1

Ar šo apelācijas sūdzību Eiropas Komisija lūdz atcelt Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas [tagad – Vispārējā tiesa] 2009. gada 23. septembra spriedumu lietā T-183/07 Polija/Komisija (Krājums, II-3395. lpp.; turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”), saskaņā ar kuru tā ir atcēlusi Komisijas 2007. gada 26. marta Lēmumu C(2007) 1295, galīgā redakcija, par siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu valsts sadales plānu, ko Polijas Republika izziņojusi par laikposmu no 2008. līdz 2012. gadam saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 13. oktobra Direktīvu 2003/87/EK, ar kuru nosaka sistēmu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecībai Kopienā un groza Padomes Direktīvu 96/61/EK (turpmāk tekstā – “strīdīgais lēmums”).

2

Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 13. oktobra Direktīvas 2003/87/EK, ar kuru nosaka sistēmu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecībai Kopienā un groza Padomes Direktīvu 96/61/EK (OV L 275, 32. lpp.), kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 27. oktobra Direktīvu 2004/101/EK (OV L 338, 18. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva”), 1. pantā ir paredzēts:

“Ar šo direktīvu izveido sistēmu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecībai Kopienā [..], lai veicinātu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju samazināšanos rentablā un ekonomiski efektīvā veidā.”

3

Šīs pašas direktīvas 9. pantā ir noteikts:

“1.   Par katru periodu, kas minēts 11. panta 1. un 2. punktā, katra dalībvalsts izstrādā valsts plānu, ar kuru nosaka kopējo kvotu daudzumu, ko valsts nodomājusi piešķirt uz šo periodu, un ierosināto to sadales kārtību. Plāna pamatā ir jābūt objektīviem un pārredzamiem kritērijiem, arī tiem, kas minēti III pielikumā, pienācīgi ņemot vērā sabiedrības atsauksmes. Komisijai neatkarīgi no [EK] līguma, vēlākais, līdz 2003. gada 31. decembrim jāizstrādā III pielikumā minēto kritēriju īstenošanas pamatnostādnes.

Plāns par periodu, kas minēts 11. panta 1. punktā, ir jāpublicē un jāpaziņo Komisijai un citām dalībvalstīm, vēlākais, līdz 2004. gada 31. martam. Turpmākajiem periodiem plāns ir jāpublicē un jāpaziņo Komisijai un dalībvalstīm vismaz 18 mēnešus pirms attiecīgā perioda sākuma.

2.   Emisijas kvotu valsts sadales plāns ir jāapspriež 23. panta 1. punktā minētajā komitejā.

3.   Triju mēnešu laikā pēc emisijas kvotu valsts sadales plāna paziņošanas, ko dalībvalsts izdara saskaņā ar 1. punktu, Komisija var noraidīt plānu vai kādu tā daļu sakarā ar tā neatbilstību III pielikumā vai 10. pantā minētajiem kritērijiem [III pielikumā minētajiem kritērijiem vai 10. panta noteikumiem]. Dalībvalsts pieņem lēmumu saskaņā ar 11. panta 1. vai 2. punktu tikai tad, ja Komisija piedāvātos grozījumus ir akceptējusi. Atteikuma gadījumā Komisija sniedz pamatojumu.”

4

Šīs pašas direktīvas 10. pantā ir paredzēts, ka “uz triju gadu periodu, kas sākas 2005. gada 1. janvārī, dalībvalstis piešķir vismaz 95 % no kvotām bez maksas. Uz piecu gadu periodu, kas sākas 2008. gada 1. janvārī, dalībvalstis piešķir vismaz 90 % no kvotām bez maksas”.

5

Atbilstoši Direktīvas 2003/87 11. panta 2. punktam:

“Uz piecu gadu periodu, kas sākas 2008. gada 1. janvārī, un uz katru nākamo piecu gadu periodu katra dalībvalsts nolemj kopējo kvotu daudzumu, ko tā piešķirs uz šo periodu, un sāk kvotu piešķiršanas procesu katras iekārtas operatoram. Šis lēmums ir jāpieņem vismaz 12 mēnešus pirms attiecīgā perioda sākuma, pamatojoties uz emisijas kvotu valsts sadales plānu, kas izstrādāts atbilstīgi 9. pantam, un saskaņā ar 10. pantu, pienācīgi ņemot vērā sabiedrības atsauksmes.”

6

Šīs direktīvas III pielikumā ir noteikti valsts sadales plāniem piemērojami 12 kritēriji. Šī pielikuma 1.–3., 5., 6., 10. un 12. kritērijs attiecīgi nosaka:

[..]

[..]

[..]

7

Šīs lietas rašanās fakti un strīdīgais lēmums pārsūdzētā sprieduma 9.–15. punktā ir izklāstīti šādi:

8

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2007. gada 28. maijā, Polijas Republika cēla prasību atcelt strīdīgo lēmumu.

9

Ar 2007. gada 5. oktobra rīkojumu Vispārējās tiesas otrās palātas priekšsēdētājs atļāva Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotajai Karalistei iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam. Ar 2007. gada 19. novembra un 2008. gada 10. aprīļa rīkojumiem attiecīgi, pirmkārt, Lietuvas Republikai un, otrkārt, Slovākijas Republikai, kā arī Ungārijai tika atļauts iestāties mutvārdu procesā Polijas Republikas prasījumu atbalstam.

10

Savas prasības atbalstam Polijas Republika bija izvirzījusi deviņus pamatus. Tie būtībā bija izvirzīti, pirmkārt, par Direktīvas 2003/87 noteikumu, proti, 9. panta 1. un 3. punkta, III pielikuma 1.–3. un 12. kritērija un 13. panta 2. punkta, pārkāpumu un, otrkārt, saistībā ar tiesību procesa laikā zināt faktiskos apstākļus, pamatojoties uz kuriem tika pieņemts strīdīgais lēmums, pārkāpumu un valsts enerģētikas drošības apdraudējumu.

11

Komisija lūdza Vispārējo tiesu prasību noraidīt.

12

Ar pārsūdzēto spriedumu Vispārējā tiesa strīdīgo lēmumu atcēla.

13

Vispirms pārsūdzētā sprieduma 32.–46. punktā Vispārējā tiesa izvērtēja pirmo prasības pamatu saistībā ar strīdīgā lēmuma prettiesisku pieņemšanu pēc tam, kad ir beidzies Direktīvas 2003/87 9. panta 3. punktā minētais trīs mēnešu termiņš. Tā uzskatīja, ka šis termiņš ir sācies, sākot no Polijas VSP paziņošanas brīža, proti, 2006. gada 30. jūnijā, neatkarīgi no tā, ka šis plāns bija nepilnīgs. Vispārējā tiesa tomēr uzskatīja, ka Komisijas 2006. gada 30. augusta vēstulē izvirzīto iebildumu attiecībā pret atsevišķiem šī plāna aspektiem rezultātā šis termiņš bija apturams. Šādos apstākļos tā pārsūdzētā sprieduma 47. punktā šo pamatu noraidīja kā nepamatotu.

14

Turpinājumā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 70.–162. punktā izvērtēja otro prasības pamatu par pienākuma norādīt pamatojumu un Direktīvas 2003/87 9. panta pārkāpumu.

15

Pārsūdzētā sprieduma 70.–78. punktā Vispārējā tiesa izvērtēja, vai ir pamatots Komisijas apgalvojums par to, ka Polijas Republika replikas posmā ir iesniegusi jaunu pamatu par Direktīvas 2003/87 9. panta 3. punkta pārkāpumu. Komisija uzskatīja, ka otrais prasības pamats attiecās tikai uz veidu, kādā tā ir izmantojusi Polijas VSP iekļautos datus šī plāna izvērtēšanas stadijā. Vispārējā tiesa šāda jauna pamata esamību noraidīja pārsūdzētā sprieduma 79. punktā.

16

Pārsūdzētā sprieduma 80.–98. punktā ir sniegti ievada apsvērumi par otrā pamata pamatotības izvērtēšanu. Šajos punktos Vispārējā tiesa ir atgādinājusi ar Direktīvu 2003/87 sasniedzamos mērķus, pilnvaru sadalījumu starp Komisiju un dalībvalstīm saskaņā ar šīs direktīvas noteikumiem un, visbeidzot, Kopienu tiesas veiktās kontroles par tādu lēmumu, kāds ir strīdīgais lēmums, apjomu.

