—

Trespa International BV vārdā — S. D’Hoine [S. D’Hoine], A. Jansens [A. Jansen] un K. van den Bošs [K. Van den Bosch], advocaten,

—

Nova Haven- en Vervoerbedrijf NV vārdā — J. Stevens [J. Stevens] un B. Delbēre [B. Delbaere], advocaten,

—

Beļģijas valdības vārdā — L. van den Bruka [L. Van den Broeck] un K. Pošē [C. Pochet], pārstāves,

—

Eiropas Kopienu Komisijas vārdā — S. Šēnbergs [S. Schønberg] un H. van Vlīts [H. van Vliet], pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt 1.a, 291. un 297. pantu Komisijas 1993. gada 2. jūlija Regulā (EEK) Nr. 2454/93, ar ko nosaka īstenošanas noteikumus Padomes Regulai (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi (OV L 253, 1. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Komisijas Regulu (EK) Nr. 89/97 (OV L 17, 28. lpp., turpmāk tekstā — “īstenošanas regula”).

2

Šis lūgums tika iesniegts tiesvedības ietvaros starp Trespa International BV (turpmāk tekstā — “Trespa”) un Nova Haven- en Vervoerbedrijf NV (turpmāk tekst — “Nova”) par Trespa celto prasību saņemt samaksu un administratīvo izdevumu atlīdzinājumu, kas, iespējams, radušies Nova darbību dēļ.

3

Padomes 1992. gada 12. oktobra Regulas (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi (OV L 302, 1. lpp., turpmāk tekstā — “Muitas kodekss”) 5. pantā ir noteikts šādi:

“1.   Saskaņā ar 64. panta 2. punkta nosacījumiem un atbilstīgi 243. panta 2. punkta b) apakšpunkta ietvaros pieņemtajiem noteikumiem, jebkura persona drīkst iecelt sev pārstāvi attiecībām ar muitas dienestiem muitas noteikumos paredzēto darbību un formalitāšu izpildei.

2.   Šāda pārstāvība var būt:

Dalībvalsts var ierobežot tiesības aizpildīt muitas deklarācijas:

nosakot, ka pārstāvim ir jābūt muitas aģentam, kas darbojas attiecīgās valsts teritorijā.

[..]

4.   Pārstāvim jāpaziņo, ka viņš rīkojas pārstāvētās personas labā [uzdevumā], jānorāda, vai pārstāvība ir tieša vai netieša, un jābūt pilnvarotam būt par pārstāvi.

Persona, kas nav paziņojusi par savu rīkošanos otras personas vārdā vai tās labā [uzdevumā] vai ir bez attiecīga pilnvarojuma paziņojusi, ka rīkojas otras personas vārdā vai tās labā [uzdevumā], uzskatāma par tādu, kas rīkojas savā vārdā un savā labā [uzdevumā].

5.   Muitas dienesti drīkst likt jebkurai personai, kas paziņo, ka rīkojas otras personas vārdā vai tās labā [uzdevumā], uzrādīt pierādījumus, kas apliecina, ka persona ir pilnvarota būt par pārstāvi.”

4

Muitas kodeksa 21. panta 1. punkts ir šāds:

“Labvēlīgs tarifa režīms, kas atsevišķām precēm var būt to veida vai galapatēriņa dēļ, ir pakļauts nosacījumiem, ko nosaka saskaņā ar Komitejas procedūru. Ja vajadzīga atļauja, piemēro 86. un 87. pantu.”

5

Kodeksa 29. panta 1. punktā ir paredzēts:

“1.   Ievestu preču muitas vērtība līdzinās darījuma vērtībai, tas ir, cenai, kas ir faktiski samaksāta vai maksājama par precēm, pārdodot tās izvešanai uz Kopienas muitas teritoriju, kas vajadzības gadījumā ir precizēta saskaņā ar 32. un 33. pantu, ar nosacījumu, ka:

[..]

[..].”

6

Saskaņā ar Muitas kodeksa 86. pantu:

“Neskarot īpašus papildu nosacījumus attiecīgās procedūras piemērošanai, 85. pantā minēto atļauju un 100. panta 1. punktā minēto atļauju izdod vienīgi:

7

Īstenošanas regulas 1.a pantā ir noteikts šādi:

“Piemērojot 16. līdz 34. pantu un 291. līdz 308. pantu, Beniluksa Ekonomikas savienības valstis uzskata par vienu dalībvalsti.”

8

Pamata lietā piemērojamās īstenošanas regulas normas, proti, 291. līdz 304. pants, ietilpst šīs regulas II daļas ar nosaukumu “Muitas noteikumos atzīta izmantošana” I sadaļas ar nosaukumu “Laišana brīvā apgrozībā” 2. nodaļas ar nosaukumu “Preču ielaišana labvēlīga tarifa režīmā, pamatojoties uz to galapatēriņu”, 1. iedaļā ar nosaukumu “Preces, kas nav zirgi kaušanai”.

9

Īstenošanas regulas 291. pantā ir noteikts:

“1.   Preces, ko brīvā apgrozībā laiž labvēlīgā tarifa režīmā, pamatojoties uz īpašo izmantošanu, ielaiž vienīgi tad, ja persona, kas preces ieved vai liek tās ievest brīvai apgrozībai, ir saņēmusi rakstītu atļauju.

2.   Minēto atļauju pēc attiecīgās personas rakstveida lūguma izdod tās dalībvalsts muitas dienesti, kurā preces deklarē brīvai apgrozībai.

3.   [..]

Attiecīgā persona gādā par to, lai muitas dienestiem pieņemamā veidā būtu iespējams uzņēmumā izsekot precēm visā to apstrādes gaitā.”

10

Regulas 293. pants ir šāds:

“Atļaujas turētājam ir pienākums:

11

Saskaņā ar minētās regulas 295. panta 1. punktu:

“Preces uzskata par nodotām attiecīgajai īpašajai izmantošanai:

[..]

[..].”

12

Īstenošanas regulas 297. panta 1. punktā ir noteikts šādi:

“Ja preces Kopienā nodod citam īpašniekam, tad īpašumtiesību pārņēmējam jābūt atļaujai, kas izdota saskaņā ar 291. pantu.”

13

Šīs regulas 298. panta 4. un 5. punktā ir paredzēts:

“4.   Preces saņemot, kravas saņēmējs tās iekļauj 293. panta b) apakšpunktā minētajā uzskaitē, pievienojot oriģinālu; ceturto eksemplāru tūlīt nosūta galamērķa dalībvalsts kompetentajai muitas iestādei šās dalībvalsts noteiktā kārtībā, norādot preču pienākšanas dienu. Kravas saņēmējs tūlīt informē muitu par pārsniegtiem daudzumiem, iztrūkumiem, aizstāšanu vai citām novirzēm. Turklāt kravas saņēmējs nosūta piekto eksemplāru kravas nosūtītājam.

5.   Šā panta 4. punktā minētajā dienā šajā nodaļā izklāstītie kravas nosūtītāja pienākumi tiek nodoti kravas saņēmējam. Līdz tam minētie pienākumi [jāpilda] kravas nosūtītājam.”

14

Saskaņā ar minētās regulas 300. pantu:

“Ja preces kādas dalībvalsts teritorijā nodod citai personai, tad par to ziņo muitas dienestiem. Minētie dienesti nosaka ziņošanas formu, termiņu un citas prasības. Ziņojumā skaidri jāmin preču nodošanas diena.

No nodošanas dienas pārņēmējs uzņemas šajā iedaļā noteiktās saistības attiecībā uz nodotajām precēm.”

15

Šis pašas regulas 302. pantā ir paredzēts:

“1.   Muitas dienesti nedod apstiprinājumu citādai preču izmantošanai kā saskaņā ar 291. pantā minēto labvēlīgā tarifa režīmu, ja vien atļaujas turētājs muitas iestādēm pieņemamā veidā nepierāda, ka preces paredzētajai īpašajai izmantošanai nodot izrādījies neiespējami tādu iemeslu dēļ, kas saistīti ar atļaujas turētāja stāvokli vai pašām precēm.

[..]

3.   Šā panta iepriekšējā daļā minētais apstiprinājums tiek dots ar nosacījumu, ka atļaujas turētājs samaksā atbilstīgi [Muitas] Kodeksa 208. pantam noteiktus ievedmuitas nodokļus.”

16

Trespa kopš 1995. gada 1. janvāra no Amerikas Savienotajām Valstīm ieved Nīderlandē kraftpapīru pārstrādāšanai būvmateriālos. Trespa šīs preces pirka no Amerikas sabiedrības Westvaco saskaņā ar pārdošanas noteikumiem, sauktiem par “piegādi bez nodokļa samaksas” (“delivered duty unpaid”). Saskaņā ar šiem noteikumiem pārdevējs sedz uzglabāšanas izdevumus un Trespa var ņemt preces no attiecīgajiem krājumiem atbilstoši savām vajadzībām.

17

Līdz 1997. gada maijam kraftpapīru piegādāja sabiedrībai Moerdijk Marine Services Mordaikā [Moerdijk] (Nīderlande), kur tas tika novietots noliktavā. 1997. gada maijā sabiedrības Westvaco Eiropas filiāle Westvaco Europe NV informēja Trespa, ka tā ir nolēmusi pārcelt savu noliktavu no Mordaikas un Antverpeni (Beļģija) un atmuitošanas, uzglabāšanas un pārdošanas pēc pieprasījuma darījumiem izmantot Nova pakalpojumus.

18

Vienlaikus ar Westvaco Europe NV noliktavas pārcelšanu uz Antverpeni Trespa lūdza Eiropas Kopienu Komisijai kraftpapīram piemērot nodokļu atlikšanas režīmu, lai nebūtu jāmaksā ievedmuitas nodokļi. Šis lūgums bija pamatos ar faktu, ka Eiropas Savienībā netiek saražots Trespa vajadzībām pietiekami daudz kraftpapīra.

19

1997. gada 27. jūnijā Eiropas Savienības Padome pieņēma Regulu (EK) Nr. 1291/97, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 2505/96, ar ko ievieš un nosaka Kopienas tarifu kvotu pārraudzību dažiem lauksaimniecības un rūpniecības produktiem, kā arī groza Regulu (EK) Nr. 3059/95, ar ko ievieš un nosaka Kopienas tarifu kvotu pārraudzību dažiem lauksaimniecības un rūpniecības produktiem (1996. gada pirmā sērija) (OV L 176, 17. lpp.), saskaņā ar ko muitas nodoklis bija 0 % par 8000 tonnu kvotu apjoma kraftpapīra, kurš ietilpst tarifa pozīcijā KN 4804419110, un 7000 tonnām kraftpapīra, kurš ietilpst tarifa pozīcijā KN 4804519010.

20

Saskaņā ar Regulu Nr. 1291/97 šīs divas tarifu kvotas bija paredzētas kraftpapīra importam, kas domāts galapatēriņam, proti, konkrētu preču ražošanai.

21

Laikā no 1997. gada jūlija līdz 1998. gada janvārim Nova atmuitoja Trespa preces, izmantojot atbrīvojumu no ievedmuitas nodokļa, par ko Antverpenes muitas iestādes iebildumus necēla. 1998. gada janvārī minētās iestādes veica ārējo atmuitošanas grāmatvedības dokumentu pārbaudi un darīja zināmu Nova, ka minētās tarifu kvotas nebija beznosacījuma, bet gan pakļautas nosacījumam, ka ievestajām precēm jābūt paredzētām galapatēriņam, kam nepieciešama īpaša atļauja [turpmāk tekstā — “atļauja galapatēriņam”].

22

Saņēmusi šo informāciju no Nova, Trespa1998. gada 26. janvārī Nīderlandes muitas iestādēm iesniedza lūgumu saņemt atļauju galapatēriņam, lai varētu ievest kraftpapīru no Amerikas Savienotajām Valstīm, izmantojot atbrīvojumu no ievedmuitas nodokļa, lai ražotu Trespa plātnes. Nīderlandes muitas iestādes šo atļauju tai izsniedza ar piezīmi, ka tā ir stājusies spēkā .

23

Nova iesniedza līdzīgu lūgumu par atļaujas saņemšanu Beļģijas muitas iestādēm, un 1998. gada 17. februārī tai tika izsniegta atļauja galapatēriņam attiecībā uz precēm, kuras ietilpst tarifa pozīcijā KN 4804419910. Pēc tam Nova iesniedza papildu lūgumu, un šī atļauja no tika attiecināta arī uz tarifa pozīcijām KN 4804419110 un KN 4804519010.

24

1999. gada 2. decembrī Beļģijas muitas iestādes nosūtīja Nova paziņojumu par to muitas nodokļu un pievienotās vērtības nodokļa (turpmāk tekstā — “PVN”) vēlāku piedziņu, kuri jāmaksā par Trespa vārdā ievestajām precēm. Darījusi zināmu par šo dokumentu Trespa un lūgusi tai atlīdzināt maksājamās summas, Nova pati veica maksājumu aptuveni EUR 508400 apmērā par muitas nodokļiem un PVN.

25

Trespa turklāt lūdza Nīderlandes muitas iestādēm veikt administratīvu pārbaudi, lai pierādītu, ka kopš 1998. gada 1. janvāra ievestajām precēm bija paredzēta izmantošana, kas aprakstīta atbilstošajās tarifa pozīcijās.

26

Izņemot nelielu ievesto preču partiju, Trespa spēja pierādīt, ka šīs preces patiešām bija izmantotas paredzētajam galapatēriņam, kā rezultātā Beļģijas muitas iestādes laikā no 2000. gada 30. novembra līdz atmaksāja Nova gandrīz visus tās samaksātos nodokļus, proti, aptuveni EUR 507200.

27

Tomēr 2000. gada 18. janvārīNova izrakstīja rēķinu Trespa vārdā par summu, kura atbilst muitas nodokļiem un PVN, kurus tā bija samaksājusi. Nova cēla prasību rechtbank van koophandel te Antwerpen (Antverpenes Tirdziecības tiesa), prasot, lai Trespa tai atlīdzina summu aptuveni EUR 203100 apmērā, pieskaitot procentus un atlīdzību 10 % apmērā no minētā rēķina summas par administratīvajiem izdevumiem. Pēc atmaksas, ko tā vēlāk saņēma no Beļģijas muitas iestādēm, Nova šo prasījumu mainīja, bet ne pilnībā atsauca. Trespa savukārt izvirzīja pretprasību, lai saņemtu samaksu un tai radušos administratīvo izdevumu atlīdzinājumu.

28

Rechtbank van koophandel te Antwerpen spriedumu pasludināja 2004. gada 26. novembrī. Šī tiesa atzina, ka nav ticis pierādīts, ka Nova vainas dēļ Beļģijas muitas iestādes veica nodokļu vēlāku piedziņu un ka nav arī pierādīts, ka Nova pašai bija jābūt atļaujai galapatēriņam. Noslēgumā gan Trespa, gan Nova tika piespriests savstarpēji samaksāt noteiktas summas. Trespa šo spriedumu pārsūdzēja.

29

Trespa uzskata, ka muitas nodokļu vēlāka piedziņa var būt tikai Nova rīcības sekas, jo tai, deklarējot preces Beļģijas muitas un akcīzes nodokļu pārvaldē, bija jābūt atļaujai galapatēriņam, kuras tai nebija. Nova uzskata, ka šādai atļaujai bija jābūt tikai tās pilnvarotājai, proti, Trespa.

30

Šādos apstākļos hof van beroep te Antwerpen nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:

31

Komisija pauž šaubas par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību. Tā uzskata, ka pamata lieta attiecas uz privāttiesiskām attiecībām pamata lietas dalībnieku starpā, kuras regulētas Beļģijas Civilkodeksā, un ka jautājumi nav acīmredzami būtiski izšķiršanai šajā lietā. Kaut arī tā piekrīt, ka šiem jautājumiem varētu būt zināma nozīme pamata lietas ietvaros, Komisija nav pārliecināta, ka uz šiem jautājumiem sniedzamā atbilde būs pietiekama šī strīda izšķiršanai.

32

Šajā sakarā ir svarīgi atgādināt, ka, Tiesai un valstu tiesām sadarbojoties, kā tas ir paredzēts EKL 234. pantā, tikai valsts tiesa, kura izskata strīdu un kurai ir jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ņemot vērā tajā ierosinātās lietas īpatnības, novērtē gan to, cik lielā mērā prejudiciāls nolēmums tai ir nepieciešams sprieduma taisīšanai, gan arī Tiesai uzdoto jautājumu atbilstību (skat. it īpaši 2005. gada 22. novembra spriedumu lietā C-144/04 Mangold, Krājums, I-9981. lpp., 34. punkts; spriedumu lietā C-217/05 Confederación Española de Empresarios de Estaciones de Servicio, Krājums, I-11987. lpp., 16. punkts, un spriedumu lietā C-119/05 Lucchini, Krājums, I-6199. lpp., 43. punkts).

33

No tā izriet, ka uz jautājumiem par Kopienu tiesību interpretāciju, kurus valsts tiesa uzdevusi pašas noteiktajos tiesiskā regulējuma un faktisko apstākļu ietvaros, kuru precizitāte Tiesai nav jāpārbauda, attiecas atbilstības pieņēmums (skat. 2003. gada 15. maija spriedumu lietā C-300/01 Salzmann, Recueil, I-4899. lpp., 31. punkts, kā arī spriedumu apvienotajās lietās C-94/04 un C-202/04 Cipolla u.c., Krājums, I-11421. lpp., 25. punkts). Šo atbilstības pieņēmumu var noraidīt tikai izņēmuma gadījumos, kad ir acīmredzami skaidrs, ka lūgtajai Kopienu tiesību normu interpretācijai nav nekāda sakara ar situāciju pamata prāvā vai pamata prāvas priekšmetu, vai arī gadījumos, kad izvirzītā problēma ir hipotētiska vai kad Tiesai nav zināmi faktiskie vai juridiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz uzdotajiem jautājumiem (šajā sakarā skat. spriedumu lietā C-105/03 Pupino, Krājums, I-5285. lpp., 30. punkts, un spriedumu lietā C-467/05, Dell’Orto, Krājums, I-5557. lpp., 40. punkts).

34

Šajā gadījumā Kopienu muitas tiesiskā regulējuma interpretācija ļautu noskaidrot, vai muitas brokerim tādos apstākļos kā pamata lietā, ir jābūt atļaujai galapatēriņam. No lietas materiāliem izriet, ka šī informācija ir nepieciešama, lai lemtu, vai Nova ir pieļāvusi kļūdu savās attiecībās ar Trespa un, lai izlemtu, kam ir jāsedz izdevumi, kas radušies attiecīgo muitas nodokļu vēlākas piedziņas dēļ. Tādēļ runas nav nedz par hipotētisku problēmu, nedz par jautājumu, kuram nav saistības ar faktiskajiem apstākļiem vai pamata prāvas priekšmetu.

35

Protams, jāatzīst, ka iesniedzējtiesas lēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu nav skaidri norādīts, vai muitas brokeris, proti, Nova, deklarēšanu muitā veica savā vai Trespa labā. Pirmais un trešais prejudiciālais jautājums šajā sakarā rada neskaidrību, ko pastiprina pamata prāvas dalībnieku rakstveida un mutvārdu apsvērumos izvirzītie argumenti un pretargumenti.

36

Ir svarīgi atgādināt, ka EKL 234. pantā paredzētās procedūras ietvaros Tiesa nevar risināt domstarpības par faktisku situāciju. Šādas domstarpības, tāpat kā jebkāds faktu vērtējums, ir valsts tiesas kompetencē (skat. 2008. gada 11. septembra spriedumu lietā C-279/06 CEPSA, Krājums, I-6681. lpp., 30. punkts un tajā minētā judikatūra).

37

Šajā lietā Tiesas rīcībā tomēr ir pietiekami daudz informācijas, lai interpretētu attiecīgos Kopienu tiesību noteikumus un sniegtu lietderīgas atbildes, atbilstošā gadījumā nošķirot dažādas hipotēzes.

38

Tādējādi lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemams.

39

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai īstenošanas regulas 291. panta 1. punkts ir interpretējams tādējādi, ka tajā ietvertais jēdziens “persona, kas preces ieved vai liek tās ievest”, nozīmē ne tikai importētāju, kuram šīs preces ir paredzētas, bet arī muitas brokeri, kurš tās deklarē muitā.

40

Vispirms jākonstatē, ka nedz Muitas kodeksā, nedz īstenošanas regulā nav definēts “muitas brokera” jēdziens. Muitas kodeksa 5. pantā ir minēts “muitas aģents” kā pārstāvis muitas iestādēs.

41

Minētajā 5. pantā turklāt ir paredzēts, ka jebkura persona drīkst iecelt sev pārstāvi attiecībām ar muitas dienestiem muitas noteikumos paredzēto darbību un formalitāšu izpildei. Šī pārstāvība var būt tieša vai netieša atkarībā no tā, vai pārstāvis rīkojas otras personas vārdā un labā, vai savā vārdā, bet otras personas labā.

42

Kā ticis norādīts šī sprieduma 35. punktā, Tiesai nav iespējams noteikt, kādā statusā Nova, rīkodamās kā muitas brokeris, veica pamata lietā minēto deklarēšanu muitā. Šis fakts ir jānoskaidro iesniedzējtiesai.

43

Pieņemot, ka Nova bija rīkojusies kā pārstāvis Muitas kodeksa 5. panta izpratnē, tā visdrīzāk ir veikusi minēto deklarēšanu Trespa labā saskaņā ar netiešās pārstāvības noteikumiem, pieņemot, ka — atbilstoši Nova un Beļģijas valdības Tiesai sniegtajiem paskaidrojumiem — Beļģijas muitas tiesiskais regulējums neparedz tiešu pārstāvību.

44

Katrā ziņā nav arī izslēgts, ka Nova nav paziņojusi, ka rīkojas Trespa labā, vai ka tai nav pārstāvības tiesību. No Muitas kodeksa 5. panta 4. punkta otrās daļas izriet, ka šādā gadījumā persona, kas ir veikusi muitas deklarācijas, ir rīkojusies savā vārdā un labā. Tādējādi šī persona ir uzskatāma par importētāju un nevis par pārstāvi.

45

Turklāt ir jānoskaidro, vai abos šajos gadījumos muitas brokerim, kā Nova, ir vajadzīga rakstveida atļauja īstenošanas regulas 291. panta izpratnē.

46

Kaut arī īstenošanas regulas II daļas I sadaļas 2. nodaļā, kurā regulēta atsevišķu preču ielaišana labvēlīga tarifa režīmā, pamatojoties uz to galapatēriņu, patiešām nav definēts jēdziens “persona, kas preces ieved vai liek tās ievest”, tomēr ar minēto regulējumu atļaujas īpašniekam tiek paredzēti konkrēti pienākumi, kuri ļauj konstatēt, kas ir šīs regulas 291. panta 1. punktā paredzētā persona.

47

Tādēļ īstenošanas regulas 291. panta 3. punkta otrajā daļā ir precizēts, ka attiecīgajai personai jāgādā, lai muitas dienestiem pieņemamā veidā būtu iespējams uzņēmumā izsekot precēm visā to apstrādes gaitā. No šīs regulas 293. panta arī izriet, ka atļaujas turētājam ir pienākums nodot preces paredzētajam galapatēriņam, kārtot un saglabāt uzskaiti, kas ļautu muitas dienestiem izdarīt pēc to ieskatiem vajadzīgas pārbaudes.

48

Šie pienākumi pierāda, kā to pareizi norādījusi Komisija, ka persona, kas ieved, vai liek ievest preces, tas ir, persona, kam ir jābūt īstenošanas regulas 291. pantā paredzētajai atļaujai, ir arī persona, kam preces ir paredzētas un kuras nolūks ir šīs preces nodot paredzētajam galapatēriņam. Tikai šī persona var izpildīt šīs regulas 291. un 293. pantā paredzētos pienākumus.

49

Tas, ka īstenošanas regulas 291. panta 1. punktā ir alternatīvi izmantotas frāzes “persona, kas [..] ieved” un “vai liek [..] ievest”, norāda, ka var ievest preces galapatēriņam, izmantojot Muitas kodeksa 5. pantā paredzētos pārstāvības veidus muitas iestādēs.

50

No tā izriet, ka pārstāvis, kurš veic deklarēšanu muitā citas personas labā, nav īstenošanas regulas 291. panta 1. punktā paredzētā persona un tādēļ tam nav jābūt šajā pantā minētās atļaujas turētājam.

51

Tikai šī sprieduma 44. punktā minētajā gadījumā, proti, ja muitas brokeris nepaziņo, ka rīkojas citas personas vārdā un labā, vai paziņo, ka rīkojas citas personas vārdā un labā, bet tam nav šādu pārstāvības tiesību, šis brokeris ir jāuzskata par importētāju un tādēļ tam ir jābūt rakstiskai atļaujai, lai ievestajām precēm varētu piemērot labvēlīgu tarifa režīmu.

52

Šajā sakarā ir svarīgi atgādināt, ka no Muitas kodeksa 21. un 86. panta izriet, ka atļauja tiek piešķirta tikai tām personām, kuras visādā ziņā spēj garantēt darbību pareizu izpildi. Ja atļauja tomēr ir piešķirta, bet tās turētājs pirms preču saņemšanas nevar pilnībā pierādīt paredzēto galapatēriņu, tad tam saskaņā ar īstenošanas regulas 302. pantu ir pienākums maksāt ievedmuitas nodokļus, kuru apmērs noteikts saskaņā ar Muitas kodeksu.

53

Beļģijas valdības arguments, ka, lai nodrošinātu muitas uzraudzību, muitas brokerim ir jābūt atļaujai galapatēriņam, kad tas pats savās noliktavās glabā sava pilnvarotāja preces, ir jānoraida. No īstenošanas regulas 291.–304. panta neizriet, ka galapatēriņam paredzētajām precēm ir jābūt nepārtrauktā muitas uzraudzībā. Šīs preces tiek laistas brīvā apgrozībā un muitas iestādēm ir jāvar veikt pārbaudi kā importētāja uzņēmumā, minēto preču apstrādes gaitā, tā arī pamatojoties uz importētāja grāmatvedību, lai vēlāk pārbaudītu attiecīgo galapatēriņam paredzēto preču faktisko izlietojumu.

54

Tādēļ uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka īstenošanas regulas 291. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā ietvertais jēdziens “persona, kura preces ieved vai liek tās ievest”, apzīmē personu, kurai preces ir paredzētas un kurai ir nodoms tās izlietot paredzētajam galapatēriņam neatkarīgi no tā, vai muitas deklarāciju veic tā pati, vai to šajā ziņā pārstāv Muitas kodeksa 5. panta izpratnē. Minētais jēdziens neapzīmē šīs personas pārstāvi muitas iestādēs, neskaitot gadījumus, kad minētā persona ir rīkojusies savā vārdā un savā labā saskaņā ar minētā kodeksa 5. panta 4. punkta otro daļu un tādējādi ir uzskatāma par importētāju.

55

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai īstenošanas regulas 297. panta 1. punkts apvienojumā ar šīs pašas regulas 1.a pantu ir interpretējams tādējādi, ka ir notikusi preču nodošana citam īpašniekam Kopienas ietvaros, ja preces no Antverpenes tiek ievestas Beļģijā un pēc tam transportētas uz Nīderlandi. Tā turklāt vēlas uzzināt, vai šādā gadījumā īstenošanas regulas 291. pantā minētajai personai ir jābūt šajā pantā paredzētajai atļaujai.

56

Vispirms ir jākonstatē, ka īstenošanas regulas 291. un 297. pants regulē dažādas darbības. Pirmais ir veltīts preču ievešanai, izmantojot labvēlīgu tarifa režīmu preces galapatēriņa mērķa dēļ, bet otrajā ir paredzēta preču nodošana citam īpašniekam Kopienā pēc to ievešanas, bet pirms preču nodošanas paredzētajam galapatēriņam.

57

No tā izriet, ka Tiesas argumentācija, lai atbildētu uz otrā jautājuma otro daļu, nav vajadzīga, jo, ja ir runa par importu, atbilde izriet jau no šī sprieduma 54. punkta. Turpretim gadījumā, ja runa ir par īpašumtiesību pāreju, persona, kurai ir jābūt atļaujai, proti, īpašumtiesību pārņēmējs, ir norādīta īstenošanas regulas 297. panta 1. punktā.

58

Īstenošanas regulas 297. pantā ir noteikts, ka gadījumā, kad preces Kopienā nodod citam īpašniekam, īpašumtiesību pārņēmējam jābūt atļaujai, kas izdota saskaņā ar šīs regulas 291. pantu. Minētās regulas 1.a pantā ir paredzēts, ka, piemērojot it īpaši 291.–308. pantu, Beniluksa Ekonomikas savienības valstis uzskata par vienu dalībvalsti.

59

Trespa savos Tiesai iesniegtajos apsvērumos norāda, ka katru reizi, kad notiek ievesto preču īpašnieka maiņa, runa ir par īpašumtiesību nodošanu īstenošanas regulas 297. panta izpratnē.

60

Komisija turpretim uzskata, ka par šādu īpašumtiesību nodošanu var būt runa tikai preču īpašnieka maiņas gadījumā.

61

Nova apgalvo, ka īpašumtiesību nodošana Kopienā nav notikusi, jo Beļģijas Karaliste un Nīderlandes Karaliste ir uzskatāmas par vienu dalībvalsti īstenošanas regulas 1.a panta izpratnē.

62

Pēdējais minētais apgalvojums nav pieņemams. No Tiesas judikatūras par normas, kura bija spēkā pirms īstenošanas regulas 297. panta, interpretāciju, bet kuras teksts bija identisks, izriet, ka preču īpašumtiesību nodošana Kopienā nozīmē gan īpašumtiesību nodošanu, kas notiek no vienas dalībvalsts uz otru, gan arī īpašumtiesību nodošanu vienas dalībvalsts ietvaros (šajā sakarā skat. 1989. gada 13. jūlija spriedumu apvienotajās lietās 248/88, no 254/88 līdz 258/88, 309/88 un 316/88 Chimica del Friuli u.c., Recueil, 2837. lpp., rezolutīvā daļa). Tādējādi īstenošanas regulas 1.a pants nav piemērojams, lai definētu “īpašumtiesību nodošanas” jēdzienu.

63

Atbilde uz jautājumu, vai īstenošanas regulas 297. panta 1. punktā minētais “īpašumtiesību nodošanas” jēdziens attiecas uz preču īpašnieka maiņu vai to turētāja maiņu, skaidri neizriet nedz no minētās regulas, nedz Muitas kodeksa teksta. Šis jēdziens ir uzskaitīts līdzās jēdzieniem “atkal pārdod” un “lieto” Muitas kodeksa 29. panta 1. punkta c) apakšpunktā un minēts kā alternatīva jēdzienam “atkal dara pieejamu tā īpašniekam” īstenošanas regulas 295. panta 1. punkta 2. daļas c) un d) apakšpunktā.

64

Turklāt īstenošanas regulas dažādu valodu redakciju salīdzinājums tāpat neatklāj, ka likumdevējs būtu vēlējies precīzi norādīt, vai runa ir par preču īpašnieka maiņu vai par turētāja maiņu. Piemēram, minētais jēdziens ir apzīmēts ar vārdiem “cesión” spāņu valodā, “Übertragung” vācu valodā, “transfer” angļu valodā, “cessione” itāļu valodā un “overdracht” holandiešu valodā.

65

Katrā ziņā jautājums, vai runa ir par īpašnieka vai turētāja maiņu, nav izšķirošs, lai konstatētu, vai īpašumtiesību nodošana ir notikusi Kopienā īstenošanas regulas 297. panta 1. punkta izpratnē. Turpretim no šīs regulas mērķa izriet, ka ir svarīga ar precēm, kuras ir īpašumtiesību nodošanas priekšmets, saistīto pienākumu nodošana īpašumtiesību pārņēmējam. Lai tas notiktu, īpašumtiesību pārņēmējam ir jābūt saskaņā ar minētās regulas 291. pantu izsniegtai atļaujai.

66

Īstenošanas regulas 298. panta 4. un 5. punktā un 300. panta otrajā daļā tādēļ ir paredzēts, ka no preču īpašumtiesību nodošanas dienas no īstenošanas regulas 291.–304. panta izrietošie pienākumi no īpašumtiesību pārdevēja pāriet īpašumtiesību pārņēmējam un ka pēdējam ir pienākums saņemtās preces reģistrēt savā grāmatvedībā.

67

No tā izriet, ka preču īpašumtiesību nodošana īstenošanas regulas 297. panta 1. punkta izpratnē var notikt tikai starp personām, kurām ir atļauja galapatēriņam, proti, personām, kurām ir vai ir bijis nodoms preces, kuru īpašumtiesības tiek nodotas, nodot paredzētajam galapatēriņam.

68

Tādā situācijā kā pamata lietā, proti, ja muitas formalitātes ir nokārtotas Beļģijā un preces pēc tam ir transportētas uz Nīderlandi, nevar uzskatīt, ka preču īpašumtiesību nodošana Kopienā īstenošanas regulas 297. panta 1. punkta izpratnē ir notikusi gadījumā, kad pilnvarotā persona ir rīkojusies galīgā importētāja labā, — kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai. Tas vien, ka preces ir tikušas ievestas un atmuitotas Beļģijā un pēc tam transportētas uz Nīderlandi, neietekmē īpašumtiesību nodošanas konstatāciju šīs normas izpratnē.

69

No iepriekš minētā izriet, ka uz otro jautājumu ir jāatbild, ka īstenošanas regulas 297. panta 1. punkts ir interpretējams tādējādi, ka preču īpašumtiesību nodošana Kopienā nav notikusi gadījumā, ja preces ir ievestas Beļģijā un pēc tam transportētas uz Nīderlandi un ja pilnvarotā persona ir rīkojusies galīgā importētāja labā, — kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai. Tas vien, ka preces ir tikušas ievestas un atmuitotas Beļģijā un pēc tam transportētas uz Nīderlandi, neietekmē īpašumtiesību nodošanas konstatāciju šīs normas izpratnē. Īpašumtiesību nodošanas gadījumā īpašumtiesību pārņēmējam ir jābūt saskaņā ar minētās regulas 291. pantu izsniegtai atļaujai.

70

Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa jautā, vai īstenošanas regulas 297. panta 1. punkts ir interpretējams tādējādi, ka ar tajā ietverto jēdzienu “īpašumtiesību pārņēmējs” ir saprotams muitas brokeris, kas veic muitas formalitātes importētāja labā.

71

Kā pamatoti norāda pamata lietas dalībnieki, Beļģijas valdība un Komisija, atbildei uz šo jautājumu ir jābūt noliedzošai.

72

Īpašumtiesību pārņēmējs ir persona, kas no īpašumtiesību pārdevēja saņem nodotās tiesības vai preci. Tādēļ īstenošanas regulas 297. panta 1. punktā minētais jēdziens “īpašumtiesību pārņēmējs” nozīmē personu, kura no īpašumtiesību pārdevēja saņem preces, kurām, laižot tās brīvā apgrozībā, ir piemērots labvēlīgs tarifa režīms to galapatēriņa dēļ, bet kuras īpašumtiesību pārņemšanas dienā vēl nav izmantotas galapatēriņam.

73

Tāds muitas brokeris, par kādu ir runa pamata lietā, kurš atmuito ārpuskopienas izcelsmes preces importētāja labā, ir importētāja pārstāvis muitas iestādēs Muitas kodeksa 5. panta izpratnē, bet importētājs ir persona, kura preces ieved laišanai brīvā apgrozībā īstenošanas regulas 291. panta izpratnē.

74

No iepriekš minētā izriet, ka uz trešo jautājumu ir jāatbild, ka īstenošanas regulas 297. panta 1. punkts ir interpretējams tādējādi, ka tajā ietvertais “īpašumtiesību pārņēmēja” jēdziens neapzīmē muitas brokeri, kurš kārto muitas formalitātes importētāja labā.

75

Attiecībā uz pamata lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež: