—

VTB-VAB NV vārdā — L. Elierts [L. Eliaerts] un B. Greguārs [B. Gregoir], advocaten,

—

Total Belgium NV vārdā — J. Steiks [J. Stuyck], advocaat,

—

Sanoma Magazines Belgium NV vārdā — P. Mājārts [P. Maeyaert], advocaat,

—

Beļģijas valdības vārdā — L. van den Bruka [L. Van den Broeck] un T. Materns [T. Materne], pārstāvji, kuriem palīdz E. Balate [E. Balate], advokāts,

—

Spānijas valdības vārdā — M. Munjoss Peress [M. Muñoz Pérez], pārstāvis,

—

Francijas valdības vārdā — Ž. de Bergess [G. de Bergues] un R. Lūsli-Suransa [R. Loosli-Surrans], pārstāvji,

—

Portugāles valdības vārdā — L. Iness Fernandišs [L. Inez Fernandes], pārstāvis,

—

Eiropas Kopienu Komisijas vārdā — V. Vilss [W. Wils], pārstāvis,

1

Lūgumi sniegt prejudiciālo nolēmumu ir par to, kā interpretēt EKL 49. pantu un Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 11. maija Direktīvu 2005/29/EK, kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem un ar ko groza Padomes Direktīvu 84/450/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 97/7/EK, 98/27/EK un 2002/65/EK, un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2006/2004 (“Negodīgas komercprakses direktīva”) (OV L 149, 22. lpp.; turpmāk tekstā — “Direktīva”).

2

Šie lūgumi tika iesniegti divās tiesvedībās, pirmkārt, starp VTB-VAB NV (turpmāk tekstā — “VTB”) un Total Belgium NV (turpmāk tekstā — “Total Belgium”) un, otrkārt, starp Galatea BVBA (turpmāk tekstā — “Galatea”) un Sanoma Magazines Belgium NV (turpmāk tekstā — “Sanoma”) par Total Belgium un Sanoma komercpraksi, kuru VTB, kā arī Galatea uzskata par negodīgu.

3

Direktīvas preambulas piektajā, sestajā, vienpadsmitajā un septiņpadsmitajā apsvērumā ir noteikts:

4

Direktīvas 1. pantā ir noteikts:

“Šīs direktīvas mērķis ir dot ieguldījumu iekšējā tirgus pareizā darbībā un sasniegt augsta līmeņa patērētāju tiesību aizsardzību, tuvinot dalībvalstu normatīvos un administratīvos aktus, kas attiecas uz negodīgu komercpraksi, kura rada kaitējumu patērētāju ekonomiskajām interesēm.”

5

Direktīvas 2. pantā ir paredzēts:

“Šajā direktīvā:

[..]

[..].”

6

Direktīvas 3. panta 1. punktā ir noteikts:

“Šī direktīva attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi attiecībā pret patērētājiem, kā izklāstīts 5. pantā, pirms komercdarījuma, kas attiecas uz kādu produktu, pēc tā un tā laikā.”

7

Direktīvas 4. pantā ir noteikts:

“Dalībvalstis neierobežo nedz pakalpojumu sniegšanas brīvību, nedz brīvu preču apriti tādu iemeslu dēļ, kas ir šīs direktīvas tuvinātajā jomā.”

8

Direktīvas 5. pants ar nosaukumu “Negodīgas komercprakses aizliegums” ir izteikts šādi:

“1.   Negodīga komercprakse ir aizliegta.

2.   Komercprakse ir negodīga, ja:

3.   Tādu komercpraksi, kas var būtiski kropļot tikai precīzi nosakāmas patērētāju grupas saimniecisko rīcību, kuri garīgu vai fizisku traucējumu, vecuma vai lētticības dēļ ir īpaši neaizsargāti pret tādu praksi vai attiecīgo produktu, tādējādi, ka varētu saprātīgi paredzēt, ka tirgotājam tas būtu bijis jāprognozē, vērtē no tādas grupas vidusmēra pārstāvja viedokļa. Tas neskar parasto un likumīgo reklāmas praksi lietot pārspīlētus izteicienus vai izteicienus, ko nav paredzēts uztvert burtiski.

4.   Jo īpaši komercprakse ir negodīga, ja:

5.   Šīs direktīvas I pielikumā dotajā sarakstā ietverti komercprakses veidi, kas visos apstākļos uzskatāmi par negodīgiem. To pašu vienotu sarakstu piemēro visās dalībvalstīs, un to var grozīt tikai ar šīs direktīvas pārskatīšanu.”

9

Direktīvas 6. pantā ar nosaukumu “Maldinošas darbības” ir noteikts:

“1.   Komercpraksi uzskata par maldinošu, ja tajā sniedz nepareizu informāciju un tādēļ tā ir nepatiesa vai ja tā jebkādā veidā, tostarp vispārējā sniegumā, maldina vai var maldināt vidusmēra patērētāju, pat ja informācija ir faktiski pareiza, attiecībā uz vienu vai vairākiem šeit turpmāk uzskaitītajiem elementiem un jebkādā gadījumā liek vai var likt patērētājam pieņemt lēmumu veikt darījumu, kādu viņš citādi nebūtu pieņēmis:

2.   Komercpraksi uzskata par maldinošu, ja, attiecībā uz tā[s] faktiem, ņemot vērā visas īpašības un apstākļus, tā vidusmēra patērētājam liek vai var likt pieņemt lēmumu veikt darījumu, ko viņš citādi nebūtu pieņēmis, un tas ietver:

10

Direktīvas 7. pantā ar nosaukumu “Maldinoša noklusēšana” ir noteikts:

“1.   Komercpraksi uzskata par maldinošu, ja attiecībā uz tās faktiem, ņemot vērā visas īpašības un apstākļus un saziņas līdzekļa nepilnības, tā noklusē būtisku informāciju, kas vidusmēra patērētājam ir vajadzīga, lai varētu pieņemt uz informāciju balstītu lēmumu, un tādējādi vidusmēra patērētājam liek vai var likt pieņemt lēmumu veikt darījumu, ko viņš citādi nebūtu pieņēmis.

2.   Par maldinošu noklusēšanu arī uzskata gadījumus, ja tirgotājs, ņemot vērā 1. punktā aprakstīto, tajā minēto būtisko informāciju slēpj vai sniedz neskaidri, nesaprotami, divdomīgi vai nepiemērotā laikā vai nenorāda uz komercprakses komercnolūku, ja tas jau no konteksta nav skaidrs, un ja tas jebkurā no minētajiem gadījumiem liek vai var likt vidusmēra patērētājam pieņemt tādu lēmumu par darījuma veikšanu, kādu viņš citādi nebūtu pieņēmis.

3.   Ja komercpraksē izmantotā saziņas līdzekļa dēļ rodas vietas vai laika ierobežojumus, tad, konstatējot to, vai informācija ir noklusēta, ņem vērā tādus ierobežojumus un jebkurus tirgotāja veiktus pasākumus, lai informētu patērētājus ar citiem līdzekļiem.

4.   Ja īsteno uzaicinājumu veikt pirkumu, šādu informāciju uzskata par būtisku, ja tas jau no konteksta nav skaidrs:

5.   Kopienas tiesību aktos noteiktās prasības informācijai, kuras attiecas uz komerciālo saziņu, tostarp reklāmu un tirgdarbību [mārketingu], un kuru nepilnīgs uzskaitījums atrodams II pielikumā, uzskata par būtiskām.”

11

Direktīvas 8. pantā ar nosaukumu “Agresīva komercprakse” ir paredzēts:

“Komercpraksi uzskata par agresīvu, ja faktiski, ņemot vērā visas tās īpašības un visus apstākļus, tā ar uzmākšanos, piespiešanu, tostarp fiziska spēka izmantošanu vai nesamērīgu ietekmi, būtiski ietekmē vai var būtiski ietekmēt vidusmēra patērētāja izvēles vai rīcības brīvību attiecībā uz produktu un tādējādi liek vai var likt viņam pieņemt lēmumu veikt darījumu, ko viņš citādi nebūtu pieņēmis.”

12

Direktīvas 9. pants ar nosaukumu “Uzmākšanās, piespiešanas un nesamērīgas ietekmes izmantošana” ir izteikts šādi:

“Konstatējot to, vai komercpraksē izmantota uzmākšanās, piespiešana vai nesamērīga ietekme, ņem vērā:

13

Visbeidzot, Direktīvas 19. pantā ir noteikts:

“Dalībvalstis pieņem un publicē normatīvos un administratīvos tiesību aktus, kas vajadzīgi, lai panāktu atbilstību šai direktīvai, vēlākais 2007. gada 12. jūnijā. [..]

Tās piemēro šos pasākumus vēlākais 2007. gada 12. decembrī. [..]”

14

1991. gada 14. jūlija likuma par komercpraksi un patērētāju informēšanu un aizsardzību ( Moniteur belge; turpmāk tekstā — “1991. gada likums”) 54. pants ir izteikts šādi:

“Saskaņā ar šo pantu saistīts piedāvājums ir preču, pakalpojumu, cita veida priekšrocību un dokumentu, kas ļauj iegūt preces un pakalpojumus, iegūšana bez maksas vai par samaksu, kas ir saistīta ar citu, pat identisku, preču vai pakalpojumu iegūšanu.

Izņemot turpmāk noteiktos izņēmumus, pārdevēji nedrīkst sniegt pircējiem saistītus piedāvājumus. Aizliegti ir arī saistīti darījumi, ko patērētājam piedāvā vairāki pārdevēji, kuri rīkojas vienotā nolūkā.”

15

1991. gada likuma 55.–57. pants ietver konkrētus izņēmumus no šī aizlieguma.

16

1991. gada likuma 55. pantā ir noteikts:

“Par kopējo cenu drīkst saistīti piedāvāt:

17

Atbilstoši 1991. gada likuma 56. pantam:

“Saistīti ar pamatpreci vai attiecīgi ar pamatpakalpojumu bez maksas drīkst piedāvāt:

18

Visbeidzot, 1991. gada likuma 57. pantā ir paredzēts:

“Tāpat kopā ar pamatpreci vai pamatpakalpojumu bez maksas var piedāvāt:

Dokumentā ir jāmin tā derīguma termiņa iespējamās beigas, kā arī piedāvājuma nosacījumi.

Ja pārdevējs izbeidz piedāvājumu, patērētājam ir jāsaņem iepriekš veiktajiem pirkumiem līdzvērtīgs piedāvājums”.

19

2007. gada 5. jūnijā Beļģijas Karaliste pieņēma likumu, ar kuru groza likumu par komercpraksi un patērētāju informēšanu un aizsardzību ( Moniteur belge, 34272. lpp.; turpmāk tekstā — “ likums”) un ar kuru atbilstoši tā 1. pantam transponē Direktīvas noteikumus.

20

No rīkojuma par prejudiciālā jautājuma uzdošanu izriet, ka kopš 2007. gada 15. janvāraTotal Belgium — Total grupas meitas sabiedrība, kas arī izplata degvielu degvielas uzpildes stacijās, — piedāvā patērētājiem, kuriem ir Total Club karte, bezmaksas avārijas dienesta pakalpojumus trīs nedēļu garumā par katru automašīnas uzpildīšanu ar vismaz 25 l degvielas vai mopēda uzpildīšanu ar vismaz 10 l degvielas.

21

2007. gada 5. februārīVTB — sabiedrība, kas darbojas avārijas dienesta pakalpojumu jomā, — lūdza Rechtbank van koophandel te Antwerpen [Antverpenes tirdzniecības tiesai] izdot rīkojumu Total Belgium izbeigt šādu komercpraksi, jo tā it īpaši bija saistīts piedāvājums, kas ir aizliegts 1991. gada likuma 54. pantā.

22

Šādos apstākļos Rechtbank van koophandel te Antwerpen nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālo jautājumu:

“Vai [..] Direktīva [..] liedz piemērot tādu valsts tiesību normu kā [1991. gada] likuma [..] 54. pants, ar ko, izņemot likumā izsmeļoši uzskaitītos gadījumus, pārdevējam ir aizliegts sniegt jebkādu saistītu piedāvājumu patērētājam, ieskaitot tādu, kurā precei, kas patērētājam jānopērk, ir pievienots bezmaksas pakalpojums, kura izmantošana ir saistīta ar preces pirkšanu, neņemot vērā konkrētos apstākļus, īpaši konkrētā piedāvājuma iespējamo ietekmi uz parastu patērētāju un to, vai konkrētajā gadījumā ar piedāvājumu ir pārkāpti profesionālās rūpības vai godīgas komercprakses principi?”

23

Pamata lieta ir starp Galatea, sabiedrību, kurai pieder veļas veikals Šotenā [Schoten] (Beļģija), un Sanoma, Sanoma grupas meitas sabiedrību, kura izdot vairākus žurnālus, tostarp nedēļas žurnālu Flair.

24

2007. gada 13. martaFlair izdevumam bija pievienoti kuponi, kuri laikā no līdz deva tiesības uz 15–25% atlaidi dažādām precēm, kas tiek tirgotas dažādos veļas veikalos Flandrijas reģionā.

25

2007. gada 22. martāGalatea cēla Rechtbank van koophandel te Antwerpen prasību par šādas prakses izbeigšanu, norādot, ka Sanoma it īpaši pārkāpa 1991. gada likuma 54. panta prasības.

26

Šādos apstākļos Rechtbank van koophandel te Antwerpen nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālo jautājumu:

“Vai EKL 49. pants par pakalpojumu sniegšanas brīvību un Direktīva [..] liedz piemērot tādu valsts tiesību normu kā [1991. gada] likuma [..] 54. pants, ar kuru, izņemot likumā konkrēti uzskaitītus gadījumus, pārdevējiem ir aizliegts sniegt patērētājiem jebkādus saistītos piedāvājumus, kuros preču, pakalpojumu, cita veida priekšrocību un dokumentu, kuri ļauj iegūt minētās preces, pakalpojumus un priekšrocības, iegūšana bez maksas vai par samaksu ir saistīta ar citu, pat identisku, preču vai pakalpojumu iegūšanu, turklāt neņemot vērā konkrētos apstākļus, īpaši konkrētā piedāvājuma iespējamo ietekmi uz parastu patērētāju un to, vai konkrētajā gadījumā ar piedāvājumu ir pārkāpti profesionālās rūpības vai godīgas komercprakses principi?”

27

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2007. gada 29. augusta rīkojumu lietas C-261/07 un C-299/07 tika apvienotas rakstveida un mutvārdu procesam, kā arī sprieduma taisīšanai.

28

Ar šiem diviem jautājumiem iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīva ir jāinterpretē tādējādi, ka tā nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu kā 1991. gada likuma 54. pants, kas, izņemot konkrētus gadījumus un neņemot vērā īpašos šīs lietas apstākļus, ievieš vispārēju principu, ar kuru aizliedz pārdevēja sniegtus saistītos piedāvājumus patērētājam.

29

VTB apšauba lūguma sniegt prejudiciālo nolēmumu pieņemamību, jo tas attiecas uz direktīvas interpretāciju, kuras transponēšanas termiņš, 2007. gada 12. decembris, attiecīgā lēmuma pieņemšanas laikā, proti, , vēl nebija beidzies.

30

To pašu iemeslu dēļ un skaidri neceļot iebildi par nepieņemamību, Beļģijas un Spānijas valdības uzskata, ka direktīva pamata lietā nav piemērojama. Jo īpaši Spānijas valdība uzskata, ka tiesa valsts tiesību normu nevar atzīt par nepiemērojamu direktīvas pārkāpuma dēļ, kamēr vēl nav beidzies attiecīgās direktīvas transponēšanas termiņš.

31

Tomēr šos argumentus nevar pieņemt.

32

Šajā sakarā ir jāatgādina, ka atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai Tiesai un valstu tiesām sadarbojoties, kā tas ir paredzēts EKL 234. pantā, tikai valsts tiesām, kurās ir ierosināta tiesvedība un kurām ir jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ņemot vērā katras lietas īpatnības, ir jānovērtē gan tas, cik lielā mērā prejudiciālais nolēmums tām ir nepieciešams sprieduma taisīšanai, gan arī Tiesai uzdoto jautājumu atbilstība. Tādējādi, tā kā uzdotie jautājumi ir saistīti ar Kopienu tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir pienākums pieņemt nolēmumu (skat. it īpaši 2001. gada 13. marta spriedumu lietā C-379/98 PreussenElektra, Recueil, I-2099. lpp., 38. punkts; spriedumu lietā C-18/01 Korhonen u.c., Recueil, I-5321. lpp., 19. punkts, kā arī spriedumu lietā C-295/05 Asemfo, Krājums, I-2999. lpp., 30. punkts).

33

No tā izriet, ka atbilstības prezumpciju, kas piemīt valstu tiesu prejudiciālā kārtā uzdotiem jautājumiem, var noraidīt tikai izņēmuma gadījumos, it īpaši kad ir acīmredzami skaidrs, ka lūgtajai Kopienu tiesību normu interpretācijai, uz ko attiecas jautājumi, nav nekāda sakara ar pamata lietas situāciju vai priekšmetu (skat. it īpaši 1995. gada 15. decembra spriedumu lietā C-415/93 Bosman, Recueil, I-4921. lpp., 61. punkts, kā arī spriedumu lietā C-212/06 Gouvernement de la Communauté française et gouvernement wallon, Krājums, I-1683. lpp., 29. punkts).

34

Šajā lietā ir jākonstatē, ka acīmredzami neparādās, ka šim prejudiciālajam jautājumam nebūtu nozīmes attiecībā uz nolēmumu, kuru iesniedzējtiesai ir jāpieņem.

35

Pirmkārt, no judikatūras izriet, ka direktīvas piemērošanas jomā ietilpst ne tikai valsts tiesību akti, kuru mērķis speciāli ir minētās direktīvas transponēšana, bet — sākot no šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas — arī iepriekš pieņemti valsts tiesību akti, kuri var nodrošināt valsts tiesību atbilstību direktīvai (šajā sakarā skat. 2006. gada 7. septembra spriedumu lietā C-81/05 Cordero Alonso, Krājums, I-7569. lpp., 29. punkts).

36

Lai gan pamata lietā 2007. gada 5. jūnija likums, ar kuru grozīja 1991. gada likumu un kurš formāli transponēja Direktīvu, ir pieņemts pēc pamata lietas faktiem un lēmuma par prejudiciālā jautājuma uzdošanu pieņemšanas, tomēr, kā izriet no šī lēmuma un kā tiesas sēdē ir atzinusi Beļģijas valdība, 1991. gada likuma 54.–57. pantā ietvertie apstrīdētie noteikumi, proti, tie, ar kuriem tiek noteikts vispārēja aizlieguma princips sniegt saistītus piedāvājumus un paredzēti zināmi izņēmumi no šī principa, ar likumu netika nedz atcelti, nedz arī grozīti.

37

Citiem vārdiem sakot, gan pamata lietas faktu notikumu brīdī, gan lēmuma par prejudiciālā jautājuma uzdošanu pieņemšanas brīdī valsts iestādes šos pastāvošos noteikumus uzskatīja par tādiem, ar kuriem var nodrošināt Direktīvas transponēšanu, sākot no tās spēkā stāšanās dienas, proti, no 2005. gada 12. jūnija, un par tādiem, kas līdz ar to ietilpst tās piemērošanas jomā.

38

Otrkārt, jebkurā gadījumā no Tiesas judikatūras izriet, ka direktīvas transponēšanai paredzētajā termiņā tās adresātēm dalībvalstīm ir jāatturas pieņemt noteikumus, kas varētu būtiski apdraudēt šajā direktīvā paredzētā rezultāta sasniegšanu (1997. gada 18. decembra spriedums lietā C-129/96 Inter-Environnement Wallonie, Recueil, I-7411. lpp., 45. punkts; spriedums lietā C-14/02 ATRAL, Recueil, I-4431. lpp., 58. punkts, un spriedums lietā C-144/04 Mangold, Krājums, I-9981. lpp., 67. punkts).

39

Šajā sakarā Tiesai ir bijusi iespēja precizēt, ka šāds pienākums atturēties ir noteikts visām attiecīgās dalībvalsts iestādēm, ieskaitot valsts tiesas. Līdz ar to, sākot ar direktīvas spēkā stāšanās dienu, dalībvalsts tiesām, cik vien iespējams, ir jāatturas interpretēt valsts tiesības tādā veidā, kas pēc transpozīcijas termiņa beigām var nopietni apdraudēt šajā direktīvā paredzētā rezultāta sasniegšanu (skat. it īpaši 2006. gada 4. jūlija spriedumu lietā C-212/04 Adeneler u.c., Krājums, I-6057. lpp., 122. un 123. punkts).

40

Tā kā Direktīva jau bija stājusies spēkā pamata lietas faktu rašanās brīdī, Rechtbank van koophandel te Antwerpen lūgtā interpretācija, kas attiecas uz Direktīvas galvenajiem noteikumiem, ir jāuzskata par lietderīgu iesniedzējtiesai, lai tai ļautu pieņemt nolēmumu tajā ierosinātajā lietā atbilstoši minētajam atturēšanās pienākumam.

41

Ņemot vērā iepriekš minēto, jāuzskata, ka iesniedzējtiesas lietā C-261/07 iesniegtais lūgums sniegt prejudiciālo nolēmumu ir pieņemams.

42

Total Belgium, Sanoma, Portugāles valdība un Eiropas Kopienu Komisija uzskata, ka Direktīva liedz piemērot tādu saistīto piedāvājumu aizliegumu, kāds ir noteikts 1991. gada likuma 54. pantā.

43

Šajā sakarā Total Belgium, Sanoma un Beļģijas valdība norāda, ka uz saistītiem piedāvājumiem attiecas “komercprakses” jēdziens Direktīvas nozīmē. Ņemot vērā, ka ar šo pēdējo tiek veikta pilnīga saskaņošana negodīgas komercprakses nozarē, tikai tāda prakse, kuru dalībvalstis aizliedz “visos apstākļos”, atbilstoši Direktīvas 5. panta 5. punktam esot tā, kas ir minēta Direktīvas I pielikumā. Tā kā šajā pielikumā nav minēti saistītie piedāvājumi, tos līdz ar to kā tādus nevarot aizliegt, bet tos varot aizliegt tikai tad, ja, ņemot vērā īpašus lietas apstākļus, tiesa konstatētu, ka ir izpildīti Direktīvas 5. pantā noteiktie nosacījumi. Līdz ar to, kā norāda arī Portugāles valdība, tāds principiāls saistīto piedāvājumu aizliegums, kāds ir noteikts 1991. gada likuma 54. pantā, esot pretrunā Direktīvai.

44

Ar pretēju viedokli VTB un Beļģijas un Francijas valdības būtībā norāda, ka saistītie piedāvājumi neietilpst jēdzienā “komercprakse” Direktīvas izpratnē un tādēļ neietilpst tās piemērošanas jomā.

45

Šajā sakarā Beļģijas valdība precizē, ka attiecībā uz saistītiem piedāvājumiem bija iesniegts Eiropas Parlamenta un Padomes priekšlikums par pārdošanas veicināšanu iekšējā tirgū (OV 2002, C 75, 11. lpp.), kurā bija skaidri nošķirti minēto piedāvājumu un komercprakses, uz kuru attiecas Direktīva, juridiskie režīmi. Tā kā šis priekšlikums tika atsaukts tikai 2006. gadā, Beļģijas iestādes esot pamatoti uzskatījušas, ka saistītie piedāvājumi nav daļa no “komercprakses”. Līdz ar to Beļģijas likumdevējs, transponējot Direktīvu, neuzskatīja par vajadzīgu grozīt 1991. gada likuma 54. pantu, nedz arī uzņemties pienākumu to interpretēt atbilstoši Direktīvas 5. pantā noteiktajiem kritērijiem.

46

Francijas valdība tostarp piebilst, ka, lai gan Direktīvā ir noteikts pienākums dalībvalstīm aizliegt negodīgu komercpraksi pret patērētājiem, tas tomēr neliedz šīm valstīm, lai labāk aizsargātu patērētāju, aizliegt cita veida praksi, kā, piemēram, saistītos piedāvājumus, neatkarīgi no to negodīgā rakstura Direktīvas izpratnē.

47

Visbeidzot VTB uzskata, ka jebkurā gadījumā atbilstoši Direktīvas 5. pantam netiek noliegts, ka dalībvalsts varētu atzīt par negodīgu cita veida praksi, kas nav minēta tās I pielikumā.

48

Lai atbildētu uz uzdotajiem jautājumiem, vispirms ir jānosaka, vai saistītie piedāvājumi, apstrīdētā aizlieguma priekšmets, ir komercprakse Direktīvas 2. panta d) punkta nozīmē un līdz ar to vai tie ir pakļauti šajā normā norādītajiem nosacījumiem.

49

Šajā sakarā ir jānorāda, ka Direktīvas 2. panta d) punktā, izmantojot īpaši plašu formulējumu, komercdarbības jēdziens ir definēts kā “jebkura tirgotāja veikta darbība, noklusējums, uzvedība vai apgalvojums, komerciāls paziņojums, tostarp reklāma un tirgdarbība [mārketings], kas ir tieši saistīta ar produkta popularizēšanu, pārdošanu vai piegādi patērētājiem”.

50

Kā ir norādījusi ģenerāladvokāte secinājumu 69. un 70. punktā, saistītie piedāvājumi ir komerciāli darījumi, kuri skaidri ietilpst uzņēmēja komercstratēģijā un tieši attiecas uz tā pārdošanas veicināšanu un noietu. No tā izriet, ka tie ir komercdarbība Direktīvas 2. panta d) punkta izpratnē un līdz ar to ietilpst tās piemērošanas jomā.

51

Pēc tam, kad tas ir noteikts, vispirms ir jāatgādina, ka Direktīvas mērķis atbilstoši tās preambulas piektajam un sestajam apsvērumam, kā arī tās 1. pantam ir ieviest vienādus noteikumus attiecībā uz uzņēmumu negodīgu komercpraksi pret patērētajiem, lai veicinātu netraucētu iekšējā tirgus darbību un nodrošinātu lielāku patērētāju aizsardzību.

52

Tādējādi ar Direktīvu tiek pilnībā saskaņotas minētās normas Kopienā. Līdz ar to, kā ir skaidri paredzēts tās 4. pantā un pretēji VTB un Francijas valdības apgalvotajam, dalībvalstis nevar pieņemt ierobežojošākus pasākumus par tiem, kas ir definēti Direktīvā, pat ja tās vēlas nodrošināt lielāku patērētāju aizsardzību.

53

Tālāk ir jānorāda, ka Direktīvas 5. pantā ir paredzēts negodīgas komercprakses aizliegums un noteikti kritēriji, kas ļauj noteikt šo negodīgo raksturu.

54

Tādējādi atbilstoši šīs normas 2. punktam komercprakse ir negodīga, ja tā ir pretrunā profesionālās rūpības prasībām un attiecībā uz preci būtiski kropļo vai var būtiski kropļot parasta patērētāja saimniecisko rīcību.

55

Turklāt Direktīvas 5. panta 4. punktā ir definētas divas precīzas negodīgu komercdarbību kategorijas, proti, “maldinošas darbības” un “agresīva prakse”, kas atbilst attiecīgi Direktīvas 6. un 7., kā arī 8. un 9. punktam. Atbilstoši šiem noteikumiem šāda prakse ir aizliegta, ja, ņemot vērā tās īpašības un faktus, tā liek vai var likt patērētājam pieņemt lēmumu veikt darījumu, kādu viņš citādi nebūtu pieņēmis.

56

Direktīvas I pielikumā ir noteikts arī pilnīgs saraksts ar 31 komercprakses veidu, kas saskaņā ar Direktīvas 5. panta 5. punktu ir uzskatāmi par negodīgiem “visos apstākļos”. Tādējādi, kā skaidri precizēts Direktīvas preambulas septiņpadsmitajā apsvērumā, runa ir tikai par komercpraksi, kuru var uzskatīt par negodīgu, neizvērtējot katra atsevišķa gadījuma atbilstību Direktīvas 5.–9. pantam.

57

Visbeidzot jānorāda, ka saistītie piedāvājumi nav ietverti starp I pielikumā uzskaitītajām darbībām.

58

Līdz ar to iesniedzējtiesas uzdotie jautājumi ir jāaplūko, ņemot vērā Direktīvas noteikumu saturu un vispārējo sistēmu, kas ir atgādināta iepriekšējos sprieduma punktos.

59

Šajā sakarā ir jākonstatē, ka, ieviešot saistīto piedāvājumu nelikumības prezumpciju, pamata lietā aplūkojamais valsts tiesiskais regulējums neatbilst Direktīvā noteiktajām prasībām.

60

1991. gada likuma 54. pantā vispirms tiek ieviests princips par saistīto piedāvājumu aizliegumu, lai gan šāda prakse nav minēta Direktīvas I pielikumā.

61

Kā tika atgādināts šī sprieduma 56. punktā, šajā pielikumā pilnīgi ir uzskaitīti tikai tie komercprakses veidi, kas ir aizliegti visos apstākļos un kurus līdz ar to nav jāpārbauda katrā atsevišķā gadījumā.

62

Tādējādi ar 1991. gada likuma 54. pantu ieviestā kārtība ir pretrunā Direktīvai, jo ar šo pantu vispārīgā un preventīvā veidā tiek aizliegti saistītie piedāvājumi neatkarīgi no to negodīgā rakstura pārbaudes attiecībā uz Direktīvas 5.–9. pantā noteiktajiem kritērijiem.

63

Tālāk šādā veidā tāda norma, kāda tiek aplūkota pamata lietā, ir pretrunā Direktīvas 4. pantam, kurš dalībvalstīm skaidri aizliedz paturēt spēkā vai pieņemt ierobežojošākas valsts tiesību normas, pat ja to mērķis ir nodrošināt lielāku patērētāju aizsardzību.

64

Visbeidzot jāpiebilst, ka šādu interpretāciju nevar atspēkot tas, ka 1991. gada likuma 55.–57. pantā ir paredzēts konkrēts izņēmumu skaits no šī saistīto piedāvājumu aizlieguma.

65

Pat ja ar šiem izņēmumiem var ierobežot saistīto piedāvājumu aizlieguma piemērošanas jomu, tie tomēr sava ierobežotā un iepriekš noteiktā rakstura dēļ nevar aizvietot analīzi, kuru obligāti ir jāveic attiecībā uz katras lietas faktiem un komercprakses “negodīgo” raksturu no Direktīvas 5.–9. pantā noteikto kritēriju viedokļa, ja runa ir, kā tas ir pamata lietās, par praksi, kas nav minēta tās I pielikumā.

66

Turklāt šo konstatējumu apstiprina dažu minēto atkāpju saturs. Tādējādi, piemēram, ar 1991. gada likuma 55. pantu tiek atļauts par kopējo cenu saistīti piedāvāt tikai preces vai pakalpojumus, kas veido vienu veselumu vai ir identiski. Kā pareizi norāda Komisija atbildē uz Tiesas uzdoto rakstveida jautājumu, nevar noliegt, ka, it īpaši ja patērētājiem tiek sniegta pareiza informācija, dažādu preču vai pakalpojumu saistītais piedāvājums, kas nav nedz kopums un nav arī identisks, atbilst Direktīvas noteiktajām godīguma prasībām.

67

Šajos apstākļos ir jākonstatē, ka Direktīva nepieļauj tādu saistīto piedāvājumu aizliegumu, kādu paredz 1991. gada likums. Līdz ar to nav vajadzības aplūkot jautājumu par iespējamo EKL 49. panta pārkāpumu, kas ir izvirzīts lietā C-299/07 uzdotajā prejudiciālajā jautājumā.

68

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka Direktīva jāinterpretē tādējādi, ka tā nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kāds ir aplūkots pamata lietās, kurā, izņemot konkrētus gadījumus un neņemot vērā lietas īpašos apstākļus, pārdevējam tiek aizliegts sniegt patērētajam jebkādu saistīto piedāvājumu.

69

Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 11. maija Direktīva 2005/29/EK, kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem un ar ko groza Padomes Direktīvu 84/450/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 97/7/EK, 98/27/EK un 2002/65/EK, un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2006/2004, (“Negodīgas komercprakses direktīva”) jāinterpretē tādējādi, ka tā nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kāds ir aplūkots pamata lietās, kurā, izņemot konkrētus gadījumus un neņemot vērā lietas īpašos apstākļus, pārdevējam tiek aizliegts sniegt patērētajam jebkādu saistīto piedāvājumu.