1

Apelācijas sūdzībā Mytilinaios Anonymos Etairia – Omilos Epicheiriseon lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2018. gada 13. marta spriedumu Alouminion/Komisija (T‑542/11 RENV, nav publicēts, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2018:132), ar kuru tā noraidīja tās prasību atcelt Komisijas Lēmumu 2012/339/ES (2011. gada 13. jūlijs) par valsts atbalstu SA.26117 – C 2/2010 (ex NN 62/2009), ko Grieķija piešķīrusi Aluminium of Greece SA (OV 2012, L 166, 83. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

2

Alouminion tis Ellados AE, kuras tiesības un pienākumus secīgi pārņēmušas Alouminion AE, Alouminion tis Ellados VEAE un Mytilinaios Anonymos Etairia – Omilos Epicheiriseon (turpmāk tekstā visur – “apelācijas sūdzības iesniedzēja”), Grieķijā ražo alumīniju.

3

1960. gadā apelācijas sūdzības iesniedzēja noslēdza līgumu (turpmāk tekstā – “1960. gada līgums”) ar publisku elektroenerģijas sabiedrību Dimosia Epicheirisi Ilektrismou AE (DEI), saskaņā ar kuru tai tika piešķirts preferenciāls elektroenerģijas piegādes tarifs (turpmāk tekstā – “preferenciālais tarifs”).

4

1960. gada līguma 2. panta 3. punktā bija paredzēts tā automātisks pārjaunojums uz secīgiem piecu gadu termiņiem, ja vien kāda no līguma pusēm to nelauž ar iepriekšēju divu gadu uzteikumu, kas ir jāizsaka ar otrai pusei adresētu ierakstītu vēstuli ar apstiprinājumu par saņemšanu.

5

Saskaņā ar vienošanos, kas bija noslēgta starp apelācijas sūdzības iesniedzēju un Grieķijas valsti un kas bija formalizēta ar 1969. gada dekrētlikumu (turpmāk tekstā – “1969. gada dekrētlikums”), 1960. gada līgumam bija jābeidzas 2006. gada 31. martā, izņemot, ja tas tiek pagarināts saskaņā ar tajā ietvertajiem noteikumiem.

6

Ar 1992. gada 23. janvāra Lēmumu SG (92) D/867 – Strīdīgs atbalsts par labu uzņēmumam Alouminion tis Ellados AE, atbalsts NN 83/91 (turpmāk tekstā – “1992. gada lēmums”), Eiropas Komisija atzina, ka šim uzņēmumam piešķirtais preferenciālais tarifs veido valsts atbalstu, kas ir saderīgs ar iekšējo tirgu.

7

Ar 2002. gada 16. oktobra lēmumu “Valsts atbalsts ir atļauts saskaņā ar [LESD 107. un 108.]panta noteikumiem – Gadījumi, pret kuriem Komisijai nav iebildumu” (OV 2003, C 9, 6. lpp.), Komisija apstiprināja subsīdiju, ko Grieķijas Republika bija piešķīrusi elektroenerģijas nozarē (turpmāk tekstā – “2002. gada lēmums”).

8

2004. gada februārī DEI paziņoja apelācijas sūdzības iesniedzējai par savu vēlmi izbeigt 1960. gada līgumu un atbilstoši līguma noteikumiem no 2006. gada 1. aprīļa pārtrauca tai piemērot preferenciālo tarifu.

9

Apelācijas sūdzības iesniedzēja šo līguma izbeigšanu apstrīdēja kompetentajās valsts tiesās.

10

Ar 2007. gada 5. janvāra rīkojumu (turpmāk tekstā – “pirmais pagaidu noregulējuma rīkojums”) Monomeles Protodikeio Athinon (Atēnu pirmās instances tiesas tiesnesis vienpersoniski, Grieķija) pagaidu noregulējuma tiesvedībā uz laiku un ex nunc apturēja šīs līguma izbeigšanas sekas. Šī tiesa uzskatīja, ka minētā līguma izbeigšana nav atbilstoša 1960. līguma noteikumiem un piemērojamajām valsts tiesību normām.

11

DEI apstrīdēja pirmo pagaidu noregulējuma rīkojumu Polymeles Protodikeio Athinon (Atēnu pirmās instances tiesa, Grieķija), kura, arī lemdama pagaidu noregulējuma tiesvedībā, ar 2008. gada 6. marta rīkojumu apmierināja ex nunc tās prasījumus par 1960. gada līguma izbeigšanu un preferenciālā tarifa piemērošanas pārtraukšanu.

12

Tādējādi laikposmā no 2007. gada 5. janvāra līdz 2008. gada 6. martam (turpmāk tekstā – “attiecīgais laikposms”) apelācijas sūdzības iesniedzēja turpināja saņemt preferenciālo tarifu.

13

2008. gada jūlijā Komisija saņēma vairākas sūdzības, it īpaši saistībā ar preferenciālo tarifu. Ar 2010. gada 27. janvāra vēstuli tā paziņoja Grieķijas Republikai savu lēmumu sākt LESD 108. panta 2. punktā paredzēto procedūru un uzaicināja ieinteresētās puses iesniegt savus apsvērumus viena mēneša termiņā, sākot no tā publicēšanas dienas.

14

Minētais lēmums Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī tika publicēts 2010. gada 16. aprīlī (OV 2010, C 96, 7. lpp.).

15

Komisija šajā lēmumā izteica šaubas, vai preferenciālajam tarifam, ko DEI attiecīgajā laikposmā iekasēja no apelācijas sūdzības iesniedzējas, bija tādi pati likme kā citiem lielajiem augstsprieguma elektroenerģijas rūpnieciskajiem patērētājiem piemērotā likme Grieķijā, jo preferenciālo tarifu esot bijis jāpārtrauc piemērot 2006. gada 31. martā, taču tā piemērošana ar pirmo pagaidu noregulējuma rīkojumu tika pagarināta.

16

Grieķijas Republika, apelācijas sūdzības iesniedzēja un DEI nosūtīja Komisijai savus attiecīgos apsvērumus.

17

Apstrīdētajā lēmumā Komisija uzskatīja, ka Grieķijas Republika, attiecīgajā laikposmā piemērojot preferenciālo tarifu ir prettiesiski piešķīrusi apelācijas sūdzības iesniedzējai valsts atbalstu 17,4 miljonu EUR apmērā. Tā kā šis atbalsts tika piešķirts, pārkāpjot LESD 108. panta 3. punktu, un tātad nebija saderīgs ar iekšējo tirgu, Komisija uzdeva Grieķijas Republikai to atgūt no apelācijas sūdzības iesniedzējas.

18

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2011. gada 6. oktobrī, apelācijas sūdzības iesniedzēja cēla prasību, lūdzot atcelt apstrīdēto lēmumu. Apelācijas sūdzības iesniedzēja savas prasības pamatojumam izvirzīja desmit pamatus.

19

Ar 2014. gada 8. oktobra spriedumu Alouminion/Komisija (T‑542/11, EU:T:2014:859) Vispārējā tiesa apmierināja pirmo prasības pamatu un atcēla apstrīdēto lēmumu, nelemjot par pārējiem izvirzītajiem pamatiem.

20

Ar prasības pieteikumu, kas Tiesas kancelejā iesniegts 2014. gada 18. decembrī, DEI par minēto spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību.

21

Ar 2016. gada 26. oktobra spriedumu DEI un Komisija/Alouminion tisEllados (C‑590/14 P, EU:C:2016:797) Tiesa atcēla 2014. gada 8. oktobra spriedumu Alouminion/Komisija (T‑542/11, EU:T:2014:859), nosūtīja lietu atpakaļ Vispārējai tiesai un lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu atlika.

22

Pēc minētā Tiesas sprieduma Vispārējā tiesa izskatīja otro līdz desmito pamatu, ko apelācijas sūdzības iesniedzēja bija izvirzījusi savā prasības pieteikumā un par kuriem tā nebija lēmusi 2014. gada 8. oktobra spriedumā Alouminion/Komisija (T‑542/11, EU:T:2014:859).

23

Konkrētāk, runājot par piekto un septīto pamatu, tos īsumā var izklāstīt šādi.

24

Ar piekto pamatu, kam ir trīs daļas, apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmeta Komisijai, ka tā ir pārkāpusi LESD 107. panta 1. punktu.

25

Pirmajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzēja norādīja, ka preferenciālais tarifs nav priekšrocība LESD 107. panta 1. punkta izpratnē. Otrajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzēja būtībā apstrīdēja šī tarifa selektīvo raksturu. Ar trešo daļu apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmeta Komisijai, ka tā kļūdaini ir novērtējusi preferenciālā tarifa sekas, jo, viņasprāt, tas neesot nedz ietekmējis tirdzniecību starp dalībvalstīm, nedz arī radījis konkurences izkropļojumus.

26

Septītais pamats bija balstīts uz tiesību uz aizstāvību pārkāpumu.

27

Pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa noraidīja visus apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzītos pamatus un līdz ar to noraidīja prasību kopumā.

28

Ar apelācijas sūdzību apelācijas sūdzības iesniedzēja lūdz Tiesu atcelt pārsūdzēto spriedumu, izskatīt strīdu, atcelt apstrīdēto lēmumu un piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

29

Komisija lūdz Tiesu šo apelācijas sūdzību noraidīt kā nepamatotu un piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

30

DEI lūdz Tiesu pilnībā noraidīt minēto apelācijas sūdzību un piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

31

Ar vēstuli, kas Tiesas kancelejā iesniegta 2019. gada 9. septembrī, apelācijas sūdzības iesniedzēja lūdza novērst trūkumus tā dokumenta iesniegšanā, ko tā jau bija iesniegusi Vispārējā tiesā, vai pretējā gadījumā atkārtoti sākt mutvārdu procesu atbilstoši Tiesas Reglamenta 83. pantam nolūkā iesniegt minēto dokumentu pēc trūkumu novēršanas.

32

Sava lūguma pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzēja bilst, ka tiesas sēdē Tiesā Komisija norādīja, ka tabula, kurā saistībā ar attiecīgo laikposmu ir ietvertas summas, kas attiecīgi izriet no preferenciālā tarifa un tā tarifa piemērošanas, kurš tiek piemērots citiem lieliem augstsprieguma elektroenerģijas rūpnieciskajiem patērētājiem, un kuru tā bija iekļāvusi Vispārējā tiesā iesniegtā prasības pieteikuma 12. pielikumā, nebija salasāma.

33

Apelācijas sūdzības iesniedzēja atzīst, ka iepazīšanos ar šo dokumentu varēja apgrūtināt izmantotās krāsas un lielais skaits tam izgatavoto kopiju un vēlāk izgatavoto digitalizēto kopiju, un tādējādi tā lūdz atļaut šo dokumentu iesniegt no jauna tādā versijā, kurā būtu likvidētas iepriekš esošās ēnas, lai uzlabotu salasāmību un lai Tiesa to varētu ņemt vērā.

34

Jāuzsver, ka, tā kā lūgumu novērst trūkumus attiecīgā dokumenta iesniegšanā Tiesa noraidīja kā novēlotu, apelācijas sūdzības iesniedzējas vēstule ir jāuzskata par lūgumu atkārtoti sākt mutvārdu procesu.

35

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Tiesa jebkurā brīdī, uzklausījusi ģenerāladvokātu, var izdot rīkojumu par tiesvedības mutvārdu daļas atkārtotu sākšanu saskaņā ar Reglamenta 83. pantu, it īpaši, ja tā uzskata, ka nav pietiekami informēta, vai arī ja lieta ir jāizskata, pamatojoties uz argumentu, kuru puses nav apspriedušas (spriedums, 2018. gada 6. marts, Achmea, C‑284/16, EU:C:2018:158, 28. punkts un tajā minētā judikatūra).

36

Šajā gadījumā apelācijas sūdzības iesniedzēja prasa atkārtoti sākt mutvārdu procesu tikai tāpēc, lai pēc trūkumu novēršanas tai ļautu iesniegt attiecīgo dokumentu tādā versijā, kas, tāsprāt, ir salasāma, lai nodrošinātu, ka Tiesa to ņem vērā.

37

Jānorāda, ka šajā dokumentā ietvertā tabula saistībā ar datiem, kuriem ir nozīme Tiesai nodotā strīda atrisināšanā, bija pietiekami salasāma versijā, kas ir ietverta Vispārējā tiesā iesniegtā prasības pieteikuma 12. pielikumā. Tādējādi Tiesa minēto dokumentu varēja ņemt vērā.

38

No tā izriet, ka Tiesa ir pietiekami informēta un tās rīcībā ir visa informācija, kas ir vajadzīga, lai izskatītu šo apelācijas sūdzību.

39

Tādējādi pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas ir jānoraida lūgums izdot rīkojumu atkārtoti sākt tiesvedības mutvārdu daļu.

40

Apelācijas sūdzības iesniedzēja savas sūdzības pamatojumam izvirza trīs pamatus, ar kuriem tā būtībā kritizē argumentāciju, ar kādu Vispārējā tiesa noraidīja piekto un septīto pamatu, ko tā bija izvirzījusi Vispārējā tiesā.

41

Pirmais pamats, kas ir balstīts uz LESD 107. panta 1. punkta pārkāpumu, ir sadalīts trīs daļās, kuras attiecas uz vērtējumu, ko Vispārējā tiesa veikusi attiecīgi saistībā ar priekšrocības esamību, norādītās priekšrocības selektīvo raksturu, kā arī attiecīgā pasākuma ietekmi uz tirdzniecību starp dalībvalstīm un uz konkurenci.

42

Otrais pamats attiecas uz to, ka Vispārējā tiesa esot pārkāpusi pienākumu norādīt pamatojumu.

43

Trešais pamats attiecas uz to, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, jo ir noraidījusi tajā izvirzīto septīto pamatu, kas attiecas uz tiesību uz aizstāvību pārkāpumu.

44

Lai atvieglotu šīs apelācijas sūdzības pamatotības analīzi, vispirms ir jāpārbauda trešais pamats, pēc tam – pirmā pamata otrā un trešā daļa un visbeidzot – apelācijas sūdzības pirmā pamata pirmā daļa un otrais pamats kopā.

45

Ar trešo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai, ka tā, pārsūdzētā sprieduma 179.–200. punktā noraidot tās argumentāciju, kas attiecās uz tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, ir pieļāvusi tiesību kļūdu.

46

Apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai, ka tā it īpaši uzskatīja, pirmkārt, ka tiesības uz aizstāvību, uz kurām var atsaukties atbalsta saņēmējs, ir tikai tiesības piedalīties administratīvajā procesā un, otrkārt, ka tā nav sniegusi informāciju, kas pierāda, ka pārkāpuma neesamības gadījumā process būtu varējis noslēgties ar citu rezultātu.

47

Tā šajā ziņā uzsver, ka parasti atbalsta saņēmēja procesuālo garantiju neesamību valsts atbalsta pārbaudes procedūrā kompensē tas, ka dalībvalstu intereses sakrīt ar atbalsta saņēmēja interesēm, līdz ar to lietas materiālus tās sagatavo kopīgi, sniedz informāciju un vajadzības gadījumā piedāvā kopīgu aizstāvību pret iespējamiem Komisijas iebildumiem.

48

Apelācijas sūdzības iesniedzēja Vispārējā tiesā jau uzsvēra, ka šajā gadījumā tas tā nav. Tās kā attiecīgā atbalsta saņēmējas intereses nesakrītot ar Grieķijas valsts interesēm, un šī iemesla dēļ, pretēji DEI, tā ne piedalījās Komisijā notiekošajā procedūrā, ne tika lūgta sniegt informāciju, ne arī tika informēta par veikto izmeklēšanu. Tādējādi tā par šo izmeklēšanu uzzināja tikai tad, kad tika publicēts paziņojums par padziļinātu izmeklēšanu.

49

Apelācijas sūdzības iesniedzēja piebilst, ka, tā kā Komisija šajā paziņojumā nebija atsaukusies uz 2002. gada lēmumu, kas veidoja apstrīdētā lēmuma galveno pīlāru, savus argumentus šajā ziņā tā varēja paust tikai savā prasībā Vispārējā tiesā. Pretēji tam, ko Vispārējā tiesa nosprieda pārsūdzētā sprieduma 197. punktā, tā kā Vispārējā tiesa tās argumentus noraidīja, jo tie esot pausti pēc termiņa beigām, apelācijas sūdzības iesniedzēja neesot tikusi uzklausīta, un tādējādi esot tikušas pārkāptas tās tiesības uz aizstāvību.

50

Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa nepamatoti uzskatīja, ka tā nav izvirzījusi argumentus par to, ka rezultāts būtu bijis citāds, ja tai būtu bijusi iespēja paust argumentus par 2002. gada lēmumu. Vispārējā tiesā tā esot norādījusi, ka tad, ja tiesības uz aizstāvību būtu bijušas ievērotas, šis lēmums nevarētu būt daļa no apstrīdētā lēmuma pamatojuma, jo tajā, viņasprāt, nav minēts, ka preferenciālais tarifs veido valsts atbalstu. Katrā ziņā pret to nevarot atsaukties uz 2002. gada lēmumu.

51

Komisija un DEI uzskata, ka šis pamats ir jānoraida kā nepamatots.

52

Vispirms ir jāatgādina, ka no Tiesas judikatūras, ko turklāt Vispārējā tiesa ir minējusi pārsūdzētā sprieduma 194. punktā, izriet, ka valsts atbalsta pārbaudes procedūrā atbalsta saņēmējam nav īpašas lomas ieinteresēto personu vidū un tas nevar atsaukties uz tiesībām uz aizstāvību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2002. gada 24. septembris, Falck un Acciaieriedi Bolzano/Komisija, C‑74/00 P un C‑75/00 P, EU:C:2002:524, 83. punkts).

53

Tomēr apelācijas sūdzības iesniedzēja kā attiecīgā atbalsta saņēmēja, kā Vispārējā tiesa to ir atzinusi pārsūdzētā sprieduma 196. punktā, varēja paust apsvērumus procedūrā, kuras rezultātā tika pieņemts apstrīdētais lēmums, jo šīs tiesības ir paredzētas it īpaši LESD 108. panta 2. punktā.

54

No Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, kā tas tika apstiprināts tiesas sēdē Tiesā, ka šajā procedūrā apelācijas sūdzības iesniedzēja varēja iesniegt apsvērumus.

55

Tādējādi Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 197. punktā pamatoti nosprieda, ka apelācijas sūdzības iesniedzējai nav pamata atsaukties uz tiesību uz aizstāvību pārkāpumu minētās procedūras ietvaros.

56

Runājot par 2002. gada lēmumu, ir jānorāda, kā Vispārējā tiesa to ir darījusi pārsūdzētā sprieduma 187. punktā, ka Komisijai nebija pienākuma savā paziņojumā par formālas izmeklēšanas procedūras uzsākšanu ietvert pilnīgu attiecīgā atbalsta analīzi.

57

Katrā ziņā, tā kā 2002. gada lēmums tika publicēts Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī un līdz ar to apelācijas sūdzības iesniedzēja varēja tam piekļūt, pēdējai minētajai nav pamata apgalvot ne to, ka atsauces uz šo lēmumu neesamība minētajā paziņojumā tai liedza uzzināt par minētā lēmuma esamību, ne to, ka uz minēto lēmumu pret to nevar atsaukties.

58

Runājot par pārmetumu, ka Vispārējā tiesa esot nepamatoti uzskatījusi, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja tajā nav norādījusi, ka, ja tai būtu bijusi iespēja paust savus argumentus par 2002. gada lēmumu, rezultāts būtu bijis citāds, šis pārmetums ir balstīts uz kļūdainu pārsūdzētā sprieduma interpretāciju.

59

Minētā sprieduma 199. punktā Vispārējā tiesa ir norādījusi nevis, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nav sniegusi informāciju šajā ziņā, bet, ka tā nav sniegusi nekādu informāciju, kas varētu pierādīt, ka apgalvotā pārkāpuma neesamības gadījumā process būtu varējis noslēgties ar citu rezultātu.

60

Līdz ar to trešais apelācijas sūdzības pamats ir jānoraida kā nepamatots.

61

Ar pirmā pamata otro daļu apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesa, ka pārsūdzētā sprieduma 146.–148. punktā tā ir pieļāvusi tiesību kļūdas, novērtējot attiecīgās priekšrocības selektīvo raksturu.

62

Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka Vispārējā tiesa nepamatoti ir koncentrējusies uz to, ka attiecīgajā laikposmā tā bija vienīgais uzņēmums, kas saņēma preferenciālo tarifu, un nav ņēmusi vērā juridisko raksturu un iemeslus, kuri lika veikt attiecīgo pasākumu.

63

Apelācijas sūdzības iesniedzēja atgādina, ka 2015. gada 4. jūnija spriedumā Komisija/MOL (C‑15/14 P, EU:C:2015:362, 60. punkts) Tiesa ir precizējusi, ka konkrēta pasākuma selektīvais raksturs ir jānovērtē kontekstā, kādā iekļaujas procesuālā kārtība, kādā šis pasākums ir veikts. Tādējādi Tiesa esot atzinusi, ka selektivitātes prasība atšķiras atkarībā no tā, vai attiecīgais pasākums ir paredzēts kā vispārīga atbalsta shēma vai kā individuāls atbalsts. Pēdējā minētajā gadījumā ekonomiskās priekšrocības noteikšana principā ļaujot prezumēt, ka tai ir selektīvs raksturs. Savukārt, izvērtējot vispārīgo atbalsta shēmu, ir jāidentificē, vai attiecīgais pasākums – lai gan ir konstatēts, ka tas sniedz vispārīgu priekšrocību, – ir labvēlīgs tikai dažiem uzņēmumiem vai dažām darbības nozarēm.

64

Apelācijas sūdzības iesniedzēja no tā secina, ka Vispārējai tiesai bija jāpārbauda, vai tad, kad valsts tiesa izdeva pirmo pagaidu noregulējuma rīkojumu, tā noteica diferenciāciju starp uzņēmumiem, kas, ņemot vērā izvirzīto mērķi, ir līdzīgā situācijā, un tādējādi tai selektīvi radīja priekšrocību, kura to var nostādīt labvēlīgākā situācijā salīdzinājumā ar citiem uzņēmumiem, kas ir līdzīgā situācijā.

65

Tā kā valsts tiesa, lemjot par pagaidu noregulējumu un nosakot pagaidu aizsardzības pasākumus, piemēroja vien vispārīgas Grieķijas tiesību normas, kas aizsargā ikvienu lietas dalībnieku, kurš atsaucas uz to, ka tam ir atņemtas līgumiskās tiesības, nekas nenorāda, ka līdzīgā situācijā pasākumi, kas ir līdzīgi tiem, kuri apelācijas sūdzības iesniedzējai tika noteikti ar pirmo pagaidu noregulējuma rīkojumu, nebūtu tikuši piešķirti jebkuram citam uzņēmumam, it īpaši Larko, kas ir otrais lielākais augstsprieguma elektroenerģijas patērētājs, kurš ir reģistrēts Grieķijā, un kas, tāpat kā apelācijas sūdzības iesniedzēja, saņēma preferenciālo tarifu, izņemot attiecīgo laikposmu. Tādējādi attiecīgā pasākuma veikšanai nepiemītot neviens selektivitātes elements.

66

Komisija un DEI uzskata, ka pirmā pamata otrā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

67

Jāatgādina, ka no 2015. gada 4. jūnija sprieduma Komisija/MOL (C‑15/14 P, EU:C:2015:362, 60. punkts) izriet, ka selektivitātes prasība atšķiras atkarībā no tā, vai attiecīgais pasākums ir paredzēts kā vispārīga atbalsta shēma vai kā individuāls atbalsts. Pēdējā minētajā gadījumā ekonomiskās priekšrocības noteikšana principā ļauj prezumēt, ka tai ir selektīvs raksturs.

68

Šajā gadījumā ir jākonstatē, ka – pretēji tam, ko apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzēja, – attiecīgais pasākums, proti, tas, kurš izriet no pirmā pagaidu noregulējuma rīkojuma, veido nevis vispārīgu atbalsta shēmu, bet individuālu atbalstu.

69

Kā Vispārējā tiesa to ir norādījusi pārsūdzētā sprieduma 147. punktā, pirmais pagaidu noregulējuma rīkojums radīja savas sekas ex nunc tādējādi, ka tās attiecās tikai uz attiecīgā strīda pusēm, proti, apelācijas sūdzības iesniedzēju un DEI. Tādējādi minētais pasākums nevar tikt atzīts par tādu, kas veido vispārīgu atbalsta shēmu.

70

Šo secinājumu nevar atspēkot ar apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentu, ka Larko, kas ir vēl viens liels rūpnieciskais patērētājs, DEI klients un ir saņēmis preferenciālu tarifu, no valsts tiesas, kura lēma par pagaidu noregulējumu, būtu varējis iegūt pasākumus, kas ir līdzīgi tiem, kuri apelācijas sūdzības iesniedzējai bija piešķirti ar pirmo pagaidu noregulējuma rīkojumu.

71

Pagaidu noregulējuma tiesai ir rīcības brīvība noteikt vai nenoteikt pasākumus, kuru mērķis ir aizsargāt tai nodotā strīda pušu intereses, kas atšķiras atkarībā no īpašajiem apstākļiem, kuri raksturo šo strīdu. Šādā kontekstā nevar prezumēt, ka uzņēmums, kas nav apelācijas sūdzības iesniedzēja, ja tas to būtu lūdzis, būtu varējis iegūt pasākumus, kuri ir līdzīgi tiem, kas apelācijas sūdzības iesniedzējai ir noteikti ar pirmo pagaidu noregulējuma rīkojumu.

72

Tā kā argumentācija, ko apelācijas sūdzības iesniedzēja ir norādījusi apelācijas sūdzības pirmā pamata otrajā daļā, ir balstīta uz kļūdainu pieņēmumu, ka attiecīgais pasākums veido vispārīgu atbalsta shēmu, tā ir jānoraida kā nepamatota.

73

Ar pirmā pamata trešo daļu apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai vairākas tiesību kļūdas, kā arī pierādījumu sagrozīšanu vērtējumā, ko tā veica saistībā ar attiecīgā pasākuma ietekmi uz tirdzniecību un konkurenci.

74

Apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesā tā atsaucās uz Tiesas judikatūru, kas izriet no 1980. gada 17. septembra sprieduma Philip Morris Holland/Komisija (730/79, EU:C:1980:209, 11. punkts), saskaņā ar kuru Komisijai ir pienākums pierādīt, ka attiecīgais pasākums ir nostiprinājis vai varēja nostiprināt tās stāvokli salīdzinājumā ar to, kādā bija citas alumīnija nozares ražotnes tirdzniecībā starp dalībvalstīm.

75

Apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka attiecīgajam pasākumam nevarēja būt šādas sekas, jo apstrādāts alumīnijs ir vienveidīgs produkts, kura cenu būtībā nosaka starptautiskie tirgi, līdz ar to jebkāds izmaksu samazinājums, kas izriet no tai piemērotā preferenciālā tarifa, nevarēja tikt pārnests uz tās produktu pārdošanas cenu. Turklāt it īpaši no 1992. gada lēmuma izrietot, ka attiecīgajā laikposmā preferenciālais tarifs bija būtiski augstāks nekā elektroenerģijas cena, kuru maksāja tās starptautiskie konkurenti.

76

Apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, ka pārsūdzētā sprieduma 159.–164. punktā Vispārējā tiesa nepamatoti pārbaudīja, vai attiecīgais pasākums varēja nostiprināt tās ekonomisko stāvokli preferenciālā tarifa piemērošanas dēļ. Vispārējai tiesai esot bijis jāpārbauda, vai priekšrocība, ko tā saņēma, varēja ietekmēt tās konkurētspēju salīdzinājumā ar pārējiem alumīnija ražotājiem, kuri savu darbību veic Eiropas un pasaules tirgos.

77

Taču Vispārējā tiesa tikai uzskatīja, ka attiecīgais atbalsts nevar ietekmēt konkurenci vien tāpēc, ka pārdošanas cenas ir zemākas nekā apelācijas sūdzības iesniedzējas konkurentu cenas, jo šīs cenas noteica tirgus neatkarīgi no apelācijas sūdzības iesniedzējas gribas. Tādējādi Vispārējā tiesa, tāpat kā Komisija, konkurences izkropļojumu un ietekmi uz tirdzniecību esot konstatējusi, pamatojoties tikai uz to, ka ražošanas izmaksu samazinājumam bija jāliek apelācijas sūdzības iesniedzējai vai nu gūt lielāku peļņu, vai arī mazākus zaudējumus attiecīgajā laikposmā, nepārbaudot tomēr, vai radīto ekonomisko priekšrocību tā varēja izmantot, lai uzlabotu savu konkurētspēju alumīnija tirgū.

78

Apelācijas sūdzības iesniedzēja piebilst, ka pārsūdzētā sprieduma 165. un 166. punktā Vispārējā tiesa nepamatoti un bez pamatojuma noraidīja tās argumentus, kas attiecas uz 1992. gada lēmumu un uz citiem ekonomiskiem datiem, kuri tai iesniegti, un ka šī iemesla dēļ tā ir pieļāvusi tiesību kļūdu.

79

Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka 1992. gada lēmums ir vērā ņemams, jo tajā netieši ir atzīts, ka tās konkurētspēja tirgū varēja tikt ietekmēta tikai tad, ja DEI būtu varējusi tai piegādāt elektroenerģiju par cenu, kas ir zemāka nekā tā, kuru maksā tās galvenie konkurenti. Ekonomikas dati, ko Vispārējā tiesa noraidīja tādēļ, ka tie attiecas uz dažādiem attiecīgā laikposma periodiem, arī esot vērā ņemami, jo tie attiecas uz nozari, kurā tiek veikti ieguldījumi, un līgumiem, kas ir noslēgti uz vairākiem gadu desmitiem.

80

Apelācijas sūdzības iesniedzēja piebilst, ka Vispārējā tiesa nepamatoti neņēma vērā, ka tā tai bija iesniegusi pierādījumus par attiecīgo laikposmu, it īpaši ziņojumu par cenām, kuras par elektroenerģijas patēriņu maksā tās galvenie konkurenti, un cenām, kas tika izmantotas pasaules mērogā 2006. gadā. Ekonomikas dati, kas ir konstatēti pirmā pagaidu noregulējuma rīkojuma pieņemšanas dienā, proti, dati attiecībā uz 2006. gadu, esot atbilstoši, lai noteiktu iespējamo attiecīgā pasākuma ietekmi uz tirdzniecību un konkurenci.

81

Komisija un DEI uzskata, ka pirmā pamata trešā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

82

Jāatgādina, kā tas izriet no Tiesas pastāvīgās judikatūras, uz kuru Vispārējā tiesa ir atsaukusies pārsūdzētā sprieduma 157. punktā, ka Komisijai ir pienākums nevis konstatēt atbalsta reālu ietekmi uz tirdzniecību starp dalībvalstīm un faktisku konkurences izkropļojumu, bet gan tikai pārbaudīt, vai šis atbalsts var ietekmēt šo tirdzniecību un izkropļot konkurenci (spriedumi, 2004. gada 29. aprīlis, Itālija/Komisija, C‑372/97, EU:C:2004:234, 44. punkts, un 2005. gada 15. decembris, Itālija/Komisija, C‑66/02, EU:C:2005:768, 111. punkts).

83

Ja atbalsts nostiprina kāda uzņēmuma stāvokli salīdzinājumā ar citu konkurējošo uzņēmumu stāvokli Savienības iekšējā tirdzniecībā, ir jāuzskata, ka pēdējos minētos šis atbalsts ietekmē (spriedumi, 1980. gada 17. septembris, Philip MorrisHolland/Komisija, 730/79, EU:C:1980:209, 11. punkts, un 2003. gada 20. novembris, GEMO, C‑126/01, EU:C:2003:622, 41. punkts).

84

Šajā gadījumā ir jānorāda, ka pēc tam, kad pārsūdzētā sprieduma 159. un 160. punktā Vispārējā tiesa bija konstatējusi, ka no apstrīdētā lēmuma izriet, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja darbojas nozarē, kurā dalībvalstu starpā notiek intensīva tirdzniecība ar produktiem, jo alumīnijs tiek ražots deviņās dalībvalstīs, kas nav Grieķijas Republika, un ka attiecīgais pasākums nostiprina apelācijas sūdzības iesniedzējas stāvokli salīdzinājumā ar citiem konkurējošiem uzņēmumiem tirdzniecībā starp dalībvalstīm, tā apstiprināja Komisijas konstatējumu, ka attiecīgais pasākums kaitē minētajiem uzņēmumiem un ka tādējādi kritērijs, kas attiecas uz konkurences izkropļošanu un uz ietekmi uz šo tirdzniecību starp dalībvalstīm, ir izpildīts.

85

Šajā ziņā Vispārējā tiesa noraidīja apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzītos argumentus, pārsūdzētā sprieduma 161.–164. punktā uzskatot, pirmkārt, ka nav pamata apstrīdēt, ka preferenciālais tarifs samazināja apelācijas sūdzības iesniedzējas ražošanas izmaksas neatkarīgi no to konkurējošo uzņēmumu ražošanas izmaksām, kas ir reģistrējušies dalībvalstīs, kura nav Grieķijas Republika, un, otrkārt, ka, lai gan attiecīgo produktu pārdošanas cenas tika noteiktas Biržā starptautiskā mērogā, tādējādi neļaujot apelācijas sūdzības iesniedzējai uz minēto produktu pārdošanas cenu pārnest ietaupījumu, kas gūts no tās ražošanas izmaksu viedokļa, tā tomēr, ņemot vērā DEI – atšķirībā no konkurējošiem uzņēmumiem, kas ir reģistrēti šajās citās dalībvalstīs, – piešķirto preferenciālo tarifu, varēja gūt peļņu.

86

Tādējādi ir jākonstatē, ka Vispārējās tiesas argumentācija, ciktāl tās mērķis bija pierādīt, ka attiecīgais pasākums varēja ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm un izkropļot konkurenci, atbilst Tiesas pastāvīgajai judikatūrai, kas ir atgādināta šī sprieduma 82. un 83. punktā.

87

Tādējādi apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentācijai, kas ir balstīta uz to, ka Vispārējai tiesai bija jāpārbauda, vai tā faktiski varēja izmantot ekonomisko priekšrocību, kuru radīja preferenciālā tarifa piemērošana, lai uzlabotu savu konkurētspēju alumīnija tirgū, nevar piekrist.

88

Runājot par argumentiem, kas attiecas uz 1992. gada lēmumu un uz apelācijas sūdzības iesniedzējas sniegtajiem ekonomiskajiem datiem, it īpaši ziņojumu, kurā ir ietverti statistikas dati par 2006. gadu, pietiek konstatēt, ka tie attiecas uz laikposmiem, kas nav attiecīgais laikposms, kurš ilga no 2007. gada 5. janvāra līdz 2008. gada 6. martam, un ka līdz ar to tiem nav nozīmes. Tādējādi Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 165. punktā tos pamatoti ir noraidījusi.

89

No iepriekš izklāstītā izriet, ka Vispārējās tiesas vērtējumā par attiecīgā pasākuma ietekmi uz tirdzniecību un konkurenci nav pieļauta ne pierādījumu sagrozīšana, ne tiesību kļūdas.

90

Līdz ar to pirmā pamata trešā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

91

Ar pirmā pamata pirmo daļu un otro pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai, ka pārsūdzētā sprieduma 117.–138. punktā, pirmkārt, tā ir pieļāvusi vairākas tiesību kļūdas un ir sagrozījusi faktus vērtējumā, ko tā veica attiecībā uz priekšrocības esamību, un, otrkārt, nav izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu.

92

Pirmkārt, ir jāpārbauda argumentācija, kas ir balstīta uz tiesību kļūdām, kuras esot pieļāvusi Vispārējā tiesa, un, otrkārt, argumentācija, kas ir balstīta uz faktu sagrozīšanu, kā arī pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi.

93

Pirmkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai, ka pārsūdzētā sprieduma 115.–138. punktā tā atsevišķi un secīgi ir pārbaudījusi, vai apelācijas sūdzības iesniedzēja ir guvusi labumu no zemākām ražošanas izmaksām, kas izriet no preferenciālā tarifa piemērošanas, kā arī jautājumu par radītās priekšrocības pamatojumu ar ekonomiskiem iemesliem un jautājumu par privātā ieguldītāja kritērija piemērošanu. Tādējādi Vispārējā tiesa neesot pārbaudījusi, vai preferenciālo tarifu var uzskatīt par saderīgu ar parastiem tirgus apstākļiem.

94

Šī pieeja esot pretrunā Tiesas judikatūrai, it īpaši 2017. gada 20. septembra spriedumam Komisija/FruconaKošice (C‑300/16 P, EU:C:2017:706, 21., 23. un 66. punkts), kurā Tiesa esot atzinusi, ka, lai konstatētu, ka uzņēmums ir saņēmis priekšrocību, šie elementi ir jāizskata vienlaikus un kopā. Minētajā spriedumā Tiesa arī esot precizējusi, pirmkārt, ka nosacījumi, kam ir jāatbilst pasākumam, lai uz to attiektos “atbalsta” jēdziens LESD 107. panta izpratnē, nav izpildīti, ja uzņēmums, kurš ir pasākuma adresāts, tādu pašu priekšrocību varētu saņemt apstākļos, kas atbilst parastajiem tirgus apstākļiem, un, otrkārt, ka privātā ieguldītāja kritērija pārbaude ir nevis izņēmums, kurš ir piemērojams tikai tad, ja ir pārbaudīts, ka pastāv atbalsts, bet gan viens no elementiem, kas Komisijai ir jāņem vērā, lai pierādītu atbalsta esamību.

95

Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai, ka tā atteicās pārbaudīt attiecīgās priekšrocības ekonomisko pamatojumu un kļūdaini piemēroja noteikumus par pienākumu pierādīt šādu pamatojumu.

96

Šajā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 125.–127. punktā Vispārējā tiesa nepamatoti atzina, pirmkārt, ka, tā kā ir konstatēta priekšrocības esamība, Komisijai nav pēc savas ierosmes jāpārbauda ekonomiska pamatojuma esamība, jo, ja attiecīgā dalībvalsts vēlas apstrīdēt Komisijas vērtējumu, minētā pamatojuma pierādīšana ir šīs dalībvalsts ziņā, un, otrkārt, ka Komisijai ir tiesības šajā kontekstā aprobežoties ar elementiem, ko dalībvalsts ir iesniegusi administratīvās procedūras laikā, un ka, tā kā Grieķijas Republika nebija paudusi argumentus šajā ziņā, apstrīdēto lēmumu šajā jautājumā nevar kritizēt.

97

Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka Vispārējās tiesas paustajā argumentācijā ir pieļauta tiesību kļūda, ciktāl tajā ir apvērsts pienākums pierādīt atbalsta esamību un Komisijas pienākums nepamatoti ir ierobežots ar to argumentu vērtējumu, ko attiecīgā dalībvalsts ir izvirzījusi administratīvā procesa ietvaros.

98

Šī argumentācija esot pretrunā tam, ko Tiesa atzina 2017. gada 20. septembra spriedumā Komisija/Frucona Košice (C‑300/16 P, EU:C:2017:706, 23.–26. punkts), un Komisijai uzliktajam pienākumam veikt rūpīgu un objektīvu izmeklēšanu, kā tas izriet no 2010. gada 2. septembra sprieduma Komisija/Scott (C‑290/07 P, EU:C:2010:480) 90. punkta. Ja pieņem, ka Komisijai nav pienākuma pēc savas ierosmes pārbaudīt ekonomiskā pamatojuma esamību, tai esot pienākums pārbaudīt argumentus, ko attiecīgā atbalsta saņēmējs tajā ir izvirzījis pirmstiesas stadijā.

99

Apelācijas sūdzības iesniedzēja piebilst, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 128. punktā apgalvojot, ka DEI kā apelācijas sūdzības iesniedzējas elektroenerģijas piegādātājs nepārprotami apgalvoja, ka preferenciālais tarifs attiecīgajā laikposmā bija zemāks nekā tā ražošanas izmaksas un netika kompensēts citādi. Ar šo apgalvojumu nepamatoti esot aizstāts pamatojums, jo apstrīdētajā lēmumā Komisija neesot pārbaudījusi, vai attiecīgajā laikposmā preferenciālais tarifs faktiski bija zemāks nekā DEI ražošanas izmaksas.

100

Turklāt Vispārējā tiesa neesot ne pārbaudījusi šo faktisko elementu patiesumu, ne ņēmusi vērā apelācijas sūdzības iesniedzējas iesniegtos pierādījumus šajā ziņā. Tas pierādot, ka preferenciālais tarifs sedza DEI ražošanas izmaksas un tam nodrošināja saprātīgu peļņu, it īpaši tam piedaloties apelācijas sūdzības iesniedzējas peļņas sadalē.

101

Treškārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir pieļāvusi vairākas tiesību kļūdas vērtējumā, ko tā ir veikusi attiecībā uz privātā ieguldītāja kritēriju.

102

Apelācijas sūdzības iesniedzēja, atsaukdamās uz 2017. gada 20. septembra spriedumu Komisija/FruconaKošice (C‑300/16 P, EU:C:2017:706, 43. un 48. punkts), apgalvo, ka šajā gadījumā Vispārējai tiesai šis kritērijs bija jāņem vērā un ka tā nepamatoti pauda šaubas par tā piemērojamību, un ka tā neņēma vērā šī kritērija nozīmību, lai novērtētu, vai attiecīgais pasākums atspoguļo parastos tirgus apstākļus.

103

Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka Vispārējā tiesa nav detalizēti ņēmusi vērā ļoti īpatnējos lietas apstākļus, uz kuriem tā tajā bija atsaukusies, it īpaši to, kā to esot atzinušas Grieķijas un Savienības kompetentās iestādes konkurences aizsardzības jomā, ka DEI ir dominējošs uzņēmums, kas jau vairākas desmitgades sistemātiski ļaunprātīgi izmanto savu stāvokli tirgū, piemērojot savu tarifu politiku. Vispārējā tiesa neesot arī ņēmusi vērā faktu, ka apelācijas sūdzības iesniedzējai nav alternatīva elektroenerģijas piegādes avota, līdz ar to, ja DEI tai vairs nepiegādātu elektroenerģiju, tai būtu jāizbeidz sava darbība.

104

Turklāt Vispārējā tiesa nepamatoti esot balstījusies uz pieņēmumu, ka apelācijas sūdzības iesniedzējai noteikti ir piemērojams regulētais tarifs A‑150, kas Grieķijā ir rezervēts lieliem rūpnieciskajiem patērētājiem, nepastāvot likumā paredzētai iespējai atkāpties no šī pienākuma. Taču, tā kā šāds pieņēmums neizriet no apstrīdētā lēmuma, Vispārējā tiesa esot nepamatoti aizstājusi pamatojumu.

105

Katrā ziņā regulētais tarifs A‑150 neesot atbilstošs atsauces elements, lai šajā gadījumā novērtētu priekšrocības esamību. Tādējādi apelācijas sūdzības iesniedzēja, kas atsaucas uz 2016. gada 21. janvāra rīkojumu AlcoaTrasformazioni/Komisija (C‑604/14 P, nav publicēts, EU:C:2016:54, 38. un 39. punkts), kā arī uz 2017. gada 20. septembra spriedumu Komisija/FruconaKošice (C‑300/16 P, EU:C:2017:706), uzskata, ka Komisijai šajā ziņā bija pienākums analīzi veikt, pamatojoties uz hipotētisku tirgus cenu.

106

Apelācijas sūdzības iesniedzēja, pamatojoties uz 2012. gada 5. jūnija spriedumu Komisija/EDF (C‑124/10 P, EU:C:2012:318, 78. punkts), piebilst, ka tās procedūras rezultāts, kuras mērķis ir novērtēt, vai pasākums rada priekšrocību, ir atkarīgs no tā, vai šī priekšrocība varētu pastāvēt apstākļos, kas atbilst parastajiem tirgus apstākļiem. Taču šajā lietā tas tā neesot.

107

Runājot par pārsūdzētā sprieduma 132. un 133. punktu, ar kuriem Vispārējā tiesa, pirmkārt, izslēdza, ka privāts ieguldītājs būtu paredzējis drīzāk piemērot tādu tarifu kā preferenciālais tarifs, nevis izmantot parasto tarifu, kas ir augstāks, izņemot gadījumu, kad ir paredzētas kompensācijas, un, otrkārt, atzina, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nekādā ziņā nav atsaukusies uz šādām kompensācijām, pēdējā minētā apgalvo, ka, šādi rīkojoties, Vispārējā tiesa esot sagrozījusi faktus.

108

Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja detalizēti iesniedza argumentus šajā ziņā un, it īpaši, pierādīja, ka 1960. gada līgumā paredzētā tarifikācijas metode ļāva DEI netieši piedalīties apelācijas sūdzības iesniedzējas peļņā, ko radīja alumīnija tirdzniecība, piemērojot augstākas cenas elektroenerģijas piegādei, ja cenas metālu tirgū bija augstākas.

109

Turklāt Vispārējās tiesas apgalvojumā neesot ņemts vērā, ka piecus mēnešus attiecīgajā laikposmā, ieskaitot pirmā pagaidu noregulējuma rīkojuma pieņemšanas laiku, preferenciālais tarifs bija augstāks nekā parastais tarifs A‑150, līdz ar to preferenciālā tarifa piemērošana apelācijas sūdzības iesniedzējai neesot radījusi nekādas priekšrocības.

110

Runājot par laikposmu, kas ir atbilstošs, lai novērtētu priekšrocības esamību, apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, ka Vispārējai tiesai esot bijis jāņem vērā nevis četrpadsmit mēnešu laikposms, kurā sekas radīja pirmais pagaidu noregulējuma rīkojums, bet gan viss laikposms, kurā minētais rīkojums varēja radīt sekas, šim laikposmam ilgstot līdz iespējamai sprieduma taisīšanai, kurā tiktu lemts par 1960. gada līguma izbeigšanas spēkā esamību parastās tiesvedības ietvaros.

111

Turklāt saskaņā ar 2002. gada 16. maija spriedumu Francija/Komisija (C‑482/99, EU:C:2002:294, 71. punkts) un 2013. gada 21. marta spriedumu MagdeburgerMühlenwerke (C‑129/12, EU:C:2013:200, 40. punkts) izšķirošs brīdis, lai noteiktu, vai šajā gadījumā attiecīgā dalībvalsts ir rīkojusies kā informēts ieguldītājs tirgus apstākļos un vai tādējādi 1960. gada līgumā paredzētās tarifikācijas metodes piemērošana veidoja priekšrocību, kas nepastāvētu parastos tirgus apstākļos, ir nevis 2004. gada februāris, kad tika paziņots, ka DEI izbeidz šo līgumu, bet gan 2007. gada janvāris, kad tika izdots pirmais pagaidu noregulējuma rīkojums, jo saskaņā ar Tiesas judikatūru izšķirošais brīdis ir tas, kad saskaņā ar piemērojamo valsts tiesisko regulējumu atbalsta saņēmējam ir piešķirtas tiesības saņemt atbalstu.

112

Runājot par Vispārējās tiesas apgalvojumu, ka 1960. gada līguma izbeigšana, ko īstenoja DEI, pierādot, ka 2007. gada janvārī privāts uzņēmums nebūtu piekritis, ka tiek piemērota 1960. gada līgumā paredzētā tarifikācijas metode, jo tādējādi tam būtu saistoša alumīnija tirgus cena, apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka tas ir kļūdains.

113

2007. gada janvārī minētās metodes piemērošana būtu izraisījusi augstāku elektroenerģijas cenu par to, kas izriet no regulētā tarifa A‑150. Turklāt pirms un pēc attiecīgā laikposma DEI apelācijas sūdzības iesniedzējai esot piemērojis tarifu, ar kuru elektroenerģijas piegādes cena tika sasaistīta arī ar alumīnija cenu starptautiskajā tirgū un kas izraisīja būtiski zemāku cenu par to, kura izriet no preferenciālā tarifa piemērošanas. Tādējādi pēdējo minēto tarifu Komisija esot uzskatījusi par tādu, kas neveido valsts atbalstu.

114

Apelācijas sūdzības iesniedzēja piebilst, ka DEI tūlīt nelūdza atsaukt pirmo pagaidu noregulējuma rīkojumu, un tas pierāda, ka 2007. gadā preferenciālais tarifs no komerciālā viedokļa bija pievilcīgs. Komisija turklāt 1992. gada lēmumā esot konstatējusi, ka DEI ilgos laikposmos bija guvis lielu peļņu un tādējādi varēja dažiem lieliem patērētājiem, piemēram, apelācijas sūdzības iesniedzējai, elektroenerģiju piegādāt par zemāku cenu.

115

Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi arī tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 134. punktā atzīstot, ka atsaukšanās uz atvasinātajām tiesībām elektroenerģijas jomā, uz Rythmistiki Archi Energeias (Enerģijas regulators, Grieķija) lēmumiem un LESD 102. panta pārkāpumu nevar ietekmēt vērtējumu, ka privāts ieguldītājs nevēlētos piemērot tādu tarifu kā preferenciālais tarifs.

116

Replikas rakstā apelācijas sūdzības iesniedzēja, atsaucoties uz 2011. gada 9. jūnija spriedumu Comitato Venezia vuole vivere u.c./Komisija (C‑71/09 P, C‑73/09 P un C‑76/09 P, EU:C:2011:368, 99. punkts), kā arī 2012. gada 5. jūnija spriedumu Komisija/EDF (C‑124/10 P, EU:C:2012:318), piebilst, ka tad, ja pieņem, ka attiecīgo pasākumu veido nevis preferenciālais tarifs, bet gan pirmais pagaidu noregulējuma rīkojums, tas, ka tiesa nebalstās uz komerciāliem parametriem, nav šķērslis privātā ieguldītāja kritērija piemērošanai, jo LESD 107. pantā neesot paredzēta nošķiršana atkarībā no valsts iejaukšanās iemesliem vai mērķiem, bet tie esot definēti atkarībā no to sekām.

117

Komisija un DEI uzskata, ka pirmā pamata pirmā daļa un otrais pamats ir jānoraida kā nepamatoti.

118

Runājot, pirmkārt, par argumentāciju, kas ir balstīta uz to, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, atsevišķi un secīgi pārbaudot, vai apelācijas sūdzības iesniedzējas ražošanas izmaksas bija zemākas, kas izrietēja no preferenciālā tarifa piemērošanas, kā arī jautājumu par priekšrocības pamatojumu ar ekonomiskiem iemesliem un jautājumu par privātā ieguldītāja kritērija piemērošanu, pietiek konstatēt, ka šis arguments ir balstīts uz kļūdainu 2017. gada 20. septembra sprieduma Komisija/Frucona Košice (C‑300/16 P, EU:C:2017:706) interpretāciju.

119

Pretēji tam, ko apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzēja, no minētā sprieduma neizriet, ka Vispārējai tiesai šie elementi būtu jāpārbauda kopā.

120

Tādējādi Vispārējai tiesai nevar pārmest, ka tā šajā ziņā būtu pieļāvusi tiesību kļūdu.

121

Runājot, otrkārt, par argumentu, kas ir balstīts uz to, ka Vispārējā tiesa atteicās pārbaudīt attiecīgās priekšrocības ekonomisko pamatojumu, ir jākonstatē, ka tas ir balstīts uz kļūdainu pārsūdzētā sprieduma interpretāciju, jo no tā 124.–130. punkta skaidri izriet, ka Vispārējā tiesa izskatīja jautājumu, vai šajā gadījumā preferenciālo tarifu var pamatot ekonomiska rakstura iemesli.

122

Runājot, treškārt, par argumentāciju, kas ir balstīta uz kļūdainu to noteikumu piemērošanu, kuri attiecas uz pienākumu pierādīt minētās priekšrocības ekonomisko pamatojumu, konkrētāk, par argumentu, saskaņā ar kuru Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, atzīstot, ka administratīvajā procesā Komisijai bija jāņem vērā tikai argumenti, kas attiecas uz ekonomisko pamatojumu, kuru ir izvirzījusi attiecīgā dalībvalsts, ir jāatgādina, ka Komisijai, protams, kā Vispārējā tiesa to ir atzinusi pārsūdzētā sprieduma 125. punktā, nav pēc savas ierosmes jāpārbauda ekonomiskā pamatojuma esamība.

123

Tomēr no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka Komisijai ir pienākums LESD pamatnoteikumu par valsts atbalstu labas pārvaldības interesēs inkriminēto pasākumu pārbaudes procedūru īstenot rūpīgi un objektīvi, lai, pieņemot galīgo lēmumu, tās rīcībā būtu iespējami pilnīgāka un ticamāka informācija (spriedums, 2010. gada 2. septembris, Komisija/Scott, C‑290/07 P, EU:C:2010:480, 90. punkts un tajā minētā judikatūra). Tādejādi no labas pārvaldības principa izriet, ka Komisijai principā ir jāņem vērā ekonomiskais pamatojums, ko attiecīgā gadījumā pārbaudes procedūras laikā ir norādījis atbalsta saņēmējs.

124

No tā izriet, ka pārsūdzētā sprieduma 126. punktā Vispārējā tiesa nepamatoti atzina, ka Komisijai ir tiesības ņemt vērā tikai informāciju, ko dalībvalsts ir iesniegusi administratīvā procesa laikā.

125

Tomēr ir jākonstatē, ka šī kļūda nevar izraisīt pārsūdzētā sprieduma atcelšanu.

126

Tiesas sēdē Tiesā Komisija apstiprināja, kā tā to bija norādījusi Vispārējā tiesā, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas paustie argumenti par attiecīgās priekšrocības ekonomisko pamatojumu tika iesniegti novēloti un tādējādi bija nepieņemami.

127

Ņemot vērā šos apstākļus, Komisijai šajā gadījumā nebija pienākuma ņemt vērā argumentus par minētās priekšrocības ekonomisko pamatojumu, ko apelācijas sūdzības iesniedzēja bija paudusi administratīvā procesa laikā.

128

Runājot par argumentu –, kas ir balstīts uz nepamatotu pamatojuma aizstāšanu, kuru esot veikusi Vispārējā tiesa, – ka pēdējā minētā pārsūdzētā sprieduma 128. punktā esot apgalvojusi, ka pat tad, ja tiktu uzskatīts, ka Komisijai bija pienākums pārbaudīt pamatojuma esamību, un ka DEI kā apelācijas sūdzības iesniedzējas elektroenerģijas piegādātājs nepārprotami esot apgalvojis, ka preferenciālais tarifs attiecīgajā laikposmā bija zemāks nekā tā atbilstošās ražošanas izmaksas un ka tas netika kompensēts citādi, ir jāuzsver, ka no pārsūdzētā sprieduma 129. punktā ietvertajiem apsvērumiem, saskaņā ar kuriem Komisija varēja atzīt, ka no 1960. gada līguma izbeigšanas, ko īstenoja DEI, izriet, ka preferenciālo tarifu nevarēja attaisnot ar ekonomiskiem iemesliem, kuri uz to attiecas, un no tā izriet, ka minētā sprieduma 128. punktā Vispārējās tiesas izdarītais konstatējums patiesībā bija vērsts uz to, lai apstiprinātu tā secinājuma pamatotību, ko Komisija bija izdarījusi apstrīdētajā lēmumā saistībā ar priekšrocības, kas piešķirta ar attiecīgo pasākumu, ekonomisko pamatojumu.

129

Apstrīdētajā lēmumā Komisija konstatēja, pirmkārt, ka preferenciālais tarifs ļāva apelācijas sūdzības iesniedzējai samazināt savus kārtējos izdevumus un ka DEI rīcība, it īpaši fakts, ka tas bija nolēmis izbeigt 1960. gada līgumu, tiklīdz tas bija iespējams, skaidri pierāda, ka preferenciālais tarifs neatbilda tirgus cenai, un, otrkārt, ka Grieķijas iestādes nebija iesniegušas nevienu pierādījumu par preferenciālā tarifa piemērošanas pamatoto raksturu.

130

Turklāt Komisija ir atsaukusies uz 2002. gada lēmumu, no kura, viņasprāt, izriet, ka DEI bija jāpiešķir preferenciālais tarifs apelācijas sūdzības iesniedzējai, lai gan tam tas nebūtu bijis jādara parastos tirgus apstākļos. Komisija šajā ziņā ir atgādinājusi, ka minētais lēmums attiecas uz subsīdiju, kas Grieķijas Republikai bija jāpiešķir DEI un kuras mērķis bija ļaut pēdējam minētajam saņemt kompensāciju par neatgūstamajām izmaksām, ko tas bija sedzis tādēļ, ka apelācijas sūdzības iesniedzējai tika piemērots preferenciāls tarifs, un ka tā šo subsīdiju apstiprināja, jo subsīdija veidoja kompensāciju par DEI radīto nelabvēlīgo situāciju.

131

Pārsūdzētā sprieduma 128. un 129. punktā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka secinājumu, ko Komisija izdarījusi apstrīdētajā lēmumā un saskaņā ar kuru no 1960. gada līguma izbeigšanas no DEI puses izriet, ka preferenciālo tarifu nevar pamatot ar ekonomiskiem iemesliem, apstiprina argumenti, ko tajā bija paudis DEI. Tādējādi Vispārējai tiesai nevar pārmest, ka, šādi rīkojoties, tā ir aizstājusi iemeslus.

132

Runājot par apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentāciju, kas attiecas uz to, ka Vispārējā tiesa nav ne pārbaudījusi DEI izvirzīto faktisko elementu patiesumu, ne arī ņēmusi vērā pretējus pierādījumus, ko apelācijas sūdzības iesniedzēja tajā bija iesniegusi, pietiek atgādināt, ka no pastāvīgās judikatūras izriet, ka, tā kā tikai Vispārējā tiesa var novērtēt tajā iesniegtos pierādījumus, tai nevar būt pienākuma skaidri pamatot savu vērtējumu saistībā ar katra tajā iesniegtā pierādījuma vērtību (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2000. gada 15. jūnijs, Dorsch Consult/Padome un Komisija, C‑237/98 P, EU:C:2000:321, 50. un 51. punkts, kā arī 2017. gada 20. decembris, Comunidad Autónoma del País Vasco u.c./Komisija, no C‑66/16 P līdz C‑69/16 P, EU:C:2017:999, 110. punkts). Līdz ar to šī argumentācija ir jānoraida kā nelietderīga.

133

Runājot, ceturtkārt, par apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentāciju, kas attiecas uz to, ka Vispārējā tiesa piemēroja privātā ieguldītāja kritēriju, ir jāatgādina, ka no Tiesas judikatūras izriet, ka šī kritērija piemērojamība ir atkarīga no tā, vai attiecīgā dalībvalsts kā akcionāre, nevis kā valsts varas nesēja piešķir ekonomisku priekšrocību tai piederošam uzņēmumam. Tādējādi, lai noskaidrotu, vai minētais kritērijs ir piemērojams, Komisijai ir jāveic vispārējs vērtējums, ņemot vērā visu informāciju, kas tai ļauj noskaidrot, vai attiecīgais pasākums ir minētās dalībvalsts kompetencē akcionāres statusā vai valsts varas nesējas statusā. Šajā ziņā nozīme var būt šī pasākuma raksturam un priekšmetam, apstākļiem, kādos tas tiek veikts, kā arī izvirzītajam mērķim un minētajam pasākumam piemērojamajiem noteikumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 5. jūnijs, Komisija/EDF, C‑124/10 P, EU:C:2012:318, 79.–81. un 86. punkts).

134

Šajā gadījumā ir jākonstatē, ka attiecīgajam pasākumam, proti, rīkojumam, ko ir izdevusi valsts tiesa pagaidu noregulējuma tiesvedībā un ar ko apelācijas sūdzības iesniedzējai ir noteikti pagaidu pasākumi nolūkā aizsargāt tās finanšu intereses, kuras izriet no 1960. gada līguma, ņemot vērā tā raksturu, kontekstu, kādā tas iekļaujas, tā mērķi, kā arī noteikumus, kādi uz to attiecas, piemīt tāda tiesas nolēmuma īpašības, kas ietilpst attiecīgās dalībvalsts valsts varas prerogatīvās. Līdz ar to privātā ieguldītāja kritērijs tai nevar būt piemērojams.

135

No tā izriet, ka pārsūdzētā sprieduma 132. punktā Vispārējā tiesa pamatoti netieši atzina, ka privātā ieguldītāja kritērijs šajā gadījumā nav piemērojams.

136

Tādējādi apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentācija šajā ziņā ir jānoraida kā nepamatota.

137

Katrā ziņā ir jānorāda, ka no pārsūdzētā sprieduma 132. punktā iekļautās frāzes daļas, “pat ja ņem vērā privātā ieguldītāja kritēriju, kas ir piemērojams ļoti īpašajos šīs lietas apstākļos”, izriet, ka tikai papildu kārtā Vispārējā tiesa minētā sprieduma 132.–136. punktā piemēroja šo kritēriju. Tādējādi apelācijas sūdzības iesniedzējas paustā argumentācija nekādā ziņā nevar izraisīt pārsūdzētā sprieduma atcelšanu, un līdz ar to tā ir jānoraida kā nelietderīga (spriedums, 2009. gada 2. aprīlis, Bouygues un Bouygues Télécom/Komisija, C‑431/07 P, EU:C:2009:223, 148. punkts un tajā minētā judikatūra).

138

Apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 117.–120. punktā Vispārējā tiesa ir sagrozījusi faktus, vairākus faktiskos elementus kvalificējot kā “neapstrīdamus” tādā nozīmē, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja tos “nav apstrīdējusi”, un tie attiecas uz to, ka, pirmkārt, preferenciālais tarifs, ko apelācijas sūdzības iesniedzējai piemēroja DEI saskaņā ar dekrētlikumu, veidoja atkāpi no vispārējo tiesību regulējuma tarifu jomā, kurā ir paredzēts obligāts parastais tarifs, otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja ietilpa lielu rūpniecisko elektroenerģijas patērētāju, kas ir DEI klienti, kategorijā un, treškārt, vismaz attiecīgajā laikposmā preferenciālais tarifs bija zemāks nekā parastais tarifs, kāds tika piemērots tās lielajiem rūpnieciskajiem patērētājiem, lai gan minētais parastais tarifs, kas ir reglamentēts valsts mērogā, bija piemērojams DEI un minētajiem lielajiem rūpnieciskajiem patērētājiem.

139

Šādi rīkojoties, Vispārējā tiesa esot pārkāpusi arī tai uzlikto pienākumu norādīt pamatojumu, jo tā neesot veikusi padziļinātu analīzi šajā ziņā. Vispārējā tiesa neesot minējusi ne pušu pretējās nostājas, it īpaši argumentus, ko apelācijas sūdzības iesniedzēja bija paudusi, lai apstrīdētu šos faktiskos elementus tajā, ne pierādījumus, kuri tai lika šos faktiskos elementus kvalificēt kā “neapstrīdamus”.

140

Runājot, pirmkārt, par Vispārējās tiesas apgalvojumu pārsūdzētā sprieduma 117. punktā, ka ir skaidrs, ka līdz 2006. gadam preferenciālais tarifs, kas tika piemērots saskaņā ar dekrētlikumu, veidoja atkāpi no vispārējo tiesību regulējuma tarifu jomā, kurā bija paredzēts obligāts parastais tarifs, apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka vairākkārt savā prasības pieteikumā Vispārējai tiesai tā ir atsaukusies uz to, ka ar 1960. gada līgumu, kas noslēgts starp to un DEI, netika ieviesta atkāpe no parastā obligātā tarifa, proti, regulētā tarifa A‑150.

141

Minēto tarifu, kas esot piemērojams citiem rūpnieciskiem patērētājiem, esot izstrādājusi un ieviesusi Valsts enerģētikas padome (Grieķija) 1977. gadā, neņemot vērā ne apelācijas sūdzības iesniedzējas patēriņa profilu, ne Larko patēriņa profilu, jo abi šie uzņēmumi jau bija noslēguši līgumu ar DEI, paredzot piemērot preferenciālo tarifu. Tādējādi regulētais tarifs A‑150 esot ticis izstrādāts patērētājiem ar tādu patēriņa profilu, kas atšķiras no apelācijas sūdzības iesniedzējas un Larko profiliem.

142

Runājot, otrkārt, par pārsūdzētā sprieduma 119. punktā ietverto apgalvojumu, ka ir skaidrs, ka vismaz attiecīgajā laikposmā apelācijas sūdzības iesniedzēja ietilpa lielo rūpniecisko patērētāju kategorijā, tā norāda, ka Vispārējā tiesā tā atsaucās uz faktu, ka tā atšķiras no visiem pārējiem rūpnieciskajiem patērētājiem tās unikālā patēriņa profila dēļ.

143

Apelācijas sūdzības iesniedzēja šajā ziņā esot atsaukusies uz vairākiem Komisijas lēmumiem, kuros ir atzīts, ka alumīnija ražotnes nevar tikt salīdzinātas ar jebkuru citu elektroenerģijas patērētāju, uz Enerģijas regulatora lēmumiem, kā arī uz kādu Konkurences komisijas (Grieķija) lēmumu, saskaņā ar kuriem fakts, ka klients ir tieši pievienojies augstsprieguma tīklam, automātiski nenozīmē, ka tas patērē lielu enerģijas apjomu, kas ir līdzvērtīgs apjomiem, kurus patērē apelācijas sūdzības iesniedzēja vai Larko, jo šim tīklam pievienojas arī uzņēmumi, kas patērē daudz mazāku enerģijas apjomu.

144

Apelācijas sūdzības iesniedzēja Vispārējā tiesā esot arī apgalvojusi, ka Grieķijas tiesību aktos, kas ir piemērojami attiecīgajam laikposmam, bija paredzēts, ka DEI augstsprieguma tīkla klientiem var piedāvāt individuālus nosacījumus attiecībā uz elektroenerģijas piegādes tarifu komercdaļu, ja dažādās slodzes līknes īpašības vai citi līguma nosacījumi pamato šādu diferenciāciju, un to Enerģijas regulators turklāt esot atzinis 2010. gadā.

145

Vēl apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa nepamatoti neesot analizējusi, vai, ņemot vērā attiecīgajos valsts noteikumos ietverto jēdziena “liels rūpnieciskais patērētājs” definīciju, apelācijas sūdzības iesniedzēja faktiski ietilpst šajā jēdzienā.

146

Runājot, treškārt, par pārsūdzētā sprieduma 118. punktā ietverto Vispārējās tiesas apgalvojumu, saskaņā ar kuru ir skaidrs, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja saņēma priekšrocību, kas izpaudās kā elektroenerģijas piegādes tarifs, kurš ir zemāks nekā parastais tarifs, kāds tiek piemērots lieliem rūpnieciskajiem patērētājiem, kuri ir DEI klienti, jo attiecīgajā laikposmā preferenciālais tarifs bija zemāks nekā šis parastais tarifs, kas bija regulēts valsts mērogā, apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka tā esot dedzīgi apstrīdējusi šos elementus Vispārējā tiesā. Tā apgalvo, ka šajā ziņā tā ir iesniegusi dokumentus un pierādījumus, kas parāda, ka 1960. gada līgumā paredzētā tarifikācijas metode patiesībā radīja tarifu, kas ir augstāks nekā regulētais tarifs A‑150 vismaz piecos no četrpadsmit mēnešiem, kuri veidoja attiecīgo laikposmu.

147

Apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, ka būtiskas izmaiņas preferenciālajā tarifā minētajā laikposmā ir izskaidrojamas ar to, ka tarifikācijas metode bija cieši saistīta ar alumīnija starptautisko cenu Londonas metālu biržā (Apvienotā Karaliste), kas pati mainījās un būtiski samazinājās šajā laikposmā, un to Komisija turklāt esot minējusi 2002. gada lēmumā.

148

Komisija un DEI uzskata, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzītie argumenti ir jānoraida.

149

Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, ja Vispārējā tiesa ir konstatējusi vai novērtējusi faktus, atbilstoši LESD 256. pantam tikai Tiesas kompetencē ir pārbaudīt šo faktu juridisko kvalifikāciju un no tās izrietošās tiesiskās sekas. Tādēļ faktu vērtējums, ja vien nav sagrozīti Vispārējai tiesai iesniegtie pierādījumi, nav tiesību jautājums, kas pats par sevi ir jāpārbauda Tiesai (spriedums, 2014. gada 3. aprīlis, Francija/Komisija, C‑559/12 P, EU:C:2014:217, 78. punkts un tajā minētā judikatūra).

150

Šajā ziņā tomēr ir jāatgādina, ka sagrozīšanai acīmredzami ir jāizriet no lietas materiāliem, un nav no jauna jāizvērtē fakti un pierādījumi (spriedums, 2014. gada 3. aprīlis, Francija/Komisija, C‑559/12 P, EU:C:2014:217, 80. punkts un tajā minētā judikatūra).

151

Šajā gadījumā pietiek konstatēt, ka – neatkarīgi no tā, vai Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 117.–120. punktā nepamatoti uzskatīja, ka vairākus faktiskus elementus, kas attiecas uz preferenciālo tarifu, apelācijas sūdzības iesniedzēja nav apstrīdējusi, – no argumentācijas, kuru pēdējā minētā paudusi savā apelācijas sūdzībā, kas ir rezumēta šī sprieduma 140.–147. punktā, izriet, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja patiesībā cenšas panākt, lai tiktu veikts jauns šo faktisko elementu vērtējums, bet tas nav Tiesas kompetencē.

152

Tādējādi argumentācija, kas attiecas uz faktu sagrozīšanu, ir jānoraida kā nepieņemama.

153

Runājot par argumentāciju, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi pienākumu norādīt pamatojumu pārsūdzētā sprieduma 117.–120. punktā, jo nav minējusi ne argumentus, kurus apelācijas sūdzības iesniedzēja tajā bija izvirzījusi, lai apstrīdētu faktiskos elementus, kas attiecas uz preferenciālo tarifu, ne pierādījumus, kuri tai lika šos faktiskos elementus kvalificēt kā “neapstrīdamus”, proti, kā tādus, kas “nav apstrīdēti”, ir jākonstatē, ka no pārsūdzētā sprieduma 120., 121. un 123. punkta, it īpaši no tā, ka ir izmantotas frāzes “pati apelācijas sūdzības iesniedzēja atzīst, ka” vai “apelācijas sūdzības iesniedzējas argumenti nevar atspēkot šo vērtējumu”, izriet, ka Vispārējā tiesa ir atsaukusies uz argumentiem, kurus apelācijas sūdzības iesniedzēja bija paudusi šajā ziņā, un tādējādi tā tos ir ņēmusi vērā.

154

Turklāt no Tiesas judikatūras izriet, ka tikai Vispārējā tiesa var novērtēt tajā iesniegtos pierādījumus. Vispārējai tiesai, ja vien ir ievēroti vispārējie tiesību principi un procesuālās normas par pierādīšanas pienākumu un pierādījumu iegūšanu un nav sagrozīti pierādījumi, nav pienākuma tieši pamatot savus vērtējumus attiecībā uz katra tai iesniegtā pierādījuma vērtību, it īpaši tad, ja tā uzskata, ka šie pierādījumi nav svarīgi vai tiem nav nozīmes lietas izlemšanā (spriedums, 2018. gada 26. aprīlis, Cellnex Telecom un TelecomCastilla‑La Mancha/Komisija, C‑91/17 P un C‑92/17 P, nav publicēts, EU:C:2018:284, 76. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

155

Tādējādi argumentācija, ko apelācijas sūdzības iesniedzēja ir paudusi šajā ziņā, ir jānoraida kā nepamatota.

156

Katrā ziņā ir jākonstatē, ka pat tad, ja, kā to norāda apelācijas sūdzības iesniedzēja, Vispārējās tiesas izvēlētais pamatojums, kas ir ietverts pārsūdzētā sprieduma 117.–120. punktā, būtu jāuzskata par nepietiekamu, šī pamatojuma nepietiekamība nevarētu izraisīt pārsūdzētā sprieduma atcelšanu.

157

Runājot, pirmkārt, par pārsūdzētā sprieduma 119. punktā ietverto Vispārējās tiesas apgalvojumu, saskaņā ar kuru attiecīgajā laikposmā apelācijas sūdzības iesniedzēja ietilpa lielu rūpniecisko patērētāju kategorijā, ir jāuzsver, ka tā apgalvo, ka tai un Larko piemīt īpašības, kas, ņemot vērā to unikālo patēriņa profilu, tās padara atšķirīgas no citiem rūpnieciskajiem patērētājiem.

158

Tiesas sēdē Tiesā Komisija un DEI apstiprināja, ka attiecīgajā laikposmā Larko tika piemērots tarifs A‑150, kas veido parasto obligāto tarifu, kurš ir paredzēts vispārējo tiesību regulējumā tarifu jomā, kas ir piemērojams lieliem rūpnieciskajiem patērētājiem, un apelācijas sūdzības iesniedzēja to turklāt nav apstrīdējusi.

159

Ņemot vērā šo apstākli, ir jāuzskata, ka Larko ietilpst lielu rūpniecisko patērētāju kategorijā.

160

Tā kā apelācijas sūdzības iesniedzēja gan prasības pieteikumā, kas iesniegts Vispārējā tiesā, gan Tiesā iesniegtajos rakstveida apsvērumos atzīst, ka tai piemīt īpašības, kuras ir līdzīgas Larko īpašībām, ir jākonstatē, ka Vispārējā tiesa pamatoti atzina, ka attiecīgajā laikposmā apelācijas sūdzības iesniedzēja ietilpa lielu rūpniecisko patērētāju, DEI klientu, kategorijā.

161

Runājot, otrkārt, par pārsūdzētā sprieduma 117. punktā ietverto Vispārējās tiesas apgalvojumu, ka pirms minētā laikposma preferenciālais tarifs, kas tika piemērots saskaņā ar dekrētlikumu, paredzēja atkāpi no vispārējo tiesību regulējuma tarifu jomā, kurā bija paredzēts parastais obligātais tarifs, kas bija izstrādāts tiem patērētājiem, kuriem piemīt patēriņa profili, kas atšķiras no tiem, kādi piemīt apelācijas sūdzības iesniedzējai un Larko, ir jānorāda, ka, ciktāl ar 1960. gada līgumu apelācijas sūdzības iesniedzējai saistībā ar elektroenerģijas piegādi bija piešķirts preferenciālais tarifs, kam saskaņā ar 1969. gada dekrētlikumu bija jābeidz darboties 2006. gada 31. martā, ar minēto līgumu par labu apelācijas sūdzības iesniedzējai tika ieviests tarifu režīms, kurš atšķīrās no tā, kāds bija piemērojams citiem lielajiem rūpnieciskajiem patērētājiem, kas bija DEI klienti. Tādējādi, kad 1977. gadā tika ieviests vispārējo tiesību regulējums tarifu jomā, kas paredz parasto obligāto tarifu, apelācijas sūdzības iesniedzējai šis tarifs netika piemērots, jo tai tika piemērots preferenciālais tarifs saskaņā ar 1960. gada līgumu un 1969. gada dekrētlikumu.

162

Tādējādi Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 117. punktā pamatoti atzina, ka pirms attiecīgā laikposma ar 1960. gada līgumu un 1969. gada dekrētlikumu par labu apelācijas sūdzības iesniedzējai tika izveidots tarifu režīms, kas paredzēja atkāpi no vispārējo tiesību regulējuma tarifu jomā, kurā bija paredzēts parastais obligātais tarifs.

163

Šis konstatējums nevar tikt atspēkots ar apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentu, ka parastais obligātais tarifs, kas ir paredzēts vispārējo tiesību regulējumā tarifu jomā, esot bijis izstrādāts patērētājiem, kuriem piemīt patēriņa profili, kas atšķiras no tās un Larko profiliem.

164

Kā tas ir konstatēts šī sprieduma 159. un 160. punktā, ir jāuzskata, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja un Larko ietilpst lielu rūpniecisko patērētāju, kas ir DEI klienti, kategorijā, un tādējādi tām ir piemērojams vispārējo tiesību regulējums tarifu jomā, kurā ir paredzēts parastais obligātais tarifs, a fortiori tāpēc, ka tiesas sēdē Tiesā tika apstiprināts, ka Larko attiecīgajā laikposmā tika piemērots šis parastais tarifs.

165

Runājot, treškārt, par pārsūdzētā sprieduma 118. punktā ietverto Vispārējās tiesas apgalvojumu, ka attiecīgajā laikposmā preferenciālais tarifs bija zemāks nekā parastais tarifs, kas tika piemērots lielajiem rūpnieciskajiem patērētājiem, kuri bija DEI klienti, ir jānorāda, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja atzīst, ka deviņus mēnešus no četrpadsmit, kas veido attiecīgo laikposmu, preferenciālais tarifs bija zemāks nekā parastais obligātais tarifs.

166

Šajā ziņā ir svarīgi uzsvērt, ka tiesas sēdē Tiesā Komisija norādīja, ka šajos deviņos mēnešos starpība starp preferenciālo tarifu un parasto obligāto tarifu bija ļoti liela un atbilda vairākiem miljoniem EUR, bet tad, kad preferenciālais tarifs bija augstāks nekā parastais obligātais tarifs, starpība starp abiem šiem tarifiem bija acīmredzami mazāka un atbilda tikai dažiem simtiem EUR. Apelācijas sūdzības iesniedzēja šo informāciju šajā tiesas sēdē nav apstrīdējusi.

167

Katrā ziņā minētā informācija nav pretrunā tabulai, kas ir ietverta Vispārējā tiesā iesniegtā prasības pieteikuma 12. pielikumā, kurā ir norādītas summas, kas izriet no attiecīgi preferenciālā tarifa un parastā obligātā tarifa piemērošanas attiecīgajā laikposmā. No šīs tabulas izriet, ka tad, kad preferenciālais tarifs bija augstāks nekā parastais obligātais tarifs, starpība starp abiem šiem tarifiem atbilda nevis vairākiem simtiem EUR, bet gan vairākiem tūkstošiem EUR, tomēr ir jākonstatē, ka deviņus mēnešus attiecīgajā laikposmā, kuros preferenciālais tarifs bija zemāks nekā parastais obligātais tarifs, starpība starp abiem šiem tarifiem bija ļoti liela un divus mēnešus tā atbilda vairākiem desmitiem tūkstošu EUR, vēl divus mēnešus – vairākiem simtiem tūkstošu EUR un piecus mēnešus – vairākiem miljoniem EUR.

168

Jāpiebilst, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja ne Vispārējā tiesā, ne Tiesā nav apstrīdējusi summu 17,4 miljonu EUR apmērā, kas, kā uzskata Komisija, atbilst kopējai starpībai starp preferenciālo tarifu un parasto obligāto tarifu attiecīgajā laikposmā un kas veido ekonomisku priekšrocību, kuru apelācijas sūdzības iesniedzēja guva šajā laikposmā tāpēc, ka DEI tai piemēroja preferenciālo tarifu.

169

Ņemot vērā šos faktus, ir jākonstatē, ka būtiskā attiecīgā laikposma daļā apelācijas sūdzības iesniedzējai tika piemērots tarifs, kurš bija daudz zemāks nekā parastais tarifs, un tas tai ļāva būtiski samazināt savas ražošanas izmaksas.

170

No tā izriet, ka ar to, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 118. punktā atzina, ka attiecīgajā laikposmā preferenciālais tarifs bija zemāks nekā parastais tarifs, lai gan tā tas faktiski bija tikai būtiskā šī laikposma daļā, nevar tikt atspēkots pārsūdzētā sprieduma 122. punktā ietvertais Vispārējās tiesas konstatējums, saskaņā ar kuru minētajā laikposmā apelācijas sūdzības iesniedzējas ražošanas izmaksas bija zemākas, jo tika piemērots preferenciālais tarifs.

171

No šīs informācijas izriet, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentācija, kas attiecas uz to, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi savu pienākumu norādīt pamatojumu, katrā ziņā ir jānoraida kā nelietderīga.

172

Tādējādi apelācijas sūdzības pirmā pamata pirmā daļa un otrais pamats ir jānoraida daļēji kā nepieņemami un daļēji kā nepamatoti vai katrā ziņā kā nelietderīgi.

173

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, apelācijas sūdzība ir jānoraida kopumā.

174

Saskaņā ar Reglamenta 184. panta 2. punktu, ja apelācijas sūdzība nav pamatota, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem. Atbilstoši šī reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā atbilstoši šī paša reglamenta 184. panta 1. punktam, lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija un DEI ir prasījuši piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tai šis spriedums ir nelabvēlīgs, jāpiespriež apelācijas sūdzības iesniedzējai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (astotā palāta) nospriež: