1.

Vispārējā tiesa 2011. gada 16. novembrī pasludināja trīs atsevišķus spriedumus ( 2 ), kuros tā noraidīja atsevišķi iesniegtus prasības pieteikumus, kuros tika lūgts atcelt Komisijas lēmumu lietā COMP/38354 – Rūpnieciskie maisi ( 3 ). Šajā lēmumā Komisija konstatēja, ka bija izdarīti smagi un ilglaicīgi toreizējā EKL 81. panta (tagad – LESD 101. pants) pārkāpumi, un tā uzlika smagus naudas sodus virknei meitasuzņēmumu un to attiecīgajiem mātesuzņēmumiem. Šī ir viena no apelācijas lietām, kurās pārsūdzēti šie Vispārējās tiesas spriedumi ( 4 ).

2.

Papildus tam, ka šajās apelācijas sūdzībās ir izvirzīti jauni, vēl neapspriesti konkurences tiesību jautājumi, tajās ir ietverti arī iebildumi, ka Vispārējā tiesa esot pārkāpusi Pamattiesību hartas ( 5 ) (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. pantu, jo tā lietu neesot izskatījusi saprātīgā termiņā. Šā iemesla dēļ ir skaidrs, ka Tiesai būtu jāmēģina apelācijas sūdzības izskatīt ātri. Lai apmierinātu šo prasību, bet vienlaikus arī ievērotu to, ka ir jāatvēl atbilstošs laiks tulkošanai, aplūkotos jautājumus esmu sadalījusi starp trim secinājumiem šādā veidā.

3.

Galvenās tiesību normas, kā arī apraksts par karteli un procesu, kas noslēdzās ar Komisijas lēmumu un uzlikto naudas sodu, ir ietverts manu secinājumu lietā Gascogne Sack Deutschland ( 6 ) 6.–34. punktā. Tā kā katrā apelācijas sūdzībā ir izvirzīti nedaudz atšķirīgi jautājumi par apstākļiem, kuros mātesuzņēmums ir vai nav atbildīgs par tai pilnībā piederoša meitasuzņēmuma darbībām, šis jautājums ir apspriests visos trīs secinājumos. Mans vērtējums par jautājumiem, kas izriet no apgalvojuma, ka Vispārējā tiesa lietu neizskatīja saprātīgā termiņā (it īpaši par kritērijiem, lai noteiktu, vai ir notikusi pārmērīgi ilga kavēšanās, un šādas kavēšanās gadījumā pieejamiem tiesību aizsardzības līdzekļiem), ir ietverts šo secinājumu 70.–150. punktā. Pārbaude par detalizētajiem argumentiem, kurus izvirzījusi ikviena apelācijas sūdzības iesniedzēja (piemēram) attiecībā uz Vispārējās tiesas spriedumu argumentācijas adekvātumu, protams, ir atrodama attiecīgajos secinājumos par katru atsevišķo apelācijas lietu ( 7 ).

4.

Groupe Gascogne savā apelācijas sūdzībā apstrīd Vispārējās tiesas interpretāciju par diviem konkurences tiesību jēdzieniem: jēdzienu “uzņēmums” un principu, ka uz mātesuzņēmumu tiek attiecināta atbildība par pārkāpumu, ko izdarījis tai pilnībā piederošs meitasuzņēmums. Groupe Gascogne apgalvo, ka, ja naudas sods par šādu pārkāpumu ir uzlikts, pamatojoties uz solidāru atbildību, tad šāda naudas soda augšējā robeža (“augšējā robeža 10 % apmērā”) ir jāaprēķina saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 ( 8 ) 23. panta 2. punktu, ņemot vērā meitasuzņēmuma un tās mātesuzņēmuma kopējo apgrozījumu, nevis visu koncernā ietilpstošo sabiedrību pasaules mēroga apgrozījumu ( 9 ).

5.

Viens no Konsolidēto pārskatu direktīvas ( 10 ) mērķiem ir saskaņot valstu tiesību aktus, kuros regulēti dažu veidu komercsabiedrību (it īpaši koncernsabiedrību, kas veido vienu vienotu uzņēmumu) gada pārskati ( 11 ). Cits šā tiesību akta mērķis ir nodrošināt, ka finanšu informācija par šādiem uzņēmumiem ir pieejama akcionāriem (vai dalībniekiem) un trešām personām ( 12 ). Uzņēmumi, kuriem ir pienākums sagatavot konsolidētos pārskatus, ir noteikti 1. panta 1. un 2. punktā. Tostarp ir minēts ikviens mātesuzņēmums, kas:

6.

Konsolidēto pārskatu direktīvas 16. pantā citstarp ir noteikts:

“1.   Konsolidētie pārskati ietver konsolidēto bilanci, konsolidēto peļņas un zaudējumu pārskatu un pārskata pielikumu.

[..]

3.   Konsolidētiem pārskatiem jāsniedz skaidrs un patiesīgs priekšstats par tajos iekļaut[o] sabiedrību aktīviem, pasīviem, finanšu stāvokli un peļņu un zaudējumiem kopumā.”

7.

Pirmajā instancē Groupe Gascogne ( 13 ) lūdza Vispārējo tiesu:

8.

Sava prasības pieteikuma, kurā lūgts atcelt apstrīdēto lēmumu, pamatojumam Groupe Gascogne norādīja trīs pamatus. Pirmkārt, Groupe Gascogne apgalvoja, ka Komisija bija pārkāpusi LESD 101. pantu, jo tā esot nepareizi attiecinājusi uz to solidāru atbildību par GSD izdarītu pārkāpumu. Otrkārt, Groupe Gascogne apgalvoja, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā bija pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, jo tā esot nepareizi interpretējusi EKL 81. pantā minēto terminu “uzņēmums”; līdz ar to tā, attiecībā uz Groupe Gascogne nosakot naudas sodu, kura summa bija aprēķināta, balstoties uz Groupe Gascogne pasaules mēroga apgrozījumu, nevis uz Groupe Gascogne (jāpieņem, ņemot vērā kontrolakciju turētājuzņēmuma [holding company] Groupe Gascogne apgrozījumu, bet ne tās meitassabiedrību apgrozījumu) un GSD kopējo apgrozījumu, esot pārkāpusi Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu. Treškārt, Groupe Gascogne apgalvoja, ka ar naudas sodu, kas bija solidāri uzlikts tai un GSD, ir pārkāpts samērīguma princips, ciktāl Komisija nenodrošināja, ka pastāv saprātīga saistība starp uzlikto sodu un faktisko apgrozījumu, kas īstenots plastikāta [rūpniecības] maisu ražošanas nozarē.

9.

Lietas izskatīšanā tiesas sēdē pirmajā instancē Groupe Gascogne izvirzīja trīs argumentus, apgalvojot, ka ir pārkāptas tās pamattiesības, kas garantētas Hartā. Pirmkārt, tā apgalvoja, ka ir pārkāptas tiesības uz aizstāvību un nevainīguma prezumpciju, kas garantētas Hartas 48. pantā. Otrkārt, tā apgalvoja, ka apstrīdētajā lēmumā ir izmantota neadekvāta argumentācija un ka tādēļ tika kavēta tā tiesiskuma pārbaude. Treškārt, tā atsaucās uz Hartas 47. un 49. pantu, apgalvojot, ka Vispārējai tiesai būtu jāīsteno tās neierobežotā kompetence un jānosaka samērīga sankcija.

10.

Pārsūdzētā sprieduma 31. punktā Vispārējā tiesa sprieda, ka pirmais punkts – Groupe Gascogne tiesību uz aizstāvību un nevainīguma prezumpcijas pārkāpums – ir jauni [pieteikuma pamatu] elementi un ka tādēļ tas ir nepieņemams.

11.

Vispārējā tiesa pēc tam noraidīja visus trīs pamatus un līdz ar to arī prasību kopumā.

12.

Groupe Gascogne norāda četrus apelācijas sūdzības pamatus.

13.

Pirmkārt, Groupe Gascogne apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, atsakoties izvērtēt, kā ES tiesību sistēmu (it īpaši Hartas 48. pantu) ietekmēja izmaiņas saistībā ar LES 6. panta 1. punkta spēkā stāšanos 2009. gada 1. decembrī.

14.

Otrkārt, Groupe Gascogne apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi LESD 101. pantu un Hartas 48. pantu, jo tā: i) esot nepareizi attiecinājusi uz Groupe Gascogne solidāru atbildību par laikā no 1994. gada 1. janvāra līdz 2002. gada 26. jūnijamGSD izdarīto pārkāpumu, pamatojoties tikai uz to, ka GSD bija Groupe Gascogne pilnībā piederošs meitasuzņēmums, un ii) ir atstājusi spēkā apstrīdēto lēmumu, ciktāl tā sprieda, ka Groupe Gascogne ir solidāri EUR 9,9 miljonu apmērā atbildīga par GSD uzlikto naudas sodu.

15.

Treškārt (pakārtoti), Groupe Gascogne apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, nepareizi interpretējot jēdzienu “uzņēmums” un līdz ar to uzliktā naudas soda augšējo robežu 10 % apmērā nosakot, balstoties uz Groupe Gascogne pasaules mēroga apgrozījumu, nevis GSD un tās mātesuzņēmuma kopējo apgrozījumu.

16.

Ceturtkārt (arī pakārtoti), Groupe Gascogne apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi Hartas 47. pantu, jo tā lietu neesot izskatījusi saprātīgā termiņā.

17.

Ar pirmo apelācijas sūdzības pamatu Groupe Gascogne apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir kļūdījusies tiesību normu piemērošanā, savā spriedumā par nepieņemamu atzīstot tiesas sēdē pausto Groupe Gascogne iebildumu pret to, ka netika izvērtētas pēc Lisabonas līguma spēkā stāšanās notikušās izmaiņas Hartas statusā. Ar otro apelācijas sūdzības pamatu Groupe Gascogne apgalvo, ka izšķirošās ietekmes prezumpcija ( 14 ), uz kuru pamatojoties GSD izdarītais pārkāpums tika attiecināts uz Groupe Gascogne, ir nesaderīga ar tās pamattiesībām uz taisnīgu tiesas procesu, jo šai prezumpcijai faktiski esot tāda iedarbība kā vainojamības prezumpcijai.

18.

Pirmo un otro apelācijas sūdzības pamatu aplūkošu kopā, jo tie abi izvirza jautājumus par pamattiesībām.

19.

Ar pirmo apelācijas sūdzības pamatu Groupe Gascogne pārmet, ka Vispārējā tiesa ir kļūdījusies, neņemdama vērā sekas, kādas bija tam, ka pēc Lisabonas līguma spēkā stāšanās Harta ieguva Līgumiem pielīdzināmu statusu. Turklāt, pat ja Vispārējā tiesa ir pareizi atzinusi, ka tiesības uz aizstāvību un nevainīguma prezumpcija ES tiesībās bija garantētas jau pirms 2009. gada 1. decembra, pamatojoties uz vispārīgajiem tiesību principiem, šiem principiem neesot tādas pašas juridiskas vērtības kā Līgumiem. Atbilstoši tam izmaiņas Hartas statusā nozīmējot, ka ES tiesām šīs garantētās tiesības tagad ir jāpiemēro striktāk.

20.

Ar otro apelācijas sūdzības pamatu Groupe Gascogne apgalvo, ka Hartas 48. pants ir jāinterpretē Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) 6. panta kontekstā. Interpretējot Hartas 48. pantu, Tiesai esot jāņem vērā arī dalībvalstu konstitūcijas un tiesību tradīcijas. Izšķirošās ietekmes prezumpcijas piemērošana faktiski darbojoties kā vainojamības prezumpcija, un tādēļ tā neesot atļauta.

21.

Turklāt Vispārējās tiesas spriedumā, kur tā nosaka, ka Groupe Gascogne faktiski īstenoja izšķirošu ietekmi pār tās meitasuzņēmumu GSD, trūkstot jebkādas argumentācijas. Groupe Gascogne neesot īstenojusi izšķirošu ietekmi pār GSD darbību plastikāta [rūpniecisko] maisu ražošanas nozarē. Tādēļ Vispārējā tiesa esot kļūdījusies, GSD praksi attiecinot uz Groupe Gascogne.

22.

Komisija uzskata, ka pirmais apelācijas sūdzības pamats ir acīmredzami nepamatots.

23.

Rakstveida procesa gaitā neesot tikuši pausti nekādi tieši formulēti apgalvojumi, ka būtu pārkāpta nevainīguma prezumpcija vai tiesības uz aizstāvību. Turklāt Vispārējā tiesa neesot atteikusies izvērtēt Hartas statusa izmaiņu sekas. Tā vienkārši esot secinājusi, ka šīs izmaiņas neietekmēja tiesisko stāvokli, jo nevainīguma prezumpcija un tiesības uz aizstāvību jau bija ietvertas Eiropas Savienības tiesību sistēmā. Arguments, ka vispārīgajiem tiesību principiem nav tādas pašas juridiskās vērtības kā Līgumam, esot neefektīvs.

24.

Komisija uzskata, ka otrais Groupe Gascogne apelācijas sūdzības pamats principā ir nepieļaujams, vismaz neefektīvs un katrā ziņā nepamatots.

25.

Otrais apelācijas sūdzības pamats esot nepieņemams, ciktāl tajā ir ietverti jautājumi, kas netika izvirzīti Vispārējā tiesā. Groupe Gascogne rakstveida apsvērumos pirmajā instancē neesot bijusi ietverta neviena atsauce uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk tekstā – “Strasbūras tiesa”) judikatūru attiecībā uz ECPAK 6. pantu, nedz arī uz Francijas Conseil Constitutionnel (Konstitucionālā padome) judikatūru. Groupe Gascogne nostāja esot balstīta uz nepareizu izpratni par judikatūru attiecībā uz atbildības par meitasuzņēmuma izdarītu pārkāpumu attiecināšanu uz tās mātessabiedrību. Komisija atsaucas uz ģenerāladvokātes J. Kokotes [J. Kokott] secinājumiem apvienotajās lietās Alliance One ( 15 ).

26.

Komisija apgalvo, ka otrais apelācijas sūdzības pamats ir neefektīvs, jo, atzīstot, ka Groupe Gascogne bija solidāri atbildīga kopā ar GSD, Komisija nepaļāvās vienīgi uz izšķirošās ietekmes prezumpciju. Vispārējā tiesa esot padziļināti izvērtējusi papildu faktorus, uz kuriem norādīja Komisija un kas pierādot, ka Groupe Gascogne bija faktiski īstenojusi izšķirošu ietekmi pār GSD.

27.

No Tiesas sprieduma lietā Elf Aquitaine ( 16 ) izrietot, ka izšķirošās ietekmes prezumpcija ir saderīga ar nevainīguma prezumpciju, kas tiek garantēta Hartas 48. pantā. Atbilstoši tam otrais apelācijas sūdzības pamats esot nepamatots.

28.

No Vispārējās tiesas Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunkta kopsakarā ar tā 48. panta 2. punktu izriet, ka Groupe Gascogne lūgums Tiesai Hartas 48. pantu interpretēt ECPAK 6. panta kontekstā varētu būt pieņemams vienīgi tad, ja tas tiktu balstīts uz faktiskiem vai tiesību apstākļiem, kas kļuvuši zināmi procesa gaitā.

29.

No Groupe Gascogne lūguma lietu no jauna izskatīt rakstveida procesā (kas izteikts tās 2010. gada 20. oktobra vēstulē), pamatojoties uz to, ka procesa gaitā ir kļuvis aktuāls jauns tiesību jautājums, kļūst skaidrs, ka tās juridiskie konsultanti uzskatīja, ka, iebilzdama pret tās pamattiesību pārkāpšanu, tā izvirza jaunus jautājumus, kas nebija iekļauti tās sākotnējā prasības pieteikumā Vispārējai tiesai.

30.

No Vispārējās tiesas konstatējuma pārsūdzētā sprieduma 27. punktā kļūst skaidrs, ka Groupe Gascogne iebildums attiecībā uz Hartas 48. pantu nebija iekļauts tās sākotnējā prasības pieteikumā par lēmuma atcelšanu. Vispārējā tiesa norāda:

“Prasītājas izvirzītie pamati par nevainīguma prezumpcijas principa, kā arī Hartas 48. pantā garantēto tiesību uz aizstāvību pārkāpumu ir izvirzīti papildus prasības pieteikumā minētajiem argumentiem, un tie neveido pietiekami ciešu saikni ar sākotnēji izvirzītajiem argumentiem, lai tos varētu uzskatīt par daļu no parasta tiesvedības debates izvērsuma. Tādējādi šie pamati ir uzskatāmi par jauniem pamatiem.” ( 17 )

31.

Turklāt šā pamata saturs atšķīrās no pamata attiecībā uz Hartas 49. pantu saistībā ar uzliktās sankcijas samērīgumu. Tādējādi Groupe Gascogne apgalvojumiem nebija pietiekamas saistības ar šo jautājumu, lai tie būtu uzskatāmi par iepriekš izvirzīto argumentu izvērsumu.

32.

Atbilstoši tam uzskatu, ka Vispārējās tiesas vērtējums ir bijis pareizs.

33.

No teiktā izriet, ka Vispārējā tiesa, atzīstot, ka tiesas sēdē paustais Groupe Gascogne iebildums par Hartas 48. panta pārkāpumu ir nepieņemams, nekļūdījās tiesību normu piemērošanā.

34.

Šim Groupe Gascogne iebildumam ir trīs daļas: i) interpretējot Hartas 48. pantu, Vispārējai tiesai esot vajadzējis ņemt vērā ECPAK 6. pantu un dalībvalstu tiesību tradīcijas; ii) izšķirošās ietekmes prezumpcija faktiski esot tikusi piemērota kā vainojamības prezumpcija un iii) Vispārējā tiesa, mēģinot pierādīt, ka Groupe Gascogne īstenoja šādu ietekmi pār GSD, neesot sniegusi pietiekamu argumentāciju.

35.

Ja Groupe Gascogne tiktu ļauts Tiesā pirmoreiz izvirzīt iebildumus, kurus tā nav pienācīgā laikā izvirzījusi Vispārējā tiesā, tas tai dotu iespēju apelācijas kārtībā lietu skatīt plašākā apjomā, nekā lieta tika skatīta pirmajā instancē. Taču apelācijas tiesvedībā Tiesas jurisdikcija principā ir ierobežota un nepārsniedz pārbaudi par Vispārējās tiesas veikto vērtējumu par tajā izskatītajiem pamatiem ( 18 ).

36.

Kā jau norādīju attiecībā uz pirmo apelācijas sūdzības pamatu, pirmajā instancē Groupe Gascogne neizvirzīja pamatu par Hartas 48. panta interpretēšanu ECPAK 6. panta vai dalībvalstu tiesību tradīciju kontekstā ( 19 ). No tā izriet, ka, ciktāl Groupe Gascogne izvirzīts iebildums aptver jautājumus, kas pirmoreiz tiek izskatīti Tiesā, šāds iebildums ir nepieņemams ( 20 ).

37.

Šie jautājumi varēja tikt izvirzīti rakstveida procesa ietvaros Vispārējā tiesā. Pirmkārt, šīs tiesības bija daļa no vispārīgajiem ES tiesību principiem. Otrkārt, lai gan Harta vēl nebija juridiski saistoša, Tiesa, taisot spriedumus, bieži vien vadījās no tās normām vēl pirms LES 6. panta spēkā stāšanās ( 21 ). Turklāt Tiesa ir spriedusi, ka ar Lisabonas līgumu Harta ir tikai tikusi kodificēta ( 22 ).

38.

Tiesa ir spriedusi, ka izšķirošās ietekmes prezumpcija nav nesaderīga ar Hartas 48. pantu ( 23 ). Turklāt pretēji Groupe Gascogne apgalvotajam Tiesa ir spriedusi, ka nav tā, ka šai prezumpcijai būtu tāda faktiska iedarbība, it kā tā būtu kāda vainojamības prezumpcija ( 24 ).

39.

Kā Vispārējā tiesa ir norādījusi pārsūdzētā sprieduma 73. punktā, Groupe Gascogne apgalvojums, ka Komisijas argumentācija bija nepietiekama, tika izvirzīts “[..] būtībā tāpēc, lai pamatotu nostāju, ka 1994. gadā, kad prasītāja nopirka [GSD], tā neiesaistījās šīs sabiedrības darbībā. Ar iegādi saistītās komerciālās intereses būtībā esot bijušas – izveidot struktūrvienību, kas izplatītu prasītājas grupas saražoto papīru, bet tās mērķis nebija iejaukties [GSD] komercdarbībā vai, konkrētāk, plastikāta rūpniecības maisu ražošanas nozarē, kurā prasītāja nebija pārstāvēta un kas [tai] katrā ziņā nebija ekonomiski svarīga.” ( 25 )

40.

Eiropas Savienības Tiesas statūtu 36. pantā un 53. panta pirmajā daļā noteiktais Vispārējās tiesas pienākums norādīt sprieduma pamatojumu nenozīmē, ka tai būtu pienākums izsmeļoši un secīgi izklāstīt visus lietas dalībnieku sniegtos argumentus. Tādēļ argumentācija var tikt pausta arī netieši – ar nosacījumu, ka tas ļauj ieinteresētajām personām uzzināt pārsūdzētā sprieduma pamatojumu un sniedz Tiesai pietiekamu informāciju, lai tā varētu veikt savu pārbaudi apelācijas ietvaros ( 26 ).

41.

Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā attiecībā uz Groupe Gascogne izšķirošo ietekmi pār GSD ir konstatējusi:

[..]

42.

Minētajos pārsūdzētā sprieduma punktos Vispārējā tiesa, pārbaudījusi pierādījumus, ir konstatējusi, ka Groupe Gascogne bija aktīvi iesaistīta GSD darbībā – tādā mērā, ka mātesuzņēmums faktiski īstenoja izšķirošu ietekmi pār meitasuzņēmumu.

43.

Tādēļ uzskatu, ka otrais Groupe Gascogne apelācijas sūdzības pamats ir nepamatots. Vispārējās tiesas argumentācija ir pietiekama, lai ieinteresētajām personām dotu iespēju uzzināt tās sprieduma pamatojumu un Tiesai sniegtu pietiekamu informāciju, lai tā varētu veikt savu pārbaudi šajā apelācijas tiesvedībā. Tādēļ – pretēji Groupe Gascogne apgalvotajam – nav tā, ka minētais spriedums būtu atceļams nepietiekama pamatojuma dēļ.

44.

No teiktā izriet, ka pirmais un otrais apelācijas sūdzības pamats ir jānoraida.

45.

Groupe Gascogne apgalvo, ka Vispārējā tiesa, interpretējot Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā izmantoto terminu “uzņēmums”, ir kļūdījusies. Šīs normas nolūks esot nodrošināt, ka jebkāds naudas sods, kas tiek uzlikts, nav pārmērīgs. Vispārējā tiesa šā termina interpretācijā esot izdarījusi divas kļūdas. Pirmkārt, tā jēdzienu “uzņēmums” esot sajaukusi ar jēdzienu “personiskā atbildība”. Konkurences tiesībās terminam “uzņēmums” esot ļoti konkrēta nozīme; tas netiek interpretēts tāpat kā jēdziens “personiskā atbildība”. Esot būtiski, ka uzņēmums tiek definēts, atsaucoties uz struktūrvienību, uz kuru var tikt attiecināta konkurenci ierobežojošā prakse.

46.

Otrkārt, Groupe Gascogne apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir kļūdījusies, jo esot sajaukusi jēdzienu “uzņēmums” ar jēdzienu “koncerns”. Saskaņā ar Tiesas judikatūru vienīgi tad, ja viss koncerns ir uzskatāms par vienu vienotu uzņēmumu, nosakot augšējo robežu 10 % apmērā [no kopējā apgrozījuma] (lai saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu noteiktu maksimālo naudas soda summu), esot jāņem vērā visa koncerna pasaules mēroga apgrozījums. Pārsūdzētajā spriedumā (un apstrīdētajā lēmumā) trūkstot argumentācijas, kas pierādītu, ka šāds koncerns pastāv.

47.

Naudas sods, kas apstrīdētajā lēmumā tika uzlikts GSD, ir EUR 13,2 miljoni; lēmumā ir noteikts, ka Groupe Gascogne ir solidāri atbildīga par EUR 9,9 miljoniem no minētās summas. Groupe Gascogne apgalvo, ka naudas soda maksimālā summa nedrīkst pārsniegt EUR 2 070 400, proti, 10 % no GSD apgrozījuma. Tā šo skaitli izvirza, paļaujoties uz to, ka tiks atbalstīts otrais Groupe Gascogne apelācijas sūdzības pamats, proti, ka uz to nevar tikt attiecināts GSD izdarītais pārkāpums.

48.

Komisija apgalvo, ka trešais apelācijas sūdzības pamats ir nepamatots. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru uzņēmuma kopējais apgrozījums norāda uz tā saimniecisko nozīmīgumu un ietekmi tirgū. Groupe Gascogne tiek uzskatīta par atbildīgu par GSD pārkāpumu. Tādēļ Komisija, nosakot maksimālo naudas soda summu, esot bijusi tiesīga atsaukties uz 10 % no koncerna pasaules mēroga apgrozījuma.

49.

Kā būtu nosakāma augšējā robeža 10 % apmērā (t.i., maksimālā naudas soda summa), ja tiek konstatēts, ka mātesuzņēmums ir atbildīgs par pārkāpumu, ko izdarījis tam pilnībā piederošs meitasuzņēmums? Groupe Gascogne iebilst pret pastāvīgajā judikatūrā nostiprināto koncepciju, ka šādos apstākļos augšējā robeža 10 % apmērā, kas minēta Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā, tiek aprēķināta, atsaucoties uz visu koncernā ietilpstošo sabiedrību pasaules mēroga apgrozījumu. Tā apgalvo, ka izskatāmajā lietā augšējā robeža 10 % apmērā būtu nosakāma, balstoties uz GSD un Groupe Gascogne kopējo apgrozījumu. No tā izrietētu, ka maksimālā naudas soda summa būtu zemāka, jo 10 % no GSD un Groupe Gascogne (proti, kontrolakciju turētājuzņēmuma apgrozījums, neņemot vērā tā meitasuzņēmumus) kopējā apgrozījuma būtu mazāks skaitlis nekā 10 % no visa koncerna pasaules mēroga apgrozījuma.

50.

Šādam Groupe Gascogne viedoklim nevar piekrist.

51.

Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā minētais vārds “uzņēmums” ir interpretējams plaši. Tas aptver vairāk nekā tikai vienu struktūrvienību, kas veic saimniecisku darbību. Kas tad ir tā ekonomiskā vienība, kas būtu atzīstama par uzņēmumu šīs normas izpratnē?

52.

Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā ir ietverta atsauce uz “[..] katru uzņēmumu un uzņēmumu apvienību, kas piedalās pārkāpumā [..]”.

53.

Jēdziens “uzņēmums” aptver jebkuru struktūrvienību, kas ir iesaistīta saimnieciskā darbībā, neatkarīgi no tās juridiskā statusa un veida, kādā tā tiek finansēta. Šis jēdziens ir jāsaprot tā, ka tas nozīmē ekonomisku vienību, pat ja juridiskā ziņā šāda ekonomiska vienība sastāv no vairākām fiziskām vai juridiskām personām. Ja šāda ekonomiska vienība pārkāpj konkurences tiesību normas, tad saskaņā ar personiskās atbildības principu šai vienībai ir arī jāatbild par šādu pārkāpumu ( 28 ).

54.

Ja atbildība tiek attiecināta uz mātesuzņēmumu, tiek uzskatīts, ka tas ir piedalījies pārkāpumā. Tādēļ par uzņēmumu Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta izpratnē ir uzskatāms mātesuzņēmums kopā ar tā meitasuzņēmumu.

55.

Augšējās robežas 10 % apmērā nolūks ir novērst to, ka tiktu uzlikts naudas sods, kādu uzņēmums tā summas dēļ (kas tiktu noteikta, balstoties uz tā pasaules mēroga apgrozījumu), visticamākais, nespētu samaksāt ( 29 ). Turklāt Tiesa, apsverot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā teikto, ir spriedusi ( 30 ), ka profilaktiska iebiedēšana ir viens no faktoriem, kas ir jāņem vērā, aprēķinot naudas soda summu.

56.

Tādēļ šķiet, ka, ja mātesuzņēmums tiek atzīts par solidāri atbildīgu (kopā ar tā meitasuzņēmumu) par konkurences tiesību normu pārkāpumu, tad ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta teksta redakciju un nolūku būtu konsekventi saderīgi tas, ka jebkura uzlikta naudas soda augšējā robeža (10 %) tiktu noteikta, balstoties uz uzņēmuma pasaules mēroga apgrozījumu un ņemot vērā koncernu kopumā. ES tiesībās nav noteikts, ka, aprēķinot uzliekamā naudas soda summu, pārējo šā koncerna meitasuzņēmumu apgrozījumu var ņemt vērā vienīgi tad, ja tiek konstatēts, ka arī tie darbojas tajā pašā tirgū vai ir bijuši saistīti ar šo pārkāpumu.

57.

Komisija aicina Tiesu apsvērt dažus sekundāros normatīvos tiesību aktus, kas reglamentē komercsabiedrību pārskatus, it īpaši Konsolidēto pārskatu direktīvu. Šī norāde ir izteikta, lai pamatotu tās argumentu, ka augšējā robeža (10 %) ir nosakāma, balstoties uz attiecīgā uzņēmuma pasaules mēroga apgrozījumu. Manā vērtējumā šie tiesību akti nav ņemti vērā.

58.

Uzskatu, ka Konsolidēto pārskatu direktīva nesniedz skaidru analoģiju. Šīs direktīvas 1. panta 1. un 2. punktā ietvertā termina “uzņēmums” definīcija nav tāda pati kā definīcija, ko konkurences tiesībās izmanto situācijās, kad uz mātesuzņēmumu tiek attiecināta atbildība par tā meitasuzņēmuma izdarītu pārkāpumu. Svarīgi ir arī tas, ka termins “konsolidētie pārskati” nav definēts tāpat, kā termins “pasaules mēroga apgrozījums” tiek skaidrots Tiesas judikatūrā attiecībā uz Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu.

59.

Visbeidzot, attiecībā uz apgalvojumu, ka pārsūdzētajā spriedumā nav sniegts pietiekams pamatojums ( 31 ), jāpiebilst, ka Vispārējā tiesa Groupe Gascogne argumentus ir izklāstījusi pārsūdzētā sprieduma 96.–104. punktā. No 107.–110. punktā izklāstītā Vispārējās tiesas konstatējuma izriet, ka tā šos argumentus ir noraidījusi. Tas tā ir tādēļ, ka tā ir konstatējusi, ka Groupe Gascogne un GSD kopā veidoja vienu un to pašu uzņēmumu un ka saskaņā ar konkurences tiesību normām naudas soda augšējā robeža 10 % apmērā ir jāaprēķina, balstoties uz visu Groupe Gascogne koncernā ietilpstošo sabiedrību pasaules mēroga apgrozījumu.

60.

Pārsūdzētā sprieduma 108. punktā Vispārējā tiesa ir norādījusi: “[..] šī augšējā robeža 10 % apmērā ir jāaprēķina, balstoties uz visu koncernā (ko vada augšupējākais kontrolakciju turētājuzņēmums) ietilpstošo sabiedrību kopējo apgrozījumu, jo vienīgi koncernā ietilpstošo sabiedrību kopējais apgrozījums ir uzskatāms par tādu, kas norāda uz attiecīgā uzņēmuma lielumu un ekonomisko ietekmi (Akzo Nobel u.c./Komisija, 90. punkts [ ( 32 )]).” ( 33 )

61.

Vispārējā tiesa 111. punktā ir paskaidrojusi: “[..] Lai varētu ņemt vērā mātesuzņēmuma konsolidētā apgrozījuma summu nolūkā piemērot augšējo robežu 10 % apmērā no attiecīgā uzņēmuma apgrozījuma, nav jāpierāda, ka neviens no koncerna meitasuzņēmumiem nevar patstāvīgi noteikt savu rīcību tirgū.” ( 34 )

62.

Turklāt pārsūdzētā sprieduma 112. punktā Vispārējā tiesa ir norādījusi, ka, atbalstot to, ka augšējā robeža 10 % apmērā tiek noteikta, balstoties uz pasaules mēroga apgrozījumu, tā neattiecināja atbildību par pārkāpumu uz citiem Groupe Gascogne koncernā ietilpstošajiem meitasuzņēmumiem (kas nav GSD).

63.

Vispārējā tiesa 113. punktā ir paskaidrojusi, ka, lai augšējās robežas 10 % apmērā aprēķinā varētu izmantot augšupējākā kontrolakciju turētājuzņēmuma (Groupe Gascogne) pasaules mēroga apgrozījumu, nav nepieciešams konstatēt, ka koncernā ietilpstošie meitasuzņēmumi darbojās tajā pašā tirgū vai ka šie meitasuzņēmumi bija saistīti ar šo pārkāpumu.

64.

Šajos punktos Vispārējā tiesa ir paskaidrojusi, ka ir uzskatāms, ka Groupe Gascogne un GSD veido vienu un to pašu uzņēmumu Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta izpratnē un ka, aprēķinot naudas soda augšējo robežu (10 %), ir jāņem vērā šā uzņēmuma sastāvdaļu pasaules mēroga apgrozījums. Pārējo koncernā ietilpstošo meitasuzņēmumu rīcību tā nav uzskatījusi par nozīmīgu jautājumam par naudas soda noteikšanu. Tā arī nav norādījusi, ka tā uzskatītu, ka šie citi meitasuzņēmumi ir saistīti ar šo pārkāpumu ( 35 ).

65.

Tā kā šie pārsūdzētā sprieduma punkti ieinteresētajām personām dod iespēju uzzināt sprieduma pamatojumu un Tiesai sniedz pietiekamu informāciju, lai tā varētu veikt savu pārbaudi apelācijas tiesvedības ietvaros, nevar piekrist, ka šis spriedums būtu atceļams nepietiekama pamatojuma dēļ.

66.

Tādēļ uzskatu, ka trešais apelācijas sūdzības pamats ir nepamatots.

67.

Piebildīšu, ka, ja Tiesa nonāktu pie atšķirīga secinājuma (proti, ka augšējā robeža 10 % apmērā ir jānosaka, balstoties uz kopējo apgrozījumu, nevis pasaules mēroga apgrozījumu), bet uzskatītu, ka Groupe Gascogne ir solidāri atbildīga par EUR 9,9 miljoniem no GSD uzliktā naudas soda, tad tā saskartos ar tādām grūtībām, ka tās rīcībā nav informācijas par to, kāds bija abu sabiedrību kopējais apgrozījums šai lietai nozīmīgajā laikā. Tādēļ nav iespējams aprēķināt 10 % no šīs summas un pārliecināties, vai rezultātā tiktu samazināts naudas sods, kas Groupe Gascogne ir jāmaksā, un, ja tiktu samazināts, tad par kādu summu. Tādēļ nāktos šo jautājumu nodot izskatīšanai Vispārējā tiesā.

68.

Mutvārdu procesā Tiesā Groupe Gascogne (tāpat kā tās meitasuzņēmums GSD) apgalvo, ka sava pašreizējā finansiālā stāvokļa dēļ tā nespēj samaksāt lēmumā noteikto naudas sodu. Pirmās instances tiesvedībā nav tikuši izteikti nedz šādi vai līdzīgi apgalvojumi, nedz arī pamatojumam minēta kāda Līguma, Tiesas statūtu vai Reglamenta norma.

69.

Uzskatu, ka Groupe Gascogne apgalvojumi par tās nespēju samaksāt ir nepieņemami to pašu trīs iemeslu dēļ, kurus esmu izklāstījusi savos secinājumos lietā Gascogne Sack Deutschland 121.–124. punktā.

70.

Iekavēta lietu virzība tiesā ir tēma, kas daudzu paaudžu rakstniekiem ir devusi iespēju bieži paironizēt. Attiecībā uz izskatāmajām apelācijas lietām kā piemērs vislabāk iederēsies citāts no Čārlza Dikensa priekšvārda grāmatas “Saltais nams” [Bleak House] pirmajam izdevumam:

“Kādā sabiedriskā pasākumā, kas notika pirms pāris mēnešiem, viens Kanclera tiesas tiesnesis bija tik laipns un informēja mani – kā vienu no tiem apmēram simt piecdesmit vīriešiem un sievietēm, kas nestrādā algotu darbu (tādējādi radot aizdomas par vājprātu) –, ka Kanclera tiesai, ko aizspriedumainā tauta uzskata par tādu kā spīdekli (un tajā brīdī nodomāju, ka tiesneša acs pavērsās manā virzienā), tik tiešām nepiemīt gandrīz neviena nepilnība. Viņš atzina, ka reiz gan ir gadījusies kāda triviāla kļūme (vai tamlīdzīgi) saistībā ar lietu virzību, taču tā esot tikusi pārspīlēta, un tās vienīgais iemesls arī esot bijis “sabiedrības skopums”; šī vaininiece sabiedrība, šķiet, līdz pat nesenam laikam neatlaidīgi uzstāja, ka nekādā ziņā nedrīkst palielināt Kanclera tiesas tiesnešu skaitu, kuru savulaik noteica, šķiet, Ričards II, taču tikpat labi tas varēja būt arī kāds cits karalis.”

71.

Ar savu ceturto apelācijas sūdzības pamatu Groupe Gascogne apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi Hartas 47. pantu, jo tā nolēmumu lietā neesot pieņēmusi saprātīgā termiņā. Šī nav pirmā reize, kad Tiesā tiek izvirzīts jautājums par to, kas konkurences lietu izskatīšanā Vispārējās tiesas tiesvedībā būtu uzskatāms par saprātīgu termiņu ( 36 ). Tomēr šī lieta Tiesai dod iespēju (un rada nepieciešamību) izskaidrot virkni principiālu jautājumu ( 37 ). Kad un kurā tiesā (Vispārējā tiesā vai apelācijas kārtībā Tiesā) ir jāizvirza iebildums par neattaisnojamu kavēšanos? Kādi kritēriji ir jāpiemēro, nosakot, kas ir uzskatāms par “nesaprātīgu” vai “pārmērīgu” kavēšanos? Un, ja ir uzskatāms, ka ir notikusi neattaisnojama kavēšanās, kas ir atbilstošākais tiesību aizsardzības līdzeklis?

72.

Efektīva tiesību aizsardzība tiesā ir viens no vispārīgajiem Kopienas tiesību principiem, kas ir atvasināts no dalībvalstīm kopējām konstitucionālo tiesību tradīcijām. Tas ir nostiprināts ECPAK 6. un 13. pantā un no jauna apstiprināts Hartas 47. pantā ( 38 ). 47. pantā ir noteikts, ka ikvienai personai ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un uz taisnīgu un laikus veiktu lietas izskatīšanu tiesā. Saskaņā ar Hartas 52. panta 3. punktu, tā kā 47. pantā garantētās tiesības atbilst ECPAK garantētajām tiesībām, to nozīme un darbības joma ir jāinterpretē ECPAK 6. panta 1. punkta un 13. panta kontekstā ( 39 ). Tādējādi, nosakot, vai lieta ir tikusi izskatīta tiesā saprātīgā termiņā un kāds tiesību aizsardzības līdzeklis ir izmantojams, ja šis princips ir pārkāpts, ir jāpiemēro kritēriji, kurus ir izstrādājusi Strasbūras tiesa, interpretējot šīs normas ( 40 ). Minētā tiesa lietā Sürmeli ( 41 ) ir spriedusi, ka ikvienai līgumslēdzējai valstij ir pienākums organizēt savu tiesību sistēmu tā, lai tās tiesas var ievērot ECPAK 6. panta 1. punkta prasības, tostarp pienākumu lietu tiesā izskatīt laikus.

73.

Eiropas Savienība, protams, vēl nav ECPAK līgumslēdzēja puse. Tomēr, tā kā dalībvalstis Hartas statusu jau ir pielīdzinājušas Līgumu statusam, tās ir apņēmušās nodrošināt, ka ES tiesību piemērošanas jomā tiks ievērotas Hartā garantētās tiesības. Turklāt Eiropas Savienība ir apņēmusies uzsākt nepieciešamās sarunas, lai pievienotos ECPAK. Tādēļ uzskatu, ka dalībvalstis principā jau ir apņēmušās nodrošināt, ka Eiropas Savienības tiesu sistēmas spēj ievērot Hartas 47. panta un ECPAK 6. panta 1. punkta prasības un attiecīgās jurisdikcijas ietvaros nodrošināt taisnīgu un laikus veiktu lietas izskatīšanu tiesā.

74.

Ir pašsaprotami, ka labākais veids, kā novērst to, ka tiek pārkāptas tiesības uz taisnīgu un laikus īstenotu tiesas procesu, ir nodrošināt, ka, pirms kavēšanās lietas izskatīšanā kļūst pārmērīga, tiek veiktas koriģējošas darbības. Dabiski, ka vēlamākā procedūra ir pašas tiesas īstenota efektīva lietas vadība. Tomēr šķiet, ka ir visnotaļ atbilstoši un pamatoti, ja prāvnieks pauž bažas, ka tiesvedība neatbilstoši ieilgst, turklāt ja to dara vēl pirms tam, kad tiek taisīts spriedums. Tas var, piemēram, notikt tā, ka pēc ieilguša acīmredzamas bezdarbības posma notiek sazināšanās ar tiesas kanceleju, lai noskaidrotu par lietas virzību. Nedomāju, ka prāvniekam būtu jebkāds pienākums tiesu šādā veidā steidzināt, tomēr tam, ja prāvnieks rīkojas proaktīvi, ir tāda priekšrocība, ka problēmu ir iespējams novērst vēl iedīglī. Minētā tiesa tad var veikt pasākumus, lai nodrošinātu, ka procesa atlikusī daļa tiek paātrināta tiktāl, ka kopumā tiesības uz taisnīgu un laikus veiktu lietas izskatīšanu tiesā būs tikušas ievērotas.

75.

Tas, vai prāvnieks šo jautājumu izvirza Vispārējā tiesā, manuprāt, neietekmē tā tiesības pēcāk to izvirzīt apelācijas tiesvedībā Tiesā.

76.

Apelācijas sūdzība par Vispārējās tiesas nolēmumu ir ierobežota tādā ziņā, ka tajā runa var būt vienīgi par tiesību normu piemērošanas jautājumiem. Kā apelācijas sūdzības pamatu var norādīt arī procesuālus pārkāpumus, kas ir nelabvēlīgi ietekmējuši attiecīgo prasītāju ( 42 ). Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru iebildums par lietas neizskatīšanu saprātīgā termiņā ir viens no pieņemamiem iebildumiem par procesuāliem pārkāpumiem ( 43 ).

77.

Strasbūras tiesa novērtē tiesvedības ilguma saprātīgumu tai zināmo lietas konkrēto apstākļu kontekstā un ņem vērā šādus četrus kritērijus, kas izklāstīti tās judikatūrā: lietas svarīgums pieteicējam, lietas sarežģītība, paša pieteicēja rīcība un kompetento iestāžu rīcība ( 44 ).

78.

Lietā Baustahlgewebe Tiesa tiesvedības ilgumu Vispārējā tiesā (ko raksturoja kā “ievērojamu”) mērīja no dienas, kad bija iesniegta prasība atcelt lēmumu, līdz dienai, kad minētā tiesa pasludināja spriedumu (minētajā lietā tas ilga apmēram piecus gadus un sešus mēnešus) ( 45 ). Starp rakstveida procesa noslēgumu un lēmumu par mutvārdu procesa uzsākšanu bija pagājuši 32 mēneši. Šajā laikposmā bija pieņemts procesuāls lēmums mutvārdu procesa vajadzībām apvienot 11 lietas. Tiesa norādīja, ka tas, kas ir uzskatāms par saprātīgu termiņu, ir jāvērtē katrā konkrētā lietā atsevišķi, un piemēroja nupat minētos četrus kritērijus, kas ir atvasināti no Strasbūras tiesas judikatūras (turpmāk tekstā – “Baustahlgewebe kritēriji”). Tiesa arī norādīja uz dažiem ierobežojumiem, kas ir raksturīgi tiesvedībai ES tiesās. It īpaši būtu jāņem vērā noteikumi, kuros ir reglamentēta tiesvedības valoda ( 46 ).

79.

Lietā Der Grüne Punkt ( 47 ) tiesvedība ilga 5 gadus un 10 mēnešus, tostarp 3 gadi un 9 mēneši pagāja starp rakstveida procesa noslēgumu un mutvārdu procesa sākumu. Vispārējā tiesa šajā laikā neveica nekādas procesuālas darbības. Apelācijas instancē Tiesa, piemērojot Baustahlgewebe kritērijus, vērtēja laikposmu starp dienu, kad Vispārējā tiesā tika iesniegts prasības pieteikums, un dienu, kad tika pasludināts spriedums.

80.

Gan lietā Baustahlgewebe, gan lietā Der Grüne Punkt Tiesa konstatēja, ka Vispārējā tiesa lietu nebija izskatījusi saprātīgā termiņā. Tomēr iespējams, ka pieeja, kas izmantota līdz šim, lai konstatētu, vai tiesvedības ilgums ir bijis neatbilstošs, ir bijusi vairāk pragmatiska nekā zinātniska.

81.

Domāju, ka ir svarīgi pretoties kārdinājumam vispārināt to, kas būtu uzskatāms par “pārmērīgu”, uzsvaru liekot vienīgi uz kopējo tiesvedības ilgumu. Drīzāk, šķiet, būtu pareizi sākt ar īsu ieskatu Vispārējās tiesas darbā un ierobežojumos, kādiem tas ir pakļauts, lai saprastu, kā tas ietekmē laiku, kas paiet, lai atrisinātu lietu, un lai, balstoties uz to, skaidri identificētu tos lietas izskatīšanas laikposmus, kuri būtu jāpārbauda padziļināti.

82.

Vispārējās tiesas jurisdikcija kopš tās izveides 1989. gadā ir ievērojami paplašinājusies ( 48 ). Neaplūkojot tās tiesību jomas, kas nav šīs apelācijas tiesvedības priekšmets, jāsaka, ka jurisdikciju, ko tā īsteno attiecībā uz Komisijas lēmumiem konkurences lietās, nevar vienkārši pielīdzināt to valsts tiesu darbībai, kurām ir piekritīgas konkurences tiesību lietas. ES karteļu lietās bieži vien runa ir par uzņēmumiem vairākās dalībvalstīs, un līdz ar to prasības pieteikumi par lēmuma atcelšanu var tikt iesniegti tiesvedības valodā, kas izvēlēta no 23 (drīzumā – 24) pieejamajām oficiālajām valodām. Tiklīdz rakstveida process ir noslēgts, izmantojamo valodu izvēle tiek samazināta līdz kopējai darba valodai, lai darītu iespējamu tiesnešiem un viņu palīgiem sākt darbu pie lietas. Vispārējā tiesa un Tiesa izmanto viena un tā paša tulkošanas direktorāta atbalstu. Pastāv konkurējošas intereses attiecībā uz tulkošanas resursiem, turklāt nebūtu pareizi pieņemt, ka tulkojumam ikvienā konkurences lietā Vispārējā tiesā var tikt piešķirta (vai būtu jāpiešķir) tāda pati prioritāte kā, piemēram, steidzamā prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā Tiesā, kad attiecīgais prasītājs atrodas apcietinājumā. Ja visi rakstveida procesuālie dokumenti (prasības pieteikums, iebildumu raksts, replikas raksts un atbildes raksts uz repliku) ir sagatavoti pārdomāti, iespējams, ar ikvienam no tiem (izņemot sākotnējo prasības pieteikumu) atvēlētu papildlaiku (un ikviens no šiem dokumentiem ir arī jātulko), tad nešķiet neticami, ka var paiet apmēram 20–22 mēneši, pirms, saprātīgi spriežot, var tikt uzsākta lietas materiālu izskatīšana ( 49 ). Ar to vēlos teikt, ka ES konkurences tiesībās to pārrobežu un daudzvalodu rakstura dēļ nenovēršami tiks paildzināts laiks, kas paiet, pirms var tikt sākta lietas izskatīšana ( 50 ).

83.

Tomēr iespējams, ka tāda “vidējā” konkurences lieta nemaz nepastāv. Dažas lietas var būt salīdzinoši vienkāršas un skaidras, ja izvirzītie argumenti tiek pienācīgi izsijāti. Savukārt citas var izvirzīt kompakti formulētus, sarežģītus, jaunus un vēl neapspriestus jautājumus. Dažās lietās iespaidīgs izaicinājums ir milzīgais izvērtējamo dokumentu un tehnisko pierādījumu apjoms. Ja vairāki uzņēmumi apstrīd Komisijas lēmumu, ar kuru tiem uzlikts naudas sods par dalību kartelī, tad ir loģiski, ka lietas tiek izskatītas kopā. Tomēr tas nozīmē, ka atsevišķās lietas nevar virzīties ātrāk, nekā virzās lēnākā tiesvedība šajās saistītajās lietās.

84.

Ja un ciktāl Vispārējā tiesa atzīst par nepieciešamu, lai pienācīgi izvērtētu lietu, iesaistīties aktīvā lietas virzīšanā (piemēram, organizējot lietas virzības apspriedi vai rakstveidā pieprasot no pusēm konkrētu papildinformāciju), šāds laiks noteikti nav jāņem vērā, kad tiek vērtēts, cik ilgu laiku ir prasījusi lietas izskatīšana. Laiks, kas izlietots, nodrošinot taisnīgu tiesas procesu, ir saprātīgi izlietots laiks.

85.

Kā atbildēt uz argumentu, ka ir vispārzināms, ka Vispārējā tiesa ir pārslogota ar ievērojamu skaitu iekavētu lietu un ka tai lietas izskatīšanā nenovēršami būs vajadzīgs ievērojami ilgāks laiks, nekā tas varētu būt citos apstākļos?

86.

Lai gan es ļoti jūtu līdzi Vispārējai tiesai šā neapskaužamā stāvokļa dēļ, šķiet, ka ar vispārīgo pārslodzi kā tādu nevar attaisnot pārmērīgu aizkavēšanos lietas izskatīšanā, līdz ar ko tiek pārkāptas tiesības uz taisnīgu un laikus īstenotu tiesas procesu.

87.

Ciktāl pārskatītas iekšējās procedūras un aktīva lietas vadība var uzlabot esošo resursu izmantošanu, tas būtu pašsaprotams mērķis, uz ko aktīvi tiekties. Vispārējā tiesa tik tiešām pašlaik pilnīgi pārstrādā savu Reglamentu, paturot prātā tieši šo mērķi. Tomēr centieni paātrināt lietas izskatīšanu nevar kļūt par pašmērķi, kas aizsedz pārējos mērķus. Tiesības uz taisnīgu lietas izskatīšanu tiesā saprātīgā termiņā ir tiesības, kas ietver divas būtiskas sastāvdaļas, nevis vienu. Izmantot ikvienu iespējamo īsceļu, cenšoties panākt veiklāku lietas izskatīšanu, nebūtu saderīgi ar vispārēja tiesvedības taisnīguma nodrošināšanu. Nedz arī, vispārīgāk runājot, tas būtu piemērots tiesas procesa īstenošanas veids. Šo saistīto apelācijas lietu konteksts ir tāds, ka attiecīgajiem uzņēmumiem ir uzlikti ievērojami naudas sodi par, pēc Komisijas domām, ļoti smagiem konkurences tiesību normu pārkāpumiem. Šiem uzņēmumiem ir tiesības izvirzīt savus argumentus, apstrīdot šo lēmumu, un sagaidīt, ka tie tiek rūpīgi izvērtēti, kā arī gūt iespaidu, ka neatkarīgi no tā, vai process noslēdzas tiem labvēlīgi vai ne, Vispārējā tiesā izskatot šīs lietas, tiem ir bijis pieejams pienācīgs process. Kā Tiesa savulaik ir uzsvērusi, Vispārējās tiesas veikta pilna pārbaude ir nepieciešama, lai nodrošinātu procesa taisnīgumu, ja Komisija vienlaikus ir izmeklēšanas iestāde, apsūdzības iestāde un sodu uzliekošā iestāde ( 51 ). Kā jau norādīju, laiks, kādu prasa šāda rūpīga izskatīšana, nav “pārmērīgs” vai “izniekots” laiks. Tas ir pamats, uz kura balstās Vispārējās tiesas spriedumu leģitimitāte.

88.

Ciktāl Vispārējai tiesai pieejamie resursi nav pietiekami, lai varētu atbilstoši reaģēt uz pašreizējo un loģiski sagaidāmo noslogotību lietu apjoma ziņā, atbildība ir jāuzņemas dalībvalstīm.

89.

Kā jau norādīts ( 52 ), ikvienai ECPAK līgumslēdzējai valstij ir pienākums nodrošināt, ka tās tiesas ir organizētas tādā veidā, ka tiek ievērotas tiesības uz taisnīgu un laikus īstenotu tiesas procesu. Nevaru konstatēt pārliecinošus iemeslus, lai attiecībā uz ES tiesu iestādēm piemērotu citādu loģiku. Vispārējās tiesas jurisdikcija (un līdz ar to minētās tiesas noslogotība) gadu gaitā ir ļoti ievērojami palielinājusies. Šīs tiesas iekavēto lietu problēma ir vispārzināma. Ir ticis izteikts lūgums palielināt tiesnešu skaitu ( 53 ), taču līdz šim – bez rezultāta. Pat pastāvošo procedūru ietvaros dažkārt rodas sarežģījumi. Pašreizējais Vispārējās tiesas priekšsēdētājs nesen publiski vērsa uzmanību ( 54 ) uz to, ka Vispārējās tiesas darba ražīgumu negatīvi ietekmē tas, ja nenorit gludi tiesnešu atkārtotas iecelšanas process (atvēlot pienācīgu laika rezervi padziļinātai pārbaudei komitejā, kas izveidota saskaņā ar LESD 255. pantu) un, tuvojoties dienai, kad notiek jauna apstiprināšana amatā, pastāv ilgstošs neskaidrības periods. Tās ir pamatotas bažas ( 55 ). Persona, kas ir pakļauta atsevišķas dalībvalsts jurisdikcijai, ir tiesīga sagaidīt, ka šī valsts savu tiesu sistēmu organizē adekvāti un efektīvi, amatā ieceļot pietiekami labi kvalificētus tiesnešus, no jauna viņus apstiprinot amatā (pieņemot, ka viņi ir kompetenti) un nodrošinot viņus ar adekvātu atbalsta personālu, lai uzturētu spēkā stabilu un iedarbīgu tiesu varu. Personas, kuru lietas tiek izskatītas ES tiesu iestādēs, noteikti ir vienlīdz tiesīgas uz pieeju procedūrām, kas aizsargā viņu tiesības uz taisnīgu un laikus īstenotu tiesas procesu.

90.

No tā izriet, ka grūtības, ko izraisījis pārmērīgi liels lietu skaits, lai cik reālas tās arī nebūtu, nebūtu jāņem vērā, vērtējot, vai konkrētā lieta ir tikusi izskatīta ar pārmērīgu nokavēšanos.

91.

Kopā savelkot līdz šim teikto, šķiet, būtu pamatoti, pirmkārt, neņemt vērā laiku no prasības pieteikuma iesniegšanas līdz rakstveida procesa noslēgumam; otrkārt, izveidot ticamu papildu laika rezervi pēc rakstveida procesa noslēguma – pēdējā procesuālā raksta tulkojuma saņemšanai (šeit kā aptuvenu aplēsi izmantoju 4 mēnešus, bet ļoti sarežģītās lietās, vai ja konkrētajā gada sezonā tulkošanas resursi ir īpaši noslogoti, tas varētu būt arī ilgāk) un, treškārt, neņemt vērā arī jebkādu laikposmu, kas var tikt attiecināts uz aktīvu lietas vadību. Tādēļ uzsvars būtu jāliek uz acīmredzamas bezdarbības laikposmu izvērtēšanu, vienlaikus atvēlot saprātīgi dāsnu, bet nepieciešamu laika rezervi no brīža, kad procesuālie raksti ir pieejami iestādes darba valodā, līdz brīdim, kad, loģiski spriežot, var izsūtīt paziņojumu par lietas izskatīšanu mutvārdu procesā ( 56 ).

92.

Vēlreiz jāuzsver, ka nepastāv nekāds maģisks skaitlis, ko var pagrābt no gaisa kā “pareizo” laikposmu starp dienu, kad ir pieejami tulkotie lietas materiāli, un dienu, kad tiek paziņots par lietas izskatīšanu tiesas sēdē, lai ievērotu tiesības uz taisnīgu un laikus īstenotu tiesas procesu ( 57 ). Visai vienkāršā lietā šai tiesvedības stadijai var būt vajadzīgi seši mēneši. Ievērojami sarežģītākā lietā (vai, piemēram, karteļa lietā ar vairākām savstarpēji saistītām apelācijas sūdzībām) var būt nepieciešams laiks dubultā apjomā, varbūt pat vairāk. Izsakoties vispārīgi – un norādot uz parametriem, kuru ietvaros spriežu –, uzskatu, ka lietā, kurā aktīvas lietas vadības nav bijis, ja vairāk nekā 18 mēneši ir pagājuši no rakstveida procesa (tiesvedības valodā) noslēguma un puses joprojām nav tikušas informētas par tiesas sēdes dienu, ir jāceļ trauksme. Šķiet, ka šādi laika ietvari pārsniedz to, kas būtu ticami uzskatāma par lietu izskatīšanas normu.

93.

Vai no tā izriet, ka, tiklīdz šis (jāatzīst, patvaļīgi izvēlētais) punkts ir sasniegts, ir notikusi pārmērīgi ilga kavēšanās?

94.

Uzskatu, ka ne. Manuprāt, pastāv pārejas stadija – kad neapšaubāmi ir notikusi kavēšanās, tomēr kavēšanās vēl nav uzskatāma par “pārmērīgu”. Un vēlreiz jāatzīst, ka šī ir drīzāk subjektīva sprieduma joma, nevis uz skaitļiem balstīta analīze. Es varētu pieņemt, ka paietu varbūt vēl seši mēneši, pirms kavēšanās kļūtu pārmērīga (vai, izsakoties sarunvalodā, pirms “novēlots” kļūtu “nepieļaujami novēlots”). Dažādajām stadijām varētu arī pievienot citus skaitļus. Tomēr, ja vairāk nekā divi gadi ir pagājuši kopš rakstveida procesa noslēguma, ja nenotiek aktīva lietas vadība un puses nav uzaicinātas uz tiesas sēdi, uzskatu, ka šāda kavēšanās ir uzskatāma par pārmērīgu, un, lai konstatētu pretējo, būtu vajadzīgi pārliecinoši pierādījumi.

95.

Ņemot to vērā, tagad apsvēršu, vai pārmērīgi ilga kavēšanās ir notikusi izskatāmajā lietā.

96.

Groupe Gascogne norāda, ka tad, kad tā Vispārējā tiesā iesniedza savu prasības pieteikumu par lēmuma un uzliktā naudas soda apstrīdēšanu, tā saņēma bankas galvojumu, lai segtu šā naudas soda summu, kā arī jebkādus iespējamos procentus, kas par to varētu tikt uzkrāti, gaidot tiesvedības iznākumu pirmajā instancē. Groupe Gascogne apgalvo, ka šīs tiesvedības ilgums (tuvu sešiem gadiem) bija pārmērīgs ( 58 ). Groupe Gascogne apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi Hartas 47. pantu, jo lietu neesot izskatījusi saprātīgā termiņā. Atbilstoši tam Groupe Gascogne lūdz Tiesu atcelt pārsūdzēto spriedumu vai, pakārtoti, samazināt uzliktā naudas soda summu, ņemot vērā finansiālo slogu, ko tā ir cietusi savu pamattiesību pārkāpuma dēļ.

97.

Komisija, apgalvo, ka, pirmkārt, Groupe Gascogne iebildums ir nepieņemams, jo tā jautājumu par lietas neizskatīšanu saprātīgā termiņā nebija izvirzījusi tad, kad lieta tika izskatīta tiesas sēdē Vispārējā tiesā. Otrkārt, pārsūdzētais spriedums neesot jāatceļ kopumā, jo Groupe Gascogne neesot iebildusi, ka būtu pārkāptas tās tiesības uz aizstāvību, Vispārējai tiesai Groupe Gascogne lietu neizskatot saprātīgā termiņā. Treškārt, pat ja Tiesa atzītu, ka tiesvedība Vispārējā tiesā bija neatbilstoši ilga, Groupe Gascogne šīs tiesvedības pārmērīgā ilguma dēļ neesot cietusi nekādus zaudējumus. Ceturtkārt, šādos apstākļos atbilstošais tiesību aizsardzības līdzeklis esot tāds, ka Groupe Gascogne iesniedz atsevišķu prasības pieteikumu par zaudējumu atlīdzināšanu. Piektkārt (pakārtoti), ja Tiesa apelācijas tiesvedībā piespriestu maksāt kompensāciju, jebkādai šādai kompensācijai esot jābūt simboliskai.

98.

Uzskatu, ka Groupe Gascogne nav liegts apelācijas tiesvedībā Tiesā pirmoreiz izvirzīt jautājumu, ka Vispārējā tiesa lietu nav izskatījusi saprātīgā termiņā ( 59 ), tā paša iemesla dēļ, ko izklāstu savos secinājumos lietā Gascogne Sack Deutschland, 128.–130. punktā.

99.

Groupe Gascogne apgalvo, ka starp rakstveida procesa noslēgumu un dienu, kad tā saņēma paziņojumu par tiesas sēdi, bija notikusi kavēšanās ( 60 ). Tomēr Groupe Gascogne atzīst, ka tiesvedība sāka virzīties straujāk, kad 2010. gada septembrī tās lieta tika nodota citam tiesnesim referentam ( 61 ).

100.

Groupe Gascogne savu prasības pieteikumu ar lūgumu atcelt lēmumu iesniedza 2006. gada 23. februārī. Rakstveida process noslēdzās 2007. gada 23. jūlijā. 2010. gada 23. septembrī Vispārējās tiesas kanceleja informēja Groupe Gascogne, ka lieta ir nodota ceturtajai palātai (šajā stadijā bija pagājis apmēram trīs gadus un divus mēnešus ilgs bezdarbības posms). 2010. gada 20. oktobrīGroupe Gascogne lūdza atkārtoti sākt rakstveida procesu ( 62 ). 2010. gada 14. decembrī uzņēmums tika informēts, ka lieta ir tikusi sagatavota izskatīšanai tiesas sēdē. Lieta Vispārējā tiesā tika izskatīta 2011. gada 2. februārī, un spriedums tika pasludināts minētā gada 16. novembrī.

101.

Kas varētu attaisnot ilgstošo laikposmu starp rakstveida procesa noslēgumu un tiesas sēžu sasaukšanu?

102.

Ciktāl runa ir par lietām saistībā ar šo karteli, vismaz 15 apstrīdētā lēmuma adresāti iesniedza Vispārējā tiesā prasības pieteikumus par lēmuma atcelšanu ( 63 ). Viena no šīm lietām tika atsaukta ( 64 ). Divās lietās spriedums tika pasludināts 2010. gada 13. septembrī ( 65 ). Deviņās lietās (tostarp izskatāmajā lietā) spriedums tika pasludināts 2011. gada 16. novembrī. Trīs lietas joprojām atrodas izskatīšanā Vispārējā tiesā. Bez šīs apelācijas lietas, Gascogne Sack Deutschland un Kendrion izskatīšanā Tiesā atrodas vēl divas apelācijas sūdzības ( 66 ).

103.

Groupe Gascogne lieta ir cieši saistīta ar tās meitasuzņēmuma GSD lietu. Tomēr minētā lieta tika izskatīta apmēram tādā pašā tempā kā tās mātesuzņēmuma lieta, un tādēļ tā nav apgrūtinājusi izskatāmo tiesvedību.

104.

Piemērojot četrus Baustahlgewebe kritērijus, ir skaidrs, ka, tā kā Groupe Gascogne ir solidāri atbildīga par naudas sodu EUR 9,9 miljonu apmērā, lieta uzņēmumam ir svarīga ( 67 ). Ir arī skaidrs, ka lieta izvirza sarežģītus jautājumus.

105.

Neuzskatu, ka tiesvedības ilgums ir izskaidrojams ar Groupe Gascogne rīcību. Tas tiesa, ka 2010. gada 20. oktobrīGroupe Gascogne lūdza Vispārējo tiesu atsākt rakstveida procesu, lai izvirzītu argumentus par jauno Hartas statusu pēc Lisabonas līguma spēkā stāšanās (skat. iepriekš 19.–21. punktu). Tomēr no tā, ka Groupe Gascogne2010. gada 14. decembrī tika paziņots, ka tās lieta ir sagatavota lietas izskatīšanai tiesas sēdē, ir skaidrs, ka šim procesuālajam incidentam bija neliela vai pat nekāda ietekme uz kopējo tiesvedības ilgumu.

106.

Ciktāl iespējams spriest, acīmredzamās bezdarbības laikposmā (trīs gadi un divi mēneši starp rakstveida procesa noslēgumu un Groupe Gascogne lūgumu no jauna uzsākt rakstveida procesu) nekāda aktīva lietas vadība nenotika.

107.

Kā tīru retoriku noraidu Groupe Gascogne izvirzīto domu, ka tas, ka apmēram trīs mēnešus pēc lietas nodošanas citam tiesnesim referentam tās lieta bija sagatavota lietas izskatīšanai tiesas sēdē, nozīmējot, ka acīmredzami lietu ab initio bija iespējams izskatīt šādos laika ietvaros. No vienas puses, ir gan nepamatoti, gan neticami secināt, ka cits referents pārņēma lietas materiālus, pie kuriem viņa priekšgājējs nebija veicis nekādu darbu, un, no otras puses, ir vairāk nekā skaidrs, ka tiesnesis van der Vaude [van der Woude] un viņa līdzstrādnieki pielika ārkārtīgi lielas pūles, lai plastikāta rūpniecības maisu lietu sagatavotu tiesas sēdei. Būtu pilnīgi nepareizi un nereālistiski laiku, kas viņiem bija vajadzīgs, izmantot kā mērauklu, lai spriestu par to, kāds būtu bijis saprātīgs, “normāls” laiks, lai izskatītu šo lietu.

108.

Kā norādīju iepriekš, ir arī nepieciešams paredzēt pienācīgu laika rezervi tulkošanai un tam, lai rūpīgi iepazītos ar daudzajiem savstarpēji saistīto lietas materiālu sējumiem, kas ietver procesuālos rakstus un detalizētus (parasti netulkotus) pielikumus, kas attiecas uz to pašu karteli un apstrīdēto Komisijas lēmumu un kas izvirza sarežģītus faktu un tiesību jautājumus. Ciktāl var spriest no lietas materiāliem, nebija konkrēta iemesla, kādēļ attieksmei pret apelācijas sūdzībām par šo konkrēto karteli jau sākumā būtu bijis jābūt ar īpašu steidzamību (vai kādēļ no šiem 15 prasības pieteikumiem, ar kuriem tika apstrīdēts Komisijas lēmums, šie trīs, kas ir sasnieguši apelācijas instanci – šī lieta, kā arī GSD un Kendrion apelācijas sūdzības –, būtu no paša sākuma bijuši jāizceļ īpašai attieksmei, piemēram, nebija neviena labi argumentēta, bet galu galā nesekmīga pieteikuma par pagaidu noregulējumu). Citiem vārdiem: apelācijas sūdzības iesniedzējas bija tiesīgas sagaidīt tādu attieksmi, ka to lietas tiek izskatītas ar saprātīgu steidzamību, ne vairāk un ne mazāk.

109.

Vērtējot pēc šā standarta un piemērojot vispārīgos parametrus, kurus izklāstīju iepriekš 72.–95. punktā, tomēr nenovēršami ir jāsecina, ka šīs lietas izskatīšanā tika izlietots pārāk ilgs laiks.

110.

Manuprāt, Tiesai būtu jāizvairās no kārdinājuma savā spriedumā identificēt vienu konkrētu skaitli (mēnešu izteiksmē) kā maksimālo laika normu starp brīdi, kad ir noslēdzies rakstveida process (tiesvedības valodā), un brīdi, kad tipiska lieta par karteli ir sagatavota izskatīšanai tiesas sēdē. Lai gan iekšēji mērķi var tikt noteikti (un tas arī būtu jādara), šādiem skaitļiem var būt tikai ieteikuma raksturs. Var pastāvēt visnotaļ labi iemesli, lai konkrētā apelācijas lietā vai lietu virknē tos pārsniegtu. Kā jau norādīju ( 68 ), no tā izriet, ka iespējamā kavēšanās var tikt novērtēta vienīgi katrā konkrētā lietā atsevišķi.

111.

Vienlaikus piekrītu tam, ka ir nepieciešams pateikt vairāk nekā tikai to, ka “izskatāmā lieta tika izskatīta ar pārmērīgu kavēšanos”. No vienas puses, ir svarīgi sniegt norādi par apmēru, kādā tika pārkāptas tiesības uz taisnīgu lietas izskatīšanu sapratīgā termiņā. No otras puses, ja kāda no prasītājām izlemtu uzsākt atsevišķu tiesvedību par zaudējumu atlīdzināšanu ( 69 ), būtu nepieciešams pārkāpumu kvantificēt, lai šādu prasījumu būtu iespējams izskatīt.

112.

Nepārspīlēšu, uzsverot, ka kavēšanās kvantificēšana nav precīza zinātne. Jebkurš vērtējums ir tikai aptuvens. Raugoties uz šīs lietas iezīmēm visu apstrīdētā lēmuma (ar kuru tika uzlikts sods plastikāta rūpniecības maisu kartelim) apstrīdēšanas un pārsūdzības lietu kontekstā un pievēršot uzmanību laikposmam, kas pagājis starp rakstveida procesa noslēgumu un paziņojumu par tiesas sēdes norisi, domāju, ka ir saprātīgi teikt, ka šai lietas izskatīšanas stadijai varētu būt bijis vajadzīgs laiks līdz diviem gadiem, neradot kavēšanos, ko varētu pamatoti raksturot kā “pārmērīgu”. No tā izriet, ka – noapaļotu skaitļu izteiksmē – šai lietai pirmajā instancē Vispārējā tiesā tika izlietots laiks, kas ir par apmēram pusotru gadu ilgāks, nekā tam būtu bijis jābūt.

113.

Kā Tiesai būtu jārīkojas, ja apelācijas tiesvedībā tiek izvirzīts iebildums par to, ka lietas izskatīšana tiesā nav notikusi saprātīgā termiņā?

114.

Ja lieta tiesā nav tikusi izskatīta saprātīgā termiņā, jebkuram tiesību aizsardzības līdzeklim, kas tiktu izmantots šāda pārkāpuma gadījumā, ir jābūt iedarbīgam ( 70 ). ECPAK kontekstā Strasbūras tiesa ir norādījusi, ka ikvienas līgumslēdzējas puses tiesību sistēmā ir jāpastāv konkrētai procedūrai šādu prasījumu izskatīšanai ( 71 ).

115.

Tiesa ir izmantojusi divas atšķirīgas pieejas: lietā Baustahlgewebe runa bija par naudas soda samazināšanu, bet lietā Der Grüne Punkt – par atsevišķu tiesvedību par zaudējumu atlīdzināšanu. Neviena no tām nav pilnīga.

116.

Groupe Gascogne lūdz Tiesu piemērot Baustahlgewebe pieeju ( 72 ). Šīs pieejas acīmredzama priekšrocība ir procesa ekonomija. Tomēr, kā paskaidrošu, šaubos par šīs pieejas juridiskā pamatojuma piemērotību un par apmēru, kādā tas sniedz iedarbīgu un atbilstošu tiesību aizsardzības līdzekli ( 73 ).

117.

Der Grüne Punkt pieeja prasa Vispārējā tiesā celt atsevišķu prasību par zaudējumu atlīdzību. Tādējādi Vispārējā tiesa būtu tā, kas pārbaudītu, vai prasītājam ir nodarīts kaitējums vai zaudējumi un vai pastāv cēloņsakarība starp kaitējumu un lietas neizskatīšanu saprātīgā termiņā, un kvantificētu zaudējumus. Tādējādi jebkāda piešķirtā zaudējumu atlīdzība atspoguļotu prasītājam reāli nodarīto kaitējumu. Šāda pārbaude nenotiek atbilstoši Baustahlgewebe pieejai. Šī Tiesa nevērtē detalizētas prasības par zaudējumu atlīdzību, ja prasītājs izvirza jautājumu par nepienācīgu kavēšanos apelācijas tiesvedībā par Vispārējās tiesas spriedumu, ar kuru apstiprināts Komisijas lēmums par soda uzlikšanu par konkurences tiesību normu pārkāpumu. Drīzāk tā veic vispārīgu novērtējumu par to, kāds sākotnēji uzlikta naudas soda procentuāls samazinājums būtu piemērots. Tomēr pēc definīcijas Der Grüne Punkt pieeja ir procesuālā ziņā vairāk apgrūtinoša, jo tā prasa, lai tiktu celta atsevišķa prasība par zaudējumu atlīdzināšanu. Turklāt prasība būtu jāizvirza Vispārējā tiesā, kuras veiktā prasības pieteikuma izskatīšana pēc būtības ir tieši tas, kas tiktu likts zaudējumu atlīdzības lietas pamatā. Vai šāda tiesvedība būtu saderīga ar ECPAK 6. panta 1. punkta prasībām?

118.

Šķiet, nav tā, ka visā Eiropas Savienībā pastāvētu kāds kopīgs tiesību aizsardzības līdzeklis, kas būtu piemērojams ikvienā konkurences lietā par tiesvedību, kas nav notikusi saprātīgā termiņā. Dažās dalībvalstīs, ja ir notikusi pārmērīgu ilga kavēšanās, tiek piespriesta uzliktā soda samazināšana vai tā izpildes [noteikumu] mīkstināšana ( 74 ). Citās dalībvalstīs tiek sniegta tikai finansiāla kompensācija, bet ne naudas soda samazināšana ( 75 ). Dažās dalībvalstīs ir pieņemtas konkrētas normas attiecībā uz kompensāciju par to, ka ir pārkāptas tiesības uz taisnīgu lietas izskatīšanu tiesā sapratīgā termiņā ( 76 ). Un vēl citās uzskata, ka spriedums, ar ko tiek atzīts, ka lietas izskatīšana tiesā tik tiešām nav notikusi saprātīgā termiņā, ir pietiekams, taisnīgs gandarījums ( 77 ). Vismaz vienā dalībvalstī ( 78 ) pastāv konkrētas normas, kurās reglamentēts soda, kas ir piemērojams par konkurences lietas neizskatīšanu saprātīgā termiņā, samazinājums procentuālā izteiksmē.

119.

Tiesa ir aicinājusi 27 dalībvalstis, Eiropas Parlamentu un Padomi rakstveidā paust savu nostāju par attiecīgi lietā Baustahlgewebe un lietā Der Grüne Punkt izmantoto pieeju. Septiņas dalībvalstis norāda, ka atbalsta pirmo pieeju, trīs priekšroku dod otrajai, un sešas dalībvalstis nepauž atbalstu konkrētam variantam. Padome atbalsta Baustahlgewebe pieeju, tomēr atzīst, ka abi tiesību aizsardzības līdzekļi pastāv līdzās un ka neviens no tiem nav pilnīgs. Eiropas Parlaments uzskata, ka Der Grüne Punkt pieeja ir labāka.

120.

Strasbūras tiesa ir noteikusi, ka attiecīgā lietā spriedums var tikt uzskatīts par pienācīgu gandarījumu, ja lietā ir konstatētas procesuālas nepilnības ( 79 ). Papildus tam ECPAK 41. pantā ir noteikts, ka minētā tiesa var, ja tas ir atbilstoši, piespriest taisnīgu kompensāciju. Tomēr Eiropas Savienības tiesībās nepastāv līdzvērtīga norma, kurā tiešā tekstā Tiesai būtu piešķirtas līdzvērtīgas pilnvaras piespriest “taisnīgu kompensāciju”.

121.

No Tiesas judikatūras, ECPAK (kā to interpretējusi Strasbūras tiesa) un dalībvalstu tiesību tradīcijām atvasinu šādus principus. Pirmkārt, nepastāv viena vienota pieeja. Otrkārt, jebkura pieeja, iespējams, ir nepilnīga tādā nozīmē, ka tai būs gan priekšrocības, gan nepilnības. Treškārt, jebkuram tiesību aizsardzības līdzeklim katrā ziņā ir jābūt iedarbīgam, lai tas atbilstu ECPAK 13. panta un tādējādi Hartas 47. panta prasībām.

122.

Uz brīdi atgriezīsimies pie pamatprincipiem.

123.

Uzņēmums iesniedz Vispārējā tiesā prasības pieteikumu, kurā lūdz atcelt lēmumu konkurences lietā. Pēc tam, kā parasti, tiek iesniegti rakstveida procesuālie dokumenti, un rakstveida process tiek slēgts. Sākumā personas, kas rīkojas uzņēmuma uzdevumā, nav nobažījušās par to, ka paiet laiks, jo tiesa neapšaubāmi strādā pie lietas materiāliem. Pēc kāda laika viņas interesējas Vispārējās tiesas kancelejā, kā notiek lietas virzība. Ja nav nekādu pazīmju, ka notiek aktīva lietas vadība, iespējams, Vispārējai tiesai tiek nosūtīta laipna formāla vēstule, kurā tiek paustas bažas par jau pagājušā laika ilgumu, konkretizētas iespējamo zaudējumu kategorijas (neparedzētas papildu izmaksas saistībā ar bankas galvojumu, nenoteiktības negatīvā ietekme uz akcijas cenu un radītie sarežģījumi saistībā ar nākotnes plānošanu un tā tālāk) un rezervētas klienta tiesības paust iebildumus, ka ir notikusi nesaprātīga kavēšanās prasības pieteikuma izskatīšanā, un vai nu lūgt sākotnēji uzliktā naudas soda samazināšanu, vai prasīt zaudējumu atlīdzināšanu. Ja Vispārējā tiesa reaģē, paātrinot procesu, tad labi – problēma ir novērsta vēl iedīglī un nekāds papildu tiesību aizsardzības līdzeklis nav vajadzīgs. Pieņemot, ka tas tā tomēr nenotiek, arguments par nesaprātīgu kavēšanos var tikt izvirzīts atkal lietas izskatīšanā tiesas sēdē Vispārējā tiesā.

124.

Kā Vispārējā tiesa rīkosies attiecībā uz šādu iebildumu? Šeit vēlos stingri nošķirt lietas, kurās prasītājs joprojām spēj pilnīgi īstenot savas tiesības uz aizstāvību, un lietas – cerams, tikai retos gadījumos –, kurās jau pats pagājušais laiks ir padarījis neiespējamu prasītājam panākt taisnīgu lietas izskatīšanu tiesā ( 80 ). Šādos apstākļos vienīgais iedarbīgais tiesību aizsardzības līdzeklis pret tiesību uz taisnīgu lietas izskatīšanu sapratīgā termiņā pārkāpumu tik tiešām ir lēmuma atcelšana. Taču izskatāmajās trīs apelācijas sūdzībās nekas nenorāda uz to, ka būtu tikušas ierobežotas Groupe Gascogne, GSD vai Kendrion iespējas, lēmumu apstrīdot, iedarbīgi argumentēt savas apelācijas sūdzības.

125.

Naudas sods, kas tika apstrīdēts Vispārējā tiesā, bija uzlikts par konkrētu konkurences tiesību normu pārkāpumu. Pieņemot, ka neviens no materiāltiesiskajiem apelācijas sūdzības pamatiem netiek atbalstīts, uz kādu loģiku var tikt balstīta naudas soda samazināšana? Nesaskatu šeit nekādu loģiku. Ciktāl uzņēmumi var norādīt uz konkrētām zaudējumu kategorijām – uz zaudējumiem, ko tie ir cietuši tās daļas no kopējā laika, kas bija vajadzīgs, lai atrisinātu to lietu, dēļ, kura var tikt uzskatīta par “nesaprātīgu” vai “pārmērīgu” –, tie var pienācīgi izvirzīt [atsevišķu] prasījumu par zaudējumu atlīdzināšanu saskaņā ar LESD 340. pantu. Taču kavēšanās Vispārējā tiesā ir konceptuāli visai atšķirīga no konkurenci ierobežojošās rīcības, kas Komisijai lika uzlikt naudas sodu. Šā iemesla dēļ iebildums par neattaisnojamu kavēšanos Vispārējā tiesā var pienācīgi tikt raksturots kā tāds, kas ir neefektīvs. Pat ja tas ir adekvāti pamatots no tiesību viedokļa un pierādīts ar lietas faktiskajiem apstākļiem, tam nevar būt nekādas ietekmes uz apelācijas lietas iznākumu ( 81 ).

126.

Bet, ja šāds iebildums Vispārējā tiesā ir neefektīvs, vai tad noteikti un tikpat lielā mērā tas nav neefektīvs arī apelācijas tiesvedībā Tiesā?

127.

Šā iemesla dēļ nepiekrītu Baustahlgewebe pieejai. Soda uzlikšana uzņēmumam par konkurences tiesību normu pārkāpumu nevar tikt pielīdzināta brīvības atņemšanas sodu uzlikšanai privātpersonai, ja kavēšanās pirmās instances tiesas procesā var tik tiešām atbilstoši tikt kompensēta (ja privātpersona joprojām tiek atzīta par vainīgu un ieslodzījumu pelnījušu), samazinot izciešamo sodu. Drīzāk, ja uzņēmumam ar kavēšanos ir nodarīts kaitējums, šāds kaitējums var tikt sadalīts detalizētāk – zaudējumu kategorijās, kas cēloniski saistīti ar pārmērīgo laiku, kas ir bijis vajadzīgs, lai izšķirtu lietu. Var tikt sniegti pierādījumi, un, ja zaudējumi tiek pierādīti, var tikt piespriesta atbilstoša kompensācija. ES tiesību sistēmā Vispārējā tiesa, nevis Tiesa ir tā, kurai ir kompetence attiecībā uz detalizētu faktu konstatēšanu un pierādījumu izsvēršanu. Tas šķistu papildu elements par labu tam, lai secinātu, ka atsevišķa, patstāvīga tiesvedība Vispārējā tiesā par zaudējumu atlīdzināšanu ir vēlamāka nekā mēģinājums piešķirt efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli, samazinot naudas sodus apelācijas tiesvedībā.

128.

Kāds 18. gadsimta Anglijas Lordu palātas kanclers [Lord Chancellor] reiz retoriski jautāja: “Vai Jūs sagaidāt, ka akciju sabiedrībai jelkad būs apziņa, ja tai nav nedz dvēseles, ko nolādēt, nedz miesas, kurai iesist?” ( 82 ) Tā kā uzņēmumam trūkst šādas iezīmes, tas – atšķirībā no privātpersonām – nevar ticami apgalvot, ka tas cieš no psiholoģiskas traumas, jo pār to ir samilzis tiesas process ( 83 ). Ja pārmērīgās kavēšanās dēļ tas ir cietis tirgū, tad var saprātīgi sagaidīt, ka tas mēģinās kvantificēt šos zaudējumus naudas izteiksmē un sniegs pierādījumus, lai pamatotu izvirzīto prasījuma summu ( 84 ).

129.

Piebildīšu, ka manu diskomfortu attiecībā uz Baustahlgewebe pieeju vēl vairo neapmierinātības sajūta attiecībā uz precīzo juridisko pamatu naudas soda samazināšanai šādos apstākļos. Vēlreiz jāsaka, ka varētu būt noderīgi atgriezties pie pamatprincipiem.

130.

Kad Komisija uzliek naudas sodu, tai ir rīcības brīvība attiecībā uz tā summu. Regulā Nr. 1/2003 nav konkrētas normas, kas tai sniegtu juridisku pamatu naudas soda, ko tā citādi būtu uzlikusi, samazināšanai tā iemesla dēļ, ka administratīvais process ilga pārāk ilgi. Neatkarīgi no tā lietā Dutch Beer ( 85 ) Komisija rīkojās tieši tā. Kad lēmums tika apstrīdēts, Vispārējā tiesa naudas sodu papildus samazināja par 5 %, neraugoties uz to, ka tā noraidīja materiāltiesiskos pieteikuma pamatus.

131.

Man nav skaidrs, kā LESD 261. pantā (uz kuru ir atsaukusies Vispārējā tiesa) būtu apmierinošs pamats naudas soda samazināšanai, ja nepastāv nekāds materiāltiesisks pamats grozīt Komisijas vērtējumu par to, ka naudas sods bija atbilstošs pārkāpumam. Tas tiesa, ka Regulas Nr. 1/2003 31. pantā un LESD 261. pantā Vispārējai tiesai (un apelācijas tiesvedībā Tiesai) ir dota “neierobežota jurisdikcija”, tomēr šī neierobežotā jurisdikcija ir cieši saistīta ar uzliktā soda atbilstību (vai neatbilstību) izdarītajam pārkāpumam. Procesuālam kavējumam – vienalga, vai tā būtu Komisijas kavēšanās administratīvajā procesā vai Vispārējās tiesas kavēšanās tiesas procesā – nav nekā kopēja ar uzņēmuma rīcību vai pārkāpuma smagumu.

132.

Es apzinos, ka šīs pieejas stingrība nesakrīt ar nostāju, ko Vispārējā tiesa ir pieņēmusi attiecībā uz gadījumiem, kad tā izskata iebildumus par neattaisnojamu kavēšanos ( 86 ). Arī Tiesa lietā Baustahlgewebe izmantoja citādu pieeju. Tomēr šķiet, ka Tiesa tagad ir sasniegusi robežu, kad tā var lemt (un tai būtu jālemj) par to, kura no abām pašlaik pieejamām tiesību aizsardzības līdzekļu pieejām ir piemērotāka. Saprotu, ka varētu būt vēlme izvēlēties “procesa ekonomiju”, apelācijas tiesvedības kontekstā samazinot naudas sodu (par kādu nekonkretizētu procentuālu apmēru, kas tiktu aprēķināts, izmantojot kādu nezināmu pamatskaitli) ( 87 ). Tomēr neapmierina šādas pieejas intelektuālais pamatojums (saistība starp naudas sodu un rīcību, jurisdikcija, pārskatāmība), un sliktākajā gadījumā pastāv iespēja to izvēlēties gandrīz pilnīgi patvaļīgi (piebildīšu, ka tas būtu pavisam citādi, ja likumdevēji izlemtu ieviest konkrētas normas, kas reglamentētu naudas soda apmēru gadījumos, kad konkurences lietā ir notikusi neattaisnojama kavēšanās administratīvajā procesā vai tiesas procesā, taču, cik man zināms, līdz šim šis virziens nav ticis apzināts).

133.

Groupe Gascogne apgalvo, ka tā ir cietusi kaitējumu tā apstākļa dēļ, ka tiesvedība Vispārējā tiesā notika pārmērīgi ilgi. Tomēr tā nav identificējusi (kā prasījumā par zaudējumu atlīdzināšanu) zaudējumus, kurus tā saista ar tās tiesību uz taisnīgu lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā pārkāpumu ( 88 ). Vēlreiz jāsaka, ka var būt lietderīgi atgriezties pie pamatprincipiem.

134.

Kad Komisija uzliek naudas sodu par konkurences tiesību normu pārkāpumu, bet uzņēmums, kas ir lēmuma adresāts, izlemj Komisijas lēmumu apstrīdēt Vispārējā tiesā, šim uzņēmumam ir izvēle. Tas var vai nu maksāt naudas sodu, vai saņemt bankas galvojumu, ar ko segt gan pašu naudas sodu, gan jebkādas saistības par procentiem, kas tiek uzkrāti par šo summu ( 89 ). Kā saprotu, uzņēmumu standartprakse ir pieņemt komerciālu lēmumu, izvēloties pēdējo minēto variantu, jo tie parasti uzskata, ka tā rīkoties ir finansiāli izdevīgāk. Katrā ziņā tā rīkojās Groupe Gascogne ( 90 ).

135.

Vispārējā tiesā iesniegts prasības pieteikums par Komisijas lēmuma apstrīdēšanu neaptur šā lēmuma darbību. Netiek arī noteikts pagaidu noregulējums, lai prasītāju aizsargātu no tīri finansiāliem zaudējumiem, kamēr lieta atrodas izskatīšanā ( 91 ). Tādējādi, pat ja uzņēmums sekmīgi apstrīd Komisijas lēmumu par naudas soda uzlikšanu un tiek pieņemts nolēmums, ar ko šis lēmums tiek atcelts pilnīgi vai vismaz tiek samazināts naudas sods, tas joprojām sedz finansēšanas izmaksas saistībā ar jebkādu bankas galvojumu, ko tas iesniedzis, un tad arī jādzēš gan jebkādas vēl pastāvošas naudas soda saistības, gan par tām uzkrātie procenti. Šīs finansēšanas izmaksas nav atgūstamas.

136.

Pretstatā tam, ja uzņēmums izvēlas maksāt naudas sodu un tad sekmīgi apstrīd lēmumu, ar ko tas tika uzlikts, šis uzņēmums ir tiesīgs saņemt atpakaļ gan samaksātās summas, gan procentus par tām. Samaksātie procenti kompensē to, ka prasītāja šo naudu nevarēja izmantot, kamēr norisinājās tiesvedība.

137.

Ja prasības pieteikums Vispārējai tiesai tiek izskatīts saprātīgā termiņā, tādējādi tiek pieņemts, ka uzņēmums, kas izvēlas nodrošināt naudas soda samaksu ar bankas galvojuma palīdzību, ir atbildīgs par finansēšanas izmaksām, kas rodas ar tā lēmumu naudas sodu nemaksāt uzreiz. Ja tiesvedība Vispārējā tiesā ir neatbilstoši ilga, šāds uzņēmums ir pakļauts i) nenoteiktībai un ii) papildu izmaksām, jo tam ir jāsedz finansēšanas izdevumi saistībā ar tā bankas galvojumu uz ilgāku laiku, nekā tika sagaidīts. Tomēr, ciktāl rodas zaudējumi par laikposmu, kas pārsniedz to, kas būtu bijis “saprātīgs laiks” šāda prasības pieteikuma izskatīšanai tiesas sēdē, tas paliek atsevišķs jautājums, kas nav tieši saistīts ar šā uzņēmuma izdarīto konkurences tiesību normu pārkāpumu un naudas sodu, kas uzlikts kā sods par šādu pārkāpumu. Un, kā paskaidrošu tālāk, nav tā, ka no tā katrā ziņā izrietētu, ka šādas izmaksas vienmēr ir līdzvērtīgas materiāliem zaudējumiem, jo uzņēmums izvēlas šo konkrēto metodi, lai varētu izpildīt savas saistības samaksāt naudas sodu ( 92 ).

138.

Tādējādi, ja naudas sods ir uzlikts uzņēmumam par konkurences tiesību normu pārkāpumu, laika ilgums, kas ir pagājis, izskatot tā lietu tiesā, nekādi neietekmē pašu naudas sodu.

139.

Pirms paust noteiktu atbalstu pieejai, ka jāceļ atsevišķa prasība par zaudējumu atlīdzināšanu, vēl aplūkošu divus acīmredzamus potenciālus trūkumus. Pirmkārt, kontekstā, kad jau ir zaudēts pārāk daudz laika, kā ir ar papildu laiku, kas vajadzīgs, lai celtu atsevišķu, patstāvīgu prasību par zaudējumu atlīdzināšanu? Otrkārt, vai problēmas radītu tas, ka zaudējumu atlīdzināšanas prasība būs jāiesniedz tajā pašā tiesā, kas, kā tiek apgalvots, ir izraisījusi kaitējumu prasītājai, pēc būtības tās prasības pieteikumu par Komisijas lēmumu neizskatot saprātīgā termiņā?

140.

Ciktāl runa ir par pirmo iebildumu, ir pašsaprotami, ka Vispārējai tiesai būtu jānodrošina, ka jebkura atsevišķa tiesvedība par zaudējumu atlīdzināšanu tiktu izskatīta ātri. Ar nosacījumu, ka tā to darītu, uzskatu, ka šis pirmais potenciālais iebildums var tikt noraidīts.

141.

Otrais potenciālais iebildums ir nozīmīgāks. Prasības par zaudējumu atlīdzināšanu, kas vērstas pret kādu ES iestādi, ir vienīgi Vispārējās tiesas kompetencē. Minētā tiesa katrā ziņā pārbaudītu jautājumus par faktiem, kas rastos saistībā ar šādu zaudējumu atlīdzināšanas prasību, piemēram, vai bija zaudējumi un/vai nemateriāls kaitējums un vai šādu kaitējumu bija izraisījis Hartas 47. panta pārkāpums (ja vien Tiesa apelācijas tiesvedībā jau nebūtu konstatējusi, ka Vispārējā tiesā ir notikusi neattaisnojama kavēšanās, viens no jautājumiem par faktiem, kas būtu jānosaka, būtu, vai tik tiešām ir notikusi pārmērīgi ilga kavēšanās).

142.

Lai gan šāda tiesvedība, protams, būtu pakļauta Tiesas veiktai izskatīšanai apelācijas kārtībā, vai tas, ka Vispārējā tiesa būtu gan puse, pret kuru tiek izvirzīts apgalvojums par pamattiesību pārkāpumu, gan tiesa, kurā tiek iesniegts prasības pieteikums, nozīmē to, ka tā nekvalificētos kā “neatkarīga un objektīva tiesa” ECPAK 6. panta 1. punkta izpratnē ( 93 )?

143.

Strasbūras tiesa ir spriedusi, ka neatkarības un objektivitātes jēdzieni ir cieši saistīti. Jebkuram neatkarības vērtējumam nozīmīgi ir šādi faktori: veids, kādā tiek iecelti attiecīgās tiesas tiesneši, viņu amata funkciju veikšanas noteikumi, vai pastāv garantijas pret ārēju spiedienu un vai attiecīgā iestāde rada iespaidu par tās neatkarību. Attiecībā uz objektivitāti Strasbūras tiesa ir spriedusi, ka, pirmkārt, tiesai ir jābūt subjektīvi brīvai no personīga rakstura ierobežojumiem un ietekmēšanas un, otrkārt, ka tai, objektīvi raugoties, katrā ziņā ir jābūt objektīvai: tas ir, tai ir jāsniedz pietiekamas garantijas, lai izslēgtu jebkādas pamatotas šaubas šajā ziņā ( 94 ).

144.

No LESD 252. panta un Tiesas statūtu 2. un 3. panta izriet, ka Vispārējās tiesas tiesnešiem ir zināmi pienākumi, kuru mērķis ir nodrošināt, ka viņi ir neatkarīgi un objektīvi. Turklāt ir skaidrs, ka, viņiem veicot zaudējumu atlīdzināšanas prasības izvērtēšanu, nevarētu būt iespējams apšaubīt viņu neatkarību, jo viņi nav pakļauti nevienas iestādes vai institūcijas uzraudzībai, kas varētu būt ieinteresēta šādas tiesvedības iznākumā.

145.

Šķiet, ka īstais jautājums ir par to, vai Vispārējā tiesa tiktu uztverta kā objektīva, pieņemot nolēmumu par zaudējumu atlīdzināšanas prasību, kas izriet no apgalvojuma, ka Vispārējā tiesa pati ir atbildīga par prasītājas pamattiesību pārkāpumu.

146.

Manuprāt, pastāv adekvāti faktori, lai līdzsvaru nosliektu par labu tam, ka uzskatāms, ka Vispārējā tiesa var saprātīgi tikt uzskatīta par pietiekami objektīvu.

147.

Pirmkārt, jebkāda kompensācija, kas varētu būt maksājama, nenāktu no pašas Vispārējās tiesas. Tā nāktu no ES budžeta, tātad Vispārējā tiesa nebūtu tieši ieinteresēta attiecībā uz tiesvedības finansiālajām sekām ( 95 ). Otrkārt, lai ievērotu subjektīvo prasību, ka tā ir brīva no personīga rakstura aizspriedumiem ( 96 ), Vispārējai tiesai būtu jānodrošina, ka šādu zaudējumu atlīdzināšanas lietu izskatītu cita tiesnešu palāta, nevis tā pati, kas lietu izskatīja pēc būtības. Treškārt, tādā mērā, ka argumentu, ka ir noticis Hartas 47. panta pārkāpums, būtu drīzāk iespējams izvirzīt apelācijas tiesvedībā, nevis Vispārējā tiesā, Tiesa ir tā, kas izdarītu jebkādu konstatējumu, ka ir notikusi pārmērīga kavēšanās. Vispārējās tiesas loma būtu ierobežota un nepārsniegtu pierādījumu pārbaudi attiecībā uz zaudējumiem un vērtējumu par to apjomu. Ceturtkārt, lai gan situācija, kas ir pamatā tiesvedībai par Hartas 47. panta pārkāpumu, ietilpst Vispārējās tiesas kompetencē, tā būtu Komisijas loma – veicinot Eiropas Savienības vispārējās intereses atbilstoši LES 17. panta 1. punktam, uzņemties atbildētāja funkcijas tiesvedībā minētajā tiesā ( 97 ). Piektkārt, par jebkuru Vispārējās tiesas nolēmumu, protams, varētu veikt Tiesas pārbaudi attiecībā uz tiesību jautājumiem.

148.

Tādējādi secinu, ka, ciktāl apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka tā ir cietusi zaudējumus, jo Vispārējā tiesa tās lietu neatrisināja saprātīgā termiņā, prasība Vispārējā tiesā par zaudējumu atlīdzināšanu ir uzskatāma par atbilstošāku un iedarbīgāku tiesību aizsardzības līdzekli Hartas 47. panta izpratnē, interpretējot to ECPAK 6. panta 1. punkta un 13. panta kontekstā, nekā naudas soda summas samazināšana ( 98 ). Tā kā ir atbilstoši expressis verbis atzīt Vispārējās tiesas izdarīto pārkāpumu neatkarīgi no jebkādas iespējamās prasības par zaudējumu atlīdzināšanu, uzskatu, ka, ja Tiesa to atzītu, tas būtu uzskatāms par taisnīgu gandarījumu.

149.

Noslēgumā vēl pievērsīšos šādam jautājumam: kas būtu “notikums, kas ļāvis lietu ierosināt” par Savienības ārpuslīgumisko atbildību Statūtu 46. panta izpratnē? Manuprāt, šāds notikums katrā ziņā būtu Tiesas konstatējums, ka Vispārējā tiesā, izskatot lietu, ir notikusi neattaisnojama kavēšanās ( 99 ). No tā izriet, ka piecu gadu noilguma termiņš, kura ietvaros iesniedzams jebkāds šāds prasības pieteikums par zaudējumu atlīdzināšanu, būtu skaitāms no Tiesas sprieduma pasludināšanas šajā apelācijas tiesvedībā.

150.

Tādēļ ierosinu Tiesai atzīt, ka Vispārējā tiesā, izskatot Groupe Gascogne prasības pieteikumu, ir notikusi pārmērīga kavēšanās par apmēram 18 mēnešiem, un norādīt, ka Groupe Gascogne pastāv iespēja uzsākt atsevišķu tiesvedību par zaudējumu atlīdzināšanu, ja tā izlemtu to darīt.

151.

Ja Tiesa piekristu manam apelācijas sūdzības vērtējumam, tad saskaņā ar Reglamenta 137., 138., 140. un 184. pantu, tos skatot kopsakarā, Groupe Gascogne kā lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs attiecībā uz visiem tā apelācijas sūdzības pamatiem, jāpiespriež segt visus tiesāšanās izdevumus.

152.

Tādēļ uzskatu, ka Tiesai jārīkojas šādi: