1. 

Šī lieta ir saistīta ar piedāvājumu noslēgt ārvalstu valūtās izteiktus patēriņa kredītlīgumus. Šāda veida līgumu izmantošana, kas ir salīdzinoši bieži sastopama prakse atsevišķās Eiropas Savienības dalībvalstīs un ko aizņēmēji pirmšķietami varētu uzskatīt par pievilcīgu, ņemot vērā procentu likmi, kas ir zemāka par parasti piemērojamo, pēc 2000. gadu beigās notikušās starptautiskās finanšu krīzes radīja problēmas daudzām privātpersonām sakarā ar ievērojamo atsevišķu valūtu vērtības kritumu salīdzinājumā ar attiecīgo ārvalsts valūtu (it īpaši Šveices franku). Šīm privātpersonām nācās veikt tādus ikmēneša maksājumus, kas bija izteikti valsts valūtā, kuri bija ievērojami augstāki, nekā tie būtu bijuši, ja tie tiktu aprēķināti, pamatojoties uz iepriekš pastāvošo maiņas likmi, kas bija piemērojama aizdevuma izmaksas brīdī. Sekas bija tādas, ka refleksīvo seku dēļ tika būtiski ietekmētas atsevišķu dalībvalstu banku nozares ( 2 ).

2. 

Jautājumi, kurus šajā gadījumā ir uzdevusi Kúria (Ungārija), tomēr tieši neattiecas uz šīs prakses ( 3 ) saderību ar Savienības tiesībām vai uz jautājumu par to, vai patēriņa kredītlīgumu noteikumi var tikt vai ir jāatzīst par negodīgiem tikai tādēļ vien, ka tie ir izteikti citā, nevis valsts valūtā, bet gan uz to, vai un kādā mērā līguma noteikumi, kas nosaka attiecīgi aizdevuma izmaksai un aizdevuma atmaksai piemērojamos valūtas kursus, ir tādi, uz kuriem atbilstoši Direktīvas 93/13/EEK ( 4 ) 4. panta 2. punktam neattiecas to iespējami negodīgā rakstura novērtējums, jo, pirmkārt, tie attiecas uz līguma galveno priekšmetu un/vai sniegto pakalpojumu vai piegādāto preču kvalitātes/cenas attiecību un, otrkārt, tie ir formulēti vienkāršā, skaidri saprotamā valodā. Iesniedzējtiesa arī jautā Tiesai par sekām, kādas valsts tiesai, tostarp saskaņā ar Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktu, attiecīgā gadījumā ir jāizsecina no tādu līguma noteikumu esamības, kurus tā atzītu par negodīgiem.

3. 

Kaut arī uzdotajiem jautājumiem lielā mērā ir vēl nebijis raksturs, ciktāl ar tiem tiek lūgts sniegt precizējumus par Direktīvas 93/13 4. panta 2. punktā ietvertajā tā dēvētajā izslēgšanas noteikumā paredzēto jēdzienu piemērojamību, atbildē, kas tiks sniegta, noteikti ir jāņem vērā patērētāju aizsardzības jomā izstrādātajā judikatūrā paustie secinājumi. Šajā ziņā uzskatu, ka šajā lietā ir jāatrod līdzsvars starp, pirmkārt, patērētāju aizsardzības mērķi, ko ir iecerēts sasniegt ar Direktīvu 93/13, un, otrkārt, minētās direktīvas 4. panta 2. punktā paredzēto iespēju zināmā mērā saglabāt gribas autonomijas un līgumu slēgšanas brīvības principus. Konkrētāk, ir jāņem vērā nepieciešamība – ievērojot ar šo direktīvu ieviestās sistēmas ārkārtīgi kazuistisko raksturu – atstāt valsts tiesai pilnvaras izlemt, vai līguma noteikumi, kuri tai ir jāizskata, ir tādi, kuru negodīgo raksturu tā drīkst novērtēt.

4.

Direktīvas 93/13 preambulas divpadsmitajā un deviņpadsmitajā apsvērumā ir noteikts:

“tā kā tomēr valstu tiesību akti, kādi tie ir pašlaik, ļauj paredzēt tikai daļēju saskaņošanu; tā kā jo īpaši šī direktīva aptver tikai tos līguma noteikumus, par kuriem nav atsevišķas vienošanās; tā kā dalībvalstīm būtu jādod iespēja, pienācīgi ņemot vērā [EEK līgumu], piešķirt patērētājiem augstāku aizsardzības līmeni ar valsts noteikumiem, kas ir stingrāki nekā šī direktīva;

[..]

tā kā šīs direktīvas nolūkos negodīguma novērtējumam nepakļauj noteikumus, kas apraksta galveno līguma priekšmetu, ne arī piegādāto preču vai pakalpojumu kvalitātes/cenas attiecību; tā kā, galveno līguma priekšmetu un kvalitātes/cenas attiecību tomēr var ņemt vērā, novērtējot citu noteikumu godīgumu [..]”

5.

Minētās direktīvas 3. pantā ir paredzēts:

“1.   Līguma noteikumu, par kuru nebija atsevišķas apspriešanās, uzskata par negodīgu, ja, pretēji prasībai pēc godprātības, tas rada ievērojamu nelīdzsvarotību pušu tiesībās un pienākumos, kas izriet no līguma, un tas notiek par sliktu patērētājam.

[..]

3.   Pielikumā atrodas indikatīvs un nepilnīgs tādu noteikumu saraksts, ko var uzskatīt par negodīgiem.”

6.

Direktīvas 93/13 4. panta redakcija ir šāda:

“1.   Neskarot 7. pantu, līguma noteikuma negodīgumu novērtē, ņemot vērā preču vai pakalpojumu raksturu, attiecībā uz ko līgums noslēgts, un atsaucoties uz visiem apstākļiem līguma slēgšanas brīdī, kas ar to bijuši saistīti, kā arī visiem pārējiem līguma noteikumiem vai citu līgumu, no kā tas ir atkarīgs.

2.   Noteikumu negodīguma novērtējums neattiecas ne uz līguma galvenā priekšmeta definīciju, ne arī ar cenas un atlīdzības atbilstīgumu pakalpojumiem vai precēm, kas par to saņemtas, ciktāl šie noteikumi ir vienkāršā, skaidri saprotamā valodā.”

7.

Saskaņā ar šīs pašas direktīvas 6. panta 1. punktu:

“Dalībvalstis nosaka, ka negodīgi noteikumi, kas izmantoti pārdevēja vai piegādātāja ar patērētāju noslēgtā līgumā, atbilstoši savas valsts tiesību aktiem nav saistoši patērētājam un, ka līgums pie tādiem pašiem noteikumiem turpina pusēm būt saistošs, ja tas var pastāvēt bez negodīgajiem noteikumiem.”

8.

Direktīvas 93/13 pielikuma, kas attiecas uz tās 3. panta 3. punktā minētajiem noteikumiem, 1. punkta j) un l) apakšpunktā ir minēti “noteikumi, kuru mērķis vai sekas ir šādas: [..] j) ļaut pārdevējam vai piegādātājam vienpusēji grozīt līguma noteikumus bez līgumā noteikta pamatota iemesla; [..] l) [..] ļaut preču pārdevējam vai pakalpojumu piegādātājam paaugstināt savu cenu, [..] nedodot patērētājam attiecīgas tiesības anulēt līgumu, ja galīgā cena ir pārāk augsta salīdzinājumā ar cenu, par kuru bija vienošanās līguma slēgšanas brīdī”.

9.

Minētā pielikuma 2. punkta b) apakšpunktā ir minēts, ka “šā pielikuma 1. punkta j) apakšpunkts neskar noteikumus, ar kuriem finanšu pakalpojumu piegādātājs patur sev tiesības bez paziņošanas izmainīt procentu likmi, ko maksā patērētājs, vai kas jāsamaksā patērētājam, vai arī citas samaksas par finanšu pakalpojumiem lielumu, ja tam ir pamatots iemesls, ar nosacījumu, ka šim piegādātājam ir pie pirmās izdevības par to jāinformē otra līguma puse vai puses un ka tā (tās) var nekavējoties brīvi lauzt līgumu”, un d) apakšpunktā – ka “šā pielikuma 1. punkta l) apakšpunkts neskar līguma punktus par cenu indeksāciju, ja tā ir likumīga, ar nosacījumu, ka ir skaidri aprakstīts veids, kādā cenas mainās”.

10.

Ungārijas Civilkodeksa, redakcijā, kas bija piemērojama pamatlietā izvērtējamā aizdevuma līguma noslēgšanas brīdī, 209. pantā bija noteikts:

“1.   Līguma vispārīgie noteikumi, kā arī tādi ar patērētāju noslēgta līguma noteikumi, kas nav tikuši individuāli apspriesti, ir negodīgi gadījumā, ja tie, pretēji labticības un godīguma prasībām, no līguma izrietošās līdzēju tiesības un pienākumus vienpusēji un nepamatoti noteic par sliktu līdzējam, kurš nav sagatavojis šos [līguma] noteikumus.

2.   Lai noteiktu kāda noteikuma negodīgumu, ir jāizvērtē visi tie apstākļi, kas, pastāvēdami līguma noslēgšanas laikā, izraisīja tā noslēgšanu, kā arī nolīgtā pakalpojuma raksturs un attiecīgā noteikuma saistība ar pārējiem līguma noteikumiem vai citiem līgumiem.

[..]

4.   Normas par negodīgiem līguma noteikumiem nevar piemērot ne attiecībā uz līguma noteikumiem, kuros definēts galvenais pakalpojums, ne arī attiecībā uz noteikumiem, kas nosaka pakalpojuma un atlīdzības atbilstīgumu.

[..]”

11.

Sākot no 2009. gada 22. maija Ungārijas Civilkodeksa 209. panta 4. un 5. punktā tika izdarīti šādi grozījumi:

“4.   Fakts, ka līguma vispārīgie noteikumi un tādi ar patērētāju noslēgta līguma noteikumi, kas nav tikuši individuāli apspriesti, nav formulēti vienkāršā, skaidri saprotamā valodā, pats par sevi ir pamats tā negodīgumam.

5.   Normas par negodīgiem līguma noteikumiem nevar piemērot ne attiecībā uz līguma noteikumiem, kuros definēts galvenais pakalpojums, ne arī attiecībā uz noteikumiem, kas nosaka pakalpojuma un atlīdzības atbilstīgumu, ja šie noteikumi ir formulēti vienkāršā, skaidri saprotamā valodā.”

12.

Atbilstoši tā paša kodeksa 237. pantam:

“1.   Līguma spēkā neesamības gadījumā ir jāatjauno situācija, kas pastāvēja līdz tā noslēgšanai.

2.   Ja nav iespējams atjaunot situāciju, kāda pastāvēja līdz līguma noslēgšanai, tiesa atzīst līgumu par piemērojamu attiecībā uz laika periodu līdz brīdim, kad tā ir pasludinājusi savu nolēmumu. Spēkā neesošu līgumu var atzīt par spēkā esošu, ja var izslēgt spēkā neesamības cēloņus, it īpaši augļošanas līgumos, kad pušu saistības acīmredzami nav līdzvērtīgas, izslēdzot nesamērīgo priekšrocību. Šādos gadījumos ir jālemj par iespējami bez atlīdzības sniegto pakalpojumu atjaunošanu (restitūciju).”

13.

Ungārijas Civilkodeksa 239. pantā ir paredzēts:

“1.   Līguma daļējas spēkā neesamības gadījumā līgums pilnībā zaudē spēku vienīgi tad, ja līgumslēdzēji to nebūtu noslēguši, ja nebūtu spēkā neesošās daļas. Tiesību normās var paredzēt citādi.

2.   Ar patērētāju noslēgta līguma daļējas spēkā neesamības gadījumā līgums zaudē spēku vienīgi tad, ja tā izpilde nav iespējama bez spēkā neesošās daļas.”

14.

Saskaņā ar šī kodeksa 239./A panta 1. punktu:

“Puses var celt prasību par līguma atzīšanu par spēka neesošu vai kāda līguma noteikuma atzīšanu par spēkā neesošu (daļēja spēkā neesamība), nelūdzot vienlaikus piemērot spēkā neesamības sekas.”

15.

2008. gada 29. maijāÁ. Kásler un H. Káslerné Rábai (turpmāk tekstā – “prasītāji pamatlietā”) ar OTP Jelzálogbank Zrt (turpmāk tekstā – “atbildētāja pamatlietā”) noslēdza “hipotekārā kredīta līgumu, kas izteikts valūtā un nodrošināts ar nekustamā īpašuma hipotēku”.

16.

Atbilstoši minētā līguma I/1. punktam atbildētājai pamatlietā bija jāizsniedz prasītājiem pamatlietā aizdevums HUF 14400000 apmērā, paredzot, ka “aizdevuma apjoms ārvalstu valūtā tiks noteikts atbilstoši bankas noteiktajam valūtas pirkšanas kursam, kas ir spēkā līdzekļu izsniegšanas dienā”. Atbilstoši līguma I punktam prasītāji pamatlietā piekrita, ka “pēc līdzekļu izsniegšanas, aizdevuma summa, ar to saistītie procenti un aizdevuma apkalpošanas izmaksas, kā arī nokavējuma procenti un citas izmaksas tiks noteiktas ārvalsts valūtā”. Piešķirtā aizdevuma apjoms HUF bija ekvivalents 94240,84 Šveices frankiem (CHF) atbilstoši atbildētājas pamatlietā noteiktajam valūtas pirkšanas kursam aizdevuma izmaksas dienā. Prasītājiem pamatlietā šī summa bija jāatmaksā 25 gadu laikā, veicot ikmēneša maksājumus katra mēneša ceturtajā dienā.

17.

Saskaņā ar līguma II punktu aizdevumam tika piemērota nomināla procentu likme 5,2 % apmērā, kas līguma noslēgšanas dienā kopā ar aizdevuma apstrādes izmaksām 2,04 % apmērā veidoja gada procentu likmi (GPL) 7,43 % apmērā.

18.

Visbeidzot saskaņā ar līguma III/2. punktu “aizdevējs noteiks katra parāda atmaksas maksājuma summu HUF atkarībā no bankas noteiktā ārvalstu valūtas pārdošanas kursa iepriekšējā dienā pirms maksājuma”.

19.

Prasītāji pamatlietā savā pret atbildētāju pamatlietā celtajā prasībā lūdza atzīt par negodīgu līguma III/2. punktu. Tie apgalvoja, ka šis noteikums, ciktāl tas ļauj bankai aprēķināt aizdevuma atmaksas maksājumus, balstoties uz bankas noteikto valūtas pārdošanas kursu, vienpusēji un netaisnīgi piešķir tai priekšrocības Ungārijas Civilkodeksa 209. panta izpratnē.

20.

Pirmās instances tiesa apmierināja šo prasību. Pēc tam šis spriedums tika apstiprināts arī apelācijas tiesvedībā. Savā spriedumā apelācijas instances tiesa tostarp secināja, ka tāda aizdevuma kā pamatlietā gadījumā banka nenodod klienta rīcībā ārvalstu valūtu un nesniedz tam arī nekādus finanšu pakalpojumus saistībā ar ārvalsts valūtas pirkšanu vai pārdošanu un tādēļ banka nevar piemērot dažādus valūtas maiņas kursus aizdevuma summas izmaksas un aizdevuma atmaksas dienā. Šī tiesa arī atzina, ka apstrīdētais līguma noteikums nav formulēts vienkāršā, skaidri saprotamā valodā tādēļ, ka tas neļauj saprast pamatojumu atšķirībai starp izmaksātās aizdevuma summas un aizdevuma atmaksas maksājuma aprēķināšanas kārtību.

21.

Atbildētāja pamatlietā iesniedza kasācijas sūdzību par apelācijas instances tiesas taisīto spriedumu.

22.

Tā it īpaši apgalvoja, ka apstrīdētais līguma noteikums, ciktāl tas ļauj tai saņemt ienākumus, kas veido daļu no atlīdzības, kura aizņēmējiem ir jāmaksā par ārvalsts valūtā izteikto aizdevumu, ko tie saņēmuši, un ļauj segt radušos izdevumus saistībā ar valūtu pirkšanu tirgū atbilstoši vispārējai banku praksei, ir iekļauts izņēmumu grupā saskaņā ar Ungārijas Civilkodeksa 209. panta 4. punktu un tādēļ to nevar pakļaut tā negodīgā rakstura pārbaudei minētā kodeksa 209. panta 1. punkta izpratnē.

23.

Prasītāji pamatlietā savukārt apgalvo, ka šāda pārbaude ir jāveic. Tie it īpaši ir norādījuši, ka banka nevar attiecībā pret tiem atsaukties uz banku darbības īpatnībām un nevar no tiem ieturēt izdevumus, kas radušies pašai bankai saistībā ar minētajām darbībām. Tā kā aizņēmēju nodoms, noslēdzot līgumu, bija saņemt aizdevumu HUF, neesot pieļaujami sajaukt bankas ienākumu avotus ar izsniegtā aizdevuma summu. Tāpat prasītāji pamatlietā apgalvo, ka apstrīdētais līguma noteikums nav skaidri saprotams.

24.

Šajos apstākļos iesniedzējtiesa nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

25.

Rakstveida apsvērumus ir iesniegusi atbildētāja pamatlietā, Ungārijas, Čehijas Republikas, Vācijas, Grieķijas, Itālijas un Austrijas valdības, kā arī Eiropas Komisija. 2013. gada 5. decembra tiesas sēdē piedalījās atbildētāja pamatlietā, Ungārijas un Vācijas valdības, kā arī Komisija.

26.

Pirms katra uzdotā jautājuma izvērtēšanas vispirms ir jāpauž atsevišķas piezīmes par Direktīvas 93/13 4. panta 2. punkta jēgu (ratio legis) un piemērojamību.

27.

Direktīvas 93/13 4. panta 2. punktā neapšaubāmi ir atspoguļota iespēja ņemt vērā pušu gribas autonomiju un līgumu slēgšanas brīvību, kas ir tirgus ekonomikas neatņemama sastāvdaļa.

28.

Šis noteikums sasaista izņēmuma noteikuma, saskaņā ar kuru uz atsevišķiem līguma noteikumiem nav attiecināms to negodīgā rakstura novērtējums, piemērošanu ar divu nosacījumu kumulatīvu izpildi: pirmkārt, attiecīgajiem noteikumiem ir jāattiecas uz “līguma galveno priekšmetu” vai “cenas un atlīdzības atbilstīgumu pakalpojumiem vai precēm, kas par to saņemtas”, un, otrkārt, noteikumiem ir jābūt “vienkāršā, skaidri saprotamā valodā”.

29.

Kā izriet no pirms Direktīvas 93/13 pieņemšanas veiktajiem sagatavošanās darbiem ( 6 ), galīgajā redakcijā pieņemtais direktīvas teksts ar mērķi apkarot negodīgus noteikumus izrādījās daudz mazāk ambiciozs nekā pirmais Komisijas priekšlikums ( 7 ), jo bija jāatrod līdzsvars starp, pirmkārt, patērētāju aizsardzības mērķi un dalībvalstu tiesību aktu negodīgu noteikumu jomā saskaņošanu un, otrkārt, gribas autonomijas un līgumu slēgšanas brīvības principiem, kas ir nostiprinājušies lielākās dalībvalstu daļas tiesiskajās tradīcijās līgumtiesību jomā.

30.

Šis kompromiss, manuprāt, izpaužas divos veidos.

31.

Pirmkārt un pretēji tam, kas izriet no Komisijas priekšlikuma izstrādāt izsmeļošu to noteikumu sarakstu, kuri automātiski ir uzskatāmi par negodīgiem, Direktīvas 93/13 pielikumā ietverto noteikumu saraksts ir tikai indikatīvs.

32.

Otrkārt, īpaši ir jāuzsver, ka šī direktīva attiecas tikai, pirmkārt, uz noteikumiem, par kuriem nebija atsevišķas apspriešanās (Direktīvas 93/13 3. pants), un, otrkārt, uz noteikumiem, kas neattiecas uz līguma galvenā priekšmeta definīciju vai cenas un atlīdzības atbilstīgumu pakalpojumiem vai precēm, kas par to saņemtas (4. panta 2. punkts).

33.

Runājot par Direktīvas 93/13 4. panta 2. punktā ietverto noteikumu, no 1992. gada 22. septembrī pieņemtās kopējās nostājas skaidri izriet, ka šis noteikums ir ticis pievienots, lai izslēgtu “visu to, kas tieši izriet no pušu līgumu slēgšanas brīvības”. Citiem vārdiem sakot, tika izteikta vēlme, lai netiktu ietekmēta līgumattiecību būtība (essentialia negotii), ja tā ir tikusi formulēta vienkāršā, skaidri saprotamā valodā.

34.

Tomēr šāda noteikuma iekļaušana varētu šķist paradoksāla vairākos aspektos.

35.

Vispirms šķiet pārsteidzoši, ka Direktīva 93/13, kuras pamatmērķis ir patērētāja aizsardzība, vienlaicīgi izslēdz to, ka attiecībā uz noteikumiem, par kuriem nav notikusi apspriešanās un kuri ir uzskatāmi par līguma pašu “būtību”, varētu tikt veikts to negodīgā rakstura novērtējums ( 8 ). Tieši tas izskaidro, kādēļ atsevišķas dalībvalstis ir izvēlējušās paplašināt ar Direktīvu 93/13 piešķirtās aizsardzības līmeni, savos transponēšanas aktos nepārņemot no Direktīvas 93/13 4. panta 2. punkta izrietošo ierobežojumu ( 9 ).

36.

Turpinot – kaut arī ir iespējams ņemt vērā pirms Direktīvas 93/13 pieņemšanas veiktajos sagatavošanas darbos skaidri pausto vēlmi piešķirt noteiktu vērtību gribas autonomijai un līgumu slēgšanas brīvībai, šī noteikuma ratio legis var tikt apstrīdēts. Tā kā saskaņā ar Direktīvas 93/13 3. panta 1. punktu tas katrā ziņā neattiecas uz līguma noteikumiem, par kuriem ir bijusi atsevišķa apspriešanās, šīs direktīvas 4. panta 2. punkts attiecas uz jomu, kurā līgumu slēgšanas brīvība nav pilnībā saglabāta.

37.

Šo paradoksu Tiesa daļēji ir mazinājusi iepriekš minētajā spriedumā lietā Caja de Ahorros y Monte de Piedad de Madrid, kurā tika sniegti būtiski precizējumi par funkciju, kas 4. panta 2. punktam ir ar Direktīvu 93/13 ieviestajā aizsardzības sistēmā.

38.

Vispirms atgādinot, ka ar Direktīvu 93/13 ir veikta tikai minimāla un daļēja valstu tiesību aktu attiecībā uz negodīgiem noteikumiem saskaņošana, tajā pašā laikā paredzot dalībvalstīm iespēju nodrošināt patērētājam augstāku aizsardzības līmeni nekā tajā paredzētais, Tiesa turpinājumā ir atzinusi, ka minētā noteikuma mērķis nebija definēt Direktīvas 93/13 materiālo piemērošanas jomu, bet vienīgi noteikt tādu līguma noteikumu pārbaudes pēc būtības kārtību un apjomu, par kuriem nav notikusi atsevišķa apspriešanās un kuros ir minēti galvenie pakalpojumi, kas ir paredzēti līgumos, kuri noslēgti starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju. Visbeidzot, pilnībā izslēdzot Direktīvas 93/13 4. panta 2. punkta imperatīvo raksturu, Tiesa ir secinājusi, ka minētās direktīvas 4. panta 2. punkts un 8. pants ir interpretējami tādējādi, ka tie pieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kas atļauj tiesā pārbaudīt tādu līguma noteikumu negodīgumu, kuros ir definēts līguma galvenais priekšmets vai noteikta cenas un atlīdzības atbilstība pakalpojumiem vai precēm, kas par to saņemtas, pat ja šie noteikumi ir formulēti vienkāršā un skaidri saprotamā valodā. Būtībā, pieļaujot iespēju tiesā pilnībā pārbaudīt tādu noteikumu negodīgumu, kādi ir minēti šīs direktīvas 4. panta 2. punktā un kas ir paredzēti līgumā, kurš ir noslēgts starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju, valsts tiesiskais regulējums ļauj atbilstoši šīs direktīvas 8. pantam nodrošināt patērētājam augstāku faktiskās aizsardzības līmeni nekā šajā direktīvā noteiktais ( 10 ).

39.

Ievērojot to, ko Tiesa jau ir nospriedusi, un kā es to izklāstīšu turpinājumā, Direktīvas 93/13 4. panta 2. punktā ietvertie jēdzieni, ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ir jādefinē atbilstoši autonomiem kritērijiem ( 11 ), kas atšķiras no valsts līmenī iespējami izmantotajām pieejām.

40.

Tas, pirmkārt, nozīmē, ka kritērijiem, kas ļauj definēt līguma galveno priekšmetu vai piegādātās preces vai sniegtā pakalpojuma kvalitātes/cenas attiecību, lai gan ir valsts tiesas, kas izskata lietu, novērtējuma brīvība, ir jābūt skaidri noteiktiem.

41.

Otrkārt, saistībā ar Direktīvā 93/13 paredzēto “skaidrības un saprotamības” prasību ir jāņem vērā, ka patērētājs, kaut arī viņš būtu samērā uzmanīgs un apdomīgs, atrodas vājākā pozīcijā nekā pārdevējs vai piegādātājs, ar kuriem viņam ir jāslēdz līgumi. Skaidrībai un saprotamībai nav jābūt ierobežotai tikai ar tīri formāliem vai lingvistiskiem aspektiem, bet ir jāņem vērā informācijas asimetrija, kas ir raksturīga patērētāju un pārdevēja vai piegādātāja attiecībām.

42.

Tieši šo apsvērumu kontekstā ir jāatbild uz iesniedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem.

43.

Ar pirmo prejudiciālo jautājumu Kúria būtībā vēlas noskaidrot, vai līguma noteikuma, kas attiecas uz starpību starp attiecīgi aizdevuma izsniegšanai un tā atmaksai piemērojamo valūtas kursu un par kuru nav notikusi atsevišķa apspriešanās, negodīgais raksturs var tikt izvērtēts pēc būtības vai arī Direktīvas 93/13 4. panta 2. punkts to nepieļauj, jo šis līguma noteikums attiecas uz līguma galvenā priekšmeta definīciju vai pakalpojuma kvalitātes/cenas attiecību.

44.

Tiesai vispārīgāk tiek lūgts noteikt, vai visi parādnieka maksājamās finansiālās atlīdzības elementi ir uzskatāmi par noteikumiem, kas definē “līguma galveno priekšmetu”, vai arī ar līguma galveno priekšmetu papildus aizdevuma izsniegšanai ir saistīta tikai procentu samaksa (pirmais aspekts). Ja šis pēdējais minētais apgalvojums būtu pareizs, rastos jautājums arī par to, vai samaksas pienākums, kas izriet no valūtas kursu starpības, ir vai nav uzskatāms par “atlīdzības” sastāvdaļu Direktīvas 93/13 4. panta 2. punktā paredzētā otrā gadījuma izpratnē (otrais aspekts).

45.

Jāatgādina, ka iepriekš minētajā spriedumā lietā Caja de Ahorros y Monte de Piedad de Madrid Tiesa ir jau norādījusi, ka Direktīvas 93/13 4. panta 2. punktā ir paredzēti “galvenie pakalpojumi līgumos”, kuri noslēgti starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju ( 12 ). Tai tomēr nebija lūgts izvērtēt, vai apstrīdētais noteikums tiešām attiecās uz galvenajiem pakalpojumiem.

46.

Šajā ziņā ir jāpatur prātā, ka gala rezultātā tikai valsts tiesas ir tās, kurām ir jānosaka, kas tieši ir uzskatāms par konkrētā līguma galvenajiem pakalpojumiem. Šis novērtējums neapšaubāmi nozīmē, ka ir jāveic izsmeļošs attiecīgā līguma, kā arī visu to faktisko un tiesību apstākļu izvērtējums, kādos minētais līgums ir ticis noslēgts ( 13 ).

47.

Tomēr Tiesa, izmantojot savu LESD 267. pantā paredzēto kompetenci interpretēt Savienības tiesības, var izstrādāt vispārējus kritērijus, lai definētu Direktīvā 93/13 ietvertos jēdzienus ( 14 ).

48.

Šajā lietā tas ir vēl jo vairāk nepieciešams tādēļ, ka šajā jomā šķietami pastāv vairākas tendences, tostarp saistībā ar aizdevuma līgumu noslēgšanu. Atbilstoši pirmajai tendencei, ko it īpaši ievēro Supreme Court (Apvienotā Karaliste) ( 15 ), nav nepieciešams nošķirt galvenos cenu veidojošos elementus (“core terms”) un izmaksas, kas var rasties atsevišķu nosacījumu pastāvēšanas gadījumā (“incidental terms”), un līdz ar to Direktīvas 93/13 4. panta 2. punktā paredzētajiem izņēmuma piemērošanas kritērijiem atbilstu visi ar attiecīgo pakalpojumu saistītie samaksas pienākumi. Savukārt Vācijas tiesās, kā arī lielākajā daļā Vācijas juridiskās literatūras šajā ziņā, šķiet, ir izmantota daudz ierobežojošāka pieeja ( 16 ).

49.

Manuprāt, lai noteiktu, kas ir uzskatāms par līguma galveno priekšmetu, tiesai katrā konkrētajā gadījumā ir jāizlemj, kas ir galvenais vai galvenie pakalpojumi, kuri objektīvi ir uzskatāmi par galvenajiem līguma vispārīgajā struktūrā. Šis novērtējums, kas nedrīkst tikt veikts abstrakti, nevar aprobežoties ar to parametru izvērtēšanu, kas raksturo attiecīgo līgumu, ņemot vērā valsts tiesības, bet tajā ir jāņem vērā īpatnības, kas izriet no pašiem līguma nosacījumiem.

50.

Turklāt līguma galvenais priekšmets parasti ietver vairākus nenodalāmus aspektus un šādu līgumu nav iespējams pietiekamā apmērā definēt, atsaucoties tikai uz daļu no paredzētā pakalpojuma vai preču piegādes.

51.

Lai ilustrētu savu viedokli, kā piemēru vēlos norādīt transportlīdzekļa pirkšanas un pārdošanas līgumu. Līguma galvenais priekšmets nav kaut kāds nekonkrēts transportlīdzeklis, bet tas ir nosakāms kā konkrētas markas transportlīdzeklis, kuram piemīt noteikti tehniskie raksturlielumi un kurš atbilst noteiktiem estētiskajiem kritērijiem.

52.

Pakalpojumu sniegšanas līgumu jomā kā piemēru var minēt līgumu saistībā ar kompleksiem ceļojumiem, kas ir noslēgts starp patērētāju un ceļojumu organizētāju. Kaut arī, ņemot vērā piemērojamās valsts tiesības un praksi, abstrakti var uzskatīt, ka ir acīmredzams, ka līguma būtību veido ne tikai transportēšanas pakalpojumi, bet arī izmitināšanas pakalpojumi, par kuriem ir bijusi vienošanās, tādēļ vien nevar secināt, ka viens no šiem aspektiem prevalē vai ir sekundārs attiecībā pret otru. Šie divi aspekti nenoliedzami ir attiecīgā līguma galvenā priekšmeta sastāvdaļas.

53.

Tāpat arī, lai izdarītu secinājumu par to, ka kāds līguma noteikums nav saistīts ar tā galveno priekšmetu, valsts tiesai, kurai ir jāpieņem nolēmums, katrā konkrētajā gadījumā ir jānosaka, vai šis noteikums vienā vai otrā veidā no juridiskā vai komerciālā viedokļa palīdz definēt tā galvenās raksturiezīmes. Šajā ziņā tiesai tādējādi ir jānosaka, vai minētais noteikums ir neatņemama to pakalpojumu sastāvdaļa, kas definē līgumu, ciktāl šāda noteikuma nepastāvēšanas gadījumā līgums zaudētu vienu no savām galvenajām raksturiezīmēm vai pat nevarētu vairs pastāvēt, pamatojoties uz atlikušajiem līguma noteikumiem.

54.

Šajā gadījumā, lai varētu sniegt iesniedzējtiesai lietderīgu atbildi, ir jānorāda kritēriji, kas ir izmantojami aizdevuma līguma “galveno pakalpojumu” definēšanai.

55.

Papildus iepriekš minētajam, ir jāņem vērā ne vien kritēriji, kas izriet no piemērojamajām valsts tiesībām, bet arī kritēriji, kas raksturo attiecīgā līguma noteikumus.

56.

Patēriņa kredītlīgumu vispārīgi var definēt kā vienošanos, saskaņā ar kuru aizdevējs nodod aizņēmēja rīcībā noteiktu naudas summu, kas tam ir jāatmaksā, attiecīgā gadījumā – ja tas ir aizdevums ar procentu maksājumu – kopā ar procentiem.

57.

Šī definīcija lielā mērā atbilst definīcijai, kas ir paredzēta Savienības līmenī, piemēram, Direktīvā 2008/48/EK par patēriņa kredītlīgumiem ( 17 ), kā arī definīcijai, kas ir paredzēta atbilstošajās valsts tiesībās, šajā gadījumā – Ungārijas tiesībās. Saskaņā ar Ungārijas Civilkodeksa 523. panta 1. punktu ar aizdevuma līgumu finanšu iestāde apņemas nodot parādnieka rīcībā noteiktu naudas summu, kurš savukārt apņemas atmaksāt aizdevuma summu atbilstoši līgumam. Ungārijas Civilkodeksa 523. panta 2. punktā kā atlīdzība ir paredzēts tikai procentu maksājums.

58.

Ja nominālā procentu likme ir kredītlīguma būtības neatņemama sastāvdaļa, kā tas ir tāda mehānisma gadījumā, kas ļauj aizdevējam aprēķināt ikmēneša maksājumus, pamatojoties uz ārvalsts valūtas maiņas likmi?

59.

Nenoliedzami, būtu iespējams piekrist tam, ka noteikuma, kas definē “līguma galveno priekšmetu”, jēdziens ir jāinterpretē ļoti šauri un ka līdz ar to kredītlīguma gadījumā visus tos atlīdzības elementus, kas aizņēmējam naudā ir jāsamaksā saistībā ar attiecīgo pakalpojumu, nevar uzskatīt par tādiem, kas ietilpst līguma galvenajā priekšmetā. Būtībā būtu iespējams nošķirt līguma noteikumus, kas attiecas uz procentu likmes noteikšanu un kas ir saistīti ar līguma galveno priekšmetu, un noteikumus, kas, ņemot vērā attiecīgo aizdevuma mehānismu, attiecas uz sekundārām vai papildu izmaksām.

60.

Tomēr, kaut arī šo vispārīgo apsvērumu ir grūti apstrīdēt saistībā ar kredītlīgumu plašā izpratnē, es nebūt neesmu pārliecināts, ka tas ir izmantojams pilnīgi visos gadījumos, un it īpaši saistībā ar kredītlīgumu, kurš ir definēts kā “hipotekārā kredīta līgums, kas izteikts valūtā un nodrošināts ar nekustamā īpašuma hipotēku”.

61.

Ja tiktu akceptēts, ka līguma galvenā priekšmeta jēdziens ir attiecināms uz visu to, ko līgumslēdzējas puses, ņemot vērā līguma skaidros noteikumus, ir attiecīgi definējušas, ciktāl tas atbilst visiem galvenajiem pienākumiem, kas ir jāņem vērā kā atlīdzība par sniegto pakalpojumu vai sniegtajiem pakalpojumiem ( 18 ), man šķistu sarežģīti ierobežot līguma priekšmetu tikai ar tiem noteikumiem, kas attiecas uz nominālās procentu likmes noteikšanu.

62.

Attiecībā uz ārvalsts valūtā izteiktu aizdevumu noteikums, kas nosaka piemērojamo valūtas maiņas likmi, visdrīzāk ir līguma galvenā priekšmeta sastāvdaļa, jo tas visticamāk ir viens no pamatelementiem, ciktāl minētā noteikuma neesamības gadījumā līguma izpilde būtu apdraudēta ( 19 ). Manuprāt, tas acīmredzami atšķiras no ar naudas pārvedumiem saistīto izmaksu izmaiņas mehānisma, kas tika aplūkots lietā Invitel ( 20 ), vai no noteikuma par nokavējuma procentiem, kas tika aplūkots iepriekš minētajā spriedumā lietā Banco Español de Credito.

63.

Ārvalsts valūtā izsniegta aizdevuma mehānisma pamatā ir vairāki aspekti, kuri principā nav nodalāmi viens no otra. Pirmkārt, aizdevums, kaut arī tas konkrēti ir izmaksāts un tiek atmaksāts valsts valūtā, katrā ziņā ir izteikts ārvalsts valūtā. Otrkārt, piemērojamā procentu likme, kas ir piemērojama ārvalsts valūtā izteiktā aizdevuma summai, parasti ir zemāka nekā valsts valūtā izteiktajam aizdevumam piemērojamā procentu likme. Treškārt, ikmēneša maksājumi aizdevuma atmaksai tiek veikti attiecīgās valsts valūtā, izmantojot maksājumu veikšanas brīdī piemērojamo valūtas kursu ( 21 ).

64.

Šī interpretācija neatspēko ideju, saskaņā ar kuru, ņemot vērā patērētāju aizsardzības prasību, valsts tiesai, cik vien iespējams, ir jādod priekšroka salīdzinoši šaurai līguma galvenā priekšmeta jēdziena interpretācijai. Pieejas, kas ir izmantojama Direktīvas 93/13 4. panta 2. punktā minētā līguma galvenā priekšmeta jēdziena definēšanā, rezultātā ir jābūt izslēgtiem visiem noteikumiem, kuriem līguma vispārējā struktūrā ir sekundārs vai nejaušs raksturs, nevis noteikumiem, kuri attiecas uz vienu vai vairākiem no līgumu raksturojošajiem galvenajiem pakalpojumiem.

65.

No visiem šiem apsvērumiem izriet, ka nevar izslēgt, ka tāda aizdevuma līguma gadījumā kā pamatlietā izvērtējamais noteikums, kurā ir noteikts piemērojamais valūtas kurss, ciktāl tas ir viens no ārvalsts valūtā izteikta līguma stūrakmeņiem, ir līguma galvenā priekšmeta sastāvdaļa.

66.

Gadījumā, ja Tiesa nepiekristu šim pēdējam minētajam secinājumam, ir jānosaka, vai samaksas pienākums, kas izriet no starpības starp valūtas pirkšanas un pārdošanas kursu, var tikt uzskatīts par elementu, kas ir saistīts ar sniegtā pakalpojuma kvalitātes/cenas attiecību.

67.

Šajā lietā, virspusēji skatoties, varētu uzskatīt, ka attiecīgā prakse noteikti ir saistīta ar cenas elementu, un tādēļ attiecībā uz to pārbaudi pēc būtības atbilstoši Direktīvas 93/13 4. panta 2. punktam var veikt tikai tad, ja attiecīgais noteikums nav bijis nedz skaidrs, nedz saprotams.

68.

Tomēr nedrīkst aizmirst, ka tas nav attiecināms uz visiem cenas elementiem, bet tikai uz cenas un atlīdzības atbilstīgumu pakalpojumiem vai precēm, kas par to saņemtas. Kā izriet no Komisijas ziņojuma par Direktīvas 93/13 piemērošanu ( 22 ), uz noteikumiem, kuros ir noteikta cenas aprēķināšanas vai grozīšanas kārtība, ir pilnībā attiecināma šajā direktīvā paredzētā pārbaude.

69.

Direktīvas 93/13 4. panta 2. punktā paredzētais otrais izslēgšanas gadījums, manuprāt, attiecas uz gadījumiem, kuri, ņemot vērā cenrāža neesamību ( 23 ), praksē ir ļoti reti sastopami un kuros starp sniegtā pakalpojuma kvalitāti un par to saņemto atlīdzību ir iespējams konstatēt gandrīz matemātisku attiecību.

70.

Attiecībā uz ārvalsts valūtā izteikta aizdevuma līgumā ietvertajiem noteikumiem, kuros ir paredzēts, ka aizdevuma izsniegšanas brīdī ir piemērojams valūtas pirkšanas kurss, bet minētā aizdevuma atmaksas brīdī ir piemērojams pārdošanas kurss, rodas šāda problēma.

71.

Gadījumā, ja, kā tas šķietami ir pamatlietā, banka nesniedz klientam kādu īpašu pakalpojumu, bet atsauce uz ārvalsts valūtu ir tikai vērtības atspoguļojums, tad varētu uzskatīt, ka šī starpība starp ārvalsts valūtas pirkšanas un pārdošanas cenu nav atbilstīga atlīdzība un ka attiecīgā līguma noteikuma negodīgais raksturs var tikt izvērtēts. Savukārt, ja izrādās, ka pastāv tieša saikne starp, pirmkārt, starpību starp pirkšanas un pārdošanas kursu un, otrkārt, sniegtā pakalpojuma kvalitāti, kas, kā šķiet, šajā gadījumā ir izslēgts, ņemot vērā šīs starpības svārstīgo raksturu, uz noteikumiem, kas attiecas uz šo starpību, nevar tikt attiecināts to negodīgā rakstura novērtējums.

72.

Ņemot vērā visus šos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz pirmo jautājumu atbildēt šādi: Direktīvas 93/13 4. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka parāda, kurš izriet no ārvalstu valūtā izteikta aizdevuma, kas faktiski izmaksāts valsts valūtā un kas patērētājam ir jāatmaksā vienīgi valsts valūtā, gadījumā līguma noteikums par valūtas maiņas kursu, kas nav ticis atsevišķi apspriests, var veidot daļu no līguma galvenā priekšmeta, ja no tā skaidri izriet, ka šis noteikums ir būtiska tā sastāvdaļa. Savukārt starpību starp valūtas pirkšanas un pārdošanas kursu nevar uzskatīt par tādu atlīdzību, kuras atbilstīgumu sniegtajam pakalpojumam nav iespējams pārbaudīt tās negodīgā rakstura novērtēšanas nolūkā.

73.

Atbildei uz šo otro jautājumu, kurš attiecas uz Direktīvas 93/13 4. panta 2. punktā paredzēto prasību par skaidrību un saprotamību, nozīme ir tikai tad, ja tiktu uzskatīts, ka uz pirmo jautājumu ir jāsniedz apstiprinoša atbilde. Kā jau iepriekš norādīju, nevar izslēgt, ka ārvalsts valūtā izteikta aizdevuma līguma gadījumā noteikumi, kuros ir noteikts aizdevuma atmaksai un izsniegšanai piemērojamais valūtas maiņas kurss, ir tieši saistīti ar līguma galveno priekšmetu.

74.

Pirmkārt un pirms uzdotā jautājuma izskatīšanas pēc būtības, Tiesai ir jānosaka, vai prasība par skaidrību un saprotamību ir spēkā arī tad, ja minētā prasība valsts tiesību normās nav tikusi pārņemta.

75.

Iesniedzējtiesa būtībā ir uzsvērusi, ka atbildētāja ir apgalvojusi, ka tiesai, kura izskata lietu, nav iespējas pārbaudīt, vai apstrīdētie noteikumi ir skaidri un saprotami, jo attiecīgā aizdevuma līguma noslēgšanas brīdī Ungārijas Civilkodeksa 209. panta 4. punktā šī prasība nebija paredzēta.

76.

Šajā ziņā, man šķiet, ka no Tiesas pastāvīgās judikatūras attiecībā uz atbilstīgas interpretācijas pienākumu, kurš “horizontālas” ( 24 ) lietas gadījumā ir piemērojams arī valstu tiesām, pietiekami skaidri izriet, ka valsts tiesai, kurai ir lūgts interpretēt tās valsts tiesības, tas, cik vien iespējams, ir jādara, ņemot vērā Direktīvas 93/13 tekstu un mērķi, lai sasniegtu tajā paredzēto rezultātu ( 25 ).

77.

Šis atbilstīgas interpretācijas pienākums pastāv vēl jo vairāk tādēļ, ka saistībā ar Direktīvas 93/13 4. panta 2. punktā pārņemto prasību par skaidrību un saprotamību Tiesa ir uzsvērusi šīs prasības nozīmību, nospriežot, ka, lai garantētu tieši Direktīvā 93/13 izvirzīto patērētāju aizsardzības mērķu sasniegšanu, minētā 4. panta 2. punkta transpozīcijai ir jābūt pilnīgai, līdz ar to aizliegums novērtēt noteikumu negodīgumu attiecas tikai uz tiem noteikumiem, kas ir formulēti vienkāršā un skaidri saprotamā valodā ( 26 ).

78.

No tā izriet, ka valsts tiesa, kas izskata lietu, tādējādi var (un tai pat ir pienākums) pārbaudīt, vai attiecīgie noteikumi atbilst Direktīvas 93/13 4. panta 2. punktā paredzētajai pārskatāmības prasībai, un tas tā ir neatkarīgi no tā, vai šī prasība apstrīdētā aizdevuma līguma noslēgšanas laikā ir bijusi tieši pārņemta piemērojamajās valsts tiesībās.

79.

Otrkārt, rodas jautājums, vai prasība, saskaņā ar kuru noteikumiem, kas attiecas uz līguma galveno priekšmetu vai sniegtā pakalpojuma kvalitātes/cenas attiecību, ir jābūt “vienkāršā un skaidri saprotamā valodā”, lai uz tiem nebūtu attiecināms to negodīgā rakstura novērtējums, attiecas tikai uz attiecīgā noteikuma formālo un lingvistisko aspektu vai arī plašāk – tā attiecas arī uz ekonomiskajām sekām, kas rodas apstrīdētā līguma noteikuma piemērošanas vai tā saistības ar citiem noteikumiem rezultātā.

80.

Papildus iepriekš jau norādītajam – kaut arī patērētāja kā ievainojamākās puses aizsardzība automātiski nozīmē skaidru un objektīvu Direktīvas 93/13 4. panta 2. punktā ietverto līguma galvenā priekšmeta un cenas jēdzienu interpretāciju, tā tajā pašā laikā arī paredz, ka pārskatāmības prasība ir jāinterpretē plaši. Kā ir norādījusi Komisija, ņemot vērā nelabvēlīgāko situāciju, kādā patērētājs salīdzinājumā ar pārdevēju vai piegādātāju atrodas attiecībā uz informētības līmeni, tam var būt grūti pareizi izvērtēt atsevišķu līguma noteikumu izraisītās sekas, lai gan no lingvistiskā viedokļa šie noteikumi ir skaidri.

81.

Līdz ar to pārbaudei par to, vai noteikumam ir skaidrs un saprotams raksturs, nebūtu jāaprobežojas tikai ar tā tīri redakcionālo aspektu. Līguma noteikuma skaidrība un saprotamība ir jāizvērtē, ņemot vērā to, vai tas garantē patērētājam, ka tā rīcībā ir informācija, ar kuras palīdzību tas varēs izvērtēt attiecīgā līguma noslēgšanas priekšrocības un trūkumus, kā arī riskus, kas tam rodas attiecīgā darījuma rezultātā. Patērētājam ir jāsaprot ne vien noteikuma saturs, bet arī ar to saistītie pienākumi un tiesības ( 27 ).

82.

Šo interpretāciju, manuprāt, lielā mērā apstiprina arī nesenā Tiesas judikatūra.

83.

Spriedumā lietā RWE Vertrieb ( 28 ), kas tostarp attiecās uz Direktīvas 93/13 5. panta interpretāciju, kurā pārdevējam vai piegādātājam ir noteikts pienākums sagatavot patērētājam piedāvātos līguma noteikumus “vienkāršā, skaidri saprotamā valodā”, Tiesa precizēja, ka iesniedzējtiesai, ņemot vērā visus attiecīgās lietas apstākļus, ir jāpārliecinās par to, ka patērētājam ir iespēja paredzēt izmaksas, kas tam varētu rasties.

84.

Kaut arī šī judikatūra nenoliedzami attiecas uz Direktīvas 93/13 5. panta interpretāciju, tā man šķiet vēl jo vairāk izmantojama Direktīvas 93/13 4. panta 2. punktā paredzētās pārskatāmības prasības gadījumā, jo šim pēdējam minētajam noteikumam ir būtiskas sekas attiecībā uz noteiktu līguma noteikumu izslēgšanu no negodīga rakstura novērtējuma. Būtībā nevajadzētu pārmērīgi samazināt prasības saistībā ar attiecīgā noteikuma skaidro un saprotamo raksturu, kas ir pārbaudes pēc būtības priekšnosacījums un kas, ņemot vērā visus attiecīgās lietas apstākļus, ir jākonstatē kompetentajai valsts tiesai.

85.

Atgriežoties pie pamatlietas un neskarot pārbaudi, kas būs jāveic valsts tiesai, no iesniedzējtiesas sniegtās informācijas izriet, ka no tīri lingvistiska viedokļa līguma noteikumi attiecībā uz valūtas maiņas kursu, kas ir piemērojams attiecīgi aizdevuma izsniegšanai un aizdevuma atmaksāšanai, šķiet skaidri formulēti. Apstrīdētā līguma I/1. punktā ir noteikts, ka “aizdevuma apjoms ārvalsts valūtā tiks noteikts atbilstoši bankas noteiktajam valūtas pirkšanas kursam, kas ir spēkā līdzekļu izsniegšanas dienā”. Turklāt saskaņā ar šī paša līguma III/2. punktu “aizdevējs noteiks katra parāda atmaksas maksājuma summu HUF atkarībā no bankas noteiktā ārvalsts valūtas pārdošanas kursa iepriekšējā dienā pirms maksājuma”.

86.

Tomēr, lai arī cik skaidri nebūtu šie nosacījumi, var rasties šaubas par to pilnīgu saprotamību. Proti, var rasties jautājums, vai attiecīgais patērētājs ir izvērtējis konkrētās attiecīgā kredītlīguma noteikuma ekonomiskās sekas, kas ir saistītas ar valūtas pirkšanas cenu (un nevis ar valūtas pārdošanas cenu) attiecībā uz summām, kas tam galu galā būs jāmaksā.

87.

Kaut arī pretēji Komisijas apgalvotajam patērētājs lielā mērā varēja izvērtēt risku, kas atsauces ārvalsts valūtas kursa pieauguma gadījumā varētu rasties attiecībā uz tā valsts valūtā izteiktā parāda apmēru, jo viņa parakstītais aizdevuma līgums bija izteikts tieši šajā ārvalsts valūtā, nemaz nav acīmredzams, ka patērētājs, nepastāvot nekādiem paskaidrojumiem šajā ziņā, kas būtu ietverti vai nu līgumā, vai būtu sniegti tā noslēgšanas laikā, varēja saprast iemeslus, kas var pamatot to, ka ikmēneša maksājumi ir aprēķināmi, pamatojoties uz ārvalsts valūtas pārdošanas kursu, kamēr aizdevuma izmaksai ir ticis izmantots tās pirkšanas kurss.

88.

Cik daudzi patērētāji, kaut arī tie būtu samērā uzmanīgi un apdomīgi, var paredzēt starpības, kas pastāv starp valūtas pārdošanas cenu un tās pirkšanas cenu, apmēru? Pretēji tam, kas parasti ir novērojams vērtspapīru tirgū, valūtu pirkšana un pārdošana notiek pārī (“cross”) un izmantojot kādu citu valūtu. Līdz ar to nepastāv viens vienots valūtas maiņas kurss (“spot”), bet gan divi kursi ( 29 ). Starpība starp valūtas pirkšanas un pārdošanas kursu (“spread”), kas lielā mērā ir atkarīga no attiecīgajā tirgū esošo dalībnieku daudzuma un kvalitatīvā sastāva, var būt ievērojama. Šī pēdējā minētā informācija, ko parasti labi pārzina banku un finanšu nozarē darbojošies profesionāļi un citas ieinteresētās personas, vidusmēra patērētājam savukārt ne vienmēr var būt zināma ( 30 ).

89.

Valsts tiesai tomēr ir jāpārbauda, vai, ņemot vērā informāciju, ko pirms līguma noslēgšanas ir sniedzis pārdevējs vai piegādātājs, patērētājs varēja izvērtēt konkrētās sekas, kādas rada atsauce uz pirkšanas kursa (un nevis pārdošanas kursa) izmantošanu.

90.

Šajā lietā tiesai, kura izskata lietu, ņemot vērā objektīvo informāciju, kas tika sniegta apstrīdētā līguma noslēgšanas laikā, ir jānosaka, vai patērētājs varēja saprast, ka papildus, pirmkārt, procentu maksājumam un, otrkārt, riskiem, kas noteikti izriet no attiecīgās valsts valūtas (kurā tas veica sava aizdevuma atmaksu) un atsauces ārvalsts valūtas maiņas kursa svārstīguma, tam, pašam to nezinot, ir radušās papildu izmaksas, kuras izriet no starpības, kas pastāv starp ārvalsts valūtas pārdošanas un šīs pašas valūtas pirkšanas cenu.

91.

Ņemot vērā šos apsvērumus, tā kā uz uzdoto pirmo jautājumu ir jāsniedz apstiprinoša atbilde, es ierosinu uz otro jautājumu atbildēt šādi: Direktīvas 93/13 4. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiesai, kura izskata lietu, attiecīgo līguma noteikumu negodīgais raksturs, ja šie noteikumi nav formulēti vienkāršā, skaidri saprotamā valodā, ir jāizvērtē, pamatojoties uz attiecīgā līguma noslēgšanas laikā piemērojamo valsts tiesību atbilstīgu interpretāciju. Izvērtējot līguma noteikumu vienkāršo, skaidri saprotamo valodu, ir jāņem vērā visi attiecīgās lietas apstākļi un it īpaši informācija, kas patērētājam ir darīta zināma līguma noslēgšanas laikā, un tai papildus strikti formālam un lingvistiskam aspektam ir jāattiecas uz minēto noteikumu ekonomisko seku konkrētu novērtējumu un starp tiem iespējami pastāvošo saikni.

92.

No lēmuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu izriet, ka apelācijas instances tiesa, kas ir atzinusi līguma noteikumu par ikmēneša maksājumu aprēķināšanu, piemērojot starpību starp atsauces ārvalsts valūtas pirkšanas un pārdošanas kursu, par negodīgu, pamatojoties uz Ungārijas Civilkodeksa 237. panta 2. punktu ( 31 ), ir nolēmusi, ka pamatlietā izvērtējamais aizdevuma līgums ir jāgroza tā, lai ikmēneša maksājumi aizdevuma atmaksai tiktu aprēķināti, pamatojoties uz bankas piemēroto pirkšanas kursu.

93.

Tomēr apelācijas instances tiesas veiktais grozījums rada jautājumu, vai tas nav pretrunā iepriekš minētajā spriedumā lietā Banco Español de Credito pieņemtajam risinājumam.

94.

Jāatgādina, ka šajā lietā Tiesai tostarp bija jāizvērtē, vai Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkts pieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru valsts tiesai, ja tā konstatē negodīga noteikuma, kas ir iekļauts starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju noslēgtā līgumā, spēkā neesamību, ir atļauts koriģēt minēto līgumu, pārskatot šī noteikuma saturu.

95.

Tiesa uz šo jautājumu atbildēja apstiprinoši, pamatojoties uz Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkta formulējumu, un vispārīgāk – uz Direktīvas 93/13 mērķi un vispārējo uzbūvi. Šajā ziņā tā it īpaši norādīja, ka tiesības pārskatīt negodīgo noteikumu saturu varētu kaitēt Direktīvas 93/13 7. pantā paredzētā ilgtermiņa mērķa īstenošanai. Šādas tiesības varētu mazināt preventīvo iedarbību, ko attiecībā uz pārdevējiem vai piegādātājiem rada vienkārša un tieša šādu negodīgu noteikumu nepiemērošana patērētājam, jo viņiem saglabātos vilinājums izmantot šādus noteikumus, apzinoties, ka, pat ja tie tiktu atzīti par spēkā neesošiem, līgumu vajadzības gadījumā tomēr varētu koriģēt valsts tiesa, tādējādi garantējot šo pārdevēju vai piegādātāju interešu ievērošanu. Šī iemesla dēļ šādas tiesības, ja tās tiktu piešķirtas valsts tiesai, pašas par sevi nevarētu nodrošināt tikpat efektīvu patērētāju aizsardzību, kāda izriet no negodīgu noteikumu nepiemērošanas ( 32 ).

96.

Šajā ziņā ir jāuzsver, ka šīs Tiesas pieejas mērķis bija atjaunot līgumisko līdzsvaru starp līgumslēdzēju pušu tiesībām un pienākumiem gadījumā, ja strīdīgais līgums principā varēja turpināt pastāvēt “bez jebkādiem citiem grozījumiem, izņemot negodīgu noteikumu svītrošanu, ciktāl saskaņā ar valsts tiesību normām šāda līguma pastāvēšana ir juridiski iespējama” (sprieduma 65. punkts).

97.

Tāpat arī tiesai noteiktais aizliegums pārskatīt noteikuma, kuru tā ir atzinusi par negodīgu, saturu, nevis vienkārši un tieši nepiemērot to, attiecas uz gadījumu, kad apstrīdētā noteikuma, kuram līguma struktūrā ir papildu raksturs, atcelšana neapdraud minētā līguma pastāvēšanu un nerada kaitējumu patērētājam.

98.

Šis gadījums atšķiras no pamatlietā pastāvošā, kurā par negodīgu atzītā līguma noteikuma atcelšana nozīmē iespējas turpināt līguma izpildi neesamību, kas gala rezultātā rada īpaši nelabvēlīgas sekas patērētājam. Būtībā noteikumu attiecībā uz piemērojamo valūtas kursu atcelšana padarītu kredītlīgumu par neizpildāmu. Turklāt patērētājam visdrīzāk būtu nekavējoties jāatmaksā bankai atlikusī aizdevuma summa. Attiecībā uz patērētāju, kuram principā nav iespējas veikt tūlītēju atmaksu, varētu tikt uzsākts ar hipotēku nodrošinātā nekustamā īpašuma realizācijas process.

99.

Tāpat šajā lietā nešķiet nedz nepieciešams, nedz lietderīgi paplašināti attiecināt Tiesas pieeju arī uz valsts tiesas iespēju aizstāt spēkā neesošo negodīgo noteikumu ar dispozitīvām valsts tiesību normām.

100.

Uzskatu, ka nekas principā nevar liegt valsts tiesai saskaņā ar līgumu tiesību principiem novērst noteikuma negodīgo raksturu, aizstājot to ar dispozitīvu valsts tiesību normu. Aizstāšana ar šādu normu, kas tiek uzskatīta par tādu, kura nesatur negodīgus noteikumus ( 33 ), un kas ļautu panākt to, ka līgums var turpināt pastāvēt, lai gan apstrīdētais noteikums ir atcelts, un turpināt būt saistošs līgumslēdzējām pusēm, man šķiet atbilstoša Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkta mērķiem.

101.

Savienības likumdevēja mērķis saistībā ar Direktīvu 93/13 ir atjaunot līdzsvaru līgumslēdzēju pušu starpā, principā saglabājot līguma spēkā esamību kopumā, nevis izbeigt visu to līgumu darbību, kuros ir ietverti negodīgi noteikumi ( 34 ).

102.

Savukārt, ja šāda aizstāšana nebūtu atļauta un ja tiesai būtu pienākums atcelt līgumu, spēkā neesamības sankcijas preventīvais raksturs varētu tikt apdraudēts. Šāda atcelšana parasti nozīmētu, ka visa atlikusī aizdevuma summa kļūtu atmaksājama, kas var pārsniegt patērētāja finansiālās iespējas un līdz ar to sodīt to vairāk nekā profesionālo aizdevēju, kuram, ņemot vērā šīs sekas, varētu nebūt pamudinājuma izvairīties no šādu noteikumu iekļaušanas savos līgumos.

103.

Šādos apstākļos līguma “apstiprināšana”, veicot aizstāšanu ar dispozitīva rakstura normu, ja tā ir iespējama atbilstoši piemērojamajām valsts tiesībām, kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai, šķiet nepieciešama, lai varētu atjaunot faktisko līdzsvaru līgumslēdzēju pušu starpā un tādējādi nodrošināt patērētāju aizsardzību pret negodīgiem noteikumiem, kas ir Direktīvas 93/13 galvenais mērķis, saglabājot šajā direktīvā paredzētā aizsardzības mehānisma lietderīgo iedarbību.

104.

Lai gan es labi apzinos, ka Tiesai šis jautājums nav ticis tieši un konkrēti uzdots un ka lietas dalībnieki līdz ar to nav to apsprieduši ( 35 ), man šķiet būtiski uzsvērt, ka šīm aizstāšanas pilnvarām nevajadzētu būt neierobežotām: tiesas iesaistīšanās darbībai, cik vien tas iespējams, būtu jāattiecas tikai uz noteikta apmēra taisnīguma atjaunošanu starp pārdevējiem vai piegādātajiem un patērētājiem, ar kuriem tie noslēdz līgumus ( 36 ).

105.

Tām nebūtu jārada līgumiskā līdzsvara traucējumi, īstenojot valsts iestādes iesaistīšanos pēc līguma noslēgšanas. Ir vispārzināms, ka līgumu principā reglamentē tiesību akti, kas bija spēkā tā noslēgšanas dienā, un ka jebkāda iejaukšanas no trešo personu puses, tostarp valsts kā likumdevēja, ir jāīsteno ļoti uzmanīgi, jo tā var apdraudēt līgumu slēgšanas brīvību un brīvo konkurenci, kuras neatņemama sastāvdaļa tā ir ( 37 ).

106.

Uz trešo jautājumu tiek piedāvāts atbildēt šādi: ja saskaņā ar Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktu valsts tiesa attiecībā uz patērētāju nevar novērst izmantotā negodīgā līguma noteikuma spēkā neesamību, nekas neliedz valsts tiesai piemērot dispozitīva rakstura valsts tiesību normu, ar kuru ir iespējams aizstāt spēku zaudējušo līguma noteikumu, ja vien saskaņā ar valsts tiesību normām līgums var turpināt pastāvēt pēc negodīgā noteikuma atcelšanas.

107.

Ņemot vērā iepriekš veikto analīzi, ierosinu Tiesai uz Kúria uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi: