Lieta C‑186/10

Tural Oguz

pret

Secretary of State for the Home Department

(Court of Appeal (England & Wales) (Civil Division) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

EEK un Turcijas Asociācijas līgums – Papildu protokola 41. panta 1. punkts – “Atturēšanās no jebkādas darbības” klauzula – Brīvība veikt uzņēmējdarbību – Atteikums pagarināt tāda Turcijas pilsoņa uzturēšanās atļauju, kurš, pārkāpjot šajā atļaujā ietvertos nosacījumus, ir uzsācis uzņēmējdarbību – Tiesību ļaunprātīga izmantošana

Sprieduma kopsavilkums

Starptautiskie līgumi – EEK un Turcijas Asociācijas līgums – Personu brīva pārvietošanās – Brīvība veikt uzņēmējdarbību – Papildu protokola 41. panta 1. punkta “atturēšanās no jebkādas darbības” noteikums – Piemērošanas joma – Turcijas pilsonis, kurš, pārkāpjot viņam izsniegtajā uzturēšanās atļaujā ietvertos nosacījumus, ir uzsācis saimniecisku darbību kā pašnodarbināta persona kādā dalībvalstī

(EEK un Turcijas Asociācijas līguma Papildu protokola 41. panta 1. punkts)

EEK un Turcijas Asociācijas līguma Papildu protokola 41. panta 1. punkts ir interpretējams tādējādi, ka uz to ir tiesīgs atsaukties tāds Turcijas pilsonis, kuram ir uzturēšanās atļauja kādā dalībvalstī, kas ir izsniegta ar nosacījumu, ka viņš neuzsāks nekādu uzņēmējdarbību vai profesionālo darbību, bet kurš tomēr uzsāk saimniecisku darbību kā pašnodarbināta persona, pārkāpjot šo nosacījumu, un pēc tam lūdz valsts iestādēm pagarināt uzturēšanās atļauju, pamatojoties uz uzņēmējdarbību, ko viņš pa šo laiku ir uzsācis.

Tāda “atturēšanās no jebkādas darbības” klauzula, kāda ir ietverta Papildu protokola 41. panta 1. punktā, darbojas nevis kā materiāla norma, padarot par nepiemērojamām tās aizvietotās materiālo tiesību normas, bet gan kā quasi procesuāla norma, kas ratione temporis nosaka tos dalībvalsts tiesiskā regulējuma noteikumus, kurus ievērojot ir jāizvērtē tāda Turcijas pilsoņa situācija, kas dalībvalstī paredz izmantot brīvību veikt uzņēmējdarbību.

Tādēļ “atturēšanās no jebkādas darbības” klauzula ir jāsaprot tādējādi, ka tā ir piemērojama stadijā, kas norisinās pirms lietas izvērtēšanas pēc būtības, tai skaitā arī pirms izvērtējuma par to, vai pastāv ļaunprātīga tiesību izmantošana, par kuru būtu vainojama attiecīgā persona. Līdz ar to tam, ka kāda persona nav ievērojusi nosacījumus, saskaņā ar kuriem tika izsniegta tās uzturēšanās atļauja, nav nozīmes, piemērojot Papildu protokola 41. panta 1. punktu.

(sal. ar 28., 32., 34. un 46. punktu un rezolutīvo daļu)

TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)

2011. gada 21. jūlijā (*)

EEK un Turcijas Asociācijas līgums – Papildu protokola 41. panta 1. punkts – “Atturēšanās no jebkādas darbības” klauzula – Brīvība veikt uzņēmējdarbību – Atteikums pagarināt tāda Turcijas pilsoņa uzturēšanās atļauju, kurš, pārkāpjot šajā atļaujā ietvertos nosacījumus, ir uzsācis uzņēmējdarbību – Tiesību ļaunprātīga izmantošana

Lieta C‑186/10

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Court of Appeal (England & Wales) (Civil Division) (Apvienotā Karaliste) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2010. gada 31. martā un kas Tiesā reģistrēts 2010. gada 15. aprīlī, tiesvedībā

Tural Oguz

pret

Secretary of State for the Home Department,

piedaloties

Centre for Advice on Individual Rights in Europe.

TIESA (otrā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs H. N. Kunja Rodrigess [J. N. Cunha Rodrigues] (referents), tiesneši A. Arabadžijevs [A. Arabadjiev], A. Ross [A. Rosas], A. O’Kīfs [A. Ó Caoimh] un P. Linda [P. Lindh],

ģenerāladvokāte J. Kokote [J. Kokott],

sekretāre L. Hjūleta [L. Hewlett], galvenā administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2011. gada 9. februāra tiesas sēdi,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–        T. Oguza [T. Oguz] vārdā – Dž. Volšs [J. Walsh] un P. Haivuds [P. Haywood], barristers,

–        Centre for Advice on Individual Rights in Europe vārdā – S. Kokss [S. Cox] un K. Banners [C. Banner], barristers, kā arī L. Barata [L. Barratt], solicitor,

–        Apvienotās Karalistes valdības vārdā – S. Osovskis [S. Ossowski], pārstāvis, kam palīdz R. Palmers [R. Palmer], barrister,

–        Eiropas Komisijas vārdā – E. Pāsivirta [E. Paasivirta] un M. Vailderspins [M. Wilderspin], pārstāvji,

noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus 2011. gada 14. aprīļa tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt 1970. gada 23. novembrī Briselē parakstītā Papildu protokola, kas Kopienas vārdā noslēgts, apstiprināts un ratificēts ar Padomes 1972. gada 19. decembra Regulu (EEK) Nr. 2760/72 (OV L 293, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Papildu protokols”), 41. panta 1. punktu.

2        Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Turcijas pilsoni T. Oguzu un Secretary of State for the Home Department (iekšlietu ministrs, turpmāk tekstā – “Secretary of State”) par tā pieņemto lēmumu atteikt pagarināt attiecīgajai personai izsniegto uzturēšanās atļauju Apvienotajā Karalistē pašnodarbinātas personas statusā.

 Atbilstošās tiesību normas

 Savienības tiesiskais regulējums

 EEK un Turcijas Asociācijas līgums

3        Atbilstoši Līguma par Eiropas Ekonomikas kopienas un Turcijas asociācijas izveidi, ko 1963. gada 12. septembrī Ankarā parakstīja Turcijas Republika, no vienas puses, kā arī EEK un Kopienas dalībvalstis, no otras puses, un kas Kopienas vārdā ir noslēgts, apstiprināts un ratificēts ar Padomes 1963. gada 23. decembra Lēmumu 64/732/EEK (OV 1964, 217, 3685. lpp.; turpmāk tekstā – “EEK un Turcijas Asociācijas līgums”), 2. panta 1. punktam tā mērķis ir veicināt nepārtrauktu un līdzsvarotu tirdzniecības un ekonomisko attiecību nostiprināšanu starp līgumslēdzējām pusēm, tostarp darbaspēka jomā, pakāpeniski ieviešot darba ņēmēju brīvu pārvietošanos, kā arī novēršot ierobežojumus brīvībai veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvībai, lai uzlabotu Turcijas tautas dzīves līmeni un atvieglotu vēlāku Turcijas Republikas pievienošanos Kopienai.

4        Papildu protokolā, kas atbilstoši EEK un Turcijas Asociācijas līguma 62. pantam ir tā neatņemama sastāvdaļa, saskaņā ar tā 1. pantu ir paredzēti šī līguma 4. pantā minētā pārejas posma īstenošanas nosacījumi, noteikumi un grafiki.

5        Papildu protokola 41. panta 1. punktā ietvertā “Atturēšanās no jebkādas darbības” klauzula ir formulēta šādi:

“Līgumslēdzējas puses atturas no jaunu brīvības veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu ieviešanas.”

 Valsts tiesiskais regulējums

6        1971. gada Imigrācijas likumā (Immigration Act 1971) ir noteikts:

“[..]

3.     Vispārējie regulējošie un kontroles noteikumi

1)     Ja vien šajā likumā vai, pamatojoties uz to pieņemtajos tiesību aktos, nav paredzēts citādi, personai, kura nav Lielbritānijas pilsone,

a)     nav tiesību ieceļot Apvienotās Karalistes teritorijā, izņemot, ja tai ir izsniegta ieceļošanas atļauja saskaņā ar šī likuma normām vai tiesību normām, kas pieņemtas, pamatojoties uz šo likumu;

b)     var izsniegt ieceļošanas atļauju Apvienotajā Karalistē (vai, ja tā jau ir ieceļojusi – uzturēšanās atļauju Apvienotajā Karalistē) uz ierobežotu vai neierobežotu laika posmu;

c)     ja personai ir izsniegta terminēta ieceļošanas vai uzturēšanās atļauja Apvienotajā Karalistē, šajā atļaujā var noteikt visus vai kādu konkrētu no turpmāk minētajiem nosacījumiem, proti:

i)     nosacījumu, kas ierobežo šīs personas darbu vai nodarbošanos Apvienotajā Karalistē;

[..]

2)     Secretary of State periodiski (un iespējami ātri) iesniedz Parlamentam paziņojumus par normatīvajiem aktiem vai jebkādiem grozījumiem normatīvajos aktos, ko tas ir pieņēmis, lai izveidotu saistošus noteikumus šī likuma piemērošanai, reglamentējot ieceļošanu un uzturēšanos Apvienotajā Karalistē attiecībā uz tām personām, kurām saskaņā ar šo likumu ir vajadzīga ieceļošanas atļauja, tostarp jebkādus normatīvos aktus saistībā ar laika posmu, uz kuru ir izsniegta uzturēšanās atļauja, un nosacījumiem, kas tiek izvirzīti dažādos gadījumos; [..]

3)     Gadījumā, ja attiecībā uz tiesībām ieceļot un uzturēties Apvienotajā Karalistē ir paredzēti ierobežojumi:

a)     personai izsniegtā atļauja var tikt grozīta, vai nu nosakot tiesību ierobežojumus, paplašinot tiesības vai pagarinot termiņu, uz kuru tā izdota, vai arī papildinot, grozot vai atceļot tās nosacījumus, bet gadījumā, ja tiek atcelts termiņš, uz kuru tā izdota, zaudē spēku jebkādi atļaujā paredzētie nosacījumi;

[..].”

7        1972. gada noteikumos par imigrācijas kontroli (Statement of Immigration Rules for Control after Entry 1972; turpmāk tekstā – “1972. gada Imigrācijas noteikumi”) ir paredzēts:

“A. sadaļa      Ieceļošanas vai uzturēšanās atļaujas grozīšana

I. nodaļa      Vispārējie noteikumi

[..]

Vispārējie apsvērumi

[..]

4.     Turpmāk ir norādītas galvenās to personu kategorijas, kurām var tikt izsniegta ierobežota ieceļošanas atļauja Apvienotajā Karalistē un kuras var lūgt grozīt savas uzturēšanās atļaujas, kā arī principi, kas jāievēro, izskatot to pieteikumus vai ierosinot veikt jebkādus to uzturēšanās atļauju grozījumus. Lemjot par šiem jautājumiem, ir jāņem vērā visi nozīmīgie fakti. Apstāklis, ka pieteikuma iesniedzējs atbilst formālajām šo noteikumu prasībām, lai uzturētos vai turpinātu uzturēties, ņemot vērā nodarbošanos, kuru tas plāno īstenot, nav noteicošais faktors viņa labā. Piemēram, nozīme var būt tam, vai attiecīgā persona ir ievērojusi paredzētos termiņus un nosacījumus, pamatojoties uz kuriem tai tika izsniegta atļauja ieceļot Apvienotajā Karalistē, vai, ievērojot tās raksturu, uzvedību vai sakarus, nav vēlams atļaut tai turpināt uzturēties, vai persona rada apdraudējumu valsts drošībai, vai gadījumā, ja tai tiks atļauts turpināt uzturēties tik ilgi, cik tā vēlas, šī persona nekļūs par tādu, ko nevarētu nosūtīt atpakaļ uz citu valsti.

[..]

Uzņēmēji un pašnodarbinātās personas

21.   Personas, kurām ir atļauts ieceļot Apvienotajā Karalistē kā tūristiem, var lūgt Secretary of State piekrišanu, lai uzturētos valstī ar nolūku uzsākt uzņēmējdarbību – vai nu pašas, vai kā partneri jaunā vai jau pastāvošā uzņēmumā. Ikviens šāds pieteikums ir jāizvērtē pēc būtības. Atļauja ir atkarīga no daudziem faktoriem, tostarp pierādījuma, ka pieteikuma iesniedzējs ieguldīs uzņēmējdarbībā paša līdzekļus proporcionāli sev piederošajām daļām, ka viņš spēs uzņemties savu daļu no atbildības, kas var rasties uzņēmējdarbībā, un ka viņa peļņas daļa būs pietiekama, lai uzturētu sevi un savus ģimenes locekļus. Pieteikuma iesniedzēja dalība uzņēmumā nedrīkst būt maskēta nodarbinātība, un ir jābūt acīmredzamam, ka viņam nenāksies papildus savai uzņēmējdarbībai uzsākt darba attiecības, kurām ir vajadzīga darba atļauja. [..]”

8        Ir vispārzināms, ka 1972. gada Imigrācijas noteikumi – kas bija spēkā brīdī, kad attiecībā uz Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti stājās spēkā Papildu protokols, t.i., 1973. gada 1. janvārī, – ir noteikumi, kas ir piemērojami tiem Turcijas pilsoņiem, kuriem ir tiesības atsaukties uz Papildu protokola 41. panta 1. punktu, lai izmantotu tajā paredzētās “atturēšanās no jebkādas darbības” klauzulas sniegtās priekšrocības. Kā norādījusi iesniedzējtiesa, attiecībā uz to personu iesniegto uzturēšanās atļauju pieteikumu izskatīšanu, kuras vēlas šajā dalībvalstī veikt neatkarīgu saimniecisko darbību, šie noteikumi ir labvēlīgāki nekā 2008. gada noteikumi par imigrācijas kontroli (Statement of Immigration Rules 2008; turpmāk tekstā – “2008. gada Imigrācijas noteikumi”), kas bija spēkā pamata lietas faktisko apstākļu rašanās laikā.

 Pamata lieta un prejudiciālais jautājums

9        T. Oguzam 2000. gada 27. oktobrī tika atļauts ieceļot Apvienotajā Karalistē studenta statusā. Attiecīgās personas uzturēšanās atļauja studenta statusā tika vairākas reizes pagarināta, un pēdējās viņam izsniegtās uzturēšanās atļaujas termiņš izbeidzās 2006. gada 31. augustā. Šo atļauju izsniegšanas nosacījums bija, ka T. Oguzs drīkst “uzsākt saimniecisku vai profesionālu darbību tikai ar Secretary of State for the Home Department [Iekšlietu ministrijas valsts sekretāra] atļauju”.

10      2006. gada 18. augustā ministrijai pakļautā aģentūra, kas izvērtē pieteikumus darba atļaujas saņemšanai Apvienotajā Karalistē [Work Permits (UK); Darba atļauju iestāde (Apvienotā Karaliste)], paziņoja Trade Link Company Limited (turpmāk tekstā – “Trade Link”), ka tā ir apstiprinājusi šīs sabiedrības pieteikumu par darba atļaujas izsniegšanu T. Oguzam. Vēlāk T. Oguza uzturēšanās atļauja, ņemot vērā viņa darba atļaujas turētāja statusu, sākot no 2006. gada 29. augusta, tika pagarināta uz pieciem gadiem. Uz šo jauno atļauju attiecās tādi paši nosacījumi, kādi bija paredzēti arī viņa ierašanās brīdī Apvienotajā Karalistē izsniegtajā atļaujā.

11      2006. gada 16. novembrī Trade Link informēja T. Oguzu, ka ar viņu sakarā ar štatu samazināšanu nekavējoši tiek izbeigtas darba attiecības. 2007. gada 14. novembrī kompetentās iestādes noraidīja attiecīgās personas lūgumu izsniegt jaunu darba atļauju saistībā ar kāda laikraksta tirdzniecības un mārketinga menedžera amatu, pamatojot ar to, ka šim amatam izvirzītās prasības ir ļoti ierobežojošas un potenciāli var atturēt darba ņēmējus rezidentus pieteikties uz šo amatu.

12      2008. gada 20. martā T. Oguzs, pamatojoties uz 1972. gada Imigrācijas noteikumiem, iesniedza pieteikumu turpmākai uzturēšanās atļaujas saņemšanai Apvienotajā Karalistē pašnodarbinātas personas statusā.

13      No šī pieteikuma, kas bija saistīts ar konsultanta darbu finanšu pakalpojumu un mārketinga jomā, bija redzams, ka pieteikuma iesniegšanas dienā T. Oguzs jau bija uzsācis saimniecisko darbību kā pašnodarbināta persona. T. Oguzs vēlāk apstiprināja, ka viņš savu uzņēmējdarbību bija uzsācis 2008. gada februārī un ka viņš ar to nodarbojās, sākot no tā paša gada marta. Tomēr 2008. gada 2. septembrī viņš informēja kompetentās iestādes par to, ka 2008. gada 11. augustā viņš ir izbeidzis savu saimniecisko darbību kā pašnodarbināta persona un atsāks to tikai tad, kad būs pieņemts lēmums par viņa pieteikumu.

14      Ar Secretary of State 2008. gada 21. oktobra lēmumu T. Oguza pieteikums, pamatojoties uz 2008. gada Imigrācijas noteikumiem, tika noraidīts. Turklāt viņa esošajai uzturēšanās atļaujai, pamatojoties uz to, ka viņš vairs neatbilst nosacījumiem, saskaņā ar kuriem viņam tā tika izsniegta, tika saīsināts termiņš.

15      Noraidījums bija pamatots ar to, ka prasītājs pamata lietā bija uzsācis saimniecisko darbību kā pašnodarbināta persona, pārkāpjot nosacījumus, kas bija ietverti viņa iepriekšējā uzturēšanās atļaujā kā personai, kurai piešķirta darba atļauja, un ka viņš nebija informējis Secretary of State par to, ka viņš ir izbeidzis savas darba attiecības ar Trade Link. Šādi pārkāpumi esot pielīdzināmi krāpnieciskai vai ļaunprātīgai darbībai, un tādējādi viņam esot liegts izmantot Papildu protokola 41. panta 1. punktā ietvertās “atturēšanās no jebkādas darbības” klauzulas sniegtās priekšrocības.

16      2008. gada 4. novembrī prasītājs pamata lietā pārsūdzēja šo lēmumu Asylum and Immigration Tribunal [Patvēruma un imigrācijas lietu tiesā]. Ar nolēmumu, kas pasludināts 2009. gada 19. janvārī, Immigration Judge (imigrācijas lietu tiesnesis) noraidīja viņa prasību. Imigrācijas lietu tiesnesis konstatēja, ka T. Oguzs nebija rīkojies krāpnieciski un ka 2007. gada 1. jūnijā Secretary of State tika informēts par T. Oguza darba attiecību izbeigšanu ar Trade Link. Tomēr T. Oguzs esot pārkāpis savas uzturēšanās atļaujas kā personai, kam ir darba atļauja, nosacījumus, uzsākot un veicot uzņēmējdarbību, un šī iemesla dēļ viņam neesot tiesību izmantot “atturēšanās no jebkādas darbības” klauzulas sniegtās priekšrocības.

17      T. Oguzs lūdza pārskatīt minēto lēmumu. Ar 2009. gada 26. jūnija lēmumu Senior Immigration Judge (vecākais imigrācijas lietu tiesnesis) nolēma, ka imigrācijas lietu tiesneša pieņemtajā lēmumā nav pieļautas kļūdas tiesību piemērošanā, un attiecīgi nolēma atstāt spēkā viņa lēmumu par T. Oguza prasības noraidīšanu.

18      2009. gada 11. novembrī T. Oguzam tika atļauts iesniegt apelācijas sūdzību Court of Appeal (England & Wales) (Civil Division). Tā atļāva Centre for Advice on Individual Rights in Europe – labdarības organizācijai, kuras darbības mērķis ir informācijas un konsultāciju sniegšana cilvēktiesību jomā, – piedalīties iesniedzējtiesā izskatāmajā lietā.

19      Šī tiesa vēlas noskaidrot, vai Tiesas 2001. gada 27. septembra spriedumā lietā C‑235/99 Kondova (Recueil, I‑6427. lpp.) ietvertais pamatojums ir piemērojams arī tādiem faktiskajiem apstākļiem kā pamata lietā. Šādos apstākļos Court of Appeal (England & Wales) (Civil Division) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Turcijas pilsonis, kuram ir uzturēšanās atļauja Apvienotajā Karalistē, kas ir izsniegta ar nosacījumu, ka viņš neuzsāks nekādu uzņēmējdarbību vai profesionālo darbību, un kurš uzsāk saimniecisku darbību kā pašnodarbināta persona, pārkāpjot šo nosacījumu, un pēc tam lūdz valsts iestādēm pagarināt uzturēšanās atļauju, pamatojoties uz uzņēmējdarbību, ko viņš šobrīd ir uzsācis, ir tiesīgs izmantot savā labā [..] Papildu protokola 41. panta 1. punktu?”

 Par prejudiciālo jautājumu

20      Uzdodot šo jautājumu, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Papildu protokola 41. panta 1. punkts ir interpretējams tādējādi, ka uz to ir tiesīgs atsaukties tāds Turcijas pilsonis, kuram ir uzturēšanās atļauja dalībvalstī, kas ir izsniegta ar nosacījumu, ka viņš neuzsāks nekādu uzņēmējdarbību vai profesionālo darbību, un kurš tomēr uzsāk saimniecisku darbību kā pašnodarbināta persona, pārkāpjot šo nosacījumu, un pēc tam lūdz valsts iestādēm pagarināt uzturēšanās atļauju, pamatojoties uz uzņēmējdarbību, ko viņš pa šo laiku ir uzsācis.

21      No Tiesā iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka gadījumā, ja T. Oguzam nebūtu tiesību atsaukties uz Papildu protokola 41. panta 1. punktā paredzēto “atturēšanās no jebkādas darbības” klauzulu, viņa pieteikums par jaunas uzturēšanās atļaujas izsniegšanu pašnodarbinātas personas statusā, pamatojoties uz 2008. gada Imigrācijas noteikumiem, būtu automātiski noraidāms. Savukārt minētās “atturēšanās no jebkādas darbības” klauzulas iespējamā piemērojamība radītu kompetentajām iestādēm pienākumu izvērtēt prasītāja pamata lietā iesniegto pieteikumu atbilstoši 1972. gada Imigrācijas noteikumiem.

22      Kopš tiesību akta, kura sastāvdaļa ir šī norma, stāšanās spēkā uzņemošajā dalībvalstī Papildu protokola 41. panta 1. punkts nepieļauj, ka tiek ieviesti jauni ierobežojumi brīvības veikt uzņēmējdarbību vai pakalpojumu sniegšanas brīvības izmantošanai, ieskaitot tādus, kas attiecas uz materiālajiem un/vai procesuālajiem nosacījumiem tādu Turcijas pilsoņu pirmreizējai uzņemšanai attiecīgās dalībvalsts teritorijā, kuri vēlas tajā izmantot minētās ekonomiskās brīvības (skat. 2007. gada 20. septembra spriedumu lietā C‑16/05 Tum un Dari, Krājums, I‑7415. lpp., 69. punkts, kā arī 2010. gada 29. aprīļa spriedumu lietā C‑92/07 Komisija/Nīderlande, Krājums, I‑3683. lpp., 47. punkts).

23      No pastāvīgās judikatūras izriet, ka šī tiesību norma ir tieši piemērojama dalībvalstīs un tādējādi uz tiesībām, kas minētajā tiesību normā ir piešķirtas Turcijas pilsoņiem, kuriem tā ir piemērojama, var atsaukties dalībvalstu tiesās, lai panāktu tai pretrunā esošu valsts tiesību normu nepiemērošanu. Šajā normā ir skaidri, precīzi un bez nosacījumiem minēta nepārprotama “atturēšanās no jebkādas darbības” klauzula, kurā ietverts pienākums, ko uzņēmušās līgumslēdzējas puses, kas ir juridiski nolēmušas vienkārši atturēties no rīcības (skat. 2000. gada 11. maija spriedumu lietā C‑37/98 Savas, Recueil, I‑2927. lpp., 46.–54. punkts, kā arī 2009. gada 19. februāra spriedumu lietā C‑228/06 Soysal un Savatli, Krājums, I‑1031. lpp., 45. punkts).

24      Secretary of State apstrīd T. Oguza tiesības valsts tiesās atsaukties uz Papildu protokola 41. panta 1. punktu, lai panāktu 1972. gada Imigrācijas noteikumu piemērošanu, norādot, ka pieteikums par uzturēšanās atļaujas izsniegšanu, kas ir pamatots ar saimnieciskās darbības veikšanu pašnodarbinātas personas statusā, kura ir tikusi uzsākta, pārkāpjot tādu ar uzturēšanos saistītu nosacījumu, atbilstoši kuram attiecīgajai personai bija liegts veikt šo darbību, ir uzskatāms par tiesību ļaunprātīgu izmantošanu. Šāda ļaunprātīga izmantošana liedzot attiecīgajai personai atsaukties uz “atturēšanās no jebkādas darbības” klauzulas piemērojamību.

25      No Tiesas judikatūras izriet, ka indivīdi nevar ļaunprātīgi vai krāpnieciski izmantot Savienības tiesību normas un ka valstu tiesas katrā atsevišķā gadījumā, pamatojoties uz objektīviem apstākļiem, var ņemt vērā attiecīgo personu ļaunprātīgo vai krāpniecisko rīcību, lai liegtu tām izmantot Savienības tiesību normas. Tomēr šīm tiesām, izvērtējot minēto rīcību, ir jāņem vērā arī attiecīgo Savienības tiesību normu mērķi (skat. 1999. gada 9. marta spriedumu lietā C‑212/97 Centros, Recueil, I‑1459. lpp., 25. punkts, kā arī 2002. gada 21. novembra spriedumu lietā C‑436/00 X un Y, Recueil, I‑10829. lpp., 42. punkts).

26      Jānorāda, ka Papildu protokola 41. panta 1. punkts nevar sniegt Turcijas pilsoņiem materiālas tiesības, šajā gadījumā tiesības veikt uzņēmējdarbību, jo tās reglamentē valstu tiesības (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Soysal un Savatli, 47. punkts).

27      Šajā tiesību normā ietvertās “atturēšanās no jebkādas darbības” klauzulas mērķis, lai nesarežģītu apstākļus brīvības veikt uzņēmējdarbību pakāpeniskai īstenošanai dalībvalstīs un Turcijas Republikā, ir radīt labvēlīgus apstākļus pakāpeniskai šīs brīvības ieviešanai, pilnībā aizliedzot valsts iestādēm radīt jebkādu jaunu šķērsli šīs brīvības izmantošanai, pastiprinot attiecīgajā datumā pastāvošos nosacījumus (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Tum un Dari, 61. punkts, kā arī 2010. gada 9. decembra spriedumu apvienotajās lietās C‑300/09 un C‑301/09 Toprak un Oguz, Krājums, I‑12845. lpp., 53. punkts).

28      Tāda “atturēšanās no jebkādas darbības” klauzula, kāda ir ietverta Papildu protokola 41. panta 1. punktā, darbojas nevis kā materiāla norma, padarot par nepiemērojamām tās aizvietotās materiālo tiesību normas, bet gan kā quasi procesuāla norma, kas ratione temporis nosaka tos dalībvalsts tiesiskā regulējuma noteikumus, kurus ievērojot, ir jāizvērtē tāda Turcijas pilsoņa situācija, kas dalībvalstī paredz izmantot brīvību veikt uzņēmējdarbību (iepriekš minētais spriedums lietā Tum un Dari, 55. punkts).

29      Līdz ar to šī “atturēšanās no jebkādas darbības” klauzula pamata lietā nosaka vienīgi tos Apvienotās Karalistes tiesiskā regulējuma noteikumus imigrācijas jomā, ievērojot kurus, valsts iestādēm ir jāpieņem lēmums par T. Oguza pieteikumu par jaunas uzturēšanās atļaujas izsniegšanu pašnodarbinātas personas statusā, nekādi neietekmējot šī pieteikuma izvērtēšanu pēc būtības.

30      Savos rakstveida apsvērumos prasītājs pamata lietā ir norādījis, ka tā iespējamā ļaunprātīgā rīcība atbilstošo valsts tiesību normu kontekstā var tikt ņemta vērā arī vēlākā stadijā, proti, 1972. gada Imigrācijas noteikumu piemērošanas stadijā. Tiesas sēdē Apvienotās Karalistes valdība apstiprināja, ka šo noteikumu 4. punktā ir paredzēts mehānisms, kas ļauj sodīt par tiesību ļaunprātīgu izmantošanu.

31      Līdz ar to “atturēšanās no jebkādas darbības” klauzula neliedz dalībvalstīm valsts tiesību ietvaros paredzēt sodu par ļaunprātīgu rīcību imigrācijas jomā.

32      Tādēļ “atturēšanās no jebkādas darbības” klauzula ir jāsaprot tādējādi, ka tā ir piemērojama stadijā, kas norisinās pirms lietas izvērtēšanas pēc būtības, tai skaitā arī pirms izvērtējuma par to, vai pastāv ļaunprātīga tiesību izmantošana, par kuru būtu vainojama attiecīgā persona.

33      Šajā ziņā Tiesa jau ir nospriedusi, ka, piemērojot “atturēšanās no jebkādas darbības” klauzulu, nav nekādas nozīmes tam, vai pieteikuma par uzņēmējdarbības veikšanu attiecīgās dalībvalsts teritorijā iesniegšanas brīdī Turcijas pilsoņa uzturēšanās šajā valstī ir bijusi likumīga vai nē (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Tum un Dari, 59. punkts).

34      Līdz ar to atbilstoši šai judikatūrai tam, ka tāda persona kā T. Oguzs nav ievērojusi nosacījumus, saskaņā ar kuriem tika izsniegta tās uzturēšanās atļauja, nav nozīmes, piemērojot Papildu protokola 41. panta 1. punktu.

35      Iesniedzējtiesa turklāt jautā arī par Tiesas iepriekš minētajā spriedumā lietā Kondova formulēto apsvērumu piemērojamību pamata lietā.

36      Šajā spriedumā, kurā bija runa par Eiropas līgumu, ar ko tiek izveidota asociācija starp Eiropas Kopienām un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Bulgārijas Republiku, no otras puses, kas Kopienas vārdā ir noslēgts un apstiprināts ar Padomes un Komisijas 1994. gada 19. decembra Lēmumu 94/908/EOTK, EK, Euratom (OV L 358, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “EK un Bulgārijas Asociācijas līgums”), Tiesa nosprieda, ka, ļaujot Bulgārijas pilsoņiem jebkurā brīdī iesniegt pieteikumu par uzņēmējdarbības veikšanu uzņemošajā dalībvalstī, neraugoties uz iepriekš pieļauto valsts tiesību aktu imigrācijas jomā pārkāpumu, šie pilsoņi varētu tikt pamudināti uz turpmāku nelikumīgu uzturēšanos minētās valsts teritorijā un pakļauties valsts kontroles sistēmas pasākumiem tikai tad, kad ir izpildītas šajos tiesību aktos paredzētās formālās prasības (iepriekš minētais spriedums lietā Kondova, 77. punkts).

37      Tāpat Tiesa uzsvēra, ka šādas interpretācijas rezultātā EK un Bulgārijas Asociācijas līguma 59. panta 1. punktam varētu tikt atņemta tā lietderīgā iedarbība un pieļauta ļaunprātīga izmantošana, legalizējot valsts tiesību aktu ārzemnieku ieceļošanas un uzturēšanās jomā pārkāpumus (iepriekš minētais spriedums lietā Kondova, 79. punkts).

38      Ņemot vērā šos apsvērumus, Tiesa secināja, ka Bulgārijas pilsonis, kurš kādā dalībvalstī ir plānojis strādāt kā algots darbinieks vai pašnodarbināta persona, bet ir izvairījies no attiecīgajiem valsts iestāžu īstenotajiem kontroles pasākumiem, maldinoši norādīdams, ka ir ieradies šajā valstī ar mērķi strādāt sezonāla rakstura darbu, savas rīcības dēļ zaudē aizsardzību, kas tam ir paredzēta, pamatojoties uz iepriekš minēto asociācijas līgumu (iepriekš minētais spriedums lietā Kondova, 80. punkts).

39      Pamatojoties uz šo judikatūru, Apvienotās Karalistes valdība norāda, ka Papildu protokola 41. panta 1. punktā paredzētā “atturēšanās no jebkādas darbības” klauzula esot interpretējama tādējādi, ka uz to nav iespējams atsaukties, lai ļaunprātīgi izvairītos no valsts iepriekšējās kontroles sistēmas piemērojamības. Līdzīgi kā Tiesa ir norādījusi iepriekš minētajā spriedumā lietā Kondova, ja Turcijas pilsoņiem būtu ļauts jebkurā brīdī iesniegt pieteikumu par uzņēmējdarbības veikšanu uzņemošajā dalībvalstī, tad šie pilsoņi varētu atsaukties uz to klientiem un komerclīdzekļiem, ko tie varbūtēji ir ieguvuši, nelikumīgi uzturoties uzņemošajā dalībvalstī, vai arī uz finanšu līdzekļiem, ko tie ir uzkrājuši šajā valstī, tai skaitā attiecīgā gadījumā, strādājot algotu darbu, un tādējādi reģistrēties valsts iestādēs kā pašnodarbinātas personas, kas šobrīd veic vai varētu veikt ilgtspējīgu darbību un kurām būtu atzīstamas tiesības atbilstoši EEK un Turcijas Asociācijas līgumam.

40      Šādam argumentam nevar piekrist.

41      Vispirms ir jānorāda, ka faktiskie apstākļi, kas bija pamatā iepriekš minētā sprieduma lietā Kondova pieņemšanai, būtiski atšķiras no šobrīd izskatāmajā pamata lietā pastāvošajiem.

42      Pretēji T. Oguzam, kuram bija likumīgi piešķirta atļauja ieceļot un uzturēties Apvienotajā Karalistē un kurš pārkāpa valsts tiesiskajā regulējumā noteiktās prasības tikai uzņēmuma izveidošanas brīdī, t.i., astoņus gadus pēc ieceļošanas šajā dalībvalstī, E. Kondova [E. Kondova] bija atzinusi, ka ar mērķi saņemt ieceļošanas atļauju Apvienotajā Karalistē viņa apzināti bija maldinājusi gan par pieteikumu par ieceļošanas atļaujas šajā valstī izsniegšanu izskatīšanu atbildīgo ierēdni, kurš tai bija izsniedzis vīzu Bulgārijā, gan arī imigrācijas dienesta darbinieku, kurš bija viņu iztaujājis ierašanās Apvienotajā Karalistē brīdī.

43      Tādējādi nebija strīda par to, ka, šādi rīkojoties, E. Kondova bija pārkāpusi tiesisko regulējumu attiecībā uz trešo valstu pilsoņu pirmreizējo ieceļošanu attiecīgajā dalībvalstī, par kura noteikšanu bija atbildīga attiecīgā valsts.

44      Turklāt atšķirīgs bija arī lietā Kondova aplūkotais tiesiskais regulējums. Pretēji Papildu protokola 41. panta 1. punktam EK un Bulgārijas Asociācijas līguma 45. panta 1. punkts ir materiālo tiesību norma, pamatojoties uz kuru pēc būtības ir izvērtējams pieteikums par uzņēmējdarbības veikšanu un kuru E. Kondova bija pārkāpusi. Saskaņā ar šo pēdējo minēto tiesību normu visām dalībvalstīm to teritorijā dzīvojošajiem Bulgārijas pilsoņiem ir jāpiemēro režīms, kas ir ne mazāk labvēlīgs kā tas, ko tās piemēro saviem pilsoņiem. Ņemot vērā šos apsvērumus un to, ka EK un Bulgārijas Asociācijas līguma 45. panta 1. punktā nav ietverta nekāda “atturēšanās no jebkādas darbības” klauzula, šī tiesību norma ir uzskatāma par tādu, kurai ir no Papildu protokola 41. panta 1. punkta atšķirīgs raksturs.

45      Šādos apstākļos, kā savu secinājumu 58. un 59. punktā norādījusi ģenerāladvokāte, nav pārsteidzoši, ka Tiesa iepriekš minētajā spriedumā lietā Kondova ir apstiprinājusi iespēju tiesību ļaunprātīgas izmantošanas dēļ liegt atsaukties uz šīm materiālajām tiesībām. Tomēr šo spriedumā lietā Kondova izdarīto secinājumu nevar attiecināt uz tādu klauzulu kā Papildu protokola 41. panta 1. punktā ietvertā “atturēšanās no jebkādas darbības” klauzula, jo šī klauzula neparedz nedz materiālas tiesības veikt uzņēmējdarbību, nedz vienlīdzīgu attieksmi ar attiecīgās dalībvalsts pilsoņiem.

46      Ņemot vērā iepriekš minēto, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Papildu protokola 41. panta 1. punkts ir interpretējams tādējādi, ka uz to ir tiesīgs atsaukties tāds Turcijas pilsonis, kuram ir uzturēšanās atļauja kādā dalībvalstī, kas ir izsniegta ar nosacījumu, ka viņš neuzsāks nekādu uzņēmējdarbību vai profesionālo darbību, kurš tomēr uzsāk saimniecisku darbību kā pašnodarbināta persona, pārkāpjot šo nosacījumu, un pēc tam lūdz valsts iestādēm pagarināt uzturēšanās atļauju, pamatojoties uz uzņēmējdarbību, ko viņš pa šo laiku ir uzsācis.

 Par tiesāšanās izdevumiem

47      Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:

1970. gada 23. novembrī Briselē parakstītā Papildu protokola, kas Kopienas vārdā noslēgts, apstiprināts un ratificēts ar Padomes 1972. gada 19. decembra Regulu (EEK) Nr. 2760/72, 41. panta 1. punkts ir interpretējams tādējādi, ka uz to ir tiesīgs atsaukties tāds Turcijas pilsonis, kuram ir uzturēšanās atļauja kādā dalībvalstī, kas ir izsniegta ar nosacījumu, ka viņš neuzsāks nekādu uzņēmējdarbību vai profesionālo darbību, kurš tomēr uzsāk saimniecisku darbību kā pašnodarbināta persona, pārkāpjot šo nosacījumu, un pēc tam lūdz valsts iestādēm pagarināt uzturēšanās atļauju, pamatojoties uz uzņēmējdarbību, ko viņš pa šo laiku ir uzsācis.

[Paraksti]

---

* Tiesvedības valoda – angļu.