11.9.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 218/78

1.1

EESK atbalsta Komisijas vispārējos mērķus, bet aicina pievērst uzmanību būtiskajai atšķirībai starp minētajiem mērķiem un Eiropas tiesību aktiem, kā arī valstu tiesību aktiem un praksi.

1.2

EESK uzskata, ka šajā gadījumā, tāpat kā citos ar Eiropas politikām saistītos gadījumos, centienus un vērtības aizēno retorika, un pārāk bieži praktiskie risinājumi un tiesību akti ir pretrunā vērtībām.

1.3

EESK uzskata, ka KEPS izveides otrajā posmā ir jārisina pirmajā posmā radušās nepilnības, un tādēļ pirms otrā posma uzsākšanas kritiski jāizvērtē pirmais posms.

1.4

Ņemot vērā, ka Kopējās Eiropas patvēruma sistēmas izveides otrajā posmā ES Padome pieņem lēmumus saskaņā ar parasto procedūru un izmantojot koplēmuma procedūru ar EP, EESK patiešām cer, ka progress būs straujāks un tiesību akti — kvalitatīvāki. Komiteja atzinīgi vērtē to, ka šajā paziņojumā Komisija pauž apņēmību noteikt vairākas iniciatīvas politikas un likumdošanas jomā.

1.5

Komiteja uzskata, ka Eiropas patvēruma politikas būtu jāsaskaņo un kopējā Eiropas patvēruma sistēma (KEPS) jāveido, nodrošinot augstu kvalitātes līmeni un nepazeminot starptautiskos aizsardzības standartus. Saskaņošana vienmēr ietvers iespēju valstu tiesību aktos saglabāt zināmu rīcības brīvību, bet nekādā gadījumā to nedrīkst izmantot pašreizējo aizsardzības standartu pazemināšanai dalībvalstīs; saskaņošana ir jāizmanto, lai uzlabotu tiesību aktu kvalitāti tajās dalībvalstīs, kurās tā ir nepietiekama.

1.6

Ar jaunajiem tiesību aktiem būtu jānodrošina patvēruma meklētāju piekļuve darba tirgum un apmācībai.

1.7

EESK aicina atzīt to NVO darbu, kuras ir specializējušās patvēruma un bēgļu jautājumos, un uzskata, ka minētajām organizācijām jābūt nodrošinātai pieejai visām ar to darbību saistītām procedūrām un forumiem.

1.8

Komiteja atzinīgi vērtē Eiropas imigrācijas un patvēruma paktu (1), ar kura starpniecību ES ir devusi jaunu impulsu Kopējās Eiropas patvēruma sistēmas attīstībai.

2.1

Kopējā Eiropas patvēruma sistēma (KEPS) veidojas divos atšķirīgos posmos. Pirmais posms sākās Eiropadomes Tamperes sanāksmē (1999. gadā) pēc Amsterdamas līguma, ar ko imigrācijas un patvēruma politikai piešķīra Kopienas dimensiju, pieņemšanas. Pirmais posms noslēdzās 2005. gadā.

2.2

Minētajā pirmajā posmā tika panākts progress vairāku patvēruma direktīvu izstrādes jomā, uzlabojot dalībvalstu sadarbības līmeni, kā arī par atsevišķiem patvēruma ārējās dimensijas aspektiem.

2.3

Trīs svarīgākie tiesību akti ir šādi: Direktīva Nr. 2005/85 par minimāliem standartiem attiecībā uz dalībvalstu procedūrām, ar kurām piešķir un atņem bēgļa statusu, Direktīva Nr. 2003/9, ar ko nosaka obligātos standartus patvēruma meklētāju uzņemšanai, un Direktīva Nr. 2004/83 par obligātajiem standartiem, lai kvalificētu trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kā bēgļus vai kā personas, kam citādi nepieciešama starptautiska aizsardzība, šādu personu statusu un piešķirtās aizsardzības saturu. Bez tam ir veiktas noteikumu izmaiņas citās jomās, piemēram, nosakot valsti, kura ir atbildīga par pieteikuma izskatīšanu (Dublinas konvencija un noteikumi), Eurodac un Direktīva Nr. 2001/55 par pagaidu aizsardzību.

2.4

Dalībvalstu sadarbības jomā ir uzsākti vairāki pasākumi, kurus Komisijas vadībā veic valstu ekspertu grupa Eurasil. Izstrādāts arī finanšu solidaritātes instruments, izveidojot un atjaunojot Eiropas Bēgļu fondu.

2.5

Attiecībā uz patvēruma ārējo dimensiju ir panākts progress tādās jomās kā, piemēram, atbalsts trešām valstīm, kurās ir daudz bēgļu (īpaši nozīmīgas ir reģionālās aizsardzības programmas, kas tiek īstenotas), vai bēgļu pārvietošanā ES teritorijā.

2.6

KEPS otrais posms sākās ar Hāgas programmu (ko pieņēma 2004. gada novembrī), kurā 2010. gads noteikts kā galīgais termiņš KEPS šādu galveno mērķu sasniegšanai:

2.7

Pirms jaunu iniciatīvu pieņemšanas Komisija 2007. gadā izstrādāja zaļo grāmatu  (2), lai uzsāktu debates starp dažādām iestādēm, dalībvalstīm un pilsonisko sabiedrību.

2.8

EESK izstrādāja ļoti nozīmīgu atzinumu (3) par minēto zaļo grāmatu, un šajā atzinumā tika sniegtas atbildes uz Komisijas jautājumiem, kā arī iekļauti vairāki ierosinājumi kopējās Eiropas patvēruma sistēmas izveides jomā.

2.9

Izstrādājot patvēruma politikas plānu, Komisija ir izmantojusi piezīmes par iepriekš minēto zaļo grāmatu. Tādēļ šis atzinums ir jāskata kopā ar Komitejas atzinumu par zaļo grāmatu.

3.1

Paziņojumu par patvēruma politiku Komisija publicēja vienlaikus ar paziņojumu par imigrāciju. Komiteja izsaka gandarījumu par to, ka Komisijas Tieslietu, brīvības un drošības ĢD pirms vairākiem mēnešiem ir diferencēti dienesti, kas ļaus paaugstināt specializācijas pakāpi, ņemot vērā, ka patvēruma jomā ir tiesību akti un starptautiskās konvencijas, kuras ir saistošas ES dalībvalstīm.

3.2

EESK uzskata, ka KEPS izveides otrajā posmā ir jārisina pirmajā posmā radušās nepilnības, un tādēļ pirms otrā posma uzsākšanas kritiski jāizvērtē pirmais posms. Komiteja atbalsta Komisijas kritisko viedokli, bet uzskata, ka Eiropas Padomei un dalībvalstīm arī būtu jāatzīst un jālabo pirmā posma nepilnības.

3.3

Pirmā posma būtiskākais trūkums ir tas, ka pieņemtajiem tiesību aktiem tika pieļautas pārāk plašas interpretācijas iespējas valstu tiesību aktos, un tādēļ dalībvalstu politika un tiesību akti ir ļoti atšķirīgi. Minētā iemesla dēļ nav panākts nepieciešamais saskaņošanas līmenis.

3.4

Dalībvalstu iestādes pieņem lēmumu par patvēruma pieteikumu apstiprināšanu vai noraidīšanu, pamatojoties uz attiecīgo valstu tiesību aktiem, kuri nav saskaņoti; saglabā savu atšķirīgo praksi patvēruma politikas jomā; dažādi vērtē stāvokli izcelsmes valstīs un kopumā jāteic, ka trūkst kopējas Eiropas prakses. Līdz ar to aizsardzības līmeņi dažādās dalībvalstis ir ļoti atšķirīgi, un tādēļ ES teritorijā vēl aizvien notiek bēgļu tālāka pārvietošanās.

3.5

Komisija norāda, ka “kopējie minimālie standarti, par kuriem tika panākta vienošanās pirmajā posmā, nav radījuši vēlamos līdzvērtīgos apstākļus” (4). EESK uzskata, ka Padomes līdz šim izmantotais vienprātības princips ir par iemeslu šādam nelabvēlīgam stāvoklim. Komiteja uzskata, ka, lai likvidētu Līguma ierobežojumus, kopējā patvēruma politikā šobrīd būtu jāizmanto parastā procedūra, kā arī koplēmuma procedūra. Jācer, ka otrajā posmā tiks panākts lielāks progress tiesību aktu saskaņošanas jomā.

3.6

EESK norāda, ka ir jāuzlabo ES nodrošinātās aizsardzības kvalitāte. Kā norādīts atzinumā par zaļo grāmatu, KEPS izveide izriet no “idejas Eiropas Savienībā veidot vienotu bēgļu aizsardzības telpu, pamatojoties uz Ženēvas konvencijas pilnīgu un visaptverošu piemērošanu un uz visu dalībvalstīm kopīgām vērtībām” (5).

3.7

Tādēļ Komiteja uzskata, ka Eiropas patvēruma politiku saskaņošana un KEPS veidošana jāveic, nesamazinot un nepazeminot starptautiskos aizsardzības standartus. ES ir jāizstrādā vienoti tiesību akti, nekādā veidā nemazinot aizsardzības standartus, un līdz ar to tām dalībvalstīm, kurās aizsardzības standarti ir neatbilstošā līmenī, būs jāveic grozījumi tiesību aktos.

3.8

Dalībvalstīm vienmēr būs zināma izvēles brīvība, piemērojot ES tiesību aktus patvēruma jomā, tomēr EESK atbalsta vienīgi tos Kopienas tiesību aktus, ar kuriem ir nodrošināts augsts aizsardzības līmenis un samazinātas interpretācijas iespējas, lai tiesību aktus varētu piemērot pareizi. KEPS izveides otrā posmā tiesību aktos ir jānosaka kvalitatīvu aizsardzības standartu kopums, kas garantē Ženēvas konvencijas principu ievērošanu un nodrošina patvēruma sistēmas pieejamību visiem, kuriem tā ir nepieciešama.

4.1.1

Kā norāda Komisija, spēkā esošā uzņemšanas nosacījumu direktīva dod dalībvalstīm rīcības brīvību vairākās būtiskās jomās. Tas nozīmē, ka uzņemšanas nosacījumi ES ir ļoti atšķirīgi.

4.1.2

EESK atbalsta Komisijas ierosinājumu panākt augstāku saskaņotības pakāpi, lai ierobežotu tālāku pārvietošanos. Atzinumā par zaļo grāmatu Komiteja sniedz priekšlikumu sīkāku izklāstu.

4.1.3

Komiteja arī atbalsta to, ka jaunajā direktīvā ir ietverti uzņemšanas standarti cilvēkiem, kuri lūdz alternatīvo aizsardzību; tajā ir iekļautas procesuālās garantijas aizturēšanas gadījumā un atvieglota neaizsargāto personu īpašo vajadzību noteikšana un apmierināšana. ES īpaši ir jāaizsargā tās personas, bieži vien bērni un sievietes, kuras ir cietušas no spīdzināšanas, izvarošanas, ļaunprātīgas izturēšanās vai jebkāda cita veida vardarbības.

4.1.4

EESK vairākos atzinumos (6) ir izteikusi ierosinājumu, ka jaunajos tiesību aktos jānosaka darba tirgus un apmācību pieejamība patvēruma meklētājiem. EESK uzsver, cik svarīgi ir nodrošināt vienkāršāku un saskaņotāku piekļuvi darba tirgum, neskarot dalībvalstu kompetenci un pārliecinoties, ka darba faktiskās iespējas netraucē nevajadzīgi papildu administratīvie ierobežojumi.

4.1.5

Arī sociālie partneri dažādās jomās varētu sadarboties ar bēgļiem un patvēruma meklētājiem, lai palīdzētu viņiem darba un izglītības pieejamības ziņā; atbalstu varētu sniegt arī kooperatīvi un citas sociālās ekonomikas formas, kā arī izglītības iestādes un specializētās NVO.

4.1.6

Turklāt ir ierosinātas izmaiņas, lai nodrošinātu ģimenes atkalapvienošanos, uzlabotu izglītības apstākļus, jo īpaši bērniem, un garantētu veselības aprūpes pakalpojumu pilnīgu pieejamību (7).

4.1.7

Visbeidzot, direktīvā būtu skaidri jānosaka, ka visiem patvēruma meklētājiem neatkarīgi no tā, vai viņi atrodas vai neatrodas uzņemšanas centrā, jāpiemēro vienādi uzņemšanas nosacījumi.

4.2.1

Komisija ir norādījusi, ka ierosinās grozījumus patvēruma procedūru direktīvā, jo dalībvalstīs nav panākts vēlamais saskaņotības līmenis. EESK atbalsta kopīgas patvēruma procedūras izveidi, kas, kā norāda Komisija, “nepieļauj būtiski atšķirīgus procesuālos pasākumus dalībvalstīs” (8). Komiteja atbalsta arī obligāto procesuālo garantiju noteikšanu.

4.2.2

EESK tomēr uzskata, ka patvēruma procedūru direktīvā ir jāievieš būtiskas izmaiņas. Tā ir viena no direktīvām, kuras piemērošanā dalībvalstīm ir visplašākās izvēles iespējas, un dalībvalstis minēto direktīvu pieņēma ar skaidru nodomu saglabāt katrā dalībvalstī izveidotās sistēmas.

4.2.3

KEPS izveidei vajadzīgi elastīgāki procesuālie tiesību akti, kas nodrošina labākas garantijas un atbilstīgus lēmumus, kā arī paaugstina drošību apelācijas tiesvedībā.

4.2.4

EESK atkārto atzinumā par zaļo grāmatu (9) iekļautos punktus, proti:

4.2.5

Patvēruma meklētāju aizturēšana aizturēšanas centros vēl aizvien turpinās vairākās dalībvalstīs, neraugoties uz Komitejas apsvērumiem un NVO protestiem. EESK atkārtoti pauž savu nostāju pret patvēruma meklētāju aizturēšanas apstākļiem, jo aizturēšana īpašos centros jāpiemēro kā ārkārtas līdzeklis. Patvēruma meklētājiem un viņu ģimenēm jādzīvo pienācīgos apstākļos un atbilstošā sociālajā vidē.

4.2.6

Komiteja aicina aizturēšanas centru darbībā ievērot plašāku pārredzamību, informēt ANO augsto komiteju bēgļu jautājumos par sadzīves apstākļiem šādos centros un aizturētajām personām, lai aizturētie varētu saņemt NVO palīdzību.

4.2.7

Ženēvas konvencija garantē tiesības pieprasīt patvērumu, un tādēļ Komiteja nepiekrīt “drošu valstu” un “drošu trešo valstu” sarakstu izmantošanai, kas varētu ierobežot iespējas individuālā kārtībā izskatīt katru pieprasījumu.

4.2.8

EESK atgādina, ka patvēruma meklētājiem uz robežām jāsaņem tāda pati attieksme un garantijas kā tiem, kuri ir iesnieguši patvēruma pieprasījumu dalībvalsts teritorijā.

4.3.1

Minimālo standartu direktīva arī nav palīdzējusi saskaņot lēmumu pieņemšanu un aizsardzības kvalitāti. ES vēl aizvien ir lielas atšķirības, un tas nozīmē, ka vienādos apstākļos atsevišķas personas dažās dalībvalstīs var tikt uzņemtas kā bēgļi, bet citās — nevar. Tas pats attiecas uz alternatīvo aizsardzību.

4.3.2

Alternatīvā aizsardzība aizstāj bēgļa statusa piešķiršanu. Komiteja uzskata, ka vienota procedūra nekādā gadījumā nedrīkst nozīmēt to, ka ar alternatīvo aizsardzību tiek apdraudēts Ženēvas konvencijā noteiktais bēgļa statuss.

4.3.3

EESK uzskata, ka “vienas iestādes apstiprinājuma sistēma” var veicināt procedūru vienkāršošanu. Vispirms ir jānoskaidro, vai jāatzīst bēgļa statuss, un pēc tam — alternatīvās aizsardzības statuss.

4.3.4

EESK atbalsta ES minimālo standartu noteikšanu attiecībā uz bēgļa statusu un alternatīvo aizsardzību, lai nodrošinātu minimālo aizsardzības līmeni visās dalībvalstīs un mazinātu pašreizējās atšķirības.

4.3.5

Alternatīvā aizsardzība papildina bēgļa statusu, bet tiesību līmenim jābūt līdzīgam, un tādēļ Komiteja atbalsta tiesības uz ģimenes atkalapvienošanos, piekļuvi darba tirgum un saimnieciskajiem labumiem.

4.3.6

Visā ES teritorijā ir jānosaka patiešām vienots statuss, lai ierobežotu dalībvalstu iespējas patvaļīgi piemērot tiesību aktus. Pēc Komisijas ierosinājuma skaidrāk jānosaka noteikumi par alternatīvās aizsardzības pieejamību, lai visā ES teritorijā izmantotu vienotus kritērijus abu minēto statusu piešķiršanai. Komiteja ierosina tiesību aktus saskaņot visaugstākajā līmenī un nesamazināt līmeņus tajās dalībvalstīs, kurās ir spēcīgas humānās tradīcijas.

4.3.7

EESK uzsver arī to, cik svarīgi ir pilnveidot tiesību aktus mazāk aizsargāto personu aizsardzībai. Jāpielāgo procedūras, lai nekavējoties noteiktu viņu vajadzības, ātrāk sniegtu palīdzību, un šie cilvēki varētu būt pārliecināti par visām garantijām attiecībā uz juridiskās palīdzības un NVO atbalsta saņemšanu.

4.3.8

EESK apšauba iespēju, ka atbildība par aizsardzību būtu jānosaka trešo pušu nevalstiskajiem dalībniekiem. Dalībvalstis nedrīkst izvairīties no atbildības vai to deleģēt. Nevalstisko dalībnieku iesaistīšanās un atbalsts jārealizē dalībvalstu uzraudzībā un ņemot vērā valstu atbildību.

4.3.9

Tomēr ir jāatzīst specializēto NVO un citu sociālo pušu paveiktais darbs bēgļu un viņu ģimeņu labā, un no valsts iestādēm ir jāsaņem vajadzīgais atbalsts. EESK aicina atzīt to NVO lomu, kas ir specializējušās patvēruma un bēgļu jautājumos, un tām ir jābūt nodrošinātai visu to procedūru un forumu pieejamībai, kuri ir saistīti ar šādu organizāciju darbību.

5.1

Gan zaļajā grāmatā, gan paziņojumā par patvēruma politiku Komisija norāda uz patvēruma pieprasīšanas iespējas faktisku pieejamību. EESK uzskata, ka minētais jautājums ir ārkārtīgi nozīmīgs. Jāgarantē, ka personas, kurām ir vajadzīga starptautiskā aizsardzība, var iesniegt patvēruma pieprasījumu jebkurā ES dalībvalstī.

5.2

Komisija savā paziņojumā norāda uz patvēruma pieteikumu tradicionāli nelielo skaitu. Komiteja neuzskata, ka tam par iemeslu ir pasaulē atrisinātie konflikti vai stāvokļa uzlabošanās cilvēktiesību jomā, bet tiek radīti aizvien lielāki šķēršļi, lai tiem cilvēkiem, kuriem ir nepieciešama starptautiska aizsardzība, būtu sarežģītāk sasniegt ES teritoriju.

5.3

Komiteja pieprasa ES demonstrēt stingrāku apņemšanos, lai apkarotu noziedznieku grupējumus, kuri nodarbojas ar cilvēku tirdzniecību, bet uzskata, ka atsevišķas politikas, kas vērstas uz “cīņu ar nelegālo imigrāciju”, rada nopietnu patvēruma krīzi Eiropā. Eurodac vīzu sistēma, Frontex, soda naudas transporta uzņēmumiem, vienošanās ar trešām valstīm par atpakaļuzņemšanu un sadarbības līgumi nelegālās imigrācijas apkarošanas jomā rada aizvien jaunas grūtības patvēruma pieteikumu iesniegšanas jomā tiem cilvēkiem, kuriem ir vajadzīga aizsardzība. EESK dažādos atzinumos (10) ir norādījusi, ka nelegālās imigrācijas apkarošana nedrīkst radīt jaunas problēmas saistībā ar patvērumu, un ierēdņiem, kuri ir atbildīgi par robežkontroli, jāsaņem atbilstoša apmācība, lai nodrošinātu patvēruma tiesības.

5.4

EESK atbalsta ANO Augstās komitejas bēgļu jautājumos ierosinājumus par ekspertu komandu izveidi patvēruma jautājumu jomā, lai tās piedalītos visās robežkontroles operācijās, ko īsteno ES.

5.5

EESK neatbalsta to, ka ES vai dalībvalstis slēdz repatriācijas vai robežkontroles līgumus ar valstīm, kuras nav parakstījušas nozīmīgākos starptautiskos juridiskos dokumentus par patvēruma tiesību aizsardzību. EESK iebilst arī pret jebkādiem atpakaļ nosūtīšanas vai repatriācijas pasākumiem, kuri netiek veikti saskaņā ar pilnīgas drošības un cieņas ievērošanas noteikumiem.

5.6

Personas, kuru aizsardzības nepieciešamību nav izskatījusi dalībvalsts, nedrīkst nosūtīt atpakaļ vai izraidīt, ja vien nav garantijas, ka viņu vajadzības tiks ņemtas vērā trešā valstī saskaņā ar starptautiskajiem aizsardzības standartiem atbilstošu taisnīgu kārtību.

6.1

Lai izveidotu KEPS, tiesību aktu saskaņošana jāpapildina ar dalībvalstu ciešu sadarbību. Minēto praktisko sadarbību uzlabos Komisijas ierosinātā Eiropas Patvēruma atbalsta biroja (OEAA) izveide, kuru EESK atbalsta.

6.2

OEAA jāspēj skaidri noteikt atšķirības patvēruma piešķiršanas jomā dalībvalstīs, kā arī atšķirības dalībvalstu tiesību aktos minētajā jomā, un ierosināt vajadzīgās izmaiņas. Kā Komisija ir ierosinājusi zaļajā grāmatā, minētajai struktūrai jābūt arī pilnvarotai izstrādāt kopējas vadlīnijas par dažādu procesuālu un būtisku ar patvēruma jomu saistītu Kopienas tiesību aktu aspektu interpretāciju un piemērošanu.

6.3

Minētais birojs varētu kļūt par svarīgu centru paraugprakses apmaiņai un apmācības pasākumu izstrādei patvēruma jomā, jo īpaši robežapsardzes ierēdņiem. Eiropas Patvēruma atbalsta birojs varētu kļūt arī par ES izstrādāto jauno pasākumu uzraudzības un rezultātu analīzes centru. Birojs varētu būt arī vieta, kurā tiek veidotas un pārvaldītas Kopienas ekspertu grupas patvēruma jautājumos.

6.4

OEAA būs jāveido sakaru tīkli, jāsadarbojas ar Eurasil un jāsaglabā cieša saikne ar ANO Cilvēktiesību komisiju un specializētajām NVO. Eiropas Parlamentam un EESK ir jāsaņem informācija par OEAA darbību un jāsniedz konsultācijas.

7.1.1

Kā atzīts Hāgas programmā, viens no KEPS mērķiem ir atbalstīt dalībvalstis, kuru patvēruma sistēmas ir īpaši noslogotas, un tādēļ ir jāuzlabo sadarbības un solidaritātes mehānismi. Komisija arī plāno izdarīt atsevišķus grozījumus gan Dublinas II regulā, gan Eurodac. Jālīdzsvaro patvēruma pieteikumu vispārējā sadale starp dalībvalstīm un jāsamazina patvēruma meklētāju tālāka pārvietošanās.

7.1.2

EESK norāda, ka Dublinas regula tika izstrādāta, balstoties uz pieņēmumu, ka patvēruma sistēmas dalībvalstīs ir līdzīgas, bet tas tomēr tā vēl nav. Nav pieļaujama patvēruma meklētāju pārvietošana no valsts, kurā ir labākas procesuālās garantijas, uz valsti, kurā tās ir sliktākas. EESK atzinumā par zaļo grāmatu (11)“iesaka nodrošināt patvēruma meklētājam tiesības brīvi izvēlēties valsti, kurā iesniegt patvēruma pieteikumu, un jau tagad aicināt dalībvalstis piemērot Regulas 15.1. pantā paredzēto humāno klauzulu”.

7.1.3

Saskaņā ar ANO Cilvēktiesību komisijas ierosinājumu Dublinas regulā jāiekļauj jauni noteikumi par jēdziena “ģimenes locekļi” definīciju, atliekošu efektu apelācijas gadījumos un laika ierobežojumiem pārvietošanai. Turklāt būtiski jāsamazina laika posms patvēruma meklētāja aizturēšanai, gaidot pārvietošanu.

7.1.4

Komiteja piesardzīgi vērtē Komisijas ieteikumu attiecībā uz Eurodac sistēmu par to, ka jāpublisko valsts iestāžu rīcībā esošie dati par bēgļiem, jo tas varētu būt pretrunā ar tiesībām uz privātumu un mazināt daudziem cilvēkiem vajadzīgo aizsardzības līmeni.

7.1.5

EESK atbalsta Komisijas ierosinājumu izveidot ekspertu grupas patvēruma jautājumos, lai īpašos apstākļos dalībvalstīm sniegtu pagaidu palīdzību, kā arī veiktu atsevišķu gadījumu izpēti, kad dalībvalstu patvēruma sistēmas ir pārslogotas.

7.1.6

Eiropas Bēgļu fonda līdzekļi ir jāizmanto, lai palielinātu ES finansiālo atbalstu tām dalībvalstīm, kurās ir liels nelegālo imigrantu un patvēruma meklētāju pieplūdums.

7.1.7

Jāpastiprina ES dalībvalstu solidaritāte, ņemot vērā, ka dažas nelielas valstis, piemēram, Malta, uzņem ļoti lielu skaitu patvēruma meklētāju, un šo valstu iespējas uzņemšanas jomā tiek pārsniegtas.

7.1.8

Solidaritāti var apliecināt, īstenojot programmas par bēgļu sadalījumu starp dalībvalstīm, sadarbojoties ar Eiropas Patvēruma atbalsta biroju, kā arī ar veidu, kādā tiek pārvaldīts Eiropas Bēgļu fonds.

7.1.9

EESK atbalsta Eiropas Parlamentā izskatītos izmēģinājuma projektus, lai veicinātu bēgļu un patvēruma meklētāju brīvprātīgu pārvietošanu.

7.2.1

Lielākā daļa patvēruma meklētāju dzīvo attīstības valstīs (6,5 miljoni no 8,7 miljoniem bēgļu, par kuriem informē ANO Augstā komiteja bēgļu jautājumos, dzīvo attīstības valstīs). EESK vēlas, lai Eiropas Savienība uzņemtos jaunus pienākumus saistībā ar atbalstu un palīdzību attīstības valstīm, kā arī uzlabotu šo valstu iespējas cilvēku aizsardzības jomā.

7.2.2

Reģionālās aizsardzības programmas ir viens no veidiem, ko norāda EESK, bet šobrīd programmu ir maz, un tās tiek īstenotas eksperimentālā veidā. Minēto programmu novērtēšanai jāsniedz jauna ierosme programmu paplašināšanas iespējām un pārvēršanai jaunā mehānismā, kurā var iesaistīties ES, lai uzlabotu bēgļu stāvokli pasaulē. Komiteja atzinumā par zaļo grāmatu pauž bažas par “uzņemšanas centru izveides sekām atsevišķās valstīs, piemēram, nesen neatkarību ieguvušās valstīs (Ukrainā, Moldovā, Baltkrievijā), kas nebūt nenodrošina patvēruma meklētāju uzņemšanas nosacījumiem atbilstošās garantijas. Komiteja norāda, ka minētās programmas, šķiet, paredzētas nevis bēgļu aizsardzības uzlabošanai, bet gan lai ierobežotu viņu mēģinājumus ierasties uz Eiropas Savienības robežām”.

7.2.3

Otras svarīgs mehānisms, ar kura starpniecību ES jāparāda sava apņemšanās, ir bēgļu pārcelšanās. Pārcelšanās nozīmē to, ka personas, kurām trešās valstīs ir piešķirts bēgļu statuss, var pastāvīgi dzīvot jebkurā ES valstī. ES pārcelšanos pirmo reizi atbalstīja 2004. gada novembra Eiropadomes sanāksmē, un kopš tā laika īstenotas dažas pārcelšanās programmas, bet to skaits ir ļoti neliels. ANO Augstā komiteja bēgļu jautājumos norāda, ka tikai 5 % no 2007. gadā piešķirtajām pārcelšanās vietām ir ES, un tikai septiņās dalībvalstīs ir pārcelšanās programmas.

7.2.4

EESK aicina visas dalībvalstis aktīvi iesaistīties pārcelšanās programmu izstrādē un atbalsta kopīgas programmas ieviešanu ES, lai bēgļu pārcelšanās ES nebūtu tikai simbolisks pasākums, bet to īstenotu pietiekami plašā mērogā, pārvēršot par efektīvu mehānismu bēgļu pārdalei visā pasaulē. Eiropas bēgļu pārcelšanās programmas būs jāizstrādā sadarbībā ar ANO Augsto komiteju bēgļu jautājumos un specializētajām NVO.

7.2.5

Komiteja atbalsta viedokli, ka iekļūšana ES ir jāatvieglo tiem cilvēkiem, kuriem nepieciešama aizsardzība, un tādēļ robežkontroles sistēmām jāievēro patvēruma tiesības un elastīga vīzu režīma piemērošana.

7.2.6

Komiteja norāda, ka patvēruma pieteikumu kopīga izskatīšana ārpus ES (dalībvalstu vēstniecībās vai konsulārajos dienestos) varētu dot pozitīvus rezultātus tādā ziņā, ka varētu palīdzēt cīņā ar cilvēku tirdzniecību un samazinātu ar to saistīto nāves gadījumu skaitu jūrā. Lai gan nav paredzams, ka kopīga izskatīšana jebkādā veidā pazeminātu standartus attiecībā uz patvēruma pieteikumu izskatīšanu, nopietni būtu jāpievēršas šādas izskatīšanas radītu risku novēršanai.

—

atzinums par tematu “Priekšlikums Padomes direktīvai, ar kuru nosaka minimālos standartus patvēruma meklētājiem dalībvalstīs ”, (ziņotājs — Mengozzi kgs, līdzziņotājs — Pariza Castaños kgs), OV C 48, 21.2.2002.;

—

atzinums par tematu “Pilsoniskās sabiedrības līdzdalība organizētās noziedzības un terorisma apkarošanā” (ziņotāji — Rodríguez García-Caro, Pariza Castaños un Cabra de Luna kgs), OV C 318, 23.12.2006.;

—

atzinumu par tematu “Zaļā grāmata par topošo kopējo Eiropas patvēruma politiku” (ziņotāja — Le Nouail-Marlière kdze), OV C 204, 9.8.2008.

—

atzinums par tematu “Komisijas paziņojums Padomei un Eiropas Parlamentam par Kopienas politikas atvērto koordinācijas metodi imigrācijas jautājumos” (ziņotājs — Pariza Castaños kgs), OV C 221, 17.9.2002.;

—

atzinums par tematu “Priekšlikums Padomes regulai, ar kuru ar kuru izveido Eiropas aģentūru operatīvai sadarbībai uz ārējām robežām ” (galvenais ziņotājs — Pariza Castaños kgs), OV C 108, 30.4.2004.;

—

atzinums par tematu “Priekšlikums Padomes lēmumam, ar kuru groza Lēmumu Nr. 2002/463/EK attiecībā uz rīcības programmas pieņemšanu par administratīvo sadarbību ārējo robežu, vīzu, patvēruma un imigrācijas jomās (programma ARGO)” ( ziņotājs — Pariza Castaños kgs), OV C 120, 20.5.2005.;

—

atzinums par tematu “Zaļā grāmata par topošo kopējo Eiropas patvēruma politiku” (ziņotāja — Le Nouail-Marlière kdze), OV C 204, 9.8.2008.