—

Hotel Sava Rogaška gostinstvo, turizem in storitve, d.o.o. vārdā – I. Dobravc Tatalovič un M. Kač, odvetnika,

—

Slovēnijas valdības vārdā – A. Vran un N. Pintar Gosenca, pārstāves,

—

Čehijas Republikas valdības vārdā – M. Smolek un S. Šindelková, pārstāvji,

—

Grieķijas valdības vārdā – I. Chalkias, kā arī E. Leftheriotou un A.‑E. Vasilopoulou, pārstāvji,

—

Eiropas Komisijas vārdā – S. Grünheid, kā arī E. Manhaeve un M. Žebre, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 18. jūnija Direktīvas 2009/54/EK par dabīgo minerālūdeņu ieguvi un tirdzniecību (OV L 164, 45. lpp., un labojums – OV 2014, L 306, 8. lpp.) 8. panta 2. punktu.

2

Šis lūgums ir ticis iesniegts, izskatot strīdu starp Hotel Sava Rogaška, gostinstvo, turizem in storitve, d.o.o. (turpmāk tekstā – “HSR”) un Republika Slovenija (Slovēnijas Republika), ko pārstāv Lauksaimniecības un vides ministrija (turpmāk tekstā – “ministrija”), par pēdējās minētās atteikumu atzīt tirdzniecības nosaukumu, kuru HSR ir iecerējusi izmantot dabīgajam minerālūdenim.

3

Saskaņā ar Direktīvas 2009/54 preambulas 5., 7. un 9. apsvērumu:

[..]

[..]

4

Šīs direktīvas 1. panta 1. punktā ir noteikts, ka:

“Šī direktīva attiecas uz dalībvalstī iegūtiem pazemes ūdeņiem, ko dalībvalsts atbildīgā iestāde atzinusi par dabīgiem minerālūdeņiem saskaņā ar I pielikuma I iedaļu.”

5

Minētās direktīvas 4. pantā ir uzskaitīti apstrādes veidi, kādus drīkst piemērot dabīgam minerālūdenim, kāds tas nāk no ieguves vietas. Tādējādi tā 1. punkta a)–c) apakšpunktā ir norādīts, ka tajā minēto apstrādi var veikt tikai tiktāl, “ciktāl šī apstrāde nemaina ūdens sastāvu attiecībā uz pamatsastāvdaļām, kas nodrošina tam raksturīgās īpašības”.

6

Direktīvas 2009/54 6. pantā ir noteikts, ka katrs dabīgā minerālūdens trauks ir jāapgādā ar tādu noslēgšanas ierīci, kas izslēdz jebkuru iespēju to viltot vai piesārņot.

7

Šīs direktīvas 7. panta 2. punktā ir norādīts:

“Dabīgā minerālūdens etiķetē norāda [..] šādu obligātu informāciju:

[..].”

8

Šīs direktīvas 8. pantā ir paredzēts:

“1.   Apdzīvotās vietas, ciemata vai citas vietas nosaukumu var izmantot preču aprakstā, ja tas attiecas uz dabīgu minerālūdeni, kura ieguves avots atrodas aprakstā minētajā vietā, un ja tas nemaldina attiecībā uz ieguves avota ekspluatācijas vietu.

2.   Aizliegts dabīgu minerālūdeni no viena un tā paša ieguves avota apzīmēt ar vairāk nekā vienu preču aprakstu [tirdzniecības nosaukumu].

3.   Ja etiķetē vai uzrakstā uz traukiem, kuros dabīgo minerālūdeni tirgo, ir preču apraksts, kas atšķiras no ieguves avota nosaukuma vai tā atrašanās vietas, tad šo atrašanās vietu vai ieguves avota nosaukumu norāda ar vismaz pusotras reizes augstākiem un platākiem burtiem nekā lielākie burti attiecīgajā preču aprakstā [tirdzniecības nosaukumā].

Šā punkta pirmo daļu mutatis mutandis un tikpat stingri piemēro arī attiecībā uz ieguves avota nosaukumu vai tā atrašanās vietu, ko izmanto preču aprakstā [tirdzniecības nosaukumā] dabīgā minerālūdens reklāmai jebkurā tās formā.”

9

Direktīvas 2009/54 12. panta a) un b) apakšpunktos ir precizēts, ka Eiropas Komisija pieņem attiecīgi dabīgo minerālūdeņu sastāvdaļu koncentrācijas robežvērtības un jebkādus noteikumus attiecībā uz norādēm marķējumā par sastāvdaļām, kuras ir vērā ņemamā daudzumā.

10

Šīs direktīvas I pielikuma I iedaļā, kuras nosaukums ir “Definīcija”, ir šādi punkti:

11

Šī pielikuma II iedaļā ar nosaukumu “Definīcijas piemērošanas prasības un kritēriji” ir uzskaitītas prasības un kritēriji, kas piemērojami ģeoloģiskajai, hidroloģiskajai, fizikālajai, ķīmiskajai, fizikāli ķīmiskajai izpētei un mikrobioloģiskajām, kā arī klīniskajām un farmakoloģiskajām analīzēm, kuras atbilstoši minētā pielikuma I iedaļas 2. punkta b) apakšpunktam ir jāveic, lai novērtētu šīs I daļas 1. punktā minētā dabīgā minerālūdens raksturīgās īpašības.

12

Direktīvas 2009/54 II pielikuma, kura nosaukums ir “Dabīgā minerālūdens ieguves un tirdzniecības nosacījumi”, 2. punktā ir precizēts, ka “[dabīgā minerālūdens] ieguves iekārtas ir izveidotas tā, lai [..] saglabātu īpašības, kādas ūdenim ir ieguves vietā”.

13

Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 23. oktobra Direktīvas 2000/60/EK, ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai ūdens resursu politikas jomā (OV L 327, 1. lpp., un labojums – OV 2006, L 113, 26. lpp.), 1. pantā ir noteikts šādi:

“Šīs direktīvas mērķis ir nodrošināt iekšējo virszemes ūdeņu, pārejas ūdeņu, piekrastes ūdeņu un gruntsūdeņu aizsardzību, kas:

tādējādi palīdzot:

14

Saskaņā ar šīs direktīvas 2. pantu:

“Šajā direktīvā izmanto turpmāk minētās definīcijas:

[..]

[..].”

15

Padomes 1980. gada 15. jūlija Direktīva 80/777/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz dabisko minerālūdeņu ieguvi un realizāciju (OV L 229, 1. lpp.), kurā izdarīti grozījumi un kura tagad ir aizstāta ar Direktīvu 2009/54, Slovēnijas tiesībās tika transponēta tostarp ar Noteikumiem par dabīgajiem minerālūdeņiem, avota ūdeņiem un galda ūdeņiem (Pravilnik o naravni mineralni vodi, izvirski vodi in namizni vodi, Uradni list RS, Nr. 50/04, 75/05, 45/08; turpmāk tekstā – “Noteikumi”).

16

Šo Noteikumu 4. panta 1. punktā ir paredzēts, ka dabīgs minerālūdens ir ūdens, kurš papildus noteiktām mikrobioloģiskajām prasībām tostarp atbilst nosacījumam, ka tas atrodas pazemes ūdens slāņos vai krātuvēs, kas ir aizsargāti no jebkāda piesārņojuma, un kuru iegūst no ieguves avota, izmantojot vienu vai vairākas dabīgas vai urbtas izejas. Šo noteikumu 12. panta 4. punktā ir paredzēts, ka dabīgu minerālūdeni no viena un tā paša ieguves avota var tirgot tikai ar vienu tirdzniecības nosaukumu.

17

No Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka 2011. gada 18. jūlijāHSR iesniedza ministrijai lūgumu atzīt Slovēnijā tirdzniecības nosaukumu “ROI Roitschocrene” dabīgajam minerālūdenim, kas iegūts no izplūdes vietas RgS‑2/88.

18

Ar 2012. gada 26. februāra lēmumu ministrija noraidīja šo lūgumu, pamatojoties uz to, ka dabīgais minerālūdens no viena un tā paša ieguves avota saskaņā ar Noteikumu 12. panta 4. punktu un Direktīvas 2009/54 8. panta 2. punktu var tikt laists tirdzniecībā tikai ar vienu tirdzniecības nosaukumu un ka dabīgais minerālūdens, kas tiek iegūts no tā paša ūdens nesējslāņa, no kura tiek iegūts attiecīgais ūdens, taču no citas izplūdes vietas ar nosaukumu V‑3/66‑7, ar 2001. gada 3. jūlija lēmumu jau ir atzīts par dabīgo minerālūdeni ar tirdzniecības nosaukumu “Donat Mg” un kā tāds tiek tirgots.

19

HSR cēla prasību Upravno sodišče Republike Slovenije (Slovēnijas Republikas Administratīvā tiesa), lūdzot atcelt 2012. gada 26. februāra lēmumu un apgalvojot, pirmkārt, ka no izplūdes vietas RgS‑2/88 netiek iegūts tas pats ūdens, kas tiek iegūts no izplūdes vietas V‑3/66‑70, un, otrkārt, ka ir jānošķir jēdzieni “ieguves avots” un “ūdens nesējslānis”. Tā kā šī prasība tika noraidīta, HSR spriedumu pārsūdzēja iesniedzējtiesā, it īpaši norādot, ka Upravno sodišče Republike Slovenije ir kļūdaini interpretējusi Direktīvas 2009/54 8. panta 2. punktā ietverto jēdzienu “ieguves avots”.

20

Atgādinājusi, ka tai ir saistoši pirmajā instancē konstatētie fakti, Vrhovno sodišče (Augstākā tiesa) norāda, ka no tiem vispirms izriet, ka izplūdes vietām V‑3/66‑70 un RgS‑2/88 ir kopējs pazemes ūdens slānis vai krātuve un šajā ziņā precizē, ka jēdziens “kopējs pazemes ūdens slānis vai krātuve” nozīmē “ūdens objektu no kopēja nesējslāņa”. Turpinot tā norāda, ka ar 2001. gada 3. jūlija lēmumu ministrija atzina no izplūdes vietām RgS‑2/88 un V‑3/66‑70 iegūto ūdeni par dabīgu minerālūdeni ar tirdzniecības nosaukumu “Donat Mg”, lai gan sabiedrībai Droga Kolinska d.d., uz kuru šis lēmums attiecās, nav koncesijas no izplūdes vietas RgS‑2/88 plūstošā ūdens izmantošanai - šī koncesija pieder HSR atbilstoši vēlākam, 2008. gada 14. februārī pieņemtam lēmumam - un ka tādēļ Droga Kolinska d.d. šo ūdeni nedrīkst tirgot ar tirdzniecības nosaukumu “Donat Mg”. Visbeidzot tā atzīmē, ka dabīgais minerālūdens Donat Mg ir ietverts Slovēnijā atzīto dabīgo minerālūdeņu reģistrā, kā arī dalībvalstīs atzīto dabīgo minerālūdeņu reģistrā (OV 2013, C 95, 38. lpp.) un tā avots ir norādīts Donat avots.

21

Iesniedzējtiesa, konstatējusi, ka Tiesas judikatūras šajā jomā nav, šaubās par to, kāda interpretācija būtu piešķirama Direktīvas 2009/54 8. panta 2. punktā lietotajam jēdzienam “dabīgs minerālūdens no viena un tā paša ieguves avota”. Tā norāda, ka šajā direktīvā vairākkārt lietotais jēdziens “ieguves avots” tajā nav definēts. Ņemot vērā dažādu valodu redakciju atšķirības minētās direktīvas I pielikuma I iedaļas 1. punktā sniegtajai dabīga minerālūdens definīcijai, šo frāzi ir iespējams interpretēt dažādi. Lai arī primārais mērķis ir novērst patērētāju maldināšanu, jēdziens “no viena un tā paša ieguves avota” būtu saprotams kā “no vienas un tās pašas izplūdes vietas”, jo vienīgi tādam ūdenim, kurš izplūst no vienas un tās pašas izplūdes vietas, var būt tāds pats ķīmiskais un mikrobioloģiskais sastāvs. Tādēļ varētu arī pieņemt plašāku interpretāciju, atbilstoši kurai tas ir ūdens no vairākām iztekām, kurām ir kopējs ūdens nesējslānis Direktīvas 2000/60 2. panta 11) punkta izpratnē, proti, ūdens, kurš ietilpst vienā gruntsūdens objektā šīs pašas normas 12) punkta izpratnē.

22

Šādos apstākļos Vrhovno sodišče nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

23

Ar abiem jautājumiem, kuri jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, kā interpretējams Direktīvas 2009/54 8. panta 2. punktā ietvertais jēdziens “dabīgs minerālūdens no viena un tā paša ieguves avota”.

24

Atbilstoši šai normai ir “aizliegts dabīgu minerālūdeni no viena un tā paša ieguves avota apzīmēt [tirgot] ar vairāk nekā vienu preču aprakstu [tirdzniecības nosaukumu]”. Lai arī šīs direktīvas I pielikuma I iedaļas 1. punkta pirmajā daļā “dabīgs minerālūdens” ir definēts kā “mikrobioloģiski nekaitīgs ūdens [..], kurš atrodas pazemes ūdens slāņos vai krātuvēs un kuru iegūst no ieguves avota, izmantojot vienu vai vairākas dabīgas vai urbtas izejas”, tomēr nevienā minētās direktīvas normā nav skaidri precizēts, kas ir saprotams ar terminu “ieguves avots” vai frāzi “no viena un tā paša ieguves avota”.

25

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru tādu jēdzienu nozīme un tvērums, kuriem Savienības tiesībās nav sniegta nekāda definīcija, ir jānoskaidro saskaņā ar to ierasto nozīmi ikdienas valodā, ņemot vērā kontekstu, kādā tie tiek lietoti, un ar tiesisko regulējumu, kurā tie ietilpst, sasniedzamos mērķus (spriedumi EasyCar, C‑336/03, EU:C:2005:150, 21. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī Partena, C‑137/11, EU:C:2012:593, 56. punkts).

26

Turklāt, lai interpretētu Savienības tiesību jēdzienu, ir nepieciešams salīdzināt tā valodu redakcijas (spriedumi Cilfit u.c., 283/81, EU:C:1982:335, 18. punkts, kā arī Spānija/Padome, C‑36/98, EU:C:2001:64, 47. punkts un tajā minētā judikatūra). Atšķirību gadījumā attiecīgā tiesību norma ir jāinterpretē atkarībā no tā tiesiskā regulējuma vispārējās struktūras un mērķa, kurā šī tiesību norma ietilpst (spriedumi Bouchereau, 30/77, EU:C:1977:172, 14. punkts, kā arī Brey, C‑140/12, EU:C:2013:565, 74. punkts un tajā minētā judikatūra).

27

Šajā gadījumā nedz termina “ieguves avots” parastā nozīme, kas var ietvert gan ūdens izplūdes vietu, gan tā izcelsmi vispār, nedz Direktīvas 2009/54 8. panta 2. punkta vai tās I pielikumā ietvertās dabīgā minerālūdens definīcijas dažādu valodu redakciju salīdzinājums nekliedē iesniedzējtiesas šaubas par jēdzienam “ieguves avots” piešķiramo interpretāciju un frāzes “no viena un tā paša ieguves avota” tvērumu minētā 8. panta 2. punkta izpratnē. It īpaši, kā savu secinājumu 33. un 34. punktā būtībā norādījis ģenerāladvokāts, šīs definīcijas dažādu valodu redakciju salīdzinājums neļauj noteikt, vai šis jēdziens attiecas uz attiecīgā ūdens izcelsmi pazemē vai vietu, kur ūdens iztek virszemē.

28

Tādēļ lūgtās interpretācijas nolūkā ir jāņem vērā konteksts, kurā ietilpst Direktīvas 2009/54 8. panta 2. punkts, kā arī, plašākā nozīmē, šīs direktīvas vispārējā struktūra un mērķis.

29

Šajā ziņā, kaut arī Direktīvas 2009/54 I pielikuma I iedaļas 1. punktā minētā dabīga minerālūdens definīcija nav pietiekama, lai noskaidrotu “ieguves avota” jēdzienu, nedz arī to, kas būtu saprotams ar frāzi “no viena un tā paša ieguves avota” šīs direktīvas 8. panta 2. punkta izpratnē, tomēr no šīs definīcijas teksta ir iespējamas secināt, ka “ieguves avota” jēdziens nav pielīdzināms “pazemes ūdens slāņu vai krātuvju” jēdzienam, ciktāl šajā tekstā abi minētie jēdzieni ir skaidri nošķirti. Tādēļ, ņemot vērā šo tekstu, lai dabīgus minerālūdeņus varētu uzskatīt par iegūtiem “no viena un tā paša ieguves avota”, ir nepieciešams, lai to izcelsme būtu vienā un tajā pašā pazemes ūdens slānī vai krātuvē.

30

No šī teksta var turklāt secināt, ka “ieguves avota” jēdziens nav pielīdzināms arī “izplūdes vietas” jēdzienam, kā to piedāvā HSR, jo minētajā tekstā ir skaidri noteikts, ka ieguves avotu var izmantot ar “vienu vai vairākām dabīgām vai urbtām izejām”. No tā savukārt izriet, ka, lai konstatētu, ka attiecīgais ūdens ir dabīgs minerālūdens “no viena un tā paša ieguves avota” Direktīvas 2009/54 8. panta 2. punkta izpratnē, nav nozīmes, vai tas tiek iegūts no vienas vai vairākām izplūdes vietām.

31

Katrā ziņā, kā savu secinājumu 48. punktā norādījis arī ģenerāladvokāts, tas, ka ūdens atrodas tajā pašā pazemes ūdens slānī vai krātuvē, ir obligāts nosacījums, bet tas nav pietiekams, lai ūdeni varētu uzskatīt par vienu un to pašu dabīgo minerālūdeni Direktīvas 2009/54 8. panta 2. punkta izpratnē. Ir svarīgi norādīt, ka šī sprieduma 24. punktā atgādināto dabīga minerālūdens definīciju papildina otrā daļa, kurā ir noteikts, ka “dabīgos minerālūdeņus var skaidri atšķirt no parasta dzeramā ūdens [..] pēc to īpašībām, ko nosaka minerālsāļu saturs, mikroelementu vai citu sastāvdaļu klātbūtne, un vajadzības gadījumā arī pēc to specifiskās iedarbības, [kā arī] pēc to dabiskās tīrības, ja abas raksturīgās īpašības saglabājas neskartas, tādēļ ka minerālūdenim ir pazemes izcelsme [..]”. Tādējādi, tā kā dabīgie minerālūdeņi ir definēti arī no sastāva aspekta, ir jāatzīst, ka dabīgā minerālūdens identificēšanā noteicošā loma ir šī ūdens īpašībām.

32

Turklāt ir jāatgādina, ka Direktīvas 2009/54 8. panta 2. punktā ir paredzēts aizliegums dabīgu minerālūdeni no viena un tā paša ieguves avota tirgot ar vairāk nekā vienu tirdzniecības nosaukumu, bet arī tā 1. punktā ir noteikts, ka apdzīvotās vietas, ciemata vai citas vietas nosaukumu var izmantot tirdzniecības nosaukumā, ja tas attiecas uz dabīgu minerālūdeni, kura ieguves avots atrodas aprakstā minētajā vietā, un ja tas nemaldina attiecībā uz ieguves avota ekspluatācijas vietu. Turklāt šī panta 3. punktā ir noteikts, ka, ja etiķetē vai uzrakstā uz traukiem, kuros dabīgo minerālūdeni tirgo, ir tirdzniecības nosaukums, kas atšķiras no ieguves avota vai tā atrašanās vietas nosaukuma, tad šīs vietas vai avota nosaukumu norāda ar “vismaz pusotr[u] reiz[i] augstākiem un platākiem burtiem nekā lielākie burti attiecīgajā preču aprakstā [tirdzniecības nosaukumā]”.

33

Tādējādi ar Direktīvas 2009/54 8. pantu kopumā ir paredzēts nodrošināt, ka katrā atsevišķā gadījumā dabīgā minerālūdens ieguves avota vai tā atrašanās vietas nosaukums ļauj patērētājam, veicot pirkumu, nešaubīgi identificēt attiecīgā ūdens izcelsmi un, pateicoties šim nosaukumam vai norādei, atšķirt konkrēto dabīgo minerālūdeni no pārējiem dabīgajiem minerālūdeņiem. Tātad saskaņā ar šo pantu vai nu tirdzniecības nosaukumā ir izmantojams ieguves avota vai tā atrašanās vietas nosaukums un to var tādējādi izmantot attiecīgā ūdens identificēšanai, vai arī, kad tirdzniecības nosaukums atšķiras no minētā avota vai vietas nosaukuma, tad pēdējais minētais ir jānorāda uz etiķetes un reklāmas materiālos, izmantojot lielākus burtus par tirdzniecības nosaukumā lietotajiem. Tādējādi ar šo pantu dabīgā minerālūdens identificēšanā noteicoša loma tiek piešķirta tā ieguves avotam vai attiecīgā gadījumā tā atrašanās vietas nosaukumam.

34

Ieguves avota vai tā atrašanās vietas nosaukuma nozīmīgums dabīgā minerālūdens identificēšanā izriet arī no Direktīvas 2009/54 7. panta 2. punkta b) apakšpunkta, kurā ir noteikts, ka dabīgo minerālūdeņu etiķetēs ir obligāti jānorāda minerālūdens ieguves avota atrašanās vieta un nosaukums.

35

Tātad, ja dabīgā minerālūdens ieguves vietas nosaukumam ir noteicoša loma tā identificēšanā patērētājiem un ja attiecīgā dabīgā minerālūdens identifikācija notiek, kā konstatēts šī sprieduma 31. punktā, pamatā izmantojot tā īpašības, pamatojoties uz šīm dabīgā minerālūdens īpašībām, būtībā tiek noteikts tā ieguves avots. Tādējādi dabīgu minerālūdeņu “no viena un tā paša ieguves avota” jēdziens būtībā ir saprotams tādējādi, ka tie ir dabīgi minerālūdeņi ne tikai no viena un tā paša pazemes ūdens slāņa vai krātuves, bet turklāt ar tādām pašām īpašībām.

36

Šādu interpretāciju, pirmkārt, apliecina Direktīvas 2009/54 vispārējā struktūra. Lasot to kopsakarā, principā apstiprinās, ka tās piemērošanā primāra loma ir piešķirama dabīgā minerālūdens īpašībām.

37

Šajā ziņā it īpaši ir minams Direktīvas 2009/54 4. pants, kurā ir uzskaitītas iespējamās no avota iegūta dabīga minerālūdens apstrādes un kurā noteikts, ka šī panta 1. punkta a)–c) apakšpunktā uzskaitītā apstrāde ir pieļaujama tikai, “ciktāl [tā] nemaina ūdens sastāvu attiecībā uz pamatsastāvdaļām, kas nodrošina tam raksturīgās īpašības”, kā arī minētās direktīvas 6. pants, ar kuru, nosakot, ka katrs dabīgā minerālūdens trauks ir jāapgādā ar tādu noslēgšanas ierīci, kas izslēdz jebkuru iespēju to viltot vai piesārņot, tiek nodrošināts, lai dabīgā minerālūdens kvalitātes un sanitārās īpašības tiktu saglabātas visā tā ražošanas un tirdzniecības posmā.

38

Jāmin arī Direktīvas 2009/54 7. panta 2. punkta a) apakšpunkts, kurā noteikts, ka dabīgā minerālūdens etiķetē obligāti jāietver “ziņas par [attiecīgā ūdens] ķīmisko sastāvu, norādot raksturīgākās sastāvdaļas”, šīs direktīvas 12. panta a) un b) apakšpunkts, atbilstoši kuriem Komisija pieņem attiecīgi dabīgo minerālūdeņu sastāvdaļu koncentrācijas robežvērtības un jebkādus noteikumus attiecībā uz norādēm marķējumā par sastāvdaļām, kuras ir vērā ņemamā daudzumā, vai arī minētās direktīvas II pielikums, kura 2. punktā ir precizēts, ka dabīgā minerālūdens ieguves iekārtas ir jāizveido tā, lai “saglabātu īpašības, kādas ūdenim ir ieguves vietā”.

39

Šī sprieduma 35. punktā izklāstītā interpretācija turklāt ir vienīgais veids, kā nodrošināt Direktīvas 2009/54 mērķu sasniegšanu.

40

Šajā ziņā saskaņā ar Direktīvas 2009/54 preambulas 5. apsvērumu noteikumu par dabīgajiem minerālūdeņiem galvenajam mērķim vajadzētu būt patērētāju veselības aizsardzībai, novēršot patērētāju iespējamu maldināšanu un nodrošinot godīgu tirdzniecību. Šajā ziņā direktīvas preambulas 7. apsvērumā ir noteikts, ka ir jārūpējas par to, lai nodrošinātu, ka dabīgie minerālūdeņi tirdzniecības posmā saglabā tiem raksturīgās īpašības, un tās 9. apsvērumā ir precizēts, ka patērētāji ir obligāti jānodrošina ar informāciju par dabīgā minerālūdens analītisko sastāvu.

41

Tā kā dabīga minerālūdens tirdzniecības nosaukums, ņemot vērā šī sprieduma 29.–35. punktā paustos apsvērumus, ir noteikti saistāms ar šī ūdens īpašībām, tad, ja dabīgus minerālūdeņus ar vienu izcelsmi un identiskām īpašībām būtu iespējams tirgot ar atšķirīgiem tirdzniecības nosaukumiem, patērētāji tiktu maldināti un tiem nebūtu iespējas izdarīt informētu izvēli atkarībā no dabīgā minerālūdens īpašībām saistībā ar veselības uzturēšanu.

42

Turklāt Direktīvas 2009/54 I pielikumā ir norādīts, kādas īpašības ir izmantojamas dabīga minerālūdens identificēšanai, proti, it īpaši minerālsāļu saturs, mikroelementu vai citu sastāvdaļu klātbūtne, kā arī aspekti un kritēriji, atbilstoši kuriem minētās īpašības ir jāizvērtē; šie kritēriji ir uzskaitīti tā II daļā, no kuras tostarp izriet, ka ģeoloģiskajā un hidroloģiskajā izpētē it īpaši ir jānosaka konkrētā ieguves situācija, kā arī hidroģeoloģiskā slāņa izvietojums un ka pārējās fizikālajās, ķīmiskajās un fizikāli ķīmiskajās pārbaudēs it īpaši ir jānosaka sakarības starp apvidus tipu un ūdenī esošo neorganisko vielu tipu un veidu. Minētajā pielikumā turklāt ir arī precizēts, ka “dabīgā minerālūdens saturs, temperatūra un citi būtiski parametri ir stabili dabīgo svārstību robežās, un jo īpaši tos neietekmē iespējamās atšķirības minerālūdens plūsmas ātrumā”.

43

Šajā ziņā, lai izvērtētu minētās īpašības un interpretētu Direktīvas 2009/54 8. panta 2. punktu, nav jāatsaucas uz Direktīvā 2000/60 lietotajiem jēdzieniem “ūdens nesējslānis” un “gruntsūdens objekts”. No pēdējās minētās direktīvas 1. panta, kā arī no Tiesas judikatūras (šajā ziņā skat. spriedumus Komisija/Luksemburga, C‑32/05, EU:C:2006:749, 41. punkts, un Komisija/Vācija, C‑525/12, EU:C:2014:2202, 50. punkts) izriet, ka Direktīvas 2000/60 mērķi atšķiras no Direktīvas 2009/54 mērķiem. Proti, kamēr pirmās minētās mērķi ir būtībā saistīti ar vidi, otrā ir vērsta uz patērētāju veselības aizsardzību un to maldināšanas novēršanu, kā arī uz to, lai tiktu nodrošināts godīgums tirdzniecības darījumos. Līdz ar to Direktīvas 2000/60 normas nav piemērojamas šajā lietā lūgtās interpretācijas kontekstā (pēc analoģijas skat. spriedumu Møller, C‑585/10, EU:C:2011:847, 37. punkts).

44

Tādējādi noteikt, vai attiecīgais dabīgais minerālūdens ir “no viena un tā paša ieguves avota” Direktīvas 2009/54 8. panta 2. punkta nozīmē, var, balstoties vienīgi uz šīs pašas direktīvas normām.

45

No iepriekš izklāstītā izriet, ka, ņemot vērā Direktīvas 2009/54 I pielikumā izklāstīto dabīgā minerālūdens definīciju, šīs direktīvas kopējo struktūru, kā arī tās mērķi, uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka šīs direktīvas 8. panta 2. punktā ietvertais jēdziens “dabīgs minerālūdens no viena un tā paša ieguves avota” ir interpretējams tādējādi, ka ar to tiek apzīmēts dabīgs minerālūdens, kas iegūts no vienas vai vairākām dabīgām vai urbtām izejām un kura izcelsme ir vienā un tajā pašā pazemes ūdens slānī vai krātuvē, ja ūdenim, kas iegūts no visām šīm dabīgajām vai urbtajām izejām, ir vienādas īpašības atbilstoši minētās direktīvas I pielikumā uzskaitītajiem kritērijiem, kuras saglabājas stabilas dabīgo svārstību robežās.

46

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 18. jūnija Direktīvas 2009/54/EK par dabīgo minerālūdeņu ieguvi un tirdzniecību 8. panta 2. punktā ietvertais jēdziens “dabīgs minerālūdens no viena un tā paša ieguves avota” ir interpretējams tādējādi, ka ar to tiek apzīmēts dabīgs minerālūdens, kas iegūts no vienas vai vairākām dabīgām vai urbtām izejām un kura izcelsme ir vienā un tajā pašā pazemes ūdens slānī vai krātuvē, ja ūdenim, kas iegūts no visām šīm dabīgajām vai urbtajām izejām, ir vienādas īpašības atbilstoši šīs direktīvas I pielikumā uzskaitītajiem kritērijiem, kuras saglabājas stabilas dabīgo svārstību robežās.