–

AB un NB vārdā – A. Vasisht, solicitor, R. Husain, QC, E. Mitchell un G. Capel, barristers, kā arī R. Toal un T. Tridimas, barristers,

–

Secretary of State for the Home Department vārdā – T. Lindsay, pārstāvis,

–

United Nations High Commissioner for Refugees (UK) vārdā – S. Mobley, solicitor, kā arī M. Demetriou, QC, un T. Johnston, barrister,

–

Vācijas valdības vārdā – R. Kanitz un J. Möller, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – C. Ladenburger un A. Azéma, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Direktīvas 2004/83/EK (2004. gada 29. aprīlis) par obligātajiem standartiem, lai kvalificētu trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kā bēgļus vai kā personas, kam citādi nepieciešama starptautiska aizsardzība, šādu personu statusu un piešķirtās aizsardzības saturu (OV 2004, L 304, 12. lpp.) 12. panta 1. punkta a) apakšpunktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp NB un AB, palestīniešu izcelsmes bezvalstniekiem, un Secretary of State for the Home Department (iekšlietu ministre, Apvienotā Karaliste) par to, ka pēdējā minētā noraidīja NB un AB iesniegto starptautiskās aizsardzības pieteikumu.

3

Konvencija par bēgļa statusu, parakstīta 1951. gada 28. jūlijā Ženēvā (Apvienoto Nāciju Organizācijas līgumu krājums, 189. sēj., 150. lpp., Nr. 2545 (1954)), stājās spēkā 1954. gada 22. aprīlī. Šī konvencija tika papildināta un grozīta ar 1967. gada 31. janvārī Ņujorkā noslēgto Protokolu par bēgļa statusu, kas stājās spēkā 1967. gada 4. oktobrī (turpmāk tekstā – “Ženēvas konvencija”).

4

Ženēvas konvencijas 1. panta D punktā ir noteikts:

“Šī Konvencija neattiecas uz personām, kas pašreiz saņem aizsardzību vai palīdzību no citām Apvienoto Nāciju struktūrām, izņemot Apvienoto Nāciju Augstā komisāra pārvaldi bēgļu jautājumos.

Ja personām šāda aizsardzība vai palīdzība ir pārtraukta jebkādu iemeslu dēļ un ja pēc Apvienoto Nāciju Ģenerālās asamblejas rezolūcijām to stāvoklis nav īpaši noteikts, tām ipso facto jābauda šīs Konvencijas labvēlība.”

5

Ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 1949. gada 8. decembra Rezolūciju Nr. 302 (IV) par palīdzību Palestīnas bēgļiem tika izveidota Apvienoto Nāciju Organizācijas Palīdzības un darba aģentūra Palestīnas bēgļiem Tuvajos Austrumos (United Nations Relief and Works Agency (for Palestine Refugees in the Near East; turpmāk tekstā – “UNRWA”). Tās uzdevums ir nodrošināt Palestīnas bēgļu labklājību un tautas attīstību.

6

Saskaņā ar UNRWA koordinēto norādījumu attiecībā uz kvalificēšanās un reģistrācijas instrukcijām VII.C un VII.E punktu UNRWA darbības zona ietver piecus apgabalus, proti, Gazas joslu, Jordānas Rietumkrastu (tostarp Jeruzalemes austrumu daļu), Jordāniju, Libānu un Sīriju.

7

Direktīvas 2004/83 3., 10.–12., 16., 17. un 38. apsvērumā ir paredzēts:

[..]

[..]

[..]

8

Šīs direktīvas 1. pantā ir noteikts:

“Šīs direktīvas mērķis ir noteikt obligātos standartus, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā bēgļus vai kā personas, kam citādi nepieciešama starptautiska aizsardzība, un piešķirtās aizsardzības saturu.”

9

Saskaņā ar minētās direktīvas 2. panta c) līdz e) punktu:

“Šajā direktīvā:

[..]

10

Direktīvas 2004/83 4. pantā “Faktu un apstākļu novērtēšana” ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis var uzskatīt par pieteikuma iesniedzēja pienākumu pēc iespējas ātrāk iesniegt visas sastāvdaļas, kas nepieciešamas, lai pamatotu starptautiskās aizsardzības pieteikumu. Dalībvalsts pienākums ir, sadarbojoties ar pieteikuma iesniedzēju, novērtēt attiecīgās pieteikuma sastāvdaļas.

[..]

3.   Starptautiskās aizsardzības pieteikuma novērtējums jāveic individuāli par katru pieteikuma iesniedzēju un, to darot, jāņem vērā:

[..].”

11

Minētās direktīvas 12. panta “Izslēgšana” 1. punkta a) apakšpunktā ir noteikts:

“Trešās valsts valstspiederīgo vai bezvalstnieku izslēdz no to personu loka, kas atzīti par bēgļiem, ja:

12

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2011/95/ES (2011. gada 13. decembris) par standartiem, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, par bēgļu vai personu, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu, un par piešķirtās aizsardzības saturu (OV 2011, L 337, 9. lpp.), 1. un 50. apsvērumā ir paredzēts:

[..]

13

Šīs direktīvas 12. panta “Izslēgšana” 1. punkta a) apakšpunktā ir noteikts:

“Trešās valsts valstspiederīgo vai bezvalstnieku izslēdz no to personu loka, kas atzīti par bēgļiem, ja:

14

Atbilstoši minētās direktīvas 40. pantam “Atcelšana”:

“Dalībvalstīm, kurām šī direktīva ir saistoša, Direktīvu [2004/83] atceļ no 2013. gada 21. decembra, neskarot dalībvalstu pienākumus attiecībā uz I pielikuma B daļā minētajiem termiņiem direktīvas transponēšanai valsts tiesību aktos.

Dalībvalstīs, kurām šī direktīva ir saistoša, atsauces uz atcelto direktīvu uzskata par atsaucēm uz šo direktīvu un lasa saskaņā ar atbilstības tabulu II pielikumā.”

15

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/32/ES (2013. gada 26. jūnijs) par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai (OV 2013, L 180, 60. lpp.) 18. apsvērums ir formulēts šādi:

“Tas ir gan dalībvalstu, gan starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju interesēs, lai lēmumi par starptautiskās aizsardzības pieteikumiem tiktu pieņemti cik drīz vien iespējams, neskarot pieteikumu atbilstīgu un pilnīgu izskatīšanu.”

16

Šīs direktīvas 2. pantā ir noteikts:

“Šajā direktīvā:

[..]

[..]

[..].”

17

Minētās direktīvas 46. pantā ir paredzēts:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, ka pieteikuma iesniedzējiem ir tiesības uz efektīvu tiesisko [tiesību] aizsardzību tiesā saistībā ar:

[..]

3.   Lai izpildītu 1. punkta prasības, dalībvalstis nodrošina, ka ar efektīvu tiesisko aizsardzību ir nodrošināta faktiskā un juridiskā pamatojuma pilnīga un ex nunc pārbaude, tostarp attiecīgā gadījumā pārbaude par starptautiskās aizsardzības nepieciešamību saskaņā ar [Direktīvu 2011/95], vismaz attiecībā uz pārsūdzības procedūrām pirmās instances tiesā.

[..]”

18

Direktīva 2004/83 Lielbritānijas tiesībās tika transponēta ar Refugee or Person in Need of International Protection (Qualification) Regulations 2006 (2006. gada noteikumi par bēgļiem vai personām, kam nepieciešama starptautiska aizsardzība (S. I. 2006/2525; turpmāk tekstā – “2006. gada noteikumi”) un Immigration Rules (the 2006 Regulations) (2006. gada Imigrācijas noteikumi).

19

2006. gada noteikumu 2. pantā ir paredzēts:

“Jēdziens “bēglis” nozīmē personu, kura ietilpst Ženēvas konvencijas 1. panta A punkta piemērošanas jomā un uz kuru neattiecas noteikumu 7. pants.”

20

Atbilstoši šo noteikumu 7. panta 1. punktam:

“Persona nav bēglis, ja tai ir piemērojams Ženēvas konvencijas 1. panta D punkts, E punkts vai F punkts.”

21

2006. gada imigrācijas noteikumu 339.AA pants ir formulēts šādi:

“Šis pants ir piemērojams, ja valsts sekretārs ir pārliecinājies, ka persona būtu izslēdzama vai ir izslēgta no to personu loka, kuras atzītas par bēgļiem saskaņā ar 2006. gada Starptautiskās aizsardzības noteikumu par bēgļiem vai personām, kam nepieciešama aizsardzība, 7. pantu.”

22

NB kopā ar savu vīru un viņu pieciem nepilngadīgiem bērniem, tostarp AB, kuram ir smaga invaliditāte, kopš 2015. gada oktobra apmetās uz dzīvi Apvienotajā Karalistē. Visi ģimenes locekļi, kuri iepriekš dzīvojuši Al Bass bēgļu nometnē (Libāna), ir reģistrēti UNRWA, izņemot H, kas ir jaunākais no viņiem un kam iesniedzējtiesas nolēmuma pieņemšanas dienā bija septiņi mēneši.

23

Prasītāji pamatlietā ar savu prasību galvenokārt vēlas, lai tiem tiktu piešķirts bēgļa statuss, pamatojoties uz Ženēvas konvencijas 1. panta D punktu, uz kuru ir atsauce Direktīvas 2004/83 12. panta 1. punkta a) apakšpunktā, un apgalvo, ka viņi kā bezvalstnieki, kuri iepriekš ir izmantojuši UNRWA aizsardzību vai palīdzību, saskaņā ar 1. panta D punkta otro daļu var ipso facto atsaukties uz bēgļa statusu, jo šī aizsardzība vai palīdzība tika izbeigta tāda iemesla dēļ, kas ir ārpus viņu kontroles un nav atkarīgs no viņu gribas (“iekļaušanas klauzula”). Šajā kontekstā prasītāji pamatlietā apgalvo, ka uz viņiem attiecas šī iekļaušanas klauzula, tādēļ ka, pirmkārt, UNRWA neesot bijusi spējīga nodrošināt palīdzību bērniem ar smagu invaliditāti atbilstoši tai uzticētajam uzdevumam un, otrkārt, AB Libānā esot cietis no smagas diskriminācijas invaliditātes dēļ.

24

Šajā ziņā viņi norāda, ka AB Al Bass nometnē nav bijusi piekļuve nedz izglītībai, nedz medicīniskai palīdzībai, kas atbilstu viņa vajadzībām. Viņa invaliditātes dēļ gan AB, gan viņa brāļi un māsas esot cietuši no apkārtējās sabiedrības, kas radīja negatīvas sekas attiecībā uz visas ģimenes garīgo veselību un dzīvi. Šo situāciju esot pasliktinājuši īpaši nestabilie dzīves apstākļi, kas valda nometnē, diskriminācija, kādai pārsvarā ir pakļauti Libānā dzīvojošie palestīnieši ar invaliditāti, kā arī Libānas sociāli ekonomiskās situācijas pasliktināšanās pēdējo gadu laikā.

25

Šajā kontekstā prasītāji pamatlietā, pamatojoties uz 2012. gada 19. decembra spriedumu Abed El Karem El Kott u.c. (C‑364/11, EU:C:2012:826), norāda, ka smagu diskrimināciju, kādai šajā gadījumā bija pakļauts AB, ņemot vērā iepriekš minēto informāciju, var uzskatīt par iemeslu, kādēļ ieinteresēta personā bija spiest pamest UNRWA darbības zonu. Viņi piebilst, ka diskriminācija, kas izriet no patvaļīga atteikuma nodrošināt personām ar invaliditāti piekļuvi veselības aprūpei un izglītībai, var radīt nopietnu kaitējumu bērnam, kurš no tās cieš, un pat varētu ietilpt jēdzienā “vajāšana”. Proti, šādas vajāšanas esamība esot jāizvērtē, pienācīgi ņemot vērā bērnu īpašo neaizsargātību, kas šajā gadījumā pieaug ar Libānā pastāvošās situācijas pasliktināšanos, kā arī bērna interešu prioritāti ne tikai, runājot par AB, bet arī viņa brāļiem un māsām. Ņemot vērā šos apsvērumus, prasītāji pamatlietā uzskata, ka viņi ir izceļojuši no Libānas un tādējādi ir pārstājuši saņemt UNRWA aizsardzību vai palīdzību objektīvu iemeslu dēļ, kuri ir ārpus viņu pašu kontroles.

26

Iekšlietu ministre savukārt apstrīd prasītāju pamatlietā tiesības ipso facto tikt atzītiem par bēgļiem. Vienlaikus atzīstot, ka AB ir cietis no diskriminācijas invaliditātes dēļ, viņa norāda, ka šī diskriminācija nesasniedz līmeni, kāds nepieciešams, lai to varētu uzskatīt par vajāšanu. Turklāt viņa norāda, ka AB ir saņēmis pietiekamu palīdzību Libānā un ka viņš turpinās to saņemt atgriežoties. Iekšlietu ministre šajā ziņā norāda, ka pastāv agrīnās intervences centrs, kas darbojas Al Bass nometnē, par ko atbildīga ir nevalstiska organizācija un kas, viņasprāt, sniedz palīdzību bērniem invalīdiem, kuri tajā dzīvo. Visbeidzot viņa norāda, ka prasītāji pamatlietā neesot pamatojuši varbūtēju neiespējamību saņemt izglītību un palīdzību, ko sniedz šādas nevalstiskās organizācijas, un līdz ar to iemeslus, kas ir ārpus viņu kontroles un kas viņiem būtu traucējuši turpināt saņemt UNRWA palīdzību vai aizsardzību Libānā.

27

Iesniedzējtiesa uzskata – lai varētu noteikt, vai prasītājiem ipso facto var tikt piešķirts bēgļa statuss, pamatojoties uz viņu izvirzītajiem faktiskajiem apstākļiem, vispirms ir jānoskaidro jautājums, vai UNRWA sniegtās aizsardzības vai palīdzības izbeigšana ir jāizvērtē, pamatojoties vienīgi uz situāciju viņu izceļošanas dienā, vai arī runa ir par pārbaudi, kurā papildus vai alternatīvi ir jāizvērtē apstākļi, kādi, iespējams, ir bijuši pēc šī datuma. Turklāt tai rodas jautājums, kam šajā kontekstā ir pierādīšanas pienākums. Visbeidzot, tā vēlas saņemt skaidrojumus par atbilstošajiem elementiem, kas varētu pierādīt šādu UNRWA sniegtās aizsardzības vai palīdzības izbeigšanu.

28

Šādos apstākļos First‑tier Tribunal (Immigration and Asylum Chamber) (Administratīvā pirmās instances tiesa (Imigrācijas un patvēruma lietu palāta)) (Apvienotā Karaliste) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“Vērtējot, vai UNRWA ir beigusi sniegt aizsardzību vai palīdzību UNRWA reģistrētajiem Palestīnas bezvalstniekiem [Direktīvas 2004/83] 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrā teikuma izpratnē saistībā ar invalīdiem piešķiramo palīdzību:

29

2020. gada 31. janvārī Apvienotā Karaliste izstājās no Eiropas Savienības. Saskaņā ar Līguma par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas (OV 2019, C 384 I, 1. lpp.) 86. panta 2. punktu Tiesas kompetencē ir sniegt prejudiciālu nolēmumu par Apvienotās Karalistes tiesu lūgumiem, kas iesniegti pirms pārejas perioda beigām. Saskaņā ar šī nolīguma 126. pantu tas beidzās 2020. gada 31. decembrī.

30

Turklāt saskaņā ar minētā nolīguma 89. panta 1. punktu attiecībā uz minētajiem lūgumiem Tiesas spriedumi un rīkojumi, kas pasludināti pirms pārejas perioda beigām, tāpat kā tie, kas pasludināti pēc šī laikposma beigām, ir juridiski pilnībā saistoši Apvienotajai Karalistei un Apvienotajā Karalistē.

31

Tā kā šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesas kancelejā tika iesniegts 2020. gada 29. jūlijā, Tiesas kompetencē joprojām ir lemt par šo lūgumu un iesniedzējtiesai šis spriedums ir saistošs.

32

Tiesa 2021. gada 25. maijā dalībniekiem un citām ieinteresētajām personām Eiropas Savienības Tiesas statūtu 23. panta izpratnē uzdeva jautājumu, lūdzot izteikt savu viedokli par 2021. gada 13. janvāra sprieduma Bundesrepublik Deutschland (Palestīnas izcelsmes bezvalstnieka bēgļa statuss) (C‑507/19, EU:C:2021:3) iespējamo ietekmi attiecībā uz atbildi, kas sniedzama it īpaši uz pirmo prejudiciālo jautājumu.

33

Atbildes uz šo jautājumu iesniedza NB un AB, iekšlietu ministre, ANO Augstais komisārs bēgļu jautājumos un Komisija. Tiesa 2021. gada 25. maijā uzdeva jautājumu arī ANO Augstajam komisāram bēgļu jautājumos par UNRWA juridiskajiem pienākumiem attiecībā uz palīdzības sniegšanu bērniem ar invaliditāti un par faktiski īstenotajiem pasākumiem, it īpaši Libānā. ANO Augstais komisārs bēgļu jautājumos, kā arī NB un AB atbildēja uz šo jautājumu.

34

Pirms tiek atbildēts uz uzdotajiem jautājumiem, pirmkārt, ir jāatgādina, ka saskaņā ar LES un LESD pievienotā Protokola (Nr. 21) par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju attiecībā uz brīvības, drošības un tiesiskuma telpu (OV 2008, C 115, 295. lpp.) 1. pantu Apvienotajai Karalistei ir piemērojams atkāpes režīms, kas aptver visus pasākumus, kuri veikti brīvības, drošības un tiesiskuma telpā, un iespēja nepiedalīties likumdošanas procedūrās šajā jomā.

35

Lai gan Apvienotā Karaliste, kā tas ir norādīts Direktīvas 2004/83 38. apsvērumā, ir piedalījusies šīs direktīvas pieņemšanā un piemērošanā, tā tomēr ir izmantojusi šo atkāpes režīmu attiecībā uz Direktīvu 2011/95, ar kuru no 2013. gada 21. decembra tika atcelta Direktīva 2004/83.

36

Kā norādīts Direktīvas 2011/95 50. apsvērumā, Apvienotā Karaliste nepiedalījās šīs direktīvas pieņemšanā un tai šī direktīva nav saistoša un nav jāpiemēro.

37

Turklāt no Direktīvas 2011/95 40. panta izriet, ka Direktīva 2004/83 no 2013. gada 21. decembra ir atcelta tikai attiecībā uz dalībvalstīm, kurām ir saistoša Direktīva 2011/95.

38

Šādos apstākļos tieši Direktīva 2004/83 joprojām ir piemērojama Apvienotajai Karalistei šī sprieduma 29. un 30. punktā atgādinātajās robežās.

39

Otrkārt, ir arī jāatgādina, kā izriet no Direktīvas 2004/83 3., 16. un 17. apsvēruma, ka Ženēvas konvencija veido bēgļu aizsardzības starptautiski tiesiskā režīma pamatu un ka šīs direktīvas normas attiecībā uz bēgļa statusa piešķiršanas nosacījumiem, kā arī uz tā saturu ir pieņemtas, lai palīdzētu dalībvalstu kompetentajām iestādēm piemērot šo konvenciju, pamatojoties uz kopīgiem jēdzieniem un kritērijiem (spriedums, 2010. gada 17. jūnijs, Bolbol, C‑31/09, EU:C:2010:351, 37. punkts, kā arī 2012. gada 19. decembris, Abed El Karem El Kott u.c., C‑364/11, EU:C:2012:826, 42. punkts).

40

Līdz ar to Direktīvas 2004/83 normu interpretācija ir jāveic, ņemot vērā tās vispārējo sistēmu un mērķi, ievērojot Ženēvas konvenciju un citus atbilstošos līgumus, kas ir paredzēti LESD 78. panta 1. punktā. Turklāt šī interpretācija, kā izriet no šīs pašas direktīvas 10. apsvēruma, ir jāveic, ievērojot Pamattiesību hartā (turpmāk tekstā – “Harta”) atzītās tiesības (spriedums, 2010. gada 17. jūnijs, Bolbol, C‑31/09, EU:C:2010:351, 38. punkts, kā arī 2012. gada 19. decembris, Abed El Karem El Kott u.c., C‑364/11, EU:C:2012:826, 43. punkts).

41

Treškārt, ir jāprecizē, ka Direktīvas 2004/83 12. panta 1. punkta a) apakšpunkts būtībā atbilst Direktīvas 2011/95 12. panta 1. punkta a) apakšpunktam, līdz ar to judikatūrai par šo otro tiesību normu ir nozīme, lai interpretētu pirmo tiesību normu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2021. gada 13. janvāris, Bundesrepublik Deutschland (Palestīniešu izcelsmes bezvalstnieka bēgļa statuss) (C‑507/19, EU:C:2021:3, 37. punkts).

42

Uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ņemot vērā šos apsvērumus.

43

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2004/83 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrais teikums ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai noteiktu, vai UNRWA aizsardzība vai palīdzība ir tikusi izbeigta, līdz ar to persona ipso facto var atsaukties uz “bēgļa statusu” šīs tiesību normas izpratnē, ir jāņem vērā tikai tie atbilstošie apstākļi, kādi pastāvēja brīdī, kad šī persona devās prom no UNRWA darbības zonas, vai arī apstākļi, kādi pastāv brīdī, kad kompetentās iestādes izvērtē pieteikumu par bēgļa statusa piešķiršanu vai attiecīgās tiesu iestādes lemj par prasību, kas celta par lēmumu atteikt šāda statusa piešķiršanu.

44

Lai atbildētu uz šo jautājumu, ir jānorāda, ka atbilstoši Direktīvas 2004/83 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta pirmajam teikumam ikvienu trešās valsts valstspiederīgo vai bezvalstnieku izslēdz no to personu loka, kas atzītas par bēgļiem, “ja uz viņu attiecas Ženēvas konvencijas [1. panta D punkta] darbības joma, kas attiecas uz aizsardzību vai palīdzību, ko sniedz ANO organizācijas vai aģentūras, izņemot Apvienoto Nāciju Organizācijas Augsto komisāru bēgļu jautājumos”.

45

Ženēvas konvencijas 1. panta D punkta pirmajā daļā ir paredzēts, ka tā neattiecas uz personām, kas “pašreiz saņem” aizsardzību vai palīdzību “no citām Apvienoto Nāciju Organizācijas struktūrām, izņemot Apvienoto Nāciju Organizācijas Augsto komisāru bēgļu jautājumos”.

46

UNRWA ir Apvienoto Nāciju Organizācijas struktūra, kas izveidota, lai aizsargātu un palīdzētu palestīniešiem kā “Palestīnas bēgļiem”. Tās pilnvaras, kas tika pagarinātas līdz 2023. gada 30. jūnijam, attiecas uz tās darbības zonu, kas sastāv no pieciem apgabaliem, proti, Gazas joslas, Jordānas Rietumkrasta (tostarp Austrumjeruzalemes), Jordānijas, Libānas un Sīrijas.

47

Tātad tādas personas kā NB un AB, kas reģistrētas UNRWA, var izmantot šīs organizācijas aizsardzību un palīdzību nolūkā nodrošināt to kā bēgļu labklājību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 25. jūlijs, Alheto, C‑585/16, EU:C:2018:584, 84. punkts).

48

Šī īpašā bēgļa statusa dēļ, kas minētajās Tuvo austrumu teritorijās ir iedibināts palestīniešiem, UNRWA reģistrētajām personām atbilstoši Direktīvas 2004/83 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta pirmajam teikumam, kas atbilst Ženēvas konvencijas 1. panta D punkta pirmajai daļai, principā tiek liegts bēgļa statuss Savienībā (spriedums, 2021. gada 13. janvāris, Bundesrepublik Deutschland (Palestīnas izcelsmes bezvalstnieka bēgļa statuss) (C‑507/19, EU:C:2021:3, 49. punkts un tajā minētā judikatūra).

49

Turklāt no Direktīvas 2004/83 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrā teikuma, kas atbilst Ženēvas konvencijas 1. panta D punkta otrajai daļai, izriet, ka tad, ja starptautiskā aizsardzības pieteikuma iesniedzējs Savienībā vairs nesaņem UNRWA aizsardzību vai palīdzību, šādu izslēgšanu pārtrauc piemērot (spriedums, 2021. gada 13. janvāris, Bundesrepublik Deutschland (Palestīnas izcelsmes bezvalstnieka bēgļa statuss) (C‑507/19, EU:C:2021:3, 50. punkts un tajā minētā judikatūra).

50

Direktīvas 2004/83 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrais teikums ir piemērojams, ja, pamatojoties uz visu atbilstošo elementu individuālu izvērtējumu, šķiet, ka attiecīgā Palestīnas izcelsmes bezvalstnieka personiskā drošība ir būtiski apdraudēta un ka UNRWA, kuras palīdzību ieinteresētā persona ir lūgusi, nevar nodrošināt viņam dzīves apstākļus atbilstoši tai uzticētajam uzdevumam, tāpēc šis palestīnietis tādu iemeslu dēļ, kas ir ārpus viņa kontroles un nav atkarīgi no viņa gribas, ir spiests atstāt UNRWA darbības zonu. Šādā gadījumā minētais bezvalstnieks, ja vien uz viņu neattiecas kāds no izslēgšanas iemesliem, kas minēti šīs direktīvas 12. panta 1. punkta b) apakšpunktā vai 12. panta 2. un 3. punktā, var atsaukties ipso facto uz šo direktīvu, nepastāvot pienākumam noteikti pierādīt, ka viņš pamatoti baidās no vajāšanas minētās direktīvas 2. panta c) punkta izpratnē (spriedums, 2021. gada 13. janvāris, Bundesrepublik Deutschland (Palestīnas izcelsmes bezvalstnieka bēgļa statuss) (C‑507/19, EU:C:2021:3, 51. punkts un tajā minētā judikatūra).

51

Tomēr šajā ziņā ir jāprecizē, ka tas, ka ir tiesības ipso facto atsaukties uz minēto direktīvu 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē, nerada beznosacījuma tiesības tikt atzītam par bēgli. Tādējādi, lai gan personai, kurai ir tiesības ipso facto atsaukties uz Direktīvu 2004/83, nav noteikti jāpierāda, ka tā baidās tikt vajāta šīs direktīvas 2. panta c) punkta izpratnē, tai tomēr ir jāiesniedz pieteikums par bēgļa statusa piešķiršanu, kā to ir darījuši prasītāji pamatlietā, un šis pieteikums ir jāizvērtē atbildīgās dalībvalsts kompetentajām iestādēm (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 19. decembris, Abed El Karem El Kott u.c., C‑364/11, EU:C:2012:826, 75. un 76. punkts).

52

Ņemot to vērā, kā būtībā norādījis ģenerāladvokāts secinājumu 52. punktā, lai gan Direktīvas 2004/83 12. panta 1. punkta a) apakšpunktā nav precīzi norādīts atbilstošais brīdis, kas jāņem vērā, lai kompetentās valsts iestādes vai tiesas izvērtētu UNRWA palīdzības vai aizsardzības izbeigšanu, Ženēvas konvencijas 1. panta D punktā pirmajā daļā izmantotais formulējums “kas pašreiz saņem” un šīs pašas tiesību normas otrajā daļā izmantotais formulējums “ir pārtraukta” liecina par labu tādam vērtējumam, kura mērķis ir noteikt, vai šī palīdzība vai aizsardzība ir tikusi faktiski izbeigta Direktīvas 2004/83 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē.

53

Šādos apstākļos šādam vērtējumam ir jābūt balstītam uz visu attiecīgās situācijas atbilstošo elementu vai faktoru individuālu izvērtējumu, kāda tā ir brīdī, kad attiecīgie pieteikuma iesniedzēji dodas prom no UNRWA darbības zonas, vienlaicīgi ņemot vērā apstākļus, kādi ir brīdī, kad kompetentās administratīvās iestādes pieņem lēmumu par ieinteresētās personas pieteikumu piešķirt bēgļa statusu vai attiecīgās tiesu iestādes lemj par prasību, kas celta par lēmumu atteikt bēgļa statusa piešķiršanu. It īpaši ir jāņem vērā situācija, kad ieinteresētā persona var atgriezties UNRWA darbības zonā, jo apstākļi, saistībā ar kuriem tā tika atzīta par bēgli, vairs nepastāv (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2012. gada 19. decembris, Abed El Karem El Kott u.c., C‑364/11, EU:C:2012:826, 77. punkts, kā arī 2021. gada 13. janvāris, Bundesrepublik Deutschland (Palestīnas izcelsmes bezvalstnieka bēgļa statuss), C‑507/19, EU:C:2021:3, 59. un 66. punkts).

54

Nepieciešamība veikt šādu vērtējumu atbilst ar Direktīvu 2004/83 izveidotā režīma vispārējai sistēmai. Šajā ziņā no Direktīvas 2004/83 4. panta 3. punkta a) apakšpunkta un tās 5. panta 1. punkta izriet, ka, lai lemtu par starptautiskās aizsardzības pieteikumu, ir jāņem vērā visi būtiskie fakti, kas attiecas uz izcelsmes valsti “laikā, kad tiek pieņemts lēmums par pieteikumu”, kā arī – attiecīgajā gadījumā – notikumi, kas norisinājušies, kopš pieteikuma iesniedzējs atstājis izcelsmes valsti.

55

Šajā ziņā turklāt ir jāprecizē, kā Tiesa jau ir nospriedusi, ka saskaņā ar Direktīvas 2013/32 46. panta 3. punktu dalībvalstīm savas valsts tiesības ir jāpielāgo tā, lai šajā tiesību normā paredzēto prasību izskatīšana ietvertu “pilnīgu un ex nunc” pārbaudi, vismaz pārsūdzības procedūrās pirmās instances tiesā attiecībā uz visiem faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, lai veiktu izskatāmās lietas aktuālu vērtējumu. Kā Tiesa jau ir precizējusi, šajā tiesību normā ietvertā frāze “ex nunc” un īpašības vārds “pilnīgs” izceļ tiesas pienākumu veikt vērtējumu, kurā attiecīgā gadījumā tiek ņemti vērā gan elementi, kurus atbildīgā iestāde ir ņēmusi vērā vai kuri tai būtu bijuši jāņem vērā, gan jaunus elementus, kuri atklājušies pēc pārsūdzamā lēmuma pieņemšanas. Tiesas pilnvaras ņemt vērā jaunus elementus, par kuriem šī iestāde nav lēmusi, atbilst Direktīvas 2013/32 mērķim, konkrēti, kā tas izriet tostarp no tās 18. apsvēruma, lai starptautiskās aizsardzības pieteikumi tiktu izskatīti, “cik drīz vien iespējams, neskarot pieteikumu atbilstīgu un pilnīgu izskatīšanu” (spriedums, 2021. gada 13. janvāris, Bundesrepublik Deutschland (Palestīnas izcelsmes bezvalstnieka bēgļa statuss) (C‑507/19, EU:C:2021:3, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).

56

Proti, kā savos rakstveida apsvērumos ir norādījusi Komisija, pat ja persona agrāk ir bijusi spiesta atstāt darbības zonu tādēļ, ka bija būtiski apdraudēta tās personiskā drošība, nekas nepamatojot viņai ipso facto piešķirt bēgļa statusu saskaņā ar Direktīvas 2004/83 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta otro teikumu, ja situācija darbības zonā pa to laiku ir ievērojami uzlabojusies, līdz ar to tās personiskā drošība vairs nav būtiski apdraudēta un UNRWA no jauna var tai nodrošināt dzīves apstākļus, kas atbilst tās uzdevumam. Līdz ar to iestādēm un tiesām, kurām ir jālemj par iespēju ipso facto atsaukties uz bēgļa statusu, būtu arī jāpārbauda, vai pašlaik ir iespējams atgriezties UNRWA darbības zonā. Ja tas tā ir, pieteikuma iesniedzējs saskaņā ar Direktīvas 2004/83 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta pirmo teikumu būtu jāizslēdz no bēgļa statusa.

57

Tāpēc kompetentajām valsts iestādēm un tiesām ir individuāli jāvērtē visi atbilstošie elementi, lai noskaidrotu ne tikai to, vai bēgļa statusam pieteikušos personu Direktīvas 2004/83 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrā teikuma izpratnē došanos prom no UNRWA darbības zonas saskaņā ar šīs sprieduma 50. punktā atgādināto judikatūru var pamatot ar iemesliem, kuri ir ārpus to kontroles un nav atkarīgi no to gribas un kuri tādējādi liedza tām saņemt UNRWA aizsardzību vai palīdzību, bet arī to, vai tām pašlaik ir liegts saņemt šādu aizsardzību vai palīdzību, ņemot vērā apgalvoto situācijas pasliktināšanos attiecīgajā darbības zonā tādu iemeslu dēļ, kuri ir ārpus viņu kontroles un nav atkarīgi no viņu gribas.

58

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2004/83 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrais teikums ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai noteiktu, vai UNRWA aizsardzība vai palīdzība ir tikusi izbeigta, līdz ar to persona ipso facto var atsaukties uz “bēgļa statusu” šīs tiesību normas izpratnē, veicot individuālu vērtējumu, ir jāņem vērā atbilstošie apstākļi, kādi ne tikai pastāvēja brīdī, kad šī persona devās prom no UNRWA darbības zonas, bet arī kādi pastāv brīdī, kad kompetentās administratīvās iestādes izvērtē pieteikumu par bēgļa statusa piešķiršanu vai attiecīgās tiesu iestādes lemj par prasību, kas celta par lēmumu atteikt šāda statusa piešķiršanu.

59

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2004/83 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrais teikums ir jāinterpretē tādējādi, ka, veicot analīzi, lai noteiktu, vai UNRWA aizsardzība vai palīdzība ir tikusi izbeigta, līdz ar to persona var ipso facto atsaukties uz “bēgļa statusu” šīs tiesību normas izpratnē tad, ja attiecīgā persona pierāda, ka tā bija spiesta atstāt UNRWA darbības zonu tādu iemeslu dēļ, kuri ir ārpus tās kontroles un nav atkarīgi no tās gribas, dalībvalstij, ja tā uzskata, ka šī persona kopš šī brīža var atgriezties minētajā zonā un saņemt tajā aizsardzību un palīdzību, ir jāpierāda, ka tas tā ir.

60

Lai atbildētu uz šo jautājumu, ir jāatgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 2004/83 13. pantu dalībvalstis piešķir bēgļa statusu trešās valsts valstspiederīgajam vai bezvalstniekam, kas tiek kvalificēts kā bēglis saskaņā ar šīs direktīvas II un III nodaļu.

61

Šādos apstākļos, lai pieteikuma iesniedzējam piešķirtu bēgļa statusu saskaņā ar minētās direktīvas III nodaļā ietvertā 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta otro teikumu, ir jāveic atbilstošo faktu un apstākļu vērtējums saskaņā ar Direktīvas 2004/83 4. pantu, kas ir ietverts tās II nodaļā.

62

Konkrēti, saskaņā ar Direktīvas 2004/83 4. panta 1. punktu dalībvalstis var uzskatīt, ka tas ir pieteikuma iesniedzēja pienākums pēc iespējas ātrāk iesniegt visu nepieciešamo informāciju, lai pamatotu starptautiskās aizsardzības pieteikumu. Dalībvalsts pienākums ir, sadarbojoties ar pieteikuma iesniedzēju, novērtēt attiecīgās pieteikuma sastāvdaļas.

63

Šajā ziņā ir jānorāda, ka Direktīvas 2004/83 4. pantā paredzētā faktu un apstākļu novērtēšana, kas ļauj pamatot starptautiskās aizsardzības pieteikumu, būtībā noris divos atsevišķos posmos. Pirmais posms attiecas uz faktisko apstākļu, kas varētu būt kā pierādījums pieteikuma pamatojumam, konstatēšanu, bet otrais posms attiecas uz šo pierādījumu juridisko vērtējumu, kas ietver lēmumu par to, vai, ņemot vērā konkrēto gadījumu raksturojošos faktus, Direktīvas 2004/83 attiecīgajās tiesību normās paredzētie apstākļi starptautiskās aizsardzības piešķiršanai ir izpildīti (spriedums, 2014. gada 2. decembris, A u.c., no C‑148/13 līdz C‑150/13, EU:C:2014:2406, 55. punkts).

64

Šajā pirmajā posmā, uz kuru attiecas otrais jautājums, lai gan saskaņā ar Direktīvas 2004/83 4. panta 1. punktu pieteikuma iesniedzējam pēc iespējas ātrāk ir jāiesniedz visas sastāvdaļas, kas nepieciešamas, lai pamatotu starptautiskās aizsardzības pieteikumu, Tiesa jau ir precizējusi, ka dalībvalstu iestādēm attiecīgā gadījumā ir aktīvi jāsadarbojas ar to, lai noteiktu un papildinātu attiecīgās pieteikuma sastāvdaļas, turklāt šīs iestādes bieži vien atrodas labākā situācijā nekā pieteikuma iesniedzējs, lai piekļūtu noteikta veida dokumentiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 22. novembris, M., C‑277/11, EU:C:2012:744, 65. un 66. punkts).

65

Tādējādi šajā gadījumā no Direktīvas 2004/83 4. panta 1. punkta, protams, var secināt, ka pieteikuma iesniedzējiem ir jāpierāda, ka viņi ir faktiski izmantojuši UNRWA aizsardzību vai palīdzību un ka šī aizsardzība vai palīdzība ir tikusi izbeigta. Tomēr, tā kā pieteikuma iesniedzēji var iesniegt pierādījumus, ka UNRWA darbības zonas atstāšanas brīdī viņi faktiski bija spiesti šādi rīkoties tādu iemeslu dēļ, kuri ir ārpus viņu kontroles un nav atkarīgi no viņu gribas, it īpaši tāpēc, ka bija būtiski apdraudēta viņu personiskā drošība un ka UNRWA viņiem nevarēja nodrošināt dzīves apstākļus, kas atbilst tās uzdevumam šajā zonā, dalībvalstij attiecīgajā gadījumā ir jāpierāda, ka apstākļi pa šo laiku attiecīgajā darbības zonā ir mainījušies, līdz ar to šīs personas no jauna var saņemt UNRWA aizsardzību vai palīdzību.

66

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2004/83 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrais teikums ir jāinterpretē tādējādi, ka, veicot analīzi, lai noteiktu, vai UNRWA aizsardzība vai palīdzība ir tikusi izbeigta, līdz ar to persona var ipso facto atsaukties uz “bēgļa statusu” šīs tiesību normas izpratnē tad, ja attiecīgā persona pierāda, ka tā bija spiesta atstāt UNRWA darbības zonu tādu iemeslu dēļ, kuri ir ārpus tās kontroles un nav atkarīgi no tās gribas, dalībvalstij, ja tā uzskata, ka šī persona kopš šī brīža var atgriezties minētajā zonā un saņemt tajā aizsardzību un palīdzību, ir jāpierāda, ka tas tā ir.

67

Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2004/83 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrais teikums ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai noteiktu, vai UNRWA aizsardzība vai palīdzība ir tikusi izbeigta šīs tiesību normas izpratnē, līdz ar to persona, kas lūgusi piešķirt starptautisko aizsardzību, ir bijusi spiesta pamest šīs organizācijas darbības zonu, ir nepieciešams pierādīt, ka UNRWA vai valsts, kuras teritorijā UNRWA darbojas, ir bijis nodoms nodarīt kaitējumu šai personai vai ar savu darbību vai bezdarbību liegt minētajai personai palīdzību.

68

Lai atbildētu uz šo jautājumu, ir jāatgādina – kā Tiesa jau ir nospriedusi –, ka nolūkā noteikt, vai UNRWA palīdzība vai aizsardzība patiešām ir tikusi izbeigta Direktīvas 2004/83 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrā teikuma izpratnē, valsts kompetentajām iestādēm un tiesām ir jāpārbauda, vai tas, ka attiecīgā persona ir pametusi [šo teritoriju], ir pamatots ar iemesliem, kuri, būdami ārpus tās kontroles un neatkarīgi no tās gribas, ir piespieduši viņu pamest šo zonu, tādējādi liedzot iespēju saņemt UNRWA sniegto palīdzību (spriedums, 2012. gada 19. decembris, Abed El Karem El Kott u.c. (C‑364/11, EU:C:2012:826, 61. punkts).

69

Šajā ziņā ir jānorāda, ka gan Direktīvas 2004/83 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrajā teikumā, gan Ženēvas konvencijas 1. panta D punktā ir prasīts objektīvi izvērtēt jautājumu, vai UNRWA palīdzība vai aizsardzība faktiski ir tikusi izbeigta jebkāda iemesla dēļ, jo šī organizācija objektīvu vai ar pieteikuma iesniedzēja individuālo situāciju saistītu iemeslu dēļ vairs nespēj viņam nodrošināt dzīves apstākļus, kas atbilst tai uzticētajam uzdevumam.

70

Tādējādi, lai veiktu šādu vērtējumu, nav jābalstās uz tādiem subjektīviem elementiem kā UNRWA vai valsts, kuras teritorijā tā darbojas, nodomi. Proti, ieviešot šādu prasību Direktīvas 2004/83 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta piemērošanas nolūkā, tiktu nepamatoti sašaurināts šīs tiesību normas tvērums un nepamatoti un būtiski sašaurināts palestīniešu izcelsmes bezvalstniekiem piešķirtās aizsardzības apjoms.

71

Protams, kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 74. punktā, ja tiktu pierādīts, ka UNRWA vai valsts, kuras teritorijā tā darbojas, apzināti ir nodarījusi kaitējumu attiecīgajām personām vai apzināti ar darbību vai bezdarbību ir liegusi tām palīdzību, šāds pierādījums acīmredzami būtu īpaši nozīmīgs. Tomēr, lai piemērotu Direktīvas 2004/83 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta otro teikumu, nav nepieciešams iesniegt pierādījumus par šāda veida nodomu.

72

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz trešo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2004/83 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrais teikums ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai noteiktu, vai UNRWA aizsardzība vai palīdzība ir tikusi izbeigta šīs tiesību normas izpratnē, līdz ar to persona, kas lūgusi piešķirt starptautisko aizsardzību, ir bijusi spiesta pamest šīs organizācijas darbības zonu, nav nepieciešams pierādīt, ka UNRWA vai valstij, kuras teritorijā UNRWA darbojas, ir bijis nodoms nodarīt kaitējumu šai personai vai ar savu darbību vai bezdarbību liegt minētajai personai palīdzību. Šīs tiesību normas izpratnē pietiek pierādīt, ka UNRWA palīdzība vai aizsardzība faktiski ir tikusi izbeigta jebkāda iemesla dēļ, kas nozīmē, ka šī aģentūra objektīvu vai ar minētās personas individuālo situāciju saistītu iemeslu dēļ vairs nespēj šai personai nodrošināt dzīves apstākļus, kas atbilst tai uzticētajam uzdevumam.

73

Ar ceturto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2004/83 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrais teikums, lasot to kopsakarā ar Ženēvas konvencijas 1. panta D punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka, izvērtējot nosacījumus, kas ir vajadzīgi, lai pārbaudītu, vai UNRWA aizsardzība vai palīdzība ir tikusi izbeigta, līdz ar to persona var ipso facto atsaukties uz “bēgļa statusu” Direktīvas 2004/83 minētās tiesību normas izpratnē, ir jāņem vērā palīdzība, ko šai personai sniedz tādi pilsoniskās sabiedrības dalībnieki kā NVO.

74

Lai atbildētu uz šo jautājumu, ir jānorāda, ka gan Direktīvas 2004/83 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrajā teikumā, gan Ženēvas konvencijas 1. panta D punktā ir atsauce tikai uz aizsardzību vai palīdzību, ko “sniedz ANO organizācijas vai aģentūras, izņemot ANO augsto komisāru bēgļu lietās”, un tajā nav minēts iespējamais atbalsts vai iespējamie pakalpojumi, ko sniedz citas struktūras, kuras neietilpst Apvienoto Nāciju Organizācijā, piemēram, NVO.

75

Turklāt, kā tika atgādināts šī sprieduma 50. punktā, Direktīvas 2004/83 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrais teikums ir piemērojams, ja, pamatojoties uz visu atbilstošo elementu individuālu izvērtējumu, šķiet, ka attiecīgā Palestīnas izcelsmes bezvalstnieka personiskā drošība ir smagi apdraudēta un ka UNRWA, kuras palīdzību ieinteresētā persona ir lūgusi, nevar nodrošināt viņam dzīves apstākļus atbilstoši tai uzticētajam uzdevumam, tāpēc šis palestīnietis tādu iemeslu dēļ, kas ir ārpus viņa kontroles un gribas, ir spiests atstāt UNRWA darbības zonu.

76

Šādos apstākļos ir jākonstatē, ka gan Direktīvas 2004/83 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrajā teikumā, gan Ženēvas konvencijas 1. panta D punktā būtībā ir atsauce tikai uz UNRWA aizsardzību vai palīdzību.

77

UNRWA ir Apvienoto Nāciju Organizācijas aģentūra, ko izveidojusi tās Ģenerālā asambleja un kuras uzdevums ir sniegt aizsardzību un palīdzību palestīniešu bēgļiem atbilstoši tās pilnvarām. Ņemot vērā UNRWA piešķirto statusu un tai uzticēto uzdevumu, nevar būt runa par šīs organizācijas pielīdzināšanu tādiem pilsoniskās sabiedrības dalībniekiem kā NVO, kas ir no UNRWA pavisam atšķirīgas organizācijas un nav tādā pašā situācijā kā UNRWA, jo tās nevar sniegt “atbalstu” vai “aizsardzību” atbilstoši Ženēvas konvencijas un Direktīvas 2004/83 mērķiem.

78

Tomēr tas neļauj apšaubīt apstākli, kā tas izriet no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem, ka tādu pilsoniskās sabiedrības dalībnieku kā NVO sadarbība var būt būtiska, lai UNRWA varētu veikt savu uzdevumu. Šķiet, ka, ņemot vērā pieaugošās grūtības, ar kādām tā saskaras savu pilnvaru izpildē, vismaz dažos savas darbības zonas apgabalos, UNRWA praksē ir izmantojusi šādu sadarbību.

79

Šādos apstākļos nevar izslēgt, ka tad, ja šāda sadarbība pastāv, tādu pilsoniskās sabiedrības dalībnieku kā NVO sniegtā palīdzība ir jāņem vērā, izvērtējot jautājumu, vai ir tikusi izbeigta UNRWA aizsardzība vai palīdzība, kā rezultātā pieteikuma iesniedzēji var ipso facto atsaukties uz bēgļa statusu Direktīvas 2004/83 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrā teikuma izpratnē.

80

Tomēr jebkāda tāda pilsoniskās sabiedrības dalībnieku kā NVO sniegtā palīdzība būtu faktiski jāņem vērā ar nosacījumu, ka UNRWA ar tiem ir oficiālas sadarbības attiecībās, kurām ir pastāvīgs raksturs un kuru ietvaros tie palīdz UNRWA izpildīt tās pilnvaras.

81

Tā tas it īpaši ir gadījumā, kad – kā to būtībā ir norādījis ģenerāladvokāts secinājumu 83.–85. punktā – šādas aizsardzības vai palīdzības sniegšanu NVO ir likumīgi uzticējusi valsts, kuras teritorijā darbojas UNRWA, un ja palestīniešu bēgļiem patiešām ir tiesības uz aizsardzību vai palīdzību, ko pastāvīgi, nevis ad hoc sniedz attiecīgās NVO.

82

Turklāt jāpiebilst, kā to būtībā ir norādījis ģenerāladvokāts secinājumu 79. punktā, ka šajā kontekstā valsts, kurā darbojas UNRWA, loma arī var izrādīties noteicoša, lai ļautu šai iestādei efektīvi izpildīt savas pilnvaras un pārliecināties, ka attiecīgās personas dzīvo cienīgos apstākļos (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 13. janvāris, Bundesrepublik Deutschland (Palestīniešu izcelsmes bezvalstnieka bēgļa statuss) (C‑507/19, EU:C:2021:3, 58. un 62. punkts).

83

Tādējādi, ja Palestīnas bēgļiem ir faktiskas pastāvīgas tiesības uz izglītību un medicīnisko aprūpi, ko nodrošina attiecīgā valsts, šāda situācija būtu jāņem vērā, vispārēji novērtējot visus attiecīgos apstākļus saskaņā ar Direktīvas 2004/83 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta otro teikumu.

84

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz ceturto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2004/83 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrais teikums, lasot to kopsakarā ar Ženēvas konvencijas 1. panta D punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka, izvērtējot nosacījumus, kas nepieciešami, lai noteiktu, vai UNRWA aizsardzība vai palīdzība ir tikusi izbeigta, līdz ar to persona ipso facto var atsaukties uz “bēgļa statusu” Direktīvas 2004/83 minētās tiesību normas izpratnē, ir jāņem vērā palīdzība, ko šai personai sniedz tādi pilsoniskās sabiedrības dalībnieki kā NVO, ar nosacījumu, ka UNRWA ar tiem ir oficiālas sadarbības attiecības, kurām ir pastāvīgs raksturs un kuru ietvaros tie palīdz UNRWA pildīt tās pilnvaras.

85

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež: