–

K un L vārdā – B.W.M. Toemen un Y. E. Verkouter, advocaten, kuriem palīdz S. Rafi, eksperte,

–

Nīderlandes valdības vārdā – M. K. Bulterman, A. Hanje un A. M. de Ree, pārstāvji,

–

Čehijas valdības vārdā – L. Halajová, M. Smolek un J. Vláčil, pārstāvji,

–

Grieķijas valdības vārdā – M. Michelogiannaki un T. Papadopoulou, pārstāves,

–

Spānijas valdības vārdā – A. Gavela Llopis un A. Pérez‑Zurita Gutiérrez, pārstāves,

–

Francijas valdības vārdā – A.‑L. Desjonquères un J. Illouz, pārstāvji,

–

Ungārijas valdības vārdā – Zs. Biró‑Tóth un M. Z. Fehér, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – A. Azéma un F. Wilman, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 24. panta 2. punktu un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/95/ES (2011. gada 13. decembris) par standartiem, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, par bēgļu vai personu, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu, un par piešķirtās aizsardzības saturu (OV 2011, L 337, 9. lpp.) 10. panta 1. punkta d) apakšpunktu un 2. punktu.

2

Šis lūgums iesniegts tiesvedībā starp K un L, no vienas puses, un Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid (tieslietu un drošības valsts sekretārs, Nīderlande), no otras puses, par to, ka pēdējais minētais ir noraidījis viņu turpmākos starptautiskās aizsardzības pieteikumus.

3

Saskaņā ar Konvencijas par bēgļa statusu, kas parakstīta 1951. gada 28. jūlijā Ženēvā (Recueil des traités des Nations unies, 189. sēj., 150. lpp., Nr. 2545 (1954)), stājusies spēkā 1954. gada 22. aprīlī un papildināta ar Protokolu par bēgļa statusu, kurš noslēgts Ņujorkā 1967. gada 31. janvārī un stājies spēkā 1967. gada 4. oktobrī (turpmāk tekstā – “Ženēvas konvencija”), 1. panta A punkta 2. apakšpunktu “šajā konvencijā termins “bēglis” ir attiecināms uz jebkuru personu, kas [..] sakarā ar labi pamatotām bailēm no vajāšanas pēc rases, reliģijas, tautības, piederības īpašai sociālai grupai pazīmēm vai politiskās pārliecības dēļ atrodas ārpus savas pilsonības valsts un nespēj vai sakarā ar šādām bailēm nevēlas izmantot šīs valsts aizsardzību; [..].”

4

Konvencijas par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu (turpmāk tekstā – “CEDAW”), ko Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālā asambleja pieņēmusi 1979. gada 18. decembrī, kura stājusies spēkā 1981. gada 3. septembrī (Recueil des traités des Nations unies, 1249. sēj., Nr. I‑20378, 13. lpp.) un kurai pievienojušās visas dalībvalstis, 1. pantā ir noteikts, ka “šajā konvencijā jēdziens “sieviešu diskriminācija” nozīmē jebkādas atšķirības, izņēmumus vai ierobežojumus dzimuma dēļ, kuru sekas vai mērķis ir apgrūtināt vai pilnībā liegt sieviešu cilvēktiesību un pamatbrīvību atzīšanu vai apgrūtināt vai pilnībā liegt sievietēm minēto tiesību un brīvību īstenošanu vai izmantošanu politiskajā, ekonomiskajā, sociālajā, kultūras, pilsonisko tiesību vai jebkurā citā jomā neatkarīgi no viņu ģimenes stāvokļa, pamatojoties uz vīriešu un sieviešu līdztiesību”.

5

Šīs konvencijas 3. pantā ir paredzēts, ka tās dalībvalstis visās jomās, jo īpaši politiskajā, sociālajā, ekonomiskajā un kultūras jomā, veic visus atbilstošos, tostarp likumdošanas, pasākumus, kas nepieciešami sieviešu vispusīgas attīstības un izaugsmes nodrošināšanai, lai garantētu, ka viņas tāpat kā vīrieši varētu izmantot un īstenot cilvēktiesības un pamatbrīvības.

6

Saskaņā ar minētās konvencijas 5. pantu dalībvalstis veic visus atbilstošos pasākumus, lai jo īpaši mainītu vīriešu un sieviešu uzvedības sociālos un kultūras modeļus un panāktu aizspriedumu un tādu paražu un cita veida prakses izskaušanu, kuru pamatā ir doma par viena vai otra dzimuma nepilnvērtību vai pārākumu vai stereotipi par vīriešu un sieviešu lomu.

7

Atbilstoši šīs pašas konvencijas 7., 10. un 16. pantam dalībvalstis veic visus atbilstīgos pasākumus, lai likvidētu sieviešu diskrimināciju valsts politiskajā un sabiedriskajā dzīvē, izglītības jomā, kā arī visos jautājumos, kas izriet no laulības, un ģimenes attiecībās.

8

Saskaņā ar Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu, kas noslēgta Stambulā 2011. gada 11. maijā, ko Eiropas Savienība parakstījusi 2017. gada 13. jūnijā un kas Eiropas Savienības vārdā apstiprināta ar Padomes 2023. gada 1. jūnija Lēmumu (ES) 2023/1076 (OV 2023, L 143 I, 4. lpp.) (turpmāk tekstā – “Stambulas konvencija”) un Savienībā stājusies spēkā 2023. gada 1. oktobrī, 1. pantu tā ir vērsta uz sieviešu aizsardzību pret visu veidu vardarbību, vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un izskaušanu, kā arī kriminālvajāšanu par to; tās mērķis ir arī palīdzēt izskaust visu veidu diskrimināciju pret sievietēm un veicināt sieviešu un vīriešu faktisku līdztiesību, tostarp izmantojot pilnvērtīgu iespēju nodrošināšanu sievietēm.

9

Šīs konvencijas 3. pantā ir precizēts, ka šajā konvencijā ar terminu “vardarbība pret sievietēm” tiek saprasts cilvēktiesību pārkāpums un sieviešu diskriminācija un ar to apzīmē visus ar dzimumu saistītos vardarbības aktus, kas sievietēm rada vai var radīt fizisku, seksuālu, psiholoģisku vai ekonomisku kaitējumu vai ciešanas, kā arī šādu vardarbības aktu draudus, piespiešanu vai patvaļīgu brīvības atņemšanu neatkarīgi no tā, vai šāda vardarbība notiek sabiedriskajā vai privātajā dzīvē.

10

Minētās konvencijas 4. panta 2. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis nosoda jebkādu sieviešu diskrimināciju un nekavējoties pieņem normatīvos aktus un veic citus pasākumus, kas vajadzīgi, lai to novērstu, jo īpaši:

11

Stambulas konvencijas 60. pants ir šāds:

“1.   Dalībvalstis pieņem normatīvos aktus vai veic citus pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu to, ka ar dzimumu saistīta vardarbība pret sievietēm tiek atzīta par vajāšanu [Ženēvas konvencijas] 1. panta A punkta 2) apakšpunkta izpratnē un par būtisku kaitējumu, kas ir pamats papildu aizsardzībai.

2.   Dalībvalstis nodrošina to, ka, interpretējot ikvienu [Ženēvas konvencijā] minēto pamatu, tiek ievērots dzimumu līdztiesības princips un ka tad, ja tiek konstatēts, ka pastāv bažas par vajāšanu viena vai vairāku pamatu dēļ, pieteikuma iesniedzējam piešķir bēgļa statusu saskaņā ar attiecīgajiem spēkā esošajiem tiesību aktiem.

[..]”

12

Saskaņā ar Direktīvas 2011/95 4., 16., 18. un 30. apsvērumu:

[..]

[..]

[..]

13

Šīs direktīvas 2. pants “Definīcijas” ir formulēts šādi:

“Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

[..]

[..]

[..]

[..]

14

Minētās direktīvas 4. pantā “Faktu un apstākļu novērtēšana”, kas ietverts tās II nodaļā par “starptautiskās aizsardzības pieteikumu novērtēšanu”, ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis var uzskatīt par pieteikuma iesniedzēja pienākumu pēc iespējas ātrāk iesniegt visas sastāvdaļas, kas nepieciešamas, lai pamatotu starptautiskās aizsardzības pieteikumu. Dalībvalsts pienākums ir, sadarbojoties ar pieteikuma iesniedzēju, novērtēt attiecīgās pieteikuma sastāvdaļas.

2.   Šā panta 1. punktā minētās sastāvdaļas ir pieteikuma iesniedzēja paziņojumi un visa dokumentācija, kas ir pieteikuma iesniedzēja rīcībā attiecībā uz pieteikuma iesniedzēja vecumu, izcelsmi, tostarp attiecīgo radinieku datiem, personu, valstspiederību(‑ām) un iepriekšējās dzīvesvietas valsti(‑īm) un vietu(‑ām), iepriekšējiem patvēruma pieteikumiem, ceļojumu maršrutiem, ceļošanas dokumentiem un iemesliem, kādēļ tiek iesniegts starptautiskās aizsardzības pieteikums.

3.   Starptautiskās aizsardzības pieteikuma novērtējums jāveic individuāli par katru pieteikuma iesniedzēju un, to darot, jāņem vērā:

[..]

[...]

5.   Ja dalībvalstis piemēro principu, saskaņā ar kuru pieteikuma iesniedzēja pienākums ir pamatot starptautiskās aizsardzības pieteikumu, un ja pieteikuma iesniedzēja paziņojumos norādīti aspekti nav pamatoti ar dokumentāriem vai citādiem pierādījumiem, šiem aspektiem nav nepieciešams apstiprinājums, ja ir izpildīti šādi nosacījumi:

[..]

c) pieteikuma iesniedzēja paziņojumi tiek uzskatīti par saskaņotiem un ticamiem [..]

[..]

e) konstatēts, ka pieteikuma iesniedzējam kopumā var uzticēties.”

15

Šīs pašas direktīvas 9. panta “Vajāšanas darbības” 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.   Lai darbība tiktu uzskatīta par vajāšanas darbību Ženēvas konvencijas 1. panta A punkta nozīmē, tai jābūt:

2.   Vajāšanas darbības, kas minētas 1. punktā inter alia var notikt kā:

[..]

16

Direktīvas 2011/95 10. pantā “Vajāšanas iemesli”, ir paredzēts:

“1.   Novērtējot vajāšanas iemeslus, dalībvalstis ņem vērā šo:

[..]

2.   Novērtējot, vai pieteikuma iesniedzējam ir pamatotas bailes no vajāšanas, nav būtiski, vai pieteikuma iesniedzējam faktiski piemīt [..] sociālās [..] pazīmes, kas izraisa vajāšanu, ja vajāšanas dalībnieks attiecina uz pieteikuma iesniedzēju šādas pazīmes.”

17

Šīs direktīvas VII nodaļā ietvertā 20. panta “Vispārīgi noteikumi” 3. un 5. punktā ir noteikts:

“3.   Īstenojot šo nodaļu, dalībvalstis ņem vērā mazāk aizsargātu personu, piemēram, nepilngadīgo, nepavadītu nepilngadīgo, [..] vecāku, kuri vieni paši audzina nepilngadīgus bērnus, [..] īpašo situāciju.

[..]

5.   Īstenojot šīs nodaļas noteikumus attiecībā uz nepilngadīgajiem, dalībvalstis, pirmkārt, ņem vērā bērna intereses.”

18

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/32/ES (2013. gada 26. jūnijs) par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai (OV 2013, L 180, 60. lpp.) 2. panta q) punktā “turpmāks pieteikums” ir definēts kā “starptautiskās aizsardzības pieteikums, kas ir sagatavots pēc tam, kad ir pieņemts galīgais lēmums par iepriekšēju pieteikumu [..]”.

19

Šīs direktīvas 10. panta “Pieteikumu izskatīšanas prasības” 3. punktā ir paredzēts:

“Dalībvalstis nodrošina, ka atbildīgās iestādes lēmumi par starptautiskās aizsardzības pieteikumiem tiek pieņemti pēc atbilstīgas izskatīšanas. Šajā nolūkā dalībvalstis nodrošina, ka:

[..]

20

Saskaņā ar minētās direktīvas 14. panta 1. punkta ceturto daļu “dalībvalstis valsts tiesību aktos var noteikt gadījumus, kad nepilngadīgajam tiek dota iespēja tikt personiski intervētam”.

21

Šīs pašas direktīvas 15. panta 3. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis veic atbilstīgus pasākumus, lai nodrošinātu, ka personiskās intervijas tiek veiktas tādos apstākļos, kas ļauj patvēruma meklētājiem sniegt vispusīgu savu pieteikumu pamatojumu. Šajā aspektā dalībvalstis:

[..]

22

Direktīvas 2013/32 40. panta “Turpmāks pieteikums” 2. punktā ir paredzēts:

“Lai pieņemtu lēmumu par starptautiskās aizsardzības pieteikuma pieņemamību saskaņā ar 33. panta 2. punkta d) apakšpunktu, turpmākais starptautiskās aizsardzības pieteikums tiek vispirms pakļauts sākotnējai izskatīšanai attiecībā uz to, vai ir konstatēti vai pieteikuma iesniedzējs ir iesniedzis jaunus elementus vai faktus, kas attiecas uz pārbaudi, vai viņš ir kvalificējams kā starptautiskās aizsardzības saņēmējs saskaņā ar [Direktīvu 2011/95].”

23

K un L, prasītājas pamatlietā, ir divas māsas, kurām ir Irākas pilsonība un kuras dzimušas attiecīgi 2003. un 2005. gadā. 2015. gadā viņas ieradās Nīderlandē kopā ar vecākiem un tanti. Kopš tā laika viņas tur uzturas nepārtraukti. 2015. gada 7. novembrī viņu vecāki savā un K un L vārdā iesniedza patvēruma pieteikumus, kas 2017. gada 17. februārī tika noraidīti. Šie noraidošie lēmumi 2018. gadā kļuva galīgi.

