–

LACD GmbH vārdā – S. Kuhn, Rechtsanwalt,

–

BB Sport GmbH & Co. KG vārdā – C. Rohnke, Rechtsanwalt,

–

Eiropas Komisijas vārdā – M. Noll‑Ehlers, I. Rubene un N. Ruiz García, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/83/ES (2011. gada 25. oktobris) par patērētāju tiesībām un ar ko groza Padomes Direktīvu 93/13/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 1999/44/EK un atceļ Padomes Direktīvu 85/577/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 97/7/EK (OV 2011, L 304, 64. lpp.), 2. panta 14. punktu un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2019/771 (2019. gada 20. maijs) par atsevišķiem preču pārdošanas līgumu aspektiem, ar kuru groza Regulu (ES) 2017/2394 un Direktīvu 2009/22/EK un atceļ Direktīvu 1999/44/EK (OV 2019, L 136, 28. lpp.), 2. panta 12. punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp LACD GmbH un BB Sport GmbH & Co. KG par tāda paziņojuma likumību, kas izvietots uz LACD tirgotajām precēm.

3

Direktīvas 2011/83 4., 5. un 7. apsvērumā ir noteikts:

[..]

4

Saskaņā ar šīs direktīvas 1. pantu šīs direktīvas mērķis ir, “panākot augstu patērētāju aizsardzības līmeni, veicināt iekšējā tirgus sekmīgu darbību, tuvinot konkrētus aspektus dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos, kas attiecas uz līgumiem, kuri noslēgti starp patērētājiem un tirgotājiem”.

5

Minētās direktīvas 2. panta 14. punktā jēdziens “komercgarantija” ir – “papildus juridiskajam pienākumam sniegt atbilstības garantiju – jebkādas tirgotāja vai ražotāja (“garantētājs”) saistības pret patērētāju atlīdzināt samaksāto cenu vai preces apmainīt, salabot vai citādi novērst nepilnības, ja šīs preces neatbilst līguma noslēgšanas brīdī vai pirms līguma noslēgšanas garantijā vai attiecīgajā reklāmā izklāstītajām specifikācijām vai citām ar atbilstību nesaistītām prasībām”.

6

Šīs pašas direktīvas 6. panta “Informēšanas prasības distances līgumiem un ārpus uzņēmuma telpām noslēgtiem līgumiem” 1. punktā ir paredzēts:

“Pirms patērētājs ir uzņēmies ārpus uzņēmuma telpām noslēgta līguma vai distances līguma, vai arī jebkāda tamlīdzīga piedāvājuma saistības, tirgotājs skaidrā un saprotamā veidā patērētājam sniedz šādu informāciju:

[..]

[..].”

7

Saskaņā ar Direktīvas 2019/771 1. pantu tās “mērķis ir veicināt iekšējā tirgus pienācīgu darbību, vienlaikus nodrošinot augstu patērētāju aizsardzības līmeni [..]”.

8

Direktīvas 2019/771 2. panta 12. punktā jēdziens “komercgarantija”“papildus pārdevēja juridiskajam pienākumam sniegt atbilstības garantiju – jebkādas pārdevēja vai ražotāja (“garantētājs”) saistības pret patērētāju atlīdzināt samaksāto cenu, nomainīt vai salabot preces vai veikt ar to funkciju uzturēšanu saistītas darbības jebkādā veidā, ja šīs preces neatbilst specifikācijām vai jebkādām citām ar atbilstību nesaistītām prasībām, kas izklāstītas garantijas paziņojumā vai attiecīgajā reklāmā, kura pieejama pārdošanas līguma noslēgšanas brīdī vai pirms līguma noslēgšanas”.

9

Minētās direktīvas 24. panta 2. punktā ir paredzēts, ka tās noteikumus nepiemēro līgumiem, kas noslēgti pirms 2022. gada 1. janvāra.

10

Saskaņā ar Bürgerliches Gesetzbuch (Vācijas Civilkodekss; turpmāk tekstā – “civilkodekss”) 443. panta 1. punktu tā pamatlietā piemērojamajā redakcijā pārdevēja, ražotāja vai citas trešās personas konkrētas saistības, kas iekļautas paziņojumā vai attiecīgajā reklāmā, kura publicēta pārdošanas līguma noslēgšanas brīdī vai pirms tam, ir garantija papildus atbilstības garantijai, un tas nozīmē atlīdzināt samaksāto cenu vai preci apmainīt, salabot vai citādi novērst nepilnības, ja šī prece neatbilst šajā garantijas paziņojumā vai šajā reklāmā izklāstītajām specifikācijām vai citām ar atbilstību nesaistītām prasībām.

11

Civilkodeksa 479. panta 1. punktā ir paredzēts, pirmkārt, ka garantijas paziņojums šī kodeksa 443. panta izpratnē ir izklāstīts vienkāršā un saprotamā veidā un, otrkārt, tajā ir uzskaitīti šajā paziņojumā iekļaujamie elementi.

12

LACD ar tiešsaistes mazumtirgotāju un tirgotāju starpniecību izplata sporta un fitnesa preces ar preču zīmi “LACD”. Tā vismaz līdz 2013. gadam uz saviem T krekliem piestiprināja piekarināmas birkas (“Hang‑Tags”), uz kurām bija šāds teksts (turpmāk tekstā – “LACD paziņojums”):

“LACD garantija

Katrai LACD precei mēs sniedzam mūža garantiju. Ja neesat pilnībā apmierināts ar kādu no mūsu precēm, lūdzu, nosūtiet to atpakaļ specializētajam izplatītājam, no kura to iegādājāties. Varat arī nosūtīt to atpakaļ tieši “LACD”, bet neaizmirstiet norādīt, kur un kad to iegādājāties.”

13

2018. gada augustā BB Sport, kas pārdod sporta un fitnesa preces, ar kontrolpircējas (“Testkäuferin”) starpniecību tiešsaistē iegādājās divus preču zīmes LACD T kreklus, uz kuriem bija piestiprināta birka ar LACD paziņojumu.

14

Uzskatot, ka informācija uz šīm birkām neatbilst juridiskajām prasībām par garantijas paziņojumu Civilkodeksa 443. un 479. panta izpratnē, BB Sport vērsās Landgericht München I (Minhenes I apgabaltiesa, Vācija) ar prasību uzlikt LACD pienākumu pārtraukt šādu birku piestiprināšanu pie tās apģērbiem. Tā kā šī tiesa BB Sport prasību noraidīja, tā iesniedza apelācijas sūdzību Oberlandesgericht München (Federālās zemes Augstākā tiesa Minhenē, Vācija), kura to apmierināja.

15

Tad LACD revīzijas sūdzību (Revision) iesniedza Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa, Vācija), iesniedzējtiesā, kura uzskata, ka strīda pamatlietā iznākums ir atkarīgs gan no Direktīvas 2011/83 2. panta 14. punkta, gan no Direktīvas 2019/771 2. panta 12. punkta interpretācijas, ciktāl tāds pieteikums par negodīgas komercprakses pārtraukšanu, kas ir pamatota ar pārkāpuma atkārtošanās risku, kā tas ir pamatlietā, var tikt apmierināts tikai tad, ja atbildētājai pamatlietā pārmestā rīcība ir pretrunā konkurences tiesībām, kuras bija spēkā ne tikai faktu rašanās brīdī, bet arī nolēmuma par revīzijas sūdzību pieņemšanas brīdī.

16

Šī tiesa vispirms norāda, ka konstatējums, ka LACD ir pārkāpusi Civilkodeksa 479. panta 1. punktā paredzētos informēšanas pienākumus, nozīmē, ka LACD paziņojumā ietvertā apņemšanās saņemt atpakaļ pārdoto apģērbu, ja patērētājs nav apmierināts, ir “garantija” Civilkodeksa 443. panta 1. punkta izpratnē, kas ir tiesību norma, ar kuru Vācijas tiesībās ir transponēts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 1999/44/EK (1999. gada 25. maijs) par dažiem patēriņa preču pārdošanas aspektiem un saistītajām garantijām (OV 1999, L 171, 12. lpp.) minētais jēdziens “garantija” un kuras pamats kopš 2022. gada 1. janvāra ir Direktīvas 2019/771 2. panta 12. punkts.

17

Iesniedzējtiesa uzskata – pat tad, ja “patērētāja apmierinātība ar iegādāto preci” neietilpst “pirkuma priekšmeta specifikācijās”, tā tomēr varētu būt “cita ar atbilstību nesaistīta prasība” Civilkodeksa 443. panta 1. punkta izpratnē. Tā precizē, ka šis otrais kritērijs šai tiesību normai tika pievienots no 2014. gada 13. jūnija, lai Vācijas tiesībās transponētu Direktīvas 2011/83 2. panta 14. punktā ietverto jēdzienu “komercgarantija”.

18

Šī tiesa uzskata, ka nedz Direktīvas 2019/771 2. panta 14. punkta vai 2. panta 12. punkta formulējums, nedz konteksts neļauj nepārprotami secināt, ka “patērētāja apmierinātības ar iegādāto preci” neesamība ir “cita ar garantijas paziņojumā minēto atbilstību nesaistīta prasība” šo tiesību normu izpratnē, kuru pierādot var nākties atlīdzināt pirkuma cenu, šo preci samainīt vai salabot vai sniegt jebkādus citus pakalpojumus saistībā ar minēto preci, un šādai neapmierinātībai nav jāizriet no preces stāvokļa vai iezīmēm.

19

Tomēr, tā kā Direktīvās 2011/83 un 2019/771 paredzētais mērķis nodrošināt augstu patērētāju aizsardzības līmeni liecina par labu šādai interpretācijai, minētajai tiesai rodas jautājums, kā “patērētāja apmierinātības ar iegādāto preci” neesamība ir jāpierāda, lai “komercgarantija” būtu spēkā Direktīvas 2011/83 2. panta 14. punkta un Direktīvas 2019/771 2. panta 12. punkta izpratnē.

20

Šādos apstākļos Bundesgerichtshof (Federālā Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

21

Pēc ģenerāladvokāta secinājumu nolasīšanas 2023. gada 9. martāLACD ar dokumentu, kas Tiesas kancelejā iesniegts 2023. gada 6. aprīlī, saskaņā ar Tiesas Reglamenta 83. pantu lūdza atkārtoti sākt tiesvedības mutvārdu daļu. Šī lūguma pamatojumam LACD apgalvo, pirmkārt, ka ģenerāladvokāts nav ievērojis faktu, ka tā neizmanto tiešsaistes veikalu. Otrkārt, LACD uzsver iesniedzējtiesas lūgtās Direktīvas 2019/771 2. panta 12. punkta interpretācijas nozīmi.

22

Svarīgi atgādināt, ka saskaņā ar LESD 252. panta otro daļu ģenerāladvokāts, ievērojot pilnīgu objektivitāti un neatkarību, atklātā tiesas sēdē sniedz pamatotus secinājumus lietās, kurās atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtiem ir vajadzīga ģenerāladvokāta piedalīšanās. Tiesai nav saistoši nedz šie secinājumi, nedz pamatojums, ar kādu ģenerāladvokāts tos izdara. Turklāt ne Eiropas Savienības Tiesas statūtos, ne Reglamentā lietas dalībniekiem nav paredzēta iespēja iesniegt apsvērumus par ģenerāladvokāta sniegtajiem secinājumiem. Nepiekrišana ģenerāladvokāta secinātajam tādējādi nevar būt iemesls, kas pamato tiesvedības mutvārdu daļas atkārtotu uzsākšanu (spriedums, 2021. gada 21. oktobris, Beeren-, Wild-, Feinfrucht, C‑825/19, EU:C:2021:869, 24. un 26. punkts un tajos minētā judikatūra).

23

Šajā gadījumā, tā kā LACD, kā norādīts šī sprieduma 21. punktā, apstrīd tikai atsevišķas ģenerāladvokāta secinājumu daļas un sniedz apsvērumus par to saturu, nav jāizdod rīkojums par tiesvedības mutvārdu daļas atkārtotu sākšanu.

24

Vispirms, ciktāl iesniedzējtiesa lūdz interpretēt Direktīvas 2019/771 2. panta 12. punktu, ir jākonstatē, ka tā saskaņā ar šīs direktīvas 24. panta 2. punktu nav piemērojama līgumiem, kas noslēgti pirms 2022. gada 1. janvāra. No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka pamatlietā aplūkotais T kreklu pārdošanas līgums tika noslēgts 2018. gada augustā.

25

Šādos apstākļos abi jautājumi, ar kuriem iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2011/83 2. panta 14. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka jēdziens “komercgarantija” kā “līguma noslēgšanas brīdī vai pirms līguma noslēgšanas garantija[s paziņojumā] vai attiecīgajā reklāmā izklāstīt[ās] [..] cit[as] ar atbilstību nesaistīt[as] prasīb[as]” ietver garantijas devēja uzņemtās saistības pret attiecīgo patērētāju saistībā ar apstākļiem, kas patērētājam raksturīgi, piemēram, viņa apmierinātību ar iegādāto preci – un to var novērtēt viņš pats –, un, ja tas tā ir, kā šie apstākļi ir jāpierāda, lai šī komercgarantija būtu spēkā.

26

Direktīvas 2011/83 2. panta 14. punktā “komercgarantijas” jēdziens ir definēts – “papildus juridiskajam pienākumam sniegt atbilstības garantiju – jebkādas tirgotāja vai ražotāja (“garantētājs”) saistības pret patērētāju atlīdzināt samaksāto cenu vai preci apmainīt, salabot vai citādi novērst nepilnības, ja šī prece neatbilst līguma noslēgšanas brīdī vai pirms līguma noslēgšanas garantijā vai attiecīgajā reklāmā izklāstītajām specifikācijām vai citām ar atbilstību nesaistītām prasībām”.

27

Šajā ziņā vispirms jānorāda, ka Direktīvas 2011/83 2. panta 14. punkta formulējumā nav ietverts neviens elements, kas ļautu no tās piemērošanas jomas izslēgt garantijas devēja saistības attiecībā uz “patērētāja apmierinātību ar iegādāto preci”, to atstājot šī patērētāja subjektīvam vērtējumam.

28

Pirmkārt, šajā tiesību normā ir atsauce uz “jebkādām” garantijas devēja “saistībām” pret attiecīgo patērētāju “papildus tā juridiskajam pienākumam sniegt atbilstības garantiju”. Otrkārt, kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 30. punktā, neitrāla un vispārīga frāze “jebkādas citas prasības” var aptvert to, ka patērētāja subjektīvās cerības par preci nav apmierinātas, neatkarīgi no jebkādiem objektīviem apsvērumiem, kas saistīti ar šīs preces īpašībām vai kvalitāti.

29

Turklāt informācijas par “komercgarantiju” paziņošana, kā tostarp izriet no Direktīvas 2011/83 6. panta 1. punkta m) apakšpunkta, ir daļa no šajā direktīvā noteiktajiem pienākumiem, kuru mērķis ir nodrošināt, lai attiecīgais patērētājs tiktu informēts pirms līguma noslēgšanas. Tādējādi 6. pantā ikvienam tirgotājam ir noteikts pienākums, pirms patērētājam ir kļuvis saistošs distances līgums, ārpus uzņēmuma telpām noslēgts līgums vai līdzīga veida piedāvājums, skaidrā un saprotamā veidā sniegt šim patērētājam informāciju par komercgarantijas esamību un nosacījumiem, kas uz to attiecas.

30

Direktīvas 2011/83 2. panta 14. punkta interpretācija, saskaņā ar kuru jēdziens “komercgarantija” ietver tirgotāja saistības attiecībā uz “attiecīgā patērētāja apmierinātību ar iegādāto preci”, atbilst šīs direktīvas mērķim nodrošināt augstu patērētāju tiesību aizsardzības līmeni, garantējot patērētājiem informētību un drošību darījumos ar tirgotājiem, kam veltīts minētās direktīvas 1. pants, to lasot kopsakarā ar tās 4., 5. un 7. apsvērumu. Šāda interpretācija šim patērētājam ļauj, no vienas puses, iepazīties ar šī tirgotāja saistībām un iepriekš saprast tāda līguma nosacījumus, kuru viņš plāno noslēgt, lai apzināti pieņemtu lēmumu šādu līgumu noslēgt, un, no otras puses, saņemt no minētā tirgotāja pirkuma cenas atmaksu, vienkārši izsakot neapmierinātību, tādējādi palielinot patērētāja aizsardzības līmeni attiecībā pret šo pašu tirgotāju.

31

Turklāt tirgotāja saistības pieņemt atpakaļ iegādāto preci, ja attiecīgais patērētājs ar to nav apmierināts, ir šī tirgotāja darījumdarbības brīvības izpausme, kas nostiprināta Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 16. pantā, kas arī ir jāievēro Direktīvu 2011/83 interpretācijā, ņemot vērā tās 4. apsvērumā minēto mērķi nodrošināt pareizu samēru starp augstu patērētāju aizsardzības līmeni un uzņēmumu konkurētspēju (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 5. maijs, Victorinox, C‑179/21, EU:C:2022:353, 39. punkts un tajā minētā judikatūra).

32

Visbeidzot, uz jautājumu, vai attiecīgā patērētāja iespējamā neapmierinātība ar iegādāto preci ir objektīvi jāpierāda, var atbildēt tikai noraidoši, kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 48. punktā. Proti, pēc definīcijas nevar objektīvi pārbaudīt, ka nav apmierinātas šī patērētāja subjektīvās cerības attiecībā uz šādu preci. Līdz ar to par pietiekamu šajā ziņā ir jāuzskata vienkāršs minētā patērētāja apgalvojums.

33

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka Direktīvas 2011/83 2. panta 14. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka jēdziens “komercgarantija” kā “līguma noslēgšanas brīdī vai pirms līguma noslēgšanas garantija[s paziņojumā] vai attiecīgajā reklāmā izklāstīt[ās] [..] cit[as] ar atbilstību nesaistīt[as] prasīb[as]” ietver garantijas devēja uzņemtās saistības pret attiecīgo patērētāju saistībā ar apstākļiem, kas patērētājam raksturīgi, piemēram, viņa apmierinātību ar iegādāto preci – un to var novērtēt viņš pats –, bez vajadzības objektīvi izvērtēt šo apstākļu esamību, lai šī komercgarantija būtu spēkā.

34

Ņemot vērā – kā konstatēts šī sprieduma 15. punktā –, ka iesniedzējtiesa norāda, ka, lai pārbaudītu LACD paziņojuma likumību, tai būs jāņem vērā arī Direktīvas 2019/771 2. panta 12. punkts, ir jāpiebilst, ka iepriekšējā šī sprieduma punktā sniegtā Direktīvas 2011/83 2. panta 14. punkta interpretācija attiecas uz Direktīvas 2019/771 2. panta 12. punkta interpretāciju, jo jēdziens “komercgarantija” abās šajās tiesību normās ir definēts gandrīz identiski, un ka tāpat kā Direktīvas 2011/83 mērķis arī Direktīvas 2019/771 mērķis, kā izriet no tās 1. panta, ir nodrošināt augstu patērētāju aizsardzības līmeni.

35

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/83/ES (2011. gada 25. oktobris) par patērētāju tiesībām un ar ko groza Padomes Direktīvu 93/13/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 1999/44/EK un atceļ Padomes Direktīvu 85/577/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 97/7/EK 2. panta 14. punkts

ir jāinterpretē tādējādi, ka

jēdziens “komercgarantija” kā “līguma noslēgšanas brīdī vai pirms līguma noslēgšanas garantija[s paziņojumā] vai attiecīgajā reklāmā izklāstīt[ās] [..] cit[as] ar atbilstību nesaistīt[as] prasīb[as]” ietver garantijas devēja uzņemtās saistības pret attiecīgo patērētāju saistībā ar apstākļiem, kas patērētājam raksturīgi, piemēram, viņa apmierinātību ar iegādāto preci – un to var novērtēt viņš pats –, bez vajadzības objektīvi izvērtēt šo apstākļu esamību, lai šī komercgarantija būtu spēkā.