Lieta C‑229/05 P

Osman Ocalan, Kurdistan Workers’ Party (PKK) vārdā

un

Serif Vanly, Kurdistan National Congress (KNK) vārdā

pret

Eiropas Savienības Padomi

Apelācija – Īpaši ierobežojoši pasākumi, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām – Prasība atcelt tiesību aktu – Pieņemamība

Sprieduma kopsavilkums

1.        Apelācija – Pamati – Vienkārša Pirmās instances tiesā izvirzītu pamatu un argumentu atkārtošana – Norādītās tiesību kļūdas neidentificēšana – Nepieņemamība – Pirmās instances tiesas veiktas Kopienu tiesību interpretācijas vai piemērošanas apstrīdēšana – Pieņemamība

(EKL 225. pants)

2.        Apelācija – Pamati – Kļūdains faktu vērtējums – Nepieņemamība – Pierādījumu vērtējuma kontrole Tiesā – Izslēgšana, izņemot sagrozīšanas gadījumu

(EKL 225. pants)

3.        Apelācija – Pamati – Pamats, kas pirmoreiz izvirzīts apelācijā – Nepieņemamība

(Tiesas Reglamenta 42. panta 2. punkts un 118. pants)

4.        Apelācija – Pamati – Argumentācijas iespējas – Ierobežojums

(Tiesas Statūtu 58. pants, Tiesas Reglamenta 113. panta 2. punkts)

5.        Prasība atcelt tiesību aktu – Fiziskas vai juridiskas personas – Akti, kas tās skar tieši un individuāli

(EKL 230. panta ceturtā daļa, Padomes Regula Nr. 2580/2001)

6.        Kopienu tiesības – Principi – Tiesības uz efektīvu tiesas aizsardzību

(Padomes Regula Nr. 2580/2001)

7.        Prasība atcelt tiesību aktu – Fiziskas vai juridiskas personas – Tiesības celt prasību

(EKL 230. panta ceturtā daļa)

1.        Apelācija nav pieņemama, ja tā – pat neietverot argumentāciju, ar ko konkrēti identificē pārsūdzētajā spriedumā pieļauto tiesību kļūdu – aprobežojas ar Pirmās instances tiesā jau izvirzītu pamatu un argumentu atkārtošanu vai burtisku atveidošanu. Savukārt, ja apelācijas sūdzības iesniedzējs apstrīd Pirmās instances tiesas veikto Kopienas tiesību interpretāciju vai piemērošanu, apelācijas procesā var no jauna izskatīt pirmajā instancē pārbaudītos tiesību jautājumus. Ja apelācijas sūdzības iesniedzējs nevarētu šādā veidā pamatot savu apelāciju ar pamatiem un argumentiem, kas jau tikuši izmantoti Pirmās instances tiesā, minētais apelācijas process daļēji zaudētu savu jēgu.

(sal. ar 32. punktu)

2.        Apelācijas sūdzībā minētie iebildumi par konstatētajiem faktiem un šo faktu vērtējumu pārsūdzētajā nolēmumā ir pieņemami, ja prasītājs apgalvo, ka Pirmās instances tiesa ir izdarījusi konstatējumu, kura materiālā neatbilstība izriet no lietas materiāliem, vai ka tā ir sagrozījusi tai iesniegtos pierādījumus. Šāda pierādījumu sagrozīšana ir notikusi tad, ja, neiesniedzot jaunus pierādījumus, jau iesniegto pierādījumu vērtējums ir acīmredzami kļūdains.

(sal. ar 35. un 37. punktu)

3.        Tiesvedībai Tiesā, kurā izskata sūdzību par Pirmās instances tiesas nolēmumu, atbilstoši Tiesas Reglamenta 118. pantam piemēro tā 42. panta 2. punktu, ar ko principā aizliedz izvirzīt jaunus pamatus tiesvedības laikā. Izskatot apelācijas sūdzību, Tiesa var tikai pārbaudīt Pirmās instances tiesas vērtējumu pamatiem, kuri tajā ir apspriesti.

(sal. ar 61. punktu)

4.        No Kopienu Tiesas Statūtu 58. panta, skatīta kopā ar Tiesas Reglamenta 113. panta 2. punkta noteikumiem, izriet, ka apelācijas sūdzības ietvaros prasītājs var izvirzīt ikvienu atbilstošu argumentu, ja ar apelācijas sūdzību netiek mainīts Pirmās instances tiesā izskatītās prasības priekšmets. Nav tāda pienākuma ikvienu apelācijas sūdzībā izvirzīto argumentu iepriekš apspriest pirmajā instancē. Šāda ierobežojuma rezultātā apelācijas process daļēji zaudētu savu jēgu.

(sal. ar 66. punktu)

5.        Pamattiesības ir vispārējo tiesību principu, kuru ievērošanu nodrošina Tiesa, neatņemama sastāvdaļa. Šajā nolūkā Tiesa seko dalībvalstīm kopīgajām konstitucionālajām tradīcijām, kā arī norādēm, ko sniedz starptautiskie nolīgumi cilvēktiesību aizsardzības jomā, kuru izstrādē dalībvalstis ir sadarbojušās vai kuriem dalībvalstis ir pievienojušās. Šajā sakarā Eiropas Cilvēktiesību konvencijai (ECTK) ir īpaša nozīme. Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūra tās pašreizējā stāvoklī, šķiet, norāda, ka organizācija, kas nav norādīta to personu, grupu vai organizāciju sarakstā, kuriem tiek piemēroti ierobežojoši pasākumi, kas paredzēti Regulā Nr. 2580/2001 par īpašiem ierobežojošiem pasākumiem, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, nevar pierādīt, ka tai ir cietušās personas statuss ECTK 34. panta nozīmē un līdz ar to tai nav tiesību vērsties šajā tiesā.

Tādējādi, ja Kopienu tiesa nolemj, ka šāda organizācija nav individuāli skarta EKL 230. panta ceturtās daļas nozīmē atbilstoši tās interpretācijai judikatūrā un ka tādēļ tās prasība atcelt tiesību aktu ir nepieņemama, nepastāv pretruna starp ECTK un minēto EKL 230. panta ceturto daļu.

(sal. ar 74., 76., 82. un 83. punktu)

6.        Eiropas Kopiena ir tiesību kopiena, kurā tiek kontrolēta tās iestāžu tiesību aktu atbilstība Līgumam un vispārējiem tiesību principiem, kas ietilpst pamattiesībās. Tādēļ fiziskām personām ir jābūt iespējai efektīvi aizsargāt tiesā savas Kopienu tiesību sistēmā noteiktās tiesības, jo tiesības uz šādu aizsardzību ir daļa no vispārējiem tiesību principiem, kas izriet no dalībvalstu kopīgajām konstitucionālajām tradīcijām. Šīs tiesības ir paredzētas arī Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6. un 13. pantā.

Šajā sakarā attiecībā uz Regulu Nr. 2580/2001 par īpašiem ierobežojošiem pasākumiem, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, šīs tiesas aizsardzības efektivitāte ir it īpaši svarīga tādēļ, ka šajā regulā noteiktie ierobežojošie pasākumi izraisa nopietnas sekas. Ar to ne tikai tiek ierobežotas Regulā minēto personu, grupu vai organizāciju iespējas veikt finanšu darījumus un sniegt finanšu pakalpojumus, bet arī tiek kaitēts to reputācijai un politiskajai darbībai, jo tās tiek kvalificētas par teroristiem.

Atbilstoši Regulas Nr. 2580/2001 2. panta 3. punktam, skatītam kopā ar Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4.–6. punktu, personu, grupu vai organizāciju iekļauj to personu, grupu vai organizāciju sarakstā, kurām tiek piemērota šī regula, tikai pamatojoties uz noteiktiem pierādījumiem un ja iepriekš minētās personas, grupas un organizācijas var precīzi identificēt. Turklāt ir precizēts, ka minētajā sarakstā personas, grupas un organizācijas var saglabāt, tikai Padomei periodiski pārbaudot to situāciju. Visiem šiem apstākļiem ir jābūt pakļautiem tiesas kontrolei.

No minētā izriet – ja Kopienu likumdevējs uzskata, ka kāda organizācija turpina pietiekamā mērā pastāvēt, lai tai piemērotu Regulā Nr. 2580/2001 paredzētos ierobežojošos pasākumus, atbilstoši un taisnīgi rīkojoties, būtu jāatzīst, ka šī organizācija pastāv pietiekamā mērā, lai apstrīdētu šos pasākumus. Izdarot citu secinājumu, organizāciju varētu iekļaut personu, grupu vai organizāciju sarakstā, kurām tiek piemērota šī regula, nedodot tai tiesības celt prasību pret šo iekļaušanu.

(sal. ar 109.–112. punktu)

7.        Kopienu Tiesas Statūtu noteikumi, tostarp to 21. pants, Tiesas Reglamenta noteikumi, tostarp to 38. pants, un Pirmās instances tiesas Reglamenta noteikumi, tostarp to 44. pants, nebija paredzēti tam, lai prasību varētu celt tādas organizācijas, kurām nav juridiskas personas statusa. Šajā izņēmuma situācijā procesuālās normas, kas reglamentē prasības atcelt tiesību aktu pieņemamību, ir jāpiemēro, tās pēc vajadzības pielāgojot konkrētajiem apstākļiem. Faktiski ir jāizvairās no pārmērīga formālisma, kas liegtu iespēju prasīt atcelt tiesību aktu, lai gan attiecīgajai organizācijai ir piemēroti Kopienu ierobežojošie pasākumi.

(sal. ar 114. punktu)

TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)

2007. gada 18. janvārī (*)

Apelācija – Īpaši ierobežojoši pasākumi, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām – Prasība atcelt tiesību aktu – Pieņemamība

Lieta C‑229/05 P

par apelācijas sūdzību atbilstoši Tiesas Statūtu 56. pantam,

ko 2005. gada 9. maijā iesniedza

Osman Ocalan, Kurdistan Workers’ Party (PKK) vārdā,

Serif Vanly, Kurdistan National Congress (KNK) vārdā,

ko pārstāv M. Malers [M. Muller], QC, E. Grīvs [E. Grieves] un P. Mozers [P. Moser], barristers, kā arī Dž. G. Pīrsa [J. G. Peirce], solicitor,

prasītāji,

pārējie lietas dalībnieki –

Eiropas Savienības Padome, ko pārstāv E. Finegana [E. Finnegan] un M. Bišops [M. Bishop], pārstāvji,

atbildētāja pirmajā instancē,

Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste, ko pārstāv R. Kodvela [R. Caudwell], pārstāve, kas norādīja adresi Luksemburgā,

Eiropas Kopienu Komisija,

personas, kas iestājušās lietā pirmajā instancē.

TIESA (pirmā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs P. Janns [P. Jann], tiesneši K. Lēnartss [K. Lenaerts], E. Juhāss [E. Juhász], H. N. Kunja Rodrigess [J. N. Cunha Rodrigues] (referents) un M. Ilešičs [M. Ilešič],

ģenerāladvokāte J. Kokote [J. Kokott],

sekretārs J. Svēdenborgs [J. Swedenborg], administrators,

ņemot vērā rakstveida procesu un tiesas sēdi 2006. gada 14. septembrī,

noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus tiesas sēdē 2006. gada 27. septembrī,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar apelācijas sūdzību Osmans Okalans [Osman Ocalan], Kurdistan Workers’ Party (PKK) (Kurdistānas Strādnieku partija) vārdā, un Serifs Vanli [Serif Vanly], Kurdistan National Congress (KNK) (Kurdistānas Nacionālais kongress) vārdā, lūdz atcelt Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas 2005. gada 15. februāra rīkojumu lietā T‑229/02 PKK un KNK/Padome (Krājums, II‑539. lpp., turpmāk tekstā – “pārsūdzētais rīkojums”), ar kuru kā nepieņemamu tā ir noraidījusi viņu prasību atcelt Padomes 2002. gada 2. maija Lēmumu 2002/334/EK, ar ko īsteno 2. panta 3. punktu Regulā (EK) Nr. 2580/2001 par īpašiem ierobežojošiem pasākumiem, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, un atceļ Lēmumu 2001/927/EK (OV L 116, 33. lpp.), kā arī Padomes 2002. gada 17. jūnija Lēmumu 2002/460/EK, ar ko īsteno 2. panta 3. punktu Regulā (EK) Nr. 2580/2001 par īpašiem ierobežojošiem pasākumiem, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, un atceļ Lēmumu 2002/334/EK (OV L 160, 26. lpp.).

 Atbilstošās tiesību normas

 Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija

2        Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas, kas parakstīta Romā 1950. gada 4. novembrī, (turpmāk tekstā – “ECTK”) 6. pantā ar nosaukumu “Tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu” ir noteikts:

“1      Ikvienam ir tiesības, nosakot savu civilo tiesību un pienākumu vai jebkuras viņam izvirzītās apsūdzības pamatotību krimināllietā, uz taisnīgu un atklātu lietas izskatīšanu saprātīgos termiņos neatkarīgā un objektīvā ar likumu izveidotā tiesā. Tiesas spriedums pasludināms publiski, taču preses un publikas klātbūtne procesā var tikt aizliegta uz visu lietas izskatīšanas laiku vai tikai tās daļu tikumības apsvērumu, sabiedriskās kārtības vai valsts drošības interesēs, ja to demokrātiskā sabiedrībā prasa nepilngadīgo intereses vai procesa dalībnieku privātās dzīves aizsardzība, vai arī tādā apmērā, kuru tiesa uzskata par absolūti nepieciešamu, ja lietas īpašajos apstākļos atklātība apdraudētu tiesvedības intereses.

[..]”

3        ECTK 13. pantā ar nosaukumu “Tiesības uz efektīvu aizsardzības nodrošinājumu” ir paredzēts:

“Ikvienam, kura tiesības un brīvības, kas noteiktas šajā Konvencijā, tiek pārkāptas, ir tiesības uz efektīvu aizsardzību no valsts institūciju puses, neskatoties uz to, ka pārkāpumu ir izdarījušas personas, pildot publiskos dienesta pienākumus.”

4        Atbilstoši ECTK 34. pantam ar nosaukumu “Individuālie iesniegumi”:

“[Eiropas Cilvēktiesību] tiesa var saņemt sūdzību no jebkuras fiziskas personas, nevalstiskas organizācijas vai fizisko personu grupas, kas apgalvo, ka kāda no Augstajām Līgumslēdzējām Pusēm ir pārkāpusi viņu tiesības, kas noteiktas Konvencijā vai tās protokolos. Augstās Līgumslēdzējas Puses apņemas nekādā veidā nekavēt šo tiesību efektīvu izmantošanu.”

 Kopienu tiesības

5        Uzskatot, ka bija nepieciešama Eiropas Kopienas rīcība, lai īstenotu Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes Rezolūciju Nr. 1373 (2001), 2001. gada 27. decembrī Padome pieņēma Kopējo nostāju 2001/930/KĀDP par terorisma apkarošanu (OV L 344, 90. lpp.) un Kopējo nostāju 2001/931/KĀDP par konkrētu pasākumu īstenošanu cīņā pret terorismu (OV L 344, 93. lpp.).

6        Kopējās nostājas 2001/931 1. pantā ir paredzēts:

“1.      Šī kopējā nostāja saskaņā ar turpmāko pantu noteikumiem attiecas uz personām, grupām un organizācijām, kas ir iesaistītas terora aktos un uzskaitītas pielikumā.

[..]

4.      Sarakstu pielikumā izstrādā, pamatojoties uz precīzu informāciju vai materiālu attiecīgajā lietā, kas norāda, ka kompetenta iestāde pieņēmusi lēmumu par attiecīgajām personām, grupām un organizācijām neatkarīgi no tā, vai lieta ir par izmeklēšanas uzsākšanu vai apsūdzību saistībā ar terora akta veikšanu, mēģinājumu izdarīt terora aktu, līdzdalību šādā aktā vai tā veicināšanu, pamatojoties uz nopietniem un ticamiem pierādījumiem vai versijām, vai notiesāšanu par šādiem nodarījumiem. Sarakstā var iekļaut personas, grupas un organizācijas, ko Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padome atzinusi par saistītām ar terorismu un pret kurām tā noteikusi sankcijas.

Šajā punktā “kompetenta iestāde” ir tiesu iestāde vai gadījumos, ja tiesu iestādēm nav pilnvaru šāda punkta skartajos jautājumos, līdzvērtīga kompetenta iestāde attiecīgajā jomā.

5.      Padome cenšas nodrošināt, lai pielikumā uzskaitītie fizisko vai juridisko personu vārdi, grupu vai organizāciju nosaukumi būtu papildināti ar pietiekami sīkām ziņām, kas ļautu efektīvi identificēt šādus cilvēkus, juridiskās personas, organizācijas vai struktūras, tādējādi atvieglinot to personu attaisnošanu, kam ir tāds pats vai līdzīgs vārds vai nosaukums.

6.      Pielikumā minētos personu vārdus un organizāciju nosaukumus regulāri atjaunina, vismaz reizi sešos mēnešos, lai nodrošinātu pamatojumu vārdu un nosaukumu paturēšanai sarakstā.”

7        Kopējās nostājas 2001/931 2. pantā ir noteikts:

“Eiropas Kopiena, nepārsniedzot pilnvaras, kas tai piešķirtas ar Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu, pieprasa iesaldēt līdzekļus, finanšu aktīvus vai ekonomiskos resursus, kas pieder pielikumā uzskaitītajām personām, grupām un organizācijām.”

8        2001. gada 27. decembrī Padome pieņēma Regulu (EK) Nr. 2580/2001 par īpašiem ierobežojošiem pasākumiem, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām (OV L 344, 70. lpp.).

9        Atbilstoši šīs regulas 2. pantam:

“1.      Ja vien tas nav atļauts saskaņā ar 5. un 6. pantu, tad:

a)      visi līdzekļi, citi finanšu aktīvi un saimnieciskie resursi, kas pieder 3. punktā minētajā sarakstā ietvertai juridiskai personai, grupai vai organizācijai, tiek iesaldēti;

b)      nekādi līdzekļi, citi finanšu aktīvi un saimnieciskie resursi netiek darīti tieši vai netieši pieejami 3. punktā minētajā sarakstā ietvertai fiziskai vai juridiskai personai, grupai vai organizācijai vai šādas fiziskas vai juridiskas personas, grupas vai organizācijas labā.

2.      Tiek aizliegts sniegt finanšu pakalpojumus 3. punktā minētajā sarakstā ietvertai fiziskai vai juridiskai personai, grupai vai organizācijai vai šādas fiziskas vai juridiskas personas, grupas vai organizācijas labā, ja vien tas nav atļauts saskaņā ar 5. un 6. pantu.

3.      Pieņemot lēmumu vienbalsīgi, Padome saskaņā ar Kopējās nostājas 2001/931/KĀDP 1. panta 4., 5. un 6. punkta noteikumiem izveido, pārskata un groza to personu, grupu un organizāciju sarakstu, uz kurām attiecas šī regula; šajā sarakstā iekļauj:

i)      fiziskās personas, kas veic vai gatavojas veikt jebkādus terorisma aktus, piedalās tajos vai veicina terorisma aktu veikšanu;

ii)      juridiskās personas, grupas vai organizācijas, kas veic vai gatavojas veikt jebkādus terorisma aktus, piedalās tajos vai veicina terorisma aktu veikšanu;

iii)      juridiskās personas, grupas vai organizācijas, kuras pieder vai kuras kontrolē viena vai vairākas i) un ii) apakšpunktā minētās fiziskās vai juridiskās personas, grupas vai organizācijas, vai

iv)      fiziskās vai juridiskās personas, grupas vai organizācijas, kas darbojas viena vai vairāku i) un ii) apakšpunktā minēto fizisko vai juridisko personu, grupu vai organizāciju interesēs vai pēc to rīkojuma.”

 Prāvas priekšvēsture

10      Pārsūdzētajā rīkojumā ir šādi atzinumi:

“1      No lietas materiāliem izriet, ka [PKK] tika izveidota 1978. gadā un tā izvērsa bruņotu cīņu pret Turcijas valdību, lai tiktu atzītas kurdu pašnoteikšanās tiesības. [Osmans] Okalans savās rakstveida liecībās norādīja, ka 1999. gada jūlijā PKK vienpusējā kārtā pasludināja pamieru, paturot sev pašaizsardzības tiesības. Saskaņā ar minētajām liecībām, lai apstiprinātu šo kursa maiņu, 2002. gada aprīlī PKK kongress pieņēma lēmumu, ka “visas darbības, izmantojot nosaukumu “PKK”, izbeigsies 2002. gada 4. aprīlī, un visas PKK vārdā veiktās darbības tiks uzskatītas par nelikumīgām” (prasības pieteikuma 2. pielikuma 16. punkts). Lai demokrātiskā veidā sekmētu kurdu mazākumtautības politiskos mērķus, tika izveidota jauna grupa – Kongreya AzadÓ š Demokrasiya Kurdistan (Kurdistānas Brīvības un demokrātijas kongress – KADEK). [Abdula] Okalans tika iecelts par KADEK priekšsēdētāju.

2      [KNK] ir apvienība, kuras sastāvā ir apmēram 30 organizāciju. KNK mērķis ir “stiprināt kurdu vienotību un sadarbību visās Kurdistānas daļās un atbalstīt viņu cīņu par kurdu tautas augstākajām interesēm” (KNK Statūtu 7. panta A punkts). [Serifs] Vanli, KNK priekšsēdētājs, savās rakstveida liecībās norādīja, ka PKK goda vadītājs bija viens no tiem, kas atbalstīja KNK izveidošanu. PKK bija KNK locekle, un PKK individuālie biedri daļēji finansēja KNK.”

11      2002. gada 2. maijā Padome pieņēma Lēmumu 2002/334. Ar šo lēmumu PKK tika pievienota Regulas Nr. 2580/2001 2. panta 3. punktā paredzētajam sarakstam (turpmāk tekstā – “apstrīdētais saraksts”).

12      Ar prasības pieteikumu, kas reģistrēts ar numuru T‑206/02, KNK iesniedza prasību atcelt Lēmumu 2002/334. Ar 2005. gada 15. februāra rīkojumu Pirmās instances tiesa noraidīja šo prasību kā nepieņemamu. Par šo rīkojumu sūdzība nav iesniegta.

13      2002. gada 17. jūnijā Padome pieņēma Lēmumu 2002/460. Ar šo lēmumu PKK tika saglabāta apstrīdētajā sarakstā. Turpmāk šis saraksts pastāvīgi tika ņemts vērā, pieņemot dažādus Padomes lēmumus.

 Tiesvedība Pirmās instances tiesā

14      Ar prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2002. gada 31. jūlijā PKK, kuru pārstāvēja Osmans Okalans, un KNK, kuru pārstāvēja Serifs Vanli, iesniedza prasību atcelt Lēmumus 2002/334 un 2002/460. Šī prasība tika reģistrēta ar numuru T‑229/02.

15      Prasības pieteikumam tika pievienota PKK pilnvara, kas formulēta šādi:

“Ar šo es, Osmans Okalans, bijušais biedrs un organizācijas, kas iepriekš bija pazīstama ar nosaukumu PKK, vārdā apakšā parakstījies pilnvaroju

Marku Maleru [Mark Muller], 10‑11 Gray’s Inn Square advokātu,

Edvardu Grīvsu [Edward Grieves], 10‑11 Gray’s Inn Square advokātu,

Garetu Pīrsu [Gareth Pierce], Birnberg Pierce advokātu biroja partneri,

iesniegt un aizstāvēt Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesā prasību atcelt Lēmumu 2002/334 un Regulu Nr. 2580/2001, kā arī veikt visas nepieciešamās darbības šajā sakarā, t.sk., pilnvarot jebkurā jautājumā citu personu, lai lūgtu noteikt pagaidu noregulējuma pasākumus un iesniegtu ikvienu nepieciešamo sūdzību Eiropas Kopienu Tiesā.”

16      Ar 2002. gada 27. novembrī iesniegto dokumentu Padome izvirzīja iebildi par nepieņemamību atbilstoši Pirmās instances tiesas Reglamenta 114. panta 1. punktam. Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotajai Karalistei, ka arī Eiropas Kopienu Komisijai tika atļauts iestāties lietā Padomes prasījumu atbalstam. Komisija iesniedza savus apsvērumus saistībā ar iebildi par nepieņemamību. Apvienotā Karaliste no apsvērumu iesniegšanas atteicās.

17      Izskatot šo iebildi par nepieņemamību, Pirmās instances tiesa ar pārsūdzēto rīkojumu noraidīja minēto prasību kā nepieņemamu.

 Pārsūdzētais rīkojums

18      Attiecībā uz Osmana Okalana iesniegto prasību PKK vārdā Pirmās instances tiesa atzina tās nepieņemamību, to pamatojot šādi:

“27      Vispirms ir jānorāda, ka PKK ir jāuzskata par personu, ko Lēmumi [2002/334 un 2002/460] skar tieši un individuāli, jo tajos ir minēts tās nosaukums.

28      Turpinājumā ir jāprecizē, ka noteikumi, kas reglamentē prasības atcelt tiesību aktu pieņemamību saistībā ar personu, kura iekļauta apstrīdētajā sarakstā – tas ir, to personu, grupu un organizāciju sarakstā, uz kurām attiecas īpaši ierobežojoši pasākumi terorisma apkarošanas nolūkā –, ir jāaplūko konkrēto apstākļu kontekstā. Attiecībā uz šādām grupām un organizācijām varētu izrādīties, ka tās neeksistē no juridiskā viedokļa vai neatbilst juridiskiem noteikumiem, ko parasti piemēro juridiskām personām. Tādējādi zināmos gadījumos pārmērīgs formālisms liegtu jebkādu iespēju celt prasību par tiesību akta atcelšanu, lai gan arī uz šīm grupām un organizācijām attiecas Kopienu noteiktie ierobežojošie pasākumi.

[..]

32      Saskaņā ar šī sprieduma 28. punktā izklāstītajiem principiem [Osmans] Okalans, fiziska persona, ir tiesīgs pierādīt ar jebkādiem pierādījumiem, ka viņš likumīgi rīkojas PKK kā juridiskas personas, par kuras pārstāvi viņš sevi uzskata, vārdā. Tomēr ar šādiem pierādījumiem vismaz ir jāpierāda, ka PKK tiešām vēlējās celt šo prasību un ka to kā līdzekli neizmantoja kāda trešā persona, pat ja tā, attiecīgajā gadījumā, ir PKK biedrs.

33      Tāpat ir jāprecizē, ka šīs prasības pieņemamības pārbaudes ietvaros Pirmās instances tiesai nav jāizlemj jautājums par to, vai PKK patiešām pastāv. Jautājums, kas ir jāizlemj šajā pārbaudē, ir tikai par to, vai [Osmanam] Okalanam ir tiesībspēja celt prasību PKK vārdā.

34      Pirmkārt, ir jānorāda, ka prasību formāli iesniedza [Osmans] Okalans PKK vārdā (“on behalf”).

35      Otrkārt, ir jākonstatē, ka prasītāji kategoriski apgalvo, ka PKK tika likvidēta 2002. gada aprīlī. Turklāt [Osmans] Okalans savās liecībās, kas izklāstītas pielikumā prasības pieteikumam, norāda, ka PKK kongress līdz ar paziņojumu par tās likvidēšanu pieņēma arī paziņojumu, saskaņā ar kuru “visas PKK vārdā veiktās darbības [turpmāk] tiks uzskatītas par nelikumīgām”.

36      Treškārt, ir jānorāda, ka prasītāju rakstiskajās liecībās [Osmans] Okalans ir minēts tikai kā PKK pārstāvis. It īpaši viņš nekad nav apgalvojis, ka viņam var būt kāda personīga interese Lēmumu [2002/334 un 2002/460] atcelšanā.

37      Prasītāji ne tikai nepierāda [Osmana] Okalana tiesībspēju pārstāvēt PKK, bet – tieši pretēji – apgalvo, ka PKK vairs neeksistē. Nevar piekrist tam, ka likvidēta juridiska persona, to uzskatot par tādu, var likumīgi iecelt pārstāvi.

38      Neiespējamību pieņemt, ka [Osmans] Okalans likumīgi pārstāv PKK, arī apstiprina viņa paša liecības, saskaņā ar kurām visas PKK vārdā veiktās darbības no 2002. gada aprīļa būtu nelikumīgas. No šīm liecībām izriet, ka prasību, ko [Osmans] Okalans it kā iesniedz PKK vārdā, atzītu par nelikumīgu pati pilnvarotāja.

39      Tādējādi prasītāji nostāda Pirmās instances tiesu paradoksālā situācijā – fiziska persona, kas uzskata sevi par juridiskas personas pārstāvi, ne tikai nevar pierādīt, ka viņa to pārstāv likumīgi, bet arī norāda iemeslus, kāpēc viņa nevar to pārstāvēt.

40      Saistībā ar prasītāju argumentu par citu tiesību aizsardzības līdzekļu trūkumu ir jānorāda, ka tas nevar likt pieņemt jebkuras tādas personas prasību, kas vēlas aizstāvēt trešās personas intereses.

41      Tādēļ Pirmās instances tiesai ir jākonstatē, ka [Osmans] Okalans pēc paša ierosmes cēla prasību PKK vārdā. Attiecīgi prasība, ko [Osmans] Okalans cēla PKK vārdā, nav pieņemama.”

19      Attiecībā uz Serifa Vanli celto prasību KNK vārdā, Pirmās instances tiesa atzina tās nepieņemamību, to pamatojot šādi:

“43      [..] KNK ir jau apstrīdējis Lēmumu 2002/334 savā prasībā, kas reģistrēta ar numuru T‑206/02. Tādēļ, ņemot vērā to, ka priekšmets, izvirzītie pamati un lietas dalībnieki sakrīt, šī prasība daļā, kas attiecas uz KNK vēršanos pret Lēmumu 2002/334, nav pieņemama atbilstīgi lis pendens iebildei.

[..]

45      Attiecībā uz KNK iesniegto prasību par Lēmuma 2002/460 atcelšanu no pastāvīgās judikatūras izriet, ka apvienību, kas izveidota kādas personu kategorijas kolektīvo interešu sekmēšanai, nevar uzskatīt par individuāli skartu, EKL 230. panta ceturtās daļas izpratnē, ar tiesību aktu, kas ietekmē šīs kategorijas vispārējas intereses, un tādēļ tā nevar celt prasību atcelt tiesību aktu, ja tās biedri nevar to darīt individuālā kārtā (Tiesas 1962. gada 14. decembra spriedums apvienotajās lietās no 19/62 līdz 22/62 Fédération nationale de la boucherie en gros et du commerce en gros des viandes u.c./Padome, Recueil, 943. un 960. lpp., un Pirmās instances tiesas 2001. gada 21. marta spriedums lietā T‑69/96 Hamburger Hafen‑ und Lagerhaus u.c./Komisija, Recueil, II‑1037. lpp., 49. punkts).

46      Šajā lietā ir jākonstatē, ka saskaņā ar KNK Statūtu 7. panta A punktu organizācijas uzdevums ir stiprināt kurdu vienotību un sadarbību visās Kurdistānas daļās un atbalstīt viņu cīņu par kurdu tautas augstākajām interesēm. Tādējādi KNK ir jāuzskata par apvienību, kas izveidota attiecīgo personu kategorijas kolektīvo interešu sekmēšanai.

47      Šo secinājumu tāpat apstiprina prasītāju arguments, ka PKK iekļaušana sarakstā “demoralizētu” KNK spēju sasniegt šo mērķi. Šajā sakarā saskaņā ar iepriekš minēto judikatūru to nevar uzskatīt par individuāli skartu.

48      Turpinājumā ir jāpārbauda, vai KNK var atsaukties uz to, ka viens vai vairāki tā biedri būtu tiesīgi celt prasību atcelt Lēmumu [2002/460].

49      Attiecībā uz PKK ir jākonstatē, ka prasītāji – apgalvojot, ka tā vairs neeksistē – līdz ar to tomēr atzīst, ka PKK vairs nav KNK biedre. Šajā ziņā nedrīkst pieņemt, ka kādas personas iepriekšējā piederība apvienībai ļautu šādai apvienībai atsaukties uz šīs personas iespējamu rīcību. Ja pieņemtu šādu argumentāciju, tas nozīmētu, ka apvienībai tiktu piešķirtas pastāvīgas tiesības celt prasību, kaut arī šī apvienība vairs nespēj pretendēt uz sava bijušā biedra interešu pārstāvēšanu.

50      Saistībā ar KADEK prasītāji būtībā norāda uz faktu, ka šo organizāciju kā KNK iespējamo biedru Lēmums 2002/460 ietekmē tādējādi, ka KADEK nevar pievienoties KNK. Pat ja šīs prasības iesniegšanas dienā KADEK būtu tiesīgs apstrīdēt Lēmumu 2002/460, kas būtu iespējams tad, ja to uzskatītu par PKK likumīgo vai faktisko pēcteci, KNK nevarētu atsaukties uz KADEK dalību savā organizācijā, jo KADEK nav KNK biedrs.

51      Visbeidzot prasītāji apgalvo, ka KNK un tā biedri kopumā ir individuāli skarti, jo viņu darbība ir ierobežota pastāvošo bažu dēļ par viņu līdzekļu iesaldēšanu par sadarbošanos ar apstrīdētajā sarakstā iekļauto organizāciju. Šajā sakarā ir jāatgādina, ka Lēmumā [2002/460] noteiktais aizliegums līdzekļus nodot PKK rīcībā ir vispārpiemērojams, jo tas ir adresēts visiem Eiropas Kopienu tiesību subjektiem. Lēmums [2002/460] ir piemērojams objektīvi noteiktās situācijās un rada tiesiskās sekas attiecībā uz vispārīgā un abstraktā veidā noteiktām personu kategorijām (šajā sakarā skat. Tiesas 1982. gada 6. oktobra spriedumu lietā 307/81 Alusuisse Italia/Padome un Komisija, Recueil, 3463. lpp., 9. punkts).

52      Jāatgādina, ka fiziska vai juridiska persona var uzskatīt sevi par individuāli skartu ar vispārpiemērojamu tiesību aktu tikai tad, ja šī persona ir skarta kādu noteiktu, viņai raksturīgo iezīmju dēļ vai viņas īpašās faktiskās situācijas dēļ, salīdzinot ar visām citām personām (Tiesas 1963. gada 15. jūlija spriedums lietā 25/62 Plaumann/Komisija, Recueil, 197. un 223. lpp., un Pirmās instances tiesas 1995. gada 27. aprīļa spriedums lietā T‑12/93 CCE de Vittel u.c./Komisija, Recueil, II‑1247. lpp., 36. punkts). KNK un tā biedriem ir jāievēro Lēmumā [2002/460] noteiktais aizliegums attiecībā uz PKK tieši tāpat kā visām citām personām Kopienā. Apstāklis, ka savu politisko uzskatu dēļ KNK un tā biedrus šis aizliegums ietekmē vairāk nekā citus, nevar tos individualizēt, salīdzinot ar jebkuru citu personu Kopienā. Tas, ka kādam vispārpiemērojamam tiesību aktam var būt atšķirīga konkrēta ietekme uz dažādiem tiesību subjektiem, uz kuriem tas attiecas, neizceļ tos salīdzinājumā ar citām attiecīgām personām, ja šo tiesību aktu piemēro objektīvi noteiktā situācijā (skat. Pirmās instances tiesas 2000. gada 22. februāra spriedumu lietā T‑138/98 ACAV u.c./Padome, Recueil, II‑341. lpp., 66. punkts un tajā minētā judikatūra).

[..]

56      Tā kā KNK nevar atsaukties uz faktu, ka kāds tā biedrs ir tiesīgs celt prasību par Lēmuma [2002/460] atcelšanu, ir jāsecina, ka minētais lēmums neskar to individuāli.

57      Tādēļ prasība tiktāl, ciktāl to ir cēlis KNK, lai atceltu Lēmumu 2002/460, nav pieņemama.”

 Tiesvedība Tiesā un lietas dalībnieku prasījumi

20      Ar prasības pieteikumu, kas Tiesas kancelejā iesniegts 2005. gada 9. maijā, Osmans Okalans PKK vārdā un Serifs Vanli KNK vārdā iesniedza apelāciju par pārsūdzētā rīkojuma atcelšanu. Viņi lūdz Tiesai atcelt šo rīkojumu, atzīt par pieņemamu Osmana Okalana PKK vārdā un Serifa Vanli KNK vārdā celto prasību, kā arī piespriest Padomei atlīdzināt tiesvedības par prasības pieņemamību tiesāšanās izdevumus.

21      Apelācijas sūdzības pielikumā prasītāji iesniedza Marka Malera, viena no šajā tiesvedībā viņus pārstāvošiem advokātiem, 2005. gada 9. maija paziņojumu, kurā ir teikts:

“1.      Es, Marks Malers, apakšā parakstījies ar šo apstiprinu, ka es pārstāvu Abdulu Okalanu tiesvedībā Eiropas Cilvēktiesību tiesā.

2.      Visas šīs tiesvedības laikā es regulāri apmeklēju [Abdulu] Okalanu cietumā Imrali salā, Turcijā. Es apstiprinu, ka pirms šīs sūdzības iesniegšanas Pirmās instances tiesā [Abdula] Okalans mani pilnvaroja apstrīdēt PKK aizliegumu Eiropā. Man turklāt bija iespēja Eiropā satikt citus PKK un organizācijas, kura uzskatāma par tās pēcteci – KADEK –, vadības pārstāvjus. Arī viņi mani pilnvaroja uzsākt šo tiesvedību.

3.      Lai ievērotu Pirmās instances tiesas Reglamentu, es lūdzu man izsniegt Osmana Okalana pilnvaru, kurš attiecīgajā laikā bija gan organizācijas, kas iepriekš bija pazīstama ar nosaukumu PKK, gan KADEK vadības pārstāvis.

4.      Ja Pirmās instances tiesa būtu lūgusi sniegt paskaidrojumus šajā sakarā, es nekavējoties būtu veicis pasākumus, lai iegūtu pierādījumus, kas ir nepieciešami, lai apstiprinātu iepriekš minētos apgalvojumus. Es neuzskatīju par nepieciešamu veikt šādas darbības, jo Pirmās instances tiesa pieņēma tai iesniegto pilnvaru un nosūtīja prasības pieteikumu atbildētājai.”

22      Padome lūdza Tiesu noraidīt abu prasītāju sūdzību kā nepieņemamu, un, pakārtoti kā nepamatotu, vajadzības gadījumā nosūtīt lietu atpakaļ Pirmās instances tiesai un piespriest prasītājiem atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

23      Komisija un Apvienotā Karaliste, lietas dalībnieki, kas iestājušies lietā pirmajā instancē, rakstveida apsvērumus neiesniedza.

 Par apelāciju

 Par Osmana Okalana celtās prasības PKK vārdā pieņemamību

24      Osmans Okalans, kas rīkojas PKK (turpmāk tekstā – “pirmais prasītājs”) vārdā, izvirzīja septiņus pamatus viņa iesniegtās apelācijas atbalstam. Vispirms ir jāpārbauda ceturtais pamats.

 Par ceturto pamatu

–       Lietas dalībnieku argumenti

25      Ar ceturto pamatu pirmais prasītājs norāda, ka Pirmās instances tiesa ir izkropļojusi tai iesniegtos pierādījumus par PKK darbības pārtraukšanu. Pēc rūpīgas iepazīšanās ar Osmana Okalana Pirmās instances tiesā iesniegto paziņojumu nevarētu izdarīt secinājumu, ka PKK ir izbeigusi savu darbību jebkurā nozīmē, ieskaitot tās aizlieguma apstrīdēšanu. Tieši otrādi, Osmans Okalans tajā vairākkārt norāda uz tās saglabāšanu un tās izveidoto saistīto organizāciju – KADEK. Līdz ar to Pirmās instances tiesa ir nepareizi interpretējusi pierādījumus, kas attiecas uz PKK darbības izbeigšanu un tās pastāvēšanu.

26      Padome vispirms apgalvo, ka ceturtais pamats nav pieņemams, jo, pirmkārt, tajā tiek atkārtoti pirmajā instancē izklāstītie pieņēmumi un, otrkārt, tas attiecas uz Pirmās instances tiesā konstatētu faktu, ka PKK nevarēja likumīgi iecelt Osmanu Okalanu par savu pārstāvi, lai uzsāktu tiesvedību pirmajā instancē.

27      Pakārtoti, Padome apgalvo, ka šis pamats ir acīmredzami nepamatots.

28      Pirmās instances tiesa pārsūdzētā rīkojuma 33. punktā vispirms skaidri norādīja, ka tai nav jālemj par PKK faktisko pastāvēšanu. Jautājums, uz kuru tiesa ir atbildējusi noliedzoši, bija tikai par to, vai Osmanam Okalanam bija tiesībspēja celt prasību PKK vārdā.

29      Tie bija paši prasītāji, kas precizēja, ka PKK ir oficiāli izbeigusi darbību. Osmana Okalana paziņojuma, kas pievienots pirmajā instancē iesniegtajam prasības pieteikumam, 16. punktā ir skaidri norādīts, ka no 2002. gada 4. aprīļa visas PKK vārdā veiktās darbības [turpmāk] tiks uzskatītas par nelikumīgām.

30      Pirmā prasītāja apgalvojumi turklāt ir pārprotami. Piemēram, apelācijas sūdzības 25. punktā ir precizēts, ka Osmans Okalans iesniedz sūdzību organizācijas vārdā, kas turpina pastāvēt un, kas līdz tam ir saukta – PKK. Šis paziņojums ļauj domāt, ka sūdzība faktiski ir iesniegta citas – neminētas – organizācijas vārdā, kas vairs nav tā pati PKK. Tomēr prasības pieteikumā nav norādīta cita organizācija, par kuru varētu būt runa.

31      Visbeidzot, Pirmās instances tiesa uzsāka sīku prasītāju norādīto argumentu pārbaudi. Padome uzskata, ka secinājums, kuru ir izdarījusi Pirmās instances tiesa pārsūdzētā rīkojuma 37.–41. punktā, ka PKK nevarēja likumīgi iecelt pārstāvi, ir pamatots, ņemot vērā tās rīcībā esošos pierādījumus, un apgalvo, ka pirmais prasītājs šīs sūdzības ietvaros nav minējis kādu jaunu argumentu, kas varētu apšaubīt šo secinājumu.

–       Tiesas vērtējums

32      Atbilstoši Tiesas judikatūrai apelācija nav pieņemama, ja – pat neietverot argumentāciju, ar ko konkrēti identificē pārsūdzētajā spriedumā pieļauto tiesību kļūdu – aprobežojas ar Pirmās instances tiesā jau izvirzītu pamatu un argumentu atkārtošanu vai burtisku atveidošanu. Savukārt, ja apelācijas sūdzības iesniedzējs apstrīd Pirmās instances tiesas veikto Kopienas tiesību interpretāciju vai piemērošanu, apelācijas procesā var no jauna izskatīt pirmajā instancē pārbaudītos tiesību jautājumus. Ja apelācijas sūdzības iesniedzējs nevarētu šādā veidā pamatot savu apelāciju ar pamatiem un argumentiem, kas jau tikuši izmantoti Pirmās instances tiesā, minētais apelācijas process daļēji zaudētu savu jēgu (šajā sakarā skat. 2006. gada 22. jūnija spriedumu lietā C‑25/05 P Storck/ITSB, Krājums, I‑5719. lpp., 47. un 48. punkts kā arī tajos minētā judikatūra).

33      Ceturto pamatu veido tas, ka Pirmās instances tiesa ir kļūdījusies, uzskatot, ka Osmans Okalans ir norādījis uz PKK tiesībspējas iesniegt prasību trūkumu. Šis pamats ietver sīku pārsūdzētā rīkojuma kritiku. Tas turklāt attiecas uz pārsūdzētajā rīkojumā Pirmās instances tiesas izdarītu atzinumu, un tādēļ šis pamats nevarēja būt izvirzīts pirmajā instancē.

34      Šādos apstākļos Padomes arguments ceturtā pamata noraidīšanai tiktāl, ciktāl tas attiecas uz pirmajā instancē minēto apgalvojumu atkārtošanu, nav pamatots, un tādēļ ir jānoraida.

35      Attiecībā uz Padomes argumentu, ka ceturtais pamats nav pieņemams, jo tas attiecas uz Pirmās instances tiesas faktu konstatāciju, ir jāatgādina, ka atbilstoši Tiesas judikatūrai apelācijas sūdzībā minētie iebildumi par konstatētajiem faktiem un šo faktu vērtējumu pārsūdzētajā nolēmumā ir pieņemami, ja prasītājs apgalvo, ka Pirmās instances tiesa ir izdarījusi konstatējumu, kura materiālā neatbilstība izriet no lietas materiāliem, vai ka tā ir sagrozījusi tai iesniegtos pierādījumus (šajā sakarā skat. 2002. gada 24. oktobra spriedumu lietā C‑82/01 P Aéroports de Paris/Komisija, Recueil, I‑9297. lpp., 56. punkts). Tieši tāda ir situācija šajā lietā.

36      Līdz ar to pamats ir pieņemams.

37      Attiecībā uz šī pamata pamatotību ir jāpārbauda, vai Pirmās instances tiesa ir sagrozījusi pierādījumus. Kā ģenerāladvokāte to ir norādījusi secinājumu 42. punktā, šāda pierādījumu sagrozīšana drīzāk ir notikusi tad, ja, neiesniedzot jaunus pierādījumus, jau iesniegto pierādījumu vērtējums ir acīmredzami kļūdains (šajā sakarā skat. 2006. gada 6. aprīļa spriedumu lietā C‑551/03 P General Motors/Komisija, Krājums, I‑3173. lpp., 54. lpp.).

38      Ņemot vērā šo kritēriju, ir jānorāda, ka Pirmās instances tiesai iesniegtie pierādījumi PKK pastāvēšanai ir prasības pieteikumam pirmajā instancē pielikumā pievienotais Osmana Okalana paziņojums, viņa izsniegtā pilnvara pirmā prasītāja pārstāvībai, Padomes nostāja un Serifa Vanli paziņojums, kas tāpat pievienots minētajam prasības pieteikumam.

39      Pirmkārt, attiecībā uz Osmana Okalana paziņojumu, tā 1. punktā ir teikts, ka “PKK bija un paliek kurdu tautas galvenā politiskā organizācija”.

40      Šī paziņojuma 11. punktā Osmans Okalans apgalvo:

“1999. gada jūlijā PKK vienpusēji noteica pamieru. Tā mērķis bija veicināt kurdu tiesību jautājuma demokrātisku risinājumu miera ceļā. PKK atzina, ka ikviena partizānu darbība tiek pārtraukta līdz jaunam rīkojumam.”

41      Šī paziņojuma 15.–19. punkts ir formulēti šādi:

“15.      [PKK astotajā kongresā no 2002. gada 4. līdz 10. aprīlim] PKK ir minēta kā ‘Apoistu’ kustības simbols [‘Apo’ ir jēdziens, ko izmanto, lai norādītu uz Abdullu Okalanu] kurdu nacionālās pašapziņas un pretošanās laikā. Šajā kongresā tika arī atzīts, ka PKK simbolizē kurdu nacionālo garu, apziņu un identitāti.

16.      Minētajā kongresā tika nolemts, ka turpinot PKK notiekošās būtiskās izmaiņas, darbība ‘PKK’ vārdā tiek izbeigta 2002. gada 4. aprīlī un visas PKK vārdā veiktās darbības [turpmāk] tiks uzskatītas par nelikumīgām.

17.      Šajā kongresā tika nolemts turpināt kopš pamiera [1999. gadā] un pēc septītā kongresa plānveidīgi iesākto attīstību [“Miera projekts”, kur norādīta PKK nostāja, kas pieņemta 2000. gada 10. janvāra septītajā kongresā, ir pievienota šim paziņojumam].

18.      Tika pieņemta jauna konstitūcija, ar ko tika mainīta PKK struktūra un organizācija, kā arī noteikta Apoistu kustības stratēģija. Koordinācijas organizācijā bija jāuzņem dažādas organizācijas, ko izveido Kurdistānas un kaimiņvalstu partijas. Līdz ar to tika pieņemts lēmums izveidot [KADEK].

19.      Jauna pārvaldes komiteja tika ievēlēta un Abdula Okalans – par KADEK priekšsēdētāju.”

42      Minētais teksts norāda nevis uz PKK darbības izbeigšanu, bet drīzāk apstiprina, ka tā pakāpeniski atsakās no vardarbīgiem līdzekļiem, izvēloties citus darbības līdzekļus. Osmans Okalans īpaši norāda, ka 1999. gada jūlijā PKK ir vienpusēji noteikusi pamieru un piedalījusies “miera projektā” tās septītā kongresa laikā 2000. gada 10. janvārī, kā arī astotajā kongresā no 2002. gada 4. līdz 10. aprīlim nolēmusi pārtraukt “visas darbības” no 2002. gada 4. aprīļa. Vārdi “visas darbības” aplūkoti to kontekstā varētu tikai nozīmēt visas PKK vardarbīgās darbības izbeigšanu.

43      No Osmana Okalana paziņojuma 18.–19. punkta turklāt izriet, ka ir tikai izmainīta PKK struktūra un organizācija un ka PKK turpina pastāvēt ar nosaukumu KADEK, kuras priekšsēdētājs tāpat kā iepriekš ir Abdula Okalans.

44      Tāpat minētā paziņojuma 1. punktā izmantotais darbības vārds “paliek” norāda, ka PKK turpina pastāvēt.

45      Katrā ziņā nekur Osmana Okalana paziņojumā nav skaidri minēts, ka PKK astotajā kongresā ir pieņemts lēmums par tās darbības izbeigšanu.

46      Tādēļ aplūkojot šo paziņojumu kopumā, to nedrīkst likumīgi interpretēt kā tādu, kas apstiprina PKK darbības pilnīgu izbeigšanu.

47      Otrkārt, attiecībā uz advokātiem izsniegto pilnvaru pārstāvēt pirmo prasītāju Osmans Okalans tajā precizē, ka to izsniegusi “organizācija, kas iepriekš bija pazīstama ar nosaukumu PKK” (“on behalf of the organisation formerly known as the PKK”). Tomēr šī frāze norāda tikai uz nosaukuma maiņu, bet ne uz PKK darbības izbeigšanu.

48      Treškārt, attiecībā uz Padomes nostāju ir skaidrs, ka no 2004. gada 2. aprīļa lēmumos, kas secīgi aizstāj Lēmumus 2002/334 un 2002/460, PKK apzīmēta kā “Kurdistānas Strādnieku partija (PKK) (tāpat – KADEK, tāpat – KONGRA‑GEL)” [skat. Padomes 2004. gada 2. aprīļa Lēmumu 2004/306/EK, ar ko īsteno 2. panta 3. punktu Regulā (EK) Nr. 2580/2001 par īpašiem ierobežojošiem pasākumiem, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, un atceļ Lēmumu 2003/902/EK (OV L 99, 28. lpp.)]. No minētā izriet – Padome uzskata, ka PKK turpina pastāvēt, bet ar citu nosaukumu.

49      Visbeidzot, attiecībā uz KNK priekšsēdētāja Serifa Vanli paziņojumu, kas pievienots prasības pieteikumam pirmajā instancē, lai gan nav noliedzams, ka viņš tajā atsaucas uz PKK darbības izbeigšanu, tas tomēr ir darīts rindkopas kontekstā, kas ir šāda:

“Kopš KNK izveidošanas, PKK bija tās dalībniece. PKK bija KNK izveidošanas galvenā iniciatore un kopš tā laika KNK centrālais virzītājspēks, saskaņojot tās mērķus ar KNK mērķiem. Pēc tas darbības izbeigšanas 2002. gada aprīlī PKK vairs oficiāli nav KNK dalībniece. Tomēr uz PKK pamata izveidotā organizācija – KADEK – lūdza to uzņemt KNK. KNK goda priekšsēdētājs ir tas pats Abdula Okalans.”

50      Šī rindkopa neliek izdarīt secinājumu, ka PKK 2002. gada aprīlī ir pilnībā izbeigusi savu darbību. Šis teksts, aplūkojot to kopumā, drīzāk norāda uz to, ka PKK arī vēlāk zināmā mērā turpina pastāvēt reorganizētā veidā un ar citu nosaukumu. Tādējādi Serifa Vanli paziņojums nav pretrunā citiem pierādījumiem, kuri tiks pārbaudīti.

51      No minētā izriet – pārsūdzētā rīkojuma 35. punktā minētais apgalvojums, ka “[Osmans] Okalans savās liecībās, kas izklāstītas pielikumā prasības pieteikumam, norāda, ka PKK kongress paziņoj[a] par tās likvidēšanu”, ir neprecīzs un pretrunā Osmana Okalana paziņojumam, uz kuru šajā apgalvojumā ir izdarīta atsauce.

52      Tāpat apgalvojums pārsūdzētā rīkojuma 37. punktā, ka “prasītāji ne tikai nepierāda [Osmana] Okalana tiesībspēju pārstāvēt PKK, bet – tieši pretēji – apgalvo, ka PKK vairs neeksistē” neatbilst Pirmās instances tiesas rīcībā esošajiem pierādījumiem.

53      Pārsūdzēta rīkojuma 35. un 37. punktā fakti tādējādi ir konstatēti neprecīzi, ar to sagrozot Pirmās instances tiesas rīcībā esošos pierādījumus. Līdz ar to ceturtais pamats ir pamatots.

54      No minētā izriet, ka pārsūdzētais rīkojums ir jāatceļ tiktāl, ciktāl pirmā prasītāja prasība ar to ir atzīta par nepieņemamu, un nav jāpārbauda citi tā izvirzītie pamati.

 Par Serifa Vanli celtās prasības KNK vārdā pieņemamību

55      Serifs Vanli, kas rīkojas KNK vārdā (turpmāk tekstā – “otrais prasītājs”) izvirzīja divus pamatus viņa iesniegtās sūdzības atbalstam (astotais un devītais pamats).

 Par astoto pamatu

–       Lietas dalībnieku argumenti

56      Ar astoto pamatu otrais prasītājs atgādina – pārsūdzētajā rīkojumā Pirmās instances tiesa atzina prasību par nepieņemamu, jo to cēlusi KNK, kas ar Lēmumu 2002/460 netiek individuāli skarta EKL 230. panta ceturtās daļas nozīmē. Otrais prasītājs uzskata, ka šis kritērijs ir pārāk ierobežojošs situācijās, kas ir saistītas ar ECTK nodrošinātajām pamattiesībām. Viņš apgalvo, ka pieņemamības kritērijs šādā kontekstā ir jāpiemēro plašāk, atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas noteiktajiem pieņemamības kritērijiem, lai neliegtu piekļuvi efektīviem tiesību aizsardzības līdzekļiem.

57      Otrais prasītājs uzskata – ja Tiesa šajā lietā atzītu KNK prasību par nepieņemamu, kaut gan šādos pašos apstākļos Eiropas Cilvēktiesību tiesa tajā iesniegtu prasību atzītu par pieņemamu, otrajam prasītājam tiktu liegta pieeja efektīviem tiesību aizsardzības līdzekļiem, uz kuriem viņam ir tiesības, proti, celt prasību, lai pārbaudītu, vai Regula Nr. 2580/2001 un Lēmums 2002/460 ierobežo viņa pamattiesības, kuras noteiktas ECTK. Atsakoties veikt šādu pārbaudi, ja atbilstoši ECTK ir sniegta ticama un pieņemama argumentācija, tiek pārkāpts šīs konvencijas 13. pants tiktāl, ciktāl tiesību aizsardzības līdzekļi, uz kuriem otrajam prasītājam ir tiesības, tiek viņam vienkārši liegti.

58      Padome norāda, ka otrais prasītājs nemēģina pierādīt, ka Pirmās instances tiesa ir nepareizi piemērojusi Kopienu judikatūrā interpretētos EK līguma noteikumus, jo viņš apgalvo, ka Lēmums 2002/460 neskar KNK individuāli. Otrais prasītājs faktiski aicina Tiesu neņemt vērā Kopienu judikatūrā interpretētos EK līguma 230. panta ceturtās daļas noteikumus, lai to vietā izmantotu ECTK paredzētos noteikumus par tiesībām celt prasību.

59      Tā kā šis pamats ir saistīts ar Pirmās instances tiesas secinājumu, ka Lēmums 2002/460 otro prasītāju neskar individuāli EKL 230. panta ceturtās daļas nozīmē, Padome uzskata, ka otrais prasītājs sūdzībā nav atsaucies uz jauniem argumentiem un ka apelācija šajā daļa nav pieņemama. Pakārtoti Padome apgalvo, ka apelācija šajā daļā nav pamatota, jo Pirmās instances tiesa ir atbilstoši piemērojusi pastāvīgo judikatūru.

60      Tā kā ar šo pamatu ir izvirzīts no ECTK atvasināts arguments, Padome uzskata, ka šis arguments nav pieņemams apelācijas sūdzības stadijā, jo lietas dalībnieki par to nav diskutējuši pirmajā instancē un Pirmās instances tiesa to nav izskatījusi. Pakārtoti Padome apgalvo, ka šis arguments nav pamatots, jo Eiropas Savienība un Kopiena aizsargā pamattiesības tāpat kā tās tiek nodrošinātas ECTK.

–       Tiesas vērtējums

61      Attiecībā uz šī pamata pieņemamību ir jāatgādina, ka tiesvedībai Tiesā, kurā izskata sūdzību par Pirmās instances tiesas nolēmumu, atbilstoši Tiesas Reglamenta 118. pantam piemēro tā 42. panta 2. punktu, ar ko principā aizliedz izvirzīt jaunus pamatus tiesvedības laikā. Izskatot apelācijas sūdzību, Tiesa var tikai pārbaudīt Pirmās instances tiesas vērtējumu pamatiem, kuri tajā ir apspriesti (skat. 2004. gada 29. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās C‑199/01 P un C‑200/01 P IPK‑München/Komisija, Recueil, I‑4627. lpp., 52. punkts).

62      Pirmajā instancē Padome savā iebildē par nepieņemamību izvirzīja pamatu, norādot, ka otrais prasītājs neatbilst EKL 230. panta ceturtajā daļā izvirzītajiem nosacījumiem. Savos apsvērumos attiecībā uz šo iebildi par nepieņemamību otrais prasītājs atbildēja, ka šis noteikums bija jāinterpretē tādējādi, lai varētu uzskatīt, ka viņš atbilst šiem nosacījumiem. Šajā kontekstā otrais prasītājs cita starpā norāda, ka faktiski ir jābūt iespējai celt prasību, ja Kopienu iestādes ir pieņēmušas tiesību aktu, kas ierobežo pamattiesības un Kopienu tiesības. Ar pārsūdzēto rīkojumu Pirmās instances tiesa noraidīja otrā prasītāja apgalvojumus, neizskatot apgalvojumu par to, ka tajā iesniegtās prasības mērķis ir aizsargāt otrā prasītāja pamattiesības.

63      Jāatzīst, ka EKL 230. panta ceturtās daļas interpretācija un tās piemērošana otra prasītāja situācijai tika apspriesta tiesvedības laikā Pirmās instances tiesā. Ar šo pamatu tiek detalizēti apšaubīta Pirmās instances tiesas veiktā šī noteikuma interpretācija un piemērošana otrajam prasītājam. No minētā izriet, ka šis nav jauns pamats, kuru apelācijas izskatīšanas stadijā iesniegt liedz Tiesas Reglamenta 42. panta 2. punkts un 118. pants.

64      Attiecībā uz pamatu, kas ir pieņemams, prasītājam principā ir jāizvirza argumenti tā pamatojumam, kā tas to ir paredzējis, vai nu atsaucoties uz Pirmās instances tiesā jau izmantotiem argumentiem, vai izvirzot jaunus argumentus, it īpaši attiecībā uz Pirmās instances tiesas nostāju. Ja tas tā nebūtu, apelācijas tiesvedība daļēji zaudētu jēgu (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Storck/ITSB, 48. punkts un minētā judikatūra).

65      No minētā izriet, ka otrajam prasītājam nav jāpamato šis pamats tikai ar jauniem argumentiem saistībā ar EKL 230. panta ceturtās daļas interpretāciju Kopienu judikatūrā. Padomes arguments šajā nozīmē ir nepamatots un ir jānoraida.

66      Attiecībā uz argumentu, kas saistīti ar ECTK, pieņemamību, no Kopienu Tiesas Statūtu 58. panta, skatīta kopā ar Tiesas Reglamenta 113. panta 2. punkta noteikumiem, izriet, ka apelācijas sūdzības ietvaros prasītājs var izvirzīt ikvienu atbilstošu argumentu, ja ar apelācijas sūdzību netiek mainīts Pirmās instances tiesā izskatītās prasības priekšmets. Pretēji Padomes apgalvojumam nav tāda pienākuma ikvienu apelācijas sūdzībā izvirzīto argumentu iepriekš apspriest pirmajā instancē. Šāda ierobežojuma rezultātā apelācijas process daļēji zaudētu savu jēgu.

67      Tā kā acīmredzami šis pamats nemaina Pirmās instances tiesā izskatītā strīda priekšmetu, Padomes arguments par šī pamata nepieņemamību, ciktāl ar to izdarīta atsauce uz ECTK, nav pamatots un ir jānoraida.

68      No minētā izriet, ka šis pamats pilnībā ir pieņemams.

69      Attiecībā uz šī pamata pamatotību otrais prasītājs norāda, ka Lēmumi 2002/334 un 2002/460 saitīti ar viņu tiktāl, ciktāl KNK veido PKK un ikvienas organizācijas, kas uzskatāma par tā pēcteci, pārstāvības pamatu.

70      Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai ar šādu saikni nepietiek, lai atzītu organizāciju par individuāli skartu EKL 230. panta ceturtās daļas nozīmē. Apvienību, kura pārstāv noteiktu fizisku vai juridisku personu kategoriju, nevar uzskatīt par individuāli skartu šī noteikuma nozīmē ar tiesību aktu, kas ietekmē šīs kategorijas vispārīgās intereses (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Fédération nationale de la boucherie en gros et du commerce en gros des viandes u.c./Padome, Recueil, 960. lpp., un 1986. gada 5. novembra rīkojumu lietā 117/86 UFADE/Padome un Komisija, Recueil, 3255. lpp., 12. punkts).

71      Otrais prasītājs papildus norāda, ka, piemērojot Lēmumus [2002/334 un 2002/460], KNK fondi varētu tikt iesaldēti, ja tā sadarbotos ar PKK.

72      Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai fiziska vai juridiska persona var uzskatīt sevi par individuāli skartu ar vispārpiemērojamu tiesību aktu tikai tad, ja šī persona ir skarta kādu noteiktu, viņai raksturīgo iezīmju dēļ vai viņas īpašās faktiskās situācijas dēļ, salīdzinot ar visām citām personām (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Plaumann/Komisija, Recueil, 223. lpp., un 2002. gada 25. jūlija spriedumu lietā C‑50/00 P Unión de Pequeños Agricultores/Padome, Recueil, I‑6677. lpp., 36. punkts).

73      Tomēr, ja arī pastāv KNK fondu iesaldēšanas risks, tad tas ir tikai objektīvi noteikta aizlieguma dēļ, kas vienādi attiecas uz visiem Kopienu tiesību subjektiem. Šādos apstākļos KNK nevar uzskatīt, ka Lēmumi [2002/334 un 2002/460] to skar individuāli EKL 230. panta ceturtās daļas nozīmē.

74      Izdarot secinājumus pārsūdzētā rīkojuma 45., 46., 51. un 52. punktā, ka KNK nav individuāli skarta EKL 230. panta ceturtās daļas nozīmē, Pirmās instances tiesa ir pareizi piemērojusi šo judikatūrā interpretēto noteikumu.

75      Otrais prasītājs tomēr iebilst, ka EKL 230. panta ceturtā daļa, šādi interpretēta, izvirza tik ierobežojošu pieņemamības nosacījumu, ka tas ir pretrunā ECTK.

76      Pamattiesības ir vispārējo tiesību principu, kuru ievērošanu nodrošina Tiesa, neatņemama sastāvdaļa. Šajā nolūkā Tiesa seko dalībvalstīm kopīgajām konstitucionālajām tradīcijām, kā arī norādēm, ko sniedz starptautiskie nolīgumi cilvēktiesību aizsardzības jomā, kuru izstrādē dalībvalstis ir sadarbojušās vai kuriem dalībvalstis ir pievienojušās. Šajā sakarā ECTK ir īpaša nozīme (skat. it īpaši 2003. gada 12. jūnija spriedumu lietā C‑112/00 Schmidberger, Recueil, I‑5659. lpp., 71. punkts, un 2006. gada 27. jūnija spriedumu lietā C‑540/03 Eiropas Parlaments/Padome, Krājums, I‑5769. lpp., 35. punkts).

77      ES līguma 6. panta 2. punktā turklāt ir paredzēts:

“Savienība kā Kopienas tiesību vispārēju principu ievēro pamattiesības, ko nodrošina [ECTK], un kas izriet no dalībvalstu kopīgajām konstitucionālajām tradīcijām.”

78      Tieši šādā kontekstā ir jāpārbauda šis arguments.

79      Atbilstoši ECTK 34. pantam Eiropas Cilvēktiesību tiesa var saņemt sūdzību no jebkuras fiziskas personas, nevalstiskas organizācijas vai fizisko personu grupas, kas apgalvo, ka kāda no Augstajām līgumslēdzējām pusēm ir pārkāpusi to tiesības, kas noteiktas ECTK.

80      Atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrai ECTK 34. pantā ir noteikta vispārīga prasība, saskaņā ar kuru prasītājam, lai to varētu kvalificēt par cietušo šī panta nozīmē, ir jānorāda uz viņam jau nodarītu kaitējumu ECTK pārkāpuma dēļ (skat. ECT 1978. gada 6. septembra spriedumu lietā Klass u.c. pret Vāciju, A sērija, Nr. 28, 33. punkts). Tikai izņēmuma apstākļos nākotnē iespējamā pārkāpuma risks var dot prasītājam tiesības uz ECTK pārkāpuma dēļ cietušas personas statusu (skat. ECT 1995. gada 4. decembra lēmumu lietā Noël Narvii Tauira u.c. pret Franciju, prasības pieteikums Nr. 28204/95, Lēmumi un ziņojumi (DR) 83‑A, 112. lpp., 130. lpp.). Tomēr no Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras izriet, ka personām, kas norāda uz savu saistību ar Kopējai nostājai 2001/931 pievienotajā sarakstā minēto organizāciju, bet kas pašas šajā sarakstā nav minētas, nav tiesību uz ECTK pārkāpuma dēļ cietušas personas statusu tās 34. panta nozīmē un līdz ar to viņu prasības pieteikumi nav pieņemami (skat. ECT 2002. gada 23. maija lēmumu lietā Segi u.c. un Gestoras Pro‑Amnistia u.c. pret 15 Eiropas Savienības valstīm, prasību pieteikumi Nr. 6422/02 un Nr. 9916/02, Spriedumu un lēmumu krājums, 2002‑V).

81      KNK situāciju var salīdzināt ar personām, kas bija saistītas ar iepriekš minētajām organizācijām Segi un Gestoras Pro‑Amnistia. KNK nav norādīta apstrīdētajā sarakstā un tādējādi tai nepiemēro Regulā Nr. 2580/2001 paredzētos ierobežojošos pasākumus.

82      Šādos apstākļos Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūra tās pašreizējā stāvoklī, šķiet, norāda, ka KNK nevar pierādīt, ka tai ir cietušās personas statuss ECTK 34. panta nozīmē un līdz ar to tai nav tiesību vērsties šajā tiesā.

83      Tādējādi šādos lietas apstākļos nav apstiprinājušās pretrunas starp ECTK un EKL 230. panta ceturto daļu.

84      Tādēļ šis pamats ir jānoraida kā nepamatots.

 Par devīto pamatu

–       Lietas dalībnieku argumenti

85      Otrais prasītājs norāda, ka pārsūdzētā rīkojuma 49. punktā ir pieļauta kļūda tiktāl, ciktāl tas ir pamatots ar pieņēmumu, ka PKK ir beigusi pastāvēt, tādējādi iepriekš izspriežot jautājumu pēc būtības, lai noraidītu argumentu par prasības pieņemamību.

86      Padome atzīmē, ka Pirmās instances tiesa nav lēmusi par PKK faktisko pastāvēšanu. Lai noteiktu, vai KNK var atsaukties uz to, ka vienam vai vairākiem tās dalībniekiem ir tiesības celt prasību atcelt apstrīdēto lēmumu, būtu tikai jākonstatē, ka norādot uz PKK pastāvēšanas izbeigšanu, otrais prasītājs ir tomēr atzinis, ka PKK vairs nav KNK dalībniece.

–       Tiesas vērtējums

87      No šī sprieduma [69].–[82]. punkta izriet, ka Lēmumi [2002/334 un 2002/460] KNK neskar individuāli EKL 230. panta ceturtās daļas nozīmē un tas arī nav cietušais ECTK 34. panta nozīmē, neatkarīgi no tā, ka PKK faktiski pastāv. Šādos apstākļos tas, ka Pirmās instances tiesa ir kļūdaini apstiprinājusi PKK neesamību, nevar būt pamats pārsūdzētā rīkojuma atcelšanai attiecībā uz otro prasītāju.

88      Tādēļ šim pamatam nav nozīmes.

89      No minētā izriet, ka otrā prasītāja sūdzība nav pamatota un ir jānoraida.

90      Tā kā otrajam prasītājam šis spriedums ir nelabvēlīgs, tad ir jāpiespriež tam atlīdzināt tiesvedībā, kurā izskatīta viņa iesniegtā apelācijas sūdzība, radušos tiesāšanās izdevumus, piemērojot Tiesas Reglamenta 69. panta 2. punktu un 122. pantu.

 Par prasību Pirmās instances tiesā

91      Atbilstoši Tiesas Statūtu 61. panta pirmās daļas otrajam teikumam Pirmās instances tiesas nolēmuma atcelšanas gadījumā Tiesa pati var pieņemt galīgo spriedumu šajā lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija. Tieši tāda ir situācija strīdā starp pirmo prasītāju un Padomi par prasības pieņemamību.

92      Lūguma atzīt pirmā prasītāja prasību par nepieņemamu pamatojumam Padome izvirza divus pamatus. Pirmkārt, tā kā šī prasība attiecas uz Lēmumu 2002/334, tā nav iesniegta termiņā. Otrkārt, PKK nav tiesību celt prasību tiesā, jo tā vairs nepastāv.

 Par pirmo pamatu

 Lietas dalībnieku argumenti

93      Padomes skatījumā termiņš, lai iesniegtu prasību atcelt Lēmumu 2002/334, beidzās 2002. gada 29. jūlijā. Prasības pieteikuma oriģināls Pirmās instances tiesas kancelejā tika iesniegts 2002. gada 31. jūlijā. Līdz ar to prasība tiktāl, ciktāl tā attiecas uz šo lēmumu, nav iesniegta termiņā.

94      Komisija – lietas dalībniece, kas iestājusies lietā pirmajā instancē, – atbalstīja šo Padomes pamatojumu un papildus norādīja, ka prasības atcelt Lēmumu 2002/334 nepieņemamības dēļ nav pieņemama arī prasība atcelt Lēmumu 2002/460, jo tas ir tikai lēmums, ar ko apstiprina iepriekšējo lēmumu.

95      Pirmais prasītājs savā atbildē norādīja – viņa pārstāvji ir pārliecināti, ka prasības pieteikuma oriģinālu ar piecām tā kopijām Pirmās instances tiesas kancelejā tie ir iesnieguši 2002. gada 24. jūlijā, pat, ja iesniegtais oriģināls ir aizstāts ar jaunu 2002. gada 31. jūlijā. Šādos apstākļos un tā kā ir runa par pamattiesībām, liedzot pirmajam prasītājam lūgt atcelt Lēmumu 2002/334, tiktu piemērots neatbilstošs formālisms.

96      Katrā ziņā Lēmums 2002/460 pirmā prasītāja skatījumā ir atsevišķs lēmums, kas ir apstrīdēts termiņā.

 Tiesas vērtējums

97      Lēmums 2002/334 tika pieņemts 2002. gada 2. maijā un publicēts Oficiālajā Vēstnesī 2002. gada 3. maijā. Papildus divu mēnešu termiņam EKL 230. panta piektajā daļā paredzētās prasības atcelt tiesību aktu iesniegšanai atbilstoši Pirmās instances tiesas Reglamenta 102. panta 1. punktam ir jāņem vērā četrpadsmit dienu termiņš no apstrīdētā akta publicēšanas dienas un atbilstoši šī paša reglamenta 102. panta 2. punktam, pamatojoties uz apsvērumiem par attālumu, vienotais desmit dienu termiņš. Atbilstoši šīm normām noteiktā termiņa pēdējā diena ir 2002. gada 27. jūlijs. Tā kā šis datums sakrita ar sestdienu, tad termiņš prasības celšanai, piemērojot minētā reglamenta 101. panta 2. punkta pirmo daļu, tika pārcelts uz pirmdienu, 2002. gada 29. jūliju.

98      Pirmās instances tiesas Reglamenta 43. panta 1. punktā ir noteikta prasība iesniegt ikviena procesuālā dokumenta oriģinālu.

99      No Pirmās instances tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka 2002. gada 24. jūlijā Pirmās instances tiesas kancelejā tika iesniegtas tikai kopijas, bet ne oriģināls. Pat ja pirmais prasītājs apgalvo, ka viņa pārstāvji šajā dienā ir iesnieguši prasības pieteikuma oriģinālu ar kopijām, tam nav pierādījumu. Turklāt 2002. gada 31. jūlijā iesniegtā oriģināla teksts atšķiras no 2002. gada 24. jūlijā iesniegto kopiju teksta. Tādēļ ir jāatzīst, ka prasības pieteikuma oriģināls Pirmās instances tiesas kancelejā ir iesniegts tikai 2002. gada 31. jūlijā, kā to arī apstiprina kancelejas zīmoga nospiedums.

100    Tā kā prasības pieteikuma oriģināls Pirmās instances tiesas kancelejā nav iesniegts noteiktajā termiņā, pirmā prasītāja prasība atcelt Lēmumu 2002/334 nav pieņemama.

101    Šo secinājumu neietekmē apstāklis, uz ko norāda pirmais prasītājs, ka runa ir par pamattiesībām. Tiesību normas, kas reglamentē prasību iesniegšanas termiņus, ir saistītas ar sabiedrisko kārtību un Tiesa tās piemēro, lai nodrošinātu tiesisko drošību un indivīdu vienlīdzību likuma priekšā.

102    Tomēr nav apstrīdams, ka Lēmumu 2002/460 pirmais prasītājs ir apstrīdējis noteiktajos termiņos.

103    Kā Pirmās instances tiesa to pamatoti atgādināja pārsūdzētā rīkojuma 44. punktā, šis ir jauns lēmums, salīdzinot ar Lēmumu 2002/334. Atbilstoši Regulas Nr. 2580/2001 2. panta 3. punktam un Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 6. punktam lēmums, ar ko veic izmaiņas apstrīdētajā sarakstā, tiek pieņemts pēc tam, kad Padome ir pārskatījusi minēto personu, grupu un organizāciju situāciju.

104    No minētā izriet, ka Lēmums 2002/460 nav tikai Lēmuma 2002/334 apstiprinājums un prasības, ciktāl tā ietver lūgumu atcelt Lēmumu 2002/334, nepieņemamība neliedz pirmajam prasītājam lūgt atcelt Lēmumu 2002/460.

 Par otro pamatu

 Lietas dalībnieku argumenti

105    Padome norāda, ka PKK nav tiesībspējas iesniegt prasību atcelt tiesību aktu, jo saskaņā ar paša pirmā prasītāja paziņojumu PKK ir izbeigusi darbību. Uz tās neesamību norāda arī tas, ka nepastāv veidlapa ar šādas organizācijas nosaukumu. Advokātiem izsniegtā pilnvara tās pārstāvēšanai ir noformēta tikai uz baltas lapas ar Osmana Okalana parakstu.

106    Pirmais prasītājs apgalvo, pirmkārt, ka viņš nav apstiprinājis PKK darbības izbeigšanu un, otrkārt, ka PKK saglabā vismaz daļēju tiesībspēju, ar ko pietiek, lai iestātos pret tās ierakstīšanu apstrīdētajā sarakstā.

 Tiesas vērtējums

107    Kā tas jau ir atzīts šī sprieduma 38.–52. punktā, pieejamie pierādījumi norāda, ka PKK nav izbeigusi savu darbību kongresa laikā no 2002. gada 4. līdz 10. aprīlim. Pēc šo pierādījumu pārbaudes ir skaidrs, ka pēc šī kongresa PKK turpināja darbību, šķietami reorganizētā veidā un ar citiem nosaukumiem.

108    Pat ja pēc 2002. gada 4. aprīļa PKK darbības jomu, ievērojot minētos apstākļus, nevar precīzi noteikt, katrā ziņā nav apšaubāms, ka PKK joprojām pastāv tādā mērā, lai varētu iestāties pret tās iekļaušanu apstrīdētajā sarakstā.

109    Eiropas Kopiena ir tiesību kopiena, kurā tiek kontrolēta tās iestāžu tiesību aktu atbilstība EK līgumam un vispārējiem tiesību principiem, kas ietilpst pamattiesībās. Tādēļ fiziskām personām ir jābūt iespējai efektīvi aizsargāt tiesā savas Kopienu tiesību sistēmā noteiktās tiesības, jo tiesības uz šādu aizsardzību ir daļa no vispārējiem tiesību principiem, kas izriet no dalībvalstu kopīgajām konstitucionālajām tradīcijām. Šīs tiesības ir paredzētas arī ECTK 6. un 13. pantā (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Unión de Pequeños Agricultores/Padome, 38. un 39. punkts).

110    Šīs tiesas aizsardzības efektivitāte ir it īpaši svarīga tādēļ, ka Regulā Nr. 2580/2001 noteiktie ierobežojošie pasākumi izraisa nopietnas sekas. Ar to ne tikai tiek ierobežotas Regulā minēto personu, grupu vai organizāciju iespējas veikt finanšu darījumus un sniegt finanšu pakalpojumus, bet arī tiek kaitēts to reputācijai un politiskajai darbībai, jo tās tiek kvalificētas par teroristiem.

111    Atbilstoši Regulas Nr. 2580/2001 2. panta 3. punktam, skatītam kopā ar Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4.–6. punktu, personas, grupas un organizācijas iekļauj apstrīdētajā sarakstā, tikai pamatojoties uz noteiktiem pierādījumiem un ja iepriekš minētās personas, grupas un organizācijas var precīzi identificēt. Turklāt ir precizēts, ka minētajā sarakstā personas, grupas un organizācijas var saglabāt tikai, Padomei periodiski pārbaudot to situāciju. Visiem šiem apstākļiem ir jābūt pakļautiem Tiesas kontrolei.

112    No minētā izriet – ja, pieņemot Lēmumu 2002/460, Kopienu likumdevējs ir uzskatījis, ka PKK turpina pietiekamā mērā pastāvēt, lai tai piemērotu Regulā Nr. 2580/2001 paredzētos ierobežojošos pasākumus, atbilstoši un taisnīgi rīkojoties būtu jāatzīst, ka šī organizācija pastāv pietiekamā mērā, lai apstrīdētu šo pasākumu. Izdarot citu secinājumu, organizāciju varētu iekļaut apstrīdētajā sarakstā nedodot tai tiesības celt prasību pret šo iekļaušanu.

113    Lai iegūtu tiesības celt prasību šādas organizācijas vārdā, ir jāpierāda, ka attiecīgā organizācija ir faktiski paredzējusi iesniegt prasību, un ka advokāti, kas apgalvo, ka ir tās pārstāvji, ir šajā nolūkā faktiski pilnvaroti.

114    Kopienu Tiesas Statūtu noteikumi, tostarp to 21. pants, Tiesas Reglamenta noteikumi, tostarp tā 38. pants, un Pirmās instances tiesas Reglamenta noteikumi, tostarp tā 44. pants, nebija paredzēti tam, lai prasību varētu celt tādas organizācijas, kurām nav juridiskas personas statusa, kā, piemēram, PKK. Šajā izņēmuma situācijā procesuālās normas, kas reglamentē prasības atcelt tiesību aktu pieņemamību, ir jāpiemēro, tās pēc vajadzības pielāgojot konkrētajiem apstākļiem. Kā Pirmās instances tiesa to pamatoti norādīja pārsūdzētā rīkojuma 28. punktā, jāizvairās no pārmērīga formālisma, kas liegtu iespēju prasīt atcelt tiesību aktu, lai gan attiecīgajai organizācijai ir piemēroti Kopienu ierobežojošie pasākumi.

115    No minētā izriet, ka Osmanam Okalanam ir tiesības izmantot ikvienu pierādījumu, lai pierādītu, ka viņš likumīgi rīkojas PKK vārdā, kuru atbilstoši viņa apgalvojumiem viņš pārstāv.

116    Attiecībā uz Osmana Okalana tiesībām pārstāvēt PKK šaubas rada tas, ka advokātiem izsniegtajā pilnvarā viņš sevi sauc par bijušo PKK dalībnieku, nenorādot citu amatu, kas ļautu šo organizāciju pārstāvēt.

117    Tomēr apelācijas laikā pirmais prasītājs iesniedza Tiesai advokāta Marka Malera paziņojumu, kas pamato minētās pilnvaras likumību. Kā tas ir apstiprināts Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2005. gada 12. maija spriedumā lietā Abdullah Ocalan/Turcija (prasības pieteikums Nr. 46221/99, vēl nav publicēts), Marks Malers minētajā tiesā pārstāv Abdulu Okalanu, kas bija PKK vadītājs un kurš kopš 1999. gada ir ieslodzīts Turcijā. Marks Malers atzīst, ka Abdulas Okalana apmeklējuma laikā cietumā Abdula Okalans viņu pilnvaroja apstrīdēt PKK aizliegumu Eiropā. Marks Malers turklāt atzina, ka vairāki PKK un tās pēcteces – KADEK – vadības pārstāvji pilnvaroja uzsākt šo tiesvedību, ceļot šo prasību Pirmās instances tiesā.

118    Marks Malers turklāt atzina – kad Osmans Okalans parakstīja advokātiem izsniegto pilnvaru celt šo prasību, viņš bija gan PKK, gan KADEK vadības pārstāvis.

119    Ar šiem paziņojumiem, ko sniedzis dalībvalsts advokātu kolēģijas dalībnieks, uz kuru kā tādu attiecas profesionālās ētikas normas, pietiek, lai konkrētajos apstākļos atzītu, ka Osmans Okalans var pārstāvēt PKK un it īpaši pilnvarot advokātus vērsties tiesā šīs organizācijas vārdā.

120    Šo secinājumu neietekmē Padomes arguments par veidlapas ar organizācijas nosaukumu neesamību.

121    Neapšaubāmi atbilstoši privātām tiesībām dibinātas juridiskas personas gadījumā, pilnvaru tās advokātiem parasti noformē uz veidlapas ar personas nosaukumu, lai gan šāda prasība nav izvirzīta normās, kas reglamentē tiesvedību Tiesā vai Pirmās instances tiesā. Tomēr tādas organizācijas gadījumā, kas nav izveidota atbilstoši tiesību normām, kuras parasti piemēro juridiskām personām, šis apstāklis nepārliecina.

122    Šādos apstākļos ir jāuzskata, ka Osmans Okalans ir tiesīgs pārstāvēt PKK un pilnvarot advokātus pārstāvēt šo organizāciju.

123    No minētā izriet, ka pirmā prasītāja prasība ir pieņemama tiktāl, ciktāl ar to lūgts atcelt Lēmumu 2002/460. Tādēļ lieta ir jānosūta atpakaļ Pirmās instances tiesai, lai izskatītu to pēc būtības.

124    Tā kā lieta ir jānosūta atpakaļ Pirmās instances tiesai, lai uzsāktu tiesvedību saistībā ar pirmo prasītāju, attiecībā uz viņu lēmuma pieņemšana par tiesāšanas izdevumiem ir jāatliek.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:

1)      Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas 2005. gada 15. februāra rīkojums lietā T‑229/02 PKK un KNK/Padome ir atcelts daļā, ar kuru noraidīta Osmana Okalana prasība Kurdistānas Strādnieku partijas (PKK) vārdā;

2)      pārējā daļā apelācija ir noraidīta;

3)      Serifs Vanli Kurdistānas Nacionālā kongresa (KNK) vārdā sedz tiesāšanās izdevumus, kas radušies viņa iesniegtās apelācijas sūdzības dēļ;

4)      Osmana Okalana prasība PKK vārdā ir noraidīta kā nepieņemama daļā, kas attiecas uz lūgumu atcelt Padomes 2002. gada 2. maija Lēmumu 2002/334/EK, ar ko īsteno 2. panta 3. punktu Regulā (EK) Nr. 2580/2001 par īpašiem ierobežojošiem pasākumiem, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, un atceļ Lēmumu 2001/927/EK;

5)      Osmana Okalana prasība PKK vārdā ir pieņemama daļā, kas attiecas uz lūgumu atcelt Padomes 2002. gada 17. jūnija Lēmumu 2002/460/EK, ar ko īsteno 2. panta 3. punktu Regulā (EK) Nr. 2580/2001 par īpašiem ierobežojošiem pasākumiem, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, un atceļ Lēmumu 2002/334/EK. Lieta izskatīšanai pēc būtības ir nosūtīta Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesai;

6)      lēmuma pieņemšana par Osmana Okalana, kas rīkojas PKK vārdā, tiesāšanās izdevumiem tiek atlikta.

[Paraksti]

---

* Tiesvedības valoda – angļu.