24

2019. gada 4. aprīlī K un L iesniedza turpmākos pieteikumus Direktīvas 2013/32 2. panta q) punkta izpratnē, kuri ar tieslietu un drošības valsts sekretāra 2020. gada 21. decembra lēmumiem tika noraidīti kā acīmredzami nepamatoti. Lai apstrīdētu šos noraidošos lēmumus, K un L iesniedzējtiesā – rechtbank Den Haag, zittingsplaats ’s‑Hertogenbosch (Hāgas tiesa, tiesas sēžu vieta Hertogenbosā, Nīderlande) – apgalvoja, ka, ilgstoši uzturoties Nīderlandē, viņas ir pārņēmušas sava vecuma jauniešu normas, vērtības un uzvedību un tādējādi ir “rietumnieciskojušās”. Līdz ar to viņas kā jaunas sievietes uzskata, ka viņām ir iespēja lemt par savu dzīvi un nākotni, jo īpaši par attiecībām ar vīriešu dzimuma personām, laulību, mācībām, darbu, kā arī par politisko un reliģisko uzskatu veidošanu un paušanu. Viņas baidās no vajāšanas, ja atgrieztos Irākā, jo Nīderlandē viņas sev ir izveidojušas identitāti, kam raksturīga tādu normu, vērtību un uzvedības asimilācija, kuras atšķiras no viņu izcelsmes valsts normām un vērtībām un kuras ir kļuvušas tik ļoti būtiskas viņu identitātei un apziņai, ka viņas nevar no tām atteikties. Tādējādi viņas apgalvo, ka pieder pie “īpašas sociālās grupas” Direktīvas 2011/95 10. panta 1. punkta d) apakšpunkta izpratnē.

25

K un L arī norāda, ka ilgās uzturēšanās Nīderlandē rezultātā viņas šajā valstī ir iesakņojušās un viņu attīstībai tiktu nodarīts kaitējums, ja viņas būtu spiestas to atstāt. Šis kaitējums papildinātu to kaitējumu, kas radies ilgās nenoteiktības par uzturēšanās atļaujas iegūšanu šajā dalībvalstī dēļ.

26

Šajā kontekstā iesniedzējtiesa, pirmkārt, vēlas noskaidrot, kā interpretējams jēdziens “īpaša sociālā grupa” Direktīvas 2011/95 10. panta 1. punkta d) apakšpunkta izpratnē. Tā uzskata, ka jēdziens “rietumnieciskošanās” sasaucas ar sieviešu un vīriešu līdztiesību un jo īpaši ar sieviešu tiesībām tikt aizsargātām pret jebkādu vardarbību dzimuma dēļ, netikt spiestām stāties laulībā, kā arī tiesībām pieslieties vai nepieslieties kādai ticībai, būt ar saviem politiskajiem uzskatiem un tos paust.

27

Šī tiesa atgādina, ka saskaņā ar Raad van State (Valsts padome, Nīderlande) judikatūru “rietumnieciskojušās sievietes” ir pārāk neviendabīga kopa, lai tās varētu uzskatīt par piederīgām “īpašai sociālai grupai” Direktīvas 2011/95 10. panta 1. punkta d) apakšpunkta izpratnē, un ka saskaņā ar valsts tiesību praksi iespējama “rietumnieciskošanās” tiek vērtēta kā vajāšanas iemesls, kas balstīts vai nu uz reliģiju, vai politiskajiem uzskatiem.

28

Otrkārt, minētā tiesa vēlas noskaidrot, kā starptautiskās aizsardzības pieteikumu izskatīšanas procedūrā jāņem vērā Hartas 24. panta 2. punktā garantētās bērna intereses. Savienības tiesībās tā nerod nekādas norādes par to, kā pierādīt šīs intereses.

29

Šajā ziņā, atgādinot, ka saskaņā ar 2021. gada 14. janvāra spriedumu Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid (Nepavadīta nepilngadīgā atgriešana) (C‑441/19, EU:C:2021:9, 45. punkts) visās darbībās, kas attiecas uz bērniem, neatkarīgi no tā, vai tās veic valsts iestādes vai privātas iestādes, atbilstoši Hartas 24. panta 2. punktam pirmkārt jāņem vērā bērna intereses, iesniedzējtiesa pauž šaubas, vai ar Savienības tiesībām ir saderīga valsts tiesību prakse, saskaņā ar kuru kompetentā iestāde vispirms lemj par starptautiskās aizsardzības pieteikumu, vispārīgi izvērtējot bērna intereses, un pieteikuma iesniedzējs var apstrīdēt šādi pieņemto lēmumu tikai pēc tam, konkrēti pierādot, ka šo interešu dēļ būtu jāpieņem citāds lēmums.

30

Treškārt, norādot, ka K un L nodarītais kaitējums, kas esot radies nenoteiktības dēļ, kura izriet no viņu situācijas Nīderlandē, nav saistīts ar vajāšanas iemesliem viņu izcelsmes valstī, šī tiesa jautā, vai, izskatot starptautiskās aizsardzības pieteikumu, bērna intereses tomēr prasa, lai šāds kaitējums tiktu ņemts vērā, un apstiprinošas atbildes gadījumā – kādā veidā.

31

Visbeidzot, ceturtkārt, minētā tiesa jautā, vai valsts tiesību prakse, saskaņā ar kuru iestādei, kas lemj par “turpmāko pieteikumu” Direktīvas 2013/32 2. panta q) punkta izpratnē, nav pienākuma pēc savas ierosmes pārbaudīt pieteikuma iesniedzēja uzturēšanās tiesības “vispārīgu pamatu” dēļ, ir saderīga ar Savienības tiesībām.

32

Šādos apstākļos rechtbank Den Haag, zittingsplaats ’s‑Hertogenbosch (Hāgas tiesa, tiesas sēžu vieta Hertogenbosā) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

33

Vispirms jānorāda, ka, lai gan iesniedzējtiesa it īpaši pirmajā jautājumā min “rietumu normas, vērtības un uzvedības modeļus, ko trešo valstu valstspiederīgie pārņem, uzturoties [kādas] dalībvalsts teritorijā nozīmīgu daļu no viņu identitāti veidojošā dzīves posma”, no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka tas būtībā attiecas uz to, ka šīs sievietes faktiski pieņem sieviešu un vīriešu līdztiesību kā pamatvērtību, kā arī vēlas turpināt baudīt šo vienlīdzību savā ikdienas dzīvē.

34

Šādos apstākļos jāuzskata, ka ar pirmajiem diviem prejudiciālajiem jautājumiem, kas var tikt izskatīti kopā, šī tiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2011/95 10. panta 1. punkta d) apakšpunkts un 2. punkts jāinterpretē tādējādi, ka atkarībā no izcelsmes valstī pastāvošajiem apstākļiem sievietes, tostarp nepilngadīgas, kuras ir šīs valsts valstspiederīgās un kuru kopīgā iezīme ir sieviešu un vīriešu līdztiesības kā pamatvērtības, kas it īpaši nostiprināta LES 2. pantā, faktiska pieņemšana, kura notikusi laikā, kamēr viņas uzturējušās dalībvalstī, var tikt uzskatītas par piederīgām “īpašai sociālai grupai”, un tas var būt “vajāšanas iemesls” un līdz ar to pamats bēgļa statusa atzīšanai.

35

Pirmām kārtām, Direktīvas 2011/95 2. panta d) punktā “bēglis” ir definēts kā trešās valsts valstspiederīgais, kas, pamatoti baidoties no vajāšanas rases, reliģijas, tautības, politisko uzskatu vai piederības kādai noteiktai sociālai grupai dēļ, atrodas ārpus valsts, kuras valstspiederīgais viņš ir, un kas nespēj vai šādu baiļu dēļ nevēlas pieņemt minētās valsts aizsardzību. Šajā definīcijā ir pārņemta definīcija, kas ietverta 1. panta A punkta 2. apakšpunktā Ženēvas konvencijā, kura, kā noteikts šīs direktīvas 4. apsvērumā, ir “pamats bēgļu aizsardzības starptautiski tiesiskajam režīmam”.

36

Tāpēc Direktīvas 2011/95 normas jāinterpretē, ņemot vērā ne vien šīs direktīvas vispārējo struktūru un mērķi, bet arī saderīgi ar Ženēvas konvenciju un citiem atbilstošiem nolīgumiem, kas paredzēti LESD 78. panta 1. punktā. Starp tiem ir arī Stambulas konvencija un CEDAW (spriedums, 2024. gada 16. janvāris, Intervyuirasht organ na DAB pri MS (No vardarbības ģimenē cietušas sievietes), C‑621/21, EU:C:2024:47, 37. un 44.–47. punkts).

37

Kā apstiprināts Stambulas konvencijas 1. un 3. pantā, kā arī 4. panta 2. punktā, sieviešu un vīriešu līdztiesība ietver tostarp ikvienas sievietes tiesības tikt pasargātai no jebkādas ar dzimumu saistītas vardarbības, tiesības netikt piespiestai stāties laulībā, kā arī tiesības būt vai nebūt ticīgai, iegūt savus politiskos uzskatus un tos paust un brīvi pieņemt lēmumus par savu dzīvi, tostarp izglītības, profesionālās karjeras vai darbības jomā sabiedriskajā sfērā. Tas pats attiecas uz CEDAW 3., 5., 7., 10. un 16. pantu.

38

Turklāt Direktīvas 2011/95 normas, kā noteikts tās 16. apsvērumā, jāinterpretē, ievērojot Hartā atzītās tiesības, kuru piemērošanu ar šo direktīvu cenšas veicināt, un Hartas 21. panta 1. punktā ir aizliegta jebkāda diskriminācija, tostarp dzimuma dēļ (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2021. gada 13. janvāris, Bundesrepublik Deutschland (Palestīnas izcelsmes bezvalstnieka bēgļa statuss), C‑507/19, EU:C:2021:3, 39. punkts, un 2023. gada 9. novembris, Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid (Būtiska kaitējuma jēdziens), C‑125/22, EU:C:2023:843, 60. punkts).

39

Otrām kārtām, Direktīvas 2011/95 10. panta 1. punktā attiecībā uz katru no pieciem vajāšanas iemesliem, kas saskaņā ar šīs direktīvas 2. panta d) punktu var būt par iemeslu bēgļa statusa atzīšanai, ir uzskaitīti elementi, kuri dalībvalstīm jāņem vērā.

40

It īpaši, runājot par iemeslu “piederība īpašai sociālai grupai”, no 10. panta 1. punkta d) apakšpunkta pirmās daļas izriet, ka grupa tiek uzskatīta par “īpašu sociālu grupu”, ja ir izpildīti divi kumulatīvi nosacījumi. Pirmkārt, personām, kas varētu tajā ietilpt, jāpiemīt vismaz vienai no trim šādām identifikācijas pazīmēm, proti, “kopīgai iedzimtai pazīmei”, “kopējai pagātnei, ko nevar mainīt”, vai arī “kopējai pazīmei vai pārliecībai, kas ir tik svarīga identitātei vai apziņai, ka personu nevajadzētu piespiest no tās atteikties”. Otrkārt, šai grupai attiecīgajā izcelsmes valstī jābūt “īpatnai identitātei”, “jo apkārtējā sabiedrība to uztver kā atšķirīgu” (spriedums, 2024. gada 16. janvāris, Intervyuirasht organ na DAB pri MS (No vardarbības ģimenē cietušas sievietes), C‑621/21, EU:C:2024:47, 40. punkts).

41

Turklāt 10. panta 1. punkta d) apakšpunkta otrajā daļā citastarp ir precizēts, ka “ar dzimumu saistītus aspektus, tostarp dzimuma identitāti, pienācīgi ņem vērā, lai noteiktu piederību īpašai sociālai grupai vai identificētu šādas grupas pazīmes”. Šī tiesību norma jāaplūko saistībā ar Direktīvas 2011/95 30. apsvērumu, saskaņā ar kuru dzimuma identitāte var būt saistīta ar noteiktām tiesību tradīcijām vai ieražām (spriedums, 2024. gada 16. janvāris, Intervyuirasht organ na DAB pri MS (No vardarbības ģimenē cietušas sievietes), C‑621/21, EU:C:2024:47, 41. punkts).

42

Runājot par pirmo nosacījumu “īpašas sociālas grupas” identificēšanai, kas paredzēts Direktīvas 2011/95 10. panta 1. punkta d) apakšpunkta pirmās daļas pirmajā ievilkumā, proti, ka jāpiemīt vismaz vienai no trim šajā tiesību normā paredzētajām identifikācijas pazīmēm, Tiesa jau ir nospriedusi, ka piederība sieviešu dzimumam ir iedzimta pazīme un tādējādi ar to pietiek, lai izpildītu šo nosacījumu (spriedums, 2024. gada 16. janvāris, Intervyuirasht organ na DAB pri MS (No vardarbības ģimenē cietušas sievietes), C‑621/21, EU:C:2024:47, 49. punkts).

43

Turklāt sievietes, kurām piemīt kopīga papildu iezīme, piemēram, cita iedzimta pazīme vai kopīga pagātne, ko nevar mainīt, piemēram, īpaši ģimenes apstākļi, vai arī pazīme vai pārliecība, kura ir tik svarīga identitātei vai apziņai, ka šīs sievietes nedrīkst piespiest no tās atteikties, arī šī iemesla dēļ var atbilst minētajam nosacījumam (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2024. gada 16. janvāris, Intervyuirasht organ na DAB pri MS (No vardarbības ģimenē cietušas sievietes), C‑621/21, EU:C:2024:47, 50. punkts).

44

Šajā ziņā, pirmkārt, kā secinājumu 34. punktā norāda ģenerāladvokāts, tas, ka sieviete kā pamatvērtību ir faktiski pieņēmusi sieviešu un vīriešu līdztiesību, ciktāl tā nozīmē vēlmi baudīt šo līdztiesību savā ikdienas dzīvē, nozīmē, ka ir jābūt iespējai brīvi pieņemt lēmumus par savu dzīvi – it īpaši attiecībā uz izglītību un profesionālo karjeru, darbības apjomu un raksturu sabiedriskajā dzīvē, iespēju kļūt finansiāli neatkarīgai, strādājot ārpus mājsaimniecības, lēmumu dzīvot vienai vai ģimenē un izvēlēties partneri –, un tas ir būtiski viņas identitātei. Šādos apstākļos to, ka trešās valsts valstspiederīgā kā pamatvērtību ir faktiski pieņēmusi sieviešu un vīriešu līdztiesību, var uzskatīt par “pazīmi vai pārliecību, kura ir tik svarīga identitātei vai apziņai, ka personu nedrīkst piespiest no tās atteikties”. Šajā ziņā nav nozīmes apstāklim, ka šī valstspiederīgā neuzskata, ka viņa ir ietilpināma vienā kopā ar citām trešo valstu valstspiederīgajām vai ar visām sievietēm, kas pieņēmušas šo pamatvērtību.

45

Otrkārt, apstāklis, ka jaunas sievietes, kas ir trešo valstu valstspiederīgās, ir uzturējušās uzņēmējā dalībvalstī dzīves posmā, kad veidojas personas identitāte, un ka šīs uzturēšanās laikā viņas faktiski ir pieņēmušas vienlīdzīgu attieksmi pret sievietēm un vīriešiem kā pamatvērtību, var būt “kopēja pagātne, kuru nevar mainīt” Direktīvas 2011/95 10. panta 1. punkta d) apakšpunkta pirmās daļas pirmā ievilkuma izpratnē.

46

Līdz ar to jākonstatē, ka šīs sievietes, tostarp nepilngadīgas, atbilst pirmajam nosacījumam, lai identificētu “īpašu sociālo grupu” Direktīvas 2011/95 10. panta 1. punkta d) apakšpunkta pirmās daļas pirmā ievilkuma izpratnē.

47

Saskaņā ar šīs direktīvas 10. panta 2. punktu kompetentajai valsts iestādei ir jāpārliecinās, ka pazīme, kas saistīta ar piederību īpašai sociālai grupai, tiek piedēvēta attiecīgajai personai tās izcelsmes valstī minētās direktīvas 2. panta n) punkta izpratnē, pat ja šai personai faktiski nav šādas pazīmes.

48

Runājot par šīs pašas direktīvas 10. panta 1. punkta d) apakšpunkta pirmās daļas otrajā ievilkumā minēto otro nosacījumu “īpašas sociālas grupas” identificēšanai, kas attiecas uz grupas “īpatno identitāti” izcelsmes valstī, jākonstatē, ka sievietes apkārtējā sabiedrībā var tikt uztvertas dažādi un viņām šajā sabiedrībā var tikt atzīta īpatna identitāte it īpaši sociālo, morālo vai juridisko normu dēļ viņu izcelsmes valstī (spriedums, 2024. gada 16. janvāris, Intervyuirasht organ na DAB pri MS (No vardarbības ģimenē cietušas sievietes), C‑621/21, EU:C:2024:47, 52. punkts).

49

Šo – otro – nosacījumu izpilda arī sievietes, kam piemīt kopīga papildu pazīme, piemēram, sieviešu un vīriešu līdztiesības kā pamatvērtības faktiska pieņemšana, ja viņu izcelsmes valstī pastāvošo sociālo, morālo vai juridisko normu sekas ir tādas, ka šīs sievietes šīs kopīgās pazīmes dēļ arī apkārtējā sabiedrība uztver kā atšķirīgas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2024. gada 16. janvāris, Intervyuirasht organ na DAB pri MS (No vardarbības ģimenē cietušas sievietes), C‑621/21, EU:C:2024:47, 53. punkts).

50

Šādā kontekstā jāprecizē, ka attiecīgās dalībvalsts kompetentajām iestādēm jānosaka, kura apkārtējā sabiedrība ir būtiska, lai novērtētu šīs sociālās grupas esamību. Šī sabiedrība var sakrist ar visu starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja izcelsmes trešo valsti vai būt šaurāka, piemēram, kādas teritorijas daļas sabiedrība vai šīs trešās valsts iedzīvotāju daļa (spriedums, 2024. gada 16. janvāris, Intervyuirasht organ na DAB pri MS (No vardarbības ģimenē cietušas sievietes), C‑621/21, EU:C:2024:47, 54. punkts).

51

No tā izriet, ka sievietes, tostarp nepilngadīgas, kuru kopīgā iezīme ir sieviešu un vīriešu līdztiesības kā pamatvērtības faktiska pieņemšana, kas notikusi viņu uzturēšanās laikā dalībvalstī, atkarībā no apstākļiem izcelsmes valstī var tikt uzskatītas par tādām, kuras pieder “īpašai sociālai grupai” Direktīvas 2011/95 10. panta 1. punkta d) apakšpunkta izpratnē.

52

Ņemot vērā iesniedzējtiesas šaubas, vēl jāprecizē, ka nekādā ziņā netiek prasīts, lai šo sieviešu faktiskai sieviešu un vīriešu līdztiesības kā pamatvērtības pieņemšanai būtu politisks vai reliģisks raksturs, lai attiecībā uz viņām atzītu vajāšanas iemeslu šīs tiesību normas izpratnē. Tomēr šāda pamatvērtības pieņemšana attiecīgā gadījumā var tikt uztverta arī kā vajāšanas iemesls reliģijas vai politisko uzskatu dēļ.

53

Trešām kārtām, attiecībā uz starptautiskās aizsardzības pieteikuma, tostarp “turpmāka pieteikuma”, kurš pamatots ar vajāšanas iemeslu, ko rada piederība īpašai sociālai grupai, vērtējumu kompetentajām valsts iestādēm jāpārbauda, kā noteikts Direktīvas 2011/95 2. panta d) punktā, vai persona, kas atsaucas uz šo vajāšanas iemeslu, šādas piederības dēļ savā izcelsmes valstī “pamatoti baidās” no vajāšanas šīs direktīvas 9. panta 1. un 2. punkta izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2024. gada 16. janvāris, Intervyuirasht organ na DAB pri MS (No vardarbības ģimenē cietušas sievietes), C‑621/21, EU:C:2024:47, 59. punkts).

54

Šādā novērtējumā kompetentajai valsts iestādei jāņem vērā, pirmām kārtām, ka vajāšanas darbība Ženēvas konvencijas 1. panta A punkta izpratnē, kā precizēts minētās direktīvas 9. panta 2. punkta f) apakšpunktā, tostarp var izpausties kā darbība, kas vērsta “pret [..] dzimumu”.

55

Šajā ziņā, pirmkārt, Stambulas konvencijas 60. panta 1. punktā ir noteikts, ka vardarbība pret sievietēm dzimuma dēļ, kas saskaņā ar šīs konvencijas 3. pantu jāsaprot kā cilvēktiesību pārkāpums un sieviešu diskriminācijas veids, jāatzīst par vajāšanas formu Ženēvas konvencijas 1. panta A punkta 2. apakšpunkta izpratnē. Otrkārt, 60. panta 2. punktā ir noteikts, ka pusēm jānodrošina, ka katram Ženēvas konvencijā noteiktajam vajāšanas iemeslam, tostarp vajāšanai, kuras pamatā ir piederība īpašai sociālai grupai, tiek piemērota interpretācija, ņemot vērā dzimumu.

56

Otrām kārtām, saskaņā ar Direktīvas 2011/95 4. panta 1. punktu dalībvalstis var uzskatīt, ka pieteikuma iesniedzēja pienākums ir pēc iespējas ātrāk iesniegt visu nepieciešamo informāciju starptautiskās aizsardzības pieteikuma pamatošanai. Tomēr dalībvalstu iestādēm attiecīgā gadījumā ir aktīvi jāsadarbojas ar šo pieteikuma iesniedzēju, lai noteiktu un papildinātu viņa pieteikuma atbilstošos elementus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 3. marts, Secretary of State for the Home Department (Bēgļa statuss Palestīnas izcelsmes bezvalstniekam), C‑349/20, EU:C:2022:151, 64. punkts). Turklāt, lai gan dalībvalstis izmanto tām ar šo tiesību normu piešķirto iespēju, 4. panta 5. punktā ir arī paredzēts, ka tad, ja konkrēti pieteikuma iesniedzēja paziņojumu aspekti nav pamatoti ar dokumentāriem vai citādiem pierādījumiem, šie aspekti nav jāapstiprina, ja ir izpildīti šajā 5. punktā paredzētie kumulatīvie nosacījumi. Starp šiem nosacījumiem ir pieteikuma iesniedzēja paziņojumu saskaņotība un ticamība un tas, ka viņam kopumā var uzticēties (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 21. septembris, Staatssecretaris van Veiligheid en Justitie (Politiskie uzskati uzņēmējā dalībvalstī), C‑151/22, EU:C:2023:688, 44. punkts).

57

Tiesa šajā ziņā ir precizējusi, ka starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja paziņojumi ir tikai kompetento iestāžu veiktā faktu un apstākļu novērtēšanas procesa sākumpunkts, un tās bieži vien ir labākā situācijā nekā pieteikuma iesniedzējs, lai iegūtu piekļuvi noteikta veida dokumentiem (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2012. gada 22. novembris, M., C‑277/11,EU:C:2012:744, 65. un 66. punkts; 2020. gada 19. novembris, Bundesamt für Migration und Flüchtlinge (Militārais dienests un patvērums), C‑238/19, EU:C:2020:945, 52. punkts, un 2023. gada 9. novembris, Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid (Būtiska kaitējuma jēdziens), C‑125/22, EU:C:2023:843, 47. punkts).

58

Tādējādi uzskats, ka pieteikuma iesniedzējam pašam noteikti jāiesniedz visi elementi, kas ļauj pierādīt iemeslus, kuri ir viņa starptautiskās aizsardzības pieteikuma pamatā, un it īpaši to, pirmkārt, ka viņš savā izcelsmes valstī varētu tikt uztverts kā piederīgs īpašai sociālai grupai šīs direktīvas 10. panta 1. punkta izpratnē un, otrkārt, ka viņš minētajā valstī šī iemesla dēļ varētu tikt vajāts, būtu pretrunā Direktīvas 2011/95 4. pantam (Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 19. novembris, Bundesamt für Migration und Flüchtlinge (Militārais dienests un patvērums), C‑238/19, EU:C:2020:945, 54. un 55. punkts).

59

Trešām kārtām, saskaņā ar Direktīvas 2011/95 4. panta 3. punktu kompetento valsts iestāžu novērtējumam par pieteikuma iesniedzēja baiļu no vajāšanas pamatotību jābūt individuālam un tas katrā atsevišķā gadījumā jāveic rūpīgi un piesardzīgi, pamatojoties vienīgi uz konkrētu faktu un apstākļu novērtējumu, lai noteiktu, vai konstatētie fakti un apstākļi rada tādus draudus, ka attiecīgā persona, ņemot vērā tās individuālo situāciju, var pamatoti baidīties no faktiskas vajāšanas, ja tai būtu jāatgriežas savā izcelsmes valstī (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2023. gada 21. septembris, Staatssecretaris van Veiligheid en Justitie (Politiskie uzskati uzņēmējā dalībvalstī), C‑151/22, EU:C:2023:688, 42. punkts, un 2024. gada 16. janvāris, Intervyuirasht organ na DAB pri MS (No vardarbības ģimenē cietušas sievietes), C‑621/21, EU:C:2024:47, 60. punkts).

60

Šajā kontekstā Direktīvas 2013/32 10. panta 3. punkta b) apakšpunktā dalībvalstīm ir noteikts pienākums nodrošināt, pirmkārt, ka lēmumi par starptautiskās aizsardzības pieteikumiem tiek pieņemti pēc atbilstīgas izskatīšanas, kuras laikā par vispārējo situāciju, kas valda pieteikuma iesniedzēju izcelsmes valstīs, ir iegūta precīza un aktualizēta informācija no dažādiem avotiem, piemēram, EPAB un UNHCR, kā arī no starptautiskajām cilvēktiesību organizācijām, un, otrkārt, ka šī informācija ir pieejama darbiniekiem, kas ir atbildīgi par pieteikumu izskatīšanu un lēmumu pieņemšanu.

61

Šajā nolūkā, kā norādīts UNHCR Vadlīniju par starptautisko aizsardzību Nr. 1 36. punkta x) apakšpunktā attiecībā uz vajāšanu dzimuma dēļ saistībā ar Ženēvas konvencijas 1. panta A punkta 2. apakšpunktu, lai izskatītu sieviešu iesniegtos bēgļa statusa piešķiršanas pieteikumus, valsts kompetentajām iestādēm jāiegūst atbilstoša informācija par izcelsmes valsti, piemēram, par sieviešu situāciju likuma priekšā, viņu politiskajām, ekonomiskajām un sociālajām tiesībām, kultūras un sociālajām ieražām valstī un sekām to neievērošanas gadījumā, kaitnieciskas tradicionālās prakses biežumu, vardarbības pret sievietēm ietekmi un formām, par kādām ziņots, viņām nodrošināto aizsardzību, šādas vardarbības izdarītājiem piemērotajām sankcijām, kā arī riskiem, kādiem sieviete ir pakļauta, atgriežoties savā izcelsmes valstī pēc šāda pieteikuma iesniegšanas (spriedums, 2024. gada 16. janvāris, Intervyuirasht organ na DAB pri MS (No vardarbības ģimenē cietušas sievietes), C‑621/21, EU:C:2024:47, 61. punkts).

62

Ceturtām kārtām, ir jāprecizē: tas, ka trešās valsts valstspiederīgā faktiski kā pamatvērtību ir pieņēmusi sieviešu un vīriešu līdztiesību, un tas noticis laikā, kamēr viņa ir uzturējusies dalībvalstī, nevar tikt kvalificēts kā apstāklis, ko šī valstspiederīgā kopš izceļošanas no savas izcelsmes valsts Direktīvas 2011/95 5. panta 3. punkta izpratnē ir radījusi pati, nedz arī par apstākli, kura vienīgais vai galvenais mērķis bija radīt starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniegšanai nepieciešamos nosacījumus šīs direktīvas 4. panta 3. punkta d) apakšpunkta izpratnē. Proti, pietiek konstatēt, ka tad, ja šāda pieņemšana ir juridiski pietiekami pierādīta, to nekādi nevar pielīdzināt ļaunprātīgām un instrumentalizējošām darbībām, kuru izskaušana ir šo tiesību normu mērķis (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2024. gada 29. februāris, Bundesamt für Fremdenwesen und Asyl (Vēlāka pāriešana citā reliģijā), C‑222/22, EU:C:2024:192, 32. un 34. punkts).

63

Šajā lietā iesniedzējtiesai ir jo īpaši jāpārbauda, vai prasītājas pamatlietā patiešām kā pamatvērtību ir pieņēmušas sieviešu un vīriešu līdztiesību visās to veidojošajās daļās, kas aprakstītas šā sprieduma 37. un 44. punktā, cenšoties to baudīt savā ikdienas dzīvē, lai šī vērtība būtu viņu identitātes neatņemama sastāvdaļa, un vai tādēļ apkārtējā sabiedrība viņu izcelsmes valstī viņas uztvertu kā atšķirīgas. Apstāklis, ka viņas varētu izvairīties no reāla riska tikt vajātām savā izcelsmes valstī šīs vērtības pieņemšanas dēļ, to paužot atturīgāk, šajā kontekstā nav jāņem vērā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 7. novembris, X u.c., no C‑199/12 līdz C‑201/12, EU:C:2013:720, 70., 71., 74. un 75. punkts).

64

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz pirmajiem diviem jautājumiem jāatbild, ka Direktīvas 2011/95 10. panta 1. punkta d) apakšpunkts un 2. punkts jāinterpretē tādējādi, ka atkarībā no izcelsmes valstī pastāvošajiem apstākļiem sievietes, tostarp nepilngadīgas, kuras ir šīs valsts valstspiederīgās un kuru kopīgā iezīme ir sieviešu un vīriešu līdztiesības kā pamatvērtības faktiska pieņemšana, kas notikusi laikā, kamēr viņas uzturējušās dalībvalstī, var tikt uzskatītas par piederīgām “īpašai sociālai grupai”, un tas var būt “vajāšanas iemesls” un līdz ar to pamats bēgļa statusa atzīšanai.

65

Vispirms jānorāda, ka ar trešā jautājuma otro daļu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Hartas 24. panta 2. punkts, lasot to kopsakarā ar tās 51. panta 1. punktu, jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tāda “valsts tiesību prakse”, saskaņā ar kuru kompetentā iestāde saistībā ar uzturēšanās atļaujas pieteikumu “vispārīgo pamatu dēļ” izvērtē bērna intereses, “pirms tam tās konkrēti nekonstatējot”.

66

Tomēr, kā secinājumu 67. punktā norādījis ģenerāladvokāts, ne no iesniedzējtiesas nolēmuma, ne no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem neizriet, ka pamatlietā būtu runa par šādu uzturēšanās atļaujas pieteikumu “vispārīgo pamatu dēļ”.

67

Lai gan uz jautājumiem par Savienības tiesībām attiecas nozīmīguma prezumpcija, lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu nevar pamatot ar vajadzību pēc konsultatīva atzinuma par vispārīgiem vai hipotētiskiem jautājumiem, bet gan ar nepieciešamību faktiski atrisināt strīdu (spriedums, 2021. gada 14. janvāris, The International Protection Appeals Tribunal u.c., C‑322/19 un C‑385/19, EU:C:2021:11, 53. punkts).

68

Līdz ar to, tā kā trešā jautājuma otrās daļas mērķis patiesībā ir iegūt konsultatīvu viedokli par Tiesu, tā ir nepieņemama.

69

Ar trešā jautājuma pirmo daļu un ceturto jautājumu, kuri jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Hartas 24. panta 2. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj, ka kompetentā valsts iestāde lemj par nepilngadīgā iesniegtu starptautiskās aizsardzības pieteikumu, individuālā novērtējumā konkrēti nenosakot šī nepilngadīgā intereses.

70

Šajā kontekstā minētā tiesa arī vēlas noskaidrot, vai un attiecīgā gadījumā – kādā veidā – jāņem vērā, ka pastāv kaitējums, kas nepilngadīgajam iespējami ir nodarīts ilgstošas uzturēšanās dalībvalstī, un neskaidrības par viņa atgriešanās pienākumu dēļ.

71

Ņemot vērā tiesvedības mutvārdu daļā notikušās debates, jau iesākumā jānoraida jebkādas šaubas par šo prejudiciālo jautājumu nepieņemamību tādēļ, ka K un L vairs nav nepilngadīgas Direktīvas 2011/95 2. panta k) apakšpunkta izpratnē. Proti, no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka turpmāko patvēruma pieteikumu, par kuru noraidīšanu ir strīds pamatlietā, iesniegšanas brīdī, proti, 2019. gada 4. aprīlī, K un L nebija sasniegušas 18 gadu vecumu.

72

Ņemot to vērā, jāatgādina, ka Hartas 24. panta, kas, kā norādīts Direktīvas 2011/95 16. apsvērumā, ir viens no tiem Hartas pantiem, kuru piemērošana jāveicina ar šo direktīvu, 2. punktā ir paredzēts, ka “visās darbībās, kas attiecas uz bērniem, neatkarīgi no tā, vai tās veic valsts iestādes vai privātas iestādes, pirmkārt jāņem vērā bērna intereses”.

73

No Hartas 24. panta 2. punkta, kā arī no Starptautiskās konvencijas par bērna tiesībām, ko Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālā asambleja pieņēmusi 1989. gada 20. novembrī, 3. panta 1. punkta, uz kuru ir tieša atsauce paskaidrojumos par Hartas 24. pantu, izriet, ka bērna intereses ir ne tikai jāņem vērā, pēc būtības izvērtējot pieteikumus attiecībā uz bērniem, bet tām ir arī jāietekmē lēmumu pieņemšanas process, kas noved pie šāda vērtējuma, izmantojot īpašas procesuālās garantijas. Proti, kā norādījusi Apvienoto Nāciju Organizācijas Bērnu tiesību komiteja, jēdziens “bērna intereses” šī 3. panta 1. punkta izpratnē vienlaikus attiecas gan uz materiālām tiesībām, gan uz interpretācijas principu, gan uz procesuālo tiesību normu (skat. Bērna tiesību komitejas Vispārējās norādes Nr. 14 (2013) par to, ka bērnu interešu prioritāte ir būtiskākais apsvērums (3. panta 1. punkts), CRC/C/GC/14, 6. punkts).

74

Turklāt Hartas 24. panta 1. punktā ir precizēts, ka bērni var brīvi paust savu viedokli un ka tas atbilstīgi bērnu vecumam un briedumam jāņem vērā jautājumos, kas skar viņu intereses.

75

Pirmām kārtām, kā izriet no Direktīvas 2011/95 18. apsvēruma, dalībvalstīm starptautiskās aizsardzības procedūrā novērtējot bērna intereses, it īpaši ir pienācīgi jāņem vērā bērna ģimenes vienotības princips, bērna labklājība un sociālā attīstība, kas ietver viņa veselību, ģimenes stāvokli un izglītību, kā arī drošības un aizsardzības apsvērumi.

76

Šajā ziņā Direktīvas 2011/95 4. panta 3. punkta c) apakšpunktā ir paredzēts, ka starptautiskās aizsardzības pieteikuma novērtējums jāveic individuāli, ņemot vērā pieteikuma iesniedzēja vecumu, lai, balstoties uz personiskajiem apstākļiem, noteiktu, vai darbības, ar kādām viņam bijis jāsaskaras vai var nākties saskarties, būtu uzskatāmas par vajāšanu vai būtisku kaitējumu. Šajā kontekstā minētās direktīvas 9. panta 2. punkta f) apakšpunktā ir precizēts, ka šāda vajāšanas darbība var izpausties kā darbība, kas vērsta “pret bērniem”.

77

No pieteikuma iesniedzēja vecuma izrietošo seku, tostarp viņa interešu ņemšana vērā, ja viņš ir nepilngadīgs, izvērtēšana ir vienīgi kompetentās valsts iestādes kompetencē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 22. novembris, M., C‑277/11, EU:C:2012:744, 69. un 70. punkts).

78

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka tad, ja starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs ir nepilngadīgs, kompetentajai valsts iestādei, izvērtējot viņa starptautiskās aizsardzības pieteikuma pamatotību, individuālā izvērtējuma beigās noteikti jāņem vērā šī nepilngadīgā intereses.

79

Otrām kārtām, no Direktīvas 2011/95 18. apsvēruma izriet, ka dalībvalstīm starptautiskās aizsardzības procedūrā jāņem vērā nepilngadīgā viedoklis atbilstoši viņa vecumam un briedumam. Turklāt saskaņā ar Direktīvas 2013/32 14. panta 1. punkta ceturto daļu dalībvalstis savos tiesību aktos var noteikt, kādos gadījumos nepilngadīgajam tiks dota iespēja tikt personiski intervētam. Ja nepilngadīgajam tiek sniegta šāda iespēja, šīs direktīvas 15. panta 3. punkta e) apakšpunktā ir paredzēts, ka dalībvalstis nodrošina, ka šī intervija notiek bērniem piemērotā veidā. Šajā kontekstā saskaņā ar minētās direktīvas 10. panta 3. punkta d) apakšpunktu dalībvalstīm jānodrošina, ka kompetentajām valsts iestādēm ir iespēja vajadzības gadījumā konsultēties ar ekspertiem par konkrētiem jautājumiem, kas saistīti it īpaši ar bērniem.

80

Tā kā Direktīvā 2011/95 un Direktīvā 2013/32 nav precīzāku tiesību normu, dalībvalstij jānosaka bērna interešu novērtēšanas kārtība starptautiskās aizsardzības procedūrā, it īpaši brīdis vai brīži, kad šis vērtējums jāveic, un tā veids, ar nosacījumu, ka tiek ievērots Hartas 24. pants, kā arī šī sprieduma 75.–79. punktā atgādinātās tiesību normas.

81

Šajā ziņā svarīgi ir precizēt, pirmkārt, ka atbilstoši Hartas 51. panta 1. punktam dalībvalstīm, kad tās īsteno Savienības tiesības un tātad arī tad, kad tiek izskatīts “turpmākais pieteikums” Direktīvas 2013/32 2. panta q) punkta izpratnē, jāievēro Hartas 24. panta 2. punkts. Otrkārt, tā kā šīs direktīvas 40. panta 2. punktā nav paredzēta nekāda atšķirība starp sākotnējo starptautiskās aizsardzības pieteikumu un “turpmāko pieteikumu” attiecībā uz to elementu vai faktu raksturu, kas varētu pierādīt, ka pieteikuma iesniedzējs ir kvalificējams kā starptautiskās aizsardzības saņēmējs saskaņā ar Direktīvu 2011/95, šo pieteikumu pamatojumam norādīto faktu un apstākļu novērtējums abos gadījumos jāveic atbilstoši Direktīvas 2011/95 4. pantam (spriedums, 2021. gada 10. jūnijs, Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid (Jauni elementi vai fakti), C‑921/19, EU:C:2021:478, 40. punkts).

82

Attiecībā uz jautājumu, vai un – attiecīgā gadījumā – kādā veidā jāņem vērā, ka pastāv kaitējums, kas nepilngadīgajam, iespējams, nodarīts ilgstošas uzturēšanās dalībvalstī un neskaidrības par viņa atgriešanās pienākumu dēļ, par ko var vainot dalībvalsti, kura ir atbildīga par šī nepilngadīgā starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, jānorāda, kā to dara iesniedzējtiesa, ka kompetentajām valsts iestādēm nav jāizvērtē šāda kaitējuma esamība tādas procedūras ietvaros, kuras mērķis ir noteikt, vai attiecīgā persona pamatoti baidās no vajāšanas gadījumā, ja tā atgrieztos savā izcelsmes valstī tās “piederības īpašai sociālai grupai” dēļ Direktīvas 2011/95 10. panta 1. punkta d) apakšpunkta izpratnē.

83

Tomēr ilgtermiņa uzturēšanās dalībvalstī, it īpaši, ja tā sakrīt ar laikposmu, kurā nepilngadīgais pieteikuma iesniedzējs ir izveidojis savu identitāti, saskaņā ar šīs direktīvas 4. panta 3. punktu, lasot to Hartas 24. panta 2. punkta kontekstā, var tikt ņemta vērā, lai izvērtētu starptautiskās aizsardzības pieteikumu, kas pamatots ar tādu vajāšanas iemeslu kā “piederība īpašai sociālai grupai” minētās direktīvas 10. panta 1. punkta d) apakšpunkta izpratnē.

84

Ņemot vērā iepriekš minētos iemeslus, uz trešā jautājuma pirmo daļu un ceturto jautājumu jāatbild, ka Hartas 24. panta 2. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj, ka kompetentā valsts iestāde lemj par nepilngadīgā iesniegtu starptautiskās aizsardzības pieteikumu, individuālā novērtējumā konkrēti nenosakot šī nepilngadīgā intereses.

85

Ar piekto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Hartas 7. pants, lasot to kopsakarā ar tās 24. panta 2. punktu, jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tāda “valsts tiesību prakse”, kas ļauj ņemt vērā “vispārīgos pamatus”, izskatot pirmo starptautiskās aizsardzības pieteikumu, bet ne izskatot “turpmāko pieteikumu” Direktīvas 2013/32 2. panta q) punkta izpratnē.

86

Šī sprieduma 66.–68. punktā izklāstīto iemeslu dēļ un kā ģenerāladvokāts būtībā norādījis secinājumu 73. punktā, piektais jautājums ir nepieņemams, jo tam nav saistības ar pamatlietu.

87

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež: