1.

Zināms, ka Eiropas lauksaimniecībā tiek kultivēts aizvien mazāk augu šķirņu. Daudzas tradicionālās šķirnes izzūd vai arī ir atrodamas tikai sēklu bankās, kur tās tiek uzglabātas nākamajām paaudzēm. Tā vietā lauksaimniecībā tiek izmantotas dažas atsevišķas šķirnes, kuras šķietami viena otrai ir ļoti līdzīgas.

2.

Līdz ar to lauksaimniecībā būtiski samazinās bioloģiskā daudzveidība. Nav izslēgts, ka šī iemesla dēļ nākotnē vairs nebūs šķirņu, kuras varētu pielāgoties, piemēram, klimata izmaiņām vai jaunām slimībām, labāk kā šodien dominējošās šķirnes. Un jau šodien gala patērētāja izvēle attiecībā uz lauksaimniecības produktiem tiek ierobežota.

3.

Varētu domāt, ka šīs tendences pamatā primāri ir lauksaimnieku ekonomiskās intereses kultivēt pēc iespējas vairāk to šķirņu, kas nodrošina vislielāko ražību.

4.

Tomēr šī lieta parāda, ka bioloģiskās daudzveidības ierobežojumi Eiropas lauksaimniecībā balstās arī uz Eiropas Savienības regulējumiem. Proti, lielākās daļas lauksaimniecībā izmantojamo augu šķirņu sēklas drīkst tirgot tikai tad, ja šīs šķirnes ir oficiāli atzītas. Šīs atzīšanas priekšnoteikums ir, ka šķirnei ir jābūt atšķirīgai, stabilai un pietiekami viendabīgai. Daļēji papildus ir jāpierāda šo šķirņu ražība – “kultivēšanas un izmantošanas vērtība”. Par daudzām “vecajām šķirnēm” šos pieradījumus nav iespējams sniegt. Tādēļ rodas jautājums, vai šāds sēklu tirdzniecības ierobežojums ir pamatots.

5.

Padome ar 2004. gada 24. februāra lēmumu ( 2 ) atļāva noslēgt Starptautisko līgumu par augu ģenētiskajiem resursiem pārtikai un lauksaimniecībai ( 3 ) (turpmāk tekstā – “Starptautiskais līgums”).

6.

Starptautiskā līguma 5. panta 1. punktā ir minēti svarīgākie pasākumi:

“5.1.   Katra līgumslēdzēja puse atbilstoši savas valsts likumiem un sadarbībā ar citām līgumslēdzējām pusēm, ja nepieciešams, veicina integrētu pieeju pārtikā un lauksaimniecībā izmantojamo augu ģenētisko resursu ekspluatācijai, saglabāšanai un ilgtspējīgai izmantošanai un it īpaši:

[..]

[..].” [Neoficiāls tulkojums]

7.

Starptautiskā līguma 6. pantā ir minēti citi pasākumi:

“6.1.   Līgumslēdzējas puses izstrādā un uztur atbilstošu politiku un tiesiskus pasākumus, kas veicina pārtikā un lauksaimniecībā izmantojamo augu ģenētisko resursu ilgtspējīgu izmantošanu.

6.2.   Ilgtspējīga pārtikā un lauksaimniecībā izmantojamo augu ģenētisko resursu izmantošana var ietvert šādus pasākumus:

[..]

[..]

8.

Starptautiskā līguma 9. pantā ir uzskaitītas zemnieku tiesības, un šī panta 2. punkts paredz konkrētus pasākumus:

“Līgumslēdzējas puses vienojas, ka par zemnieku tiesību realizāciju attiecībā uz pārtikā un lauksaimniecībā izmantojamo augu ģenētiskajiem resursiem ir atbildīgas valstu valdības. Vēlams, lai katra līgumslēdzēja puse saskaņā ar tās vajadzībām un prioritātēm un atbilstoši tās likumiem veic pasākumus zemnieku tiesību aizsargāšanā, ieskaitot:

9.

Jautājumi par sēklas materiālu tiek apskatīti dažādās direktīvās. Šāda veida tiesiskais regulējums attiecībā uz dārzeņu sēklām pirmo reizi tika pieņemts 1970. gadā ( 4 ) un attiecībā uz citām lauksaimniecībā izmatotajām šķirnēm – jau 1966. gadā ( 5 ). Tomēr šobrīd spēkā ir turpmāk tekstā minētie noteikumi, par kuru grozīšanu Komisijā pašreiz notiek uzklausīšana ( 6 ).

10.

Šķirnēm, kas minētas pamatlietā, lielā mērā vai pat pilnībā ir piemērojama Padomes 2002. gada 13. jūnija Direktīva 2002/55/EK par dārzeņu sēklu tirdzniecību ( 7 ) (turpmāk tekstā – “Dārzeņu direktīva”).

11.

Dārzeņu direktīvas 3. panta 1. punktā ir aizliegta tirdzniecība ar sēklām, ja to šķirne nav oficiāli atzīta:

“Dalībvalstis paredz, ka dārzeņu sēklas var sertificēt, pārbaudīt kā standarta sēklas un tirgot tikai tad, ja attiecīgā šķirne oficiāli apstiprināta vienā vai vairākās dalībvalstīs.”

12.

Dārzeņu direktīvas 4. panta 1. punktā ir reglamentēta sēklu atzīšana:

“Dalībvalstis gādā par to, lai šķirnes tiktu apstiprinātas tikai tad, ja tās ir atšķirīgas, stabilas un pietiekami viendabīgas.

Attiecībā uz rūpnieciskajiem cigoriņiem šķirnei jābūt pietiekami vērtīgai, lai to kultivētu un izmantotu.”

13.

Dārzeņu direktīvas 4. panta 3. punktā ir ietverts regulējums par patērētāju aizsardzību saistībā ar pārtikas produktiem, kuri tiek iegūti no šīm šķirnēm:

“Turklāt gadījumā, kad kāda auga šķirnes sēklas ir paredzēts izmantot kā pārtikas produktus vai pārtikas produkta sastāvdaļas, uz ko attiecas Regula (EK) Nr. 258/97, šie pārtikas produkti vai pārtikas sastāvdaļas nevar [nedrīkst]:

14.

Dārzeņu direktīvas 4. panta 4. punktā ir paredzēti atvieglojumi atzīšanas procedūrai, lai saglabātu augu ģenētiskos resursus. Nosacījumus šādiem atvieglojumiem ir jānosaka Komisijai saskaņā ar 44. panta 2. punktu un 46. panta 2. punktu.

15.

Dārzeņu direktīvas 5. pantā ir definētas pazīmes, kurām piemītot, šķirne ir atšķirīga, stabila un pietiekami viendabīga:

“1.   Šķirne ir uzskatāma par atšķirīgu, ja neatkarīgi no tā, vai tās izcelsme no sākotnējās šķirnes būtu dabīga vai mākslīga, tā pēc vienas vai vairākām būtiskām pazīmēm skaidri nošķirama no jebkuras citas Kopienā pazīstamas šķirnes.

[..]

2.   Šķirne ir uzskatāma par stabilu, ja pēc secīgām pavairošanas darbībām vai katra cikla beigās (ja selekcionārs ir noteicis atsevišķu pavairošanas darbību ciklu) tā joprojām atbilst tās būtisko pazīmju definējumam.

3.   Šķirne ir uzskatāma par pietiekami viendabīgu, ja augi, kas to veido, neņemot vērā retas novirzes, atbilstīgi šo augu vairošanās sistēmas īpatnībām ir līdzīgi vai ģenētiski identiski attiecībā uz pazīmju kopumu, ko novērtē šim nolūkam.”

16.

Dārzeņu direktīva saskaņā ar 52. pantu stājās spēkā 20. dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, tātad – 2002. gada 9. augustā. Tā kā šajā direktīvā tika konsolidētas iepriekšējo direktīvu normas, kuru transponēšanas termiņi jau bija beigušies, tad šī direktīva neparedzēja nekādu papildu transponēšanas termiņu.

17.

Komisijas 2009. gada 26. novembra Direktīva 2009/145/EK, ar ko paredz dažas atkāpes attiecībā uz tādu dārzeņu savvaļas sugu un šķirņu atzīšanu, kas ir tradicionāli audzētas noteiktos apvidos un reģionos un ko apdraud ģenētiskā erozija, un tādu dārzeņu šķirņu atzīšanu, kam nav būtiskas vērtības attiecībā uz komerciālu augkopību, bet kas ir izveidotas audzēšanai noteiktos apstākļos un šo savvaļas sugu un šķirņu sēklu tirdzniecībai ( 8 ) (turpmāk tekstā – “Atkāpes direktīva”), tika balstīta uz Dārzeņu direktīvas 4. panta 4. punktu, 44. panta 2. punktu un 46. panta 2. punktu.

18.

Atkāpes direktīvas 1. panta 1. punktā ir noteikts, attiecībā uz kādām sugām ir jāparedz atkāpes:

“Šajā direktīvā noteiktas atsevišķas atkāpes saistībā ar saglabāšanu in situ un ilgtspējīgu augu ģenētisko resursu izmantošanu ar audzēšanu un tirdzniecību attiecībā uz Direktīvā 2002/55/EK iekļautajām dārzeņu sugām:

19.

Būtiskākie priekšnoteikumi, lai kādu šķirni atzītu par saglabāšanas šķirni, ir atrodami Atkāpes direktīvas 4. pantā:

“1.   Lai 1. panta 1. punkta a) apakšpunktā minēto savvaļas sugu vai šķirni atzītu par saglabāšanas šķirni, tai jābūt nozīmīgai no augu ģenētisko resursu uzturēšanas viedokļa.

2.   Atkāpjoties no Direktīvas 2003/91/EK 1. panta 2. punkta, dalībvalstis var pieņemt noteikumus attiecībā uz saglabāšanas šķirņu atšķirīgumu, stabilitāti un viendabīgumu.

[..]”

20.

Atkāpes direktīvas 13. un 14. pantā ir paredzēts, ka saglabāšanas šķirnes sēklas drīkst ražot un tirgot ārpus to izcelsmes reģiona tikai izņēmuma gadījumā.

21.

Saskaņā ar Atkāpes direktīvas 15. pantu saglabāšanas šķirnes drīkst tirgot tikai ļoti ierobežotā daudzumā:

“Katra dalībvalsts nodrošina, lai katras saglabāšanas šķirnes tirgoto sēklu daudzums gadā nepārsniegtu daudzumu, kas vajadzīgs dārzeņu ražošanai platībā hektāros, kas attiecīgajai sugai noteikta I pielikumā.”

22.

I pielikumā noteiktie daudzumi atkarībā no sugas attiecas uz 10, 20 vai 40 hektāriem.

23.

Atkāpes direktīvas 22. pantā ir paredzēti atzīšanas nosacījumi šķirnēm, kas izveidotas audzēšanai noteiktos apstākļos:

“1.   Lai šķirni atzītu kā šķirni, kas ir izveidota audzēšanai noteiktos apstākļos, kā minēts 1. panta 1. punkta b) apakšpunktā, šķirnei jābūt bez būtiskas vērtības komerciālai augkopībai, bet izveidotai audzēšanai noteiktos apstākļos.

Šķirni uzskata par izveidotu audzēšanai noteiktos apstākļos, ja tā ir piemērota audzēšanai īpašos agrotehniskos, klimatiskos vai augsnei raksturīgos apstākļos.

2.   Atkāpjoties no Direktīvas 2003/91/EK 1. panta 2. punkta, dalībvalstis var pieņemt noteikumus attiecībā uz šķirņu, kas ir izveidotas audzēšanai noteiktos apstākļos, atšķirīgumu, stabilitāti un viendabīgumu.

[..]”

24.

Saskaņā ar Atkāpes direktīvas 36. panta 1. punktu tā bija jātransponē līdz 2010. gada 31. decembrim.

25.

Atkāpes direktīvā minētās Komisijas 2003. gada 6. oktobra Direktīvas 2003/91/EK, kurā izklāstīti īstenošanas noteikumi 7. pantam Padomes Direktīvā 2002/55/EK attiecībā uz raksturīgajām pazīmēm, kas obligāti jāaptver pārbaudē, un obligātajiem nosacījumiem dažādu dārzeņu sugu šķirņu pārbaudei ( 9 ), 1. panta 2. punktā tiek precizētas prasības attiecībā uz šķirņu atšķirīgumu, stabilitāti un viendabīgumu, norādot uz Kopienas Augu šķirņu biroja un Starptautiskās jaunu augu šķirņu aizsardzības savienības dažādiem dokumentiem. Abas organizācijas nodarbojas ar intelektuālā īpašuma aizsardzību attiecībā uz augu šķirnēm.

26.

Padomes 2002. gada 13. jūnija Direktīvā 2002/53/EK par lauksaimniecības augu sugu šķirņu kopējo katalogu ( 10 ) (turpmāk tekstā – “Šķirņu kataloga direktīva”) ir noteikti kopīgi šķirnes atzīšanas noteikumi lauksaimniecības kultūrām, uz kurām attiecas dažādas citas direktīvas, bet ne Dārzeņu direktīva. Šajā lietā tiek aplūkotas cukurbietes un lopbarības bietes atbilstoši Padomes 2002. gada 13. jūnija Direktīvai 2002/54/EK par biešu sēklu tirdzniecību ( 11 ) (turpmāk tekstā – “Biešu direktīva”).

27.

Šķirņu kataloga direktīvas 1. panta 1. punktā tās piemērošanas joma ir noteikta šādi:

“Šī direktīva attiecas uz to biešu [..] šķirņu atzīšanu iekļaušanai kopējā lauksaimniecības augu sugu šķirņu katalogā, kuru sēklas var piedāvāt tirgū saskaņā ar noteikumiem, kas paredzēti direktīvās attiecīgi par biešu sēklu (2002/54/EK) [..] tirdzniecību.”

28.

Šķirņu kataloga direktīvas 1. panta 2. punktā tiek reglamentēts kopīgā šķirņu sēklu kataloga pamats:

“Kopējo šķirņu katalogu izstrādā, ņemot vērā dalībvalstu katalogus.”

29.

Šķirņu katalogu direktīvas 3. panta 1. punktā ir paredzēta valsts šķirņu sēklu katalogu izveide:

“Katra dalībvalsts izstrādā vienu vai vairākus sertificēšanai un tirdzniecībai tās teritorijā oficiāli atzītus šķirņu katalogus. [..]”

30.

Šķirņu atzīšanas nosacījumi ir izklāstīti Šķirņu kataloga direktīvas 4. panta 1. punktā:

“Dalībvalstis nodrošina, lai šķirni atzītu tikai tad, ja tā ir atšķirīga, stabila un pietiekami viendabīga. Šķirnes audzēšanas un lietošanas īpašībām jābūt pietiekamām.”

31.

Šķirņu kataloga direktīvas 5. pantā šķirņu atzīšanas nosacījumi ir definēti identiski Dārzeņu direktīvas 5. pantam, bet tā 4. punktā cita starpā plašāk paskaidrots, kas ir saprotams ar “pietiekamām audzēšanas un lietošanas īpašībām [pietiekamu kultivēšanas un izmantošanas vērtību]”:

“Šķirnes audzēšanas un lietošanas īpašības uzskata par pietiekamām [kultivēšanas un izmantošanas vērtību uzskata par pietiekamu], ja salīdzinājumā ar citām šķirnēm, kas atzītas attiecīgās dalībvalsts katalogā, tās īpašības kopumā ir tādas, ka vismaz attiecībā uz ražošanu jebkurā attiecīgajā reģionā panākts skaidrs uzlabojums vai nu audzēšanas, vai ražības, vai no tiem iegūto produktu izmantošanas ziņā. Atsevišķas sliktas pazīmes var neņemt vērā, ja ir citas labas pazīmes.”

32.

Padomes 1998. gada 14. decembra Direktīvā 98/95/EK, ar ko attiecībā uz iekšējā tirgus konsolidēšanu, ģenētiski modificētu augu šķirnēm un augu ģenētiskajiem resursiem groza Direktīvas 66/400/EEK, 66/401/EEK, 66/402/EEK, 66/403/EEK, 69/208/EEK, 70/457/EEK un 70/458/EEK par biešu sēklu, lopbarības augu sēklu, graudaugu sēklu, sēklas kartupeļu, eļļas augu un šķiedraugu sēklu, kā arī dārzeņu sēklu tirdzniecību, un par kopējo lauksaimniecības augu šķirņu katalogu ( 12 ) (turpmāk tekstā – “Grozījumu direktīva”), ir ieviests tiesiskais pamats, lai saskaņā ar normatīvajiem aktiem, kas reglamentē sēklu tirdzniecību, ļautu saglabāt ģenētiskās erozijas apdraudētās šķirnes, izmantojot tās in situ (preambulas 17. apsvērums). Attiecīgo tiesisko regulējumu Komisija būtu varējusi izdot komitoloģijas procedūras ceļā. Šīs normas pašlaik ir daļa no Dārzeņu direktīvas, Biešu direktīvas un Šķirņu kataloga direktīvas, un tādēļ, pieņemot minētās direktīvas, tās tika atceltas.

33.

Association Kokopelli (turpmāk tekstā – “Kokopelli”) ir nevalstiska organizācija, kas tirgo sēklas tā saucamajām “senajām šķirnēm”, kuras daļēji nav oficiāli atzītas Dārzeņu direktīvas izpratnē. Graines Baumaux SAS (turpmāk tekstā – “Graines Baumaux”), sēklu tirdzniecības uzņēmums, konstatēja Kokopelli piedāvājumā 461 oficiāli neatzītu šķirni un tādēļ 2005. gadā cēla prasību par negodīgu konkurenci. Graines Baumaux cita starpā prasa vienotu zaudējumu atlīdzību EUR 50 000 apmērā, kā arī pārtraukt reklamēt attiecīgo šķirņu sēklas. Pirmajā instancē Tribunal de Grande Instance Nancy apmierināja Graines Baumaux zaudējumu atlīdzināšanas prasību EUR 10 000 apmērā, bet pārējā daļā prasību noraidīja.

34.

Kokopelli iesniedza Cour d’appel Nancy apelācijas sūdzību. Šajā tiesvedībā Tiesai tiek uzdots šāds prejudiciāls jautājums:

“Vai Grozījumu direktīva, Šķirņu kataloga direktīva, Dārzeņu direktīva un Atkāpes direktīva nav spēkā attiecībā uz šādām Eiropas Savienības pamattiesībām un pamatprincipiem, proti, saimnieciskās darbības veikšanas brīvību, samērīgumu, vienlīdzīgu attieksmi un nediskrimināciju, preču brīvu apriti, kā arī attiecībā uz saistībām, kas pieņemtas saskaņā ar Starptautisko Līgumu par augu ģenētiskajiem resursiem pārtikai un lauksaimniecībai, it īpaši attiecībā uz ierobežojumiem, kas tajās noteikti attiecībā uz senu sēklu un pavairošanas materiālu ražošanu un tirdzniecību?”

35.

Tiesvedībā savus rakstveida apsvērumus iesniedza Graines Baumaux Kokopelli, Francijas Republika, Spānijas Karaliste, Eiropas Savienības Padome un Eiropas Komisija. Mutvārdu process nenotika.

36.

Graines Baumaux pauž šaubas par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību. Minēto direktīvu spēkā esamībai neesot nekādas nozīmes attiecībā uz valsts tiesvedības iznākumu, jo valsts tiesvedībā tika skatīts Francijas tiesību normu, ar kurām tiek transponētas direktīvas, ievērošanas jautājums. Tā kā Tiesa nesniedz atbildes uz hipotētiskiem jautājumiem ( 13 ), tad lūgums šajā lietā esot nepieņemams.

37.

Šādam apsvērumam ir jāpiekrīt – ja strīdīgie direktīvas noteikumi būtu spēkā neesoši, tas vēl negarantētu, ka Kokopelli nav pārkāpusi direktīvas transponējošos Francijas tiesību aktus. Tomēr, ja ir jāprezumē šo direktīvu spēkā esamība ( 14 ), tad valsts tiesas praktiski nevar apšaubīt transponējošo tiesību normu spēkā esamību ( 15 ). Ja turpretī direktīvas ir zaudējušas spēku, tad var apšaubīt arī transponējošo normu spēkā esamību. Piemēram, šīs transponēšanas normas varētu būt pretrunā LESD 34. pantā paredzētajai preču brīvai apritei, ja starp strīdīgajām sēklām bija arī preces [sēklas] no citām dalībvalstīm. Tādēļ Tiesa sniedz atbildi uz šāda veida jautājumiem ( 16 ).

38.

Cour d’appel Nancy jautā, vai spēkā ir tās četras direktīvas, kurās ir ietvertas daudzas normas attiecībā uz sēklu tirdzniecību. Šīs direktīvas it īpaši paredz nosacījumus šķirņu oficiālai atzīšanai un iekļaušanai valsts šķirņu katalogā vai kopējā šķirņu katalogā, aizliedz tirgot oficiāli neatzītu šķirņu sēklas, nosaka sēklu kontroli un kvalitāti, kā arī tirdzniecības iepakojuma veidus. Visās jomās pastāv “ierobežojumi attiecībā uz senu sēklu un pavairošanas materiālu ražošanu un tirdzniecību”, kuru spēkā esamība būtu jāpārbauda saskaņā ar prejudiciālā jautājuma formulējumu.

39.

Tomēr strīds pamata lietā ir daudz šaurāks. Tas attiecas tikai uz sūdzību par to, ka Kokopelli ir pārdevusi tādu šķirņu sēklas, kuras nav oficiāli atzītas. Kokopelli neprasa iekļaut savas šķirnes kādā no katalogiem un skaidri pauž, ka tā neapšauba sēklu kvalitātes prasības ( 17 ). Lai gan Kokopelli iebilst pret tirdzniecības iepakojuma normām ( 18 ), tomēr nav redzams, ka šīs normas ir priekšmets pamata lietā.

40.

Līdz ar to ir jāapskata tikai aizliegums tirgot oficiāli neatzītu šķirņu sēklas.

41.

Saskaņā ar Graines Baumaux prasības pieteikumu pirmajā instancē Kokopelli tirdzniecības sortimentā bija 461 neatzīta dārzeņu šķirne. Ir skaidrs, ka attiecībā uz lielāko daļu šķirņu, iespējams, pat uz visām šķirnēm, ir spēkā trešā Cour d’appel minētā direktīva – Dārzeņu direktīva. Tādēļ es turpmāk koncentrēšos uz šo direktīvu.

42.

Šajā ziņā ir jāapskata Dārzeņu direktīvas 3. panta 1. punktā noteiktais dalībvalstu pienākums paredzēt, ka dārzeņu sēklas var tirgot tikai tad, ja attiecīgā šķirne oficiāli atzīta vismaz vienā dalībvalstī.

43.

Noteikumi par šķirņu atzīšanu ir atrodami galvenokārt Dārzeņu direktīvas 4. un 5. pantā. Atbilstoši šiem noteikumiem sēklas var tirgot tikai tad, ja tās ir atšķirīgas, stabilas un pietiekami viendabīgas. Attiecībā uz rūpnieciskajiem cigoriņiem šķirnei papildus jābūt pietiekami vērtīgai, lai to kultivētu un izmantotu.

44.

Kā izklāsta Kokopelli un Komisija ( 19 ), šajā ziņā šie nosacījumi padara problemātisku prejudiciālajā jautājumā pieminēto “seno sēklu” izmantošanu, jo daudzas neatzītas šķirnes šos nosacījumus nevar izpildīt. To apstiprina Atkāpes direktīva dārzeņu sēklām, jo tā saskaņā ar preambulas otro apsvērumu tika pieņemta, lai nodrošinātu noteiktu šķirņu audzēšanu un tirdzniecību, pat ja tās neatbilst vispārīgajām prasībām.

45.

Saskaņā ar Kokopelli izklāstu tās izplatīto “seno šķirņu” ģenētiskais materiāls nav tik vienveidīgs kā atzītajām šķirnēm. Tādēļ “senās šķirnes” atkarībā no vides apstākļiem var attīstīties atšķirīgi, proti, tās nav stabilas. Arī attiecīgo kultūru atsevišķi augu eksemplāri ir mazāk līdzīgi viens otram. Līdz ar to šīs šķirnes nav tikpat viendabīgas kā oficiāli apstiprinātās šķirnes ( 20 ).

46.

Līdz ar to ir jāpārbauda, vai Dārzeņu direktīvas 3. panta 1. punkta aizliegums tirgot tādu šķirņu sēklas, kuras pierādāmi nav atšķirīgas, stabilas un pietiekami viendabīgas un attiecīgajā gadījumā ir arī pietiekami vērtīgas, lai tās kultivētu un izmantotu, ir saderīgs ar lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu minētajām augstāka juridiska spēka tiesību normām.

47.

Šajā ziņā es vispirms apskatīšu Starptautisko Līgumu par augu ģenētiskajiem resursiem pārtikai un lauksaimniecībai (par to C daļas 1) punktā), pēc tam apskatīšu samērīguma principu (par to C daļas 2) punktā), tad brīvību veikt uzņēmējdarbību (par to C daļas 3) punktā) un preču brīvu apriti (par to C daļas 4) punktā), kā arī, visbeidzot, vienlīdzīgas attieksmes principu (par to C daļas 5) punktā).

48.

Komisija Cour d’appel pēdējo minēto direktīvu – Atkāpes direktīvu dārzeņu sēklām – pieņēma tikai 2009. gadā, un direktīvas transponēšanas termiņš beidzās 2010. gada 31. decembrī. Tā kā pamata lieta tika ierosināta jau 2005. gadā, tad šī direktīva, iespējams, nekādā ziņā neattiecas uz prasīto zaudējumu atlīdzību. Tomēr šī direktīva var ietekmēt lēmumu par to, vai Kokopelli ir jāpārtrauc reklamēt neatzītu šķirņu sēklas. Līdz ar to ir jāpārbauda, vai Atkāpes direktīva maina Dārzeņu direktīvas 3. panta 1. punkta pārbaudes rezultātu (par to C daļas 2) punkta c) apakšpunkta beigās).

49.

Otrā Cour d’appel minētā direktīva ir Šķirņu kataloga direktīva. Šo direktīvu ir jāapskata tikai tad, ja deviņu biešu šķirņu, ko Graines Baumaux min savā strīdīgo dārzeņu šķirņu sarakstā ( 21 ), skaitā ir arī cukurbietes un lopbarības bietes, uz kurām attiecas lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu neminētā Biešu direktīva. Lietas materiālos uz to nav nekādas norādes, un arī Graines Baumaux un Kokopelli sniegtie apsvērumi par to neliecina. Tomēr pilnīgi droši nevar izslēgt, ka pamata lietā būtiska loma ir arī Šķirņu kataloga direktīvas spēkā esamībai. Lai šajā lietā Cour d’appel nevajadzētu atkārtoti lūgt sniegt prejudiciālu nolēmumu ( 22 ), noslēdzoši es pārbaudīšu, vai Dārzeņu direktīvas pārbaudes rezultātu var attiecināt arī uz Šķirņu kataloga direktīvu (par to D daļā).

50.

Pirmā Cour d’appel minētā direktīva – Grozījumu direktīva –, kopš ir pieņemtas Dārzeņu direktīva un Šķirņu kataloga direktīva, vairs nav spēkā. Turklāt šajā direktīvā ir iekļauts tikai juridiskais pamats izņēmuma noteikumiem, kas direktīvas spēkā esamības laikā nekad netika izmantots. Tādēļ šī direktīva nav jāapskata.

51.

Starptautiskā līguma par augu ģenētiskajiem resursiem pārtikai un lauksaimniecībai mērķis saskaņā ar tā 1. pantu cita starpā ir pārtikā un lauksaimniecībā izmantojamo augu ģenētisko resursu saglabāšana un ilgtspējīga izmantošana. Kokopelli uzskata, ka regulējums par šķirņu atzīšanu ir pretrunā šim mērķim.

52.

Tiesa var pārbaudīt sekundāro tiesību normu spēkā esamību, ņemot vērā starptautisku līgumu, tikai tad, ja ir izpildīti divi nosacījumi. Pirmkārt, šiem noteikumiem ir jābūt saistošiem Savienībai, un, otrkārt, Tiesa var pārbaudīt Savienības tiesiskā regulējuma spēkā esamību, ņemot vērā starptautisku nolīgumu, tikai tad, ja tā raksturs un sistēma nav tam pretrunā un ja cita starpā šīs tiesību normas no to satura viedokļa ir beznosacījuma un pietiekami precīzas ( 23 ).

53.

Skaidrs, ka Savienībai Starptautiskais līgums ir saistošs, jo tā ir līgumslēdzēja puse. Šajā lietā Tiesai nav jālemj, vai sekundāro tiesību normu pārbaude ir pretrunā šī Starptautiskā līguma veidam un struktūrai ( 24 ). Tas tamdēļ, ka šajā Starptautiskajā līgumā nav ietverta neviena norma, kas satura ziņā būtu beznosacījuma un pietiekami precīza, lai apšaubītu Savienības tiesību normu par sēklu tirdzniecību spēkā esamību.

54.

Starptautiskā līguma 5. pants paredz, ka pasākumi tiek veikti “atbilstoši savas valsts likumiem” un “ja tas nepieciešams”. Saskaņā ar 6. pantu tiek izstrādāti un veikti “atbilstoši pasākumi”. Tālāk seko saraksts ar šādu iespējamo pasākumu piemēriem. Tātad abas normas atstāj valstu kompetencē izlemt, kādi pasākumi katrā gadījumā ir veicami. Līdz ar to netiek ierobežota Savienības rīcības brīvība reglamentēt sēklu tirdzniecību.

55.

Starptautiskā līguma 9. pants paredz zemnieku tiesības. Katrai līgumslēdzējai pusei saskaņā ar tās vajadzībām un prioritātēm un atbilstoši tās likumiem ir jāveic pasākumi. Arī tas nav beznosacījuma un pietiekami precīzs pienākums.

56.

Citas šīs lietas izskatīšanai nozīmīgas Starptautiskā līguma normas nav saskatāmas.

57.

Tādēļ Starptautiskā līguma pārbaude nav atklājusi nekādus elementus, kas varētu ietekmēt Dārzeņu direktīvas 3. panta 1. punkta spēkā esamību.

58.

Aizliegums tirgot neatzītu šķirņu sēklas varētu tomēr būt nesamērīgs.

59.

Atbilstoši samērīguma principam, kas ir viens no vispārīgajiem Savienības tiesību principiem, tik prasīts, lai Savienības iestāžu tiesību akti nepārsniegtu to, kas ir atbilstošs un vajadzīgs, lai sasniegtu attiecīgajā tiesiskajā regulējumā izvirzītos mērķus, ņemot vērā, ka, ja ir iespēja izvēlēties starp vairākiem piemērotiem pasākumiem, ir jāizvēlas vismazāk apgrūtinošais un tā radītie traucējumi nedrīkst būt nesamērīgi ar sasniedzamiem mērķiem ( 25 ).

60.

Attiecībā uz iepriekšējā punktā minēto nosacījumu pārbaudi tiesā Savienības likumdevējam tādā jomā, kurā tam ir jāizdara izvēle politiskos, ekonomiskos un sociālos jautājumos un kurā tam ir jāveic sarežģīts novērtējums, ir piešķirta plaša rīcības brīvība. Tikai šajā jomā veiktā pasākuma acīmredzama neatbilstība mērķim, ko kompetentās iestādes vēlas sasniegt, var ietekmēt šāda pasākuma likumību ( 26 ).

61.

Šis Tiesas standarta formulējums nav jāsaprot tādejādi, ka būtu jāpārbauda tikai pasākuma piemērotība vai ka tikai attiecībā uz šo kritēriju būtu piemērojama acīmredzama trūkuma mēraukla. Drīzāk ar to tika pateikts, ka pārbaude ir vērsta uz to, lai noskaidrotu, vai pasākums ir acīmredzami nesamērīgs ( 27 ). Turklāt ir jāņem vērā visi trīs samērīguma pārbaudes posmi ( 28 ).

62.

Turklāt pat šādu (plašu) pilnvaru esamības gadījumā Savienības likumdevējam sava izvēle ir jābalsta uz objektīviem kritērijiem. Un, izvērtējot ar dažādiem iespējamiem pasākumiem saistītos ierobežojumus, ir jāpārbauda, vai ar veikto pasākumu sasniegtie mērķi var pamatot saimnieciski negatīvas, pat būtiskas sekas, kas rodas konkrētiem subjektiem ( 29 ).

63.

Saskaņā ar Dārzeņu direktīvas preambulas otro līdz ceturto apsvērumu noteikumu par šķirņu atzīšanu mērķis ir palielināt ražīgumu lauksaimniecībā. Kā atbilstoši uzsver Komisija, tas saskaņā ar LESD 39. panta 1. punkta a) apakšpunktu ir Kopējās lauksaimniecības politikas mērķis.

64.

Turklāt tirdzniecības aizliegums pasargā pircējus no tā, ka tie varētu iegādāties tādu šķirņu sēklas, kuras nav atšķirīgas, stabilas un pietiekami viendabīgas, kā arī attiecīgajā gadījumā nav pietiekami vērtīgas, proti, ražīgas, lai tās kultivētu un izmantotu.

65.

Neapšaubāmi, ka neatzītu šķirņu sēklu tirdzniecības aizliegums ir piemērots, lai veicinātu šo abu mērķu sasniegšanu. Šis aizliegums lielā mērā nodrošina, ka pircēji, it īpaši zemnieki, saņem tikai tādas sēklas, kurām piemīt šķirņu atzīšanas procesā konstatētās īpašības.

66.

Ja kāda šķirne ir atšķirīga, stabila un pietiekami viendabīga, tad sēklu pircēji droši var paļauties uz to, ka tie izaudzēs vēlamo ražu. Šī uzticamība ir pamata priekšnoteikums, lai optimāli izmatotu lauksaimniecības resursus. Ja, kā tas ir gadījumā ar rūpnieciskajiem cigoriņiem, pat tiek pierādīts, ka attiecīgā šķirne ir pietiekami vērtīga, lai to kultivētu un izmantotu ( 30 ), tad turklāt tiek sagaidīta noteikta ražība.

67.

Ja turpretī sēklām nepiemīt minētās īpašības, tad pircēji savā ziņā pērk “kaķi maisā”. Pircējiem ir jāpaļaujas uz pārdevēja sniegto informāciju par to, kādai ražai jāizaug no sēklām. Vai šī informācija ir pareiza, parasti atklājas, agrākais, tikai dažus mēnešus vēlāk, kad no sēklām attīstās augs, vai, iespējams, pat tikai tad, kad var ievākt ražu. Ja tad izrādās, ka kultivētie augi neatbilst vēlamajam rezultātam, attiecīgais zemnieks vairs nevar koriģēt audzēšanas ciklu. No tā ciestu ražīgums.

68.

Turklāt, iespējams, brīdī, kad ieviesa neatzītu šķirņu sēklu tirdzniecības aizliegumu, profesionāla sēklas industrijas nozare ar pietiekami augstiem ražīguma standartiem vēl nemaz nepastāvēja. Nevar izslēgt, ka tolaik bija nepieciešams stingrs regulējums, lai izskaustu “lēto piegādātāju” radīto konkurenci un nodrošinātu nopietnu struktūru izveidi.

69.

Kā strīdīgā tirdzniecības regulējuma papildu mērķus Francija, Komisija un Padome min to, ka augsts lauksaimniecības ražīgums netieši var uzlabot situāciju ar pārtikas nodrošinājumu un ļaut atstāt atmatā vairs nevajadzīgās platības vai apstrādāt zemi videi draudzīgākā veidā. Tomēr šie abi mērķi ir ļoti attāli saistīti ar neatzītu šķirņu sēklu tirdzniecības aizliegumu.

70.

Turklāt Dārzeņu direktīvas preambulas 12. apsvērumā ir norādīts, ka Kopējais šķirņu katalogs kalpo, lai nodrošinātu brīvu tirdzniecību ar sēklām. Šis mērķis ir ietverts LES 3. panta 3. punktā, kurā ir paredzēta iekšējā tirgus izveide. Šajā ziņā tiesību normas par šķirņu oficiālu atzīšanu ir piemērotas, lai veicinātu šo mērķi, jo dalībvalstis var būt drošas, ka citā dalībvalstī likumīgi piedāvātās sēklas atbilst arī prasībām savā valstī.

71.

Galu galā Dārzeņu direktīvas 4. panta 3. punkts var tikt izprasts tādejādi, ka šķirņu atzīšanas mērķis ir aizsargāt saražoto pārtikas produktu gala patērētājus it īpaši no veselībai radītiem riskiem un maldināšanas. Šo mērķu ņemšana vērā, atzīstot šķirnes, var veicināt šo mērķu sasniegšanu.

72.

Galu galā Komisija kā tirdzniecības regulējuma mērķi min arī Direktīvas 66/402, kas ir priekštece paralēlai direktīvai par graudu sēklas materiālu, preambulas divpadsmitajā apsvērumā norādīto sēklu fitosanitāro stāvokli. Iespējams arī, ka lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu minētajās direktīvās ir ietvertas normas, kas kalpo šim mērķim. Tomēr nav redzams, kā normas par šķirņu atzīšanu var veicināt šī mērķa sasniegšanu. Šķirņu atzīšanas nosacījumiem nav nekādas saistības ar augu fitosanitāro stāvokli. Tādēļ šis mērķis nav jāņem vērā, pamatojot šķirņu atzīšanas nosacījumus.

73.

Pirmajā brīdī varētu šaubīties par aizlieguma tirgot neatzītu šķirņu sēklas nepieciešamību. Proti, minētos mērķus lielā mērā var sasniegt arī ar tādiem mazāk ierobežojošiem pasākumiem kā marķēšanas prasības ( 31 ). Ja sēklu pircējs zina, ka attiecīgā šķirne neatbilst Šķirņu kataloga prasībām, tad viņš var atteikties pirkt vai izmantot šo šķirni. Šādi varētu izvairīties no nelabvēlīgām sekām, kas saistītas ar šķirnes ražīgumu, un arī patērētāji būtu aizsargāti.

74.

Tomēr, pat ja mērķi lielā mērā tiek sasniegti, tas vēl nav pietiekams iemesls, lai izslēgtu citu pasākumu nepieciešamību. Pasākums ir nepieciešams jau tādā gadījumā, ja mazāk stingrs pasākums ir mazāk efektīvs. Tā tas ir šajā gadījumā.

75.

Proti, marķēšanas un brīdināšanas prasības tādā pašā veidā nenodrošinātu to, ka pircēji saņemtu tikai tādas sēklas, kas atbilst atzīšanas prasībām. Nevarētu izslēgt, ka pircēji tik un tā kļūdās attiecībā uz sēklu kvalitāti vai citu iemeslu, piemēram, cenas, reklāmas pasākumu vai pārliecības, dēļ izmanto sēklas, kas neatbilst atzīšanas prasībām. Vai attiecīgā aizlieguma panāktā regulējuma mērķu – nedaudz – plašāka īstenošana ir pietiekama, lai pamatotu šādu aizliegumu, nav jautājums par aizlieguma nepieciešamību, bet gan jautājums, kas jāizvērtē, salīdzinot aizlieguma nelabvēlīgās sekas ar tā mērķiem.

76.

Tomēr, lai nodrošinātu sēklu brīvu tirdzniecību iekšējā tirgū, šķirņu atzīšana nav jāsaista ar aizliegumu tirgot neatzītas šķirnes ( 32 ). Pat ja lauksaimniecības pasargāšana no neatzītu šķirņu sēklām pamatotu valsts noteiktus tirdzniecības ierobežojumus ( 33 ), Savienībai nevajadzētu pieņemt aizliegumu. Drīzāk pietiktu tikai ar Dārzeņu direktīvas 16. panta 1. punktu, kas nodrošina brīvu to šķirņu tirdzniecību Savienības teritorijā, kuras atbilst atzīšanas prasībām.

77.

Šķirņu atzīšanas normas nav nepieciešamas arī, lai aizsargātu gala patērētāju no šīm šķirnēm iegūtiem pārtikas produktiem. Šo mērķi jau nodrošina likumdošana pārtikas produktu jomā, kā, piemēram, Regula (EK) Nr. 178/2002 ( 34 ), kas ietver daudz precīzāku regulējumu šajā sakarā.

78.

Līdz ar to ir jāpārbauda, vai tirdzniecības aizlieguma nelabvēlīgās sekas attiecībā uz mērķiem veicināt lauksaimniecības ražīgumu un aizsargāt sēklu pircējus ir acīmredzami nesamērīgas. Šajā ziņā ir jāpārbauda, vai Savienības likumdevējs, izmantojot savu rīcības brīvību, ir mēģinājis nodrošināt noteiktu līdzsvaru starp šiem mērķiem, no vienas puses, un saimnieciskās darbības subjektu saimnieciskajām interesēm, no otras puses ( 35 ).

79.

Vispirms es parādīšu, ka likumdevējs līdz Atkāpes direktīvas pieņemšanai neveica nekādus pasākumus, lai panāktu līdzsvaru starp pretrunīgajām interesēm, un tālāk es parādīšu, ka šī regulējuma nelabvēlīgās sekas acīmredzami nav samērojamas ar priekšrocībām. Noslēgumā es pārbaudīšu, vai, ņemot vērā Atkāpes direktīvu, var iegūt citu rezultātu.

80.

Saskaņā ar pārbaudāmās direktīvas preambulas apsvērumiem un lielākās daļas šīs lietas dalībnieku norādīto aizliegums tirgot neatzītu šķirņu sēklas balstās uz ideju, ka sasniedzamie mērķi ir saimnieciskās darbības subjektu interesēs. Augstāks ražīgums un aizsardzība pret tādu šķirņu sēklām, kuras neatbilst atzīšanas prasībām, atbilst daudzu lauksaimnieku saimnieciskajām interesēm.

81.

Taču šis regulējums skar arī to saimnieciskās darbības subjektu un patērētāju intereses, kuru primārajās interesēs nav augstāks ražīgums un standarta produkcija. Vienlaicīgi tiek skartas arī vispārējās intereses saglabāt lauksaimniecības augu ģenētisko daudzveidību.

82.

Šāda pastāvošā sistēma būtiski ierobežo saimnieciskās darbības subjektus, kuru primārajās interesēs nav ražīgums. Sēklu ražotāji, sēklu tirgotāji, lauksaimnieki, kā arī lauksaimniecības produktu lietotāji nevar izmantot šķirnes, kurām piemīt citas īpašības nekā atzītajām šķirnēm. Pat tad, ja neatzīta šķirne garšo nedaudz citādāk nekā atzītā šķirne vai noteiktos kultivēšanas apstākļos dod labāku ražu, šo šķirni tik un tā nevar piedāvāt. Tiek apgrūtinātas arī iespējas tālāk attīstīt neatzītas šķirnes, lai tās kļūtu par šķirnēm, kuras atbilst atzīšanas nosacījumiem.

83.

Vienlaicīgi tiek ierobežota arī patērētāju izvēle. Patērētājiem nav pieejami pārtikas produkti vai citi produkti, kas ražoti no šķirnēm, kuras neatbilst atzīšanas nosacījumiem, kā arī patērētāji paši nevar šīs šķirnes audzēt – piemēram, savā dārzā.

84.

Galu galā lauksaimnieku ierobežošana, ļaujot izvēlēties tikai atzītas šķirnes, ierobežo ģenētisko daudzveidību Eiropas laukos, jo tiek kultivēts mazāk šķirņu un šo šķirņu krājumiem ir aizvien mazākas ģenētiskās atšķirības starp atsevišķiem augiem ( 36 ).

85.

Lai gan ģenētiskā daudzveidība līgumos netiek skaidri minēta kā Eiropas politikas mērķis, tomēr Savienība uzņēmās pienākumu aizsargāt ģenētisko daudzveidību, it īpaši ar Konvenciju par bioloģisko daudzveidību ( 37 ), un arī Tiesa ir uzskatījusi šo mērķi par aizsargājamu ( 38 ). Attiecībā uz lauksaimniecību šis mērķis it īpaši tika atzīts ar Starptautisko līgumu par augu ģenētiskajiem resursiem pārtikai un lauksaimniecībai.

86.

Lai gan sēklu bankas un teritoriāli ierobežota kultivēšana var veicināt neatzītu šķirņu saglabāšanu, tomēr šāda veida pasākumi parasti ir atkarīgi no valsts finansējuma. Turpretī saimnieciska neatzīto šķirņu izmantošana daudz spēcīgāk nodrošinātu šo šķirņu saglabāšanu un praktiski veicinātu arī lielāku bioloģisko daudzveidību lauksaimniecībā.

87.

Saskaņā ar direktīvas preambulas apsvērumiem un lietas dalībnieku, it īpaši Padomes un Komisijas, apsvērumiem, nav saskatāms, ka likumdevējs līdz Atkāpes direktīvas pieņemšanai šīs intereses būtu ņēmis vērā. Līdz ar to jau šī iemesla dēļ vien šis regulējums ir acīmredzami nesamērīgs.

88.

Ja likumdevējs tomēr ir veicis – nedokumentētu – izvērtējumu, tad tas acīmredzami nav sasniedzis mērķi panākt atbilstošu samērīgumu starp nelabvēlīgām sekām un mērķiem.

89.

Tirdzniecības aizlieguma priekšrocība pretstatā mazāk ierobežojošiem pasākumiem, kā marķēšanas prasības, aprobežojas – kā iepriekš izklāstīts ( 39 ) – būtībā tikai ar to, ka tiek novērsta neatzītu sēklu izmantošana kļūdas dēļ. Tomēr šis risks būtu ļoti neliels, ja būtu paredzētas pietiekami skaidras brīdinājuma norādes.

90.

Nav arī jābaidās, ka Eiropas lauksaimniecība zaudēs piekļuvi kvalitatīvi augstvērtīgam sēklām. Arī nepastāvot neatzītu šķirņu tirdzniecības aizliegumam, lauksaimnieki var izmantot šķirnes, kuras ir uzskaitītas Šķirņu katalogā un līdz ar to atbilst atzīšanas prasībām. Ņemot vērā atzītu šķirņu ražīguma īpašības, nav sagaidāms, ka neatzītās šķirnes varētu izraisīt tādu konkurenci, kas atzītās šķirnes izspiestu no tirgus.

91.

Turklāt pa šo laiku jau ir ieviestas šķirņu aizsardzības tiesības ( 40 ), kas rada papildu motivāciju audzēt ražīgas šķirnes. Šķirņu aizsardzībai ir līdzīgi priekšnoteikumi kā šķirņu atzīšanai attiecībā uz Šķirņu katalogu. Tādēļ profesionālā sēklu nozare praktiski nav atkarīga no tā, vai tā tiek aizsargāta pret neatzītu šķirņu konkurenci.

92.

Padome pārstāv viedokli, ka vēl viena priekšrocība tirdzniecības aizliegumam esot tāda, ka vispār tiek kavēta neatzītu sēklu izmantošana. Šīs sēklas varot būt kaitīgas vai arī nespēj nodrošināt optimālu lauksaimniecības ražošanu. Šo uzskatu es saprotu tādejādi, ka lauksaimnieki faktiski ir jāpiespiež izmantot ražīgākās šķirnes, vajadzības gadījumā arī pret viņu gribu. Tomēr tā ir tikai ļoti ierobežota priekšrocība, jo principā lauksaimnieku uzdevums ir izlemt, kādas šķirnes viņi kultivēs. Viņi var pat izlemt savus laukus neapstrādāt vispār.

93.

Turpretī neatzītu šķirņu sēklu tirdzniecības aizlieguma nelabvēlīgās sekas ir nopietnas. Šāds aizliegums skar – kā iepriekš izklāstīts – brīvību veikt uzņēmējdarbību, lauksaimniecības izstrādājumu patērētājus un bioloģisko daudzveidību lauksaimniecībā.

94.

Līdz ar to ir jāsecina, ka neatzītu šķirņu sēklu tirdzniecības aizlieguma nelabvēlīgās sekas ir acīmredzami būtiskākas nekā aizlieguma priekšrocības.

95.

Tomēr Atkāpes direktīva varētu mainīt līdzšinējos secinājumus vismaz attiecībā uz laikposmu kopš 2010. gada 31. decembra, kad ar šo direktīvu pietiekamā apjomā tika mazinātas līdzšinējo noteikumu nelabvēlīgās sekas.

96.

Jau 1998. gada Grozījumu direktīva parāda, ka likumdevējs bioloģiskās daudzveidības jomā bija saredzējis nepieciešamību panākt līdzsvaru starp dažādajām interesēm. Šajā direktīvā tika ieviesti juridiskie pamati atsevišķām atkāpēm no stingrajiem šķirņu atzīšanas nosacījumiem, kuri tika pārņemti Dārzeņu direktīvā. 2009. gadā Komisija beidzot izmantoja šos juridiskos pamatus, pieņemot Atkāpes direktīvu dārzeņu sēklām, tomēr pirms tam šie pasākumi nekādi neskāra aizliegumu, līdz ar ko nemainījās arī interešu līdzsvars.

97.

Tomēr ar Atkāpes direktīvu tiek radītas iespējas tirgot tādu šķirņu sēklas, kuras līdz šim nevarēja atzīt. Lai gan direktīva skaidri neprasa dalībvalstīm atzīt noteiktas šķirnes, tomēr tām ir pienākums īstenot ar direktīvu radīto rīcības brīvību atbilstoši Savienības tiesību vispārīgajiem principiem ( 41 ). Tādēļ dalībvalstīm ir pienākums atzīt šķirnes, kuras atbilst Atkāpes direktīvas prasībām, gadījumā, ja citādi Šķirņu atzīšanas regulējums izrādītos nesamērīgs ( 42 ).

98.

Līdz ar to ir jāpārbauda, vai Atkāpes direktīva pietiekamā mērā paver iespēju izmantot “senās šķirnes”. Direktīvā ir ietverts regulējums attiecībā uz divu veidu šķirnēm – pirmkārt, saglabāšanas šķirnēm un, otrkārt, “šķirnēm, kas izveidotas audzēšanai noteiktos apstākļos”.

99.

Saskaņā ar Atkāpes direktīvas 4. panta 2. punktu, lai atzītu saglabāšanas šķirnes, tām vēl joprojām ir jāpiemīt noteiktām minimālām atšķirīguma, stabilitātes un viendabīguma īpašībām. Turklāt šo šķirņu izmantošana ir būtiski ierobežota: saskaņā ar 13. un 14. pantu [saglabāšanas] šķirnes sēklas var ražot un tirgot tikai izcelsmes vai līdzīgos reģionos. 15. un 16. pantā, skatot tos kopā ar I pielikumu, ir ierobežots arī sēklas materiāla daudzums. Atkarībā no kultūras katrai šķirnei gadā drīkst saražot un tirgot sēklas kultivēšanai 10–40 hektāros.

100.

Kokopelli apšauba, ka šie noteikumi nodrošina atbilstošu līdzsvaru starp ražīguma mērķiem un lauksaimnieku aizsardzību, no vienas puses, un ģenētiskās daudzveidības saglabāšanu lauksaimniecībā, no otras puses. Tomēr vairs nav iespējams konstatēt, ka šķirņu atzīšanas sistēmas priekšrocības ir acīmredzami nesamērīgas pretstatā ģenētiskās daudzveidības interešu ierobežošanai. Tas tamdēļ, ka tagad ir iespējams mazos apmēros kultivēt tās šķirnes, kuras ir būtiskas augu ģenētisko resursu saglabāšanai, bet neatbilst atzīšanas vispārīgajām prasībām. Un, ja īpašās prasības par šo šķirņu atšķirību, stabilitāti un viendabīgumu, raugoties no samērīguma principa, tiek definētas un interpretētas plaši, tad principā būtu jāvar atzīt arī “senās šķirnes”.

101.

Tomēr šo regulējumu mērķis tajos ietverto ierobežojumu dēļ nav nodrošināt aptverto šķirņu komerciālu izmantošanu. Līdz ar to netiek pietiekami ņemtas vērā saimnieciskās darbības subjektu un patērētāju intereses.

102.

Lai gan šķirņu, kas ir izveidotas audzēšanai konkrētos apstākļos, izmantošana nav tik ļoti ierobežota, taču to atzīšanai ir paredzēti stingrāki noteikumi. Saskaņā ar Atkāpes direktīvas 22. pantu šādai šķirnei jābūt bez būtiskas vērtības komerciālai audzēšanai un tai jābūt izveidotai audzēšanai īpašos agrotehniskos, klimatiskos vai augsnei raksturīgos apstākļos. Šo kā pēdējo nosaukto prasību varētu izpildīt tikai dažas “senās šķirnes”. Tādēļ šis regulējums varbūt paver iespēju noteiktu seno šķirņu izmantošanai, tomēr tas ir formulēts pārāk šauri, lai nodrošinātu tiesiskā regulējuma par šķirņu atzīšanu samērīgumu kopumā.

103.

Kopsavilkumā ir jāsecina, ka arī pēc Atkāpes direktīvas pieņemšanas nav novērstas nelabvēlīgās sekas attiecībā uz saimnieciskās darbības subjektiem un patērētajiem, kuriem tiek liegta piekļuve neatzītajām “senajām šķirnēm”. Arī neatkarīgi no bioloģiskajai daudzveidībai nodarītā kaitējuma šīs nelabvēlīgās sekas acīmredzami nav samērīgas ar ieguvumiem no aizlieguma, un likumdevējs nav mēģinājis panākt līdzsvaru starp šīm interesēm.

104.

Tādēļ ir jāsecina, ka Dārzeņu direktīvas 3. panta 1. punktā ietvertā aizlieguma tirgot tādu šķirņu sēklas, kuras pierādāmi nav atšķirīgas, stabilas un pietiekami viendabīgas un attiecīgā gadījumā arī pietiekami vērtīgas, lai tās kultivētu un izmantotu, nelabvēlīgās sekas nav samērīgas ar [šī aizlieguma] mērķiem. Līdz ar to šī tiesību norma ir spēkā neesoša.

105.

Tālāk ir jānoskaidro, vai aizliegums ir saderīgs ar pamattiesībām uz brīvību veikt saimniecisko darbību.

106.

Brīvība veikt saimniecisko darbību kā brīvība veikt uzņēmējdarbību tiek aizsargāta 16. pantā Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, kurai saskaņā ar LES 6. panta 1. punkta pirmo daļu kopš Lisabonas līguma ir tāds pats juridiskais spēks kā Līgumiem ( 43 ). Tiesa jau iepriekš ir atzinusi šo pamattiesību kā daļu no tiesībām brīvi veikt profesionālo darbību ( 44 ).

107.

Tas, ka noteikumi par sēklu tirdzniecību ierobežo šo brīvību, ir acīmredzams. Neatzītu šķirņu sēklas nedrīkst tirgot, un tās nevar arī iegādāties, lai kultivētu.

108.

Saskaņā ar Pamattiesību hartas 52. pantu visiem šajā hartā atzīto tiesību un brīvību izmantošanas ierobežojumiem ir jābūt noteiktiem tiesību aktos un tajos jāievēro šo tiesību un brīvību būtība. Ievērojot samērīguma principu, ierobežojumus drīkst paredzēt tikai tad, ja tie ir nepieciešami un patiešām atbilst vispārējo interešu mērķiem, ko atzinusi Savienība, vai vajadzībai aizsargāt citu personu tiesības un brīvības ( 45 ).

109.

Tādēļ pamatojumam iejaukties uzņēmējdarbības brīvībā ir jāatbilst samērīguma principa prasībām ( 46 ). Tā kā iepriekš jau tika secināts, ka tirdzniecības aizliegums ir nesamērīgs, tad principā šis aizliegums ir pretrunā arī pamattiesībām uz brīvību veikt uzņēmējdarbību.

110.

Tomēr, piemērojot samērīguma principu, lai pamatotu brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojumus, ir jāņem vērā, ka ne visas tirdzniecības aizlieguma nelabvēlīgās sekas ir jāsalīdzina ar šī aizlieguma mērķiem, bet gan tikai iejaukšanos aplūkotajās pamattiesībās, proti, galvenokārt 82. punktā izklāstītos ierobežojumus sēklu audzētājiem, sēklu ražotājiem un lauksaimniekiem. Tomēr, veicot arī šādu šauru vērtējumu, es secinu, ka tirdzniecības aizliegums ir acīmredzami nesamērīgs.

111.

Tādēļ Pamattiesību hartas 16. pantā ietvertās brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojums, kas paredzēts Dārzeņu direktīvas 3. panta 1. punktā, neatbilst Pamattiesību hartas 52. panta 1. punktam. Līdz ar to attiecīgā tiesību norma ir spēkā neesoša arī šī pamattiesību pārkāpuma dēļ.

112.

Turklāt neatzītu šķirņu sēklu tirdzniecības aizliegums varētu būt pretrunā arī preču brīvai apritei.

113.

LESD 34. pantā paredzētais kvantitatīvo ierobežojumu un pasākumu ar līdzvērtīgu iedarbību aizliegums attiecas ne tikai uz valsts pasākumiem, bet arī uz Savienības iestāžu pasākumiem ( 47 ).

114.

Aizliegums noteikti ierobežo tirdzniecību. Tā kā arī šis ierobežojums ir pamatots tikai tad, ja tas atbilst samērīguma principam ( 48 ), tad arī šeit ir spēkā jau iepriekš ( 49 ) secinātais.

115.

Visbeidzot, ir jāpārbauda [aizlieguma] saderība ar vienlīdzīgas attieksmes principu, proti, diskriminācijas aizliegumu. Šis, tagad arī Pamattiesību hartas 20. pantā apstiprinātais pamatprincips paredz, ka līdzīgas situācijas nevar tikt kvalificētas atšķirīgi un dažādas situācijas savukārt nevar tikt aplūkotas vienādi, ja vien šādai pieejai nav objektīva pamata ( 50 ). Atšķirīga attieksme ir pamatota, ja tā ir balstīta uz objektīvu un saprātīgu kritēriju, proti, ja tā atbilst leģitīmi pieņemamam mērķim, ko izvirza aplūkojamie tiesību akti, un ja šī atšķirīgā attieksme ir samērīga ar mērķi, ko ar šo attiecīgo attieksmi ir vēlme sasniegt ( 51 ). Līdz ar to attiecīgajam tiesiskajam regulējumam jābūt samērīgam ar attiecīgās situācijas atšķirīgajiem un līdzīgajiem aspektiem ( 52 ).

116.

Nevienlīdzīga attieksme šajā gadījumā pastāv tajā, ka atzītu šķirņu sēklas drīkst pārdot, savukārt neatzītu šķirņu sēklas pārdot nedrīkst. Tirdzniecības aizliegums tiek balstīts uz to, ka nav pierādīta atzīšanas nosacījumu izpilde. Tieši šī pierādījuma neesamība ir atšķirība starp abām šķirnēm, kas principā pamatotu arī atšķirīgu attieksmi, piemēram, pienākumu īpaši marķēt neatzītu šķirņu sēklas.

117.

Kā jau iepriekš izklāstīts, tirdzniecības aizlieguma nelabvēlīgās sekas nav samērīgas ar šīs normas mērķiem. Tādēļ nevienlīdzīga attieksme nav pamatota un aizliegums ir spēkā neesošs, jo tas ir pretrunā vienlīdzīgas attieksmes principam.

118.

Kā starpsecinājums jāmin, ka Dārzeņu direktīvas 3. panta 1. punktā ietvertais aizliegums tirgot tādu šķirņu sēklas, kas pierādāmi nav atšķirīgas, stabilas un pietiekami viendabīgas, kā arī attiecīgajā gadījumā arī pietiekami vērtīgas, lai tās kultivētu un izmantotu, ir spēkā neesošs, jo tas ir pretrunā samērīguma principam, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 16. pantā paredzētajai brīvībai veikt uzņēmējdarbību, LESD 34. pantā paredzētajai preču brīvai apritei, kā arī Pamattiesību hartas 20. pantā paredzētajam vienlīdzīgas attieksmes principam.

119.

Noslēgumā ir jāpārbauda, vai Dārzeņu direktīvas 3. panta 1. punkta pārbaudes rezultātu var attiecināt arī uz Šķirņu kataloga direktīvu.

120.

Pretēji Dārzeņu direktīvas 3. panta 1. punktam Šķirņu kataloga direktīva skaidri neparedz, ka drīkst pārdot tikai oficiāli atzītas šķirnes sēklas.

121.

Saskaņā ar Šķirņu kataloga direktīvas 1. panta 1. punktu direktīva reglamentē to šķirņu atzīšanu, kuru sēklas vai stādus var piedāvāt tirgū. Arī 3. panta 1. punkts saistībā ar atzīšanas nosacījumiem attiecas uz [..]oficiāli atzītu šķirņu piedāvāšanu tirgū[..].

122.

Šos Šķirņu kataloga direktīvas noteikumus ir iespējams lasīt tā, ka drīkst tirgot tikai atzītu šķirņu sēklas. Šāds aizliegums būtu spēkā neesošs to pašu iemeslu dēļ kā Dārzeņu direktīvas 3. panta 1. punkts. Tomēr šāda interpretācija nav obligāta.

123.

Drīzāk ar atzīšanu varētu saprast tikai to, ka atzīšana ir priekšnoteikums šķirnes iekļaušanai katalogā un pierādījums, ka šķirne atbilst atzīšanas nosacījumiem. Šādai interpretācijai ir jādod priekšroka, jo saskaņā ar vispārējo interpretācijas principu Savienības tiesību akts, cik vien tas iespējams, ir jāinterpretē tādā veidā, lai netiktu apdraudēta tā spēkā esamība ( 53 ).

124.

Tā kā ir iespējams veikt šādu ar pamattiesībām saderīgu interpretāciju, tad Šķirņu kataloga direktīvas spēkā esamība nav apšaubāma.

125.

Tādēļ ierosinu Tiesai lemt šādi: