15.6.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 169/66

—

ņemot vērā Komisijas 2006. gada 19. oktobra paziņojumu “Energoefektivitātes rīcības plāns. Potenciāla izmantošana” (COM(2006)0545),

—

ņemot vērā Komisijas 2008. gada 23. janvāra paziņojumu “20 un 20 līdz 2020. gadam — Eiropas iespējas saistībā ar klimata pārmaiņām” (COM(2008)0030),

—

ņemot vērā Komisijas 2008. gada 13. novembra paziņojumu “Energoefektivitāte: kā sasniegt plānotos 20 %” (COM(2008)0772),

—

ņemot vērā Komisijas 2007. gada 10. janvāra paziņojumu “Enerģētikas politika Eiropai” (COM(2007)0001) un tam sekojošo Komisijas 2008. gada 13. novembra paziņojumu “Otrais stratēģiskais enerģētikas pārskats — ES energoapgādes drošības un solidaritātes rīcības plāns” ar tam pievienotajiem dokumentiem (COM(2008)0781),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 13. jūlija Regulu (EK) Nr. 663/2009, ar ko izveido programmu ekonomikas atveseļošanas atbalstam, piešķirot Kopienas finansiālo palīdzību projektiem enerģētikas jomā (Eiropas enerģētikas programma ekonomikas atveseļošanai) (1),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. aprīļa Direktīvu 2006/32/EK par enerģijas galapatēriņa efektivitāti un energoefektivitātes pakalpojumiem un ar ko atceļ Padomes Direktīvu 93/76/EEK (Energopakalpojumu direktīva) (2),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 19. maija Direktīvu 2010/30/ES par enerģijas un citu resursu patēriņa norādīšanu ražojumiem, kas saistīti ar energopatēriņu, izmantojot etiķetes un standarta informāciju par precēm (3),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 25. novembra Regulu (EK) Nr. 1222/2009 par riepu marķēšanu attiecībā uz degvielas patēriņa efektivitāti un citiem būtiskiem parametriem (4),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 21. oktobra Direktīvu 2009/125/EK, ar ko izveido sistēmu, lai noteiktu ekodizaina prasības ar enerģiju saistītiem ražojumiem (5),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 19. maija Direktīvu 2010/31/ES par ēku energoefektivitāti (6),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 23. aprīļa Direktīvu 2009/28/EK par atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanu un ar ko groza un sekojoši atceļ Direktīvas 2001/77/EK un 2003/30/EK (7),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 7. jūlija Direktīvu 2010/40/ES par pamatu inteliģento transporta sistēmu ieviešanai autotransporta jomā un saskarnēm ar citiem transporta veidiem (8),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 7. maija pārskatu “Ceļā uz jaunu Eiropas enerģētikas stratēģiju 2011.–2020. gadam”,

—

ņemot vērā pēc Komisijas pieprasījuma sagatavoto neatkarīgo pētījumu “Uzņēmumu automobiļu aplikšana ar nodokli — subsīdijas, labklājība un ekonomika” (9),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2009. gada 3. februāra rezolūciju par otro stratēģisko pārskatu enerģētikas jomā (10),

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 170. panta 1. punktu, ar kuru saskaņā Savienība palīdz izveidot un attīstīt Eiropas komunikāciju tīklus transporta, telekomunikāciju un enerģētikas infrastruktūru jomā,

—

ņemot vērā 2010. gada 6. maija rezolūciju par informācijas un sakaru tehnoloģiju intensīvāku izmantošanu, lai sekmētu pāreju uz energoefektīvu ekonomiku, kas rada zemas oglekļa emisijas (11),

—

ņemot vērā ES Pamattiesību hartas 34. panta 3. punktu, kurš attiecas uz sociālās atstumtības un nabadzības izskaušanu un kurā noteikts, ka Savienība nodrošina pienācīgu dzīvi tiem, kam nav pietiekamu līdzekļu,

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 194. pantu,

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas ziņojumu, kā arī Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas un Reģionālās attīstības komitejas atzinumus (A7–0331/2010),

A.

tā kā energoefektivitāte un energotaupība ir izmaksu ziņā vislietderīgākie un ātrākie risinājumi, lai samazinātu CO2 un citas emisijas, kā arī veicinātu drošu energoapgādi; tā kā enerģētiskās nabadzības problēmu var risināt stratēģiski, nodrošinot ēku un ierīču augsta līmeņa energoefektivitāti; tā kā energoefektivitāte ir viena no stratēģijas “Eiropa 2020” un Eiropas Enerģētikas stratēģijas 2011.–2020. gadam galvenajām prioritātēm un tā kā publisko iestāžu rīcībā pašlaik nav šī mērķa sasniegšanai atbilstīgu resursu;

B.

tā kā energotaupībai ir galvenā nozīme, lai veicinātu drošu energoapgādi, jo, piemēram, sasniedzot energotaupības 20 % mērķi varētu ietaupīt tikpat daudz enerģijas, cik spētu piegādāt piecpadsmit “Nabucco” cauruļvadi;

C.

tā kā energoefektivitāte var nodrošināt būtiskas ekonomiskas priekšrocības tiešajiem patērētājiem un ekonomikai kopumā, kā arī nodrošināt sociālas priekšrocības, tostarp 1 miljonu jaunu darba vietu līdz 2020. gadam; tā kā ES enerģijas imports aizvien pieaug un 2007. gadā tā vērtība bija EUR 332 miljardi un saskaņā ar Komisijas sniegtajiem datiem energotaupības radītie ieguvumi ātri vien varētu sasniegt EUR 1 000 gadā vienai mājsaimniecībai, kurus no jauna varētu ieguldīt kādā no ekonomikas nozarēm, un, veiksmīgi īstenojot energoefektivitātes mērķi, ES varētu ietaupīt aptuveni EUR 100 miljardus, kā arī samazināt emisijas gandrīz par 800 miljoniem tonnu gadā; un tā kā enerģijas taupības un energoefektivitātes politika ir risinājums enerģētiskās nabadzības problēmai;

D.

tā kā turpmākā enerģijas cenu attīstība rosinās cilvēkus samazināt energopatēriņu; tā kā būtisku ieguvumu energoefektivitātes jomā galvenokārt var nodrošināt, stimulējot efektīvāku kopējo infrastruktūru veidošanu ēkās, siltumapgādes sistēmās un transporta nozarē, savādāk iedzīvotāji un uzņēmumi nespēj kontrolēt un ietekmēt attiecīgos lēmumus par efektīvāku energopatēriņu;

E.

tā kā zinātnes dati nepārprotami liecina, ka ir jāstrādā intensīvāk, lai līdz 2020. gadam sasniegtu energoefektivitātes jomā noteikto 20 % mērķi, jo ar pašreizējo izpildes gaitu līdz 2020. gadam būs sasniegta tikai aptuveni puse no šī mērķa, kaut arī jau ir pieejama šī mērķa sasniegšanai vajadzīgā prakse un tehnoloģijas;

F.

tā kā gan ES, gan valstu līmenī ir pieņemti daudzi tiesību akti, lai panāktu energotaupību, tomēr tie visi nebūt nenodrošina vēlamos rezultātus;

G.

tā kā salīdzinājumā ar citiem ieguldījumiem ieguldījumi energoefektivitātē atmaksājas diezgan ātri un šiem ieguldījumiem ir iespējas radīt nozīmīgu skaitu jaunu vietēju darba vietu gan lauku, gan pilsētu teritorijās, un šīs darba vietas lielā mērā var aizpildīt bez ārēja darbaspēka piesaistīšanas, jo īpaši būvniecības nozarē un MVU, bet lai tas notiktu, ir nepieciešama sabiedrības izpratne un kvalificēts darbaspēks;

H.

tā kā finanšu instrumentu pārstrukturēšanai, nodrošinot finansiālus stimulus ar energoefektivitāti saistītiem pasākumiem, budžeta ierobežojumu laikā ir izdevīgi izmantot publisko finansējumu, jo tādējādi lielāko daļu šo līdzekļu var uzturēt apgrozībā ilgākā laika posmā;

I.

tā kā pieprasījums ir veicinājis būtisku enerģijas patēriņa pieaugumu un, lai energopatēriņa pieaugums vairs nebūtu saistīts ar ekonomisko izaugsmi, ir tiešām nepieciešams risināt jautājumus, kas saistīti ar regulatīviem šķēršļiem energoefektīvāku ražojumu tirdzniecībai;

J.

tā kā pilnībā izmantot energotaupības iespējas neļauj vairāki šķēršļi, tostarp sākotnējo ieguldījumu izmaksas un tas, ka nav pieejams piemērots finansējums, arī informācijas trūkums, atšķirīgie stimuli, piemēram, īpašniekiem un īrniekiem, un tas, ka nav skaidrs, kurš ir atbildīgs par energotaupības īstenošanu;

K.

tā kā citās prioritārajās jomās, piemēram, attiecībā uz atjaunojamo enerģiju un gaisa kvalitāti, ir gūts apliecinājums tam, ka obligāti sasniedzami mērķi veicina atbildīgu un mērķtiecīgu rīcību ES un valstu līmenī, kas ir vajadzīga, lai nodrošinātu pietiekami vērienīgus pasākumus konkrētās politikas jomās un apņemšanos tos īstenot;

L.

tā kā nav noteikta konkrēta atbildība par 20 % mērķa sasniegšanu un trūkst apņemšanās īstenot šo mērķi;

M.

tā kā enerģijas patēriņš ēkās ir aptuveni 40 % no kopējā energopatēriņa un ēku radīto emisiju apjoms ir aptuveni 36 % no siltumnīcefekta gāzu emisijām ES un tā kā būvniecība ir nozīmīga ES ekonomikas nozare, kas nodrošina aptuveni 12 % no ES IKP; tā kā pašreizējo ēku renovācijas rādītāji ir ļoti zemi un tā kā joprojām nav atbilstošu pasākumu, kas ļautu samazināt esošo ēku energopatēriņu; tā kā ir svarīgi veikt vairāk un pamatīgākus esošo ēku fonda atjaunošanas darbus, lai sasniegtu 2020. un 2050. gadam noteiktos ES politikas mērķus attiecībā uz klimata pārmaiņām un enerģētiku, vienlaikus, iespējams, izveidojot ļoti daudz jaunu vietējo darba vietu un tā būtiski sekmējot ES ekonomikas atlabšanu, un tā kā energoefektīvus risinājumus ēku siltumizolācijai un ēku vadības un kontroles sistēmām var īstenot gan esošajās, gan jaunbūvētās ēkās, tā būtiski veicinot energotaupību;

N.

tā kā dzīvojamie nami nav sagatavoti klimata pārmaiņām — mājas, kurās vasarā nav pietiekami vēss, un mājas, kurās ziemā nav pietiekami silts, ir visās valstīs (vairāk nekā 15 % Itālijā, Latvijā, Polijā, Kiprā un 50 % Portugālē), un tādās valstīs kā Kipra un Itālija mājas nav būvētas bargai ziemai;

O.

tā kā rūpnieciskie elektromotori patērē 30–40 % no pasaulē saražotās elektroenerģijas un tā kā attiecīgo motoru sistēmu pienācīga optimizācija, regulējot ātrumu un izmantojot arī citas metodes, palīdzētu ietaupīt 30–60 % no patērētās enerģijas;

P.

tā kā pašlaik tiek lēsts, ka enerģētiskā nabadzība ir skārusi 50–125 miljonus Eiropas iedzīvotāju, turklāt ekonomikas krīzes un enerģijas cenu pieauguma ietekmē šie skaitļi var palielināties; tā kā enerģētiskās nabadzības pamatā ir vairāku saistītu faktoru kopums, proti, zemi mājsaimniecības ienākumi, zemi apkures un siltumizolācijas standarti un enerģijas cenas, ko patērētāji nespēj samaksāt; uzsver, ka enerģijas taupības un energoefektivitātes politika ir risinājums enerģētiskās nabadzības problēmai;

Q.

tā kā gandrīz 30 % no kopējā Eiropas siltumnīcefekta gāzu emisiju apjoma rada transporta nozare, ar fosilo kurināmo darbināmu tradicionālo automobiļu aizstāšana ar videi saudzīgu tehnoloģiju transportlīdzekļiem, kurus darbina atjaunojamā enerģija, palīdzētu būtiski samazināt CO2 emisijas un veidot fakultatīvu enerģijas uzkrājumu, kas ļautu novērst mainīga atjaunojamo energoresursu ražošanas apjoma radītās svārstības energotīklos;

R.

tā kā tiek lēsts, ka 69 % mājokļu Eiropā apdzīvo īpašnieki un 17 % ir galvenokārt pašu īpašnieku izīrēti citām privātpersonām, un tā kā ar energoefektivitāti saistītus atjaunošanas darbus privāto mājokļu nozarē ir grūti veikt finansiālu ierobežojumu dēļ;

S.

tā kā pašreizējā ekonomikas krīze varētu veicināt straujāku virzību uz energoefektīvu ekonomiku ar zemu oglekļa emisiju līmeni un rosināt iedzīvotājus mainīt energopatēriņa paradumus;

T.

tā kā ir būtiski izstrādāt un laist tirgū jaunas, progresīvas tehnoloģijas, kas nodrošinātu ilgtspējīgu enerģijas ražošanu un efektīvāku energopatēriņu;

U.

tā kā saistošo mērķi — līdz 2020. gadam panākt, ka atjaunojamā enerģija nodrošina 20 % no kopējā energopatēriņa — varēs sasniegt tikai tad, ja tiks risināti ar esošo ēku fonda ekspluatāciju saistītie jautājumi;

V.

tā kā Eiropas uzņēmumi ir guvuši iespaidīgus rezultātus, samazinot siltumnīcefekta gāzu emisijas un — vēl jo svarīgāk — ar novatoriskiem ražojumiem un risinājumiem nodrošinot, ka emisijas samazinās gan Eiropā, gan visā pasaulē;

W.

tā kā par mērķi ir jānosaka energoietilpīgu Eiropas uzņēmumu konkurētspējas saglabāšana globālas konkurences apstākļos,

1.

aicina dalībvalstis, pašvaldības un jo īpaši Komisiju veltīt energoefektivitātei pienācīgu uzmanību un nodrošināt savām iecerēm atbilstošus personāla un finanšu resursus;

2.

norāda, ka energoefektivitātes jautājums būtu jāiekļauj visās attiecīgajās politikas jomās, tostarp finanšu, reģionālās un pilsētu attīstības, transporta, lauksaimniecības, rūpniecības politikas un izglītības jomā;

3.

aicina Komisiju savlaicīgi pirms 2011. gada 4. februāra augstākā līmeņa sanāksmes par enerģētiku iesniegt pārskatītu EEAP, kā arī spēkā esošo tiesību aktu īstenošanas novērtējumu; uzskata, ka pamatojoties uz novērtējuma rezultātiem, EEAP ir jāiekļauj Komisijas ierosināti pasākumi, lai 2020. gadā sasniegtu energoefektivitātes vispārējo mērķi, piemēram, konkrētus dalībvalstu energoefektivitātes mērķus, kas atbilst vismaz 20 % energoefektivitātes uzlabojumam līdz 2020. gadam ES līmenī un kuros ņemtas vērā valstu atšķirīgās sākumpozīcijas un katras valsts konkrētie apstākļi, un, piemēram, nosacījums, ka katras dalībvalsts energoefektivitātes rīcības plāns vispirms ir jāapstiprina; uzskata, ka šādiem papildu pasākumiem vajadzētu būt godīgiem un izmērāmiem un tiem vajadzētu efektīvi un tieši ietekmēt nacionālo energoefektivitātes plānu īstenošanu; aicina dalībvalstis vienoties par kopīgu metodoloģiju, kas ļautu mērīt valstu energoefektivitātes un energotaupības mērķus un uzraudzīt to, kā šie mērķi tiek īstenoti;

4.

piešķir ļoti svarīgu nozīmi plānošanas procesiem Eiropas līmenī; energoefektivitātei energoefektivitātes rīcības plānā 2011.–2020. gadam būtu jāvelta pienācīga uzmanība; jaunais Eiropas energoefektivitātes rīcības plāns būtu jāiesniedz pēc iespējas drīz, un energoefektivitātei vajadzētu piešķirt svarīgu nozīmi nākamajās pamatnostādnēs, ar ko līdz 2050. gadam nodrošina zema oglekļa emisijas līmeņa sistēmu un ekonomiku;

5.

prasa ES pieņemt obligātu mērķi līdz 2020. gadam palielināt energoefektivitāti vismaz par 20 % un tā sekmēt pāreju uz ilgtspējīgu un videi saudzīgu ekonomiku;

6.

uzskata, ka energoefektivitātes rīcības plānam vajadzētu būt vērienīgam un tajā būtu jāņem vērā visa energoapgādes ķēde, kā arī visu 2006. gada rīcības plānā iekļauto pasākumu īstenošanas rezultāti, un tas veicinātu saskaņā ar 2006. gada rīcības plānu pieņemto un jau uzsākto energoefektivitātes pasākumu īstenošanu un tajā būtu iekļauti papildu rentabli un atbilstīgi principi, kas ir saskaņā ar subsidiaritātes un proporcionalitātes kritērijiem un kas ir nepieciešami 2020. gadam noteiktā mērķa sasniegšanai;

7.

aicina Komisiju, izstrādājot jauno EEAP, ņemt vērā mazāk aizsargāto enerģijas patērētāju vajadzības; norāda, kā šādi patērētāji gūtu labumu no lielākās daļas energoefektivitātes uzlabošanas pasākumu, bet viņiem trūkst resursu nepieciešamajiem ieguldījumiem; aicina dalībvalstis pieņemt atbilstīgus pasākumus un efektīvus politikas virzienus, piemēram, valsts rīcības plānu vai mērķtiecīgus sociālos pasākumus enerģētiskās nabadzības samazināšanai, kā arī regulāri sniegt ziņojumus par pasākumiem šīs problēmas risināšanā, atzinīgi vērtē Enerģētikas padomes iesaistīšanos enerģētiskās nabadzības problēmas risināšanā, kā arī šajā sakarā atbalsta Beļģijas prezidentūras centienus; prasa, lai Komisija risinātu enerģētiskās nabadzības problēmu visos enerģētikas politikas virzienos;

8.

aicina 2011. gadā pārskatīt Energopakalpojumu direktīvu (EPD), tostarp arī pagarinot tās darbību līdz 2020. gadam, arī kritiski izvērtējot valstu energoefektivitātes rīcības plānus un to īstenošanu, kā arī nosakot obligātu ziņošanas kārtību, kurā noteikti obligātie elementi, piemēram, ziņošana par visiem attiecīgajiem enerģētikas politikas virzieniem, tostarp to elastības un atbalsta, piemēram, finansēšanas, mehānismiem, kā arī paredzot sistēmu, kas ļautu vērtēt katras dalībvalsts darbības un dalībvalstis attiecīgi sagrupēt, un attiecīgos gadījumos apvienojot ziņošanas prasības attiecībā uz EPD, energomarķējumu un ekodizainu, ja ir skaidrs, ka tas dalībvalstīm atvieglos ziņošanas kārtību;

9.

mudina dalībvalstis ātri un efektīvi īstenot tirgus uzraudzības un atbilstības uzraudzības programmas attiecībā uz Direktīvu 2009/125/EK, ar ko izveido sistēmu, lai noteiktu ekodizaina prasības ar enerģiju saistītiem ražojumiem, Direktīvu 2010/30/ES par enerģijas un citu resursu patēriņa norādīšanu ražojumiem, kas saistīti ar energopatēriņu, izmantojot etiķetes un standarta informāciju par precēm, Regulu (EK) Nr. 1222/2009 par riepu marķēšanu attiecībā uz degvielas patēriņa efektivitāti un citiem būtiskiem parametriem, un aicina Komisiju sekmēt un uzraudzīt šo programmu īstenošanu un vajadzības gadījumā sākt pienākumu neizpildes procedūras;

10.

ierosina, ka, ņemot vērā tirgus uzraudzības uzdevumus un nozīmi, kas ir dalībvalstu kompetencē, Komisijai būtu jāveicina dalībvalstu sadarbība un informācijas apmaiņa, jo īpaši izveidojot atklātu ES līmeņa datu bāzi, kurā tiktu iekļauti pārbaužu rezultāti un dalībvalstu atklātie neatbilstīgie produkti, un veicot pasākumus, lai nodrošinātu, ka vienā dalībvalstī atklātie neatbilstīgie produkti tiek ātri izņemti no visiem 27 tirgiem;

11.

mudina Komisiju pēc pārskatītās Enerģijas marķējuma direktīvas stāšanās spēkā un pirms 2014. gada datuma, kas noteikts direktīvā, novērtēt to, kā jaunā energomarķējuma forma un reklāmās iekļauta obligātā norāde uz energomarķējuma sistēmu ietekmē patērētāju uzvedību, un veikt turpmākus pasākumus, ja ir nepieciešams uzlabot to efektivitāti;

12.

aicina Komisiju un dalībvalstis sekmēt ES pasākumus, lai palielinātu visos posmos (pašreizējā energoefektivitātes līmeņa novērtēšanas, energoefektivitātes risinājumu izstrāde un īstenošana, energoefektīva darbība un uzturēšana) iesaistīto visu attiecīgo ieinteresēto personu un profesionālo dalībnieku izpratni un kompetenci energoefektivitātes jautājumos;

13.

aicina Komisiju un dalībvalstis pārskatīt tiesību aktu efektivitāti attiecībā uz energotaupības un energoefektivitātes palielināšanu;

14.

uzskata, ka, noslēdzot ilgtermiņa nolīgumus ar rūpniecības nozari, tiek nodrošināts augsts energoefektivitātes prasību izpildes līmenis un tādējādi ir iespējams panākt 2 % lielu ikgadēju energoefektivitātes uzlabošanos;

15.

uzskata, ka vairāk uzmanības ir jāpievērš jauninājumiem sistēmā, piemēram, viedajiem tīkliem(elektroenerģijai, bet arī apkurei un dzesēšanai), viedajai uzskaitei, gāzes tīkliem, kuros integrēta biogāzes piegāde, un enerģijas uzkrāšanai, kas varētu veicināt energoefektivitāti, samazinot noslogotību, panākot retāku tīklu atvienošanu, vieglāk integrējot atjaunojamās enerģijas tehnoloģijas, tostarp decentralizētu ražošanu, samazinot rezerves ražošanas prasības un nodrošinot lielāku un elastīgāku uzglabāšanas jaudu; prasa nodrošināt, ka taisnīgu daļu no šiem ieguvumiem var izbaudīt arī tiešais patērētājs;

16.

uzsver, ka centrālās apkures un dzesēšanas tīkli sniedz ieguldījumu energoefektīvas ekonomikas mērķa sasniegšanā 2050. gadā, un uzsver, ka ir nepieciešama skaidra un vispārēja stratēģija siltumenerģijas ražošanai un patēriņam (rūpnieciskais siltumenerģijas patēriņš, mājokļu apkure, dzesēšana) (tostarp attiecībā uz jaukta kurināmā etalona metodi centrālās apkures un dzesēšanas tīkliem), kas veidotu sinerģijas starp nozarēm; aicina Komisiju pētīt iespējas palielināt to energoefektivitāti; uzsver, ka šiem tīkliem jābūt atvērtiem konkurencei; norāda, ka, uzlabojot ēku energoefektivitāti, mazināsies pieprasījums pēc apkures, ko vajadzētu ņemt vērā, novērtējot centrālās apkures jaudu;

17.

uzsver piegādes energoefektivitātes svarīgumu; norāda uz to, ka pārvades un sadales laikā arī rodas nozīmīgi elektroenerģijas zudumi (īpaši ģeneratoros un transformatoros, no pārāk augstas pretestības pārvades laikā), un norāda, ka vēl viens veids, kā panākt ievērojamus ietaupījums ir saīsināt ārkārtīgi garās pārveides ķēdes, ar kurām vienu enerģijas veidu pārveido citā; uzsver, ka mikroražošana, kā arī decentralizēta un dažādota enerģijas ražošana var garantēt apgādes drošību un samazināt zaudējumus; uzskata, ka jārada stimuli infrastruktūras uzlabošanai un prasa Komisijai sagatavot priekšlikumus par to, kā piekļūt neizmantotajām taupības iespējām, tostarp ieviešot ziņojumus par spēkstaciju ilgtspējību un veicot pasākumus spēkstaciju atjaunošanai un modernizācijai;

18.

uzsver, ka papildus energoefektivitātes nodrošināšanai enerģijas rašanās (piemēram, tās sākotnējās ražošanas) vietā par prioritāru būtu jāuzskata arī (elektro-) enerģijas zudumu novēršana tās transportēšanas laikā pa tīkliem; pāreja uz decentralizētāku ražošanas sistēmu mazinātu enerģijas pārvades attālumus, šādi novēršot enerģijas zudumu transportēšanas laikā;

19.

mudina (naftas) ķīmijas rūpniecības uzņēmumus visā ES veicināt enerģijas atjaunošanu sadedzināšanas procesa laikā;

20.

uzskata, ka lielāku uzmanību ir nepieciešams pievērst vispārējās energosistēmas efektivitātes palielināšanai, jo īpaši siltuma zudumu samazināšanai, tādēļ prasa pārskatīt Koģenerācijas direktīvu 2011. gada darba programmas ietvaros, lai veicinātu augstas energoefektivitātes koģenerāciju, mikrokoģenerāciju, ražošanas procesos radītā siltuma pārpalikuma izmantošanu un centralizēto apkuri / dzesēšanu, mudinot dalībvalstis noteikt stabilus un labvēlīgus reglamentējošus noteikumus, ieviešot integrētu elektroenerģijas pieprasījuma plānošanu apkurei/dzesēšanai, apsverot iespēju piešķirt koģenerācijas iekārtām prioritāru pieeju elektrotīklam, izmantojot rūpnieciskajā ražošanā radīto siltumu un veicinot augsti efektīvas koģenerācijas, mikrokoģenerācijas un centrālās apkures izmantošanu ēkās, kā arī veicinot koģenerācijas ilgtspējīgu finansēšanu, piemēram, mudinot dalībvalstis ieviest finansiālus stimulus;

21.

uzsver siltuma un elektroenerģijas koģenerācijas tīkla vai siltuma, elektroenerģijas un dzesēšanas koģenerācijas tīkla svarīgo nozīmi, kas praktiski rada iespēju divkāršot kopējo energoefektivitāti; turklāt norāda, ka siltuma vai aukstuma uzglabāšana liela noslogojuma laikā varētu veicināt tīkla darbības elastību, radot iespēju ražot elektroenerģiju un uzglabāt siltumu tad, kad ražošana pārsniedz vietējā patēriņa vajadzības;

22.

aicina dalībvalstis ne tikai atbalstīt augstas efektivitātes koģenerāciju, tostarp pārejot no fosilo kurināmo izmantošanas uz biomasas izmantošanu, bet arī tām dalībvalstīm, kurām ir centrālās apkures sistēmas, veicināt koģenerācijas izmantošanu, atbalstot centrālās apkures sistēmu izveidošanu un atjaunošanu, izmantojot atbilstīgus finansiālos un normatīvos pasākumus;

23.

uzskata, ka atkritumu pārstrādes procesā ir jānovērš biogāzes un siltuma zudums, atjaunojot un radot ūdens tvaiku un/vai elektroenerģiju; uzskata, ka nevajadzētu piešķirt atļaujas tādu atkritumu pārstrādes iekārtu lietošanai, ar kurām nevar atjaunot siltumu vai ražot enerģiju;

24.

atzinīgi vērtē ar viedajiem tīkliem un viedajām mērierīcēm saistīto Komisijas darbu; uzskata, ka ir svarīgi nodrošināt ilgtermiņa, stabilu un saskaņotu normatīvo vidi viedajiem tīkliem un viedajām mērierīcēm; mudina Komisiju atbalstīt un stimulēt viedo tīklu un viedo mērierīču izveidi, nosakot kopējus standartus, kuros jāiekļauj prasības attiecībā uz privātumu, datiem un biežumu; iesaka Komisijas darba grupai viedo tīklu jautājumos pienācīgi ņemt vērā visu ieinteresēto personu viedokli; aicina Komisiju regulāri iesniegt Parlamentam progresa ziņojumus par šīs grupas darbību;

25.

atzinīgi vērtē Komisijas darbu saistībā ar vienota energotīkla izveidi un šajā sakarībā aicina Komisiju iesniegt praktiskus priekšlikumus, lai vienkāršotu un paātrinātu atļaujas izsniegšanas procedūras prioritāriem infrastruktūras projektiem;

26.

aicina Komisiju pastiprināt ES un enerģijas tīklu uzņēmumu sadarbību (paplašinātu EPSOT lomu), lai uzlabotu pārrobežu tīkla savienojumus un darbību;

27.

aicina Komisiju atbalstīt un veicināt Eiropas augstsprieguma līdzstrāvas tīkla izveidi un attīstību, lai uzlabotu atjaunojamo energoresursu, jo īpaši vēja enerģijas un hidroenerģijas, izmantošanu. Ar šo tīklu nodrošinātu enerģijas pārvadi lielā attālumā, neciešot lielus enerģijas zaudējumus un vienlaikus radot iespēju veidot visu atjaunojamo energoresursu sinerģiju;

28.

atbalsta daudzlīmeņu, decentralizētu pieeju enerģētikas politikai un energoefektivitātei; uzsver, ka energoefektivitātei var būt izšķiroša nozīme pilsētu un lauku teritoriju attīstībā; atbalsta tādas iniciatīvas kā Pilsētas mēru pakts un Viedo pilsētu iniciatīva, kuru mērķis ir vietējā un reģionālā līmenī palielināt energoefektivitāti un samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas; uzsver potenciālu, kas būtu izmantojams, pašvaldības un reģionālo iestāžu līmenī veicinot un ieviešot paraugpraksi energoefektivitātes jomā; turklāt kohēzijas politikas saskaņošana ar stratēģiju “Eiropa 2020” varētu atbalstīt dalībvalstu un reģionu viedu un ilgtspējīgu attīstību;

29.

aicina Komisiju, pamatojoties uz primārās enerģijas ietaupījumu, izvērtēt vispirms jau sabiedrisko ēku, tostarp skolu, energoefektivitātes potenciālu, un ierosināt rentablu mērķi dalībvalstīs samazināt energopatēriņu sabiedriskajās ēkās; aicina dalībvalstis izstrādāt un īstenot praktiski izmantojamas valstu programmas pamatīgas renovācijas atbalstam, kuru rezultātā enerģijas pieprasījums atkarībā no ēkas stāvokļa tiks samazināts par vairāk nekā 50 % salīdzinājumā ar pieprasījumu pirms renovācijas un šai renovācijai piešķirtās finansiālā, fiskālā vai cita veida atbalsta apmērus proporcionāli stingri saistīt ar uzlabošanas līmeni; prasa, lai dalībvalstīm noteiktu pienākumu iekļaut valsts energoefektivitātes rīcības plānā ikgadējus renovācijas mērķus un aicina Komisiju ierosināt politikas nostādnes attiecībā uz to, kā sasniegt gandrīz nulles līmeņa emisiju ēku fondu saistībā ar 2050. gada enerģētikas ceļakarti;

30.

aicina Komisiju paplašināt būvniecības politikas darbības jomu, iekļaujot tajā ekorajonus, lai nodrošinātu, ka, vietējā līmenī optimizējot resursu izmantošanu, samazinātos primārās enerģijas patēriņš un patērētāju izmaksas;

31.

uzskata, ka ir būtiski uzlabot enerģētikas nabadzībā nonākušu mājsaimniecību mājokļus atbilstīgi pēc iespējas augstākiem energoefektivitātes standartiem un nepalielinot enerģētikas nabadzībā nonākušo iedzīvotāju ikdienas izmaksas; uzsver, ka šajā nolūkā mājokļos bieži vien būs jāiegulda ievērojami līdzekļi, bet vienlaikus tie radīs daudz ieguvumu, kas nav saistīti ar enerģētikas jomu, piemēram, zemāku mirstības līmeni, augstāku vispārējās labklājības līmeni, mazākas parādsaistības un veselības aprūpes izmaksu samazināšanos, mazinot iekštelpās piesārņojumu un termālo stresu;

32.

aicina Komisiju un dalībvalstis izmantot ieguldījumu novērtējuma revīzijas, lai noteiktu energoefektivitātes sertifikātu kvalitāti; aicina Komisiju, pamatojoties uz šiem novērtējumiem, sniegt dalībvalstīm vadlīnijas, lai nodrošinātu dalībvalstu energoefektivitātes sertifikātu kvalitāti un tādu pasākumu energoefektivitātes uzlabošanas kvalitāti, kurus veic, pamatojoties uz ieteikumiem, kas izstrādāti, ņemot vērā šos sertifikātus;

33.

ir pārliecināts, ka energotaupības mērķa sasniegšanai ir izšķiroši svarīgi, lai vadošo lomu uzņemtos valsts iestādes; aicina valsts iestādes darīt daudz vairāk, nekā paredzēts Ēku energoefektivitātes direktīvā noteiktajās prasībās, jo īpaši pēc iespējas drīzāk atjaunot visas ekspluatācijā esošās ēkas tā, lai gadījumos, kad tas ir tehniski un ekonomiski iespējams, to energoefektivitātes līmenis būtu pielīdzināms tādu ēku standartam, kurās gandrīz neizmanto enerģiju; tomēr atzīst, ka pašreizējo budžeta ierobežojumu dēļ jo īpaši reģionālā un vietējā līmenī valsts iestādes bieži vien nevar pilnībā veikt sākotnējus ieguldījumus; aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt un sekmēt novatorisku risinājumu rašanu šai problēmai, piemēram, izmantot tādus instrumentus kā energoefektivitātes līgumus vai tirgus līdzekļus, kā arī aicināt valsts varas iestādes apsvērt izmaksu ietaupījumu panākšanu, izstrādājot daudzgadu budžeta sistēmas, ja tas jau nav izdarīts;

34.

atzīst Eiropas Savienības vadošo lomu; uzskata, ka ES iestādēm un aģentūrām būtu jārāda piemērs, rentabli atjaunojot savas ēkas, it īpaši tās, kurām ir noteikts augsts energoefektivitātes potenciāls, tā, lai līdz 2019. gadam tiktu novērsti praktiski jebkādi enerģijas zudumi un emisijas, veicot šo atjaunošanu kā daļu no plašāka iestāžu enerģijas patēriņa audita;

35.

atzīst, ka ēkām gan pilsētās, gan lauku rajonos ir liels energotaupības potenciāls; norāda, ka sevišķi mājokļu nozarē, energoefektivitātes projektu īstenošanā pastāv dažādi šķēršļi, piemēram, finansiāli izdevumi un ilgi atmaksāšanas periodi, atšķirīgie stimuli īrniekiem un īpašniekiem vai sarežģītais sarunu process, kas īstenojams daudzdzīvokļu mājās; pieprasa novatoriskus risinājumus šo šķēršļu novēršanai, piemēram, izstrādāt dzīvojamo rajonu renovācijas plānus, nodrošināt finansiālus stimulus un tehnisko palīdzību; uzsver, ka ES sistēmām ir jānodrošina stimuli tādai ēku renovācijai, kura pārsniedz minimuma tiesiskās prasības par energoefektivitātes modernizēšanu, un šīm sistēmām jāatbalsta tikai tādu ēku modernizēšana, kurām ir augsts energoefektivitātes potenciāls; prasa veicināt tādu renovācijas metožu izmantošanu, kas nav dārgas, bet tajā pašā laikā nodrošina lielus energoietaupījumus;

36.

uzsver to, cik svarīgi ir samazināt augstas kurināmā izmaksas nabadzīgākām mājsaimniecībām, atbalstot pamatīgu renovāciju, kuras rezultātā samazinātos enerģijas patēriņš un izdevumi; aicina kompetentās vietējās, reģionālās, dalībvalstu un Eiropas iestādes īpašu uzmanību pievērst sociālajiem namiem, nodrošinot, ka neaizsargātus īrniekus nepiespiež segt papildu izmaksas, kas radušās, investējot energotaupības pasākumos;

37.

prasa Komisijai saistībā ar gaidāmo inovāciju stratēģiju veicināt jaunas iniciatīvas ēku atjaunošanas atbalstam, piemēram, inovāciju partnerību energoefektivitātes jomā energoefektīvās / emisijas neradošās pilsētās;

38.

mudina dalībvalstis veicināt atsevišķu vēstures un kultūras ziņā nesvarīgu energoneefektīvu ēku aizstāšanu, ja to renovācija nebūtu ilgtspējīga vai rentabla;

39.

aicina dalībvalstis paātrināt energoefektivitātes sertifikātu ieviešanu, kurus neatkarīgi izsniedz kvalificēti un/vai akreditēti eksperti, kā arī paātrināt vienas institūcijas apstiprinājuma sistēmas izveidošanu, kas nodrošinātu tehniskas konsultācijas un atbalstu, un veicināt reģionālā, valsts un Eiropas līmenī pieejamus finansiālos stimulus;

40.

prasa Komisijai un dalībvalstīm nodrošināt energoauditu un strukturētu energopārvaldības procedūru plašāku izmantošanu uzņēmumos un rūpnieciskās ēkās, kā arī izveidot attiecīgus mehānismus MVU atbalstam; tā atbalstot dalībvalstu esošo shēmu un brīvprātīgu nolīgumu nostiprināšanu vai jaunu shēmu izveidi;

41.

aicina Komisiju apkopot visus vajadzīgos resursus, lai rīkotu plašu apspriešanos, tādējādi izvairoties no negatīvas dalībvalstu reakcijas, pirms tā 2011. gada 30. jūnijā nāk klajā ar salīdzinošās metodikas sistēmu, kas paredzēta izmaksu ziņā optimālu minimālā enerģijas patēriņa līmeņu prasību noteikšanai atbilstīgi Ēku energoefektivitātes direktīvai; uzskata, ka, tiklīdz salīdzinošās metodes tiks ieviestas, tās motivēs tirgus dalībniekus ieguldīt energoefektivitātes risinājumos;

42.

prasa, lai Komisija ierosinātu iekārtu enerģijas prasības vai standartus attiecībā uz ielu apgaismošanu, kas jāīsteno pašvaldībām, tostarp prasību līdz 2012. gadam sākt izmantot viedākas kontroles pasākumus un energoefektīvus paņēmienus; mudina panākt, lai starp šiem pasākumiem būtu arī prasība apgaismojuma iekārtu publiskā iepirkuma noteikumos iekļaut dzīves cikla izmaksu specifikācijas;

43.

mudina dalībvalstis sistemātiski izmantot energoefektīvas publiskā iepirkuma prakses; uzskata, ka šīs politikas īstenošanu varētu ievērojami veicināt, ja sistemātiski noteiktu, ka energoefektivitāte ir publiskā iepirkuma piešķiršanas kritērijs un nosacījums valsts finansētiem projektiem;

44.

aicina Komisiju izveidot tādu ražojumu politiku, ar kuru tiek nodrošināta lielāka videi nekaitīgu ražojumu politikas virzienu konsekvence, ko panāk ar labāku dažādu politikas instrumentu formulēšanas, pārskatīšanas un īstenošanas koordināciju, kā arī veicināt dinamiskāku tirgus pārveidi un nodrošināt patērētājiem saturīgāku informāciju par energotaupību; tādēļ aicina Komisiju pārskatīt Ekodizaina un Enerģijas patēriņa marķējuma direktīvas vienlaicīgi (t.i., sākt ātrāk pārskatīt Enerģijas patēriņa marķējuma direktīvu);vislabāk būtu, ja arī ekodizaina un zaļā publiskā iepirkuma noteikumi tiktu pārskatīti vienlaikus un īstenoti atbilstīgi ekodizaina un enerģijas patēriņa marķējuma pasākumiem;

45.

prasa nekavējoties un pienācīgi īstenot direktīvas par ekodizainu un enerģijas patēriņa marķēšanu un pauž nožēlu par ilgstošo kavēšanos; ierosina noteikt skaidrākus un stingrākus pieņemšanas termiņus, ierosinot īstenošanas vai attiecīgi deleģētus aktus attiecībā uz jauniem ar enerģiju saistītiem produktiem; pauž nožēlu, ka līdz šim Komisija nav pilnībā izmantojusi ekodizaina direktīvas potenciālu un ir pilnīgi pārliecināts, ka tai jāattiecas uz vēl vairāk produktiem, tostarp, attiecīgos gadījumos, uz jaunām mājsaimniecības precēm, IST, ar enerģiju saistītiem produktiem, ko izmanto ēkās (piemēram, rūpnieciskajiem elektromotoriem, iekārtām, gaisa kondicionēšanas iekārtām, siltummaiņiem, apkures un apgaismojuma iekārtām un sūkņiem), rūpniecības un lauksaimniecības iekārtām, būvmateriāliem un produktiem, kas saistīti ar ūdens efektīvu izmantošanu; aicina Komisiju, pieņemot īstenošanas aktus, ņemt vērā atšķirības starp patēriņa precēm un ražošanas līdzekļiem, kā arī pirms īstenošanas aktu izdošanas pierādīt energotaupības potenciālu un praktisko lietderību; prasa, lai saistībā ar Ekodizaina direktīvu obligātajās prasībās elektroenerģijas jomā attiecībā uz visiem produktiem tiktu iekļautas arī dzīves cikla izmaksu un emisiju specifikācijas, tostarp otrreizējās pārstrādes izmaksu specifikācijas;

46.

lai nodrošinātu, ka ES tiesību akti tiek maksimāli efektīvi īstenoti un jo īpaši patērētāju interesēs tiek izmantota sinerģija, aicina Komisiju apvienot spēkā esošos ES tiesību aktus, piemēram, Ekodizaina direktīvu un Enerģijas marķējuma direktīvu;

47.

aicina Komisiju uzņemties konkrētas iniciatīvas, piemēram, normatīvo aktu veidā, lai uzlabotu produktu resursu efektivitāti; atzīmē, ka energoefektivitāti ievērojami veicinātu arī resursu efektivitātes uzlabojumi;

48.

uzstāj, lai lielāka uzmanība tiktu veltīta energoefektivitātes standartu ietekmes novērtēšanai, tostarp izvērtējot saikni starp galaproduktu cenu un kvalitāti, ietekmi uz energoefektivitāti un patērētājiem radīto labumu; atzīst, ka Komisija izvērtē šo ietekmi, tomēr uzstāj, lai Komisija un dalībvalstis vairāk censtos sniegt informāciju un veikt kontroli attiecībā uz visiem produktiem, tostarp importētiem produktiem, piemēram, energoefektīvajām elektrospuldzēm;

49.

šajā sakarībā uzskata, ka vienoti tehniskie standarti ir piemērots veids, kā panākt energoefektīvu ražojumu — pumpju, motoru u.c. — nozīmīgu ienākšanu tirgū;

50.

aicina Komisiju nodrošināt, ka tiesību akti attiecas uz ražojumiem, sistēmām un to energopatēriņu, un uzskata, ka ir jāveicina ES iedzīvotāju, tostarp tirdzniecības darbinieku izpratne par enerģijas un resursu efektīvu izmantošanu patēriņa precēs un ar enerģiju saistītos ražojumos; uzskata, ka, vērtējot energopatēriņu, atsevišķi ražojumi un to detaļas ir jāvērtē kopumā, nevis atsevišķi;

51.

uzsver, ka Eiropai būtu jāieņem vadošā pozīcija ar enerģētiku saistītu interneta tehnoloģiju un zemas oglekļa emisijas IKT tehnoloģiju lietojumprogrammu izstrādē; uzsver, ka IKT vajadzētu būt svarīgam faktoram, kas veicinātu atbildīgu enerģijas patērēšanu mājsaimniecībās, transporta nozarē, elektroenerģijas ražošanā un izplatīšanā, kā arī pašā IKT nozarē (kuras enerģijas patēriņš ir 8 % no kopējā patēriņa); šajā sakarā aicina īpaši novērtēt datu centru energoefektivitātes potenciālu; uzskata, ka līdz ar atbalsta palielināšanu inovācijai ir jāparedz arī birokrātijas sloga samazināšana pieteikumu iesniedzējiem; atzīst nepieciešamību atbalstīt partnerības, kurās iesaistīta IKT nozare un lielākās emisijas radošās nozares, lai palielinātu energoefektivitāti un samazinātu šo nozaru radīto emisiju daudzumu;

52.

uzsver, ka sabiedrības informēšana par viedo skaitītāju radītajiem ieguvumiem ir būtiski svarīga to veiksmīgai ieviešanai; atgādina, ka Parlamenta pašiniciatīvas ziņojumā “par jaunu Eiropas digitālo programmu — 2015.eu” par politikas mērķi tika noteikts līdz 2015. gadam 50 % no Eiropas mājsaimniecībām aprīkot ar viedajiem skaitītājiem; atzinīgi vērtē darbu, ko veic darba grupa viedo mērierīču jautājumos, un prasa Komisijai līdz 2011. gada beigām iesniegt vairākus priekšlikumus, lai nodrošinātu, ka:

53.

norāda uz to, ka tehnoloģiju sasniegumi var pavērt iespējas paātrināt izmaiņas energoefektivitātes jomā; aicina Komisiju Eiropas energotehnoloģiju stratēģiskajā plānā iekļaut sadaļu par tādu zema enerģijas patēriņa ražošanas tehnoloģiju, mazāk enerģiju patērējošu celtniecības materiālu un mašīnbūves tehnoloģiju un ražojumu izstrādi un popularizēšanu, kuru izmantošana veicina enerģijas un resursu efektīvu izmantošanu; aicina Komisiju un dalībvalstis ierosināt iniciatīvas un programmas īpaši novatoriskām tehnoloģijām, tostarp īpašiem pētniecības un izstrādes projektiem, maza apjoma ražošanai, utt.;

54.

lai veicinātu energoefektivitāti, aicina Komisiju sadarbībā ar valstu enerģētikas regulatoriem apvienot darbu pie viedajiem tīkliem un viedās mērīšanas sistēmas ar cenu atvieglojumiem (dažādu cenu noteikšanu), kā arī lielāka cenu elastīguma valstu tarifos, piemēram, atkarībā no stundām, un atgādina par dalībvalstu pienākumu saskaņā ar Trešo Enerģētikas paketi izstrādāt novatoriskas cenu noteikšanas formulas;

55.

prasa īstenot pasākumus nevēlamas atgriezeniskas ietekmes novēršanai, lai nodrošinātu, ka enerģijas cenu piespiedu samazināšanās un patēriņa pieaugums nenomāc tehnisku uzlabojumu pozitīvo ietekmi;

56.

prasa Komisijai publicēt vērienīgu balto grāmatu par transportu, lai izstrādātu ilgtspējīgu Eiropas transporta politiku, kas veicinātu jaunu energoefektīvu tehnoloģiju ieviešanu un samazinātu atkarību no fosilā kurināmā, jo īpaši naftas, iespējams ar elektrifikācijas vai citu līdzekļu palīdzību, un šajā sakarībā veicinātu to, ka, plānojot infrastruktūru un zemes izmantošanu, vairāk tiek domāts par enerģijas patēriņu;

57.

uzskata — lai risinātu transportlīdzekļu radītās emisijas problēmu, nekavējoties ir jāizmanto visi instrumenti, tostarp transportlīdzekļu un degvielas nodokļi, marķēšana, obligātie efektivitātes standarti un pasākumi sabiedriskā transporta darbības uzlabošanai un veicināšanai;

58.

uzsver, ka informācijas un komunikācijas tehnoloģiju (IKT) izmantošana ceļu transporta nozarē un saskarnes ar citiem transporta veidiem ievērojami palielinās ceļu transporta energoefektivitāti, drošību un drošumu, un tie tiks veicināti vēl vairāk, ja būs uzlabota loģistika, kā arī kravu pārvadājumi racionalizēti vēl citos veidos, un aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt saskaņotu un efektīvāku e-kravas pārvadājumu un viedā transporta sistēmu izmantošanu visā Savienībā;

59.

uzsver, ka iepriekšminēto energoefektivitātes mērķu īstenošanai, ir būtiski investēt transporta nozarē, jo īpaši dzelzceļa un pilsētas transporta sistēmās, lai pēc iespējas mazinātu tādu transportlīdzekļu izmantošanu, kuriem ir vislielākais energopatēriņš;

60.

uzsver nepieciešamību palielināt visas transporta sistēmas energoefektivitāti, pārejot no tādiem lielu enerģijas daudzumu patērējošiem transporta veidiem kā kravas automobiļi un vieglie automobīļi uz dzelzceļu, braukšanu ar velosipēdiem un iešanu kājām, bet kravu pārvadāšanai izmantot dzelzceļu un citus videi nekaitīgus veidus;

61.

atzīst, ka energoefektīvāks degvielas izmantojums automašīnās var ievērojami samazināt degvielas patēriņu, un aicina Komisiju novērtēt progresu, ceļā uz emisiju samazinājumu no dažādiem transporta veidiem un nodrošināt ilgtermiņa plānošanas perspektīvu, jo īpaši automobiļu nozarē un ceļu transporta nozarē izvirzot turpmākus mērķus, ja tas nepieciešams, kā arī veicinot augstākus energoefektivitātes standartus, piemēram, attiecībā uz mobilām gaisa kondicionēšanas iekārtām, kā arī uzskata, ka ES ir jāpanāk tādi energoefektivitātes rādītāji, kas būtu vadošie pasaulē; atzīmē, ka patērētāju informēšanai un reklāmas izplatīšanai ir liela nozīme, mudinot patērētājus izdarīt lietderīgāku pirkumu izvēli un pārņemot efektīvākus braukšanas paradumus;

62.

aicina Komisiju veicināt novatorisku ierīču izstrādi un izmantošanu, kas uzlabotu energoefektivitāti (piemēram, kravas automobiļu spoileri un citas aeirodinamiku vai darbību uzlabojošas ierīces) visiem transporta veidiem, un nodrošinot, ka to izmantošana ir rentabla;

63.

šajā sakarā mudina veicināt energoefektīvu riepu izmantošanu un prasa, lai Komisija noteiktu obligātus energoefektivitātes standartus automobiļiem, kurus iegādājas valsts iestādes, un šiem automobiļiem uzstādītajām riepām; aicina Komisiju līdz 2011. gada beigām iesniegt stratēģiju smago kravas automobiļu degvielas patēriņa un CO2 emisiju samazināšanai, jo līdz šim šis jautājums tikpat kā nav risināts;

64.

aicina Komisiju apsvērt iespēju pieņemt vienu obligātu, visā Eiropā spēkā esošu marķēšanas sistēmu vieglajiem automobiļiem, ar kuru būtu iespējams samazināt tirgus darbības traucējumus, palielināt eiropiešu informētību un palīdzēt ieviest tehnoloģiskas inovācijas, kas samazina enerģijas patēriņu un piesārņojošas emisijas no transportlīdzekļiem; aicina Komisiju arī izskatīt iespēju paplašināt ierosināto vienoto marķēšanas sistēmu, iekļaujot tajā arī elektriskos un hibrīda transportlīdzekļus;

65.

aicina Komisiju ne vēlāk kā līdz 2011. gada vidum nodrošināt pamatnosacījumus elektrisko automobiļu izstrādei, proti, attiecībā uz infrastruktūru un uzlādes tehnoloģiju standartizāciju, kas nodrošinās infrastruktūras posmu savietojamību un drošumu, kā arī veicināt, to lai dalībvalstīs tiktu ieviesta uzlādēšanas infrastruktūra; turklāt aicina Komisiju izveidot saskaņotas prasības elektrisko automobiļu apstiprināšanai, īpašu uzmanību pievēršot gan ražošanā iesaistīto darbinieku, gan gala lietotāju veselībai un drošībai; aicina Komisiju nodrošināt salīdzināmus pamatnosacījumus elektrisko automobiļu un tādu automobiļu, kas darbojas ar kurināmā elementu vai biodegvielu, vai citiem ilgtspējīgākiem enerģijas veidiem, izstrādei;

66.

vēlreiz atgādina — lai panāktu enerģijas ietaupījumus transporta nozarē, ir jāveicina vairākveidu transporta risinājumi un jāizstrādā viedas transporta sistēmas (tostarp maksas noteikšana sastrēgumstundās, satiksmes pārvaldības informācijas tehnoloģijas, dzelzceļu infrastruktūra u. c.);

67.

prasa, lai dalībvalstis atceltu tādus nodokļu režīmus, kas veicina degvielas patēriņa ziņā neefektīvu automobiļu iegādi, un aizstātu tos ar tādiem nodokļu režīmiem, kuri stimulē iegādāties automobiļus ar ekonomisku degvielas patēriņu;

68.

atzīst, ka modulāru autovilcienu izmantošana ir ilgtspējīgs risinājums, kas autotransporta nozarē ļauj palielināt energoefektivitātes līmeni; turklāt atzīst, ka atšķirīgie noteikumi, kurus uz modulārajiem autovilcieniem attiecina tad, ja tie šķērso valstu robežas, nelabvēlīgi ietekmē šā autotransporta veida pastiprinātu izmantošanu; aicina Komisiju izpētīt noteikumu atšķirības, kuras var viegli novērst, un to, kā pārrobežu transporta nozarē varētu palielināt modulārā autotransporta īpatsvaru;

69.

uzskata, ka cenai ir būtiska nozīme energoefektivitātes palielināšanā un ka pārskatīta energonodokļu sistēma būtu jāietver pārskatītajā energoefektivitātes rīcības plānā, jo ekonomiska līdzekļu izmantošana ir izmaksu ziņā vislietderīgākais veids, kā veicināt energoietaupījumus;

70.

atgādina Komisijai un dalībvalstīm par “trias energetica” modeli, ar kuru saskaņā enerģijas pieprasījums būtu jāsamazina, pirms tiek panākta vienošanās par jebkādiem ieguldījumiem papildu enerģijas apgādē;

71.

aicina Komisiju iesniegt ziņojumu par nepieciešamību pēc turpmākas finansiālas palīdzības, lai paaugstinātu pašreizējā ēku fonda energoefektivitāti, šajā ziņojumā novērtējot spēkā esošos finanšu instrumentus; Komisijai būtu jāiesniedz priekšlikumi par to, kā izveidot ES sistēmu finanšu instrumentu pārstrukturēšanai, lai atbalstītu vai garantētu papildu pasākumus energoefektivitātes jomā, kas paredzēti valstīs jau izveidotu sistēmu un līdzekļu piešķiršanas kanālu atbalstam (piemēram, izmantojot riska pārdalīšanu) un būtu jāveicina energoefektivitātes sistēmu izveidošana un uzlabošana dalībvalstīs; prasa Komisijai EEAP ietvaros ierosināt politikas virzienus attiecībā uz to, kā nodrošināt, ka valsts, reģionālā, vai vietējā līmenī ir izveidoti energoefektivitātes fondi; uzskata, ka šie fondi, piemēram, ar finanšu starpnieku palīdzību, varētu būt nozīmīgi tādu instrumentu izveidē, kuri, piemēram, nodrošina finansējumu privātīpašniekiem, maziem un vidējiem uzņēmumiem un uzņēmumiem, kas sniedz energoefektivitātes pakalpojumus; atbalsta ideju par to, ka šādi instrumenti nodrošina arvien lielāku atbalstu stingrākiem energotaupīšanas pasākumiem;

72.

uzskata, ka, izstrādājot šo sistēmu, uzmanība būtu jāpievērš visiem dalībvalstīs pieejamiem finanšu resursiem, lai izveidotu sinerģiju un nepieļautu pārklāšanos ar citiem finanšu instrumentiem;

73.

atzinīgi vērtē stratēģijā “Eiropa 2020” pausto atbalstu nodokļu sloga pārnešanai uz energonodokli un vides nodokli, kas varētu radīt stimulus patērētājiem un rūpniecībai attiecībā uz energoefektivitāti un darba vietu radīšanu; aicina dalībvalstis apsvērt iespēju samazināt PVN likmi renovācijas darbiem, kas saistīti ar energoefektivitāti;

74.

aicina Komisiju iesniegt gada ziņojumu par to, vai un kā valstu līmenī ir izveidoti piemēroti stimuli (fiskālie un ar dotācijām saistīti), piemēram, privātajā jomā un MVU — amortizācijas norakstījumi nelielām rūpnieciskām iekārtām, nepārsniedzot EUR 10 000 vērtību, vai rūpniecības nozarē — proporcionāli augoši amortizācijas norakstījumi 50 % apmērā pirmajā gadā, vai atbilstošu ieguldījumu stimulu un pētniecības subsīdiju izveide, lai virzītu uz priekšu energoefektivitātes pasākumus;

75.

uzsver, ka ES ETS ir milzīgs resursu potenciāls ieguldījumiem energoefektivitātē; atzīst, ka ES emisiju kvotu izsolēs tiks iegūti miljardi eiro; atgādina, ka saskaņā ar ETS direktīvu vismaz 50 % no šiem ienākumiem jāpiešķir pielāgošanās klimata pārmaiņām un to mazināšanas pasākumiem, tostarp energoefektivitātes veicināšanas pasākumiem; uzsver, ka šie ieņēmumi, kā arī ieņēmumi no oglekļa nodokļa būtu jāuzskata par prioritāriem, lai rentabli finansētu energoefektivitāti un tehnoloģiju izplatīšanu; turklāt norāda, ka ES uzņēmumi pērk miljoniem tīras attīstības mehānismam paredzētos kredītus, galvenokārt Ķīnā un Indijā, lai gan šos līdzekļus varētu ieguldīt tīrā attīstībā vismazāk attīstītajās valstīs vai Eiropas energoefektivitātes uzlabošanā;

76.

uzskata — lai panāktu ieguldījumu vislielāko iespējamo atdevi, šajā sistēmā būtu jāņem vērā esošie pārstrukturētie instrumenti, kuru darbību nodrošina publiskā sektora finanšu starpnieki, tajā būtu jāiekļauj pašreizējie ES fondi un tā būtu jāveido, lai piesaistītu arī citus publiskā un privātā sektora līdzekļus; uzskata, ka Eiropas Komisija nevar vienmēr būt vienīgais visu finanšu līdzekļu avots; aicina Komisiju uzņemties galveno lomu, darot pieejamu un palielinot finansējumu, kas ir pieejams gan valsts, gan privātajām finanšu iestādēm; uzskata, ka Komisijai būtu jāiedrošina finanšu iestādes un tādas finansēšanas programmas kā Eiropas Investīciju banka piešķirt lielāku prioritāti novatoriskām energoefektivitātes iniciatīvām, jo īpaši tad, ja tās veicina citu ES mērķu sasniegšanu, piemēram, darbavietu skaita palielināšanu;

77.

atzīst, ka sākotnējā finansējuma trūkums ir lielākais ēku renovācijas šķērslis dzīvojamā fonda un MVU sektorā, un aicina Komisiju apzināt novatoriskus risinājumus un paraugpraksi, lai novērstu šo problēmu, izmantojot tādus veiksmīgus mehānismus kā “pay as you save”, apgrozāmus fondus un zaļās ieguldījumu bankas (pēc Vācijas “KfW” vai Francijas “Caisse Depots” parauga);

78.

atzīst, ka nepieciešamība veikt sākotnējus ieguldījumus ir viens no lielākajiem šķēršļiem energoefektivitātes īstenošanai vietējā un reģionu līmenī;

79.

atzinīgi vērtē Parlamenta un Padomes vienošanos izmantot saskaņā ar EEPR regulu piešķiramos, bet neizmantotos līdzekļus, lai izveidotu specifisku finanšu instrumentu energoefektivitātes un ar atjaunojamiem enerģijas avotiem saistītu iniciatīvu atbalstam vietējā un reģionālā līmenī; vienlaikus norāda, ka, neraugoties uz nozīmīgo jaunu darbavietu radīšanas potenciālu, Eiropas ekonomikas atveseļošanas plānā paredzēts nepamatoti niecīgs atbalsts ieguldījumiem energoefektivitātē;

80.

uzsver, ka energoefektivitātes jomā veicamu pasākumu vajadzībām ir labāk jāizmanto esošie ES fondi, piemēram, ERAF un ELFLA; mudina dalībvalstis noteikt energoefektivitāti par vienu no savu darbības programmu prioritātēm; aicina Komisiju un valsts iestādes izstrādāt risinājumus, kuri veicinātu struktūrfondu izmantošanu energoefektivitātes pasākumiem, piemēram, nodrošinot labāku tās informācijas plūsmu, kas jāsaņem vietējā līmenī, vai izveidojot vienas institūcijas apstiprinājuma sistēmas aģentūras, un visbeidzot atgādina, ka minētie pasākumi ir jānovērtē, un vienam no galvenajiem šīs novērtēšanas parametriem ir jābūt ieguvumiem energoefektivitātes jomā;

81.

ņemot vērā gaidāmo kohēzijas un reģionālās politikas un ES finanšu plāna pārskatīšanu, prasa paredzēt energotaupību kā nosacījumu ES palīdzības piešķiršanai un apsvērt iespēju par valsts piešķirto līdzekļu lielākas daļas novirzīšanu pasākumiem energotaupības un atjaunojamās enerģijas jomā;

82.

aicina Komisiju izmantot vidusposma pārskatu, lai piešķirtu vairāk līdzekļu energoefektivitātes programmām un lai energoefektivitātei novirzītu līdz 15 % ERAF līdzekļu;

83.

uzsver, ka ir jāveido tehniskās palīdzības un finanšu inženierijas risinājumi vietējo un reģionālo iestāžu līmenī, lai atbalstītu vietējos projektu izstrādātājus, šai nolūkā, piemēram, izmantojot Eiropas Investīciju bankas (EIB) tehniskās palīdzības instrumentu ELENA un energoapgādes pakalpojumu uzņēmumu pieredzi;

84.

aicina Komisiju nostiprināt finansēšanas mehānismus (piemēram, ELENA) un apsvērt iespēju izveidot papildu mehānismus, kas tiktu finansēti saskaņā ar Viedās enerģijas programmu;

85.

norāda, ka energoefektivitātes politikai vajadzētu būt tādai, kas piesaista iespējami vairāk valsts un privātās jomas pārstāvju, lai sasniegtu vislielāko iespējamo sviras efektu, radītu darbavietas, sekmētu videi draudzīgāku izaugsmi un veicinātu konkurētspējīga, vienojoša un ilgtspējīga tirgus izveidi Eiropā;

86.

norāda, ka, pilnvarojot enerģētikas uzņēmumus pildīt enerģijas taupīšanas saistības, energoefektivitātes pasākumiem varētu iegūt tādus papildu finansējuma avotus kā PSO vai SSO piemērojamās pārskaitījumu nodevas, piegādātāju saistību izpildes rezultātā iegūti līdzekļi vai sodanauda, kuru maksā par prasību neizpildi;

87.

norāda, ka, lai gan ir vajadzīgs ievērojams sākotnējais kapitāls, lai panāktu privātā sektora ieguldījumus energotaupības pasākumos, valsts iejaukšanās ir nepieciešama, lai novērstu tirgus nepilnības un lai pāreja uz zemu oglekļa emisiju notiktu savlaicīgi, tādējādi panākot atbilstību ES mērķiem par atjaunojamo enerģiju un emisijas samazināšanu;

88.

aicina Komisiju veicināt ES pasākumus tehniskās palīdzības atbalstam, kurus īstenotu pieredzējuši (valsts un starptautiski) finanšu starpnieki, lai:

89.

atzīst, ka labi funkcionējošs enerģijas tirgus stimulē enerģijas taupīšanu; aicina Komisiju novērtēt un ziņot par enerģētikas uzņēmumu, tai skaitā energopakalpojumu uzņēmumu, nozīmi energoefektivitātes veicināšanā un aicina Komisiju un dalībvalstis īstenot efektīvus pasākumus, lai panāktu, ka enerģētikas uzņēmumi iegulda līdzekļus energoefektivitātē, un atvieglotu tiešo lietotāju iespējas veikt uzlabojumus energoefektivitātes jomā; aicina Komisiju iesniegt uz paraugpraksi balstītus priekšlikumus, no kuriem dalībvalstis varētu izvēlēties savai situācijai vispiemērotāko modeli, piemēram, “balto sertifikātu” sistēmu, nodokļu atvieglojumus, tiešus stimulus u. tml.;

90.

aicina Komisiju, dalībvalstis, kā arī vietējā un reģionālā līmeņa valsts iestādes palielināt centienus uzlabot visās nozarēs, bet jo īpaši visā celtniecības nozarē un MVU, dažādu energoefektivitātes speciālistu izglītošanu un apmācību, lai uzlabotu celtniecības nozares profesijās strādājošo prasmes, tādējādi radot videi draudzīgas vietējas darbavietas un vienlaikus sekmējot mērķtiecīgu energoefektivitātes tiesību aktu īstenošanu; šajā sakarībā prasa pilnībā izmantot un palielināt struktūrfondu un Kohēzijas fonda līdzekļus apmācību rīkošanai;

91.

aicina Komisiju pārbaudīt tādu novatorisku regulējuma veidu piemērojamību, kurus var efektīvi apvienot ar būtisku enerģijas ietaupījuma potenciālu jaunajās dalībvalstīs, izmantojot attīstītāko dalībvalstu kapitāla un tehnoloģiju iespējas;

92.

uzsver nepieciešamību uzlabot energopakalpojumu tirgus attīstību; lūdz Komisiju, pārskatot Energopakalpojumu direktīvu, apsvērt pasākumus, ar kuriem tiktu sekmēta energoefektivitātes līgumu slēgšana valsts un privātajā sektorā; uzskata, ka energopakalpojumu uzņēmumiem daudzējādā ziņā ir vislabākās iespējas palīdzēt mājsaimniecībām, MVU un valsts sektoram pārvarēt šķērsli, ko rada sākotnējo ieguldījumu augstās izmaksas, energoefektivitātes uzlabošanas nolūkā atjaunojot ekspluatācijā esošās ēkas; mudina Komisiju veikt pētījumu, lai novērtētu dalībvalstīs īstenotās paraugprakses, kā arī konstatētu šķēršļus finanšu mehānisma potenciāla pilnīgai izmantošanai;

93.

norāda, ka energotaupības pasākumu izstrādāšanas un īstenošanas procesā ļoti svarīga nozīme ir uzņēmumu piedāvātajiem novatoriskajiem risinājumiem;

94.

atkārtoti pieprasa iekļaut Eiropas kaimiņattiecību politikā spēcīgāku energoefektivitātes komponentu un šo jautājumu sistemātiski risināt ES un trešo valstu dialogos;

95.

atzīst, ka energoefektivitātes tehnoloģiju attīstība, izstrāde un laišana tirgū (piemēram, izmantojot tās dzinēju, apgaismojuma, elektroierīču u. c. jomās) rada Eiropas uzņēmumiem iespējas un potenciālas izdevības;

96.

šajā sakarībā uzskata, ka novatorisku tehnoloģiju izstrāde un laišana tirgū ir pamats, lai uzlabotu energoefektivitāti visās tās izmantojuma jomās, samazinātu siltumnīcefekta gāzu emisijas apjomu un palielinātu atjaunojamo enerģijas avotu īpatsvaru;

97.

uzstāj, lai energoefektivitāte būtu prioritāte nākamajā pētniecības pamatprogrammā (FP 8);

98.

aicina Komisiju noteikt energoefektivitāti par vienu no Astotās pētniecības pamatprogrammas galvenajām prioritātēm un piešķirt līdzekļu būtisku daļu energoefektivitātes apakšprogrammām, līdzīgi kā spēkā esošās Viedās enerģijas programmas gadījumā; uzsver, ka līdz 2020. gadam pašreizējo finansējuma apjomu pētniecībai, izstrādei un demonstrējumiem enerģētikas jomā ir nepieciešams palielināt, šai nolūkā tostarp ievērojami palielinot nākamo ES budžetu, it īpaši atjaunojamās enerģijas, viedo tīklu un energoefektivitātes vajadzībām;

99.

uzskata, ka lielāks uzsvars būtu liekams uz energotaupības pasākumu nozīmi, ņemot vērā to, ka norisinās starptautiskas sarunas par klimatu; uzskata, ka vērienīgo energoefektivitātes politiku var labāk īstenot un mazāk ietekmēt konkurētspēju, ja šo politiku starptautiski saskaņo; tādēļ prasa Komisijai un dalībvalstīm gaidāmajās sarunās Kankunā pārliecināt ES starptautiskos partnerus par nepieciešamību saskaņot energoefektivitātes pasākumus;

100.

atbalsta G20 grupas valstu Toronto augstākā līmeņa sanāksmē 2010. gada 27. jūnijā pieņemtajā deklarācijā pausto prasību vidēji ilgā laika posmā pakāpeniski pārtraukt subsīdiju piešķiršanu fosilā kurināmā izmantošanai un norāda, ka, šādi rīkojoties, tiktu iegūti vairāki miljardi eiro, kurus varētu novirzīt energoefektivitātes pasākumu atbalstam, tādējādi ievērojami labāk sekmējot ar enerģētikas jomu saistītos ES stratēģiskos mērķus ilgtspējības, konkurētspējas un piegāžu drošuma jomā;

101.

uzskata, ka, izstrādājot enerģētikas politiku, katrā ziņā būtu jāņem vērā enerģētikas dialoga sociālā dimensija, ietverot tādus aspektus kā cilvēktiesības, energoresursu nepietiekamība un patērētāju ar zemiem ienākumiem aizsardzība;

102.

atzīst, ka līdz šim energoefektivitātes politikas nostādnēs nav pietiekami ņemts vērā tāds faktors kā sabiedrībai pieņemams energopatēriņa samazināšanas process; uzsver, ka energoefektivitātes pasākumu sekmīgai īstenošanai izšķiroša nozīme nav tikai patērētāju uzvedībai vien — ir jāveicina arī patērētāju uzticēšanās; prasa topošajā energoefektivitātes rīcības plānā iekļaut papildu atbalsta pasākumus, kas veicinātu, ka sabiedrībai šis plāns ir pieņemams;

103.

uzsver, ka Komisijai un dalībvalstīm jānodrošina visu ieinteresēto personu aktīvāka informēšana energoefektivitātes un enerģijas taupīšanas jautājumos, un aicina Komisiju un dalībvalstis uzlabot un turpināt sekmēt piekļuvi informācijai par energoefektivitāti un enerģijas taupīšanu;

104.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.