—

Umweltanwalt von Kärnten vārdā — U. Šoihs [U. Scheuch], Landesrat,

—

Alpe Adria Energia SpA vārdā — M. Mendels [M. Mendel], Rechtsanwalt,

—

Eiropas Kopienu Komisijas vārdā — Ž. B. Leņelo [J.-B. Laignelot] un B. Košī [B. Kotschy], pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 1985. gada 27. jūnija Direktīvu 85/337/EEK par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu (OV L 175, 40. lpp.) redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 26. maija Direktīvu 2003/35/EK (OV L 156, 17. lpp.; turpmāk tekstā — “Direktīva 85/337”).

2

Šis lūgums tika iesniegts saistībā ar Umweltanwalt von Kärnten [Karintijas Vides tiesībsarga] (turpmāk tekstā — “Umweltanwalt”) prasību pret Kärntner Landesregierung [Karintijas Federālās zemes valdību] jautājumā par tās attiecībā uz sabiedrību Alpe Adria Energia SpA (turpmāk tekstā — “Alpe Adria”) 2007. gada 11. oktobrī pieņemto lēmumu (turpmāk tekstā — “strīdīgais lēmums”).

3

Saskaņā ar Direktīvas 85/337 preambulas pirmo apsvērumu minētās direktīvas mērķis ir novērst piesārņojumu un jebkuru citu kaitējumu videi, paredzot noteiktu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi iepriekšēju novērtēšanu.

4

Tādēļ, kā izriet no minētās direktīvas preambulas piektā apsvēruma, lai papildinātu un saskaņotu tādu sabiedrisku un privātu projektu, kuriem var būt būtiska ietekme uz vidi, atļaušanas kārtību, tajā tiek ieviesti ietekmes uz vidi novērtējuma vispārēji principi.

5

Saskaņā ar Direktīvas 85/337 preambulas astoto un vienpadsmito apsvērumu noteiktu veidu projektiem ir būtiska ietekme uz vidi un tie principā ir sistemātiski jānovērtē, lai nodrošinātu cilvēka veselības aizsardzību, uzlabojot vidi, vairotu dzīves kvalitāti, nodrošinātu sugu daudzveidības saglabāšanos un saglabātu ekosistēmas kā dzīvības pamatavota atražošanas spēju.

6

Direktīvas 85/337 1. panta 1. punktā noteikts:

“Šī direktīva attiec[a]s uz to valsts un privāto projektu ekoloģiskās ietekmes novērtējumu [ietekmes uz vidi novērtējumu], kuriem, iespējams, ir nozīmīga ekoloģiska ietekme [būtiska ietekme uz vidi].”

7

Šīs direktīvas 2. panta 1. punkts ir izteikts šādā redakcijā:

“Dalībvalstis nosaka visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu ka, pirms tiek dota piekrišana, uz tiem projektiem, kuriem var būt nozīmīga ekoloģiskā ietekme [būtiska ietekme uz vidi], inter alia, to rakstura, izmēra vai atrašanās vietas dēļ, attiektos prasība par attīstības saskaņošanu un novērtējumu attiecībā uz to ietekmi. Šie projekti ir noteikti 4. pantā.”

8

Minētās direktīvas 4. panta 1. punktā ir noteikts:

“[..] I pielikumā uzskaitītos projektus pakļauj novērtējumam saskaņā ar 5. līdz 10. pantu.”

9

Direktīvas 85/337 7. panta 1. punktā ir noteikts:

“Ja dalībvalsts apzinās, ka projektam var būt būtiska ietekme uz vidi citā dalībvalstī vai ja dalībvalsts, kuru šis projekts var būtiski ietekmēt, to pieprasa, tad dalībvalsts, kuras teritorijā paredzēts īstenot projektu, pēc iespējas drīzāk, bet ne vēlāk kā tad, kad tā informē savus pilsoņus, ietekmētajai dalībvalstij, inter alia, nosūta:

un atvēl otrai dalībvalstij pietiekami daudz laika, kurā norādīt, vai tā vēlas piedalīties 2. panta 2. punktā minētajā vides lēmumu pieņemšanas procedūrā; turklāt projekta īstenotāja dalībvalsts var iekļaut šajā sūtījumā informāciju, kas minēta šā panta 2. punktā.”

10

Šīs direktīvas I pielikuma 20. punktā ir minēta “[e]lektroenerģijas gaisvadu līniju instalēšana [būve], kurām ir 220 kV vai lielāka voltāža un vairāk nekā 15 km liels garums”.

11

Federālā konstitūcijas likuma (Bundesverfassungsgesetz; turpmāk tekstā — “BVG”) 11. panta 7. punktā noteikts, ka par tādu projektu, kuriem var būt paredzama būtiska ietekme uz vidi, ietekmes uz vidi novērtējumu pēc Land izpildvaras instanču izmantošanas lemt piekrīt Umweltsenat [Vides lietu senātam].

12

Saskaņā ar minētajā pantā noteikto Umweltsenat ir neatkarīga institūcija, kuras sastāvā ir priekšsēdētājs, tiesneši un citi locekļi ar juridisko izglītību, un to izveido atbildīgajā federālajā ministrijā. Umweltsenat izveidi, uzdevumus un procesu nosaka federālā likumā. Tā lēmumus nevar atcelt vai grozīt hierarhiskās pakļautības kārtībā un var pārsūdzēt Verwaltungsgerichtshof (Augstākā administratīvā tiesa).

13

BVG 20. panta 2. punkts ir izteikts šādā redakcijā:

“Ja ar federālu vai Land [federālās zemes] likumu tiek izveidota koleģiāla iestāde, kura lēmumus pieņem pēdējā instancē un kuras lēmumi nav atceļami vai grozāmi administratīvā ceļā, un kuras sastāvā ir vismaz viens tiesnesis, tad arī pārējiem šīs iestādes locekļiem pienākumu izpildē nav saistoši nekādi norādījumi.”

14

Noteikumam, saskaņā ar kuru Verwaltungsgerichtshof kompetencē ir vispārīgi izskatīt dažādu valsts iestāžu lēmumu pārsūdzības, BVG 133. panta 4. punktā ir paredzēts izņēmums gadījumā, kad kādā noteiktā jomā ar šo kompetenci ir tikusi apveltīta kāda neatkarīga iestāde. Umweltsenat ir viena no šīm iestādēm.

15

2000. gada Federālā likuma par Umweltsenat (Umweltsenatsgesetz 2000; turpmāk tekstā — “USG 2000”) 1. pantā ir noteikts:

“1)   Federālajā Zemkopības, mežsaimniecības, vides un ūdenssaimniecības ministrijā tiek izveidots Umweltsenat.

2)   Umweltsenat sastāvā ir 10 tiesneši un citi 32 locekļi ar juridisko izglītību.

[..]”

16

USG 2000 2. pantā ir noteikts, ka locekļus uz sešiem gadiem ar iespēju amatu ieņemt atkārtoti pēc valdības priekšlikuma ieceļ amatā Valsts prezidents [Bundespräsident]. Turklāt noteikti kandidatūru priekšlikumi federālajai valdībai ir saistoši.

17

Saskaņā ar USG 2000 4. pantā noteikto:

“Umweltsenat locekļi savu dienesta pienākumu izpildē ir neatkarīgi, un tiem nav saistoši nekādi norādījumi.”

18

USG 2000 5. pantā ir noteikts:

“Umweltsenat lemj par pārsūdzībām, kas iesniegtas jautājumos, kuri attiecas uz [2000. gada] Likuma par ietekmes uz vidi novērtējumu [(Umweltverträglichkeitsprüfungsgesetz 2000), (BGBl. 697/1993, kurā jaunākie grozījumi izdarīti BGBl. I; 149/2006; turpmāk tekstā — “UVP-G 2000”)] pirmo un otro sadaļu [..].”

19

USG 2000 6. pantā ir noteikts:

“Umweltsenat lēmumus nevar ne atcelt, ne grozīt administratīvā ceļā. Iespējama to pārsūdzība Verwaltungsgerichtshof.”

20

UVP-G 2000, proti, likuma, ar kuru Direktīva 85/337 transponēta Austrijas tiesībās, 2. panta 2. punktā “projekts” ir definēts kā “iekārtas ierīkošana vai cita iejaukšanās dabiskajā vidē vai ainavā, ieskaitot ikvienu ar [šādu iejaukšanos] telpiski vai lietiski saistīto pasākumu.[..]”.

21

UVP-G 2000 3. panta 1. punktā ir noteikts:

“Attiecībā uz [..] I pielikumā norādītajiem projektiem [..] ir jāveic ietekmes uz vidi novērtējums atbilstoši turpmāk izklāstītajiem noteikumiem. I pielikuma 2. un 3. ailē norādītajiem projektiem piemēro vienkāršoto kārtību [..].”

22

UVP-G 2000 3. panta 7. punktā ir noteikts:

“Iestādei pēc projekta pieteicēja/pieteicējas, sadarbības iestādes vai vides tiesībsarga [Umweltanwalt] lūguma jākonstatē, vai saistībā ar konkrēto projektu atbilstoši šim federālajam likumam ir jāveic ietekmes uz vidi novērtējums un kurš no I pielikumā vai 3.a panta 1.–3. punktā norādītajiem mērķiem ar projektu tiek īstenots. Šo konstatēšanu var veikt arī pēc savas ierosmes. Gan pirmajā, gan otrajā instancē lēmums jāpieņem paziņošanas kārtībā sešu nedēļu laikā. Projekta pieteicējam/pieteicējai, sadarbības iestādei, vides tiesībsargam [Umweltanwalt] un attiecīgajai pašvaldībai ir lietas dalībnieka statuss. Pirms lēmuma pieņemšanas jāuzklausa ūdenssaimniecības plānošanas institūcija. Iestādei pienācīgi jānorāda lēmumu būtiskais saturs, kā arī būtiskais pamatojums vai arī jāļauj sabiedrībai ar tiem iepazīties. Pašvaldība var attiecīgo lēmumu pārsūdzēt Verwaltungsgerichtshof. Vides tiesībsargu [Umweltanwalt] un sadarbības [iestādes] atbrīvo no izdevumu atlīdzības pienākuma.”

23

UVP-G 2000 I pielikumā ir norādīti projekti, kuru ietekme uz vidi atbilstoši tā 3. pantam ir obligāti jānovērtē. Tie ir iedalīti trīs grupas (ailēs). Pirmo divu grupu (aiļu) projektu ietekmes uz vidi novērtējums jāveic katrā ziņā, līdzko tiek sasniegtas noteiktās robežvērtības un izpildīti paredzētie kritēriji. Trešās grupas (ailes) projekti jāizvērtē individuāli, ja tiek sasniegta minimālā norādītā robežvērtība.

24

UVP-G 2000 I pielikuma 16. punkta a) apakšpunkta 1. ailē ir norādītas “elektroenerģijas gaisvadu līnijas ar vismaz 220 kV spriegumu un vismaz 15 km garumā”.

25

UVP-G 2000 I pielikuma 16. punkta b) apakšpunkta 3. ailē minētas “elektroenerģijas gaisvadu līnijas A kategorijā [īpaši aizsargājama teritorija] vai B kategorijā [Alpu reģions] ietilpstošajās aizsargājamajās teritorijās ar vismaz 110 kV spriegumu un vismaz 20 km garumā”.

26

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka Alpe Adria ir Itālijas uzņēmums, kas vēlas būvēt elektroenerģijas pārvades līniju ar 220 kV spriegumu un 300 MVA nominālo jaudu, lai Itālijas uzņēmuma Rete Elettrica Nazionale SpA tīklu savienotu ar Austrijas uzņēmumam VERBUND-Austrian Power Grid AG piederošo.

27

Tamdēļ 2007. gada 12. jūlija vēstulē Alpe Adria lūdza Kärntner Landesregierung, pamatojoties uz UVP-G 2000 3. panta 7. punktu, pieņemt konstatācijas lēmumu par šā projekta [būvdarbu] veikšanu un ekspluatāciju. Austrijas teritorijā projekts ietver aptuveni 7,4 km garu gaisvadu līniju ar Veidenburgā [Weidenburg] izbūvējamu sadales staciju līdz robežai, šķērsojot Kronhofas ieleju [Kronhofgraben] un Kronhofas Tērli [Kronhofer Törl]. Itālijas teritorijā projektētās līnijas garums ir aptuveni 41 km.

28

Strīdīgajā lēmumā Kärntner Landesregierung konstatēja, ka minētā projekta ietekmes uz vidi novērtējums neesot jāveic tāpēc, ka tā Austrijā īstenojamajā daļā netika sasniegta UVP-G 2000 paredzētā 15 km robežvērtība.

29

Tā piebilda, ka gadījumā, ja saskaņā ar Direktīvas 85/337 7. pantu projektam varētu būt būtiska ietekme uz vidi citā dalībvalstī, dalībvalstīm, kuru teritorijā projektu paredzēts īstenot, ietekmes uz vidi novērtējuma procedūrā esot jāiesaista šā cita dalībvalsts. Tomēr minētais pants attiecoties tikai uz kādas dalībvalsts teritorijā pilnībā īstenotiem projektiem, nevis pārrobežu projektiem.

30

Tādējādi, ņemot vērā, ka Direktīvā 85/337 nav īpaša noteikuma attiecībā uz pārrobežu projektiem, jautājumu par to, vai projekts ietilpst šīs direktīvas I pielikumā, esot jāizlemj katrai dalībvalstij atbilstoši tikai un vienīgi savām valsts tiesībām.

31

Kärntner Landesregierung turpinājumā norādīja, ka UVP-G 2000 savukārt neesot neviena noteikuma, saskaņā ar kuru pārrobežu elektroenerģijas pārvades līniju vai jebkādu citu līniju projektu gadījumā būtu jāņem vērā būves kopapjoms.

32

2007. gada 18. decembrīUmweltanwalt cēla Umweltsenat prasību par strīdīgā lēmuma atcelšanu.

33

Šādos apstākļos Umweltsenat nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālo jautājumu:

“Vai Padomes [..] Direktīva 85/337 [..] ir jāinterpretē tādējādi, ka attiecībā uz [minētās] direktīvas I pielikumā, proti, tā 20. punktā (“elektroenerģijas gaisvadu līniju instalēšana [būve], kurām ir 220 kV vai lielāka voltāža un vairāk nekā 15 km liels garums”), norādītajiem projektu veidiem, ja iekārtas ir ieplānots uzstādīt divu vai vairāku dalībvalstu teritorijā, dalībvalstij pārbaudes pienākums ir jāparedz pat tad, ja pārbaudes pienākumu izraisošā robežvērtība (šajā gadījumā — vairāk nekā 15 km garums) netiek sasniegta ar tās teritorijā esošo iekārtu daļu, bet tiek sasniegta vai pat pārsniegta, ja pieskaita kaimiņvalstī/kaimiņvalstīs ieplānotās iekārtu daļas?”

34

Vispirms jānoskaidro, vai Umweltsenat ir tiesa EKL 234. panta izpratnē, un tādējādi — vai prejudiciālais jautājums ir pieņemams.

35

No pastāvīgās judikatūras izriet, ka, lai noteiktu, vai iesniedzējiestāde ir uzskatāma par tiesu EKL 234. panta izpratnē — kas ir vienīgi Kopienu tiesību jautājums —, Tiesa ņem vērā vairāku faktoru kopumu, kā, piemēram, vai iestāde ir izveidota ar likumu, vai tā ir pastāvīga, vai tās pieņemtie nolēmumi ir saistoši, vai procedūra tajā notiek atbilstoši sacīkstes principam, vai tā piemēro tiesību normas, kā arī vai tā ir neatkarīga (skat. 1966. gada 30. jūnija spriedumu lietā 61/65 Vaassen-Göbbels, Recueil, 377., 395. lpp., un 2007. gada 18. oktobra spriedumu lietā C-195/06 Österreichischer Rundfunk, Krājums, I-8817. lpp., 19. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

36

Šajā sakarā, pirmkārt, jānorāda, ka no BVG 11. panta 7. punkta, 20. panta 2. punkta un 133. panta 4. punkta, kā arī USG 2000 1., 2., 4. un 5. panta noteikumiem neapstrīdami izriet, ka Umweltsenat atbilst kritērijiem attiecībā uz iestādes likumisko izcelsmi, saistošo spēku un pastāvīgumu, tiesību normu piemērošanu un attiecīgās iestādes neatkarību.

37

Turklāt jāuzsver, kā savu secinājumu 58. un 59. punktā norādījis arī ģenerāladvokāts, ka Umweltsenat procedūrā tiek nodrošināts, ka pārsūdzības var iesniegt ikviens administratīvās lietas dalībnieks, kā arī UVP-G 2000 minētās iestādes. Pēc pašu ierosmes vai lietas dalībnieku lūguma paredzēts rīkot sēdi, un ikvienu ieinteresēto personu var pārstāvēt advokāts. Umweltsenat lēmumiem ir izspriestas lietas [res judicata] iedarbība, tiem jābūt pamatotiem, un tos pasludina atklātā sēdē.

38

Otrkārt, jākonstatē, ka ar USG 2000 un UVP-G 2000 noteikumiem, tos lasot saistībā ar BVG 133. panta 4. punktā esošajiem, atbilstoši administratīvā procesa likuma (Verwaltungsverfahrensgesetz) vispārīgajiem noteikumiem lemjošā Umweltsenat procedūrā tiek nodrošināta sacīkstes principa ievērošana.

39

No iepriekš izklāstītā izriet, ka Umweltsenat jāuzskata par tiesu EKL 234. panta izpratnē un tādēļ tā uzdotais prejudiciālais jautājums ir pieņemams.

40

Alpe Adria apgalvo, ka uzdotajiem Kopienu tiesību jautājumiem konkrēti šajā lietā esot tikai un vienīgi hipotētiska nozīme. Tie neatbilstot objektīvai vajadzībai izspriest pamata prāvu un neesot saistīti ar jautājumiem, kuri jāizlemj iesniedzējtiesai.

41

Šajā sakarā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru tikai valsts tiesa, kura izskata strīdu un kurai ir jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ņemot vērā lietas īpatnības, var noteikt gan to, cik lielā mērā prejudiciālais nolēmums ir vajadzīgs, lai tā varētu taisīt spriedumu, gan arī Tiesai uzdoto jautājumu atbilstību (skat. 2009. gada 5. marta spriedumu lietā C-545/07 Apis-Hristovich, Krājums, I-1627. lpp., 28. punkts un tajā minētā judikatūra).

42

Tādēļ, ja uzdotie jautājumi attiecas uz Kopienu tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir pienākums pieņemt nolēmumu (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Apis-Hristovich, 29. punkts un tajā minētā judikatūra).

43

Šajā lietā Tiesai tiek lūgts iesniedzējtiesai norādīt, kā interpretējama Direktīva 85/337, lai tā varētu atbilstoši Kopienu tiesībām izvērtēt, vai attiecīgā projekta gadījumā rodas šajā direktīvā paredzētie procesuālie pienākumi, pat ja valsts tiesībās saistībā ar šo pašu projektu šādi procesuāli pienākumi nav paredzēti.

44

Tādēļ jāuzskata, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemams.

45

Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 85/337 2. panta 1. punkts un 4. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka ietekmes uz vidi novērtējuma procedūra attiecībā uz tādu šīs direktīvas I pielikuma 20. punktā paredzētu projektu kā 220 kV vai augstāka sprieguma elektroenerģijas pārvades gaisvadu līniju būve vairāk nekā 15 km garumā dalībvalsts atbildīgajām iestādēm ir jāveic pat tad, ja tas ir pārrobežu projekts un šīs dalībvalsts teritorijā esošais posms nesasniedz 15 km garumu.

46

Vispirms jānorāda, ka projekts, kas attiecas uz 220 kV sprieguma un 300 MVA nominālās jaudas elektroenerģijas pārvades līnijas būvi 48,4 km garumā, ir piederīgs tiem, kuri ir paredzēti Direktīvas 85/337 I pielikuma 20. punktā un kuru ietekme uz vidi līdz ar to ir obligāti jānovērtē saskaņā ar šīs direktīvas 2. panta 1. punktu un 4. panta 1. punktu.

47

Tādējādi, lai atbildētu uz iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu, jānoskaidro, vai minētā direktīva jāinterpretē tādējādi, ka šis pienākums ir arī tāda pārrobežu projekta kā pamata lietā esošais gadījumā.

48

Jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Kopienu tiesību norma, kurā tās satura un piemērošanas jomas noskaidrošanai nav nevienas īpašas norādes uz dalībvalstu tiesībām, visā Eiropas Kopienā ir jāinterpretē autonomi un vienveidīgi, ņemot vērā attiecīgā tiesiskā regulējuma kontekstu un mērķi (skat. 2000. gada 19. septembra spriedumu lietā C-287/98 Linster, Recueil, I-6917. lpp., 43. punkts, un 2006. gada 4. maija spriedumu lietā C-290/03 Barker, Krājums, I-3949. lpp., 40. punkts).

49

Šajā ziņā Direktīvas 85/337 2. panta 1. punktā dalībvalstīm ir paredzēts pienākums novērtēt projektus, kuriem it īpaši to rakstura, vēriena vai atrašanās vietas dēļ var būt būtiska ietekme uz vidi.

50

Tiesa jau ir konstatējusi, ka jautājumā par ietekmes uz vidi novērtējuma pienākumu Direktīvas 85/337 piemērošanas joma ir plaša un mērķis ir [ļoti] plašs (skat. 1996. gada 24. oktobra spriedumu lietā C-72/95 Kraaijeveld u.c., Recueil, I-5403. lpp., 31. un 39. punkts).

51

Jāuzsver arī, ka Direktīvā 85/337 paredzēts projektu ietekmes uz vidi visaptverošs novērtējums (2008. gada 25. jūlija spriedums lietā C-142/07 Ecologistas en Acción-CODA, Krājums, I-6097. lpp., 39. punkts un tajā minētā judikatūra) neatkarīgi no tā, ka tas varētu būt pārrobežu projekts.

52

Turklāt dalībvalstīm Direktīva 85/337 jāīsteno tādējādi, lai pilnībā izpildītu tajā noteiktās prasības, ņemot vērā no tās 2. panta 1. punkta izrietošo pamatmērķi, proti, lai attiecībā uz projektiem, kam varētu būt būtiska ietekme uz vidi, it īpaši to rakstura, vēriena vai atrašanās vietas dēļ, pirms atļaujas izsniegšanas tiktu veikts to ietekmes novērtējums (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Ecologistas en Acción-CODA, 33. punkts).

53

Turklāt Tiesa ir nospriedusi, ka Direktīvas 85/337 mērķi nedrīkst neievērot, sadalot projektu, un ka ar vairāku projektu kumulatīvās ietekmes neņemšanu vērā nedrīkst praksē izvairīties no visu šo projektu novērtējuma pienākuma, ja tiem visiem kopumā var būt “nozīmīga ekoloģiskā ietekme [būtiska ietekme uz vidi]” Direktīvas 85/337 2. panta 1. punkta izpratnē (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Ecologistas en Acción-CODA, 44. punkts).

54

No tā izriet, ka Direktīvas 85/337 I pielikumā paredzētie projekti, kurus īsteno vairāku dalībvalstu teritorijās, no šīs direktīvas piemērošanas nevar tikt atbrīvoti tāpēc vien, ka tajā nav īpaša noteikuma attiecībā uz tiem.

55

Šāds atbrīvojums nopietni apdraudētu Direktīvas 85/337 mērķi. Tās lietderīgā iedarbība tiktu nopietni apdraudēta, ja dalībvalsts atbildīgās iestādes, lemjot jautājumu par to, vai uz projektu ir attiecināms ietekmes uz vidi novērtējuma pienākums, varētu neņemt vērā citā dalībvalstī īstenojamo projekta daļu (pēc analoģijas skat. 2004. gada 16. septembra spriedumu lietā C-227/01 Komisija/Spānija, Krājums, I-8253. lpp., 53. punkts).

56

Šo atziņu, kā uz to savu secinājumu 81. punktā norādījis arī ģenerāladvokāts, pamato Direktīvas 85/337 7. panta redakcija, kurā ir paredzēta starpvalstu sadarbība gadījumā, ja projektam var būt būtiska ietekme uz vidi citā dalībvalstī.

57

Jānorāda, ka apstāklis, ka Austrijā esošā posma garums nesasniedz 15 km, pats par sevi vien neļauj izvairīties no Direktīvā 85/337 paredzētās novērtējuma procedūras veikšanas attiecībā uz šo projektu. Attiecīgajai dalībvalstij būs jānovērtē šāda projekta ietekme uz vidi savā teritorijā, ņemot vērā minētā projekta konkrētās sekas.

58

Ievērojot iepriekš izklāstīto, Direktīvas 85/337 2. panta 1. punkts un 4. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka ietekmes uz vidi novērtējuma procedūra attiecībā uz tādu minētās direktīvas I pielikuma 20. punktā paredzētu projektu kā 220 kV vai augstāka sprieguma elektroenerģijas pārvades gaisvadu līniju būve vairāk nekā 15 km garumā dalībvalsts atbildīgajām iestādēm ir jāveic pat tad, ja tas ir pārrobežu projekts un šīs dalībvalsts teritorijā esošais posms nesasniedz 15 km garumu.

59

Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:

Padomes 1985. gada 27. jūnija Direktīvas 85/337/EEK par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 26. maija Direktīvu 2003/35/EK, 2. panta 1. punkts un 4. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka ietekmes uz vidi novērtējuma procedūra attiecībā uz tādu minētās direktīvas I pielikuma 20. punktā paredzētu projektu kā 220 kV vai augstāka sprieguma elektroenerģijas pārvades gaisvadu līniju būve vairāk nekā 15 km garumā dalībvalsts atbildīgajām iestādēm ir jāveic pat tad, ja tas ir pārrobežu projekts un šīs dalībvalsts teritorijā esošais posms nesasniedz 15 km garumu.