17

Pārsūdzētā sprieduma 99.–133. punktā Vispārējā tiesa izvērtēja otrā pamata otro daļu, ar kuru Polijas Republika pārmeta Komisijai, ka tā ir pārkāpusi Direktīvas 2003/87 9. panta 1. un 3. punktu. Vispārējā tiesa uzskatīja, ka Komisija bija pārsniegusi savas kontroles pilnvaras saskaņā ar šīs direktīvas 9. panta 3. punktu. Pirmkārt, Vispārējā tiesa tai pārmeta, ka Komisija nav tikai pārbaudījusi Polijas VSP atbilstību un ka tā ir aizstājusi Polijas Republikas izmantotos datus ar saviem datiem, kuri iegūti saskaņā ar tās izvērtēšanas metodi. Otrkārt, Vispārējā tiesa uzskatīja, ka Komisija, strīdīgā lēmuma rezolutīvajā daļā nosakot maksimālo līmeni kopējam sadalāmo kvotu apmēram, ir pārsniegusi tai saskaņā ar šo pašu noteikumu piešķirtās pilnvaras.

18

Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 134.–152. punktā pakārtoti izvērtēja otrā pamata pirmās daļas par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu pamatotību. Vispārējā tiesa norādīja, ka Komisija, ņemot vērā tai noteikto pierādīšanas pienākumu, strīdīgajā lēmumā nebija iesniegusi nevienu pierādījumu, kas ļautu pienācīgi saprast, kādēļ Polijas Republikas ekonomiskās analīzes metodoloģija un izmantotie dati būtu pretrunā Savienības tiesībām. Tādējādi pārsūdzētā sprieduma 153. punktā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka šī otrā pamata daļa ir pamatota.

19

Šādos apstākļos Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 154. punktā apmierināja otro pamatu ar tā divām daļām un atcēla strīdīgā lēmuma 1. panta 1. punktu, 2. panta 1. punktu un 3. panta 1. punktu.

20

Visbeidzot pārsūdzētā sprieduma 155.–162. punktā Vispārējā tiesa pieņēma lēmumu par minēto strīdīgā lēmuma noteikumu atcelšanas sekām uz citiem strīdīgā lēmuma noteikumiem. Vispārējā tiesa, uzskatot, ka atceltie noteikumi nebija nodalāmi no pārējā šī lēmuma Tiesas judikatūras izpratnē, pārsūdzētā sprieduma 163. punktā secināja, ka minētais lēmums ir jāatceļ pilnībā, nepārbaudot citus pamatus, kuri tika izvirzīti šīs prasības pamatojumam.

21

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2010. gada 28. jūnija rīkojumu Dānijas Karalistei tika atļauts iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam un Čehijas Republikai, kā arī Rumānijai tika atļauts iestāties lietā Polijas Republikas prasījumu atbalstam.

22

Savā apelācijas sūdzībā Komisija lūdz Tiesu:

23

Dānijas Karaliste lūdz Tiesu atcelt pārsūdzēto spriedumu.

24

Apvienotā Karaliste lūdz Tiesu apmierināt apelācijas sūdzību un atcelt pārsūdzēto spriedumu, izņemot pirmo pamatu.

25

Polijas Republika lūdz Tiesu:

26

Čehijas Republika lūdz Tiesu:

27

Rumānija atbalsta Polijas Republikas prasījumus.

28

Savas apelācijas sūdzības atbalstam Komisija izvirza četrus pamatus. Pirmkārt, Vispārējā tiesa esot pārkāpusi tās Reglamenta 48. panta 2. punktu, esot pārsniegusi prasījuma robežas un tās kontroles pilnvaras. Otrkārt, Vispārējā tiesa, interpretējot Direktīvas 2003/87 9. panta 3. punktu, esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā. Treškārt, tā esot kļūdaini interpretējusi saskaņā ar EKL 253. pantu un minētās direktīvas 9. panta 3. punktu noteikto pienākumu norādīt pamatojumu. Visbeidzot, ceturtkārt, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu, juridiski kvalificējot strīdīgā lēmuma 1. panta 1. punktu, 2. panta 1. punktu un 3. panta 1. punktu un uzskatot, ka šie noteikumi nav nodalāmi no pārējiem šī lēmuma noteikumiem.

29

Komisija uzskata, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi tās Reglamenta 48. panta 2. punktu un aizliegumu pārsniegt prasījuma robežas. Tā arī ir pārsniegusi savas kontroles pilnvaru robežas, ciktāl kā otrā prasības atcelt tiesību aktu pamata otro daļu tā ir izvērtējusi iespējamo Direktīvas 2003/87 9. panta 1. un 3. punkta pārkāpumu. Šāds pamats esot bijis jāatzīst par nepieņemamu, jo tas neizrietēja no Polijas Republikas izvirzītajiem argumentiem prasības pieteikumā. Līdz ar to Vispārējā tiesa pati pēc savas ierosmes ir noteikusi minētā otrā pamata jēgu un Savienības tiesību normas, kuras Komisija esot pārkāpusi. Tāpat Polijas Republikas izvirzītos argumentus prasības pieteikumā nevarot uzskatīt par iepriekš prasības pieteikumā izvirzītā pamata papildinājumu.

30

Polijas Republika lūdz šo pamatu noraidīt. Otrā pamata otrā daļa atbilstoši Tiesas judikatūrai esot iztirzāta jau prasības pieteikumā. Pat arī ja šī daļa tika formulēta vispārīgi, tā esot bijusi pietiekami skaidra. Šīs dalībvalsts iesniegtie apgalvojumi replikas rakstā tikai esot papildinājuši un izskaidrojuši iepriekš izvirzīto pamatu.

31

Turklāt Direktīva 2003/87 neesot uzskatāma par īpaši izvērstu tiesību aktu. Visa procedūra, kurā dalībvalstis Komisijai paziņo par valstu sadales plāniem un kurā Komisija tos pārbauda, esot regulēta vienīgi vienā minētās direktīvas pantā, proti, tās 9. pantā, kurš sastāv no 1.–3. punktam. Ņemot vērā, ka ar prasības pieteikumā izvirzītajiem pamatiem esot ticis norādīts uz konkrētiem Komisijas pieļautajiem pārkāpumiem šīs pārbaudes ietvaros, esot grūti iedomāties, ka nepastāv saiknes ar šiem noteikumiem.

32

Pirmais apelācijas sūdzības pamats attiecas uz pārsūdzētā sprieduma 70.–79. punktu. Tā 70. punktā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka otrais prasības atcelt tiesību aktu pamats bija iedalāms divās daļās. Pirmā daļa bija par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu un otrā – par Direktīvas 2003/87 9. panta 1. un 3. punkta kļūdainu interpretāciju, kā arī piemērošanu. Turpinājumā minētā sprieduma 71.–78. punktā Vispārējā tiesa izvērtēja Komisijas iebildumu par to, ka otrā pamata otrā daļa ir jauns pamats, kuru Polijas Republika ir izvirzījusi replikas rakstā, un tādējādi saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunktu un 48. panta 2. punktu tas ir nepieņemams. Vispārējā tiesa ir konstatējusi, ka argumentācija par Komisijas pieļauto minētās direktīvas 9. panta 3. punkta pārkāpumu jau bija izvirzīta prasības pieteikumā un ka Polijas Republikas sniegtie papildu argumenti replikas rakstā vienīgi papildināja šo daļu. Tādējādi minētā sprieduma 79. punktā Vispārējā tiesa šo iebildumu noraidīja.

33

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas Statūtu 21. panta pirmajai daļai, kas tiesvedībai Vispārējā tiesā ir piemērojama saskaņā ar šo statūtu 53. panta pirmo daļu, un Reglamenta 44. panta 1. punkta c) un d) apakšpunktam prasības pieteikumā ietver strīda priekšmetu, prasījumus un kopsavilkumu par izvirzītajiem pamatiem.

34

Turklāt no Vispārējās tiesas Reglamenta 48. panta 2. punkta izriet, ka tiesvedības laikā nav atļauts izvirzīt jaunus pamatus, izņemot gadījumus, kad tie ir saistīti ar tādiem tiesību vai faktiskiem apstākļiem, kas ir kļuvuši zināmi iztiesāšanas laikā. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pamats, kas tieši vai netieši papildina iepriekš pieteikumā par lietas ierosināšanu izvirzītu pamatu, ir uzskatāms par pieņemamu (skat. it īpaši 1983. gada 19. maija spriedumu lietā 306/81 Verros/Parlaments, Recueil, 1755. lpp., 9. punkts; 2001. gada 13. novembra spriedumu lietā C-430/00 P Dürbeck/Komisija, Recueil, I-8547. lpp., 17. punkts; 2007. gada 26. aprīļa spriedumu lietā C-412/05 P Alcon/ITSB, Krājums, I-3569. lpp., 38.–40. punkts; 2008. gada 17. jūlija spriedumu lietā C-71/07 P Campoli/Komisija, Krājums, I-5887. lpp., 63. punkts, un 2010. gada 15. aprīļa spriedumu lietā C-485/08 P Gualtieri/Komisija, Krājums, I-3009. lpp., 37. punkts).

35

Pretēji Komisijas apgalvotajam Vispārējā tiesa pamatoti ir uzskatījusi, ka Polijas Republika prasības pieteikumā Komisijai ir pārmetusi, ka tā ir pārsniegusi tai ar Direktīvas 2003/87 9. panta 3. punktu piešķirtās pilnvaras izvērtēt valstu sadales plānus. Pamats par to, ka Komisija šo tiesību normu ir interpretējusi un piemērojusi kļūdaini, jau bija minēts – lai arī tikai sākumstadijas formā – pieteikumā par lietas ierosināšanu. Šis pamats bija iekļauts izklāstā, kurš attiecās uz apgalvojumu par to, ka Komisija, neizvērtējot datus, kurus Polijas Republika bija sniegusi savā valsts sadales plānā, un aprobežojoties ar savu datu ieviešanu, bija pārsniegusi savas pilnvaras.

36

Kā Vispārējā tiesa ir norādījusi pārsūdzētā sprieduma 75. punktā, netiek apstrīdēts tas, ka Polijas Republika sava prasības pieteikuma 54. punktā atsaucās uz Direktīvas 2003/87 9. panta 3. punktu attiecībā uz otro pamatu. Lai arī minētā dalībvalsts attiecībā uz šo apgalvojumu detalizētāk un precīzāk savu viedokli izteica savā replikas rakstā, tomēr tai bija tiesības papildināt tās šajā ziņā izvirzīto argumentāciju.

37

Turklāt ir jāatgādina, ka Direktīvas 2003/87 9. panta 3. punkts ir strīdīgā lēmuma pieņemšanas juridiskais pamats un ka minētā panta 3. punkts un 1. punkts ir cieši saistīti. Kā savu secinājumu 29. punktā ir norādījusi ģenerāladvokāte, ciktāl Komisija ir pārkāpusi tai saskaņā ar Direktīvas 2003/87 9. panta 3. punktu piešķirtās valstu sadales plānu kontroles pilnvaras, tā ir uzurpējusi dalībvalstu pilnvaras atbilstoši šī panta 1. punktam izstrādāt pašām savu valsts sadales plānu.

38

No šiem apsvērumiem izriet, ka Vispārējā tiesa, otrā prasības atcelt tiesību aktu pamata otro daļu atzīstot par pieņemamu, savā lēmumā nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā. Tādējādi pirmais pamats ir jānoraida.

39

Izvirzot otro pamatu, Komisija Vispārējai tiesai pārmet, ka tā, interpretējot Direktīvas 2003/87 9. panta 3. punktu, ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā. Komisija, vispirms izteikusi kritiku par Vispārējās tiesas sniegtajiem vispārīgiem apsvērumiem, it īpaši par Komisijas īstenotās kontroles saskaņā ar minētās direktīvas 9. panta 3. punktu būtību, ir sniegusi argumentus, kuri var tikt iedalīti divās daļās attiecīgi par iespējamu vienlīdzīgas attieksmes principa un šīs direktīvas mērķa neievērošanu.

40

Komisija atgādina, ka atbilstoši Vispārējās tiesas apgalvojumam Komisija, Polijas VSP iekļautos datus aizstājot ar “saviem datiem”, kuri iegūti, izmantojot savu dalībvalstu sadales plānu novērtējuma metodoloģiju, un nosakot maksimālo Polijas Republikas piešķiramo kvotu kopējo daudzumu, ir izmainījusi Direktīvas 2003/87 9. un 11. pantā paredzēto pilnvaru sadalījumu starp Komisiju un dalībvalstīm un ir pārkāpusi savas pilnvaras.

41

Tādējādi Vispārējā tiesa neesot ievērojusi no Direktīvas 2003/87 9. panta 3. punkta izrietošo Komisijas pilnvaru apmēru valstu sadales plānu izvērtēšanā. Vispārējā tiesa, Komisijas kontroles pilnvaras uzskatot par “stingri ierobežotām” pilnvarām, ir vienīgi ņēmusi vērā šīs tiesību normas formulējumu, nevis minēto tiesību normu kopumā, minētās direktīvas mērķi vai vienlīdzīgas attieksmes principu.

42

Direktīvas 2003/87 9. pantā paredzētās Komisijas kontroles pilnvaras neesot jāinterpretē tādējādi, ka tās ir uzskatāmas par direktīvu transponējošo tiesību aktu kontroli. Valstu sadales plānu ex ante kontrole atšķiroties no ex post kontroles, kas paredzēta EKL 226. pantā, saskaņā ar kuru Komisijai ir jāievēro dalībvalstu izvēlētā forma un metodes, lai sasniegtu šajā direktīvā paredzēto rezultātu. Minētajam 9. pantam esot reglamentējošs raksturs, kas tieši saistot šīs dalībvalstis. Šo dalībvalstu brīvība izstrādāt valsts sadales plānus esot ievērojami ierobežota ar šī panta 1. punktu, kā arī Direktīvas 2003/87 III pielikumā uzskaitītajiem kritērijiem. Turklāt dalībvalstīm esot jāņem vērā Komisijas atbilstoši minētās direktīvas 9. panta 1. punktam izstrādātās vadlīnijas šo kritēriju īstenošanai, kā arī šīs direktīvas 23. panta 1. punktā minētajā komitejā notiekošās diskusijas.

43

Polijas Republika uzskata, ka ar visiem Komisijas sniegtajiem argumentiem tiekot apstiprināts, ka Komisija ir pārkāpusi tai Direktīvā 2003/87 noteikto pilnvaru apjomu. Šī dalībvalsts, lai arī atzīstot, ka valsts sadales plāns nav klasisks valsts pasākums, ar kuru transponē direktīvu, norāda, ka tai nav zināmi gadījumi, kad šīs direktīvas 9. pants būtu bijis tieši piemērojams. Dalībvalstīm vispirms esot jānosaka vajadzīgie valstu pasākumi. Turklāt Komisija esot atsaukusies uz ex ante kontroles pasākumiem arī citās jomās, lai arī runa bija par klasiskiem direktīvu transponēšanas veidiem. Tā tas esot it īpaši attiecībā uz tādu pasākumu projektiem, kurus dalībvalstis paredz veikt Eiropas Parlamenta un Padomes 1994. gada 20. decembra Direktīvas 94/62/EK par iepakojumu un izlietoto iepakojumu (OV L 365, 10. lpp.) ietvaros.

44

Pat ja atzītu, ka Komisijas argumentācija, saskaņā ar kuru, raugoties no visas siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas efektivitātes viedokļa, atbilstošāka būtu cita interpretācija, nevis tā, kuru sniedza Vispārējā tiesa, ir pamatota, šī iestāde nevarot sev piešķirt pilnvaras, kuras tai nav piešķīris Savienības likumdevējs, lai uzlabotu atsevišķu Eiropas Savienības noteikumu saturu.

45

Komisijas apgalvojumi attiecas uz pārsūdzētā sprieduma 82.–92. punktu, kuri ir par Direktīvas 2003/87 9. un 11. pantā paredzēto pilnvaru sadalījumu starp Komisiju un dalībvalstīm.

46

Šajos punktos Vispārējā tiesa ir nospriedusi, ka tikai dalībvalstu kompetencē ir, pirmkārt, izstrādāt savus valsts sadales plānus un, otrkārt, pieņemt galīgos lēmumus, ar kuriem tostarp noteikts kopējais piešķiramo siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju kvotu daudzums. Dalībvalstīm, īstenojot savas pilnvaras, esot zināma rīcības brīvība. Komisijai saskaņā ar Direktīvas 2003/87 9. panta 3. punktu esot tiesības, pirmkārt, pārbaudīt, vai valstu sadales plāni atbilst šīs direktīvas III pielikumā minētajiem kritērijiem un tās 10. panta noteikumiem, un, otrkārt, noraidīt plānus, kuri neatbilst šiem kritērijiem un noteikumiem. Komisijas kontroles pilnvaras esot ierobežotas ar tiesiskuma pārbaudi.

47

Šajā lietā, kā pārsūdzētā sprieduma 84. un 89. punktā pamatoti ir norādījusi Vispārējā tiesa, Direktīvas 2003/87 9. panta 1. un 3. punktā, kā arī 11. panta 2. punktā skaidri un tieši ir noteikts pilnvaru sadalījums starp Komisiju un dalībvalstīm attiecībā uz valstu sadales plānu izstrādi, pārbaudi un ieviešanu, lai ieviestu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju kvotu tirdzniecības sistēmu. Attiecībā uz šādu plānu kontroles un noraidīšanas pilnvaru robežām pēc būtības Komisijai ir tikai tiesības pārbaudīt dalībvalsts noteikto pasākumu atbilstību minētās direktīvas III pielikumā minētajiem kritērijiem un tās 10. panta noteikumiem.

48

Pretēji Komisijas uzskatam Vispārējai tiesai nevar pārmest, ka tā, izvērtējot jautājumu par Direktīvas 2003/87 9. un 11. pantā paredzēto pilnvaru sadalījumu starp Komisiju un dalībvalstīm, pārsūdzētā sprieduma 82. punktā ir balstījusies uz EKL 249. panta trešo daļu. Princips, saskaņā ar kuru direktīva ir saistoša katrai dalībvalstij, kurai šī direktīva ir adresēta, attiecībā uz sasniedzamo rezultātu, valstu iestāžu ziņā atstājot kompetenci izvēlēties formu un metodes, kā šo rezultātu sasniegt, principā ir piemērojams attiecībā uz ikvienu direktīvu.

49

Direktīvās dalībvalstīm uzlikto pienākumu veidi un dalībvalstu sasniedzamais rezultāts, protams, var ievērojami atšķirties. Tāpat nenoliedzami, ka direktīvu noteikumi, kuri attiecas vienīgi uz attiecībām starp dalībvalsti un Komisiju, var neprasīt transponēšanas pasākumu veikšanu (šajā ziņā skat. 2006. gada 30. novembra spriedumu lietā C-32/05 Komisija/Luksemburga, Krājums, I-11323. lpp., 35. un 36. punkts). Šis apstāklis tomēr neietekmē šī strīda risinājumu. Nevar tikt noliegts, ka Direktīvas 2003/87 9. un 11. pants regulē attiecīgās Komisijas un dalībvalstu lomas valstu sadales plānu pieņemšanas procesā, proti, jautājumu par pilnvaru sadalījumu starp tām. Ar šiem noteikumiem var noteikt, vai dalībvalstīm ir rīcības brīvība to plānu izstrādē, un – attiecīgā gadījumā – kāds ir šīs rīcības brīvības apjoms.

50

Šajā lietā nevar tikt noliegts, ka Direktīvā 2003/87 nav paredzēta īpaša valsts sadales plāna izstrādes un kopējā piešķiramo siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu daudzuma noteikšanas metodoloģija. Tieši pretēji, minētās direktīvas III pielikuma 1. punktā nepārprotami ir paredzēts, ka dalībvalstīm ir jānosaka kopējais piešķiramo kvotu daudzums, tostarp ņemot vērā valstu enerģētikas politiku un valsts klimata pārmaiņu programmu.

51

Tādējādi, kā pārsūdzētā sprieduma 88. punktā ir konstatējusi Vispārējā tiesa, dalībvalstīm ir noteikta rīcības brīvība Direktīvas 2003/87 transponēšanai un līdz ar to, lai izvēlētos pasākumus, kurus tās uzskata par piemērotākajiem, lai, ņemot vērā īpašo valsts enerģētikas tirgus kontekstu, sasniegtu minētajā direktīvā noteikto mērķi.

52

Runājot par to, ka saskaņā ar Direktīvas 2003/87 9. pantu valstu sadales plānus Komisija izvērtē, veicot ex ante kontroli, nenoliedzami, ka šādas kontroles pilnvaras daudzos aspektos atšķiras no EKL 226. pantā paredzētās ex post kontroles. Šis apstāklis tomēr nevar nozīmēt, ka ex ante kontrolei ir jāpārsniedz tiesiskuma pārbaude.

53

No iepriekš minētā izriet, ka Komisijas izteiktā kritika attiecībā uz Vispārējās tiesas sniegtajiem vispārīgiem apsvērumiem jautājumā par Direktīvā 2003/87 paredzēto pilnvaru sadalījumu starp Komisiju un dalībvalstīm ir jānoraida.

54

Komisija uzskata, ka Vispārējā tiesa, atbilstoši Direktīvas 2003/87 9. panta 3. punktam nosakot kontroles pilnvaru un to īstenošanas piemērošanas jomu un apjomu, ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, kura būtībā radusies, neievērojot vienlīdzīgas attieksmes principu.

55

Vispārējā tiesa tostarp esot noraidījusi argumentu par to, ka šis princips prasa, lai valstu sadales plānu atbilstība Direktīvas 2003/87 III pielikumā minētajiem kritērijiem tiktu izvērtēta, pamatojoties uz Komisijas izstrādāto izvērtēšanas metodoloģiju un aktualizētajiem datiem, kuru izcelsme attiecībā uz visām dalībvalstīm ir vienāda. Tas, ka Komisija esot eventuāli pārsniegusi savas pilnvaras, izrietot no fakta, ka tā vispirms nav pārbaudījusi Polijas VSP iekļauto datu atbilstību šīs direktīvas III pielikumā minētajiem kritērijiem.

56

Komisija uzskata, ka uz šiem iebildumiem drīzāk ir attiecināms iespējamais pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpums, nevis Direktīvas 2003/87 9. panta 1. un 3. punkta pārkāpums. Katrā ziņā iebildumi neesot pamatoti.

57

Vispirms neesot pamatots arguments par to, ka Komisija Polijas VSP izmantotos “datus” ir aizstājusi ar “saviem pašas datiem”. Runājot par datiem attiecībā uz patieso CO2 emisiju daudzumu, tā, pārbaudot Polijas VSP, esot izmantojusi datus, kuri saņemti tieši no Direktīvā 2003/87 minētajiem iekārtu operatoriem, pārbaudīti saskaņā ar Lēmumu Nr. 280/2004 un publicēti Kopienas neatkarīgo darījumu žurnālā (Community Independent Transaction Log, CITL). Iekšzemes kopprodukta (IKP) attīstības prognozes 2005.–2010. gadam esot balstījušās uz valstu statistiku, kas izstrādāta sadarbībā ar valstu ekspertiem.

58

Turpinājumā attiecībā uz Direktīvas 2003/87 9. panta 3. punkta interpretāciju saskaņā ar vienlīdzīgas attieksmes principu Komisija norāda, ka, ja pieņemtu, ka katra dalībvalsts izmanto savas pašas datus, kuri iztirzāti atbilstoši pašu kritērijiem, tad varot tikt radīta minēto valstu nevienlīdzīga attieksme. Šīs direktīvas priekšmets un mērķis, kā arī prasība Komisijai darīt zināmus visus valstu sadales plānus vairāk vai mazāk vienā un tajā pašā laikposmā apstiprinot, ka šie plāni “atrodas salīdzināmās situācijās” un ka tie ir jāpārbauda, pamatojoties uz visām dalībvalstīm vienā un tajā pašā laikā pieejamajiem jaunākajiem datiem attiecībā uz šo pašu laikposmu par CO2 emisiju daudzumu un IKP attīstības prognozēm. Koordinēta kontroles metodoloģija, kas balstās uz tādu datu un/vai parametru izmantošanu, kuru izcelsme ir vienāda un kuri attiecas uz vienu un to pašu laikposmu, tostarp pamatojot Direktīvas 2003/87 mērķi, proti, samazināt siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju daudzumu, sekmēt iekšējā tirgus integritātes saglabāšanu un nepieļaut konkurences izkropļošanu.

59

Visbeidzot Vispārējās tiesas vērtējums esot pretrunā 2008. gada 20. oktobra rīkojumā lietā T-208/07 BOT Elektrownia Bełchatów u.c./Komisija piemērotajam vērtējumam. Šajā rīkojumā Vispārējā tiesa ir pieņēmusi laika ierobežojumus grozījumiem, kurus dalībvalstis veic savos valstu sadales plānos, nospriežot, ka no Direktīvas 2003/87 teksta, kā arī no tās izveidotās sistēmas vispārīgās struktūras un mērķiem izriet, ka dalībvalstij joprojām ir tiesības piedāvāt grozījumus tās plānā pēc tā paziņošanas Komisijai un līdz brīdim, kad šai dalībvalstij ir jāpieņem lēmums saskaņā ar minētās direktīvas 11. panta 2. punktu. Ja attiecīgajai dalībvalstij būtu piešķirtas laika ziņā neierobežotas tiesības savā valsts sadales plānā ieviest grozījumus, kuru rezultātā palielinātos kopējais piešķiramo kvotu daudzums pēc ekonomisko datu un/vai jaunāku prognožu parādīšanās, tad būtu apdraudēts šīs direktīvas mērķis un siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju kvotu tirdzniecības sistēmas darbība.

60

Polijas Republika lūdz noraidīt šo otrā pamata pirmo daļu. Direktīva 2003/87 nosakot Komisijai pienākumu katru valsts sadales plānu izvērtēt individuāli. Minētās direktīvas mērķis neesot tāds, ka katra dalībvalsts “par katru cenu” samazina siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju daudzumu, bet tās mērķis ir īstenot Kioto protokolā paredzētās saistības, pēc iespējas mazāk kaitējot ekonomiskajai attīstībai. Komisijai, izvērtējot valstu sadales plānus, esot jāņem vērā katras dalībvalsts reālais stāvoklis, tostarp minētajā protokolā paredzēto mērķu izpildes stāvoklis, katras dalībvalsts individuālās vajadzības, kuras ir saistītas ar tās ekonomiku, vai valsts ekonomikas attīstības līmenis. Atšķirīga attieksme pret dalībvalstīm esot objektīvi attaisnota saskaņā ar vienlīdzīgas attieksmes principu, ņemot vērā katras dalībvalsts enerģētikas tirgus īpatnības un šajā protokolā minēto saistību izpildes stāvokli.

61

Otrā pamata pirmā daļa attiecas uz pārsūdzētā sprieduma 100.–120. punktu. Šajos punktos Vispārējā tiesa ir konstatējusi, ka Komisijai saskaņā ar Direktīvas 2003/87 9. panta 3. punktu piešķirtās kontroles pilnvaras attiecas tikai uz katrā valsts sadales plānā iekļauto datu atbilstības šīs direktīvas III pielikumā minētajiem kritērijiem pārbaudi un ka Komisijai nav tiesību dalībvalsts plānā iekļautos datus aizstāt ar saviem datiem. Vienīgi dalībvalstis ir pilnvarotas izstrādāt valsts sadales plānu un pieņemt galīgo lēmumu par piešķiramo siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju kvotu daudzumu. Vispārējā tiesa minētā sprieduma 104. punktā ir precizējusi, “ka vienlīdzīgas attieksmes principa pret visām dalībvalstīm piemērošanas rezultātā nedrīkst tikt mainīts [minētajā] direktīvā noteiktais pilnvaru sadalījums starp dalībvalstīm un Komisiju”.

62

Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru vienlīdzīgas attieksmes princips prasa, lai līdzīgas situācijas netiktu aplūkotas atšķirīgi un dažādas situācijas netiktu aplūkotas vienādi, ja vien tādai pieejai nav objektīva attaisnojuma (skat. it īpaši 2008. gada 16. decembra spriedumu lietā C-127/07 Arcelor Atlantique et Lorraine u.c., Krājums, I-9895. lpp., 23. punkts).

63

Prasība ievērot šo principu tomēr nevar izmainīt starp Komisiju un dalībvalstīm esošo pilnvaru sadalījumu, kāds paredzēts Savienības tiesību normā. Kā apstiprināts šī sprieduma 47. punktā, ar Direktīvas 2003/87 9. panta 3. punktu Komisijai ir tikai piešķirtas pilnvaras kontrolēt valstu sadales plānu tiesiskumu, kas ļauj tai noraidīt plānu, kurš neatbilst Direktīvas 2003/87 III pielikumā minētajiem kritērijiem vai tās 10. panta noteikumiem.

64

Attiecībā uz šīs kontroles pakāpi Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 101. punktā pamatoti ir konstatējusi, ka minētās kontroles pilnvaras noteikti attiecas uz Polijas VSP iekļautajiem datiem. Komisijai ir jāpārbauda attiecīgās dalībvalsts datu izvēle sava plāna izstrādei.

65

Šādos apstākļos Vispārējai tiesai nevar pārmest, ka tā ir uzskatījusi, ka Komisijai bija pienākums izvērtēt Polijas Republikas tās plānā iekļautos datus. Ja Komisijai būtu šaubas par minētajiem datiem, tai būtu jālūdz sniegt skaidrojumus kompetentajām valsts iestādēm vai pat jāpierāda šo datu neatbilstība Direktīvas 2003/87 III pielikumā minētajiem kritērijiem.

66

Komisijas izvirzītie argumenti par valstu sadales plānu vienlaicīgu kontroli šo secinājumu nespēj atspēkot. Šo argumentu pamatā ir tas, ka Komisija ir kļūdaini izpratusi Komisijai Direktīvas 2003/87 9. panta 3. punktā noteiktās kontroles pilnvaras. Kā savu secinājumu 68. punktā ir norādījusi ģenerāladvokāte, iespējamās atšķirības dalībvalstu iesniegtajos datos un izvērtēšanas metodoloģijās uzskatāmi parāda dalībvalstu rīcības brīvību, kas Komisijai ir jāievēro, veicot savu atbilstības pārbaudi.

67

Šajā kontekstā ir jānorāda, ka Komisija vienlīdzīgu attieksmi pret dalībvalstīm var nodrošināt atbilstošā veidā, katras dalībvalsts iesniegto plānu pārbaudot ar vienādi pienācīgu rūpību. Tāpat ir jāatgādina, ka Komisija attiecībā uz katras šīs valsts izstrādātajiem plāniem var brīvi izvēlēties kopīgu salīdzinājuma punktu. Kā Vispārējā tiesa ir norādījusi pārsūdzētā sprieduma 102. punktā, tā šajā nolūkā tostarp var izstrādāt “pati savu valstu sadales plānu izvērtēšanas metodoloģiju”, kas pamatojas uz datiem, kurus tā uzskata par piemērotākajiem un kuri tiek izmantoti salīdzināšanai, lai pārbaudītu, vai valstu sadales plānos iekļautie dati atbilst Direktīvas 2003/87 III pielikumā minētajiem kritērijiem.

68

Visbeidzot Komisijas arguments par to, ka Vispārējā tiesa, uzskatot, ka Komisija nevarēja aizstāt datus, kurus Polijas Republika bija izmantojusi savā plānā, ar datiem, kurus Komisija bija ieguvusi saskaņā ar savu izvērtēšanas metodoloģiju, kļūdaini ir uzskatījusi, ka tie bija Komisijas “pašas dati”, balstās uz kļūdainu pārsūdzētā sprieduma 100.–103. un 120. punkta interpretāciju. Kā savu secinājumu 76. punktā ir norādījusi ģenerāladvokāte, Vispārējā tiesa, uzskatot, ka Komisija nevarēja Polijas Republikas izmantotos datus aizstāt ar savas pašas datiem, nekritizēja Komisijas datu izvēli vai to izcelsmi, bet to, ka tā nebija pārbaudījusi Polijas VSP iekļauto datu atbilstību Direktīvas 2003/87 III pielikumā minētajiem kritērijiem.

69

Ņemot vērā iepriekš minēto, otrā pamata pirmā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

70

Komisija uzskata, ka Vispārējā tiesa, interpretējot Direktīvas 2003/87 9. panta 3. punktu, ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, neievērojot ar šo direktīvu sasniedzamo mērķi.

71

Komisijai saskaņā ar šo tiesību normu piešķirtās kontroles pilnvaras esot jālasa un jāinterpretē, ņemot vērā Direktīvas 2003/87 mērķus. Atbilstoši tās 1. pantam ar minēto direktīvu esot izveidota Kopienas siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecības sistēma, lai veicinātu emisiju samazināšanos šajās gāzēs rentablā un ekonomiski efektīvā veidā. Tiesa iepriekš minētajā spriedumā lietā Arcelor Atlantique et Lorraine u.c. esot atzinusi, ka šīs sistēmas galamērķis ir vides aizsardzība un ka šī sistēma iedrošina un veicina viszemāko izmaksu aprēķinu, lai sasniegtu minēto emisiju samazināšanos. No šī sprieduma izrietot, ka šo mērķi var sasniegt tikai tad, ja pieprasījums pēc kvotām pārsniedz piedāvājumu Kopienas kvotu tirgū. Turklāt atbilstoši Direktīvas 2003/87 preambulas septītajam apsvērumam ar šīs pašas sistēmas īstenošanu esot jāsaglabā iekšējā tirgus integritāte un jāizvairās no konkurences izkropļošanas.

72

Pretēji tam, ko Vispārējā tiesa ir nolēmusi pārsūdzētajā spriedumā, Komisijas saskaņā ar Direktīvas 2003/87 9. pantu veiktā kontrole nevarot būt “stingri ierobežota” kontrole, kurā tikai tiek pārbaudīti dalībvalstu izmantotie dati to valstu sadales plānos. Turklāt esot iespējams ex post pierādīt, ka Polijas VSP norādīto datu par CO2 emisijām beznosacījuma atzīšana, kā arī piedāvātais kopējais piešķiramo kvotu daudzums radītu rezultātu, kas ir pretrunā ne vien Direktīvas 2003/87 III pielikuma 1.–3. kritērijam, bet ar to rastos CO2 emisijas kvotu inflācija tirgū.

73

Komisija arī apstrīd Vispārējās tiesas apgalvojumu par to, ka ar strīdīgo lēmumu ir grozīts Direktīvas 2003/87 9. un 11. pantā paredzētais pilnvaru sadalījums starp Komisiju un dalībvalstīm.

74

Polijas Republika uzskata, ka šī otrā pamata otrā daļa ir jānoraida. Polijas Republika, vienlaikus atzīstot, ka Direktīvas 2003/87 9. panta 3. punkts nav precīzs, uzsver, ka minētās direktīvas teleoloģiskās interpretācijas rezultātā šai tiesību normai nevarot piešķirt nozīmi, kas ir pretēja tai, kura izriet no šīs tiesību normas gramatiskās interpretācijas.

75

Turklāt siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju samazināšanās nav autonoms Direktīvas 2003/87 mērķis. Nedz tās noteikumi, nedz siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju kvotu tirdzniecības sistēmas darbība, nedz dalībvalstu sniegtais atbalsts tam, lai samazinātu emisijas, nevarot tikt uzskatīti par pamatojumu, kas ļauj noteikt dalībvalstīm pienākumu samazināt to emisijas vairāk nekā prasīts Eiropas Savienības starptautiskajās saistībās. Turklāt minētās direktīvas mērķis nav “par katru cenu” samazināt siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas, bet samazināt, lai “cik vien iespējams maz kaitētu ekonomiskajai attīstībai un nodarbinātībai”. Šīs direktīvas mērķis ir izveidot sistēmu šādu emisijas kvotu tirdzniecībai Kopienā, kas ļauj sasniegt šos mērķus “rentablā un ekonomiski efektīvā veidā”.

76

Otrā pamata otrā daļa attiecas uz pārsūdzētā sprieduma 121.–131. punktu. Šajos punktos Vispārējā tiesa uzskatīja, ka Komisija, strīdīgajā lēmumā precizējot īpašu kvotu daudzumu, kura jebkāda pārsniegšana tiek uzskatīta par nesaderīgu ar Direktīvā 2003/87 paredzētajiem kritērijiem, un noraidot Polijas VSP, ciktāl kopējais kvotu daudzums, kurš tajā ir paredzēts, pārsniedz šo robežu, pārsniedza atbilstoši šīs direktīvas 9. panta 3. punktam noteiktās kontroles pilnvaras.

77

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Direktīvas 2003/87 galvenais mērķis ir būtiski samazināt siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas, lai varētu izpildīt Savienības un dalībvalstu saistības, kuras tās uzņēmušās saskaņā ar Kioto protokolu. Šis mērķis ir jāsasniedz, ievērojot virkni apakšmērķu un izmantojot noteiktus instrumentus. Galvenais instruments šajā ziņā ir Direktīvas 2003/87 1. pantā un preambulas otrajā apsvērumā paredzētā Kopienas siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecības sistēma. Minētajā 1. pantā ir noteikts, ka šī sistēma veicina šo emisiju samazināšanu ekonomiski efektīvos un rentablos apstākļos. Citi apakšmērķi, kuri ir jāsasniedz ar minēto sistēmu, tostarp ir, kā norādīts šīs direktīvas preambulas piektajā un septītajā apsvērumā, ekonomiskās izaugsmes un nodarbinātības saglabāšana, kā arī iekšējā tirgus integritātes un konkurences nosacījumu saglabāšana.

78

Šajā gadījumā, pat pieņemot, ka ar Komisijas ieteikto pieeju varētu uzlabot Savienības siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju tirdzniecības sistēmas darbību, kā arī tādējādi efektīvāk varētu tikt sasniegts mērķis būtiski samazināt siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas, šis apstāklis nevar izmainīt Direktīvas 2003/87 9. un 11. pantā paredzēto pilnvaru sadalījumu starp Komisiju un dalībvalstīm.

79

Tādā dalītās kompetences jomā kā vides aizsardzība Savienības likumdevējam ir jānosaka pasākumi, kurus tas uzskata par vajadzīgiem, lai sasniegtu paredzētos mērķus, taču ievērojot EKL 5. pantā minētos subsidiaritātes un samērīguma principus.

80

Savienības likumdevēja vēlme piešķirt Komisijai vienīgi valstu sadales plānu atbilstības Direktīvas 2003/87 III pielikumā paredzētajiem kritērijiem kontroles pilnvaras, nevis aizstāšanas vai vienādošanas pilnvaras, proti, tiesības noteikt maksimālo piešķiramo siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju kvotu daudzumu, izriet gan no Direktīvas 2003/87 9. panta 3. punkta, gan no šīs direktīvas travaux préparatoires. Tādējādi, uzskatot, ka Komisija var noteikt šādu maksimālo daudzumu, tiek pārsniegtas šīs direktīvas teleoloģiskās interpretācijas robežas un tā rezultātā šai iestādei tiek piešķirtas pilnvaras, kurām nav nekāda juridiskā pamata.

81

Kā jau izriet no šī sprieduma 47. punkta, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 89. punktā līdz ar to pamatoti ir nospriedusi, ka no Direktīvas 2003/87 9. panta 3. punkta nepārprotami izriet, ka Komisijai ir tikai tiesības pārbaudīt dalībvalsts iesniegtā valsts sadales plāna atbilstību minētās direktīvas III pielikumā paredzētajiem kritērijiem un 10. panta noteikumiem. Vispārējā tiesa pareizi ir uzskatījusi, ka Komisijai ir tiesības pārbaudīt šo atbilstību un noraidīt valsts sadales plānu nesaderīguma ar šiem kritērijiem vai šīm normām dēļ.

82

Šajā ziņā ir jānorāda, ka Savienības likumdevējs, kurš vienīgais ir tiesīgs izdarīt grozījumus Direktīvā 2003/87, uzskatīja par vajadzīgu grozīt tās 9. pantu, pieņemot Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 23. aprīļa Direktīvu 2009/29/EK, ar ko Direktīvu 2003/87/EK groza, lai uzlabotu un paplašinātu Kopienas siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju kvotu tirdzniecības sistēmu (OV L 140, 63. lpp.). Šajā direktīvā, ar kuru izdarīti grozījumi, ir paredzēts izveidot saskaņotāku sistēmu, lai lietderīgāk izmantotu ieguvumus no kvotu tirdzniecības, novērstu traucējumus iekšējā tirgū un sekmētu emisiju tirdzniecības sistēmu savstarpēju sasaisti.

83

Komisijas apgalvojums par to, ka būtu iespējams ex post pierādīt, ka Polijas VSP norādīto datu par CO2 emisijām un kopējā siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju kvotu daudzuma beznosacījuma atzīšana radītu rezultātu, kas ir pretējs Direktīvas 2003/87 III pielikumā paredzētajiem 1.–3. kritērijiem, ir balstīts uz kļūdainu pārsūdzētā sprieduma interpretāciju. Kā savu secinājumu 85. punktā ir norādījusi ģenerāladvokāte, Vispārējā tiesa ir atzinusi, ka Komisija var noraidīt valsts sadales plānu, kas neatbilst šajā pielikumā paredzētajiem kritērijiem, un tādējādi nav uzskatījusi, ka Komisijai bez nosacījumiem bija jāapstiprina Polijas VSP iekļautie dati.

84

Runājot par Komisijas argumentu, saskaņā ar kuru procesuālās ekonomijas interesēs būtu jāatzīst Komisijai tiesības noteikt maksimālo piešķiramo siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju kvotu daudzumu, nepārprotami, ka šāda pieeja samazinātu iespēju, ka secīgi tiek pieņemti lēmumi par valstu sadales plānu noraidīšanu nesaderības ar Direktīvas 2003/87 III pielikumā paredzētajiem kritērijiem dēļ. Šajā kontekstā tomēr ir jāuzsver, ka Komisija nepārkāpj savas pilnvaras, ja lēmuma, ar kuru tiek noraidīts kāds plāns, rezolutīvajā daļā tā, saistoši nenosakot maksimālo šādu kvotu daudzumu, paziņo, ka tā nenoraidīs šajā plānā izdarītos grozījumus, ja ar tiem tiks izpildīti šajā noraidošajā lēmumā iekļautie priekšlikumi un ieteikumi. Šāds pasākums ir saderīgs ar lojālās sadarbības starp dalībvalstīm un Komisiju principu un arī atbilst procesuālās ekonomijas mērķiem.

85

No tā izriet, ka Komisija nevar pamatoti apgalvot, ka Vispārējā tiesa, interpretējot Direktīvas 2003/87 9. panta 3. punktu, nav ievērojusi ar šo direktīvu sasniedzamos mērķus. Tādējādi otrā pamata otrā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

86

Tā kā Komisijas izteiktā kritika par Vispārējās tiesas vispārīgiem apsvērumiem attiecībā uz Direktīvā 2003/87 paredzēto pilnvaru sadalījumu starp Komisiju un dalībvalstīm ir tikusi noraidīta un nav apmierinātas abas otrā pamata daļas, šis pamats ir jānoraida kā nepamatots.

87

Komisija uzskata, ka Vispārējā tiesa kļūdaini ir interpretējusi EKL 253. pantā paredzētā pienākuma norādīt pamatojumu piemērošanas jomu. Tā kļūdaini esot uzskatījusi, ka Komisija bez iemesla un “bez atbilstoša pamatojuma” ir noraidījusi Polijas Republikas izvēlēto ekonomiskās analīzes metodoloģiju, kā arī Polijas Republikas iekļautos datus savā valsts sadales plānā. Komisija norāda, ka tiesību akta pamatojumā nav jāmin visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi. Šim pamatojumam esot jāizriet no konteksta, kādā šis akts ir ticis pieņemts, kā arī no visiem attiecīgo jomu reglamentējošajiem tiesību noteikumiem. Turklāt strīdīgajā lēmumā iekļautais pamatojums esot bijis pietiekams, lai Polijas Republika varētu saprast iemeslus, kuru dēļ netika ņemti vērā attiecīgie dati un tika noraidīta izvēlētā analīzes metodoloģija. Šīs dalībvalsts rīcībā arī esot bijuši papildu faktiskie un tiesiskie apstākļi, kas tai esot ļāvuši saprast minētos iemeslus.

88

Polijas Republika lūdz noraidīt šo pamatu. Komisija kļūdaini uzskatot, ka pienākums norādīt lēmuma, ar kuru ir noraidīts Polijas VSP, pamatojumu ir “ierobežota rakstura” un ka nebija jāizskaidro precīzi šādā plānā izmantoto datu un metožu noraidīšanas iemesli.

Tiesas vērtējums

89

Trešais apelācijas sūdzības pamats attiecas uz pārsūdzētā sprieduma 135.–153. punktu, kuros Vispārējā tiesa pakārtoti ir izvērtējusi otrā prasības pamata pirmās daļas par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpuma pamatotību. Pārsūdzētā sprieduma 136.–143. punktā Vispārējā tiesa vispirms izvērtēja šī pienākuma apjomu. Vispārējā tiesa, vispirms atgādinot judikatūru par EKL 253. pantu, pārsūdzētā sprieduma 143. punktā nosprieda, ka “Komisijai, veicot savas kontroles pilnvaras saskaņā ar Direktīvas [2003/87] 9. panta 3. punktu, ir jāizskaidro, kādā veidā līdzekļi, kurus Polijas Republika ir izmantojusi [Polijas] VSP izstrādei, [ir] nesaderīgi ar [šīs] direktīvas III pielikuma kritērijiem un 10. panta noteikumiem”. Turpinājumā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 144.–152. punktā konstatēja, ka Komisija bija pārkāpusi minēto pienākumu. Tādējādi pārsūdzētā sprieduma 153. punktā tā nolēma, ka šī pirmā daļa ir pamatota.

90

Jākonstatē, ka šis pamats, kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 134. punkta, ir vērsts pret tādu minētajā spriedumā ietvertu motīvu, kuram ir vienīgi pakārtots raksturs, un tātad, pat pieņemot, ka tas ir pamatots, tas nevar izraisīt tā atcelšanu (it īpaši skat. 2004. gada 28. oktobra spriedumu lietā C-164/01 P van den Berg/Padome un Komisija, Krājums, I-10225. lpp., 60. punkts, kā arī 2005. gada 28. jūnija spriedumu apvienotajās lietās C-189/02 P, C-202/02 P, no C-205/02 P līdz C-208/02 P un C-213/02 P Dansk Rørindustri u.c./Komisija, Krājums, I-5425. lpp., 148. punkts).

91

Jautājumam par to, vai Komisija, noraidot Polijas Republikas izvēlēto ekonomiskās analīzes metodoloģiju, kā arī Polijas VSP iekļautos datus, ir pārkāpusi tai noteikto pienākumu norādīt pamatojumu, nav nozīmes attiecībā uz Vispārējās tiesas sniegto vērtējumu, kad tā pārsūdzētā sprieduma 132. punktā pamatoti uzskatīja, ka Komisija, pirmkārt, aizstājot Polijas VSP iekļautos datus ar saviem datiem, kuri tika iegūti, pamatojoties uz Komisijas pašas valstu sadales plānu izvērtēšanas metodoloģiju, un, otrkārt, nosakot maksimālo līmeni kopējam Polijas Republikas sadalāmo kvotu daudzumam laikposmam no 2008. līdz 2012. gadam, ir pārkāpusi Direktīvas 2003/87 9. panta 1. un 3. punktu.

92

Šādos apstākļos šis pamats ir noraidāms kā tāds, kuram nav lietderīgas iedarbības.

93

Komisija pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir uzskatījusi, ka strīdīgā lēmuma 1. panta 1. punkts, 2. panta 1. punkts, kā arī 3. panta 1. punkts nav nodalāmi no pārējiem strīdīgā lēmuma noteikumiem un ka tā tādēļ ir atcēlusi šo lēmumu pilnībā.

94

Pārsūdzētais spriedums balstoties uz nepareizu izpratni par Savienības tiesību aktos iekļauto noteikumu nodalāmību, kā arī uz kļūdainu judikatūras, kuru Vispārējā tiesa minējusi pārsūdzētā sprieduma 156. punktā, un strīdīgā lēmuma interpretāciju. Komisija uzskata, ka atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai prasība attiecībā uz nodalīšanu nav izpildīta, ja tiesību akta daļējas atcelšanas rezultātā tiek grozīta šī akta būtība. Tomēr tas tā nav attiecībā uz jebkurām tiesību akta satura izmaiņām. Tiesību akta būtības grozīšana nozīmējot tā pārveidošanu par tādu tiesību aktu, kādu tās autors nebija paredzējis pieņemt vai nav pieņēmis.

95

Komisija uzskata, ka strīdīgā lēmuma 1.–3. panta 1. punkti savstarpēji ir saistīti un ka pārējie gan šī lēmuma 1. panta, gan 2. panta punkti ir nodalāmi no šo pantu 1. punktiem. Turklāt Direktīvas 2003/87 III pielikumā paredzētie 1.–3. kritērijs, no vienas puses, esot nodalāmi no minētajā pielikumā minētajiem 5., 6., 10. un 12. kritērija, no otras puses, tāpat kā šādi ir nodalāms kopējais piešķiramo kvotu daudzums no citām minētā lēmuma 3. panta 2. un 3. punktā iekļautajām metodēm, kuras attiecas uz nākotnē iespējamiem valsts sadales plāna grozījumiem.

96

Polijas Republika lūdz Tiesu šo pamatu noraidīt. Strīdīgā lēmuma noteikumi, kuru spēkā neesamība tika konstatēta pārsūdzētajā spriedumā, esot būtiski šī lēmuma noteikumi. Šim lēmumam bez šiem noteikumiem nebūtu jēgas.

97

Ceturtais apelācijas sūdzības pamats attiecas uz pārsūdzētā sprieduma 155.–162. punktu, kuri ir par to, vai strīdīgā lēmuma 1. panta 1. punkts, 2. panta 1. punkts, kā arī 3. panta 1. punkts ir nodalāmi no pārējā šī lēmuma un vai tādēļ Vispārējā tiesa pamatoti ir atcēlusi šo lēmumu pilnībā.

98

Kā Vispārējā tiesa ir atgādinājusi pārsūdzētā sprieduma 156. punktā, Savienības tiesību aktu var daļēji atcelt tikai tad, ja no pārējās akta daļas ir iespējams nodalīt noteikumus, kurus prasa atcelt (it īpaši skat. 2002. gada 10. decembra spriedumu lietā C-29/99 Komisija/Padome, Recueil, I-11221. lpp., 45. punkts, un 2003. gada 30. septembra spriedumu lietā C-239/01 Vācija/Komisija, Recueil, I-10333. lpp., 33. punkts; šajā ziņā skat. arī 2003. gada 21. janvāra spriedumu lietā C-378/00 Komisija/Parlaments un Padome, Recueil, I-937. lpp., 30. punkts). Tāpat Tiesa atkārtoti ir nospriedusi, ka šī nodalīšanas prasība nav izpildīta, ja tiesību akta daļēja atcelšana groza šī akta būtību (2005. gada 24. maija spriedums lietā C-244/03 Francija/Parlaments un Padome, Krājums, I-4021. lpp., 13. punkts; šajā ziņā skat. arī 1998. gada 31. marta spriedumu apvienotajās lietās C-68/94 un C-30/95 Francija u.c./Komisija, Recueil, I-1375. lpp., 257. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Padome, 46. punkts).

99

Šajā lietā strīdīgā lēmuma 1. panta 1. punkta, 2. panta 1. punkta un 3. panta 1. punkta nodalāmības no pārējā šī lēmuma pārbaude prasa izvērtēt minēto noteikumu piemērojamību, lai varētu noteikt, vai to atcelšana grozītu minētā lēmuma jēgu un būtību (šajā ziņā skat. 2006. gada 27. jūnija spriedumu lietā C-540/03 Parlaments/Padome, Krājums, I-5769. lpp., 29. punkts).

100

Jāatgādina, ka strīdīgā lēmuma noteikumi ir rezultāts Komisijas sniegtajam negatīvajam vērtējumam par Polijas VSP, kuru bija paziņojusi Polijas Republika. Minētā lēmuma 1. pantā ir minētas vairākas šī plāna neatbilstības vienam vai vairākiem Direktīvas 2003/87 III pielikumā paredzētajiem kritērijiem. Strīdīgā lēmuma 2. pantā ir ietvertas Komisijas saistības neizteikt iebildumus par plānu, kurš tiks pieņemts pēc šī noraidošā lēmuma, ar nosacījumu, ka attiecīgā dalībvalsts veic minētā panta 1.–5. punktā paredzētos grozījumus. Runājot par strīdīgā lēmuma 3. pantu, tā 1. punkts attiecas uz kopējo piešķiramo siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju kvotu daudzumu un tā 2. un 3. punkts ietver precizējumus par citu strīdīgā lēmuma normu īstenošanu.

101

Attiecībā it īpaši uz strīdīgā lēmuma 1. panta 1. punkta, 2. panta 1. punkta, kā arī 3. panta 1. punkta, no vienas puses, un pārējo šī lēmuma noteikumu, no otras puses, savstarpējo saistību ir jākonstatē, ka šie noteikumi, lai arī tie attiecas uz dažādiem Polijas VSP aspektiem un dažādiem Direktīvas 2003/87 III pielikumā paredzētajiem kritērijiem, veido nedalāmu kopumu.

102

Pirmkārt, nevar noliegt, ka strīdīgā lēmuma 1. panta 1. punktā, 2. panta 1. punktā, kā arī 3. panta 1. punktā minētā kopējā piešķiramo siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju kvotu daudzuma noteikšana (Direktīvas 2003/87 III pielikuma 1.–3. kritērijs) ir galvenais valstu sadales plānu elements un tā ir cieši saistīta ar pārējiem šādu plānu elementiem.

103

Otrkārt, kā pārsūdzētā sprieduma 157. un 158. punktā pamatoti ir konstatējusi Vispārējā tiesa, ņemot vērā strīdīgā lēmuma 1. panta struktūru, atsevišķu šī panta punktu eventuālas atcelšanas “rezultātā tiktu samazināts neatbilstību Direktīvai [2003/87] skaits, kas tika konstatēts [strīdīgajā] lēmumā”. Atceļot noteiktus šī lēmuma 2. panta punktus, “tiktu atstātas spēkā Komisijas saistības neizteikt iebildumus par [Polijas] VSP, vienlaikus samazinot grozījumu skaitu, ar nosacījumu, ka tiek saglabāti tie grozījumi, kurus šīs saistības sākotnēji skāra”.

104

Taču nekas šajā lēmumā neļauj pieņemt, ka Polijas VSP varētu tikt uzskatīts par saderīgu ar Direktīvu 2003/87 bez visu šajā pēdējā minētajā tiesību normā paredzēto grozījumu iekļaušanas.

105

Kā pārsūdzētā sprieduma 161. punktā pamatoti ir norādījusi Vispārējā tiesa, iespējama viena no strīdīgā lēmuma 1. panta punkta, kā arī viena no šī lēmuma 2. panta attiecīgā punkta eventuāla atcelšana “aizstātu [šo] lēmumu, saskaņā ar kuru [Polijas] VSP varētu tikt pieņemts, paturot spēkā piecus īpašos grozījumus, kuri ļauj novērst piecas neatbilstības Direktīvas [2003/87] III pielikuma kritērijiem, ar citu lēmumu, saskaņā ar kuru šo plānu varētu pieņemt, paturot spēkā mazāku grozījumu skaitu”.

106

Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jākonstatē, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 160. punktā pamatoti ir nolēmusi, ka iespējamas viena no 1. panta punkta atcelšanas, kā arī viena no 2. panta attiecīgā punkta atcelšanas rezultātā tiktu grozīta strīdīgā lēmuma pati būtība.

107

Attiecībā uz strīdīgā lēmuma 3. panta 2. un 3. punktu pietiek norādīt, ka šajās tiesību normās ir ietverti precizējumi, kas attiecas uz citu strīdīgā lēmuma noteikumu īstenošanu. Līdz ar to, ciktāl tiek atcelti strīdīgā lēmuma 1. panta 1. punkts, 2. panta 1. punkts, kā arī 3. panta 1. punkts, 3. panta 2. un 3. punktam vairs nav nozīmes.

108

Šos secinājumus nevar atcelt Komisijas apgalvojums, ka Savienības tiesību akta būtības grozīšana vienīgi nozīmējot tā pārveidošanu par tādu tiesību aktu, kādu tās autors nebija paredzējis pieņemt vai nav pieņēmis. Šajā ziņā pietiek norādīt, ka jautājums par to, vai daļēja atcelšana groza Savienības tiesību akta būtību, ir objektīvs, nevis subjektīvs kritērijs, kas ir saistīts ar strīdīgā tiesību akta izdevējas iestādes politisko gribu (skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Vācija/Komisija, 37. punkts, kā arī lietā Francija/Parlaments un Padome, 14. punkts).

109

No iepriekš minētā izriet, ka Vispārējā tiesa, nospriežot, ka strīdīgā lēmuma 1. panta 1. punkts, 2. panta 1. punkts, kā arī 3. panta 1. punkts nav nodalāmi no pārējiem šī lēmuma noteikumiem, un tādējādi, atceļot šo lēmumu pilnībā, savā spriedumā nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā. Līdz ar to ceturtais pamats nav pamatots.

110

Tā kā neviens no Komisijas norādītajiem pamatiem nav pamatots, apelācijas sūdzība ir jānoraida.

111

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 69. panta 2. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz šī paša Reglamenta 118. pantu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisijai spriedums ir nelabvēlīgs un tā kā Polijas Republika ir prasījusi piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, jāpiespriež Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

112

Atbilstoši minētā 69. panta 4. punkta pirmajai daļai Čehijas Republikai, Dānijas Karalistei, Rumānijai, kā arī Apvienotajai Karalistei – personām, kas ir iestājušās lietā, – savi tiesāšanās izdevumi ir jāsedz pašām.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež: