Puses
Sprieduma pamatojums
Rezolutīvā daļa

Puses

Lieta C‑385/05

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam,

ko Conseil d’État (Francija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2005. gada 19. oktobrī un Tiesā reģistrēts 2005. gada 24. oktobrī, tiesvedībā

Confédération générale du travail ( CGT ) ,

Confédération française démocratique du travail ( CFDT ) ,

Confédération française de l’encadrement ( CFE‑CGC ) ,

Confédération française des travailleurs chrétiens ( CFTC ) ,

Confédération générale du travail – Force ouvrière ( CGT-FO )

pret

Premier ministre ,

Ministre de l’Emploi, de la Cohésion sociale et du Logement .

TIESA (otrā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs K. V. A. Timmermanss [ C. W. A. Timmermans ], tiesneši R. Šintgens [ R. Schintgen ] (referents), R. Silva de Lapuerta [ R. Silva de Lapuerta ], J. Makarčiks [ J. Makarczyk ] un L. Bejs Larsens [ L. Bay Larsen ],

ģenerāladvokāts P. Mengoci [ P. Mengozzi ],

sekretāre L. Hjūleta [ L. Hewlett ], galvenā administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un tiesas sēdi 2006. gada 7. jūnijā,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

– Confédération générale du travail ( CGT ) vārdā – A. Lions-Kāns [ A. Lyon-Caen ], avocat ,

– Confédération française démocratique du travail ( CFDT ) vārdā – E. Mase-Desēna [ H. Masse-Dessen ], avocat ,

– Confédération française de l’encadrement ( CFE-CGC ) vārdā – E. Mase-Desēna, avocat ,

– Confédération française des travailleurs chrétiens ( CFTC ) vārdā – E. Mase-Desēna, avocat ,

– Confédération générale du travail – Force ouvrière ( CGT‑FO ) vārdā – T. Hāss [ T. Haas ], avocat ,

– Francijas valdības vārdā – Ž. de Bergess [ G. de Bergues ] un S. Berheota‑Nunjesa [ C. Bergeot-Nunes ], pārstāvji,

– Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – J. Enegrāns [ J. Enegren ] un Ž. Rozē [ G. Rozet ], pārstāvji,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus tiesas sēdē 2006. gada 12. septembrī,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

Sprieduma pamatojums

1. Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Padomes 1998. gada 20. jūlija Direktīvas 98/59/EK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz kolektīvo atlaišanu (OV L 225, 16. lpp.) un Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 11. marta Direktīvas 2002/14/EK, ar ko izveido vispārēju sistēmu darbinieku informēšanai un uzklausīšanai Eiropas Kopienā – Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas kopīga deklarācija par darbinieku pārstāvību (OV L 80, 29. lpp.), interpretāciju.

2. Šis lūgums tika iesniegts ar vairākām prasībām, kuras Confédération générale du travail ( CGT ) [Vispārējā darba konfederācija], Confédération française démocratique du travail ( CFDT ) [Francijas Demokrātiskā darba konfederācija], Confédération française de l’encadrement ( CFE‑CGC ) [Francijas Darba uzraudzības konfederācija], Confédération française des travailleurs chrétiens ( CFTC ) [Francijas Kristīgo darba ņēmēju konfederācija], kā arī Confédération générale du travail – Force ouvrière ( CGT‑FO ) [Vispārējā darba konfederācija – Strādnieku arodbiedrība] cēla Conseil d’État [Valsts padome] un kuru mērķis bija atcelt 2005. gada 2. augusta Rīkojumu Nr. 2005‑892 par uzņēmumā nodarbināto darbinieku skaita aprēķināšanas noteikumu vienkāršošanu [ ordonnance relative à l’aménagement des règles de décompte des effectifs des entreprises ] ( JORF , 2005. gada 3. augusts, 12687. lpp.; turpmāk tekstā – “Rīkojums Nr. 2005‑892”).

Atbilstošās tiesību normas

Kopienu tiesiskais regulējums

3. Direktīvas 98/59 1. panta 1. punktā ir noteikts:

“Šajā direktīvā:

a) “kolektīvā atlaišana“ ir atlaišana, ko viena vai vairāku ar konkrēto darba ņēmēju nesaistītu iemeslu dēļ veicis darba devējs, ja saskaņā ar dalībvalstu izvēli atlaišanas gadījumu skaits ir:

i) vai nu 30 dienu laikā:

– vismaz 10 tādos uzņēmumos, kas parasti nodarbina vairāk nekā 20, bet mazāk nekā 100 darba ņēmējus,

– vismaz 10 % darba ņēmēju kopskaita tādos uzņēmumos, kas parasti nodarbina vismaz 100, bet mazāk nekā 300 darba ņēmējus,

– vismaz 30 tādos uzņēmumos, kas parasti nodarbina 300 un vairāk darba ņēmējus,

ii) vai vismaz 20 atlaišanas gadījumu 90 dienu laikā, neatkarīgi no tā, cik darba ņēmēju parasti ir nodarbināti attiecīgajos uzņēmumos,

b) “darba ņēmēju pārstāvji” ir tādi darba ņēmēju pārstāvji, kā to paredz dalībvalstu tiesību akti vai prakse.

Lai aprēķinātu atlaišanas gadījumu skaitu, kā paredzēts a) [apakš]punkta pirmajā daļā, atlaišanas gadījumiem pieskaita arī darba līguma attiecību izbeigšanu pēc darba devēja iniciatīvas viena vai vairāku ar konkrēto darba ņēmēju nesaistītu iemeslu dēļ, ar noteikumu, ka atlaišanas gadījumi ir vismaz pieci.”

4. Direktīvas 98/59 2. panta 1. punktā ir noteikts:

“Ja darba devējs nolēmis veikt kolektīvu atlaišanu, tas laikus uzsāk konsultācijas ar darba ņēmēju pārstāvjiem, lai panāktu vienošanos.”

5. Direktīvas 98/59 3. pantā ir noteikts:

“1. Darba devējs rakstiski paziņo kompetentajai valsts iestādei par plānoto kolektīvo atlaišanu.

[..]

2. Darba devēji nosūta 1. punktā paredzētā paziņojuma kopiju darba ņēmēju pārstāvjiem.

Darba ņēmēju pārstāvji kompetentajai valsts iestādei var iesniegt savus komentārus par paziņojumu, ja tādi ir.”

6. Direktīvas 98/59 5. pantā ir noteikts:

“Šī direktīva neietekmē dalībvalstu tiesības piemērot vai pieņemt normatīvus un administratīvus aktus, kas ir labvēlīgāki darba ņēmējiem, vai veicināt vai pieļaut darba ņēmējiem labvēlīgāku koplīgumu piemērošanu.”

7. Direktīvas 2002/14 septītais un astotais apsvērums ir izteikts šādi:

“(7) Uzņēmumos ir jāveicina dialogs un savstarpējā uzticība, lai uzlabotu risku paredzēšanu, padarītu darba organizāciju elastīgāku un veicinātu darbinieku piekļuvi apmācībai uzņēmumā, vienlaikus saglabājot drošību, informētu darbiniekus par pielāgošanās vajadzībām, palielinātu darbinieku iespējas veikt pasākumus un darbības, lai palielinātu savas nodarbinātības iespējas, veicinātu darbinieku iesaisti uzņēmuma darbībā un nākotnē, kā arī palielinātu uzņēmuma konkurētspēju.

(8) Jo īpaši ir jāveicina darbinieku informēšana un uzklausīšana par esošo situāciju un iespējamām pārmaiņām attiecībā uz nodarbinātību uzņēmumā, un, ja darba devēja novērtējums liek domāt par to, ka nodarbinātība uzņēmumā var būt apdraudēta, jāparedz iespējamie sagatavošanās pasākumi, jo īpaši saistībā ar darbinieku apmācību un kvalifikācijas paaugstināšanu, lai kompensētu negatīvās pārmaiņas vai to sekas un palielinātu to darbinieku nodarbinātības un pielāgošanās iespējas, kurus šīs pārmaiņas var skart.”

8. Turklāt no Direktīvas 2002/14 astoņpadsmitā apsvēruma izriet, ka ar šo direktīvu ieviestās vispārējās sistēmas nolūks ir izveidot obligātās prasības, kas piemērojamas visā Kopienā, vienlaikus nekavējot dalībvalstis paredzēt vēl labvēlīgākus nosacījumus darbiniekiem.

9. Šīs vispārējās sistēmas nolūks, kā to paredz šīs direktīvas deviņpadsmitais apsvērums, ir arī izvairīties no jebkādiem administratīviem, finansiāliem vai tiesiskiem šķēršļiem, kas varētu kavēt mazo un vidējo uzņēmumu izveidošanu un attīstību. Tādēļ šīs direktīvas darbības joma atbilstīgi dalībvalstu izvēlei būtu jāierobežo līdz uzņēmumiem, kur strādā vismaz 50 darbinieku, vai iestādēm, kur strādā vismaz 20 darbinieku.

10. Direktīvas 2002/14 1. panta 1. punktā ir noteikts:

“Šīs direktīvas mērķis ir izveidot vispārēju sistēmu, ar ko nosaka minimālās prasības attiecībā uz darbinieku tiesībām uz informēšanu un uzklausīšanu Kopienas uzņēmumos vai iestādēs.”

11. Minētās direktīvas 2. pantā ir noteikts:

“Šajā direktīvā:

[..]

d) “darbinieks” ir ikviena persona, kas kā darbinieks ir aizsargāts saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts darba tiesībām un valsts praksi;

[..].”

12. Direktīvas 2002/14 3. panta 1. punktā ir noteikts:

“Šo direktīvu saskaņā ar dalībvalstu izvēli piemēro:

a) uzņēmumiem, kas nodarbina vismaz 50 darbinieku, jebkurā dalībvalstī, vai

b) iestādēm, kas nodarbina vismaz 20 darbinieku, jebkurā dalībvalstī.

Dalībvalstis nosaka metodi, kā aprēķināmi nodarbināto darbinieku sliekšņi.”

13. Direktīvas 2002/14 4. panta 1. punktā ir noteikts:

“Saskaņā ar 1. pantā paredzētajiem principiem un neskarot spēkā esošos noteikumus un/vai praksi, kas ir vairāk labvēlīga darbiniekiem, dalībvalstis atbilstīgi šim pantam paredz praktiskos pasākumus, kā realizēt tiesības uz informēšanu un uzklausīšanu attiecīgā līmenī.”

14. Direktīvas 2002/14 11. pantā ir noteikts, ka dalībvalstīm ir pienākums veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai vienmēr garantētu šajā direktīvā paredzētos rezultātus.

Valsts tiesiskais regulējums

15. Saskaņā ar Francijas darba kodeksa [ code du travail français ] L. 421‑1. pantu darbinieku pārstāvju iecelšana ir obligāta visiem uzņēmumiem, kuros strādā vismaz 11 darbinieki.

16. No minētā kodeksa L. 321‑2. un L. 321‑3. panta izriet, ka darba devēju, kuri ekonomisku iemeslu dēļ plāno atlaišanu, pienākums ir sasaukt un konsultēties ar uzņēmuma komiteju vai darbinieku pārstāvjiem, ja plānots 30 dienu laikā atlaist vismaz desmit darbiniekus.

17. Pirms Rīkojuma Nr. 2005‑892 pieņemšanas Darba kodeksa L. 620‑10. pantā bija noteikts:

“Lai izpildītu šī kodeksa normas, uzņēmumā nodarbināto darbinieku skaits tiek aprēķināts, ievērojot turpmākos noteikumus.

Pilna laika darbinieki, ar kuriem noslēgts līgums uz nenoteiktu laiku, un mājās strādājošie darbinieki tiek pilnībā ieskaitīti uzņēmumā nodarbināto darbinieku skaitā.

Darbinieki, ar kuriem noslēgts līgums uz noteiktu laiku, darbinieki, ar kuriem noslēgta vienošanās par līgumdarbu, darbinieki, kurus uzņēmuma rīcībā ir nodevis cits uzņēmums, tostarp pagaidu darbinieki, tiek ieskaitīti uzņēmumā nodarbināto darbinieku skaitā proporcionāli to atrašanās laikam uzņēmumā pēdējo divpadsmit mēnešu laikā. Taču darbinieki, ar kuriem noslēgts līgums uz noteiktu laiku, darbinieki, ar kuriem noslēgts līgums par pagaidu darbu, vai darbinieki, kurus uzņēmuma rīcībā ir nodevis cits uzņēmums, netiek iekļauti nodarbināto skaitā, ja tie aizstāj promesošu darbinieku vai tādu darbinieku, kura darba līgums ir pārtraukts.

Nepilna darba laika darbinieki neatkarīgi no to darba līguma veida tiek ņemti vērā, izdalot viņu darba līgumā noteikto kopējo darba laiku ar likumā noteikto vai nolīgto darba laiku.”

18. Ar Rīkojuma Nr. 2005‑892 1. pantu L. 620‑10. pants tika papildināts ar šādu daļu:

“Darbinieks, kas pieņemts darbā pēc 2005. gada 22. jūnija un kas ir jaunāks par 26 gadiem, līdz 26 gadu vecuma sasniegšanai netiek ņemts vērā uzņēmumā nodarbināto darbinieku skaita aprēķinā neatkarīgi no tā darba līguma veida. Šī noteikuma iedarbība nevar būt darbinieku pārstāvniecības institūcijas vai darbinieku pārstāvja pilnvaru atcelšana. Šīs daļas noteikumi ir piemērojami līdz 2007. gada 31. decembrim.”

Pamata prāva un prejudiciālie jautājumi

19. No Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka, lai atrisinātu Francijas nodarbinātības problēmas, premjerministrs savā 2005. gada 8. jūnija vispārējās politikas deklarācijā parlamentam iesniedza ārkārtas nodarbinātības plānu. Lai šajā plānā minētie pasākumi varētu stāties spēkā 2005. gada 1. septembrī, valdība prasīja atļauju izdot tos ar rīkojumu.

20. Tādējādi ar 2005. gada 26. jūlija Likuma Nr. 2005‑846 ( JORF , 2005. gada 27. jūlijs, 12223. lpp.) 1. pantu valdībai tika atļauts ar rīkojumu veikt jebkādus pasākumus, lai it īpaši vienkāršotu noteikumus par nodarbināto skaita aprēķināšanu, kas piemērojami, lai īstenotu darba tiesību normas vai finanšu saistības, kas noteiktas ar citiem tiesību aktiem, un lai veicinātu uzņēmumus pēc 2005. gada 22. jūnija pieņemt darbā darbiniekus, kas ir jaunāki par 26 gadiem.

21. 2005. gada 2. augustā valdība ar Rīkojumu Nr. 2005‑892 pieņēma noteikumus par uzņēmumā nodarbināto darbinieku aprēķināšanas kārtības vienkāršošanu, paredzot, ka šī rīkojuma noteikumi ir spēkā līdz 2007. gada 31. decembrim.

22. Rīkojumu Nr. 2005‑892 CGT , CFDT , CFE‑CGC , CFTC un CGT‑FO apstrīdēja Conseil d’État .

23. Savu prasību pamatam prasītājas pamata lietā it īpaši atsaucās uz to, ka šajā rīkojumā paredzētie noteikumi par nodarbināto skaita aprēķināšanu neatbilst Direktīvas 98/59 un Direktīvas 2002/14 mērķiem.

24. Iesniedzējtiesa norāda – lai gan apstrīdētais noteikums Rīkojumā Nr. 2005‑892 tieši neizslēdz valsts tiesību normu, ar kurām tiek transponēta Direktīva 98/59 un Direktīva 2002/14, piemērošanu, tomēr to iestāžu gadījumā, kuras nodarbina vairāk nekā 20 darbinieku, no kuriem mazāk kā 11 darbinieki ir 26 gadus veci vai vecāki, attiecīgā noteikuma piemērošanas sekas ir tādas, ka darba devējs var būt atbrīvots no zināmiem pienākumiem, ko paredz šīs divas direktīvas.

25. Šādos apstākļos Conseil d’État nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:

“1) Vai, ņemot vērā Direktīvas [2002/14] mērķi, kas saskaņā ar tās 1. panta 1. punktu ir tādas vispārējas sistēmas izveidošana, ar ko nosaka minimālās prasības attiecībā uz darbinieku tiesībām uz informēšanu un uzklausīšanu Kopienas uzņēmumos vai iestādēs, var uzskatīt, ka, uzticot dalībvalstīm noteikt metodi, kā aprēķināmi nodarbināto darbinieku sliekšņi, kā to paredz minētā direktīva, dalībvalstīm tiek atļauts atlikt noteiktas darbinieku kategorijas ņemšanu vērā, piemērojot šos sliekšņus?

2) Cik lielā mērā Direktīvu [98/59] var interpretēt tādējādi, ka tā pieļauj noteikumus par to, ka noteikti uzņēmumi, kas parasti nodarbina vairāk nekā 20 darbiniekus, kaut vai īslaicīgi ir atbrīvoti no pienākuma izveidot darbinieku pārstāvju struktūrvienību tā iemesla dēļ, ka noteikumi par nodarbināto skaita aprēķināšanu izslēdz noteiktu kategoriju darbinieku ņemšanu vērā attiecībā uz noteikumu piemērošanu par darbinieku pārstāvjiem?”

26. Conseil d’État lēmumā par prejudiciālā jautājuma uzdošanu iesniedza Tiesai pieteikumu piemērot lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu paātrinātu procesu saskaņā ar Reglamenta 104.a panta pirmo daļu.

27. Šis pieteikums ar Tiesas priekšsēdētāja 2005. gada 21. novembra rīkojumu tika noraidīts.

Par prejudiciālajiem jautājumiem

28. Vispirms, kā tas izriet no Tiesas judikatūras, ir jānorāda, ka nodarbinātības veicināšana ir sociālās politikas leģitīms mērķis un ka dalībvalstīm ir liela rīcības brīvība attiecībā uz pasākumu izvēli savas sociālās politikas mērķu īstenošanai (skat. it īpaši 1999. gada 9. februāra spriedumu lietā C‑167/97 Seymour-Smith un Perez , Recueil , I‑623. lpp., 71. un 74. punkts, kā arī 2003. gada 20. marta spriedumu lietā C‑187/00 Kutz-Bauer , Recueil , I‑2741. lpp., 55. un 56. punkts).

29. Taču dalībvalstu rīcības brīvība sociālās politikas jomā nevar laupīt nozīmi kādam Kopienu tiesību pamatprincipam vai kādai šo tiesību normai (šajā sakarā skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Seymour-Smith un Perez , 75. punkts, un Kutz-Bauer , 57. punkts).

Par pirmo jautājumu

30. Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2002/14 3. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, kas tas nepieļauj valsts tiesisko regulējumu, ar kuru noteikta darbinieku kategorija kaut vai īslaicīgi netiek iekļauta nodarbināto darbinieku skaita aprēķinā šī noteikuma nozīmē.

31. Šajā sakarā ir jānorāda, ka saskaņā ar Direktīvas 2002/14 2. panta d) apakšpunktu darbinieks šīs direktīvas nozīmē ir ikviena persona, kas kā darbinieks ir aizsargāts saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts darba tiesībām un valsts praksi.

32. Tā kā netiek apstrīdēts, ka darbiniekus, kuru vecums ir mazāks par 26 gadiem, kas ir minēti pamata lietā izskatāmajā valsts tiesību normā, aizsargā valsts darba tiesības, no tā izriet, ka viņi ir darbinieki Direktīvas 2002/14 nozīmē.

33. Patiešām, šīs direktīvas 3. panta 1. punkta otrā daļa paredz, ka dalībvalstis nosaka metodi, kā aprēķināmi nodarbināto darbinieku sliekšņi. Taču šis noteikums attiecas uz nodarbināto darbinieku sliekšņu aprēķināšanas metodes noteikšanu, nevis tieši uz darbinieka jēdziena definēšanu.

34. Tā kā Direktīvā 2002/14 ir definēts to personu loks, kas ir jāņem vērā aprēķinā, dalībvalstis no šī aprēķina nevar izslēgt noteiktu personu kategoriju, kas sākotnēji bija tajā iekļauta. Lai gan minētā direktīva nenosaka dalībvalstīm veidu, kādā tām nodarbināto darbinieku sliekšņu aprēķinā ir jāņem vērā darbinieki, uz kuriem attiecas šī direktīva, tā tomēr noteic, ka tie ir jāņem vērā.

35. Kā jau ir noteikts Tiesas judikatūrā – ja Kopienu tiesību noteikums norāda uz valsts tiesību aktiem un praksi, dalībvalstis nevar veikt pasākumus, kas varētu apdraudēt Kopienu tiesiskā regulējuma, kurā šis noteikums ir integrēts, lietderīgo iedarbību (šajā sakarā skat. 2003. gada 9. septembra spriedumu lietā C‑151/02 Jaeger , Recueil , I‑8389. lpp., 59. punkts).

36. Runājot it īpaši par Direktīvu 2002/14, ir jānorāda, pirmkārt, – kā tas izriet no šīs direktīvas juridiskā pamata – EKL 137. panta, direktīvas astoņpadsmitā apsvēruma un 1. panta 1. punkta – tās mērķis ir noteikt minimālās prasības attiecībā uz darbinieku tiesībām uz informēšanu un uzklausīšanu Kopienas uzņēmumos vai iestādēs.

37. Otrkārt, ir jāatzīst, ka ar Direktīvu 2002/14 izveidotā sistēma, neņemot vērā noteiktus izņēmumus, kas paredzēti tās 3. panta 2. un 3. punktā, ir piemērojama visiem darbiniekiem, kas ir minēti šīs direktīvas 2. panta d) apakšpunktā.

38. Tāds tiesiskais regulējums kā pamata lietā, kura piemērošanas dēļ, kā to norāda ģenerāladvokāts savu secinājumu 28. punktā, noteikti darba devēji var izvairīties no Direktīvā 2002/14 noteiktajiem pienākumiem un to darbiniekiem šajā direktīvā paredzētās tiesības var tikt liegtas, padara šīs tiesības nenozīmīgas un atceļ šīs direktīvas lietderīgo iedarbību.

39. Turklāt no Francijas valdības iesniegtajiem apsvērumiem izriet, ka pamata lietā izskatāmais valsts tiesību noteikums paredz atvieglot ierobežojumus, kas darba devējiem rodas tādēļ, ka papildu darbinieku algošana var likt viņiem pārsniegt paredzētos sliekšņus, it īpaši attiecībā uz Direktīvā 2002/14 noteikto pienākumu pildīšanu.

40. Runājot par Francijas valdības izvirzīto Direktīvas 2002/14 interpretāciju, saskaņā ar kuras 3. panta 1. punktu dalībvalstīm neesot aizliegts ieviest, kā tas ir pamata lietā izskatāmā noteikuma gadījumā, nodarbināto darbinieku sliekšņu aprēķināšanas metodes, kuru piemērošanas dēļ īslaicīgi varētu neņemt vērā noteiktas darbinieku kategorijas, jo šādu izslēgšanu attaisno vispārējo interešu mērķis veicināt jauniešu nodarbinātību un tā atbilst samērīguma principam, pietiek tikai atzīt, ka šāda interpretācija nav saderīga ar minētās direktīvas 11. panta 1. punktu, kurā ir noteikts, ka dalībvalstīm ir jāveic visi vajadzīgie pasākumi, lai vienmēr garantētu Direktīvā 2002/14 paredzētos rezultātus, jo tajā netieši norādīts, ka dalībvalstīm kaut vai īslaicīgi ir atļauts izvairīties pildīt šo pienākumu sasniegt nepārprotamu un skaidru rezultātu, kāds noteikts Kopienu tiesībās (pēc analoģijas skat. 2006. gada 4. jūlija spriedumu lietā C‑212/04 Adeneler , Krājums, I‑6057. lpp., 68. punkts).

41. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2002/14 3. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, ar kuru noteikta darbinieku kategorija kaut vai īslaicīgi netiek iekļauta nodarbināto darbinieku skaita aprēķinā šī noteikuma nozīmē.

Par otro jautājumu

42. Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 98/59 1. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, ar kuru noteikta darbinieku kategorija kaut vai īslaicīgi netiek iekļauta nodarbināto darbinieku skaita aprēķinā, kas ir paredzēts minētajā noteikumā.

43. Lai atbildētu uz šādi formulētu jautājumu, pirmkārt, ir jāatzīst, ka Direktīva 98/59 ir paredzēta, lai kolektīvās atlaišanas gadījumā nodrošinātu darbinieku tiesību vienlīdzīgu aizsardzību dažādās dalībvalstīs un tuvinātu izmaksas, ko šādas aizsardzības reglamentējoši noteikumi rada Kopienas uzņēmumiem (pēc analoģijas skat. 1994. gada 8. jūnija spriedumu lietā C‑383/92 Komisija/Apvienotā Karaliste, Recueil , I‑2479. lpp., 16. punkts).

44. Otrkārt, jānorāda, kā tas izriet no Direktīvas 98/59 1. panta 1. punkta un 5. panta, ka ar to paredzēts ieviest minimālo aizsardzību attiecībā uz darbinieku informēšanu un uzklausīšanu kolektīvās atlaišanas gadījumā, tomēr dalībvalstīm ir tiesības veikt šiem darbiniekiem labvēlīgākus valsts pasākumus.

45. Taču jāatzīst, ka Direktīvas 98/59 1. panta 1. punktā noteiktie sliekšņi ir tieši tās minimālās prasības, no kurām dalībvalstis nevar atkāpties citādi, kā vien paredzot darbiniekiem labvēlīgākus noteikumus.

46. Pirmkārt, no Tiesas judikatūras izriet, ka valsts tiesību akti, kas bez nosacījumiem rada šķēršļus direktīvā garantētajai darbinieku aizsardzībai, ir pretrunā Kopienu tiesībām (iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Apvienotā Karaliste, 21. punkts).

47. Otrkārt, pretēji Francijas valdības apgalvojumiem Direktīva 98/59 nav interpretējama tādējādi, ka sliekšņu aprēķināšanas metodes un līdz ar to arī paši sliekšņi ir dalībvalstu kompetencē, jo šāda interpretācija ļautu dalībvalstīm grozīt minētās direktīvas piemērošanas jomu un ierobežot tās lietderīgo iedarbību.

48. Kā izriet no lēmuma par prejudiciālā jautājuma uzdošanu, kā arī no ģenerāladvokāta secinājumu 73. un 74. punkta, tāds valsts tiesību noteikums kā pamata lietā kaut vai īslaicīgi visiem darbiniekiem, kas nodarbināti noteiktā uzņēmumā, kurā parasti strādā vairāk nekā 20 darbinieku, var liegt viņu tiesības, kas tiem noteiktas Direktīvā 98/59, un tādējādi ierobežot šīs direktīvas lietderīgo iedarbību.

49. Ņemot vērā šos apsvērumus, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 98/59 1. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, ar kuru noteikta darbinieku kategorija kaut vai īslaicīgi netiek iekļauta nodarbināto darbinieku skaita aprēķinā, kas ir paredzēts minētajā noteikumā.

Par tiesāšanās izdevumiem

50. Attiecībā uz lietas dalībniekiem pamata lietā šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, izņemot minēto lietas dalībnieku izdevumus, nav atlīdzināmi.

Rezolutīvā daļa

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:

1) 3. panta 1. punkts Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 11. marta Direktīvā 2002/14/EK, ar ko izveido vispārēju sistēmu darbinieku informēšanai un uzklausīšanai Eiropas Kopienā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, ar kuru noteikta darbinieku kategorija kaut vai īslaicīgi netiek iekļauta nodarbināto darbinieku skaita aprēķinā šī noteikuma nozīmē;

2) 1. panta 1. punkta a) apakšpunkts Padomes 1998. gada 20. jūlija Direktīvā 98/59/EK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz kolektīvo atlaišanu ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, ar kuru noteikta darbinieku kategorija kaut vai īslaicīgi netiek iekļauta nodarbināto darbinieku skaita aprēķinā, kas ir paredzēts minētajā noteikumā.