi veic uzdevumus arī ugunsdrošības policijas darbības jomā. Oberster Gerichtshof īpaši atsaucas uz Direktīvas 2006/123 2. panta 2. punkta i) apakšpunktu, ar kuru ir izslēgtas darbības, kas saistītas ar valsts varas īstenošanu, kā noteikts LESD 51. pantā ( 6 ).

28.

Šis jautājums tomēr ietver pieņēmumu, ka Karintijā skursteņslauķu darbība daļēji ietver valsts varas īstenošanu.

29.

Pamatojoties uz iesniedzējtiesas lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu un tiesas sēdes laikā sniegto informāciju, rodas iespaids, ka Karintijā skursteņslauķi veic dažādu darbību klāstu. Lielākā šo darbību daļa ir privāta saimnieciskā darbība, kas nekādā ziņā nav saistīta ar valsts varas īstenošanu. Turklāt, ciktāl ar federālā līmeņa tiesību normām tiem ir uzlikti pienākumi veikt “pārvaldes un policejisku” darbību, it īpaši ugunsdrošības policijas, būvniecības policijas vai salīdzināmu darbību, viņi īsteno publiskās funkcijas ( 7 ).

30.

Vai šādas publiskās funkcijas ir saistītas ar valsts varas īstenošanu Direktīvas 2006/123 2. panta 2. punkta i) apakšpunkta un LESD 51. panta izpratnē?

31.

“Valsts varas” jēdziens LESD 51. panta redakcijā, kas ir autonoms tiesību jēdziens, jo to nosaka, vienīgi pamatojoties uz Savienības tiesībām, un katra dalībvalsts nevar to definēt atsevišķi, ir izņēmums no brīvības veikt uzņēmējdarbību pamatprincipa, kas attiecīgi ir jāinterpretē šauri. Lai arī Tiesa to nav definējusi abstrakti ( 8 ), Tiesa ir nospriedusi, ka valsts varai ir jābūt ierobežotai ar darbībām, kuras pašas par sevi ir tieši un konkrēti saistītas ar valsts varas īstenošanu ( 9 ). Piemēram, notāriem uzticētā apliecināšanas darbība, pēc Tiesas viedokļa, nav tieša un konkrēta dalība ( 10 ).

32.

Turklāt no brīvības veikt uzņēmējdarbību piemērošanas jomas nav izslēgtas valsts varas īstenošanu papildinošas vai sagatavojošas darbības ( 11 ). Tas pats attiecas uz darbībām, kuru īstenošana, lai arī tā ietver regulāru un institucionālu saziņu ar pārvaldes iestādēm vai tiesām vai pat obligātu atbalstu to darbībai, minēto iestāžu rīcības brīvību un lemšanas tiesības neskar ( 12 ), un uz noteiktām darbībām, kas neietver lemšanas tiesības ( 13 ), piespiešanas tiesības ( 14 ) vai arī piespiedu pasākumu veikšanas tiesības ( 15 ).

33.

Turklāt, kā Tiesa nesen ir nospriedusi attiecībā uz sabiedriskās kārtības izņēmumu LESD 45. panta 4. punktā, kas ir LESD 51. pantam atbilstoša tiesību norma darba ņēmēju brīvas pārvietošanās jomā, valsts varas īstenošanas prerogatīvas personai parasti ir regulāri jāīsteno un tās nedrīkst būt pārāk maza viņa veikto darbību daļa ( 16 ).

34.

Tiesas sēdē tika apgalvots, ka saskaņā ar Karintijas tiesisko regulējumu par ugunsdrošības policijas darbību atbild vietējā pašvaldība tās vadītāja (“Bürgermeister”) personā, nevis skursteņslauķis. Pašvaldības vadītājam ir jāīsteno valsts vara un jāpanāk skursteņslauķu klientu pienākumu īstenošana, veicot piespiedu pasākumus.

35.

Ņemot vērā iepriekš minēto, es šaubos par to, vai šādi ar ugunsdrošību saistītie pienākumi attiecas uz valsts varas īstenošanas jomu LESD 51. panta izpratnē, jo šķiet, ka skursteņslauķa darbība ir valsts varas īstenošanu papildinoša darbība un ka tam nav nekādas izpildu, piespiešanas vai piespiedu pasākumu veikšanas varas.

36.

Ja ne uz vienu no G. Hiebler darbībām neattiecas Direktīvas 2006/123 2. panta 2. punkta i) apakšpunkts, direktīva attiecas uz visu viņa darbību ( 17 ).

37.

Tālāk es pievērsīšos vispārējas ekonomiskas nozīmes pakalpojumu jēdzienam, kas minēts otrajā jautājumā. Pietiks, ja šobrīd teikšu, ka pat varbūtējas (visas) skursteņslauķu darbības atzīšanas par vispārējas ekonomiskas nozīmes pakalpojumu gadījumā uz tiem joprojām attiektos direktīvas piemērošanas joma. Saskaņā ar Direktīvas 2006/123 1. panta 2. punktu šī direktīva neattiecas uz tādu vispārējas ekonomiskas nozīmes pakalpojumu liberalizāciju, kurus var sniegt vienīgi publiskas vai privātas struktūras. 1. panta 3. punkta otrajā rindkopā tālāk ir teikts, ka direktīva “neietekmē dalībvalstu brīvību saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem noteikt, ko tās uzskata par vispārējas ekonomiskas nozīmes pakalpojumiem, kā šie pakalpojumi būtu jāorganizē un jāfinansē saskaņā ar noteikumiem par valsts atbalstu un kādi īpaši pienākumi būtu jānosaka šo pakalpojumu sakarā”. Tādējādi es uzskatu, ka principā uz vispārējas ekonomiskas nozīmes pakalpojumiem attiecas Direktīvas 2006/123 piemērošanas joma, kas ir apstiprināts arī direktīvas preambulas 17. apsvērumā ( 18 ). Turklāt 2. panta 2. punkta a) apakšpunktā ir uzsvērts, ka direktīvu nepiemēro vispārējas nozīmes pakalpojumiem, kas nav saimnieciski pakalpojumi, kas ir lieks uzsvērums, jo pakalpojumam saskaņā ar tā definīciju piemīt tā sniegšana par atlīdzību ( 19 ). Turklāt daži vispārējas ekonomiskas nozīmes pakalpojumi – tādi kā pakalpojumi pārvadājumu jomā ( 20 ) – ir tieši izslēgti no direktīvas piemērošanas jomas, kas a contrario nozīmē, ka tie vispārējas ekonomiskas nozīmes pakalpojumi, kas nav tieši izslēgti no direktīvas, ir ietverti tās piemērošanas jomā.

38.

Tāpēc atbildei uz pirmo jautājumu jābūt, ka tāda Karintijas federālajā zemē veicamā darbība kā skursteņslauķa pakalpojumi, tostarp darbība ugunsdrošības policijas jomā, nav saistīta ar valsts varas īstenošanu Direktīvas 2006/123 2. panta 2. punkta i) apakšpunkta un LESD 51. panta izpratnē. Uz to attiecas Direktīvas 2006/123 piemērošanas joma.

39.

Otrajā jautājumā iesniedzējtiesa jautā Tiesai, vai valsts tiesībās paredzēts regulējums, atbilstoši kuram skursteņslauķa profesionālās darbības atļauja pamatā ir ierobežota ar noteiktu skursteņslauķa darbības teritoriju, ir saderīgs ar Direktīvas 2006/123 10. panta 4. punktu un 15. panta 1. punktu, 2. punkta a) apakšpunktu un 3. punktu. Būtībā šajā jautājumā iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai uzņēmējdarbības veikšanas brīvības ierobežojums, kas izriet no kvantitatīviem vai teritoriāliem ierobežojumiem, var tikt pamatots ar sevišķi svarīgiem iemesliem saistībā ar sabiedrības interesēm.

40.

Direktīvas 2006/123 10. panta 4. punktā ir paredzēti nosacījumi, kuriem jāatbilst valsts regulējumam par atļauju piešķiršanu, savukārt direktīvas 15. panta priekšmets ir pakalpojumu sniedzējam uzlikto valsts prasību atbilstība direktīvai.

41.

Pirms pievērsties 10. panta 4. punkta un 15. panta apskatam, uzskatu par nepieciešamu pievērst Tiesas uzmanību 14. panta 1. punkta b) apakšpunktam.

42.

Kā es saprotu, Austrijas Gewerbeordnung 120. punktā ir paredzēts, ka skursteņslauķa darbības atļaujas neatšķiras faktiski veicamo darbību veidu ziņā un ka tāpēc ikvienam, kas vēlas saņemt šādu atļauju, ir jābūt reģistrētam Austrijā šādas darbības veikšanai. Valsts tiesai jāpārbauda, vai šis pieņēmums ir pareizs. Ja tomēr tas tā ir, tā ir uzskatāma par tādu diskriminējošu prasību Direktīvas 2006/123 14. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē, kuras pamatā netieši ir pilsonība, jo tā uzliek G. Hiebler uzņēmumam pienākumu būt Austrijas rezidentam. Tas būtu nelikumīgi per se, un to nebūtu iespējams jebkādi pamatot ( 21 ).

43.

Saskaņā ar Direktīvas 2006/123 10. panta 4. punktu atļaujas ierobežojumam ar atsevišķu teritorijas daļu jābūt objektīvi pamatotam ar sevišķi svarīgu iemeslu saistībā ar sabiedrības interesēm.

44.

Saistībā ar šī noteikuma iespējamo pamatojumu Austrijas valdība savos rakstveida paskaidrojumos min veselības un sabiedrības drošības aizsardzību. Acīmredzami, ņemot vērā, ka nav iespējams pievērsties ekonomiskiem apsvērumiem, “skursteņslauķu [uzņēmumu] [..] saimnieciskā eksistence” ( 22 ) noteikti nevar būt pamatojums ( 23 ).

45.

Turklāt ierobežojumam jābūt samērīgam ( 24 ). Tam vispirms ir jābūt piemērotam ( 25 ), lai nodrošinātu leģitīma mērķa sasniegšanu,

46.

Es jau šaubos par Austrijas tiesiskā regulējuma piemērotību.

47.

Ja teritoriāls ierobežojums ir piemērots tādas sabiedrības drošības formas kā ugunsdrošība nodrošināšanai, rodas jautājums, vai nebūtu piemērotāk atļaut skursteņslauķiem sniegt savus pakalpojumus citās teritorijās, jo tas nodrošinātu labāku klientu apkalpošanu.

48.

Patiesi, Tiesa ir atzinusi par samērīgiem teritoriālus ierobežojumus, kas veselības aizsardzības jomā uzlikti aptiekām un optiķiem. Blanco Pérez un Chao Gómez apvienotajās lietās Tiesa nolēma, ka tiesiskais regulējums, kurā paredzēts, ka attiecībā uz noteiktu iedzīvotāju skaitu drīkst ierīkot tikai vienu aptieku, ir samērīgs ar veselības aizsardzības mērķi ( 26 ). Ottica New Line lietā tā attiecināja savu argumentāciju arī uz optiķiem ( 27 ).

49.

Tomēr attiecībā uz skursteņslauķu darbību šī lieta no iepriekš minētajām atšķiras ar dubultā nekustīguma elementu. Tā kā skurstenis ir nekustamā īpašuma sastāvdaļa, pats par sevi saprotams, ka klienti nevar pārvietoties, turklāt arī skursteņslauķis nevar pārvietoties ārpus tam noteiktās teritorijas.

50.

Man joprojām nav skaidrs, kā šāda prasība varētu veicināt ugunsdrošību vai sabiedrības veselību. Drīzāk pretēji, es pieņemtu, ka, atļaujot skursteņslauķiem atstāt savu teritoriju, lai piedāvātu pakalpojumus, faktiski tiktu nodrošināts atbilstošs piedāvājums klientiem un tādējādi tiktu uzlabota ugunsdrošība un veicināta sabiedrības veselība.

51.

Turklāt teritoriāls ierobežojums nepārprotami pārsniedz ugunsdrošības mērķa sasniegšanai nepieciešamo, kā to parāda Austrijas federālās zemes Zalcburgas piemērs, uz kuru tieši atsaucas Oberster Gerichtshof.

52.

Līdz ar to teritoriāls ierobežojums ir direktīvas 10. panta 4. punkta pārkāpums.

53.

Ievadam es vēlos pateikt acīmredzamo, ka, lai arī šis noteikums ir adresēts dalībvalstīm novērtēšanas pienākuma veidā, tas ir tieši piemērojams un G. Hiebler var to izmantot pret Austrijas iestādēm.

54.

Pamatojoties uz 15. panta 3. punktu, teritoriālam ierobežojumam Direktīvas 2006/123 15. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē ir jābūt nediskriminējošam, pamatotam ar sevišķi svarīgu iemeslu saistībā ar sabiedrības interesēm ( 28 ) un samērīgam.

55.

Iepriekš veiktā 10. panta 4. punkta analīze attiecībā uz ierobežojuma pamatojumu tiek piemērota mutatis mutandis, un šī iemesla dēļ ar Austrijas tiesisko regulējumu tiek pārkāpts arī 15. panta 3. punkts.

56.

Pēc šī novērtējuma veikšanas es joprojām uzskatu par piemērotu izskatīt direktīvas 15. panta 4. punktu, lai arī iesniedzējtiesa vai kāda no pusēm to nav lūgusi savos rakstveida apsvērumos ( 29 ).

57.

Pamatojoties uz šo cirkulāro ( 30 ) tiesību normu, direktīvas 15. panta 1.–3. punkts “attiecas uz tiesību aktiem vispārējas ekonomiskas nozīmes pakalpojumu jomā vienīgi tiktāl, ciktāl šo punktu piemērošana juridiski vai faktiski nekavē veikt tiem uzticēto uzdevumu”.

58.

Es vēlētos virzīties tālāk divos posmos – vispirms precizēt vispārējas ekonomiskas nozīmes pakalpojumu jēdzienu un pēc tam pārbaudīt 15. panta 4. punkta jēgu.

59.

Tiesa jau vairākkārt ir interpretējusi izteicienu “vispārējas ekonomiskas nozīmes pakalpojumi”, kas izcēlies no primārajām tiesībām (LESD 106. panta 2. punkts) ( 31 ), lai gan tas nav ticis definēts abstrakti.

60.

Kā jau minēts iepriekš, iesniedzējtiesa savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nemin iespēju, ka skursteņslauķa darbība varētu būt vispārējas ekonomiskas nozīmes pakalpojums. Tomēr es uzskatu par piemērotu izpētīt šo iespēju, lai sniegtu iesniedzējtiesai maksimālus norādījumus par to, kā izspriest izskatāmo lietu Savienības tiesību kontekstā.

61.

Lai gan dalībvalstij, nosakot, ko tā uzskata par vispārējas ekonomiskas nozīmes pakalpojumu, ir plaša rīcības brīvība, tomēr tai ir jānodrošina, ka ikkatra vispārējas ekonomiskas nozīmes pakalpojuma sniegšanas uzdevums atbilst konkrētiem minimālajiem kritērijiem, kas ir vienoti visiem šādiem uzdevumiem, un jāpierāda, ka konkrētais gadījums patiesi atbilst šiem kritērijiem ( 32 ). Runa ir par publiskās varas akta esamību, ar ko attiecīgajiem uzņēmumiem tiek uzdots veikt vispārējas ekonomiskas nozīmes pakalpojuma uzdevumu, kā arī šī uzdevuma universālo un obligāto raksturu ( 33 ). Turklāt dalībvalstij ir jānorāda iemesli, kuru dēļ tā uzskata, ka attiecīgais pakalpojums tā īpašā rakstura dēļ ir jākvalificē par vispārējas ekonomiskas nozīmes pakalpojumu un jānošķir no citas ekonomiskas darbības ( 34 ).

62.

Ģenerāladvokāts D. Ruiss‑Harabo Kolomers [D. Ruiz‑Jarabo Colomer] ierosināja šādu definīciju: “pakalpojumi [tiek sniegti] nepārtraukti (turpinātība), par labu visiem lietotājiem un visā attiecīgajā teritorijā (universālums), pēc vienotiem tarifiem un ar līdzīgu kvalitāti, neizvērtējot ne īpašas situācijas, ne arī katra atsevišķa darījuma ekonomiskās rentabilitātes pakāpi (vienlīdzība)” ( 35 ). Vēl viņš papildināja šo uzskaitījumu ar pārskatāmību un pieejamību ( 36 ).

63.

Turklāt biežākais iemesls tam, lai valsts iejauktos vispārējas ekonomiskas nozīmes pakalpojuma sniegšanā, ir tirgus nepilnība ( 37 ).

64.

Pamatojoties uz valsts tiesas iesniegto informāciju un uz G. Hiebler pārstāvja tiesas sēdes laikā sniegtajiem paskaidrojumiem, es šaubos, ka skursteņslauķi veic vispārējas ekonomiskas nozīmes pakalpojumu Karintijā. Skursteņslauķiem saskaņā ar Austrijas Gewerbeordnung 123. panta 3. punktu var būt pienākums noslēgt līgumus savā skursteņslauķa darbības teritorijā. Tomēr vienota tarifa vietā ir vienkārši noteikts skursteņslauķa pakalpojumu maksas augstākais ierobežojums. Kā to, šķiet, norāda iesniedzējtiesa, teritoriālu ierobežojumu ietvaros konkurence plaukst un zeļ.

65.

Turklāt, ņemot vērā, ka ne valsts tiesa savā lūgumā sniegt prejudicālu nolēmumu, ne Austrijas valdība savos rakstveida paskaidrojumos nav ierosinājušas jautājumu par vispārējas ekonomiskas nozīmes pakalpojumu, man nav zināmi nekādi iemesli, kuru dēļ Austrija varētu uzskatīt, ka skursteņslauķa pakalpojumi, pat gadījumos, kad tie ir saistīti ar ugunsdrošības policiju, to īpašā rakstura dēļ būtu jākvalificē par vispārējas ekonomiskas nozīmes pakalpojumu un jānošķir no citas ekonomiskas darbības ( 38 ).

66.

Ņemot vērā iepriekš minēto, valsts tiesai ir jākonstatē fakti un jāpieņem nolēmums, ņemot vērā iepriekš sniegtos norādījumus. Nevar tikt izslēgts, ka, iesniedzējtiesai novērtējot faktus, tā varētu nonākt pie uzskata, ka skursteņslauķi sniedz vispārējas ekonomiskas nozīmes pakalpojumu.

67.

Kā tādā gadījumā būtu jāsaprot Direktīvas 2006/123 15. panta 4. punkta noteikumi?

68.

Pirmkārt, zināmu skaidrību sniedz direktīvas preambulas 72. apsvērums, saskaņā ar kuru “šim procesam nevajadzētu ietekmēt prasības, kas vajadzīgas šādu uzdevumu veikšanai, tomēr vienlaikus vajadzētu izskatīt nepamatotus ierobežojumus brīvībai veikt uzņēmējdarbību”.

69.

Otrkārt, Komisijas “Pakalpojumu direktīvas ieviešanas rokasgrāmatā” ( 39 ), kas nav saistoša, bet tomēr informatīva ( 40 ), ir izgaismots šis jautājums, tās 10.2.4. punktā minot, ka “tas nozīmē, ka dalībvalstīm jāpārskata prasības vispārējas ekonomiskas nozīmes pakalpojumu jomā, bet tās var saglabāt tās prasības, kuras ir samērīgas un nepieciešamas pakalpojumu sniedzējam uzticētā īpašā uzdevuma izpildei. Šī novērtēšana jāveic saskaņā ar EK Tiesas judikatūru attiecībā uz vispārējas ekonomiskas nozīmes pakalpojumiem” ( 41 ). Minētā judikatūra ir Tiesas spriedumi Merci convenzionali Porto di Genova ( 42 ) un Corbeau ( 43 ).

70.

Tāpēc manā izpratnē direktīvas 15. panta 4. punkts nozīmē sekojošo: tas sniedz iespēju pamatot to, kas pretējā gadījumā saskaņā ar šo direktīvu būtu brīvības veikt uzņēmējdarbību pārkāpums. Ja 15. panta 1.–3. punktu izmanto dalībvalsts, to nepiemēro gadījumos, kad tā piemērošana varētu kavēt iespēju sniegt vispārīgas ekonomiskas nozīmes pakalpojumus. Dalībvalstij tas ir jāpamato. Tā kā 15. panta 4. punktā ir ietverts izņēmums no vispārējās normas, tas ir jāinterpretē šauri. Pierādīšanas pienākums ir dalībvalstij.

71.

Ņemot vērā iepriekš minēto – pat pieņemot, ka runa ir par vispārējas ekonomiskas nozīmes pakalpojumiem, kam es neticu iepriekš minēto apsvērumu dēļ, – Austrijai ir jāpierāda, ka tās tiesiskajā regulējumā ietvertie teritoriālie ierobežojumi ir nepieciešami skursteņslauķu darbības veikšanai, lai nodrošinātu šī pakalpojuma sniegšanu iedzīvotājiem.

72.

Tas atkal ir faktu novērtējums, kas jāveic iesniedzējtiesai. Tomēr, pamatojoties uz sniegto informāciju, es ļoti nopietni apšaubu, ka tas tā ir.

73.

Tāpēc es ierosinu atbildēt uz otro jautājumu tādējādi, ka: i) Direktīvas 2006/123 14. panta 1. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādus valstu tiesību aktus, saskaņā ar kuriem ikvienam, kas vēlas saņemt skursteņslauķa profesionālās darbības atļauju, ir jābūt dalībvalsts iedzīvotājam, un ii) Direktīvas 2006/123 10. panta 4. punkts, 15. panta 1. punkts, 15. panta 2. punkta a) apakšpunkts un 15. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādus valstu tiesību aktus, saskaņā ar kuriem skursteņslauķa profesionālās darbības atļauja ir ierobežota ar noteiktu skursteņslauķa darbības teritoriju.

74.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Oberster Gerichtshof (Austrija) iesniegtajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi: