TIESAS SPRIEDUMS (Tiesas plēnums)

2003. gada 25. novembrī (*)

Valsts pienākumu neizpilde – Tiesas spriedums, ar kuru konstatēta pienākumu neizpilde – Neizpilde – EKL 228. pants – Finansiālas sankcijas – Kavējuma nauda – Peldvietu ūdens kvalitāte – Direktīva 76/160/EEK

Lieta C‑278/01

Eiropas Kopienu Komisija, ko pārstāv G. Valero Hordana [G. Valero Jordana], pārstāvis, kas norādīja adresi Luksemburgā,

prasītāja,

pret

Spānijas Karalisti, ko pārstāv S. Ortiss Vāmonde [S. Ortiz Vaamonde], pārstāvis, kas norādīja adresi Luksemburgā,

atbildētāja,

pirmkārt, par to, lai konstatētu, ka, neraugoties uz pienākumiem, kas paredzēti Padomes 1975. gada 8. decembra Direktīvas 76/160/EEK par peldvietu ūdens kvalitāti (OV 1976, L 31, 1. lpp.) 4. pantā, neveicot pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu ūdens kvalitātes Spānijas iekšzemes peldvietās atbilstību šīs direktīvas 3. pantā paredzētajiem raksturlielumiem, Spānijas Karaliste nav izpildījusi Tiesas 1998. gada 12. februāra spriedumu lietā C‑92/96 Komisija/Spānija (Recueil, I‑505. lpp.) un tādēļ nav izpildījusi EKL 228. pantā paredzētos pienākumus, kā arī, otrkārt, par to, lai piespriestu Spānijas Karalistei samaksāt Komisijai budžetā “Eiropas Kopienu pašu resursi” kavējuma naudu EUR 45 600 apmērā par katru iepriekš minētā sprieduma lietā Komisija/Spānija izpildes nokavējuma dienu, skaitot no dienas, kad šajā lietā tika pasludināts spriedums, līdz dienai, kad iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Spānija tiks izpildīts.

TIESA (Tiesas plēnums)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs V. Skouris [V. Skouris], palātu priekšsēdētāji K. V. A. Timmermanss [C. W. A. Timmermans], K. Gulmans [C. Gulmann] un H. N. Kunja Rodrigess [J. N. Cunha Rodrigues] (referents), tiesneši D. A. O. Edvards [D. A. O. Edward], A. La Pergola [A. La Pergola], Ž. P. Puisošē [J.‑P. Puissochet], R. Šintgens [R. Schintgen], F. Makena [F. Macken], N. Kolnerika [N. Colneric], un S. fon Bārs [S. von Bahr],

ģenerāladvokāts Ž. Mišo [J. Mischo],

sekretāre L. Hjūleta [L. Hewlett], galvenā administratore,

ņemot vērā ziņojumu tiesas sēdē,

uzklausījusi lietas dalībnieku apsvērumus 2003. gada 6. maija tiesas sēdē,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2003. gada 12. jūnija tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar prasības pieteikumu, kas Tiesas kancelejā iesniegts 2001. gada 13. jūlijā, Eiropas Kopienu Komisija atbilstoši EKL 228. pantam cēla prasību ar mērķi, pirmkārt, konstatēt, ka, neraugoties uz pienākumiem, kas paredzēti Padomes 1975. gada 8. decembra Direktīvas 76/160/EEK par peldvietu ūdens kvalitāti (OV 1976, L 31, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “direktīva”) 4. pantā, neveicot pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu ūdens kvalitātes Spānijas iekšzemes peldvietās atbilstību šīs direktīvas 3. pantā paredzētajiem raksturlielumiem, Spānijas Karaliste nav izpildījusi Tiesas 1998. gada 12. februāra spriedumu lietā C‑92/96 Komisija/Spānija (Recueil, I‑505. lpp.) un tādēļ nav izpildījusi EKL 228. pantā paredzētos pienākumus, kā arī, otrkārt, piespriest Spānijas Karalistei samaksāt Komisijai budžetā “Eiropas Kopienu pašu resursi” kavējuma naudu EUR 45 600 apmērā par katru iepriekš minētā sprieduma lietā Komisija/Spānija izpildes nokavējuma dienu, skaitot no dienas, kad šajā lietā tika pasludināts spriedums, līdz dienai, kad iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Spānija tiks izpildīts.

 Kopienu tiesiskais regulējums

2        Direktīvas mērķis atbilstoši tās pirmajam apsvērumam ir aizsargāt vidi un sabiedrības veselību, samazinot peldvietu ūdens piesārņojumu un aizsargājot šo ūdeni no turpmākas pasliktināšanās.

3        Direktīvas 2. un 3. pantā dalībvalstīm ir paredzēts pienākums noteikt peldvietu ūdenim piemērojamos raksturlielumus attiecībā uz tās pielikumā minētajiem fizikālajiem, ķīmiskajiem un mikrobioloģiskajiem parametriem, kuri nevar būt mazāk stingri kā tie, kas norādīti minētā pielikuma I ailē.

4        Saskaņā ar direktīvas 4. panta 1. punktu peldvietu ūdens kvalitātei ir jāatbilst saskaņā ar 3. pantu noteiktajiem raksturlielumiem desmit gadu laikā kopš direktīvas paziņošanas.

5        Tā kā “Akta par Spānijas Karalistes un Portugāles Republikas pievienošanās nosacījumiem un Līgumu pielāgojumiem” (OV 1985, L 302, 23. lpp.) 395. pantā Spānijas Karalistes interesēs nav paredzēta nekāda atkāpe attiecībā uz direktīvu, Spānijas peldvietu ūdens kvalitātei kopš 1986. gada 1. janvāra ir jāatbilst obligātajiem raksturlielumiem.

6        Atbilstoši direktīvas, kas grozīta ar Padomes 1991. gada 23. decembra Direktīvu 91/692/EEK, ar ko standartizē un racionalizē ziņojumus par to, kā īsteno dažas direktīvas, kas attiecas uz vidi (OV L 377, 48. lpp.), 13. pantam:

“Ik gadu un pirmo reizi līdz 1993. gada 31. decembrim dalībvalstis nosūta Komisijai ziņojumu par šīs direktīvas īstenošanu kārtējā gadā. Ziņojumu sagatavo, pamatojoties uz anketu vai formu, ko izstrādā Komisija saskaņā ar Direktīvas 91/692/EEK 6. pantā paredzēto procedūru. Minēto anketu vai formu dalībvalstīm nosūta sešus mēnešus pirms ziņojumā aptvertā laikposma sākuma. Ziņojumu Komisijai iesniedz līdz attiecīgā gada beigām.

Kopienas ziņojumu par direktīvas īstenošanu Komisija nodod atklātībai četru mēnešu laikā pēc dalībvalstu ziņojumu saņemšanas.”

 Spriedums lietā Komisija/Spānija

7        Ar iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Spānija Tiesa atzina, ka, nepieņemot vajadzīgos tiesību aktus, lai nodrošinātu, ka Spānijas teritorijas iekšējo peldvietu ūdens atbilst direktīvas 3. pantā paredzētajiem raksturlielumiem, Spānijas Karaliste nav izpildījusi šīs direktīvas 4. pantā paredzētos pienākumus.

 Pirmstiesas procedūra

8        Ar 1998. gada 17. marta vēstuli Komisija atgādināja Spānijas iestādēm par pienākumu izpildīt no iepriekš minētā sprieduma lietā Komisija/Spānija izrietošās saistības.

9        Atbildot ar 1998. gada 5., 11. un 19. jūnija, kā arī 1999. gada 5. janvāra un 12. marta vēstulēm, Spānijas iestādes informēja Komisiju par veiktajiem vai veicamajiem pasākumiem minētā sprieduma izpildei, kuros ietilpa arī daži komunālo notekūdeņu attīrīšanas projekti valsts 1995. gada plāna ietvaros, noplūžu kontrole, uzraudzība un sankciju piemērošana, kā arī aizliegums peldēties par neatbilstīgām atzītajās zonās, atsevišķu specifisku pasākumu veikšana un pētījuma uzsākšana 1999. gadā, lai izpētītu peldvietas, dažādas zonas ietekmējošās noplūdes, peldvietu ūdens kvalitātes īpašības un noplūžu ietekmi katrā zonā, kā arī atkarībā no iegūtajiem rezultātiem piedāvātu risinājumu.

10      Uzskatot, ka Spānijas Karaliste nav veikusi pasākumus, kas vajadzīgi, lai izpildītu iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Spānija, Komisija 2000. gada 24. janvārī saskaņā ar EKL 228. pantu tai nosūtīja brīdinājuma vēstuli.

11      Ar 2000. gada 26. maija vēstuli Spānijas iestādes Komisijai norādīja, ka Vides ministrija ir pasūtījusi pētījumu par iekšzemes ūdeņu, kas atbilstoši direktīvai paredzēti peldēšanai, stāvokli un šis pētījums, kā uzskata šīs iestādes, tiks pabeigts 2000. gadā. Minētās iestādes norādīja arī pētījuma mērķus un apmērus, kā arī atbilstības direktīvai nodrošināšanas kalendāro plānu, kurš pēc to aplēsēm tiks izpildīts 2005. gadā.

12      Uzskatīdama, ka šie pasākumi nepierāda pienākumu neizpildes izbeigšanu, Komisija 2000. gada 27. jūlijā Spānijas Karalistei atbilstoši EKL 228. pantam nosūtīja argumentētu atzinumu. Tajā tā norādīja, ka, nepildīdama direktīvas 4. pantā paredzētos pienākumus, neveicot pasākumus, kas vajadzīgi, lai Spānijas teritorijas iekšzemes peldvietu ūdens atbilstu šīs direktīvas 3. pantā paredzētajiem raksturlielumiem, šī dalībvalsts nav izpildījusi iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Spānija un tādējādi nav izpildījusi EKL 228. pantā paredzētos pienākumus. Komisija minētajai dalībvalstij atgādināja, ka, ja šis strīds tiks izskatīts Tiesā, tā pieprasīs piespriest dalībvalstij maksāt kavējuma naudu. Tā noteica divu mēnešu termiņu, kura laikā Spānijas Karalistei ir jāveic pasākumi argumentētā atzinuma prasību izpildei.

13      Atbildot uz šo atzinumu, Spānijas valdība nosūtīja divas vēstules – 2000. gada 26. un 27. septembrī –, informējot Komisiju par rīcības plānu, par peldvietu ūdens kvalitātes atbilstību 1998. un 1999. gada peldēšanās sezonās, kā arī par valsts plāna komunālo notekūdeņu attīrīšanai izpildi.

14      2001. gada 11. janvārī, lai Spānijas valdība varētu papildināt informāciju par minētajiem pasākumiem, notika Spānijas Vides ministrijas un Komisijas Vides ģenerāldirektorāta pārstāvju tikšanās.

15      2001. gada 16. janvārī Spānijas vides ministrs par vidi atbildīgajam Komisijas pārstāvim, nosūtīja vēstuli, kurā bija izklāstīts jauns rīcības plāns un ietverta apņemšanās paveikt nepieciešamos pasākumus līdz 2003. gadam.

16      2001. gada 26. martā Spānijas iestādes Komisijai nosūtīja Vides ministrijas izstrādātu ziņojumu par iepriekš minētā sprieduma lietā Komisija/Spānija izpildei veikto pasākumu virzību, kā arī par piekrastes ūdeņiem atbildīgā valsts sekretāra vēstuli.

17      Uzskatīdama, ka Spānijas Karaliste minēto spriedumu nav izpildījusi, Komisija nolēma celt šo prasību.

 Lietas dalībnieku prasījumi

18      Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:

–        atzīt, ka, neraugoties uz pienākumiem, kas paredzēti direktīvas 4. pantā, neveicot pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka ūdens kvalitāte Spānijas iekšzemes peldvietās atbilst šīs direktīvas 3. pantā paredzētajiem raksturlielumiem, Spānijas Karaliste nav izpildījusi iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Spānija un tādēļ nav izpildījusi EKL 228. pantā paredzētos pienākumus;

–        piespriest Spānijas Karalistei samaksāt Komisijai budžetā “Eiropas Kopienu pašu resursi” kavējuma naudu EUR 45 600 apmērā par katru iepriekš minētā sprieduma lietā Komisija/Spānija izpildes nokavējuma dienu, skaitot no dienas, kad šajā lietā tika pasludināts spriedums, līdz dienai, kad iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Spānija tiks izpildīts;

–        piespriest Spānijas Karalistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

19      Spānijas Karalistes prasījumi Tiesai ir šādi:

–        prasību noraidīt;

–        pakārtoti, noraidīt prasījumu par kavējuma naudas par katru dienu maksājumu;

–        vēlreiz pakārtoti, piespriest tādu kavējuma naudu par katru dienu, kas nepārsniedz EUR 11 400;

–        katrā ziņā piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Par lietas būtību

 Lietas dalībnieku argumenti

20      Prasības pieteikumā Komisija attiecībā uz Spānijas teritorijas peldvietu ūdens kvalitāti norāda, ka direktīvas prasībām 1998. gada peldēšanās sezonā atbilda 73 %, 1999. gada peldēšanās sezonā – 76,5 %, bet 2000. gada peldēšanās sezonā – 79,2 % ūdeņu.

21      Tiesvedības laikā tā arī informēja Tiesu, ka minētais īpatsvars 2001. gada peldēšanās sezonā bija 80 %, bet 2002. gada peldēšanās sezonā – 85,1 %.

22      Spānijas Karaliste neapstrīd šos skaitļus, kas izriet no ziņojumiem, kurus tā pati darījusi zināmus Komisijai atbilstoši grozītās direktīvas 13. pantam.

23      Spānijas Karaliste tomēr uzskata, ka prasība ir jānoraida, jo Komisija nav nogaidījusi pietiekami ilgu laiku, lai secinātu, ka iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Spānija nav izpildīts. Tā apgalvo, ka, ņemot vērā direktīvas un Spānijas ūdeņu specifiku, lai izpildītu iepriekš minēto spriedumu pilnībā, bija nepieciešams ilgāks termiņš par Komisijas piešķirto, proti, no 1998. gada 12. februāra, kad spriedums tika pasludināts, līdz 2000. gada 27. septembrim, kas bija šajā lietā sniegtajā argumentētajā atzinumā noteiktais termiņš.

24      Vairumā gadījumu, lai noteiktu patiesos piesārņojuma avotus, ir nepieciešamas vairākas peldēšanās sezonas un, kolīdz problēma ir atklāta, risinājumam ir jāizstrādā un jāizpilda rīcības plāni, proti, laikietilpīgas lauksaimniecības prakses uzlabošanas programmas. Peldvietu ūdens kvalitātes problēmu risināšana notiek, īstenojot reizēm svarīgus būvdarbus, kuriem, ņemot vērā Kopienu direktīvas publiskā iepirkuma jomā, ir stingra secība. Turklāt ir jāņem vērā lielais skaits Spānijas iestāžu atzīto peldvietu, kā arī tas, ka Spānijas ūdeņiem, salīdzinot ar ūdens plūsmām lielākajā daļā citu dalībvalstu, nav stipru straumju. Tādēļ Komisijai bija jāpagaida līdz kalendārā plāna, kurš tai tika iesniegts, atbildot uz brīdinājuma vēstuli, izpildes pabeigšanai, kura sākotnēji, kā norādīts Spānijas iestāžu 2000. gada 26. maija vēstulē, bija paredzēta 2005. gada beigās, bet atkārtoti, kā precizēts Spānijas vides ministra 2001. gada 16. janvāra vēstulē, – 2003. gadā.

 Tiesas vērtējums

25      Iepriekš minētajā spriedumā lietā Komisija/Spānija Tiesa ir atzinusi, ka, nepieņemot vajadzīgos tiesību aktus, lai nodrošinātu Spānijas teritorijas iekšējo peldvietu ūdens atbilstību direktīvas 3. pantā paredzētajiem raksturlielumiem, Spānijas Karaliste nav izpildījusi šīs direktīvas 4. pantā paredzētos pienākumus.

26      Saskaņā ar EKL 228. panta 1. punktu Spānijas Karalistei bija jāveic pasākumi šī sprieduma izpildei.

27      EKL 228. pantā nav noteikts termiņš sprieduma izpildei. Katrā ziņā atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai ar Kopienu tiesību tūlītēju un vienveidīgu piemērošanu saistīto interešu dēļ šī izpilde ir jāuzsāk nekavējoties un jāpabeidz pēc iespējas īsākā termiņā (2000. gada 4. jūlija spriedums lietā C‑387/97 Komisija/Grieķija, Recueil, I‑5047. lpp., 82. punkts un tajā minētā judikatūra).

28      Atbilstoši EKL 228. panta 2. punktam, ja attiecīgā dalībvalsts neveic pasākumus, lai Komisijas argumentētajā atzinumā noteiktajā termiņā izpildītu Tiesas spriedumu, Komisija var vērsties Tiesā, norādot naudas sodu vai kavējuma naudu, kas jāmaksā attiecīgajai dalībvalstij un ko tā konkrētajos apstākļos uzskata par piemērotu.

29      Lai šādi rīkotos, Komisijai ir jāizvērtē apstākļi argumentētajā atzinumā, ko tā pieņēmusi, pamatojoties uz EKL 228. panta 2. punkta pirmo daļu, paredzētā termiņa beigās.

30      Ir jānorāda, ka no iepriekš minētā sprieduma lietā Komisija/Spānija pasludināšanas dienas līdz šajā lietā pieņemtajā argumentētajā atzinumā paredzētā termiņa beigām ir pagājušas trīs peldēšanās sezonas. Pat ja minētā sprieduma izpildei, kā apgalvo Spānijas valdība, ir nepieciešami sarežģīti un ilgi realizējami pasākumi, jāuzskata, ka šāds termiņš ir pietiekams, lai veiktu pasākumus Tiesas sprieduma izpildei EKL 228. panta izpratnē.

31      Spānijas valdības norādītie apsvērumi saistībā ar iepriekš minētā sprieduma lietā Komisija/Spānija izpildei nepieciešamo pasākumu sarežģītību un laikietilpīgumu tādēļ nevar būt pamats šīs prasības noraidīšanai.

32      Runājot par Spānijas Karalistes veiktajiem pasākumiem šī sprieduma izpildei, Tiesai paziņotā jaunākā statistika vēsta, ka attiecīgo peldvietu ūdens atbilstības saistošajām direktīvas normām īpatsvars ir pieaudzis līdz 85,1 % 2002. gada peldēšanās sezonā. Tomēr ir skaidrs, ka Spānijas teritorijas iekšzemes peldvietu ūdens joprojām neatbilst minētajām saistošajām normām.

33      Komisija vēl norāda, ka Spānijas valdība gadu gaitā iekšzemes peldvietu ūdeņos bez pamatojuma ir samazinājusi peldvietu zonas. Tā norāda, ka 1998. gadā ir izslēgtas 39, 1999. gadā – 10, bet 2000. gadā – 14 zonas. Iekšzemes peldvietu ūdeņos 1996. gadā bija 302 peldvietu zonas, bet 2000. gadā – vairs tikai 202. Šādi Spānijas Karaliste esot vēlējusies izpildīt spriedumu lietā Komisija/Spānija, nevis uzlabojot šo ūdeņu kvalitāti, bet gan izmantojot viltību – samazinot šo zonu skaitu.

34      Nepaužot nostāju par šī argumenta pamatotību, pietiek norādīt, ka tas nav piemērots, lai konstatētu valsts pienākumu neizpildi šajā lietā, jo Komisija šo prasību ir pamatojusi ar rādītājiem, kuri ietverti ikgadējos ziņojumos un izklāstīti šī sprieduma 20. un 21. punktā, kuros nav minēta attiecīgo zonu izslēgšana no peldvietu zonu saraksta.

35      Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ir jāatzīst, ka, neraugoties uz direktīvas 4. pantā paredzētajiem pienākumiem, neveicot pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu Spānijas teritorijās iekšējo peldvietu ūdens atbilstību direktīvas 3. pantā paredzētajiem raksturlielumiem, Spānijas Karaliste nav veikusi visus pasākumus iepriekš minētā sprieduma lietā Komisija/Spānija izpildei un tādējādi nav izpildījusi EKL 228. pantā paredzētos pienākumus.

 Par kavējuma naudas noteikšanu

 Lietas dalībnieku argumenti

36      Pamatojoties uz aprēķināšanas metodi, kas ir noteikta Komisijas 1996. gada 21. augusta paziņojumā 96/C 242/07 par Līguma [228]. panta īstenošanu (OV C 242, 6. lpp.) un 1997. gada 28. februāra paziņojumā 97/C 63/02 par EK līguma [228]. pantā paredzētās kavējuma naudas aprēķināšanas metodi (OV C 63, 2. lpp.), Komisija iesaka Tiesai noteikt Spānijas Karalistei kavējuma naudu EUR 45 600 apmērā par katru nokavēto dienu, lai sodītu par iepriekš minētā sprieduma lietā Komisija/Spānija neizpildi, sākot no sprieduma pasludināšanas šajā lietā, līdz dienai, kad iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Spānija būs izpildīts.

37      Komisija uzskata, ka kavējuma naudas piespriešana ir vispiemērotākais līdzeklis, lai iespējami īsā laikā izbeigtu konstatētā pārkāpuma turpināšanos, un ka šajā gadījumā kavējuma nauda EUR 45 600 apmērā par katru nokavēto dienu, ievērojot prasības par efektīvu sankciju, ir atbilstoša pārkāpuma smagumam un ilgumam. Šī summa ir aprēķināta, reizinot vienotu pamatsummu EUR 500 apmērā ar koeficientu 4 (skalā no 1 līdz 20) par pārkāpuma smagumu, koeficientu 2 (skalā no 1 līdz 3) par pārkāpuma ilgumu un koeficientu 11, 4 (kas izriet no attiecīgās dalībvalsts iekšzemes kopprodukta un balsu skaita Eiropas Savienības Padomē), ar ko tiek saprasta arī šīs dalībvalsts maksātspēja.

38      Spānijas Karaliste norāda, ka kavējuma nauda par katru nokavēto dienu nav piemērots mehānisms, lai panāktu iepriekš minētā sprieduma lietā Komisija/Spānija izpildi. Šāda kavējuma nauda būtu piemērojama pat tad, ja dalībvalsts būtu veikusi visus šī sprieduma izpildei nepieciešamos pasākumus. Lai pārbaudītu, vai iegūtais rezultāts atbilst vēlamajam, būtu jāpagaida, līdz kļūst pieejami dati par nākamo peldēšanās sezonu. Komisijai būtu jāapsver iespēja piedāvāt piespriest tādu kavējuma naudu par katru nokavēto gadu, kura būtu jāmaksā atbilstoši katras peldēšanās sezonas datiem. Neesot jēgas uzlikt kavējuma naudu par katru nokavēto dienu, lai panāktu tāda pienākuma izpildi, kuru var izpildīt tikai gadu pēc gada.

39      Pakārtoti Spānijas Karaliste uzskata, ka piedāvātās kavējuma naudas apmērs katrā ziņā ir pārmērīgs. Attiecībā uz pārkāpuma ilguma koeficientu nelielais peldēšanās sezonu skaits, kuras pagājušas kopš iepriekš minētā sprieduma lietā Komisija/Spānija pasludināšanas, ir pamats koeficienta 1, nevis 2 piemērošanai. Attiecībā uz pārkāpuma smaguma koeficientu būtu jāņem vērā, ka laikā, kad šajā lietā tika iesniegts prasības pieteikums, Spānijas teritorijas iekšējo peldvietu peldēšanās zonu ūdens atbilstība saistošajām direktīvas normām bija sasniegta 79,2 % apmērā. Būtu jāņem vērā arī fakts, ka Spānijas Karalistei nebija iespējas izmantot desmit gadu termiņu atbilstības nodrošināšanai, kāds bija piešķirts citām dalībvalstīm. Ņemot vērā šos abus apstākļus, pārkāpuma smaguma koeficients būtu jāsamazina no 4 uz 2. Piemērojot šos divus koeficientus kavējuma naudas par katru nokavēto dienu aprēķinā, tiktu iegūts rezultāts EUR 11 400 apmērā.

 Tiesas vērtējums

40      Tā kā Tiesa ir atzinusi, ka Spānijas Karaliste nav izpildījusi iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Spānija, tā tai atbilstoši EKL 228. panta 2. punkta trešajai daļai var piespriest naudas sodu vai kavējuma naudu.

41      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Komisijas priekšlikumi Tiesai nav saistoši un tie ir tikai noderīga atsauce. Īstenojot savu diskrecionāro varu, Tiesai naudas sods vai kavējuma nauda ir jānosaka tādējādi, lai tā, pirmkārt, būtu pielāgota apstākļiem un, otrkārt, būtu samērīga ar konstatēto pienākumu neizpildi un attiecīgās dalībvalsts maksātspēju (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Grieķija, 89. un 90. punkts).

42      Neapšaubāmi, ka kavējuma nauda mudina dalībvalsti, kura nav izpildījusi pienākumu, šo pienākumu neizpildi pārtraukt visīsākajā laikā. Lai kavējuma naudu piemērotu šajā lietā, ir jāpārbauda, pirmkārt, piedāvātās kavējuma naudas periodiskums, otrkārt, šīs kavējuma naudas pastāvīgā vai regresīvā tendence un, treškārt, konkrētais tās apmēra aprēķins.

43      Attiecībā uz šajā lietā piedāvātās kavējuma naudas periodiskumu ir jāatgādina, ka saskaņā ar grozītās direktīvas 13. pantu peldvietu ūdens novērtējums ir veicams ik gadu. Atbilstoši šai normai dalībvalstīm ir pienākums ik gadu sniegt ziņojumus Komisijai par direktīvas īstenošanu. Ziņojums Komisijai ir jāiesniedz pirms attiecīgā gada beigām.

44      No tā izriet, ka iespējamās pārkāpuma izbeigšanas konstatēšana var notikt tikai gada beigās, kad tiek iesniegti minētie ziņojumi.

45      Tādēļ kavējuma nauda par katru nokavēto dienu varētu būt maksājama par laikposmu, kurā direktīvas prasības jau bijušas izpildītas, un pat tad, ja šo izpildi būtu iespējams konstatēt tikai pēc tam. Tādējādi dalībvalstij varētu piespriest maksāt kavējuma naudu par laiku, kurā pārkāpums faktiski jau ir beidzies.

46      Tādēļ kavējuma nauda ir jāuzliek nevis par nokavētajām dienām, bet par nokavētajiem gadiem pēc tam, kad attiecīgā dalībvalsts iesniegusi ikgadējo ziņojumu par direktīvas izpildi.

47      Attiecībā uz Komisijas piedāvātās kavējuma naudas pastāvīgo raksturu ir jāatgādina, ka dalībvalstīm, kā savu secinājumu 66. un 67. punktā norādījis ģenerāladvokāts, ir īpaši grūti panākt pilnīgu direktīvas izpildi.

48      Ņemot vērā šo īpatnību, ir paredzams, ka dalībvalsts atbildētāja var būtiski paaugstināt direktīvas izpildes līmeni, tomēr to neizpildot pilnībā tik īsā laika posmā. Ja kavējuma naudas apmērs būtu nemainīgs, to varētu piemērot tik ilgi, kamēr attiecīgā dalībvalsts pilnībā nebūtu izpildījusi direktīvas prasības.

49      Šādos apstākļos sods, kurā nav ņemts vērā iespējamais dalībvalsts panāktais progress pienākumu izpildē, nav nedz piemērots apstākļiem, nedz samērīgs ar konstatēto pienākumu neizpildi.

50      Lai kavējuma nauda būtu piemērota konkrētās lietas apstākļiem un samērīga ar konstatēto pienākumu neizpildi, tās apmēra noteikšanā ir jāņem vērā progress, ko dalībvalsts atbildētāja ir sasniegusi iepriekš minētā sprieduma lietā Komisija/Spānija izpildē. Šajā sakarā minētajai valstij ir jāuzliek ikgadējs maksājums, kas aprēķināts atkarībā no tā, cik procentu Spānijas iekšējo ūdeņu peldvietu zonu vēl neatbilst saistošajām direktīvas normām.

51      Maksājums ir jāizpilda no brīža, kad tiek konstatēts, kāda ir ūdens kvalitāte pirmajā peldēšanās sezonā pēc šī sprieduma pasludināšanas, un, atbilstoši, brīdī, kad šādi konstatējumi tiek izdarīti attiecībā uz nākamajām sezonām.

52      Attiecībā uz kavējuma naudas apmēru vērā ņemamie pamatkritēriji principā ir pārkāpuma ilgums, tā smaguma pakāpe un attiecīgās dalībvalsts maksātspēja (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Grieķija, 92. punkts).

53      Par pārkāpuma ilgumu runājot, ir jāatzīst, ka attiecīgajai dalībvalstij iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Spānija ir grūti izpildīt īsā laika posmā. Šajā gadījumā, lai veiktu izpildi, ir jāidentificē problēmas, jāizstrādā rīcības plāni un tie jāīsteno. Minētā ietvaros tostarp ir jāņem vērā, ka atbilstoši Kopienu direktīvām publisko iepirkumu jomā līguma dokumentiem ir jābūt izsmeļoši izstrādātiem pirms līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras uzsākšanas un vēlāk tos grozīt nedrīkst. Turklāt šajās direktīvās ir paredzēti negrozāmi termiņi līgumslēdzējām iestādēm un stingri ierobežotas iespējas izmantot steidzamības procedūras.

54      Ņemot vērā šos apsvērumus, ir jāsecina, ka koeficients 2 (skalā no 1 līdz 3), ko piedāvājusi Komisija attiecībā uz pārkāpuma ilgumu šajā lietā, ir pārāk augsts un piemērotāks būtu koeficients 1,5.

55      Attiecībā uz pārkāpuma smagumu ir jānoraida Spānijas valdības arguments par to, ka, nosakot kavējuma naudas apmēru, būtu jāņem vērā, ka 79,2 % attiecīgo peldvietu zonu šīs prasības celšanas brīdī jau atbilda direktīvas prasībām. No lietas materiāliem izriet, ka Komisija, izsakot šo piedāvājumu, jau ir ņēmusi vērā direktīvas prasību izpildes līmeni, kādu Spānijas iestādes bija sasniegušas, uzlabojot attiecīgo ūdeņu kvalitāti no 54,5 % 1992. gadā līdz 79,2 % 2000. gadā.

56      Jānoraida arī Spānijas valdības arguments par to, ka tai nav bijusi iespēja izmantot desmit gadu termiņu, kāds direktīvas īstenošanai bija piešķirts citām dalībvalstīm. Spānijas Karalistei, kad tā pievienojās Eiropas Kopienām, bija tiesības pieprasīt pārejas laikposmu direktīvas ieviešanai. Tā kā šī dalībvalsts to nav pieprasījusi, šodien tā nevar atsaukties uz savu bezdarbību, lai panāktu kavējuma naudas samazināšanu.

57      Turklāt ir jāatgādina, ka peldvietu ūdens kvalitātes atbilstības direktīvas normām nodrošināšanas mērķis ir sabiedrības veselības un vides aizsardzība. Ja šī sprieduma 35. punktā konstatētā pienākumu neizpilde apdraud cilvēku veselību un kaitē videi, tad tā ir būtiska.

58      Ņemot vērā visus šos elementus, Komisijas piedāvātais koeficents 4 (skalā no 1 līdz 20) ir atzīstams par atbilstošu pārkāpuma smaguma noteikšanā.

59      Komisijas priekšlikums reizināt pamatsummu ar koeficientu 11,4, kam pamatā ir Spānijas Karalistes iekšzemes kopprodukts un balsu skaits Padomē, ir piemērots risinājums, lai atspoguļotu šīs dalībvalsts maksātspēju, tajā pat laikā saglabājot saprātīgu atšķirību starp dažādām dalībvalstīm (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Grieķija, 88. punkts).

60      Reizinot pamata summu EUR 500 ar koeficientu 11,4 (attiecībā uz maksātspēju), 4 (attiecībā uz pārkāpuma smagumu) un 1,5 (attiecībā uz pārkāpuma ilgumu), iznāk EUR 34 200 dienā, t.i., EUR 12 483 000 gadā. Tā kā šīs summas pamatā ir fakts, ka 20 % no attiecīgajām peldvietu zonām nebija atbilstoši direktīvā paredzētajiem raksturlielumiem, tā ir jādala ar 20, lai iegūtu summu, kas atbilst 1 % neatbilstošo zonu, proti, EUR 624 150 gadā.

61      Tādējādi tiek taisnīgi novērtēti lietas konkrētie apstākļi, nosakot kavējuma naudu EUR 624 150 gadā par 1 % no peldvietu zonām, kuras neatbilst direktīvā paredzētajiem raksturlielumiem.

62      Tādējādi Spānijas Karalistei ir jāpiespriež samaksāt Komisijai budžetā “Eiropas Kopienu pašu resursi” kavējuma naudu EUR 624 150 gadā par 1 % no Spānijas iekšējo ūdeņu peldvietu zonām, kuru neatbilstība direktīvā paredzētajiem raksturlielumiem tikusi konstatēta attiecīgajā gadā, skaitot no brīža, kad tiek konstatēts, kāda ir ūdens kvalitāte pirmajā peldēšanās sezonā pēc šī sprieduma pasludināšanas, līdz gadam, kura laikā pilnībā tiks izpildīts iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Spānija.

 Par tiesāšanās izdevumiem

63      Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Spānijas Karalistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tai spriedums lielākajā daļā ir nelabvēlīgs, jāpiespriež tai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu

TIESA (Tiesas plēnums)

nospriež:

1)      neraugoties uz Padomes 1975. gada 8. decembra Direktīvas 76/160/EEK par peldvietu ūdens kvalitāti 4. pantā paredzētajiem pienākumiem, neveicot pasākumus, kas nepieciešami, lai Spānijas teritorijās nodrošinātu iekšējo peldvietu ūdens atbilstību šīs direktīvas 3. pantā paredzētajiem raksturlielumiem, Spānijas Karaliste nav veikusi visus pasākumus Tiesas 1998. gada 12. februāra sprieduma lietā C‑92/96 Komisija/Spānija izpildei un tādējādi nav izpildījusi EKL 228. pantā paredzētos pienākumus;

2)      piespriest Spānijas Karalistei samaksāt Komisijai budžetā “Eiropas Kopienu pašu resursi” kavējuma naudu EUR 624 150 gadā par 1 % no Spānijas iekšējo ūdeņu peldvietu zonām, kuru neatbilstība Direktīvā 76/160 paredzētajiem raksturlielumiem tikusi konstatēta attiecīgajā gadā, skaitot no brīža, kad tiek konstatēts, kāda ir ūdens kvalitāte pirmajā peldēšanās sezonā pēc šī sprieduma pasludināšanas, līdz gadam, kura laikā tiks pilnībā izpildīts iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Spānija;

3)      Spānijas Karaliste atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

Skouris

Timmermans

Gulmann

Cunha Rodrigues

Edward

La Pergola

Puissochet

Schintgen

Macken

Colneric

von Bahr

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2003. gada 25. novembrī.

Sekretārs

Priekšsēdētājs

R. Grass

V. Skouris

---

* Tiesvedības valoda – spāņu.