—

TBG Limited vārdā – B. J. Rubbens, advocaat,

—

Nīderlandes valdības vārdā – B. Koopman un C. Wissels, pārstāves,

—

Apvienotās Karalistes valdības vārdā – L. Christie, pārstāvis, kam palīdz S. Ford, barrister,

—

Eiropas Komisijas vārdā – W. Mölls un W. Roels, pārstāvji,

1

Lūgumi sniegt prejudiciālus nolēmumus ir par to, vai tādas Savienības tiesību normas kapitāla brīvas aprites jomā kā EKL 56. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tām ir pretrunā dalībvalsts pasākums, kas var traucēt kapitāla brīvo apriti starp šo dalībvalsti un attiecīgās dalībvalsts aizjūras zemi vai teritoriju (AZT) (turpmāk tekstā – “tai piederoša AZT”).

2

Šie lūgumi tika iesniegti tiesvedībās starp attiecīgi X BV un TBG Limited, no vienas puses, un Staatssecretaris van Financiën [Valsts sekretāru finanšu lietās], no otrās puses, par nodokli, kas ticis iekasēts Nīderlandē par dividendēm, ko Nīderlandē reģistrētas sabiedrības izmaksājušas Nīderlandes Antiļās reģistrētajiem mātesuzņēmumiem, bet dividendes, kuras saņem Nīderlandē vai citā dalībvalstī reģistrēta sabiedrība, ir atbrīvotas no šāda nodokļa.

3

Nīderlandes Antiļas ir minētas EK līguma II pielikumā ietvertajā sarakstā “Aizjūras zemes un teritorijas, uz kurām attiecas Līguma ceturtās daļas noteikumi”.

4

EK līguma ceturtajā daļā ar nosaukumu “Aizjūras zemju un teritoriju asociēšana” ir iekļauts EKL 182.–188. pants.

5

EKL 187. pantā ir paredzēts:

“Padome, pamatojoties uz pieredzi, ko tā guvusi Kopienas asociācijās ar šīm [AZT], un pamatojoties uz Līgumā izklāstītajiem principiem, ar vienprātīgu lēmumu pieņem noteikumus attiecībā uz sīkākiem nosacījumiem un procedūru, kā ar Kopienu asociē šīs [AZT].”

6

Komisija atbilstoši EKL 187. pantam ir vairākkārt pieņēmusi precīzus noteikumus, lai precizētu īpašo asociāciju režīmu starp Eiropas Savienību un AZT un lai sasniegtu asociēšanas mērķus.

7

Pamatlietas notikumu laikā piemērojamais tiesiskais regulējums bija Padomes 2001. gada 27. novembra Lēmums 2001/822/EK par aizjūras zemju un teritoriju asociāciju ar Eiropas Kopienu (“Lēmums par aizjūras asociāciju”) (OV L 314, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “AZT lēmums”).

8

AZT lēmuma preambulas 6. apsvērumā ir noteikts:

“Kaut arī AZT nav trešās valstis, tās nav vienotā tirgus dalībnieces, un tām jāatbilst prasībām, kas saistībā ar tirdzniecību noteiktas trešajām valstīm, īpaši izcelsmes noteikumiem, veselības standartiem un fitosanitārajām normām, un aizsardzības pasākumiem.”

9

Saskaņā ar šā lēmuma preambulas 16. apsvērumu:

“Līguma un no tā atvasināto tiesību aktu vispārīgos noteikumus automātiski nepiemēro AZT, ja vien nav skaidri noteikts citādi. Tomēr AZT izstrādājumiem, kas ievesti Kopienā, jāatbilst Kopienā spēkā esošajiem noteikumiem.”

10

AZT lēmuma 47. pantā ar nosaukumu “Kārtējie maksājumi un kapitāla aprite” ir noteikts:

“1.   Neskarot 2. punktu:

2.   Kopienai, dalībvalstīm un AZT ir tiesības veikt pasākumus, kas mutatis mutandis minēti Līguma 57., 58., 59., 60. un 301. pantā saskaņā ar tajos paredzētajiem nosacījumiem. [..]”

11

AZT lēmuma 55. panta ar nosaukumu “Nodokļu izņēmumu atruna” 2. punktā ir paredzēts:

“Šā lēmuma noteikumus nevar uzskatīt par tādiem, kas liedz pieņemt vai īstenot jebkādus pasākumus, kuru mērķis ir izvairīties no nodokļu nemaksāšanas vai krāpšanas, ņemot vērā noteikumus līgumos par nodokļu dubultuzlikšanas novēršanu vai citos nodokļu noteikumos, vai vietējos spēkā esošos nodokļu likumos.”

12

Nīderlandes tiesību sistēma ir noteikta Nīderlandes Karalistes Hartā (Statuut voor het Koninkrijk der Nederlanden). Pamatlietai nozīmīgajos taksācijas gados, proti, 2005. un 2006. gadā, Nīderlandes Karaliste (Koninkrijk der Nederlanden) sastāvēja no trim teritoriālajām vienībām, proti, no Nīderlandes (Nederland), Nīderlandes Antiļām (Nederlandse Antillen) un Arubas.

13

Minēto triju teritoriālo vienību attiecības nodokļu jomā reglamentē Karalistes Nodokļu noteikumi (Belastingregeling voor het Koninkrijk, turpmāk tekstā – “BRK”). Ikvienai no trim Nīderlandes Karalistes teritoriālajām vienībām BRK noteiktajos ietvaros ir autonoma kompetence nodokļu jomā.

14

BRK 11. panta 1. un 2. punktā par nodokli par līdzdalības dividendēm ir noteikts:

“1.   Dividendes, ko vienas zemes iedzīvotājs saņēmis no juridiskās personas, kurai tās ir jāmaksā un kura reģistrēta vienā no pārējām zemēm, ir apliekamas ar nodokli pirmajā zemē.

2.   Ja zeme, kurā reģistrēta juridiskā persona, kam ir pienākums pārskaitīt dividendes, iekasē nodokli par dividendēm, to ieturot, 1. punkts neskar šāda veida aplikšanu ar nodokli, ja likme nepārsniedz 15 %.”

15

Līdz 2002. gada 1. janvārim BRK 11. panta 3. punktā bija noteikts:

“Apstākļos, kas vēl vairāk ir jāprecizē, lai garantētu šā panta pareizu piemērošanu gan attiecībā uz tā mērķi, gan tā būtību, 2. punktā minētā nodokļu likme nepārsniedz 7,5 %, ja dividendes saņem sabiedrība, kuras kapitāls pilnībā vai daļēji ir sadalīts akcijās un kura ir reģistrēta citā zemē, un kurai pieder vismaz viena ceturtdaļa no sabiedrības, kam ir jāmaksā dividendes, samaksātā pamatkapitāla. Apstākļos, kas vēl vairāk ir jāprecizē, lai garantētu šā panta pareizu piemērošanu gan attiecībā uz tā mērķi, gan tā būtību, iepriekšējā teikumā norādītajā gadījumā nodokļu likme nepārsniedz 5 %, ja sabiedrības, kas saņem dividendes, reģistrācijas zemē dividendes tiek apliktas ar ienākumu nodokli, kura likme ir vismaz 5,5 %.”

16

Tādējādi līdz 2002. gada 1. janvārim līdzdalības dividendēm, kuras Nīderlandes Antiļās reģistrētai sabiedrībai izmaksā Nīderlandē reģistrēta sabiedrība, atbilstoši BRK 11. panta 3. punktam bija piemērojams nodoklis ienākumu gūšanas vietā, šajā gadījumā Nīderlandē, ar likmi 7,5 % vai 5 %.

17

Nīderlandes Antiļās savukārt saskaņā ar Valsts ienākumu nodokļa noteikumu (Landsverordening op de winstbelasting) 8.A, 8.B, 14. un 14.A pantu (vecajā redakcijā) tika uzlikts ienākuma nodoklis ar minimālo likmi no 2,4 % līdz 3 % vai ar maksimālo likmi 5,5 %.

18

Turklāt Nīderlandes Antiļām bija iespēja saskaņā ar “Nīderlandes–Antiļu lēmumu pieņemšanas praksi”, proti, individuālo vienošanos, ko noslēgusi Nīderlandes Antiļu nodokļu administrācija, no nodokļu atbrīvojumiem atskaitīt izdevumus – faktiskos vai nē – un it īpaši aizdevuma procentus, nosakot Nīderlandes Antiļu ienākumu nodokļus.

19

Ja neņem vērā “Nīderlandes–Antiļu lēmumu pieņemšanas praksi”, Nīderlandes dividenžu nodokļa un Nīderlandes Antiļu ienākuma nodokļa apvienotā nodokļu sloga apmērs bija apmēram 10 %.

20

Ar 2002. gada 1. janvāri BRK 11. panta 3. punkts tika grozīts (turpmāk tekstā – “BRK 11. panta 3. punkts ar grozījumiem”) šādi:

“[..] Atkāpjoties no abiem iepriekšējiem teikumiem, dividendes, kuras saņem Nīderlandes Antiļās reģistrēta sabiedrība un kuras tai ir jāmaksā Nīderlandē reģistrētajai sabiedrībai, ir pakļautas šādam režīmam:

[..].”

21

Tādējādi kopš 2002. gada 1. janvāra līdzdalības dividendes, ko no Nīderlandes maksā Nīderlandes Antiļās reģistrētajai sabiedrībai, ir apliekamas ar nodokli ienākumu gūšanas vietā, kas tiek iekasēts Nīderlandē, ar likmi 8,3 %. Tomēr šādi iekasētais nodoklis pilnībā tiek pārskaitīts uz Nīderlandes Antiļām.

22

Valsts ienākumu nodokļa noteikumu 8.A, 8.B, 14. un 14.A pants (vecajā redakcijā) tika atcelti 2002. gada 1. janvārī. Tādēļ dividendes par līdzdalību Nīderlandē reģistrētajos meitasuzņēmumos tika atbrīvotas no nodokļa Nīderlandes Antiļās.

23

Attiecībā uz dividendēm, ko Nīderlandē reģistrētas sabiedrības pārskaita Nīderlandē vai citā dalībvalstī reģistrētajām sabiedrībām, saskaņā ar 1965. gada Likuma par dividenžu nodokli (Wet op de dividendbelasting) 4. un 4.a pantu šādas dividendes ir atbrīvotas no nodokļa ienākumu gūšanas vietā, ja ir izpildīti noteikti paredzētie nosacījumi.

24

Turpretī šāds nodokļu atbrīvojums nav piešķirts dividendēm, ko Nīderlandē reģistrētas sabiedrības pārskaita Nīderlandes Antiļās reģistrētajām sabiedrībām.

25

Lietā C‑24/12 X BV ir saskaņā ar Nīderlandes tiesībām reģistrēta sabiedrība ar juridisko adresi Nīderlandē. Visu tās pamatkapitāla daļu turētāja ir Stichting A van aandelen X BV. Emitēto pamatkapitāla daļu turētāja ir B NV, kuras juridiskā adrese ir Nīderlandes Antiļās.

26

2005. gada 27. jūnijāX BV izmaksāja dividendes EUR 5 000 000 apmērā sabiedrībai B NV. Saskaņā ar BRK 11. panta 3. punktu ar grozījumiem no šīs summas tika ieturēts un samaksāts dividenžu nodoklis 8,3 %, proti, EUR 415 000 apmērā.

27

X BV iesniedza sūdzību par šo nodokli, kuru Staatssecretaris van Financiën noraidīja. Tā par šo lēmumu par sūdzības noraidīšanu cēla prasību Rechtbank te Haarlem [Hārlemas tiesā], kura to atzina par nepamatotu. Pēc tam X BV iesniedza apelācijas sūdzību Gerechtshof te Amsterdam [Amsterdamas Apelācijas tiesā], kura apstiprināja Rechtbank Haarlem spriedumu. X BV vērsās iesniedzējtiesā ar kasācijas sūdzību par Gerechtshof te Amsterdam spriedumu.

28

Lietā C‑27/12 Hollandsche-Amerikaansche Beleggingsmaatschappij Holland-American Investment Corporation NV (turpmāk tekstā – “HAIC”) ir saskaņā ar Nīderlandes tiesībām reģistrēta akciju sabiedrība ar juridisko adresi Nīderlandē, pilnībā piederošs meitasuzņēmums sabiedrībai TBG Holding NV (turpmāk tekstā – “TBG Holding”), kas ir Nīderlandes Antiļās reģistrēta sabiedrība.

29

2006. gada 1. septembrīHAIC izmaksāja TBG Holding dividendes EUR 376 369 430 apmērā. No šīs summas tika ieturēts un samaksāts dividenžu nodoklis 8,3 % jeb EUR 31 238 663 apmērā saskaņā ar BRK 11. panta 3. punktu ar grozījumiem.

30

HAIC un TBG Holding abas iesniedza sūdzību par šo nodokli, kuru Staatssecretaris van Financiën noraidīja. Tās par šo lēmumu par sūdzības noraidīšanu cēla prasību Rechtbank te Haarlem, kura apvienoja prasības un tās atzina par nepamatotām. HAIC un TBG Holding iesniedza apelācijas sūdzību Gerechtshof te Amsterdam, kura apstiprināja Rechtbank Haarlem spriedumu.

31

TBG Limited, kas pārņēmusi HAIC un TBG Holding tiesības un pienākumus, vērsās iesniedzējtiesā ar kasācijas sūdzību par Gerechtshof te Amsterdam spriedumu.

32

Iesniedzējtiesa skaidro, ka tiesvedības Gerechtshof te Amsterdam būtībā attiecās uz jautājumu par to, vai tāds dividenžu nodoklis kā šajā lietā ir pretrunā EKL 56. pantā paredzētajai kapitāla brīvajai apritei. Gerechtshof te Amsterdam uzskatīja, ka EKL 56. pants nav vispārpiemērojams AZT. Tā no AZT lēmuma secināja, ka tiesiskās attiecības starp Nīderlandi un Nīderlandes Antiļām ir jāpielīdzina iekšējai situācijai Savienības tiesību izpratnē un ka tādēļ tās reglamentē tikai BRK un 1965. gada Likums par dividenžu nodokli.

33

Iesniedzējtiesa norāda, ka atbilstoši EKL 56. pantam ir aizliegti ierobežojumi kapitāla apritei dalībvalstu starpā, kā arī dalībvalstu un trešo valstu starpā. Tā norāda, ka sprieduma Prunus un Polonium (C‑384/09, EU:C:2011:276) 20. punktā Tiesa ir nospriedusi, ka šī tiesību norma, ņemot vērā tās neierobežoto piemērošanas jomu, noteikti attiecas uz kapitāla apriti virzienā uz un no AZT, un tā 30. un 31. punktā – ka EKL 56. pantā paredzētā kapitāla aprites liberalizācija ir piemērojama AZT kā trešajām valstīm, jo Līgumā par ES, redakcijā pirms Lisabonas līguma, un EK līgumā nav ietverta neviena tieša atsauce uz kapitāla apriti starp dalībvalstīm un AZT.

34

Tomēr iesniedzējtiesai rodas jautājums par sprieduma Prunus un Polonium (EU:C:2011:276) piemērojamību izskatāmajām tiesvedībām, jo minētajā spriedumā runa nav par kapitāla apriti starp dalībvalsti un tai piederošu AZT.

35

Šajā ziņā tā norāda, ka no minētā sprieduma gan varētu secināt, ka kapitāla brīvas aprites mērķiem AZT vispārīgi jākvalificē par trešajām valstīm un tām ir jāpielīdzina. Tomēr tā uzskata, ka tāpat ir iespējams apgalvot, ka EK līgumā paredzētās brīvības principā nav piemērojamas kapitāla apritei, kas pilnībā noris Nīderlandes Karalistē, pie kuras pieder Nīderlande un Nīderlandes Antiļas.

36

Gadījumā, ja attiecīgā aprite būtu uzskatāma par kapitāla brīvu apriti, minētajai tiesai rodas jautājums, vai ir piemērojama EKL 57. panta 1. punktā paredzētā atruna, kas ir uzskatāma par “standstill” klauzulu.

37

Šajā ziņā iesniedzējtiesa norāda, ka no likuma par grozījumiem BRK rašanās vēstures izriet, ka ar šo pasākumu ir paredzēts novērst Nīderlandes Antiļu nodokļu paradīzes slavu, vienlaikus saglabājot jau pastāvošo faktisko nodokļu apmēru līdzdalības dividendēm, kas tiek izmaksātas no Nīderlandes uz Nīderlandes Antiļām.

38

Tā uzskata, ka grozījumos BRK, kas ir spēkā no 2002. gada 1. janvāra, nav iekļauti jauni ierobežojumi, tikai dividenžu nodokļa likme kopš šā datuma ir pieaugusi. Šādos apstākļos tai rodas jautājums, vai, lai noteiktu, vai pastāv ierobežojums “standstill” klauzulas izpratnē, ir jāņem vērā tikai salīdzinājumā ar 1993. gada 31. decembrī spēkā esošajiem tiesību aktiem Nīderlandes nodokļa ienākumu gūšanas vietā palielinājums vai ir jāņem vērā arī Nīderlandes Antiļu ienākumu nodokļa grozījumi, kas šajā gadījumā ir Nīderlandes Antiļu piešķirts nodokļu atbrīvojums. Par labu otrajam risinājumam liecinot tas, ka Nīderlandes iekasētais nodoklis ienākumu gūšanas vietā atbilstoši BRK 11. panta 3. punktam ar grozījumiem ir jāpārskaita Nīderlandes Antiļām un ka Nīderlande līdz ar to faktiski rūpējas par nodokļa iekasēšanu Nīderlandes Antiļu labā.

39

Gadījumā, ja ir jāņem vērā kopējais nodokļu slogs Nīderlandē un Nīderlandes Antiļās, iesniedzējtiesai rodas jautājums, vai ir jāņem vērā arī “Nīderlandes‑Antiļu lēmumu pieņemšanas prakse”. Pret tās ņemšanu vērā liecinot tas, ka atkarībā no konkrētā gadījuma apstākļiem tā var atšķirīgi iedarboties uz katra attiecīgā nodokļu maksātāja nodokļu apmēru.

40

Ņemot vērā šo informāciju, Hoge Raad der Nederlanden [Nīderlandes Augstākā tiesa] nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus, kas lietās C‑24/12 un C‑27/12 ir formulēti identiski:

41

Tiesas priekšsēdētājs 2012. gada 27. februārī izdeva rīkojumu apvienot lietas C‑24/12 un C‑27/12 rakstveida un mutvārdu procesam un sprieduma taisīšanai.

42

Ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas uzzināt, vai tādas Savienības tiesību normas kapitāla brīvās aprites jomā kā EKL 56. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tām ir pretrunā dalībvalsts pasākums, kas var traucēt kapitāla apriti starp šo dalībvalsti un tai piederošu AZT.

43

Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar EKL 299. panta 3. punktu īpašā asociācijas procedūra, kas izklāstīta EK līguma ceturtajā daļā, proti, EKL 182.–188. pantā, attiecas uz tām AZT, kas uzskaitītas šā Līguma II pielikumā, un šīs asociācijas sīkākie nosacījumi un procedūra saskaņā ar EKL 187. pantu ir jānosaka ar Padomes lēmumiem.

44

Šajā ziņā Nīderlandes Antiļas, kas atbilstoši Nīderlandes Konstitūcijai veido vienu no trim Nīderlandes Karalistes teritoriālajām vienībām, ir iekļautas šajā sarakstā, un tādēļ uz tām attiecas EK līguma ceturtajā daļā noteiktā īpašā asociācijas procedūra.

45

Šīs īpašās procedūras starp Savienību un AZT pastāvēšanas dēļ EK līguma vispārējie noteikumi, proti, tie, kas nav iekļauti minētā Līguma ceturtajā daļā, bez tiešas atsauces nav piemērojami AZT (spriedumi Leplat, C‑260/90, EU:C:1992:66, 10. punkts; Eman un Sevinger, C‑300/04, EU:C:2006:545, 46. punkts, kā arī Prunus un Polonium, EU:C:2011:276, 29. punkts un tajā minētā judikatūra).

46

Attiecībā uz minēto Līguma ceturto daļu ir jāatzīst, ka, lai arī tajā ir iekļauti daži noteikumi gan par preču brīvu apriti, proti, EKL 184. un 185. pants, un darba ņēmēju brīvu pārvietošanos, proti, EKL 186. pants, gan par uzņēmējdarbības brīvību, proti, EKL 183. panta 5. punkts, tajā tomēr nav nevienas tiesību normas par kapitāla brīvu apriti.

47

AZT lēmuma, ko, pamatojoties uz EKL 187. pantu, Padome pieņēmusi, lai precizētu asociācijas procedūru, 47. panta 1. punktā ir noteikts, kādi maksāšanas un kapitāla aprites ierobežojumi ir aizliegti starp Savienību un AZT.

48

Tā kā AZT lēmuma 47. panta 1. pantā ir atsauce uz maksājumu bilanci un ir aizliegti, pirmkārt, jebkādi ierobežojumi maksājumiem konvertējamās valūtās maksājumu bilances norēķinu kontā un, otrkārt, ierobežojumi brīvai kapitāla apritei saistībā ar tiešiem ieguldījumiem sabiedrībās, kas attiecas uz darījumiem minētajā maksājumu bilances kapitāla kontā, šī tiesību norma ir īpaši plaši piemērojama, tuvojoties EKL 56. panta piemērojamībai attiecībās starp dalībvalstīm un trešajām valstīm (šajā ziņā un attiecībā uz LESD 63. pantu skat. spriedumu Prunus un Polonium, EU:C:2011:276, 29.–31. punkts).

49

Līdz ar to, aizliedzot tostarp līdzdalības sabiedrībās iegūšanas un no tās izrietošas peļņas sadales ierobežojumus, AZT lēmuma 47. panta 1. punkta b) apakšpunktā – tāpat kā EKL 56. pantā paredzētie aizliegumi it īpaši attiecībā uz attiecībām starp dalībvalstīm un trešajām valstīm – kā vieni no ierobežojumiem tiek aizliegti dividenžu pārskaitīšanas starp Savienību un AZT ierobežojumi.

50

Tomēr, ņemot vērā šā sprieduma 45. punktā minēto judikatūru un to, ka nedz EK līguma ceturtajā daļā, nedz AZT lēmumā, kurš pieņemts atbilstoši šai līguma daļai, nav tiešas atsauces uz EKL 56. pantu, uzdotais jautājums ir jāizvērtē no minētā 47. panta 1. punkta aspekta un jāpārbauda, vai šīs tiesību normas piemērojamība ir precīza un ierobežota ar citiem īpašā režīma noteikumiem, pie kuriem pieder ES–AZT asociācija.

51

Šajā ziņā, kā tostarp uzsvērusi Apvienotās Karalistes valdība, ES–AZT asociācijas labā liberalizējot kapitāla apriti, īpaša uzmanība tika pievērsta tam, ka daudzas AZT tiek uzskatītas par nodokļu paradīzēm. Tādējādi AZT lēmuma 55. pantā ir iekļauta izņēmuma klauzula, kas ir tieši paredzēta izvairīšanās no nodokļu maksāšanas novēršanai.

52

Saskaņā ar minētā 55. panta 2. punktu “[AZT lēmuma] noteikumus nevar uzskatīt par tādiem, kas liedz pieņemt vai īstenot jebkādus pasākumus, kuru mērķis ir izvairīties no nodokļu nemaksāšanas [..], ņemot vērā noteikumus [..] vietējos spēkā esošos nodokļu likumos”.

53

Tāds nodokļu pasākums kā attiecīgais pasākums pamatlietā, kurš atbilstoši tā rašanās vēstures un mērķa aprakstam, ko iesniegusi iesniedzējtiesa, ir paredzēts, lai novērstu pārmērīgu kapitāla plūsmu uz Nīderlandes Antiļām un tādējādi cīnītos pret šīs AZT nodokļu paradīzes slavu, ietilpst iepriekš minētajā nodokļu atbrīvojuma klauzulā, un tādēļ tam nav piemērojams AZT lēmuma 47. panta 1. punkts, ar nosacījumu, ka ar to šis mērķis tiek īstenots efektīvi un samērīgi, kas ir jānovērtē iesniedzējtiesai.

54

No iepriekš minētā izriet, ka uz pirmo uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Savienības tiesības ir jāinterpretē tādējādi, ka tām nav pretrunā dalībvalsts nodokļu pasākums, kas, efektīvi un samērīgi īstenojot cīņas pret izvairīšanos no nodokļu maksāšanas mērķi, traucē kapitāla brīvo apriti starp šo dalībvalsti un tai piederošu AZT, un nav jāizvērtē jautājums par to, kādā apmērā tiesiskajām attiecībām starp Savienību un AZT piemērojamās Savienības tiesību normas ir piemērojamas attiecībām starp dalībvalsti un tai piederošu AZT.

55

Ņemot vērā uz pirmo jautājumu sniegto atbildi, uz otro jautājumu nav jāatbild.

56

Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:

Savienības tiesības ir jāinterpretē tādējādi, ka tām nav pretrunā dalībvalsts nodokļu pasākums, kas, efektīvi un samērīgi īstenojot cīņas pret izvairīšanos no nodokļu maksāšanas mērķi, traucē kapitāla brīvo apriti starp šo dalībvalsti un tai piederošu aizjūras zemi vai teritoriju.