Līdz ar euro ieviešanu 1999. gada 1. janvārī Eiropas Savienībai (ES) bija no jauna jādefinē monetārās attiecības ar valstīm un teritorijām, kurās iepriekš tika izmantots Francijas franks un Portugāles eskudo.
Tāpat jauns monetāro attiecību pamats bija jāizveido arī ar ES kaimiņvalstīm, piemēram, ar Monako, Sanmarīno un Vatikānu. Šīm valstīm nebija pašām savas valūtas — tās izmantoja to valstu valūtas, kuras vēlāk pieņēma euro.

SVARĪGĀKIE ASPEKTI

Jaunie noteikumi ir izklāstīti šādos nolīgumos:

1.
Valūtas maiņas režīma jautājumi
- Francija pagarināja savus nolīgumus ar Rietumāfrikas Ekonomisko un monetāro savienību, Communauté économique et monétaire de l’Afrique centrale (Centrālāfrikas Ekonomikas un monetāro kopienu) un Komoru Salām. Šie nolīgumi garantēja fiksētu CFA (Communauté Financière Africaine) franka un Komoru Salu franka maiņas kursu pret Francijas franku tik ilgi, kamēr vien pastāvēja Francijas franks.
- Portugāle pagarināja savu nolīgumu ar Kaboverdi. Tas nodrošināja maiņas kursa stabilitāti starp abu valstu valūtām un ļāva saņemt finansiālo un tehnisko palīdzību no Portugāles tik ilgi, kamēr vien pastāvēja eskudo.
- Francijai un Portugālei bija pienākums informēt Eiropas Komisiju, Eiropas Centrālo banku (ECB) un Ekonomikas un finanšu komiteju par visām norisēm, kas varētu ietekmēt monetāro vai valūtas maiņas likmju politiku.
2.
Monetārie režīmi
- Francijas teritorijas — Senpjēra un Mikelona netālu no Kanādas austrumu piekrastes un Majota Indijas okeānā —, kuras nav ES sastāvā, Francijas franku aizstāja ar euro. Franku banknotes un monētas tās drīkstēja izmantot līdz 2002. gada 30. jūnijam.
3.
Monetārās attiecības
- Monako, Sanmarīno un Vatikāns parakstīja monetāros nolīgumus ar ES vēl pirms euro banknošu un monētu ieviešanas 2002. gadā. Vēlāk šie nolīgumi tika pārskatīti, lai novērstu dažas nepilnības. Nolīgumi ļauj šīm trim valstīm izmantot euro kā savu oficiālo valūtu. Tām ir jāievēro šādi nosacījumi:
  - tās neemitē nedz euro banknotes, nedz monētas, ja vien nolīgumā tas nav atļauts;
  - tās ievēro ES noteikumus par euro banknotēm un monētām, autortiesībām un bojāto banknošu apmaiņu;
  - tās aizsargā euro banknotes un monētas pret viltošanu.
- Nolīgumi paredz, ka šīs trīs valstis drīkst emitēt ierobežotu skaitu euro monētu:
  - Monako (ikgadējais apjoms ir 1/500 no Francijā izkalto monētu skaita);
  - Sanmarīno (maksimālā nominālvērtība gadā — 1 944 000 EUR);
  - Vatikāns (maksimālā nominālvērtība gadā — 1 miljons EUR).
- Andora 2003. gada 15. jūlijā izteica vēlmi noslēgt monetāro nolīgumu ar ES. Tas tika noslēgts 2011. gada 30. jūnijā, ļaujot šai valstij izmantot euro kā savu oficiālo valūtu un, sākot no 2013. gada jūlija, arī emitēt savas euro monētas.

KOPŠ KURA LAIKA ŠIE LĒMUMI UN NOLĪGUMI IR PIEMĒROJAMI?

1999. gada 1. janvāris: attiecībā uz CFA franku, Francijas franku (Senpjērā un Mikelonā un Majotā), Komoru Salu franku un Kaboverdes eskudo.
2010. gada 1. janvāris: Vatikāns — ar šo nolīgumu aizstāja iepriekšējo monetāro nolīgumu, kuru 2000. gadā noslēdza starp Eiropas Kopienu, kuru pārstāvēja Itālija sadarbībā ar Komisiju un ECB, un Vatikāna Pilsētvalsti.
2011. gada 1. decembris: Monako — ar šo nolīgumu aizstāja nolīgumu, kuru Francija sadarbībā ar Komisiju un ECB noslēdza 2001. gadā.
2012. gada 1. aprīlis: Andora.
2012. gada 1. septembris: Sanmarīno — ar šo nolīgumu aizstāja iepriekšējo nolīgumu starp Itāliju Eiropas Kopienas vārdā un Sanmarīno.

KONTEKSTS

Plašāka informācija:

Euro ārpus eurozonas (Eiropas Komisija).

PAMATDOKUMENTI

Padomes Lēmums 98/683/EK (1998. gada 23. novembris) par valūtas maiņas režīma jautājumiem attiecībā uz CFA franku un Komoru Salu franku (OV L 320, 28.11.1998., 58.–59. lpp.).

Lēmuma 98/683/EK turpmākie grozījumi ir iekļauti pamattekstā. Šai konsolidētajai versijai ir tikai dokumentāla vērtība.

Padomes Lēmums 98/744/EK (1998. gada 21. decembris) par valūtas maiņas režīma jautājumiem attiecībā uz Kaboverdes eskudo (OV L 358, 31.12.1998., 111.–112. lpp.).

Padomes Lēmums 1999/95/EK (1998. gada 31. decembris) par monetāro režīmu Francijas teritoriālajās kopienās Senpjērā un Mikelonā un Majotā (OV L 30, 4.2.1999., 29.–30. lpp.).

Padomes Lēmums 1996/96/EK (1998. gada 31. decembris) par nostāju, kas Kopienai jāpieņem attiecībā uz nolīgumu par monetārajām attiecībām ar Monako Firstisti (OV L 30, 4.2.1999., 31.–32. lpp.).

Padomes Lēmums 1999/97/EK (1998. gada 31. decembris) par nostāju, kas Kopienai jāpieņem attiecībā uz nolīgumu par monetārajām attiecībām ar Sanmarīno Republiku (OV L 30, 4.2.1999., 33.–34. lpp.).

Padomes Lēmums 1999/98/EK (1998. gada 31. decembris) par nostāju, kas Kopienai jāpieņem attiecībā uz nolīgumu par monetārajām attiecībām ar Vatikāna Pilsētvalsti (OV L 30, 4.2.1999., 35.–36. lpp.).

Padomes Lēmums 2004/548/EK (2004. gada 11. maijs) par nostāju, kas Kopienai jāpieņem attiecībā uz nolīgumu par monetārajām attiecībām ar Andoras Firstisti (OV L 244, 16.7.2004., 47.–49. lpp.).

Padomes Lēmums 2004/750/EK (2004. gada 21. oktobris) par sarunu uzsākšanu attiecībā uz nolīgumu par monetārajām attiecībām ar Andoras Firstisti (OV L 332, 6.11.2004., 15. lpp.).

Monetārais nolīgums starp Eiropas Savienību un Vatikāna Pilsētvalsti (OV C 28, 4.2.2010., 13.–18. lpp.).

Skatīt konsolidēto versiju.

Monetārais nolīgums starp Eiropas Savienību un Andoras Firstisti (OV C 369, 17.12.2011., 1.–13. lpp.).

Skatīt konsolidēto versiju.

Monetārais nolīgums starp Eiropas Savienību un Sanmarīno Republiku (OV C 121, 26.4.2012., 5.–17. lpp.).

Skatīt konsolidēto versiju.

Monetārais nolīgums starp Eiropas Savienību un Monako Firstisti (OV C 310, 13.10.2012., 1.–11. lpp.).

Skatīt konsolidēto versiju.

Pēdējo reizi atjaunots: 26.08.2021

Top