1.

Eiropas Savienības Padome 2008. gada 4. februārī pieņēma Vienoto rīcību 2008/124/KĀDP par Eiropas Savienības Tiesiskuma misiju Kosovā, Eulex Kosovo ( 2 ) .

2.

Saistībā ar šo misiju tika publicēts paziņojums par ierobežotu paredzamo publisko iepirkumu ar nosaukumu “Atbalsts helikopteru veidā Eulex misijai Kosovā”, lai noslēgtu sabiedrisko pakalpojumu līgumu. Šajā publiskajā iepirkumā piedalījās Elitaliana SpA (turpmāk tekstā – “Elitaliana”). Tās piedāvājums tika ierindots otrajā vietā. Attiecīgā publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesības Eulex Kosovo misijas vadītājs piešķīra pretendentam, kura piedāvājums bija ieguvis pirmo vietu.

3.

Elitaliana cēla prasību pret Eulex Kosovo Eiropas Savienības Vispārējā tiesā.

4.

Tiesvedībā Vispārējā tiesā Eulex Kosovo izvirzīja iebildi par nepieņemamību, pamatojoties, pirmkārt, uz Eulex Kosovo atbildētājas statusa neesamību, un, otrkārt, uz Vispārējās tiesas kompetences neesamību spriest par tiesību aktiem par Kopējo ārpolitiku un drošības politiku (KĀDP).

5.

Ar Vispārējās tiesas rīkojumu Elitaliana/Eulex Kosovo ( 3 ) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais rīkojums”) prasība tika noraidīta kā nepieņemama.

6.

Šajā apelācijas sūdzībā Elitaliana SpA lūdz atcelt pārsūdzēto rīkojumu.

7.

Šajā apelācijas sūdzībā Tiesai ir lūgts aplūkot jautājumu par to, vai Eulex Kosovo ir juridiski atbildīga par šīs misijas vadītāja pieņemtajiem lēmumiem, un it īpaši, vai pret Eulex Kosovo var celt prasību atcelt tiesību aktu saskaņā ar LESD 263. pantu, – šķiet, ka šāds jautājums nekad līdz šim nav ticis aplūkots. Tiesai arī ir jāpauž nostāja par Elitaliana apgalvojumiem saistībā ar pamattiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu un atvainojamas maldības esamību, nosakot atbildētāju tiesvedībā Vispārējā tiesā.

8.

Saskaņā ar Vienotās rīcības 2008/124 1. panta 1. punktu Eiropas Savienība ir izveidojusi Eulex Kosovo kā “Tiesiskuma” misiju Kosovā.

9.

No Vienotās rīcības 2008/124 2. panta pirmās daļas izriet, ka Eulex Kosovo palīdz Kosovas iestādēm, tiesu iestādēm un tiesībaizsardzības iestādēm to darbā, tiecoties panākt stabilitāti un atbildīgumu un turpinot veidot un stiprinot neatkarīgu un daudznacionālu tiesu sistēmu, kā arī daudznacionālu policijas un muitas dienestu, nodrošinot, ka šo iestāžu darbs norit bez politiskas iejaukšanās un ievērojot starptautiski atzītus standartus un Eiropas labāko praksi.

10.

Vienotās rīcības 2008/124 6. pantā ir noteikta Eulex Kosovo struktūra. Šī panta 1. punktā ir paredzēts, ka tā ir apvienota Eiropas drošības un aizsardzības politikas (EDAP) misija visā Kosovā. Saskaņā ar minētā panta 2. punktu Eulex Kosovo izveido galveno mītni un reģionālus un vietējus birojus Kosovā, atbalsta elementu Briselē (Beļģijā) un sakaru birojus – pēc vajadzības. Saskaņā ar šā panta 3. punktu Eulex Kosovo sastāvā ir misijas vadītājs un personāls, kā arī policija, tieslietu un muitas kontingenti.

11.

Saskaņā ar Vienotās rīcības 2008/124 7. panta 1. un 2. punktu Civilās plānošanas un īstenošanas centra direktors ir Eulex Kosovo civilās operācijas komandieris, kurš Politikas un drošības komitejas (PDK) politiskās kontroles pakļautībā un Savienības Augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos (AP) vispārējā pārraudzībā īsteno Eulex Kosovo vadību un kontroli stratēģiskā līmenī. Saskaņā ar šā panta 3. punktu viņš nodrošina pienācīgu un efektīvu Padomes un PDK lēmumu īstenošanu, tostarp vajadzības gadījumā dodot stratēģiskus norādījumus misijas vadītājam, kā arī sniedzot viņam padomus un tehnisku atbalstu.

12.

Vienotās rīcības 2008/124 11. pantā ir atspoguļota Eulex Kosovo subordinācijas ķēde. Atbilstoši tā 2. punktam PDK Padomes un AP pārraudzībā īsteno Eulex Kosovo stratēģisko vadību un kontroli. Saskaņā ar šā panta 3. un 4. punktu civilās operācijas komandieris, kas ir Eulex Kosovo vadītājs stratēģiskā līmenī, ar AP starpniecību sniedz ziņojumus Padomei. Šīs normas 5. punktā ir paredzēts, ka misijas vadītājs īsteno Eulex Kosovo vadību un kontroli reprezentatīvā līmenī un ir civilās operācijas komandiera tiešā pakļautībā.

13.

Visbeidzot no Vienotās rīcības 2008/124 12. panta 1. punkta izriet, ka par PDK veikto politisko kontroli un misijas stratēģisko virzību atbild Padome.

14.

Pārsūdzētajā rīkojumā strīdīgo pasākumu noteikšana ir aprakstīta šādi:

15.

Tiesvedību Vispārējā tiesā, ciktāl tā ir saistīta ar šo apelācijas sūdzību, var apkopot šādi.

16.

Ar prasības pieteikumu, kas 2012. gada 23. maijā iesniegts Vispārējās tiesas kancelejā, Elitaliana cēla prasību pret Eulex Kosovo, lūdzot

17.

Ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegts 2012. gada 14. septembrī, Eulex Kosovo saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 114. panta 1. punktu iesniedza iebildi par nepieņemamību. Eulex Kosovo lūdza noraidīt prasību kā nepieņemamu un piespriest Elitaliana atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus lietā.

18.

2012. gada 28. novembrīElitaliana iesniedza savus apsvērumus par iebildi par nepieņemamību, lūdzot noraidīt iebildi par nepieņemamību un katrā ziņā izsniegt paziņojumu par prasību iestādei, kas tiek uzskatīta par atbildētāju.

19.

Ar pārsūdzēto rīkojumu Vispārējā tiesa pasludināja prasību par nepieņemamu, pamatojoties uz atbildētājas pirmo iebildi par nepieņemamību.

20.

Pirmkārt, Vispārējā tiesa analizēja Eulex Kosovo iebildi, apgalvojot, ka “tai šajā lietā nevar būt atbildētājas statusa, jo tā nav neatkarīga struktūra” (pārsūdzētā rīkojuma 18.–37. punkts).

21.

Vispārējā tiesa sāka savu analīzi, izskatot jautājumu par to, vai Eulex Kosovo bija atbildētājas statuss, precīzāk, vai Eulex Kosovo bija Savienības iestāde vai struktūra LESD 263. panta pirmās daļas izpratnē (pārsūdzētā rīkojuma 19.–21. punkts).

22.

Analizējot Vienotās rīcības 2008/124 1. panta 1. punkta, 6. panta, 7. panta 1. un 2. punkta formulējumu, Vispārējā tiesa izdarīja šādu secinājumu (pārsūdzētā rīkojuma 26. punkts):

“Iepriekš minēto tiesību normu kontekstā Eulex Kosovo nav juridiskas personas statusa, un nav paredzēts, ka tā varētu būt lietas dalībniece tiesvedībā Savienības tiesās.”

23.

Konstatējusi, ka Elitaliana lūdza atcelt Eulex Kosovo veiktos pasākumus saistībā ar publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu, Vispārējā tiesa analizēja attiecīgā lēmuma attiecināmību, nospriežot šādi (pārsūdzētā rīkojuma 34. punkts): “Šādos apstākļos ir jāuzskata, ka akti, kurus pieņēmis Eulex Kosovo vadītājs attiecīgā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras ietvaros, ir piedēvējami Komisijai, kurai saskaņā ar LESD 263. panta pirmo daļu ir atbildētājas statuss. Šos aktus tātad būtu iespējams pakļaut likumības pārbaudei atbilstoši prasītājas norādītā vispārējā principa prasībām, saskaņā ar kuru visiem tiem tiesību aktiem, kuri ir pieņemti Savienības iestādē vai struktūrā, lai tie radītu tiesiskas sekas attiecībā uz trešajām personām, jābūt iespējami pakļaujamiem likumības pārbaudei tiesā.” Vispārējā tiesa piebilda (pārsūdzētā rīkojuma 35. punkts), ka [l]īdz ar to Eulex Kosovo nav atbildētājas statusa”.

24.

Otrkārt, Elitaliana pakārtoti norāda, ka, ja Eulex Kosovo nebūtu atbildētājas statusa, Vispārējā tiesa, pirmkārt, varētu noteikt atbildētāju, pret kuru tādējādi varētu turpināt tiesvedību (pārsūdzētā rīkojuma 38. punkts).

25.

Vispārējā tiesa konstatēja, ka šajā gadījumā Eulex Kosovo norādīšana prasības pieteikumā nebija Elitaliana pieļauta kļūda. Turpretim no prasības pieteikuma satura skaidri izriet, ka Elitaliana bija nolūks celt prasību pret Eulex Kosovo, kas, pēc Elitaliana domām, ir Savienības struktūra LESD 263. panta pirmās daļas izpratnē, ko turklāt Elitaliana apstiprina savos apsvērumos par iebildi par nepieņemamību (pārsūdzētā rīkojuma 39. punkts).

26.

Otrkārt, Elitaliana lūdz Vispārējo tiesu atzīt tās atvainojamo maldību, un šajā ziņā atsaucas uz judikatūru, kurā ir atzīta tādas maldības esamība, kad attiecīgā iestāde bija pieļāvusi rīcību, kas pati par sevi vai noteicošā apmērā var izraisīt pieļaujamu labticīgas personas, kura rīkojas ar vislielāko rūpību, kāda tiek prasīta no pienācīgi informēta uzņēmēja, maldību (pārsūdzētā rīkojuma 40. punkts).

27.

Šajā ziņā Vispārējā tiesa konstatē, ka saskaņā ar Elitaliana norādīto judikatūru atvainojamas maldības esamībai var būt vienīgi tādas sekas, ka prasība nav jānoraida tās novēlotas celšanas dēļ. Šajā gadījumā nav strīda par to, vai Elitaliana ir ievērojusi prasības celšanas termiņu (pārsūdzētā rīkojuma 42. punkts).

28.

Vispārējā tiesa arī norādīja, ka nevienā brīdī Elitaliana nebija vērsusi prasību pret kādu citu personu, kā vien Eulex Kosovo, bet, ka tā tikai ir lūgusi Vispārējai tiesai norādīt atbildētāju, pret kuru šī prasība ir jāceļ, lai tā būtu pieņemama (pārsūdzētā rīkojuma 42. punkts).

29.

Vispārējā tiesa savu analīzi pārsūdzētā rīkojuma 45. punktā noslēdza šādi:

“No iepriekš minēto apsvērumu kopuma izriet, ka, pamatojoties uz Eulex Kosovo kā atbildētājas statusa neesamību, prasītājas celtā prasība pret to ir nepieņemama; tas attiecas gan uz pieteikumu par [tiesību akta] atcelšanu, gan pieteikumu par kaitējuma atlīdzību, kas ir cieši saistīts ar prasījumiem par [tiesību akta] atcelšanu (šajā ziņā skat. Tiesas spriedumu lietā Bossi/Komisija, 346/87, EU:C:1989:59, 31. punkts, un [..] rīkojumu lietā Elti/Eiropas Savienības delegācija Melnkalnē [T‑395/11, EU:T:2012:274)], [..], 74. punkts un tajā minētā judikatūra), nepastāvot vajadzībai spriest par iespējamo Vispārējās tiesas kompetences neesamību attiecībā uz tiesību aktiem, kas pieņemti saskaņā ar LESD noteikumiem, kuri saistīti ar KĀDP”.

30.

Savā apelācijas sūdzībā Elitaliana lūdz Tiesu atcelt pārsūdzēto rīkojumu un apmierināt tās pirmajā instancē celto prasību vai arī, ja Tiesa uzskata, ka to neļauj tiesvedības stadija, nodot lietu atpakaļ sprieduma taisīšanai Vispārējā tiesā.

31.

Eulex Kosovo lūdz noraidīt apelācijas sūdzību un piespriest Elitaliana atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

32.

Apelācijas sūdzības atbalstam Elitaliana izvirza trīs pamatus, proti:

33.

Trīs pamati ir izklāstīti pēc sadaļas ar nosaukumu “Pieņēmums” ( 7 ), kurā ir atsauce uz “efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principu [..], kas pašlaik ir nostiprināts [Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”)], kas parakstīta Romā, 1950. gada 4. novembrī, 6. un 13. pantā, un kas Tiesai ir jāatzīst, atzīstot turpmāk minētos pamatus par pamatotiem.”

34.

Sākumā ir jāveic šī pieņēmuma analīze.

35.

Elitaliana šo principu izklāsta šādi:

36.

Eulex Kosovo apgalvo, ka Elitaliana šo argumentu ir izklāstījusi pakārtoti, ja Tiesa atzītu savu kompetenci, ko Eulex Kosovo noraida. Katrā ziņā atbildētāja uzskata, ka Vispārējā tiesa nav pārkāpusi ECPAK 6. un 13. pantu.

37.

Elitaliana apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi ECPAK 6. un 13. pantu, konstatējot, ka Eulex Kosovo neesot juridiskas personas statusa, un noraidot atvainojamu maldību attiecībā uz atbildētājas identitāti.

38.

Vispirms ir jāprecizē, ka ECPAK 6. un 13. pantā minētie principi atbilst principiem, kas šobrīd ir noteikti Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. pantā, kurš principā būtu bijis jāpiemēro izskatāmajā lietā. Tomēr izskatāmajā lietā uz Hartas 47. panta pārkāpumu var atsaukties tikai tad, ja prasības, kas ir celtas pret iestādēm, kuru kompetence ir ticama, ir pasludinātas par nepieņemamām, pamatojoties uz citiem, nevis procesuālajiem iemesliem, un ka šādā gadījumā prasītājam tiktu liegta jebkāda efektīva iespēja vērsties tiesā ( 8 ).

39.

Vispārējā tiesā tika celta prasība pret lietas dalībnieku, kas nebija pareizs atbildētājs. No apelācijas sūdzības izriet, ka šo konstatējumu Elitaliana uzskata par tās pamattiesību, kas šajā gadījumā ir garantētas ar Hartas 47. pantu, pārkāpumu.

40.

Norādīšu, ka konstatējums, saskaņā ar kuru Eulex Kosovo nav pareizā atbildētāja, jo tai nav procesuālas rīcībspējas vai citu iemeslu dēļ, nav pamats secinājumam par tiesību aizsardzības tiesā neesamību.

41.

Jautājums par Hartas 47. pantu ir acīmredzami pāragrs. Lai arī prasība ir tikusi celta pret personu, kas nav pareiza atbildētāja, šī iemesla dēļ nevarētu uzskatīt, ka ir pārkāpts minētais pants. Saskaņā ar šo tiesību normu Elitaliana situāciju var analizēt tikai tad, ja pret pareizu atbildētāju ir celta prasība kompetentajā tiesā, kas konstatē tiesību aizsardzības līdzekļu neesamību.

42.

Tāpēc Elitaliana izvirzītajiem argumentiem šajā jautājumā nav nozīmes. Apgalvojumu, saskaņā ar kuru Elitaliana bija ārkārtīgi grūti noteikt atbildētāju, lai celtu pret to prasību Vispārējā tiesā, es aplūkošu, izskatot trešo pamatu.

43.

Ar savu pirmo pamatu Elitaliana apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, secinot, ka “Eulex Kosovo nav juridiskas personas statusa, un [ka] nav paredzēts, ka tā varētu būt lietas dalībniece tiesvedībā Savienības tiesās” (pārsūdzētā rīkojuma 26. punkts). Elitaliana uzskata, ka Eulex Kosovo piemīt visas iezīmes, kas ir vajadzīgas, lai to atzītu par Savienības iestādi vai struktūru LESD 263. panta pirmās daļas izpratnē.

44.

Eulex Kosovo lūdz šo pamatu noraidīt.

45.

Ir jānorāda, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru LESD 263. pantā paredzētais pārbaudes tiesā mehānisms ir piemērojams tādām iestādēm un struktūrām, kuras ir izveidojis Savienības likumdevējs un kuras tika pilnvarotas pieņemt juridiski saistošus aktus attiecībā uz fiziskām vai juridiskām personām konkrētās jomās, – kā, piemēram, Eiropas Aviācijas drošības aģentūra (EASA), Eiropas Zāļu aģentūra (EMA), Eiropas Ķimikāliju aģentūra (ECHA), Kopienas Augu šķirņu birojs (CPVO) un Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (preču zīmes, dizainparaugi) (ITSB) ( 9 ).

46.

Lai noteiktu, vai iestāde vai struktūra atbilst kādai LESD 263. panta pirmajā daļā sniegtajai definīcijai, ir svarīgi pārbaudīt instrumentu, ar kura palīdzību minētā iestāde vai struktūra ir izveidota. Šajā ziņā judikatūrā ir noteikti vismaz divi kritēriji ( 10 ), kuriem Eulex Kosovo, šķiet, neatbilst.

47.

Pirmkārt, Vienotajā rīcībā 2008/124 nav noteikts, ka Eulex Kosovo ir juridiskas personas statuss, kas, piemēram, bieži vien ir paredzēts tiesību aktos, ar kuriem izveido aģentūras ( 11 ), ne arī ka tai ir procesuāla rīcībspēja Savienības tiesās ( 12 ).

48.

Otrkārt, tiesību aktos, ar kuriem izveido Savienības iestādes vai struktūras, bieži vien ir iekļauta tiesību norma, kurā ir norādīts attiecīgais Līguma pants un tajā pašā laikā ir noteikts pārsūdzības apjoms ( 13 ). Turpretim Vienotajā rīcībā 2008/124/KĀDP šādas tiesību normas nav.

49.

Savu prasījumu atbalstam Elitaliana min Vispārējās tiesas spriedumu Sogelma/ERA ( 14 ). Šajā spriedumā Vispārējā tiesa ir izvērtējusi savu kompetenci izskatīt prasību, kas, pamatojoties uz EKL 230. panta ceturto daļu (jaunajā redakcijā – LESD 263. pants), ir celta par Eiropas Rekonstrukcijas aģentūras (ERA) pieņemtu tiesību aktu. Tomēr šis spriedums tika pasludināts pilnīgi citā kontekstā, jo Vispārējā tiesa tieši ir konstatējusi, ka ERA ir Kopienas struktūra ar juridiskas personas statusu un ka regulā, ar ko izveido aģentūru, skaidri bija paredzēta Tiesas kompetence ( 15 ).

50.

Tas, ka izveides instrumentā tieši ir paredzēts tiesību aizsardzības līdzeklis Tiesā, apstiprina šo saikni ar LESD 263. pantu. Tomēr, manuprāt, šādas tiesību normas neesamība pati par sevi neļauj konstatēt šādas saiknes neesamību.

51.

Lai arī tiesību norma par juridiskās personas statusa piešķiršanu attiecīgajai struktūrai nav skaidri paredzēta, es uzskatu, ka LESD 263. panta piektās daļas formulējums ir pamats nopietnai prezumpcijai tādā nozīmē, ka gadījumā, ja iestādes izveido struktūras, kas var pieņemt privātpersonām saistošus lēmumus, tiesību aizsardzības līdzeklim tomēr ir jābūt. Šādā situācijā šo prezumpciju par tiesību aizsardzības līdzekli var atzīt ar ļoti stingriem nosacījumiem. Varētu pieņemt, ka struktūrai, kurai ir piešķirta atšķirīga identitāte, kurai ir savas pilnvaras un kurai ir uzticēti konkrēti uzdevumi, ir procesuāla rīcībspēja vai arī spēja celt prasību Eiropas tiesās arī tad, ja nav skaidri formulētas tiesību normas ( 16 ).

52.

Vienotās rīcības 2008/124 pārbaude pierāda to, ka runa ir par Padomes un Komisijas kopīgu misiju. Ar minēto Vienoto rīcību netiek izveidota Eulex Kosovo atsevišķa juridiska persona. Proti, saskaņā ar 11. un 12. pantu Padome un PDK veic politisko kontroli un nosaka stratēģisko virzību. Turklāt tās 16. pantā ir noteikts, ka misijas finanses kontrolē Komisija.

53.

Šie faktori man liek secināt, ka Eulex Kosovo nav iestāde vai struktūra, par ko ir runa LESD 263. panta pirmajā daļā. Drīzāk tā ir divu iestāžu kopīga misija. Tomēr, manuprāt, principā nav izslēgts, ka misijai ir juridiskas personas statuss, pamatojoties uz funkcionālu novērtējumu ( 17 ). Misija tika izveidota ar normatīvu tiesību aktu un, piemēram, tā var pieņemt lēmumus, kas rada tiesiskas sekas trešajām personām. Tomēr Vienotās rīcības 2008/124/KĀDP ekonomija liecina par vēlmi, lai misija būtu organiski atkarīga no divām minētajām iestādēm ( 18 ). Līdzīgu situāciju – šajā gadījumā starp Komisiju un Kodolpētījumu centru – ir analizējis ģenerāladvokāts K. Rēmers [K. Roemer] secinājumos lietā Ufficio imposte consumo/Komisija ( 19 ). Tādējādi šajā lietā runa ir drīzāk par iestāžu pagaidu sadarbības struktūru nekā par struktūru, kas ir juridiski patstāvīga.

54.

Šādos apstākļos es uzskatu, ka Eulex Kosovo nevar uzskatīt par iestādi vai struktūru, pret kuru var celt prasību, pamatojoties uz LESD 263. panta pirmo daļu. Tāpēc Vispārējā tiesa pamatoti ir varējusi konstatēt, ka Eulex Kosovo nebija Savienības iestāde vai struktūra šīs tiesību normas izpratnē.

55.

Tāpēc es ierosinu pirmo iebildumu noraidīt kā nepamatotu.

56.

Izvirzīdama otro pamatu, Elitaliana apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir kļūdaini nospriedusi, ka Eulex Kosovo saskaņā ar Vispārējās tiesas judikatūru attiecībā uz Savienības delegāciju Melnkalnē ir jāuzskata par Komisijas delegāciju, un tādējādi Komisija bija iestāde, kurai bija jāaizstāv attiecīgais tiesību akts Savienības tiesās saskaņā ar LESD 263. panta pirmo daļu (pārsūdzētā rīkojuma 27.–35. punkts).

57.

Eulex Kosovo lūdz noraidīt šo pamatu.

58.

Attiecībā uz delegāciju un misiju nošķiršanu sākumā ir jānorāda uz diviem aspektiem saistībā ar Savienības klātbūtni ārpus Eiropas Savienības teritorijas.

59.

Pirmais aspekts attiecas uz klātbūtni un ārējo darbību saskaņā ar EK līgumu. Šeit ir iekļautas delegācijas trešajās valstīs un starptautiskās organizācijās. Judikatūra, kuru galvenokārt ir izveidojusi Vispārējā tiesa, ir diezgan skaidra, un, manuprāt, pareiza. Tiesas kompetence ir balstīta uz parastajiem Līguma noteikumiem, piemēram, tiem, kas attiecas uz prasību atcelt tiesību aktu un prasību par kaitējuma atlīdzību. No Vispārējās tiesas judikatūras, kas ir izveidota pirms Lisabonas līguma stāšanās spēkā un EĀDD izveides ( 20 ), izriet, ka šādā situācijā atbildētāja, pret ko ir jāvēršas tiesā, ir Komisija. Delegācijas darbojas Komisijas pakļautībā, un jebkura prasība ir jāceļ pret Komisiju ( 21 ). Tādējādi tikai pret delegāciju celtā prasība tika atzīta par nepieņemamu Vispārējā tiesā ( 22 ).

60.

Otrais aspekts attiecas uz ārējo darbību saskaņā ar KĀDP. Runa ir it īpaši par darbībām, ar ko izveido KĀDP misijas trešajās valstīs. Judikatūra, kas nāk no Vispārējās tiesas, nav izvērsta. Tika celtas tikai dažas prasības, kuras vēlāk tika atsauktas un tāpēc tika no reģistra izslēgtas ( 23 ). Starp nedaudzajām lietām, kurās Vispārējā tiesa bija pasludinājusi nolēmumu, ir jāmin lieta H/Padome u.c. Vispārējā tiesa pārsūdzētajā rīkojumā arī atsaucas uz Vispārējās tiesas priekšsēdētāja rīkojumu par pagaidu pasākumiem ( 24 ). Attiecībā uz pamatlietu H/Padome u.c. Vispārējā tiesa prasību noraidīja kā nepieņemamu, tomēr pašlaik tiek izskatīta apelācijas sūdzība ( 25 ). Šī lieta bija par Eiropas Savienības policijas misiju Bosnijā un Hercegovinā ( 26 ). Tā kā tikai nedaudzi Vispārējās tiesas nolēmumi attiecas uz KĀDP misijām, ir jākonstatē, ka judikatūra šajā jomā nebūt nav izveidota.

61.

Manuprāt, Vispārējās tiesas judikatūra par Savienības delegācijām nav piemērojama Savienības izveidotajām misijām, lai arī, protams, šiem diviem struktūru veidiem ir līdzīgas iezīmes, piemēram, tām nav juridiskas personas statusa. Tā kā nav skaidri formulētu tiesību normu, ir jāpārbauda saiknes starp misijām un iestādēm faktiskā iedaba.

62.

Ir jāuzsver, ka pārsūdzētajā rīkojumā Vispārējā tiesas argumentācija nav balstīta uz pilnīgu analoģiju starp delegācijas un misijas statusu. Vispārējā tiesa atsaucas uz rīkojumu par Eiropas Savienības delegāciju Melnkalnē ( 27 ), bet vienlaikus atgādina, ka “tiesību akti, kas tiek pieņemti saskaņā ar deleģētajām pilnvarām, parasti ir piedēvējami deleģējošajai iestādei, kurai ir pienākums aizstāvēt attiecīgo aktu tiesā” (pārsūdzētā rīkojuma 33. punkts). Izdarījusi šo secinājumu, tā rīkojuma 34. punktā nosprieda šādi:

“Šādos apstākļos ir jāuzskata, ka akti, kurus pieņēmis Eulex Kosovo vadītājs attiecīgā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras ietvaros, ir piedēvējami Komisijai, kurai saskaņā ar LESD 263. panta pirmo daļu ir atbildētājas statuss. Šos aktus tātad būtu iespējams pakļaut likumības pārbaudei atbilstoši Elitaliana norādītā vispārējā principa prasībām, saskaņā ar kuru visiem tiem tiesību aktiem, kuri ir pieņemti Savienības iestādē vai struktūrā, lai tie radītu tiesiskas sekas attiecībā uz trešajām personām, jābūt pakļaujamiem likumības pārbaudei tiesā”.

63.

Tādējādi pretēji Elitaliana apgalvojumam Vispārējā tiesa nav pielīdzinājusi KĀDP misijas Komisijas delegācijām.

64.

Attiecībā uz pirmo pamatu esmu konstatējis, ka Eulex Kosovo nepiemīt visas iezīmes, kas ir vajadzīgas, lai uzskatītu, ka tai piemīt autonoma spēja aizstāvēties Tiesā saskaņā ar LESD 263. panta pirmo daļu. Es arī esmu uzvēris, ka Eulex Kosovo misija nav pakļauta Komisijai kā delegācija. Tāpēc ir jāapsver šīs misijas saikne ar iestādēm.

65.

No Vienotās rīcības 2008/124 izriet, ka Eulex Kosovo tika izveidota kā atsevišķa Padomes un Komisijas struktūra. It īpaši no Vienotās rīcības 2008/124 un līguma, kas ir noslēgts starp misijas vadītāju un Komisiju, izriet, ka attiecībā uz administrācijas un finanšu aspektiem saikne ar Komisiju ir īpaši cieša. Vispārējā tiesa uzskatīja, ka visi šie faktori, aplūkojot tos kopā, norāda uz pilnvaru deleģēšanu, kuras parasti Komisija īsteno attiecībā uz Eulex Kosovo un tās misijas vadītāju. Tā secina, ka Eulex Kosovo, tostarp misijas vadītāja, īstenotie pasākumi beigu beigās ir piedēvējami Komisijai (pārsūdzētais rīkojums, 34. punkts). Tiesas argumentācija ir šāda:

66.

Šajā argumentācijā, kurai es piekrītu, kļūda tiesību piemērošanā nav pieļauta. Vispārējā tiesa pamatoti ir nospriedusi, ka, ja nav autonomas tiesībspējas, tad ir jānoskaidro, kā attiecīgie uzdevumi, kas šajā gadījumā attiecas uz pasākumiem, kas ir veikti līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras ietvaros, ir saistīti ar budžeta jautājumiem. Pretēji Elitaliana apgalvojumam Vispārējās tiesas argumentācija nav balstīta uz Eulex Kosovo misijas pielīdzināšanu Savienības delegācijai, bet uz funkcionālu pieeju attiecīgajiem uzdevumiem.

67.

Tādējādi otrais pamats ir jānoraida kopumā.

68.

Izvirzīdama trešo pamatu, Elitaliana apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir kļūdaini uzskatījusi, ka nebija atvainojamas maldības, nosakot atbildētāju, un ka Vispārējā tiesa ir atzinusi, ka “atvainojamas maldības esamības [..] sekas var būt vienīgi tādas, ka prasība nav jānoraida tādēļ, ka tā ir celta novēloti” (pārsūdzētā rīkojuma 41. un 43. punkts). Elitaliana uzskata, ka judikatūru par atvainojamu maldību arī var attiecināt uz atbildētājas identitāti un vajadzības gadījumā ir lūgusi Tiesai noteikt pareizo atbildētāju.

69.

Eulex Kosovo lūdz noraidīt šo pamatu.

70.

Vispirms norādīšu, ka Vispārējā tiesa konstatēja, ka šajā gadījumā Eulex Kosovo norādīšana prasības pieteikumā Vispārējā tiesā nebija Elitaliana pieļauta kļūda. Tomēr pārsūdzētajā rīkojumā Vispārējā tiesa ir atzinusi, ka “[Elitaliana] bija neapstrīdami grūti noteikt personu, kurai attiecīgie pasākumi ir piedēvējami un kurai ir atbildētājas statuss” (41. punkts).

71.

Šis konstatējums, kas, manuprāt, ir pilnīgi pamatots, ir balstīts uz Vispārējās tiesas pieņēmumu, ka prasību būtu bijis jāceļ pret Komisiju.

72.

Es piekrītu Vispārējās tiesas analīzei, saskaņā ar kuru Elitaliana prasījumus nevar pamatot ar judikatūru attiecībā uz atvainojamu maldību. Proti, šī judikatūra attiecas uz procesuālajiem termiņiem ( 28 ) un uz to nevar atsaukties situācijā, kurā prasītājs pieļauj kļūdu attiecībā uz atbildētāja identitāti.

73.

Pat, ja atzītu šādu kļūdu, atbildētājai, pret kuru tika celta prasība, tomēr nevarētu piešķirt tiesībspēju uz to atbildēt. Tādējādi šajā ziņā uz atvainojamu maldību nevar atsaukties. Atvainojamu maldību varētu piemērot tikai citā tiesvedībā, kura ierosināta pret citu lietas dalībnieku un kurā tā ir minēta kā attaisnojums iespējamai novēlotai prasības atcelt tiesību aktu un/vai prasību par kaitējuma atlīdzību celšanai.

74.

Visbeidzot atgādināšu, ka Vispārējā tiesa nav izteikusies par apgalvoto tās kompetences neesamību ( 29 ) un ka savā apelācijas sūdzībā Elitaliana nav apstrīdējusi pārsūdzēto rīkojumu šajā sakarā. Šo jautājumu var izvirzīt, ceļot citu prasību, un, kad Vispārējā tiesa būs lēmusi par to, Tiesa apelācijas tiesvedībā varēs pārbaudīt Vispārējās tiesas lēmuma pamatotību. Tomēr, tā kā izskatāmajā lietā Vispārējā tiesa nolēmumu nav pieņēmusi, arī Tiesai par šo jautājumu nav jālemj.

75.

Tātad Tiesa, nolemdama noraidīt apstrīdētajā rīkojumā Elitaliana pamatu, kas ir balstīts uz atvainojamu maldību, nav pieļāvusi nekādu kļūdu tiesību piemērošanā,

76.

Tā kā neviens no pamatiem nav pamatots, apelācijas sūdzība ir jānoraida kopumā.

77.

Šo iemeslu dēļ es ierosinu Tiesai noraidīt prasību un piespriest Elitaliana SpA atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.