KOMISIJAS PAZIŅOJUMS

Pamatnostādnes par Padomes Direktīvas 93/13/EEK par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos interpretēšanu un piemērošanu

(Dokuments attiecas uz EEZ)

(2019/C 323/04)

SATURA RĀDĪTĀJS

IEVADS

5

1.

UCTD MĒRĶI UN DARBĪBAS JOMA

7

1.1.

UCTD mērķi

8

1.2.

UCTD darbības joma

10

1.2.1.

Jēdzieni “pārdevējs vai piegādātājs”, “patērētājs” un “līgumi, ko slēdz starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju”

10

1.2.2.

Līguma noteikumi, par kuriem nebija atsevišķas apspriešanās (UCTD 3. panta 1. un 2. punkts)

13

1.2.3.

Tādu līguma noteikumu izslēgšana, kas ietver imperatīvas tiesību normas vai noteikumus (UCTD 1. panta 2. punkts)

14

1.2.4.

Mijiedarbība ar citiem Savienības tiesību aktiem

15

1.2.5.

UCTD piemērošana tirgotājiem, kas veic uzņēmējdarbību trešās valstīs

17

2.

SAISTĪBA AR VALSTS TIESĪBU AKTIEM, TOSTARP MINIMĀLĀ SASKAŅOŠANA

17

2.1.

Minimālā saskaņošana un darbības jomas paplašināšana (UCTD 8. un 8.a pants), tostarp valsts augstāko tiesu loma

18

2.2.

Citi valsts tiesību aktu noteikumi

19

3.

VISPĀRĒJĀ NEGODĪGUMA PĀRBAUDE UN PĀRSKATĀMĪBAS PRASĪBAS

20

3.1.

Negodīgums un pārskatāmība vispārīgi

20

3.2.

Līguma noteikumi, kas attiecas uz līguma galveno priekšmetu vai cenu un atlīdzību (UCTD 4. panta 2. punkts)

23

3.2.1.

Līguma noteikumi, kas attiecas uz līguma galvenā priekšmeta definīciju

23

3.2.2.

Līguma noteikumi, kas attiecas uz cenu un atlīdzību

24

3.3.

Pārskatāmības prasības

25

3.3.1.

Pārskatāmības prasības atbilstoši UCTD

25

3.3.2.

Pārskatāmības prasības, kas izriet no citiem ES aktiem

28

3.4.

Negodīguma novērtējums atbilstoši UCTD 3. pantam un 4. panta 1. punktam

29

3.4.1.

UCTD 3. panta 1. punktā un 4. panta 1. punktā paredzētā novērtējuma tiesiskais regulējums

29

3.4.2.

Tiesību normu būtiskums un nelīdzsvarotības ievērojamais raksturs

31

3.4.3.

Sankcijas vai sekas, kas iestājas, ja patērētājs nepilda līgumsaistības

32

3.4.4.

Cenas vai atlīdzības iespējamais negodīgums

33

3.4.5.

Apstākļi līguma slēgšanas brīdī

33

3.4.6.

Pārskatāmības trūkuma nozīmīgums attiecībā uz līguma noteikumu negodīgumu

34

3.4.7.

UCTD 3. panta 3. punktā minētā pielikuma loma

35

4.

NEGODĪGU LĪGUMA NOTEIKUMU NESAISTOŠAIS RAKSTURS (UCTD 6. PANTA 1. PUNKTS)

37

4.1.

UCTD 6. panta 1. punkta būtība un loma aizsardzībā pret negodīgiem līguma noteikumiem

37

4.2.

Tiesiskās sekas tam, ka līguma noteikumi “nav saistoši patērētājam”’

38

4.3.

Līguma noteikumu negodīguma sekas attiecībā uz pušu tiesībām un pienākumiem

39

4.3.1.

Princips – negodīgu līguma noteikumu atcelšana un aizliegums tos pārskatīt

39

4.3.2.

Izņēmums – trūkumu novēršana līgumā, lai tas nezaudētu spēku

41

4.3.3.

Dispozitīvu normu piemērošana citās lietās

43

4.3.4.

Vai ir iespējams piemērot noteikumus, lai gan tie ir negodīgi?

43

4.4.

Tādu priekšrocību atlīdzināšana, kuras iegūtas ar negodīgu līguma noteikumu starpniecību

43

5.

TIESISKĀS AIZSARDZĪBAS LĪDZEKĻI UN PROCESUĀLĀS GARANTIJAS, KAS PRASĪTAS UCTD 6. PANTA 1. PUNKTĀ UN 7. PANTA 1. PUNKTĀ

44

5.1.

UCTD 6. panta 1. punkta un 7. panta 1. punkta un līdzvērtības un efektivitātes principu nozīmīgums vispārīgi

44

5.2.

Negodīgu līguma noteikumu ex officio kontroles princips

48

5.2.1.

Saikne ar 6. panta 1. punktu un 7. panta 1. punktu

48

5.2.2.

Saistība ar civilprocesa principiem

48

5.2.3.

Ex officio kontrole un patērētāja pilnīga pasivitāte

49

5.3.

Pienākumi, kas izriet no līdzvērtības principa

49

5.3.1.

Negodīgu līguma noteikumu ex officio kontrole

49

5.3.2.

Citi pienākumi, kuru pamatā ir līdzvērtības princips

50

5.4.

Ex officio novērtējums un tiesiskās aizsardzības līdzekļu efektivitāte

50

5.4.1.

Piemērojamā pārbaude

50

5.4.2.

Tiesiskās aizsardzības līdzekļu efektivitātei būtiskie faktori

52

5.5.

Ko nozīmē ex officio kontrole?

58

5.5.1.

Pamatpienākumi

58

5.5.2.

Izvērtējamie aspekti

58

5.5.3.

Nepieciešamo juridisko un faktisko elementu pieejamība

59

5.5.4.

Secinājumi, kas izdarāmi, pamatojoties uz negodīguma novērtējumu

61

5.6.

Ex officio kontroles, efektivitātes un līdzvērtības ietekme attiecībā uz valsts procesuālo tiesību normām

61

5.7.

Negodīgu līguma noteikumu ex officio kontrole un ārpustiesas procedūra

62

6.

AIZLIEGUMI PATĒRĒTĀJU KOPĒJĀS INTERESĒS (UCTD 7. PANTA 2. UN 3. PUNKTS)

63

I PIELIKUMS. Šajā paziņojumā minēto Tiesas lietu saraksts

65

II PIELIKUMS. Atbilstoši UCTD 8.a pantam sniegto paziņojumu pārskats

90

IEVADS

Padomes Direktīva 93/13/EEK (1) ir uz principiem balstīta direktīva. Tā aizsargā patērētājus no negodīgiem noteikumiem visu veidu līgumos, kurus uzņēmumi noslēdz ar patērētājiem. Tādējādi tā ir svarīgs instruments godīguma nodrošināšanā iekšējā tirgū.

UCTD kopš tās pieņemšanas pirms 26 gadiem ir interpretēta vairākos Eiropas Savienības Tiesas (“Tiesa”) lēmumos, jo īpaši prejudiciālos nolēmumos, kuros Tiesa ir plašāk izvērsusi UCTD noteiktos vispārējos principus. Tiesas interpretācija neaprobežojas ar kritērijiem līguma noteikumu novērtēšanai pēc būtības un līguma noteikumu negodīguma sekām; tā skar arī valsts procesuālo tiesību normas, ciktāl tās ir būtiskas efektīvai aizsardzībai pret negodīgiem līguma noteikumiem.

2017. gada atbilstības pārbaudē (2), kas veikta patērētāju un tirgvedības tiesību jomā, bija ietverts visaptverošs UCTD izvērtējums. Tajā konstatēja, ka UCTD uz principiem balstītā pieeja ir efektīva un sekmē augstu patērētāju tiesību aizsardzības līmeni. Tomēr izvērtējumā arī tika identificēts zināms skaidrības trūkums par minētās direktīvas interpretāciju un piemērošanu, piemēram, i) atbrīvojumu tvērumu līguma noteikumiem, kas attiecas uz cenām un galveno priekšmetu; ii) negodīgu līguma noteikumu nesaistošā rakstura juridiskajām sekām un iii) valsts tiesu pienākumu atsevišķos gadījumos aktīvi iesaistīties UCTD piemērošanā. Tāpēc atbilstības pārbaudes ziņojumā bija ieteikts pievērsties šiem jautājumiem, sagatavojot īpašas Komisijas pamatnostādnes.

Šajā sakarā Komisijas 2018. gada 11. aprīļa priekšlikumā (3) par dažādu patērētāju tiesību aizsardzības direktīvu grozīšanu konkrēti attiecībā uz UCTD bija ierosināts tikai iekļaut noteikumu par sodiem. Tajā pašā laikā Komisijas 2018. gada 11. aprīļa paziņojumā “Uz patērētājiem orientēts jaunais kurss” (4) bija norādīts, ka Komisija 2019. gadā pieņems pamatnostādnes par UCTD, lai viestu skaidrību par jautājumiem, kas radušies direktīvas piemērošanā.

Šā pamatnostādņu paziņojuma (turpmāk “šis paziņojums”) galvenais mērķis ir strukturēti izklāstīt Tiesas sniegto interpretāciju par UCTD galvenajiem jēdzieniem un noteikumiem, ņemot vērā īpašas lietas, ko izskatījušas dalībvalstu tiesas. Tādējādi Komisija vēlas uzlabot visu ieinteresēto personu, piemēram, patērētāju, uzņēmumu, dalībvalstu iestāžu (tostarp valsts tiesu) un praktizējošu juristu, informētību par minēto judikatūru visā ES un tādējādi veicināt judikatūras piemērošanu praksē.

Lai arī ar UCTD ir sasniegts augsts patērētāju tiesību aizsardzības un galveno jēdzienu saskaņošanas līmenis aizsardzībā pret negodīgiem līguma noteikumiem iekšējā tirgū, tomēr dalībvalstīs pastāv specifiskas iezīmes, kas tirgus dalībniekiem un praktizējošiem juristiem arī būs jāņem vērā. Šādas specifiskās iezīmes var būt saistītas ar valsts tiesību aktu, ar kuriem transponē UCTD, plašāku darbības jomu, vai arī tās var izpausties kā sīkāki vai stingrāki noteikumi attiecībā uz līguma noteikumu negodīgumu. Kā piemērus var minēt tādu līguma noteikumu melno sarakstu, kurus vienmēr uzskata par negodīgiem, par negodīgiem atzīstamu līguma noteikumu sarakstus, tādu līguma noteikumu novērtējumu, par kuriem bijusi atsevišķa apspriešanās, tādu līguma noteikumu novērtējumu, kuros definēts galvenais priekšmets, vai cenas vai atlīdzības atbilstīguma novērtējumu, pat ja šādi noteikumi ir pārskatāmi. Var būt arī mazāk stingras prasības līguma noteikuma uzskatīšanai par negodīgu atbilstoši vispārējam negodīguma noteikumam, piemēram, ja transponējošajā valsts tiesību aktā nav noteikts, ka nelīdzsvarotībai pušu tiesībās un pienākumos ir jābūt ievērojamai vai ka nelīdzsvarotībai tiesībās un pienākumos ir jābūt pretrunā labticības prasībām. Šādi noteikumi principā ir iespējami atbilstoši minimālas saskaņošanas noteikumam, kas ietverts UCTD 8. pantā (5). Šā paziņojuma II pielikumā ir ietverts pārskats par paziņojumiem, kurus dalībvalstis sniegušas atbilstoši UCTD 8.a pantam (6) un kuros ir vērojamas atkāpes no UCTD.

Šis paziņojums ir sagatavots, par pamatu izmantojot UCTD paredzēto minimālo standartu, un tas nevar sniegt vispusīgu priekšstatu par UCTD piemērošanu individuālās ES dalībvalstīs, tostarp par valsts tiesu un citu kompetentu struktūru lēmumiem par īpašu līguma noteikumu novērtējumu. Papildus dažādiem informācijas avotiem, kas pieejami dalībvalstīs, informācija par valsts tiesību normām, ar kurām transponē UCTD, un par judikatūru un juridisko literatūru ir pieejama arī Patērētāju aizsardzības tiesību aktu datubāzē, kurai var piekļūt e-tiesiskuma portālā (7).

Ja nav norādīts citādi, panti, uz kuriem ir atsauces šajā paziņojumā, ir UCTD panti. Ja tiek lietots jēdziens “līguma noteikums” vai “noteikums”, tas attiecas uz “noteikumu, par kuru nebija atsevišķas apspriešanās”UCTD 3. panta 1. punkta nozīmē. Ja citātos no UCTD vai Tiesas nolēmumu teksta ir vizuāli izcēlumi, tos pievienojusi Komisija.

Šā paziņojuma 1. iedaļa attiecas uz UCTD mērķiem un darbības jomu, savukārt 2. iedaļa jo īpaši attiecas uz minimālās saskaņošanas principu un saikni ar valsts tiesību aktiem kopumā. Paziņojuma 3. iedaļā ir iztirzāts līguma noteikumu pārskatāmības un (ne-)godīguma novērtējums atbilstoši 3., 4. un 5. pantam. Paziņojuma 4. iedaļā ir izskaidrotas līguma noteikumu negodīguma sekas attiecībā uz pušu tiesībām un pienākumiem saskaņā ar 6. panta 1. punktu. Paziņojuma 5. iedaļā ir sīki iztirzātas procesuālās prasības līguma noteikumu novērtējumam, tostarp valsts tiesu pienākums aktīvi iesaistīties līguma noteikumu novērtēšanā. Visbeidzot, 6. iedaļā ir iztirzātas dažas iezīmes, kas raksturo tiesvedību par aizliegumiem.

Principi, ko Tiesa izstrādājusi saistībā ar procesuālajām garantijām atbilstoši UCTD, tostarp ex officio kontroles princips, ir mutatis mutandis piemērojami arī attiecībā uz citiem Savienības tiesību aktiem patērētāju tiesību aizsardzības jomā (8). Tāpat šajā paziņojumā ir ņemti vērā konkrēti nolēmumi, kas attiecas uz citām patērētāju tiesību aizsardzības direktīvām, ciktāl tie ir būtiski arī saistībā ar UCTD.

Lai gan prejudiciāli nolēmumi tiek adresēti pārsvarā iesniedzējtiesai un valsts tiesām, kurām ir pienākums tos tieši piemērot, tie attiecas uz visām valsts iestādēm, kuru darbs ir saistīts ar negodīgu līguma noteikumu jomu, tostarp administratīvām iestādēm, kas īsteno UCTD, un par tiesību aktu ierosināšanu atbildīgajām ministrijām. Dalībvalstīm ir pienākums izvērtēt, ciktāl to noteikumi un prakse atbilst UCTD, kā to interpretējusi Tiesa, un – attiecīgā gadījumā – kā atbilstību var uzlabot, lai efektīvi aizsargātu patērētājus pret negodīgiem līguma noteikumiem.

Šis paziņojums ir adresēts ES dalībvalstīm un Islandei, Lihtenšteinai un Norvēģijai kā Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu (EEZ) (9) parakstītājvalstīm. Tāpēc atsauces uz ES, Savienību vai vienoto tirgu būtu jāsaprot kā atsauces uz EEZ vai uz EEZ tirgu. Šis paziņojums ir paredzēts vienīgi kā norāžu dokuments – juridisks spēks ir tikai Savienības tiesību aktu tekstam. Jebkādai tiesību aktu autoritatīvai interpretācijai jāizriet no Direktīvas 93/13/EEK teksta un tieši no Tiesas lēmumiem (10), kas pieņemti līdz šim un tiks pieņemti nākotnē. Šajā paziņojumā ir ņemti vērā Tiesas nolēmumi, kas publicēti līdz 2019. gada 31. maijam, un tas nav uzskatāms par norādi uz to, kā nākotnē attīstīties Tiesas judikatūra. Šajā paziņojumā paustie uzskati nav uzskatāmi par nostāju, kādu Eiropas Komisija varētu izteikt Tiesā. Šajā paziņojumā ietvertā informācija ir vispārīga un neattiecas īpaši uz konkrētām personām vai struktūrām. Ne Eiropas Komisija, ne personas, kas rīkojas Eiropas Komisijas vārdā, neatbild par to, kā tiek izmantota šajā publikācijā iekļautā informācija.

1.    UCTD MĒRĶI UN DARBĪBAS JOMA

1. pants 1. Šīs direktīvas mērķis ir saskaņot dalībvalstu normatīvus un administratīvus aktus, kas attiecas uz negodīgiem noteikumiem līgumos, ko slēdz starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju. 2. Šī direktīva neattiecas uz līguma noteikumiem, kas ietver obligātas [imperatīvas] tiesību normas un to starptautisko konvenciju principus vai noteikumus, kam ir pievienojušās dalībvalstis vai Kopiena, īpaši transporta jomā. 2. pants Šajā direktīvā: a) “negodīgi noteikumi” ir 3. pantā definēti līguma noteikumi; b) “patērētājs” ir jebkura fiziska persona, kura līgumos, uz ko attiecas šī direktīva darbojas nolūkos, kas ir ārpus tās amata, nodarbošanās vai profesijas; c) “pārdevējs vai piegādātājs” ir jebkura fiziska vai juridiska persona, kura šīs direktīvas aptvertos līgumos darbojas nolūkos, kas ir saistīti ar tās amatu, uzņēmējdarbību vai profesiju, neatkarīgi no tā, vai tas ir valsts vai privāts. 3. panta 1. un 2. punkts 1. Līguma noteikumu, par kuru nebija atsevišķas apspriešanās, uzskata par negodīgu, ja, pretēji prasībai pēc godprātības, tas rada ievērojamu nelīdzsvarotību pušu tiesībās un pienākumos, kas izriet no līguma, un tas notiek par sliktu patērētājam. 2. Noteikumu vienmēr uzskata par tādu, par kuru nebija atsevišķas apspriešanās, ja tas sastādīts jau iepriekš un patērētājam tādēļ nav bijusi iespēja iespaidot to saturu, jo īpaši saistībā ar iepriekš noformulētiem standartlīgumiem. Tas, ka par zināmu noteikumu aspektiem vai par kādu īpašu noteikumu notikusi atsevišķa apspriešanās, neizslēdz šī panta piemērošanu pārējam līgumam, ja vispārējais līguma novērtējums norāda, ka tas tomēr ir iepriekš noformulēts standartlīgums. Ja pārdevējs vai piegādātājs norāda, ka par kādu standarta noteikumu notikusi atsevišķa apspriešanās, pierādījuma pienākums šai sakarā ir viņam. 6. apsvērums tā kā, lai atvieglotu iekšējā tirgus izveidošanu un aizsargātu pilsoni kā patērētāju, tam iegādājoties preces un pakalpojumus atbilstoši līgumiem, kurus reglamentē citu dalībvalstu tiesību akti, ir būtiski no šiem līgumiem svītrot negodīgus noteikumus; 9. apsvērums tā kā saskaņā ar principu, kas noteikts šo programmu nodaļā “Patērētāju ekonomisko interešu aizsardzība”, “preču un pakalpojumu ieguvējiem jābūt aizsargātiem pret pārdevēja vai piegādātāja pilnvaru ļaunprātīgas izmantošanas, jo īpaši attiecībā uz vienpusējiem standartlīgumiem un būtisku tiesību negodīgas izslēgšanas no līgumiem”; 10. apsvērums tā kā efektīvāku patērētāju aizsardzību var panākt, pieņemot vienveidīgus tiesību aktus negodīgu noteikumu jomā; tā kā šos tiesību aktus būtu jāattiecina uz visiem līgumiem, kas noslēgti starp pārdevējiem vai piegādātājiem un patērētājiem; tā kā tā rezultātā, cita starpā, no šīs direktīvas būtu jāizslēdz līgumi attiecībā uz nodarbinātību, līgumi attiecībā uz mantojuma tiesībām, līgumi attiecībā uz tiesībām saistībā ar ģimenes tiesībām un līgumi attiecībā uz uzņēmumu apvienošanos un iestāžu vai partnerības līgumiem; 11. apsvērums tā kā patērētājam jāsaņem līdzvērtīga aizsardzība, slēdzot mutiskus un rakstveida līgumus, pēdējā gadījumā neatkarīgi no tā, vai līguma noteikumi ietverti vienā vai vairākos dokumentos; 13. apsvērums (..) tā kā šajā sakarībā vārdi “obligātas [imperatīvas] tiesību normas” 1. panta 2. punktā ietver arī noteikumus, kas, saskaņā ar tiesību aktiem, attiecas uz līgumslēdzējām pusēm, ar nosacījumu, ka nav noteikta cita kārtība;

1.1.    UCTD mērķi

UCTD nolūks ir tuvināt tiesību aktus, lai paaugstinātu patērētāju tiesību aizsardzības līmeni pret negodīgiem noteikumiem, par kuriem nebija atsevišķas apspriešanās, līgumos, ko slēdz starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju.

Tādējādi UCTD mērķis ir divkāršs –

—	efektīvi aizsargāt patērētājus, kas parasti ir nelabvēlīgākā situācijā esošās līgumslēdzējas puses, pret negodīgiem līguma noteikumiem, kurus izmanto pārdevēji vai piegādātāji un par kuriem nebija atsevišķas apspriešanās, un

—	veicināt vienotā tirgus izveidi, nodrošinot uz šādu aizsardzību vērsto valsts tiesību normu minimālo saskaņošanu.

Tiesa (11) ir uzsvērusi UCTD lomu saistībā ar ES vispārējiem mērķiem, norādot:

“(..) [t]urklāt ir jānorāda, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru šī direktīva tās kopumā atbilstoši EKL 3. panta 1. punkta t) apakšpunktam ir līdzeklis, kas nepieciešams Eiropas Kopienai uzticēto mērķu sasniegšanai un it īpaši lai paaugstinātu dzīves līmeni un kvalitāti visā tās teritorijā (..) (12).”

Šajā saistībā Tiesa aizsardzību atbilstoši UCTD ir vairākkārt kvalificējusi par “sabiedrības interešu” jautājumu (13). Kā noteikts Līguma par ES darbību (LESD) (14) 114. pantā, kas ir UCTD juridiskais pamats, kā arī LESD 169. pantā un ES Pamattiesību hartas (15) 38. pantā, UCTD paredz augstu patērētāju tiesību aizsardzības līmeni.

Saskaņā ar iedibināto Tiesas judikatūru (16) ar Direktīvu 93/13/EEK ieviestā aizsardzības sistēma balstās uz

“(..) ideju (..), ka patērētājs salīdzinājumā ar pārdevēju vai piegādātāju atrodas nelabvēlīgākā situācijā gan attiecībā uz iespēju risināt sarunas, gan attiecībā uz informētības līmeni, kā rezultātā patērētājs pievienojas tirgotāja iepriekš izstrādātajiem noteikumiem bez iespējas ietekmēt to saturu (..).”

Tādējādi UCTD mērķis ir pievērsties situācijām, kad puses atrodas nevienlīdzīgā situācijā attiecībā uz līguma noteikumiem to informācijas vai tehnisko kompetenču asimetrijas dēļ (17) vai to iespēju risināt sarunas asimetrijas dēļ (18).

Jo īpaši nosakot negodīgu līguma noteikumu nesaistošo raksturu tās 6. panta 1. punktā, UCTD tiecas radīt reālu līdzsvaru (19) starp līgumslēdzējām pusēm, likvidējot nelīdzsvarotību, ko radījuši negodīgi līguma noteikumi (20), lai kompensētu to, ka patērētāji atrodas nelabvēlīgākā situācijā (21).

UCTD mērķis ir arī atturēt pārdevējus vai piegādātājus no negodīgu noteikumu izmantošanas nākotnē (22). Komisija atgādina, ka tā savā 2000. gada ziņojumā (23) par UCTD īstenošanu uzsvēra negodīgu līguma noteikumu izmantošanas kaitējošo ietekmi uz ES juridisko un ekonomisko kārtību kopumā un īpaši atzīmēja UCTD nozīmīgumu plašākā mērogā, ne tikai tādu individuālu patērētāju aizsardzībā, kurus tieši skar negodīgi līguma noteikumi.

1.2.    UCTD darbības joma

1.2.1.   Jēdzieni “pārdevējs vai piegādātājs”, “patērētājs” un “līgumi, ko slēdz starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju”

Kā noteikts UCTD 1. panta 1. punktā, UCTD attiecas uz “līgumiem, ko slēdz starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju”.

Lai uz līgumu attiecinātu UCTD, ir nepieciešams konstatēt, ka viena līgumslēdzēja puse ir pārdevējs vai piegādātājs, kā definēts 2. panta c) punktā, un otra līgumslēdzēja puse ir patērētājs (24) 2. panta b) punkta nozīmē. Tas neskar faktu, ka dalībvalstīm a priori nav liegts to vietējo tiesību aktu darbības jomu, ar kuriem transponē UCTD, paplašināt, aptverot arī citus līgumus, un šādus tiesību aktus piemērot, piemēram, līgumiem, ko slēdz starp diviem pārdevējiem vai piegādātājiem vai starp diviem patērētājiem.

1.2.1.1.   Jēdzienu “pārdevējs vai piegādātājs” un “patērētājs” definīcijas

Saskaņā ar 2. panta b) punktu patērētājiem jābūt fiziskām personām, savukārt atbilstoši 2. panta c) punktam pārdevējs vai piegādātājs var būt juridiska vai fiziska persona.

Lai noteiktu, vai konkrēta persona ir pārdevējs vai piegādātājs, vai patērētājs, ir svarīgi ņemt vērā iespēju līdzsvaru starp pusēm attiecībā uz konkrēto līgumu. Tipiski faktori ir informācijas, zināšanu un tehniskās kompetences vai iespēju risināt sarunas asimetrija. Jēdzieni “pārdevējs vai piegādātājs” un “patērētājs” ir funkcionāli jēdzieni, kas balstīti uz pušu lomu attiecībā uz konkrēto līgumu. Tajā pašā laikā jēdziens “patērētājs” ir objektīvs un atspoguļo pārdevēja vai piegādātāja darījuma partnera parasti nelabvēlīgāko situāciju, proti, tas, ka konkrētam patērētājam ir labākas zināšanas un lielāka pieredze, nenozīmē, ka šādu personu nevar kvalificēt par “patērētāju”UCTD nolūkos (25).

Tiesa šo funkcionālo pieeju izskaidroja šādi (26):

“53. Tādējādi, atsaucoties uz līgumslēdzēju statusu – atkarībā no tā, vai tie šo līgumu slēdz profesionālas darbības ietvaros vai nē –, direktīvā ir definēti līgumi, kuriem tā ir piemērojama (..) (27).” “55. [No minētā izriet, ka] jēdziens “pārdevējs vai piegādātājs” Direktīvas 93/13 2. panta c) punkta izpratnē ir funkcionāls jēdziens, kas nozīmē, ka ir jāizvērtē, vai līgumiskās attiecības notiek tādas darbības ietvaros, ko persona veic kā profesionālu darbību (..) (28).”

Lai noteiktu, vai fiziska persona, kas ir iesaistīta komercdarbībā, darījumdarbībā vai profesijā, ir pārdevējs vai piegādātājs, vai patērētājs, ir svarīgi noteikt, vai konkrētais līgums attiecas uz kādu no šīm darbībām vai neattiecas.

Lai gan dažādās UCTD 2. panta c) punkta valodu versijās pastāv konkrētas termina “pārdevējs vai piegādātājs” atšķirības (29), šis jēdziens ir jāinterpretē vienādi (30) un ņemot vērā direktīvas mērķus (31). Tas nozīmē, ka ierobežojošāka terminoloģija, kas lietota konkrētās UCTD valodu versijās un transponējošos valsts tiesību aktos, nevar ierobežot līgumu veidus, uz kuriem attiecas UCTD, un tādējādi arī tās darbības jomu (32). Faktiski “pārdevējs vai piegādātājs” atbilstoši 2. panta c) punktam būs jāinterpretē tāpat kā termins “tirgotājs” citās patērētāju tiesību aizsardzības direktīvās, un judikatūra, kas attiecas uz terminiem “tirgotājs” un “patērētājs” citās direktīvās, principā ir būtiska arī saistībā ar UCTD (33).

Tiesa (34) ir noteikusi, ka “pārdevēja vai piegādātāja” definīcija 2. panta c) punktā ir jāinterpretē plaši:

“47. Saskaņā ar Direktīvas 93/13 2. panta c) punktu jēdziens “pārdevējs vai piegādātājs” ir definēts kā jebkura fiziska vai juridiska persona, kura ar minēto direktīvu aptvertos līgumos darbojas nolūkos, kas ir saistīti ar tās amatu, uzņēmējdarbību vai profesiju, neatkarīgi no tā, vai tas ir valsts vai privāts. 48. No paša šīs tiesību normas formulējuma izriet, ka Savienības likumdevējs ir vēlējies veidot jēdzienu “pārdevējs vai piegādātājs” kā plašu konceptu (..) (35).”

Tādējādi ikviena fiziska vai juridiska persona ir pārdevējs vai piegādātājs, ja līgums attiecas uz to profesionālo darbību, arī tad, ja attiecīgā darbība pēc būtības ir publiska vai tiek veikta vispārējās interesēs (36) vai tai ir publisko tiesību statuss (37). Organizācijas vai struktūras, kuras veic uzdevumu, kas ir sabiedrības interesēs, vai kuru darbībai ir labdarības vai ētiski mērķi, tiks kvalificētas par pārdevējiem vai piegādātājiem saistībā ar līgumiem, kas attiecas uz produktu vai pakalpojumu pārdošanu jebkāda veida patērētājiem. Šajā ziņā nav nozīmes tam, ka īstenotajai darbībai nav peļņas gūšanas nolūka. Kā noteikusi Tiesa (38),

“[l]īdz ar to Direktīvas 93/13 2. panta c) punktā no šīs direktīvas piemērošanas jomas nav izslēgtas ne vienības, kas veic vispārējo interešu uzdevumus, nedz tādas, kurām ir publisko tiesību statuss (..) (39). Turklāt (..), ciktāl publiska rakstura un vispārējo interešu uzdevumi parasti tiek veikti bez peļņas gūšanas nolūka, organizācijas peļņas vai bezpeļņas raksturam nav nozīmes attiecībā uz jēdziena “pārdevējs vai piegādātājs” definīciju šīs tiesību normas izpratnē.”

Tas nozīmē, ka minētajā definīcijā ietilps arī, piemēram, līgumi par veselības un aprūpes pakalpojumiem neatkarīgi no pakalpojumu sniedzēja juridiskā statusa.

Tiesa ir arī precizējusi, ka, lai personu par “pārdevēju vai piegādātāju”, nav nepieciešams, lai līgums atspoguļotu personas pamatdarbību, un tādējādi tas var attiekties uz papildu darbību (40). Tāpēc, piemēram, aizdevums, ko uzņēmums piedāvā saviem darbiniekiem (41), vai aizdevums, ko izglītības iestāde piešķir studentam (42), var ietilpt definīcijā.

Īsumā – tas, vai persona ir kvalificējama par “pārdevēju vai piegādātāju” vai par “patērētāju”, ir jānovērtē katrā individuālā gadījumā attiecībā uz konkrēto līgumu, ņemot vērā konkrētā līguma veidu un mērķi un faktu, ka UCTD mērķis ir aizsargāt patērētājus, kas parasti ir nelabvēlīgākā situācijā esošās līgumslēdzējas puses.

Tas arī nozīmē, ka konkrēta fiziska persona var būt “pārdevējs vai piegādātājs” saistībā ar konkrētiem līgumiem, piemēram, advokāts saistībā ar līgumu par juridisku pakalpojumu sniegšanu (43), un “patērētājs” saistībā ar citiem līgumiem, piemēram, par aizdevumu, ko saņem privātiem mērķiem (44). Šajā sakarā Tiesa (45) ir noteikusi:

“Šādā gadījumā, pat ja tiktu uzskatīts, ka advokātam ir augsts tehnisko zināšanu līmenis (.. (46)), tas neļauj prezumēt, ka attiecībās ar pārdevēju vai piegādātāju viņš nav vājākā puse. (..) tas, ka patērētājs salīdzinājumā ar pārdevēju vai piegādātāju ir nelabvēlīgākā situācijā, ko cenšas novērst ar Direktīvu 93/13 ieviestā aizsardzības sistēma, attiecas gan uz patērētāja informētības līmeni, gan tā spēju virzīt sarunas, pastāvot pārdevēja vai piegādātāja iepriekš izstrādātiem noteikumiem, kuru saturu šis patērētājs nevar ietekmēt.”

Turklāt fiziska persona, kura saskaņā ar apakšlīgumu darbojas kā galvotājs par līgumu, kas noslēgts starp divām komercstruktūrām, ir jāuzskata par patērētāju, ja konkrētā persona ir darbojusies nolūkos, kas ir ārpus tās amata, nodarbošanās vai profesijas, un tās darbībai nav funkcionālas saiknes ar aizņēmējuzņēmumu. Funkcionāla saikne var būt, piemēram, direktora amats uzņēmumā vai ievērojama dalība tā pamatkapitālā (47).

1.2.1.2.   Līgumi, ko slēdz starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju

Tiklīdz ir pārdevējs vai piegādātājs, no vienas puses, un patērētājs, no otras puses, līgumu uzskata par tādu, uz ko attiecas UCTD, tās 10. apsvēruma otrās daļas nozīmē. UCTD 10. apsvērumā ir precizēts, ka direktīva attiecas uz visiem līgumiem, kas noslēgti starp pārdevējiem vai piegādātājiem un patērētājiem.

Tas nozīmē, ka UCTD attiecas uz visiem līgumiem par preču iegādi un pakalpojumu piegādi, un Tiesa ir precizējusi, ka UCTD patiešām ir piemērojama “visās saimnieciskas darbības nozarēs” (48).

Direktīvas 10. apsvērumā ir paskaidrots, ka inter alia no direktīvas “būtu jāizslēdz” līgumi attiecībā uz nodarbinātību, līgumi attiecībā uz mantojuma tiesībām, līgumi attiecībā uz tiesībām saistībā ar ģimenes tiesībām un līgumi attiecībā uz uzņēmumu apvienošanos un iestāžu vai partnerības līgumiem (49). Minētie piemēri kā direktīvas darbības jomas ierobežojumi (50) būs jāinterpretē šauri (51).

UCTD nav prasīts, ka patērētājam jāmaksā monetāra atlīdzība par preci vai pakalpojumu. Tiesa nav uzskatījusi monetāru atlīdzību par nepieciešamu priekšnosacījumu. Tā (52) ir, piemēram, nospriedusi, ka privātpersonas, kas var sniedz garantiju par aizdevumu, kuru saņēmusi cita persona, var būt aizsargātas ar UCTD, pat ja garantijas līgumā nav paredzēta nekāda monetāra atlīdzība par konkrētu pakalpojumu. Tāpēc arī līgumi, ko slēdz starp sociālo plašsaziņas līdzekļu pakalpojumu patērētājiem un sniedzējiem, ir jāuzskata par tādiem, uz kuriem attiecas UCTD, neatkarīgi no tā, vai patērētājiem ir jāmaksā noteiktas naudas summas un vai atlīdzību par pakalpojumiem veido patērētāja radīts saturs un profilējums (53).

Ja starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju noslēdz apakšlīgumu, piemēram, garantijas līgumu, uz šādu līgumu attiecas UCTD, pat ja pamatlīgums, piemēram, aizdevuma līgums, ir noslēgts starp diviem komercuzņēmumiem un tāpēc neietilpst direktīvas piemērošanas jomā (54).

Tiesa ir izspriedusi ierobežota skaita īpašas lietas, kurās valsts tiesām bija šaubas par konkrēta līguma klasifikāciju, un ir precizējusi, ka UCTD attiecas uz šādiem līgumu veidiem:

—	līgumi par dzīvojamo telpu īri, ko noslēdz starp privātpersonu, kura to slēdz privātiem mērķiem, no vienas puses, un nekustamo īpašumu jomas profesionāli, no otras puses (55),

—	līgumi par juridisko pakalpojumu sniegšanu (56),

—	hipotekārie kredītlīgumi, ko slēdz advokāts privātiem mērķiem (57),

—	līgumiem, ko slēdz bezmaksas izglītības iestādes un ar ko šādas iestādes nosaka kādam no saviem studentiem kārtību, kādā ir nomaksājamas summas, ko students ir parādā par reģistrācijas maksu un par mācību braucienu izdevumiem (58),

—

garantijas vai galvojuma līgumi, ko noslēdz starp fizisku personu un kredītiestādi, lai garantētu saistības, ko sabiedrība ir uzņēmusies attiecībā pret minēto iestādi aizdevuma līguma ietvaros, ja šī fiziskā persona ir rīkojusies nolūkos, kuri nav saistīti ar tās profesionālo darbību, un ja tai nav funkcionālas saiknes ar minēto sabiedrību (59),

—	līgumi par hipotekārajiem aizdevumiem, ko darba devēji piešķir darbiniekiem un viņu laulātajiem privātām vajadzībām (60).

1.2.2.   Līguma noteikumi, par kuriem nebija atsevišķas apspriešanās (UCTD 3. panta 1. un 2. punkts) (61)

Saskaņā ar 2. panta a) punktu, to lasot kopsakarā ar 3. panta 1. punktu, UCTD attiecas tikai uz līguma noteikumiem, par kuriem nebija atsevišķas apspriešanās. Direktīvas 3. panta 2. punktā ir ietvertas noteiktas prezumpcijas un noteikumi par pierādīšanas pienākumu saistībā ar jautājumu par to, vai par konkrētu līguma noteikumu ir bijusi atsevišķa apspriešanās. Direktīvas 3. panta 2. punktā kopā ar 9. un 11. apsvērumu ir arī sniegti tādu līguma noteikumu piemēri, uz kuriem attiecas direktīva. Direktīva parasti būs attiecināma uz “standarta” (62), “standartizētiem” (63) vai “iepriekš noformulētiem” (64) (bet ne tikai šādiem) līguma noteikumiem, ko bieži iekļauj tā dēvētajā “līguma nosacījumu” sadaļā.

Nav izšķirošas nozīmes tam, kādā formātā noteikumi ir izklāstīti, piemēram, vai tie ir drukātā formātā, publicēti tiešsaistē vai bezsaistē, rakstīti ar roku vai pat izteikti mutiski (65), tam, kādā veidā noslēgts līgums, piemēram, vai tas noslēgts privāti vai kā notariāls akts, tam, kurā līguma daļā attiecīgie noteikumi ir iekļauti, un tam, vai noteikumi ir iekļauti vienā vai dažādos dokumentos. Nozīme ir tam, vai tie palīdz definēt pušu tiesības un pienākumus un vai par konkrēto(-ajiem) noteikumu(-iem) ir bijušas atsevišķas apspriešanās.

Tas, vai par konkrētu līguma noteikumu ir bijušas atsevišķas apspriešanās, ir faktu jautājums, kas jānovērtē valsts tiesām. Saskaņā ar 3. panta 2. punkta pirmo daļu, ja līguma noteikums ir sagatavots “jau iepriekš”, piemēram, “iepriekš noformulēta standartlīguma” gadījumā, tas “vienmēr ir jāuzskata par tādu, par kuru nebija atsevišķas apspriešanās”. Savukārt 3. panta 2. punkta trešajā daļā ir paredzēts, ka, ja pārdevējs vai piegādātājs norāda, ka par kādu “standarta noteikumu” notikusi atsevišķa apspriešanās, pierādījuma pienākums šajā sakarā ir viņam. Saskaņā ar 3. panta 2. punkta otro daļu, ja par konkrētiem noteikuma aspektiem vai par īpašu noteikumu notikusi atsevišķa apspriešanās, tas nenozīmē, ka arī par pārējiem līguma noteikumiem notika atsevišķa apspriešanās. Patērētāja paraksts līguma beigās vai atsevišķu noteikumu apstiprināšanai noteikti nenozīmē to, ka par līguma noteikumiem notika atsevišķa apspriešanās.

Tiesa, iespējams, sniegs plašākas norādes par šo kritēriju un “apspriešanās” jēdzienu (66).

Ja šajā paziņojumā ir atsauces uz “negodīgiem līguma noteikumiem” vai “līguma noteikumiem”, šādas atsauces attiecas uz “līguma noteikumiem, par kuriem nebija atsevišķas apspriešanās”, pat ja vārdi “nebija atsevišķas apspriešanās” nav lietoti atkārtoti. Minētais neskar faktu, ka dažās dalībvalstīs ar UCTD paredzētā aizsardzība attiecas arī uz noteikumiem, par kuriem bija atsevišķa apspriešanās (67).

1.2.3.   Tādu līguma noteikumu izslēgšana, kas ietver imperatīvas tiesību normas vai noteikumus (UCTD 1. panta 2. punkts)

Saskaņā ar 1. panta 2. punktu UCTD noteikumi neattiecas uz līguma noteikumiem, kas ietver imperatīvas tiesību normas vai to starptautisko konvenciju noteikumus vai principus, kam ir pievienojušās dalībvalstis vai Savienība. Tiesa (68) ir uzsvērusi, ka, piemērojot atkāpi no paredzētās patērētāju aizsardzības pret negodīgiem līguma noteikumiem, 1. panta 2. punkts ir jāinterpretē šauri:

“(..) valsts tiesai ir jāņem vērā, ka, ievērojot it īpaši minētās direktīvas mērķi, proti, patērētāju aizsardzību pret negodīgiem noteikumiem, kas ir iekļauti līgumos, kurus ar pēdējiem minētajiem ir noslēguši komersanti, tās pašas direktīvas 1. panta 2. punktā noteiktais izņēmums ir jāinterpretē šauri (..) (69).”

Lai izslēgtu novērtējumu atbilstoši UCTD, ir jābūt konstatētam, ka līguma noteikums ietver imperatīvu tiesību normu vai noteikumu.

Direktīvas 1. panta 2. punkta nolūkos un atbilstoši 13. apsvērumam noteikums ir imperatīvs, ja

—	tas ir piemērojams pusēm neatkarīgi no to izvēles,

—	kā arī ja tam ir dispozitīvs raksturs un līdz ar to tas ir piemērojams automātiski, proti, ja šajā ziņā nav atšķirīgas vienošanās starp pusēm (70).

Minētajos gadījumos izslēgšanu no UCTD darbības jomas pamato fakts, ka

“(..) principā ir pamats uzskatīt, ka valsts likumdevēja noteiktais līgumiskais līdzsvars ir saglabāts (71).”

Principā tas attiecas arī uz gadījumu, kad imperatīvs noteikums tiek pieņemts pēc līguma noslēgšanas un nosaka kārtību, kas aizstāj negodīgu līguma noteikumu (72).

Tajā pašā laikā 1. panta 2. punktā paredzētais izņēmums ir stingri jāierobežo līdz jautājumam, ko reglamentē šādas imperatīvas normas (73). Turklāt imperatīvas valsts tiesību normas, kas ir piemērojamas konkrētām lietotāju grupām, nav imperatīvas normas UCTD 1. panta 2. punkta nolūkos, ja saskaņā ar līguma noteikumu tās ir piemērojamas citiem lietotājiem (74).

Tiesa (75) ir precizējusi, ka 1. panta 2. punktā paredzētais izņēmums nav piemērojams, ja valsts tiesību normas paredz pusēm atšķirīgas iespējas, piemēram, kompetentās tiesas noteikšanai.

Tiesa, iespējams, sniegs plašākas norādes par 1. panta 2. punktu, pamatojoties uz trīs lūgumiem sniegt prejudiciālus nolēmumus, kuri šā paziņojuma pieņemšanas brīdī vēl nebija sniegti (76).

Turklāt ar UCTD 1. panta 2. punktu no UCTD darbības jomas tiek izslēgti tādu starptautisku konvenciju noteikumi vai principi, kurām pievienojušās Savienības dalībvalstis, un tajā ir konkrēta atsauce uz starptautiskām konvencijām transporta jomā (77).

1.2.4.   Mijiedarbība ar citiem Savienības tiesību aktiem

UCTD attiecas uz līgumiem, ko slēdz starp pārdevējiem vai piegādātājiem un patērētājiem visās saimnieciskās darbības nozarēs (78). Tādējādi uz konkrētu līgumu var attiekties arī citi Savienības tiesību aktu noteikumi, tostarp citas patērētāju tiesību aizsardzības normas, atkarībā no līguma veida. Citas būtiskas normas, kas var būt līdztekus piemērojamas, var būt horizontālas normas par informācijas sniegšanu pirms līguma noslēgšanas un par atteikuma tiesībām, kas paredzētas Direktīvā 2011/83/ES (79) par patērētāju tiesībām, vai par negodīgu komercpraksi, kā paredzēts Direktīvā 2005/29/EK (80). Tāpat papildus UCTD var būt piemērojamas vēl citas normas, kas attiecas uz konkrētu veidu līgumiem, piemēram, Direktīva 2008/48/EK (81) par patērētāju kredītlīgumiem, Direktīva 2008/122/EK (82) par patērētāju aizsardzību attiecībā uz dažiem aspektiem, kas saistīti ar daļlaika lietojuma tiesībām, ilgtermiņa brīvdienu produktiem, tālākpārdošanas un apmaiņas līgumiem, Direktīva 2014/17/ES (83) par patērētāju kredītlīgumiem saistībā ar mājokļa nekustamo īpašumu, Direktīva (ES) 2015/2302 (84) par kompleksiem ceļojumiem un saistītiem ceļojumu pakalpojumiem, Direktīva (ES) 2018/1972 (85) par Eiropas Elektronisko sakaru kodeksa izveidi, Regula (EK) Nr. 1008/2008 (86) par gaisa pārvadājumu pakalpojumiem, Direktīva 2009/72/EK (87) par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu un par Direktīvas 2003/54/EK atcelšanu vai Direktīva 2009/73/EK (88) par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz dabasgāzes iekšējo tirgu un par Direktīvas 2003/55/EK atcelšanu (89). Bez tam gadījumos, kas saistīti ar negodīgiem līguma noteikumiem, piemērojamas var būt normas tādā jomā kā tiesu iestāžu sadarbība civillietās, piemēram, normas par piemērojamiem tiesību aktiem (90) un jurisdikciju (91), un procesuālo tiesību normas, piemēram, par maza apmēra prasībām (92) vai Eiropas maksājuma rīkojumu (93).

Dažos speciālajos nozaru tiesību aktos ir skaidri noteikts, ka tie neskar UCTD. Šādu aktu piemēri ir Direktīva 2009/72/EK (94), Direktīva 2009/73/EK (95), Direktīva 2014/17/ES (96) un Direktīva (ES) 2018/1972 (97).

Atbilstoši UCTD 1. panta 2. punktam, kas iztirzāts 1.2.3. punktā, līguma noteikumi, kas ietver imperatīvus noteikumus, tostarp speciālajos nozaru tiesību aktos izklāstītus noteikumus, un starptautisku konvenciju noteikumi ir izslēgti no UCTD darbības jomas.

Citos gadījumos, ja speciālie nozaru tiesību akti pieņemti pēc UCTD pieņemšanas, būs jāņem vērā, ka šādi tiesību akti var izslēgt UCTD piemērošanu tikai tiktāl, ciktāl tas ir skaidri paredzēts (98). Visbiežāk tā nav (99), tāpēc UCTD parasti būs piemērojama papildus speciālajiem nozaru noteikumiem.

Ja papildus UCTD ir piemērojami citi noteikumi, parasti priekšroka tiks dota interpretācijai, kas pēc iespējas saglabā UCTD un iespējami pretrunīga noteikuma effet utile. Piemēram, procesuālo tiesību normas nedrīkstētu apdraudēt ar UCTD paredzētās aizsardzības pret negodīgiem līguma noteikumiem efektivitāti.

Novērtējot līguma noteikumu pārskatāmību un negodīgumu atbilstoši UCTD, var būt nepieciešams ņemt vērā citus ES noteikumus. Piemēram, fakts, ka pārdevējs vai piegādātājs ir īstenojis negodīgu komercpraksi Direktīvas 2005/29/EK (100) nozīmē, var būt viens no elementiem atsevišķu līguma noteikumu negodīguma novērtējumā (101). Tajā pašā laikā šādam secinājumam nav tiešas ietekmes uz līguma derīguma novērtējumu UCTD 6. panta 1. punkta nozīmē (102).

Saistība starp speciālajiem nozaru noteikumiem un UCTD, īpaši attiecībā uz prasībām par pārskatāmību/informācijas sniegšanu pirms līguma noslēgšanas (103) vai līgumu obligāto saturu (104), ir iztirzāta 3.3.2. iedaļā turpmāk.

1.2.5.   UCTD piemērošana tirgotājiem, kas veic uzņēmējdarbību trešās valstīs

To, vai UCTD ir piemērojama līgumam, ko noslēdz starp patērētāju, kurš dzīvo ES dalībvalstī, un tirgotāju vai uzņēmēju no valsts ārpus ES un ārpus EEZ (105), principā nosaka Regula (EK) Nr. 593/2008 (106) (Roma I).

Regulas “Roma I” 6. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1. Neskarot 5. un 7. pantu, līgumu, ko fiziska persona mērķiem, kurus var uzskatīt par nesaistītiem ar viņas arodu vai profesiju, (“patērētājs”) noslēgusi ar citu personu, kas darbojas, īstenojot savu arodu vai profesiju, (“uzņēmējs”) reglamentē tās valsts tiesību akti, kurā ir patērētāja pastāvīgā mītnesvieta, ja uzņēmējs: a) savu komercdarbību vai profesionālo darbību veic valstī, kurā ir patērētāja pastāvīgā mītnesvieta; vai b) kā citādi vērš šādu darbību uz minēto valsti vai vairākām valstīm, tostarp minēto valsti, un ja līgums attiecas uz šādu darbību jomu. 2. Neskarot 1. punktu, puses var saskaņā ar 3. pantu izdarīt izvēli attiecībā uz tiesību aktiem, kas piemērojami līgumam, kurš atbilst 1. punkta prasībām. Tomēr šādas izvēles iznākumā patērētājam nedrīkst būt liegta aizsardzība, kas tam piešķirta ar noteikumiem, no kuriem nevar atkāpties, savstarpēji vienojoties, atbilstīgi tiesību aktiem, kurus piemērotu saskaņā ar 1. punktu, ja nebūtu izdarīta izvēle.”

Tāpēc ikreiz, kad uzņēmējs (t. i., tirgotājs, vai “pārdevējs vai piegādātājs”) no trešās valsts veic darbību dalībvalstī vai vērš savu darbību uz patērētājiem, kuru pastāvīgā mītnesvieta ir dalībvalstī, patērētāji gūst labumu no aizsardzības atbilstoši UCTD un savas dalībvalsts patērētāju tiesību aizsardzības noteikumiem. Tas attiecas arī uz gadījumu, kad puses par piemērojamajiem tiesību aktiem izvēlas trešās valsts tiesību aktus. Tomēr regulas “Roma I” 5. pantā ir īpaši noteikumi par pārvadājuma līgumiem.

Turklāt UCTD 6. panta 2. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus lai nodrošinātu to, ka patērētājs nezaudē šīs direktīvas piešķirto aizsardzību tādēļ, ka par līgumam piemērojamajām tiesībām ir izvēlētas valsts, kas nav dalībvalsts, tiesības, ja līgumam ir cieša saistība ar dalībvalstu teritoriju.”

Šis noteikums var piešķirt patērētājam papildu aizsardzību, jo tas ir piemērojams ikvienā gadījumā, kad tiek izraudzīti trešās valsts tiesību akti, bet tikai tad, ja pastāv cieša saistība ar dalībvalsti. Līdz ar to nosacījumi tā piemērošanai ir plašāki nekā regulas “Roma I” 6. pantā paredzētie.

Turklāt Tiesa ir nospriedusi (107), ka atbilstoši UCTD 3. panta 1. punktam līguma noteikums, kurš paredz, ka līgumu, kas noslēgts ar patērētāju, reglamentē tās dalībvalsts tiesību akti, kurā ir pārdevēja vai piegādātāja juridiskā adrese, ir negodīgs, ja tajā nav nepārprotami norādīts, ka patērētāji joprojām var paļauties uz viņu pastāvīgās mītnesvietas valsts imperatīvajiem patērētāju tiesību aizsardzības noteikumiem saskaņā ar regulas “Roma I” regula 6. panta 2. punktu. Ja šādas norādes nav, tas var maldināt patērētāju, radot viņam maldīgu priekšstatu, ka līgumam ir piemērojami tikai izraudzītie tiesību akti. Tāda pati loģika jāpiemēro gadījumā, kad, pamatojoties uz līguma noteikumu UCTD 3. panta 1. punkta nozīmē, tiek izraudzīti tādas valsts tiesību akti, kas nav ES dalībvalsts (108).

2.   SAISTĪBA AR VALSTS TIESĪBU AKTIEM, TOSTARP MINIMĀLĀ SASKAŅOŠANA

UCTD 8. pants Dalībvalstis var pieņemt vai saglabāt visstingrākos Līgumam atbilstīgus noteikumus jomā, uz ko attiecas šī direktīva, lai nodrošinātu visaugstāko patērētāja aizsardzības līmeni. UCTD 8.a pants (109) 1. Ja dalībvalsts pieņem noteikumus saskaņā ar 8. pantu, tā informē Komisiju par to, kā arī par visiem turpmākiem grozījumiem, jo īpaši, ja minētie noteikumi: — attiecina negodīguma novērtējumu uz individuāli [atsevišķi] apspriestiem līguma noteikumiem vai uz cenas vai atlīdzības atbilstīgumu, vai — ietver līguma noteikumu sarakstus, ko uzskata par negodīgiem. 2. Komisija nodrošina, ka 1. punktā minētā informācija ir viegli pieejama patērētājiem un tirgotājiem, inter alia īpašā tīmekļa vietnē. 3. Komisija 1. punktā minēto informāciju nosūta pārējām dalībvalstīm un Eiropas Parlamentam. Komisija apspriežas ar ieinteresētajām personām par minēto informāciju. 17. apsvērums tā kā šīs direktīvas nolūkos pievienoto terminu sarakstu var uzskatīt tikai par indikatīvu un, ņemot vērā direktīvas minimālo raksturu, dalībvalstis savos tiesību aktos var šo noteikumu darbības jomu paplašināt vai sašaurināt;

UCTD un valsts tiesību akti mijiedarbojas dažādi. Ir

—	noteikumi, ar kuriem UCTD transponē tiesību aktos, tostarp noteikumi, ar kuriem paplašina valsts tiesību aktu darbības jomu vai paredz stingrākas prasības, un

—	valsts materiālo vai procesuālo tiesību normas, kas aptver papildu aspektus, bet ir jāņem vērā, kad tiesām jāizspriež lietas, kuras saistītas ar negodīgiem līguma noteikumiem.

2.1.   Minimālā saskaņošana un darbības jomas paplašināšana (UCTD 8. un 8.a pants), tostarp valsts augstāko tiesu loma

Saskaņā ar 8. pantu dalībvalstis var nodrošināt tādu patērētāju tiesību aizsardzības līmeni, kas ir augstāks par UCTD paredzēto (110). UCTD 8.a pantā (111) dalībvalstīm ir noteikts pienākums paziņot valsts tiesību normas, kurās ietverti stingrāki standarti vai ar kurām paplašina UCTD transponējošo valsts tiesību normu darbības jomu (112).

Piemēram, dalībvalstis var piemērot UCTD transponējošās valsts tiesību normas arī līguma noteikumiem, par kuriem bija atsevišķa apspriešanās (113), vai uzņēmumu savstarpējām attiecībām, vai darījumiem starp patērētājiem (114).

Tās var arī iekļaut šādās tiesību normās stingrākas prasības, jo īpaši piemērojot zemāku kritēriju slieksni, kuru sasniedzot, līguma noteikums uzskatāms par negodīgu. Tās var, piemēram, pieņemt to līguma noteikumu “melno sarakstu”, kurus vienmēr uzskata par negodīgiem, neprasot katra gadījuma atsevišķu novērtējumu vispārējā negodīguma pārbaudē, kas paredzēta UCTD 3. panta 1. punktā (115), un/vai dažādu veidu “pelēkos sarakstus”. Plašāka informācija par UCTD pielikumu ir sniegta 3.4.7. iedaļā.

Valsts tiesību aktos var būt, piemēram, arī paredzēts, ka pārskatāmības trūkums var būt pamats, lai līguma noteikumi automātiski zaudētu spēku, bez vajadzības veikt 3. panta 1. punktā paredzēto negodīguma pārbaudi (116).

Tiesa ir arī precizējusi (117), ka atbilstoši 8. pantam dalībvalstīm nav pienākuma saskaņā ar 4. panta 2. punktu (118) noteikt, ka galvenais priekšmets vai cenas un atlīdzības atbilstīgums ir novērtējams tikai tad, ja noteikumi nav formulēti vienkāršā, skaidri saprotamā valodā.

Tiesa (119) ir apstiprinājusi, ka valsts augstāko tiesu judikatūra nav uzskatāma par stingrākiem valsts pasākumiem 8. panta nozīmē. Taču, ja valsts augstākās tiesas izstrādā tādus konkrētus kritērijus līguma noteikumu negodīguma novērtēšanai, kas zemākas instances tiesām ir de facto jāievēro, ja tās nevēlas, lai to spriedumi tiktu atcelti, vai kas zemākas instances tiesām ir oficiāli saistoši, tas principā ir saskaņā ar UCTD. Tomēr valsts augstāko tiesu izmantotajiem kritērijiem ir jāatbilst Tiesas judikatūrai, un tie nedrīkst liegt kompetentajai tiesai piedāvāt patērētājiem to tiesību efektīvu aizsardzību vai saistībā ar konkrētu jautājumu vērsties Tiesā, lūdzot sniegt prejudiciālu nolēmumu (120).

2.2.   Citi valsts tiesību aktu noteikumi

Citas valsts tiesību normas, kas var būt piemērojamas lietām, kuras saistītas ar negodīgiem līguma noteikumiem, cita starpā ir vispārīgi līgumtiesību noteikumi, it īpaši par līgumu formulēšanu un spēkā esību, kā arī normas attiecībā uz procedūrām valsts tiesās. Šādi jautājumi nav konkrēti reglamentēti UCTD, bet tiem var būt būtiska ietekme uz direktīvas piemērošanu.

Piemēram, ja UCTD piemēro tādu individuālu līguma noteikumu novērtējumam, kuri ietverti līgumā, ko uzņēmums noslēdzis ar patērētāju, UCTD pati par sevi nereglamentē visa līguma spēkā esību. Tomēr ir iespējams, ka saskaņā ar valsts līgumtiesībām viena vai vairāku līguma noteikumu negodīguma dēļ spēku zaudē viss līgums kopumā, piemēram, ja līgumu nevar izpildīt bez noteiktas kārtības pušu būtisko pienākumu izpildei. Šāda iespējamība ir aplūkota UCTD 6. panta 1. punktā un iztirzāta 4. iedaļā.

Turklāt valsts tiesību aktos ir normas, kas var paredzēt visa līguma spēkā neesību, piemēram, ja ar līgumu tiek pārkāpts tiesību aktos noteikts aizliegums, līgumam ir augļošanas raksturs vai ar to tiek citādi pārkāpti ētikas pamatprincipi. Turklāt saskaņā ar valsts tiesību aktiem patērētājiem var būt iespējams atkāpties no līgumiem, ja tie noslēgti, pamatojoties uz pārdevēja vai piegādātāja krāpniecisku vai agresīvu uzvedību, kas var atbilst maldinošai, agresīvai vai citādi negodīgai komercpraksei Direktīvas 2005/29/EK (121) nozīmē.

Ja šādos gadījumos vienlaikus pastāv arī negodīgi līguma noteikumi, UCTD parasti neskar šādas valsts tiesību normas, kamēr vien tās nerada iemeslu apšaubīt UCTD un jo īpaši tās 6. panta 1. punkta efektivitāti (122). Tiesa (123) ir norādījusi, ka principā normas par līgumu spēkā neesību ir jāvērtē pēc atsevišķas tām raksturīgas loģikas (124) un ka gadījumos, kad vienlaikus ar šādām normām pastāv arī negodīgi līguma noteikumi, tās ir pieņemamas atbilstoši UCTD 8. pantam, ciktāl tās nodrošina patērētājiem labvēlīgāku iznākumu nekā UCTD prasītā minimālā aizsardzība (125).

Būtu jāuzsver, ka no darbības jomas viedokļa Savienības tiesību akti ir prioritāri attiecībā pret valsts tiesību aktiem un ka valsts iestādēm, tostarp tiesām, ir pienākums interpretēt valsts tiesību aktus pēc iespējas saskaņā ar Savienības tiesību aktiem, lai nodrošinātu to efektivitāti. Citējot Tiesu (126),

“(..) Šajā ziņā ir jāatgādina, ka valsts tiesai, kura iztiesā lietu tikai starp privātpersonām, piemērojot valsts tiesību normas, ir jāņem vērā valsts tiesību normu kopums un tas ir jāinterpretē, cik vien tas ir iespējams, direktīvas teksta un mērķa kontekstā, lai nonāktu pie risinājuma, kas atbilst direktīvas mērķim (..) (127).”

Ja valsts tiesību aktus, tostarp procesuālo tiesību normas, nevar interpretēt atbilstoši Savienības tiesību aktiem, valsts tiesām šādi noteikumi ir jāatmet un tieši jābalstās uz Savienības tiesību aktiem (128). Tiesa (129) ir apstiprinājusi, ka valsts tiesām ir pienākums nodrošināt UCTD pilnīgu īstenošanu, ja nepieciešams, pēc savas ierosmes atsakoties piemērot jebkuru pretrunīgu valsts tiesību aktu noteikumu, pat ja tas ir pieņemts vēlāk. Tāpēc tiesām nav jāpieprasa vai jāgaida, lai ar likumdošanas vai citiem konstitucionāliem līdzekļiem vispirms tiktu atcelts šāds noteikums. Tas attiecas arī uz gadījumiem, kad valsts tiesību akti neparedz negodīgu līguma noteikumu ex officio novērtējumu vai liedz to veikt, lai gan šāda kontrole ir prasīta UCTD (130), vai kad valsts tiesību akti citādi ir pretrunā UCTD vai līdzvērtības vai efektivitātes principiem (131).

Tajā pašā laikā dalībvalstīm ir pienākums grozīt normas, kas neatbilst UCTD, arī gadījumos, kad nav skaidrības par to interpretāciju (132).

3.   VISPĀRĒJĀ NEGODĪGUMA PĀRBAUDE UN PĀRSKATĀMĪBAS PRASĪBAS

3.1.   Negodīgums un pārskatāmība vispārīgi

Direktīvas 3. panta 1. un 3. punkts 1. Līguma noteikumu, par kuru nebija atsevišķas apspriešanās, uzskata par negodīgu, ja, pretēji prasībai pēc godprātības, tas rada ievērojamu nelīdzsvarotību pušu tiesībās un pienākumos, kas izriet no līguma, un tas notiek par sliktu patērētājam. (..) 3. Pielikumā atrodas indikatīvs un nepilnīgs tādu noteikumu saraksts, ko var uzskatīt par negodīgiem. 4. pants 1. Neskarot 7. pantu, līguma noteikuma negodīgumu novērtē, ņemot vērā preču vai pakalpojumu raksturu, attiecībā uz ko līgums noslēgts, un atsaucoties uz visiem apstākļiem līguma slēgšanas brīdī, kas ar to bijuši saistīti, kā arī visiem pārējiem līguma noteikumiem vai citu līgumu, no kā tas ir atkarīgs. 2. Noteikumu negodīguma novērtējums neattiecas ne uz līguma galvenā priekšmeta definīciju, ne arī ar cenas un atlīdzības atbilstīgumu pakalpojumiem vai precēm, kas par to saņemtas, ciktāl šie noteikumi ir vienkāršā, skaidri saprotamā valodā. 5. pants Līgumos, kuros visi vai atsevišķi patērētājam piedāvāti noteikumi ir rakstveidā, šiem noteikumiem vienmēr jābūt sastādītiem vienkāršā, skaidri saprotamā valodā. Ja rodas šaubas par kāda noteikuma nozīmi, priekšroka dodama interpretācijai, kas ir vislabvēlīgākā patērētājam. Šos noteikumus par interpretāciju nepiemēro 7. panta 2. punktā noteikto procedūru kontekstā. 16. apsvērums (..) tā kā, novērtējot godprātību, jāpievērš īpaša uzmanība pušu pozīcijām pie līguma slēgšanas attiecībā uz to, vai patērētājs kaut kādā veidā ticis mudināts piekrist noteikumiem un vai preces vai pakalpojumi tikuši pārdoti vai piegādāti pēc patērētāja īpaša pasūtījuma; tā kā pārdevēju vai piegādātāju var uzskatīt par godprātīgu, ja tas izturas godīgi un līdzvērtīgi pret otru līguma pusi, kuras likumīgās intereses tam jāņem vērā; 20. apsvērums tā kā līgumus būtu jāsastāda vienkāršā, skaidri saprotamā valodā, patērētājam būtu jādod iespēja faktiski izskatīt visus noteikumus un, ja rodas šaubas, priekšroka dodama interpretācijai, kas ir vislabvēlīgākā patērētājam; UCTD pielikuma 1. punkta i) apakšpunkts, kas minēts 3. panta 3. punktā 1. Noteikumi, kuru mērķis vai sekas ir šādas: (..) i) neatgriezeniski saistīt patērētāju ar noteikumiem, ar kuriem tam nav bijusi reāla iespēja iepazīties pirms līguma slēgšanas; j) ļaut pārdevējam vai piegādātājam vienpusēji grozīt līguma noteikumus bez līgumā noteikta pamatota iemesla;

Direktīvas 3. panta 1. punktā ir noteikta vispārējā pārbaude, ar kuru jānovērtē pārdevēju vai piegādātāju līguma noteikumu negodīgums. Minētajai vispārējai pārbaudei jābūt iekļautai dalībvalstu tiesību normās, un dalībvalstu iestādēm tā jāveic katrā individuālā gadījumā, kad tās novērtē atsevišķus noteikumus.

Papildus 3. panta 1. punktā paredzētajai vispārējai pārbaudei 3. panta 3. punktā ir atsauce uz pielikumu, kurā ietverts indikatīvs un nepilnīgs tādu noteikumu saraksts, ko var uzskatīt par negodīgiem (133).

Turklāt UCTD ir noteiktas arī pārskatāmības prasības pārdevējiem vai piegādātājiem, kas izmanto līguma noteikumus, par kuriem nebija atsevišķas apspriešanās. Tās ir formulētas kā noteikumi, kas paredz, ka līguma noteikumiem jābūt (izstrādātiem) vienkāršā, skaidri saprotamā valodā (UCTD 4. panta 2. un 5. punkts), un kā prasība, ka patērētājiem jābūt dotai reālai iespējai iepazīties ar līguma noteikumiem pirms līguma slēgšanas (pielikuma 1. punkta i) apakšpunkts un 20. apsvērums).

Saskaņā ar UCTD pārskatāmības prasībām ir trīs funkcijas.

— Saskaņā ar 5. panta otro teikumu līguma noteikumi, kas nav izstrādāti vienkāršā, skaidri saprotamā valodā, jāinterpretē par labu patērētājam (134). — Saskaņā ar 4. panta 2. punktu novērtējums par līguma galvenā priekšmeta vai līgumā noteiktās cenas un atlīdzības atbilstīgumu atbilstoši 3. panta 1. punktam jāveic tikai tad, ja šādi noteikumi nav vienkāršā, skaidri saprotamā valodā (135). — Pārskatāmības prasību neizpilde var būt būtisks elements konkrēta līguma noteikuma negodīguma novērtējumā (136) un var pat norādīt uz negodīgumu (137).

Tiesa ir sniegusi norādes gan par pārskatāmības prasībām, kas jāizpilda pārdevējiem vai piegādātājiem, gan par vispārējo negodīguma pārbaudi. Sīkāka informācija par pārskatāmību atrodama 3.3. iedaļā, savukārt 3.4. iedaļā ir sniegta plašāka informācija par vispārējo negodīguma pārbaudi.

Tajā pašā laikā Tiesa ir vairākkārt konkrēti norādījusi (138): tās uzdevums ir sniegt norādes par pārskatāmības un negodīguma interpretāciju, savukārt dalībvalstu iestāžu un jo īpaši valsts tiesu pienākums ir novērtēt konkrētu līguma noteikumu pārskatāmību un negodīgumu, ņemot vērā katra gadījuma īpašos apstākļus. Tiesa (139) to ir formulējusi šādi:

“42. Lai arī Tiesa, īstenodama savas ar EKL 234. pantu (140) piešķirtās pilnvaras, iepriekš minētā sprieduma lietā Océano Groupo Editorial un Salvat Editores 22. punktā ir interpretējusi Kopienu likumdevēja negodīgu noteikumu jēdziena definīcijā izmantotos vispārējos kritērijus, tā nevar paust savu viedokli par šo kritēriju lietošanu atsevišķiem noteikumiem, kas jāvērtē, ņemot vērā konkrētā gadījuma apstākļus (sk. iepriekš minēto spriedumu lietā Freiburger Kommunalbauten, 22. punkts). 43. Visa iepriekš minētā kontekstā iesniedzējtiesas ziņā ir vērtēt, vai līguma noteikumu Direktīvas 3. panta 1. punkta izpratnē var kvalificēt kā negodīgu.”

Valsts tiesai ir jānosaka, vai, ņemot vērā attiecīgās lietas apstākļus, noteikums atbilst labticības, līdzsvara un pārskatāmības prasībām.

Tas pats attiecas uz pārbaudi par to, vai uz līguma noteikumu var attiecināt jēdzienu “līguma galvenais priekšmets” un vai tā pārbaude ir saistīta ar cenas un atlīdzības atbilstīgumu UCTD 4. panta 2. punkta nozīmē (141).

Ņemot vērā iepriekš minēto, Tiesa (142) parasti ir atturējusies sniegt galīgo novērtējumu par konkrēta līguma noteikuma negodīgumu, atstājot to iesniedzējas valsts tiesas ziņā. Tomēr konkrētos gadījumos Tiesa ir sniegusi diezgan skaidras norādes par konkrēta līguma noteikuma negodīgumu (143).

Valsts tiesas var izstrādāt specifiskākus kritērijus līguma noteikumu negodīguma novērtēšanai, ja vien attiecīgie kritēriji atbilst Tiesas noteiktajai metodikai (144). Ja valstu augstākās tiesas tiesību aktu vienotas interpretācijas nodrošināšanas interesēs pieņem saistošus lēmumus par UCTD īstenošanas kārtību, šādi lēmumi nedrīkst liegt individuālām tiesām nodrošināt minētās direktīvas pilnīgu īstenošanu un piedāvāt patērētājiem efektīvus tiesiskās aizsardzības līdzekļus vai liegt vērsties Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu (145).

Šajā paziņojumā nav iespējams aptvert visu apjomīgo judikatūru, kas attiecas uz konkrētu līguma noteikumu veidu novērtējumu dalībvalstīs.

3.2.   Līguma noteikumi, kas attiecas uz līguma galveno priekšmetu vai cenu un atlīdzību (UCTD 4. panta 2. punkts)

Līguma noteikumi, kas attiecas uz līguma galveno priekšmetu vai cenu un atlīdzību, ietilpst UCTD darbības jomā (146). Šādu līguma noteikumu specifiskā iezīme ir tāda, ka saskaņā ar UCTD 4. panta 2. punktā noteikto minimālo standartu (147) šādu līguma noteikumu negodīguma novērtējumu atbilstoši 3. panta 1. punktam izslēdz (148) vai ierobežo (149), ja tie ir izstrādāti vienkāršā, skaidri saprotamā valodā vai, citiem vārdiem sakot, ja tie atbilst UCTD noteiktajām pārskatāmības prasībām.

Tā kā UCTD 4. panta 2. punktā ir noteikts izņēmums attiecībā uz negodīguma pārbaudes veikšanu atbilstoši 3. panta 1. punktam, minētais noteikums ir jāinterpretē stingri (150). Turklāt 4. panta 2. punkts ir jāinterpretē vienādi visā Eiropas Savienībā, ņemot vērā UCTD mērķi (151). Valsts tiesām ir pienākums individuālos gadījumos novērtēt, vai konkrēts līguma noteikums a) attiecas uz līguma galvenā priekšmeta definīciju un vai tā negodīguma pārbaude ietvertu arī cenas un atlīdzības atbilstīguma novērtējumu (152), un b) vai šādi līguma noteikumi ir izstrādāti vienkāršā, skaidri saprotamā valodā (153).

3.2.1.   Līguma noteikumi, kas attiecas uz līguma galvenā priekšmeta definīciju

Tiesa ir noteikusi, ka līguma noteikumi, kuri ietilpst jēdzienā “līguma galvenais priekšmets”UCTD 4. panta 2. punkta nozīmē, ir jāsaprot kā tādi, kuros ir noteikti šī līguma pamatpakalpojumi un kuri kā tādi to raksturo (154). Turpretī noteikumi, kam ir papildinošs raksturs, jēdzienā “līguma galvenais priekšmets” nevar būt ietverti (155). Lai noteiktu, vai termins var būt ietverts jēdzienā “līguma galvenais priekšmets”, ir jāņem vērā līguma veids, vispārējā struktūra un tajā paredzētie nosacījumi, kā arī tā juridiskais un faktiskais konteksts (156).

Tiesa (157) attiecībā uz aizdevumiem ārvalstu valūtā to formulēja šādi:

“37. Šajā gadījumā šķiet, ka vairāki Tiesas rīcībā esošajos lietas materiālos norādīti apstākļi norāda, ka tāds noteikums (..), kurš ir iekļauts starp komersantu un patērētāju ārvalsts valūtā noslēgtā kredītlīgumā, par kuru nav notikusi atsevišķa apspriešanās, un saskaņā ar kuru kredīts ir jāatmaksā tajā pašā valūtā, ir ietverts jēdzienā “līguma galvenais priekšmets” Direktīvas 93/13 4. panta 2. punkta izpratnē. 38. (..) tas, ka kredīts ir jāatmaksā noteiktā valūtā, principā attiecas nevis uz maksājuma papildnoteikumiem, bet gan uz pašu parādnieka pienākuma būtību un tātad ir aizdevuma līguma būtiska sastāvdaļa.”

Šajā saistībā Tiesa (158) ir uzsvērusi atšķirību starp līguma noteikumiem, kas paredz, ka aizdevums jāatmaksā tajā pašā ārvalstu valūtā, kurā tas piešķirts, un līguma noteikumiem, saskaņā ar kuriem aizdevumi, kas izteikti ārvalstu valūtā, bija jāatmaksā valsts valūtā atbilstoši bankas piemērotajam ārvalstu valūtas pārdošanas kursam (159). Tiesa uzskatīja (160), ka līguma noteikumā, kas iekļauts tādā ārvalstu valūtā noslēgtā kredītlīgumā, saskaņā ar kuru kredīts ir jāatmaksā tajā pašā ārvalstu valūtā, kādā tas ir pielīgts, ir paredzēta līguma pamatsaistība, kas raksturo attiecīgo līgumu. Tādējādi tas attiecas uz “līguma galveno priekšmetu” 4. panta 2. punkta nozīmē. Šajā ziņā nav nozīmes tam, ka kredīta summa tiek darīta pieejama patērētājam vietējā valūtā, nevis līgumā paredzētajā valūtā (161). Turpretī noteikumu, kurā definēts valūtas konvertēšanas mehānisms, Tiesa uzskatīja par papildnoteikumu (162).

3.2.2.   Līguma noteikumi, kas attiecas uz cenu un atlīdzību

Noteikumiem, kas attiecas uz cenu un atlīdzību, t. i., patērētāja finanšu saistībām, principā ir piemērojama negodīguma pārbaude atbilstoši 3. panta 1. punktam. Tomēr saskaņā ar 4. panta 2. punktu (163) novērtējumu par cenas un atlīdzības atbilstīgumu vai, kā formulēts 19. apsvērumā, par “piegādāto preču vai pakalpojumu kvalitātes/cenas attiecību” var iekļaut negodīguma pārbaudē tikai tad, ja attiecīgie noteikumi nav pārskatāmi. Turpretī citu ar cenu vai atlīdzību saistītu aspektu, piemēram, iespējas vienpusēji mainīt cenas vai šādas cenu maiņas mehānisma, negodīgums jānovērtē pat tad, ja attiecīgie noteikumi ir pilnīgi pārskatāmi.

Tiesa ierobežojumu (164) šādu līguma noteikumu novērtēšanā attiecībā uz aizdevuma līgumu ir raksturojusi šādi:

“Līguma noteikumi attiecībā uz patērētāja pretizpildījumu aizdevējam vai noteikumi, kuri ietekmē aizņēmēja faktiski maksājamo cenu šim aizdevējam, tātad principā neietilpst šajā otrajā līguma noteikumu kategorijā, izņemot jautājumu par to, vai šī pretizpildījuma apmērs vai cena, kā tā ir noteikta līgumā, ir atbilstoša aizdevēja pretizpildījuma veidā sniegtajam pakalpojumam.”

Tiesa (165) ir arī precizējusi, ka līguma noteikumiem par cenu izmaiņām ir pilnībā piemērojama negodīguma pārbaude atbilstoši 3. panta 1. punktam:

“(..) Šo izslēgšanu tomēr nevar attiecināt uz noteikumu par patērētājiem sniedzamā pakalpojuma izmaksu grozījumu mehānismu.”

Tas ir saskaņā ar faktu, ka UCTD pielikumā ir izklāstīti nosacījumi, kādiem cenu izmaiņām parasti ir jāatbilst, lai tos neuzskatītu par negodīgiem (166).

Turklāt Tiesa uzskata: fakts, ka patēriņa kredīta kopējo izmaksu aprēķinā atbilstoši Direktīvai 2008/48/EK bija jāiekļauj noteikta maksa, nenozīmē, ka uz līguma noteikumu, kurā noteikta šāda maksa, attiecas UCTD 4. panta 2. punkts (167).

Visbeidzot, Tiesa ir precizējusi, ka cenas vai atlīdzības atbilstīgumu izslēdz no negodīguma novērtējuma tikai tad, ja attiecīgie noteikumi nosaka reālu atlīdzību par piegādāto produktu vai sniegto pakalpojumu (168). Uz šāda pamata Tiesa (169) ir nospriedusi,

“(..) ka izslēgšana nevar tikt attiecināta uz tādiem noteikumiem (..), kurā atmaksājamās summas aprēķināšanas nolūkā ir tikai noteikts tās ārvalsts valūtas maiņas kurss, kurā ir izteikts aizdevuma līgums, aizdevējam šī aprēķina laikā tomēr nesniedzot nekādu valūtas maiņas pakalpojumu, un kas tādējādi neietver nekādu “atlīdzību”, kuras atbilstīgumu kā pretatlīdzību par aizdevēja sniegtu pakalpojumu nevarētu izvērtēt no tās negodīguma viedokļa atbilstoši Direktīvas 93/13 4. panta 2. punktam.”

3.3.   Pārskatāmības prasības

3.3.1.   Pārskatāmības prasības atbilstoši UCTD

UCTD noteiktās pārskatāmības prasības attiecas uz visu veidu līguma noteikumiem (par kuriem nebija atsevišķas apspriešanās (170)), kuri ietilpst UCTD darbības jomā (171).

Tiesa prasību, kura noteikta 4. panta 2. un 5. punktā un saskaņā ar kuru līguma noteikumiem jābūt vienkāršā, skaidri saprotamā valodā, ir interpretējusi plaši. Šajā sakarā Tiesa ir arī ņēmusi vērā, ka saskaņā ar UCTD pielikuma 1. punkta e) apakšpunktu fakts, ka patērētājiem nav bijis reālas iespējas iepazīties ar līguma noteikumu (172), norāda uz noteikuma negodīgumu.

Lai gan Tiesa nav konkrēti pievērsusies daudziem no turpmāk minētajiem faktoriem, Komisija uzskata, ka novērtējot, vai konkrēts līguma noteikums ir vienkāršs un skaidri saprotams UCTD nozīmē, būtiski ir šādi faktori:

—

vai patērētājam ir bijusi reāla iespēja iepazīties ar līguma noteikumu pirms līguma slēgšanas; tas ietver jautājumu par to, vai patērētāja ir bijusi piekļuve līguma noteikumam(-iem) un ir dota iespēja to(-os) izlasīt; ja līguma noteikumā ir atsauce uz pielikumu vai citu dokumentu, patērētājam jābūt pieejamiem arī šādiem dokumentiem,

—

individuālu noteikumu saprotamība, ņemot vērā to formulējuma skaidrību un lietotās terminoloģijas specifiku, attiecīgā gadījumā arī kopsakarā ar citiem līguma noteikumiem (173). Šajā sakarā jāņem vērā to patērētāju nostāja vai perspektīva, kuriem attiecīgie noteikumi ir adresēti (174); tas ietver arī jautājumu par to, vai patērētāji, kuriem attiecīgie noteikumi adresēti, pietiekami pārzina valodu, kādā noteikumi izstrādāti,

—

veids, kā līguma noteikumi ir formulēti. Tas varētu ietvert, piemēram, šādus aspektus: — vizuālā noformējuma skaidrība, tostarp fonta lielums, — vai līgums ir strukturēts loģiski un vai svarīgi nosacījumi ir pienācīgi izcelti un nesaplūst ar citiem noteikumiem, — un vai noteikumi ir iekļauti līgumā vai kontekstā tā, kā to varētu pamatoti sagaidīt, tostarp kopsakarā ar citiem saistītajiem līguma noteikumiem, u. tml.

Piemēram, līguma noteikumus, kuru ietekmi var saprast tikai tad, ja tos lasa visus kopumā, nedrīkst formulēt tā, ka to kopējā ietekme kļūst neskaidra, piemēram, tos iekļaujot dažādās līguma daļās (175).

Tiesa, pamatojoties uz 4. panta 2. un 5. punktu, reizēm atsaucoties arī uz UCTD 20. apsvērumu un pielikumu, jo īpaši tā 1. punkta i) un j) apakšpunktu, ir izstrādājusi pārskatāmības standartus, tostarp informācijas prasības, kas ir plašākas par iepriekš minētajiem aspektiem. Šajā saistībā Tiesa arī lieto terminu “materiālās pārskatāmības prasības” (176). Kā noteikusi Tiesa, pārskatāmība ir kas vairāk nekā tikai līguma noteikumu saprotamība no formālā un gramatiskā viedokļa un nozīmē to, ka patērētājiem jābūt iespējai paredzēt ekonomiskās sekas, kādas ir līguma noteikumam vai līgumam (177).

“44. Runājot par līguma noteikumu pārskatāmības prasību, kas izriet no Direktīvas 93/13 4. panta 2. punkta, Tiesa ir uzsvērusi, ka šī prasība, kas ir atgādināta arī šīs direktīvas 5. pantā, nevar tikt attiecināta vienīgi uz saprotamību no formālā un gramatiskā viedokļa vien, bet, gluži pretēji, ņemot vērā, ka ar minēto direktīvu ieviestā aizsardzības sistēma balstās uz ideju, ka patērētājs salīdzinājumā ar komersantu atrodas nelabvēlīgākā situācijā, tostarp attiecībā uz informētības līmeni, šī prasība par sastādīšanu vienkāršā, skaidri saprotamā valodā un tādējādi arī šajā pašā direktīvā izvirzītā pārskatāmības prasība ir jāsaprot plaši (..) (178).” “45. Līdz ar to prasība, ka līguma noteikumam ir jābūt sastādītam vienkāršā, skaidri saprotamā valodā, ir jāsaprot tā, ka ar to ir saistīts arī pienākums līgumā pārskatāmi izklāstīt, kā konkrēti darbojas mehānisms, uz kuru ir atsauce attiecīgajā noteikumā, kā arī attiecīgā gadījumā, kāda ir saistība starp šo mehānismu un mehānismu, kas ir paredzēts citos līguma noteikumos, lai radītu patērētājam iespēju, pamatojoties uz konkrētiem un saprotamiem kritērijiem, paredzēt ekonomiskās sekas, kuras viņam izriet no šī noteikuma (..) (179).”

Šādā plašā izpratnē pārskatāmība nozīmē, ka pārdevējiem un piegādātājiem pirms līguma slēgšanas jāsniedz patērētājiem skaidra informācija par līguma noteikumiem un to ietekmi/sekām. Tiesa ir atkārtoti uzsvērusi šādas informācijas nozīmīgumu, lai patērētāji varētu saprast, cik plašas ir to līgumā noteiktās tiesības un pienākumi, pirms līgums kļūst tiem saistošs. Tiesa (180) ir noteikusi, ka:

“(..) Tiesas pastāvīgajā judikatūrā ir atzīts, ka pirms līguma noslēgšanas informācija par līguma nosacījumiem [noteikumiem] un līguma noslēgšanas sekām patērētājam ir būtiski svarīga. Tieši uz šādas informācijas pamata tas izlems, vai viņš vēlas uzņemties komersanta jau iepriekš formulētās saistības (..) (181).”

Tiesa šīs prasības ir precizējusi sīkāk, jo īpaši attiecībā uz līguma noteikumiem, kas ir būtiski saistību apjomam, ko patērētāji var pieņemt, piemēram, attiecībā uz līguma noteikumiem, kam ir svarīga nozīme, nosakot maksājumus, kas patērētājiem jāveic saskaņā ar aizdevuma līgumu. Daži no tās nolēmumiem īpaši attiecas uz hipotekārajiem kredītlīgumiem, kas ir (izteikti) ārvalstu valūtā vai indeksēti ārvalstu valūtā. Tiesa standartu, kāds tiek sagaidīts no pārdevējiem un piegādātājiem, ir apkopojusi šādi (182):

“(..) valsts tiesai, ņemot vērā visus apstākļus, kas veido līguma noslēgšanas kontekstu, ir jāpārbauda, vai attiecīgajā lietā patērētājam ir tikuši darīti zināmi visi elementi, kas var ietekmēt viņa saistību apjomu un kas viņam ļauj novērtēt it īpaši viņa aizņēmuma kopējās izmaksas. Noteicošā nozīme šajā vērtējumā ir, pirmkārt, jautājumam, vai līguma noteikumi ir sastādīti vienkāršā, skaidri saprotamā valodā, lai tie vidusmēra patērētājam, proti, patērētājam, kas ir samērā informēts, uzmanīgs un apdomīgs, ļautu šādas izmaksas novērtēt, un, otrkārt, apstāklim, kas ir saistīts ar to, ka patēriņa kredītlīgumā nav minēta informācija, kura, ņemot vērā preču vai pakalpojumu, kas ir šī līguma priekšmets, raksturu, tiek uzskatīta par būtisku (..) (183).”

Tiesa šos standartus ir piemērojusi, piemēram, to valūtas konvertēšanas mehānismu darbībai, kuri attiecas uz ārvalstu valūtā indeksētiem hipotekārajiem aizdevumiem (184) un uz maksājamiem procentiem un maksām, tostarp to pielāgošanu, saskaņā ar patēriņa kredītlīgumu (185). Turklāt Tiesa ir piemērojusi šos pārskatāmības standartus faktam, ka attiecībā uz ārvalstu valūtā piešķirtiem kredītiem patērētāji pakļauj sevi riskam, ka varētu samazināties tās valūtas vērtība, kurā viņi gūst ienākumus (186). Šāds vērtības samazinājums var ietekmēt patērētāju spēju atmaksāt kredītu. Tiesa prasa, lai šādos gadījumos pārdevējs vai piegādātājs apraksta iespējamās valūtas maiņas kursa svārstības un riskus, kas saistīti ar kredīta ņemšanu ārvalstu valūtā, un lai valsts tiesas pārbauda, vai pārdevējs vai piegādātājs ir paziņojis patērētājam visu būtisko informāciju, lai patērētājs varētu novērtēt savas finansiālās saistības (187). Svarīga nozīme ir arī tam, vai pārdevējs vai piegādātājs ir pienācīgi izcēlis šādu svarīgu informāciju.

Tiesa ir arī noteikusi, ka valsts tiesām, novērtējot atbilstību pārskatāmības standartiem, ir jāpārbauda, vai patērētāji ir saņēmuši vajadzīgo informāciju (188), un jāņem vērā arī reklāma un informācija, ko aizdevējs ir sniedzis, apspriežot aizdevuma līgumu (189).

Ja, ņemot vērā līguma noteikuma būtību, pārdevējiem vai piegādātājiem ir jāsniedz noteikta informācija vai skaidrojumi pirms līguma slēgšanas, tiem ir arī pienākums pierādīt, ka tie ir snieguši patērētājiem nepieciešamo informāciju, lai varētu apgalvot, ka attiecīgie noteikumi ir vienkārši un skaidri saprotami (190).

Lai gan nolēmumi par pārskatāmību bieži attiecas uz līguma noteikumiem, kuros definēts līguma galvenais priekšmets vai atlīdzība, vai līguma noteikumiem, kas ir cieši saistīti ar minētajiem līguma pamataspektiem, 5. pantā noteiktās pārskatāmības prasības ir attiecināmas ne tikai uz UCTD 4. panta 2. punktā minētajiem noteikumu veidiem. Pārskatāmība, kas ietver arī paredzamību, ir svarīgs aspekts, arī saistībā ar vienpusējām izmaiņām līgumā, jo īpaši cenu izmaiņām, piemēram, aizdevuma līgumos vai ilgtermiņa piegādes līgumos (191).

Visiem līguma noteikumiem ir jābūt vienkāršā, skaidri saprotamā valodā, tomēr ir iespējams, ka pārdevēju vai piegādātāju pienākuma sniegt informāciju pirms līguma noslēgšanas apjoms, kas izriet no UCTD, būs atkarīgs arī no tā, cik līguma noteikums ir svarīgs darījumam, un no tā ekonomiskās ietekmes.

Tiesai (192) ir lūgts sniegt norādes par pārskatāmības kritērijiem, lai hipotekārā aizdevuma līgumā varētu iekļaut indeksu attiecībā uz piemērojamo procentu likmi, ko noteikusi valsts banka.

3.3.2.   Pārskatāmības prasības, kas izriet no citiem ES aktiem

Vairāki ES akti sīki reglamentē informāciju, kas tirgotājiem pirms līguma slēgšanas jāsniedz patērētājiem vispārīgi vai attiecībā uz konkrētu veidu līgumiem. Piemēri ir Negodīgas komercprakses direktīva (193), Patērētāju tiesību direktīva (194), Patēriņa kredītu direktīva (195), Hipotekāro kredītu direktīva (196), Komplekso ceļojumu direktīva (197), Eiropas Elektronisko sakaru kodekss (198), Regula (EK) Nr. 1008/2008 par gaisa pārvadājumu pakalpojumiem (199) un Direktīva 2009/72/EK (200) un 2009/73/EK (201) par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu. Šādi akti var reglamentēt arī attiecīgo līgumu obligāto saturu (202) un ietvert normas par līguma izmaiņu pieņemamību un pārskatāmību (203).

UCTD neskar šādus noteikumus un to neievērošanas sekas, kā izklāstīts šādos īpašos instrumentos (204).

Ciktāl ir piemērojamas īpašas prasības par informācijas sniegšanu pirms līguma slēgšanas un tās laikā, tās jāņem vērā arī attiecībā uz UCTD paredzētajā pārskatāmības prasībām katrā individuālā gadījumā un ievērojot minēto instrumentu mērķi un darbības jomu.

Tādējādi, piemēram, attiecībā uz Savienības tiesību aktiem patēriņa kredītu jomā (205) Tiesa ir uzsvērusi, ka ir svarīgi, lai aizņēmēju rīcībā būtu visa informācija, kura var ietekmēt viņa saistību apjomu (206), un tādējādi arī informācija par kredīta kopējām izmaksām vienotas matemātiskas formulas veidā (207). Tāpēc gada procentu likmes (GPL) nenorādīšana pretēji tam, kā prasīts ES patēriņa kredīta noteikumos (208), ir izšķirošs apstāklis novērtējumā par to, vai līguma noteikums, kas attiecas uz kredīta kopējām izmaksām, ir izstrādāts vienkāršā, skaidri saprotamā valodā. Tas attiecas arī uz gadījumu, kad nav sniegta nepieciešamā informācija par GPL aprēķinu (209). Turklāt minētais jāattiecina arī uz gadījumu, kad norādītā GPL ir kļūdaina vai maldinoša. Tāpēc, ja informācija par kredīta kopējā izmaksām, kas prasīta ES patēriņa kredīta noteikumos, nav sniegta vai ja sniegtā informācija ir maldinoša, uzskata, ka attiecīgie noteikumi nav vienkārši un skaidri saprotami.

Attiecībā uz hipotekārajiem kredītlīgumiem, ko slēdz ar patērētājiem, visi Tiesas līdz šim pieņemtie nolēmumi bija saistīti ar līgumiem, kas noslēgti, pirms kļuva piemērojama Direktīva 2014/17/ES (210) par patērētāju kredītlīgumiem saistībā ar mājokļa nekustamo īpašumu. Šā iemesla dēļ Tiesa vēl nav spriedusi par saikni starp īpašām informācijas sniegšanas prasībām, kas noteiktas Direktīvā 2014/17/ES, un pārskatāmības prasībām atbilstoši UCTD. Direktīva 2014/17/ES nosaka augstus pārskatāmības standartus, prasot, lai patērētājiem tiktu sniegta vispārēja informācija par kredītlīgumiem, izmantojot Eiropas standartizētās informācijas lapu (ESIL) un gada procentu likmes (GPL) aprēķinu. Attiecībā uz kredītiem ārvalstu valūtā Direktīvas 2014/17/ES 23. panta 6. punktā ir noteikts, ka kreditoriem un starpniekiem gan ESIL, gan kredītlīgumā ir jāsniedz patērētājam informācija par viņa iespējām ierobežot valūtas kursa riska ietekmi kredīta darbības laikā. Ja kredītlīgums neparedz ierobežot valūtas kursa risku, kuram patērētājs ir pakļauts svārstību par mazāk nekā 20 % gadījumā, ESIL iekļauj ilustratīvu piemēru par ietekmi, ko rada valūtas kursa svārstības 20 % apmērā.

Tiesa pārskatāmības prasības, kas izriet no Direktīvas 2003/55/EK (211) par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz dabasgāzes iekšējo tirgu un no UCTD, ir piemērojusi (212) papildinošā veidā.

Tas, vai pārdevējs vai piegādātājs ir izpildījis speciālās nozares prasības, ir svarīgs elements novērtējumā par to, vai ir izpildītas pārskatāmības prasības atbilstoši UCTD. Tomēr, ņemot vērā UCTD piemērojamību līdztekus nozaru tiesību aktiem, atbilstība šādiem instrumentiem nebūt automātiski nenozīmē, ka ir izpildītas visas pārskatāmības prasības atbilstoši UCTD. Turklāt fakts, ka konkrētā aktā nav ietvertas īpašas informācijas sniegšanas prasības, neizslēdz UCTD noteiktos pienākumus sniegt informāciju par līguma noteikumiem, ko pārdevēji vai piegādātāji pievieno pēc savas ierosmes.

3.4.   Negodīguma novērtējums atbilstoši UCTD 3. pantam un 4. panta 1. punktam

3.4.1.   UCTD 3. panta 1. punktā un 4. panta 1. punktā paredzētā novērtējuma tiesiskais regulējums

Līguma noteikumi jāuzskata par negodīgiem atbilstoši 3. panta 1. punktam, ja

—	tie neatbilst prasībai pēc godprātības,

—	tie rada ievērojamu nelīdzsvarotību pušu tiesībās un pienākumos, kas izriet no līguma, un tas notiek par sliktu patērētājam.

Lai gan Tiesai līdz šim nav lūgts izskaidrot saistību starp šiem abiem kritērijiem, 3. panta 1. punkta un 16. apsvēruma formulējums liecina, ka godprātības neesība ir saistīta ar ievērojamu nelīdzsvarotību tiesībās un pienākumos, kas izriet no līguma. UCTD 16. apsvērumā ir atsauce uz pušu pozīcijām pie līguma slēgšanas un ir paskaidrots, ka prasība pēc “godprātības” ir saistīta ar jautājumu par to, vai pārdevējs vai piegādātājs izturas godīgi un līdzvērtīgi pret patērētāju un ņem vērā viņa likumīgās intereses. Šajā saistībā Tiesa (213) uzskata, ka īpaši svarīgi ir apsvērt, vai pārdevējs vai piegādātājs varētu pamatoti pieņemt, ka patērētājs būtu piekritis attiecīgajam noteikumam arī tad, ja par to būtu bijusi atsevišķa apspriešanās:

“Attiecībā uz to, kādos apstākļos “pretēji prasībai pēc godprātības” rodas šāda nelīdzsvarotība, ir jākonstatē, ka saskaņā ar Direktīvas 93/13 sešpadsmito apsvērumu valsts tiesai šajā ziņā ir jāpārbauda, vai komersants, godīgi un līdzvērtīgi izturoties pret patērētāju, varēja pamatoti pieņemt, ka patērētājs būtu piekritis attiecīgajam noteikumam arī tad, ja tas būtu ticis individuāli [atsevišķi] apspriests (..) (214).”

Tas apstiprina, ka 3. panta 1. punkta nolūkos godprātības jēdziens ir objektīvs jēdziens, kas ir saistīts ar jautājumu par to, vai konkrēts līguma noteikums, ņemot vērā tā saturu, ir saderīgs ar taisnīgu un godprātīgu tirgus praksi, kurā tiek pietiekami ņemtas vērā patērētāja likumīgās intereses. Tādējādi tas ir cieši saistīts (215) ar (ne-)līdzsvarotību pušu tiesībās un pienākumos.

Lai novērtētu, vai pastāv ievērojama nelīdzsvarotība, ir jāpārbauda, kā līguma noteikums ietekmē pušu tiesības un pienākumus. Ja ir dispozitīvas normas, no kurām līguma noteikumā ir atkāpes, tad šādas normas ir galvenais kritērijs novērtējumā par ievērojamu nelīdzsvarotību pušu tiesībās un pienākumos (216). Ja nav attiecīgu tiesību aktu noteikumu, tas, vai ievērojama nelīdzsvarotība pušu tiesībās un pienākumos, būs jānovērtē, ņemot vērā citus atskaites punktus, piemēram, taisnīgu un godprātīgu tirgus praksi vai pušu tiesību un pienākumu salīdzinājumu atbilstoši konkrētam noteikumam, ņemot vērā līguma veidu un citus saistītos līguma noteikumus.

Atbilstoši 4. panta 1. punktam (217) līguma noteikuma negodīgums ir jānovērtē, ņemot vērā

—	to preču vai pakalpojumu veidu, uz kuriem līgums attiecas,

—	visus pārējos līguma noteikumus vai cita līguma, no kā tas ir atkarīgs, noteikumus, un

—	visus ar līguma noslēgšanu saistītos apstākļus.

Dalībvalstis var neveikt šo vispārējo negodīguma pārbaudi tikai tad, ja tas ir par labu patērētājiem, t. i., tikai tad, ja atbilstoši transponējošiem valsts tiesību aktiem ir vieglāk secināt, ka līguma noteikums ir negodīgs (218).

UCTD pielikumā ietvertais indikatīvais līguma noteikumu saraksts (219) ir būtisks elements, uz kuru var balstīt novērtējumu par to, vai konkrēts līguma noteikums ir negodīgs atbilstoši 3. panta 1. punktam (220). Turpretī, ja konkrēts līguma noteikums ir iekļauts valsts “melnajā sarakstā”, nav vajadzības veikt atsevišķu novērtējumu katrā individuālā gadījumā, pamatojoties uz 3. panta 1. punkta kritērijiem. Līdzīga loģika būs piemērojama gadījumā, ja dalībvalsts ir pieņēmusi tādu līguma noteikumu sarakstu, kas atzīstami par negodīgiem.

3.4.2.   Tiesību normu būtiskums un nelīdzsvarotības ievērojamais raksturs

Novērtējot, vai līguma noteikums “rada ievērojamu nelīdzsvarotību pušu tiesībās un pienākumos par sliktu patērētājam”, valsts tiesām vispirms attiecīgais līguma noteikums ir jāsalīdzina ar jebkurām valsts tiesību aktu normām, kas būtu piemērojamas, ja nebūta līguma noteikuma (221), t. i., dispozitīvajām normām. Šādi regulējuma modeļi ir atrodami, jo īpaši valsts līgumtiesībās, piemēram, normās, kurās izklāstītas sekas, kas rodas, ja kāda no pusēm neizpilda konkrētas līgumsaistības. Tas var ietvert nosacījumus, uz kuru pamata var pieprasīt sodus, piemēram, nokavējuma procentus, vai noteikumus par likumā noteikto procentu likmi (222).

Tikai veicot šādu salīdzinošu analīzi, valsts tiesa varēs izvērtēt, vai un ciktāl patērētājam, piemērojot līguma noteikumu, tiek radīts neizdevīgāks tiesiskais stāvoklis salīdzinājumā ar to, kādu nodrošina citos gadījumos piemērojamās līgumsaistības. Patērētājiem neizdevīgāks tiesiskais stāvoklis ar līguma noteikumu var tikt radīts, piemēram, tad, ja tas ierobežo patērētāju tiesības, kādas tiem būtu citos gadījumos, vai nosaka ierobežojumu šādu tiesību īstenošanai. Tas var arī patērētājam noteikt papildu pienākumu, kāds nav paredzēts attiecīgajās valsts tiesību normās (223).

Nelīdzsvarotība tiesībās un pienākumos par sliktu patērētājam ir ievērojama tad, ja pastāv “pietiekami būtisks patērētāja juridiskās situācijas, kurā patērētājs (..) tiek nostādīts atbilstīgi piemērojamajām valsts tiesību normām, aizskārums (224)”. Tas nebūt nenozīmē, ka šim terminam jābūt ar būtisku ekonomisko ietekmi uz darījuma vērtību (225). Tāpēc, piemēram, līguma noteikums, kas nosaka patērētājam pienākumu maksāt nodokli, ja saskaņā ar piemērojamiem valsts tiesību aktiem attiecīgo nodokli maksātu pārdevējs vai piegādātājs, var radīt ievērojamu nelīdzsvarotību pušu tiesībās un pienākumos neatkarīgi no summām, kādas patērētājam galu galā būs jāmaksā saskaņā ar šādu līguma noteikumu (226).

Līguma noteikuma ietekme būs atkarīga arī no tā sekām atbilstoši valsts tiesību sistēmai, kas piemērojama līgumam, un tas nozīmē, ka var būt nepieciešams ņemt vērā arī citus tiesību aktu noteikumus, tostarp procesuālo tiesību normas (227). Šajā kontekstā būtiska nozīme var būt arī tam, cik sarežģīti patērētājam ir novērst attiecīgā līguma noteikuma veida ilgstošu izmantošanu (228).

Tiesa novērtējumu par ievērojamu nelīdzsvarotību pušu tiesībās un pienākumos ir aprakstījusi šādi (229):

“21. Šajā ziņā Tiesa ir nospriedusi, ka tas, vai kāds līguma noteikums rada “ievērojamu nelīdzsvarotību” pušu tiesībās un pienākumos, kas izriet no līguma, un tas notiek par sliktu patērētājam, ir nosakāms, ņemot vērā tiesību normas, kas atbilstoši valsts tiesībām būtu piemērojamas, ja starp pusēm nebūtu attiecīgas vienošanās. Tikai veicot šādu salīdzinošu analīzi, valsts tiesa varēs izvērtēt, vai un attiecīgā gadījumā – kādā mērā patērētājam, piemērojot līgumu, tiek radīts neizdevīgāks tiesiskais stāvoklis salīdzinājumā ar spēkā esošajos valsts tiesību aktos paredzētajiem noteikumiem (..) (230). 22. Šķiet, ka jautājums, vai ievērojama nelīdzsvarotība pastāv, neaprobežojas ar kvantitatīvu ekonomisku vērtējumu, kas balstās uz darījuma, par ko ir līgums, kopējās summas, no vienas puses, un izmaksu, kas noteiktas patērētājam ar šo noteikumu, no otras puses, salīdzinājumu. 23. Tieši pretēji – ievērojama nelīdzsvarotība var izrietēt no pietiekami būtiska juridiskās situācijas aizskāruma, kurā patērētājs kā attiecīgā līguma puse tiek nostādīts atbilstīgi piemērojamajām valsts tiesību normām, vai tas būtu tiesību satura, kas tam saskaņā ar šīm normām ir no šī līguma, ierobežojuma formā vai kā to īstenošanas šķērslis, vai arī kā valsts tiesību normās neparedzēta papildu pienākuma uzlikšana viņam. 24. Šajā ziņā Tiesa ir atgādinājusi, ka atbilstīgi direktīvas 4. panta 1. punktam līguma noteikuma negodīgums ir jānovērtē, ņemot vērā preču vai pakalpojumu raksturu, attiecībā uz ko līgums noslēgts, un atsaucoties uz visiem apstākļiem līguma slēgšanas brīdī, kas ar to bijuši saistīti, kā arī uz visiem pārējiem šī līguma noteikumiem (..) (231). No tā izriet, ka šādā perspektīvā jāizvērtē arī, kādas sekas minētajam noteikumam var būt, ievērojot līgumam piemērojamās tiesības, kas ietver valsts tiesību sistēmas analīzi (..) (232).”

Ja līgumiskā vienošanās ir pretrunā kādam valsts vai Savienības tiesību aktu noteikumam, no kura puses nevar atkāpties, noslēdzot līgumu, šādā līgumā paredzētie nosacījumi parasti būs zaudējuši spēku jau tieši šāda noteikuma dēļ. Līguma noteikumi, par kuriem nebija atsevišķas apspriešanās un kuri atkāpjas no šādiem noteikumiem, iespējams, būs arī UCTD 3. panta 1. punkta pārkāpums.

3.4.3.   Sankcijas vai sekas, kas iestājas, ja patērētājs nepilda līgumsaistības

Lai neradītu ievērojamu nelīdzsvarotību par sliktu patērētājam, sankcijām vai sekām, kas iestājas, ja patērētājs nepilda līgumsaistības, jābūt pamatotām, ņemot vērā patērētāja pienākuma svarīgumu un tā nepildīšanas nopietnību (233). Proti, tām jābūt samērīgām (234). Veicot šādu novērtējumu, jāņem vērā, vai tiesību aktu noteikums atkāpjas no tiesību normām, kādas būtu piemērojamas, ja nebūtu attiecīgā līguma noteikuma, un – ja noteikuma rezultātā tiek īstenota īpaša procedūra – patērētājam pieejamie procesuālie līdzekļi (235).

Tiesa (236) būtiskos kritērijus attiecībā uz hipotekārajos kredītlīgumos iekļautajiem tā dēvētajiem “pirmstermiņa atmaksas noteikumiem”, kas ļauj kreditoram izpildes procedūrā sākt piedziņu, kura vērsta uz hipotēkas objektu, ir formulējusi šādi:

“(..) Direktīvas 93/13 3. panta 1. un 3. punkts un tās pielikuma 1. punkta e) un g) apakšpunkts un 2. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai izvērtētu (..) noteikuma par hipotekārā kredīta pirmstermiņa atmaksu negodīgo raksturu, būtiska nozīme ir: — tam, vai pārdevēja vai piegādātāja iespēja vienpusēji lauzt līgumu ir atkarīga no tā, ka patērētājs nav izpildījis vienu no saviem pienākumiem, kam ir būtiska nozīme attiecīgajās līgumattiecībās, — tam, vai šī iespēja ir paredzēta gadījumos, kad šādai līguma neizpildei ir pietiekami nopietns raksturs attiecībā pret aizdevuma ilgumu un summu, — tam, vai minētā iespēja ietver atkāpi no tām tiesību normām, kuras būtu jāpiemēro, ja starp pusēm nepastāvētu vienošanās, tādējādi, ņemot vērā tā rīcībā esošos procesuālos līdzekļus, apgrūtinot patērētāja iespēju vērsties tiesā un tā tiesību uz aizstāvību izmantošanu, un — tam, vai valsts tiesībās ir paredzēti adekvāti un efektīvi līdzekļi, kas ļauj patērētājam, kam tiek piemērots šāds līguma noteikums, novērst aizdevuma līguma vienpusējas izbeigšanas sekas. Iesniedzējtiesai tas ir jāvērtē, ņemot vērā visus šīs lietas konkrētos apstākļus.”

Attiecībā uz nokavējuma procentiem Tiesa (237) šo pārbaudi ir skaidrojuši šādi:

“(..) attiecībā uz noteikumu par nokavējuma procentu noteikšanu ir jāatgādina, ka, ņemot vērā direktīvas pielikuma 1. punkta e) apakšpunktu, lasot to kopā ar direktīvas 3. panta 1. punkta un 4. panta 1. punkta noteikumiem, iesniedzējtiesai (..) tostarp ir jāizvērtē, pirmkārt, tās valsts tiesību normas, kas ir piemērojamas starp pusēm gadījumā, ja attiecīgajā līgumā vai citos šāda veida līgumos, kas noslēgti ar patērētāju, nav paredzēta nekāda vienošanās, un, otrkārt, paredzētais nokavējuma procentu likmes apmērs salīdzinājumā ar likumīgo procentu likmi, lai pārliecinātos, ka ar to var nodrošināt to mērķu sasniegšanu, ko ar to ir iecerēts sasniegt attiecīgajā dalībvalstī, un ka tā nepārsniedz to, kas ir nepieciešams šo mērķu sasniegšanai.”

Attiecībā uz līguma noteikumos noteikto sankciju samērīgumu (238) un tādējādi negodīgumu Tiesa ir arī precizējusi (239), ka ir jāizvērtē visu attiecīgajā līgumā iekļauto soda klauzulu kumulatīvais efekts neatkarīgi no tā, vai kreditors faktiski uzstāj, lai tās tiek pilnībā izpildītas.

Pat ja tikai kumulatīvais efekts padara sankcijas par nesamērīgām, visi attiecīgie līguma noteikumi jāuzskata par negodīgiem (240) neatkarīgi no tā, vai tie ir tikuši piemēroti (241).

3.4.4.   Cenas vai atlīdzības iespējamais negodīgums

Kā minēts iepriekš (242), saskaņā ar UCTD noteikto minimālo standartu cenas vai atlīdzības atbilstīgums atbilstoši 3. panta 1. punktam ir jānovērtē tikai tad, ja līguma noteikumi, kuros noteikta piemērojamā cena vai atlīdzība, nav izstrādāti vienkāršā, skaidri saprotamā valodā. Cenas un atlīdzības novērtējumā atbilstoši 3. panta 1. punktam, ciktāl attiecīgajos valsts tiesību aktos nav ietvertas dispozitīvas normas, kad salīdzina atlīdzību, ko maksā patērētājs, un konkrētas preces vai pakalpojuma vērtību, ir jāņem vērā dominējošā tirgus prakse līguma noslēgšanas brīdī (243). Piemēram, attiecībā uz kredītlīgumā noteiktas parastās procentu likmes iespējamo negodīgumu Tiesa ir noteikusi (244), ka

“ja iesniedzējtiesa uzskata, ka tāds līguma noteikums (..) par likumisko [parasto] procentu aprēķina veidu, nav formulēts skaidrā un saprotamā valodā šīs direktīvas 4. panta 2. punkta izpratnē, tādā gadījumā tai ir jāizvērtē, vai šis noteikums ir negodīgs minētās direktīvas 3. panta 1. punktā. Šajā vērtējumā minētajai tiesai tostarp būs jāsalīdzina šajā noteikumā paredzētais likumisko [parasto] procentu likmju aprēķina veids un no šīs likmes izrietošā faktiskā summa ar parasti izmantoto aprēķina veidu un procentu likmi, kas noteikta likumā, kā arī ar procentu likmi, kas tika piemērota tirgū dienā, kad pamatlietā aplūkotais līgums tika noslēgts, tādai aizdevuma summai un ilgumam, kas atbilst aplūkotajā aizdevuma līgumā minētajai,”.

Ņemot vērā arī “prasību pēc godprātības”, kas noteikta 3. panta 1. punktā, Komisija uzskata, ka šādam novērtējumam var apsvērt tikai taisnīgu un godprātīgu tirgus praksi.

3.4.5.   Apstākļi līguma slēgšanas brīdī

Saskaņā ar 4. panta 1. punktu līguma noteikuma negodīgums, t. i., ievērojamā nelīdzsvarotība attiecībā pret prasībām pēc godprātības, ir jānovērtē, ņemot vērā līguma veidu, citus līguma noteikumus un citus saistītos līgumus, kā arī “visus apstākļus līguma slēgšanas brīdī, kas ar to bijuši saistīti”. Pēdējais minētais aspekts neietver apstākļus, kas rodas līguma izpildes laikā. Tomēr par apstākļiem, kas saistīti ar līguma slēgšanu, jāuzskata visi apstākļi, kas bija zināmi vai varēja pamatoti būt zināmi pārdevējam vai piegādātājam un kas varētu ietekmēt līguma izpildi nākotnē (245).

Viens šādu apstākļu piemērs ir maiņas kursa izmaiņu risks, kas saistīts ar kredīta ņemšanu ārvalstu valūtā un kas var īstenoties tikai līguma izpildes laikā. Šādos gadījumos valsts tiesām, ņemot vērā aizdevēja zināšanas un kompetenci, ir jānovērtē, vai patērētāja pakļaušana maiņas kursa riskam atbilst prasībām pēc godprātības, t. i., vai tā ir taisnīga un godprātīga prakse un vai tā rada ievērojamu nelīdzsvarotību 3. panta 1. punkta nozīmē (246).

Ja līguma noteikumus groza vai aizstāj, ir loģiski jauno līguma noteikumu novērtējumā ņemt vērā apstākļus, kādi dominēja grozīšanas vai aizstāšanas brīdī (247).

Ievērojamā nelīdzsvarotība ir jāvērtē attiecībā pret līguma noteikuma saturu un neatkarīgi no tā, kā tas ir ticis piemērots praksē (248). Piemēram, ja līguma noteikums ļauj pārdevējam vai piegādātājam pieprasīt tūlītēju un pilnīgu kredīta atmaksu gadījumā, ja patērētājs nav veicis noteikta skaita mēneša maksājumus, negodīgums jāvērtē, pamatojoties uz līgumā prasīto un nesamaksāto mēneša maksājumu skaitu. Novērtējumu nevar balstīt uz to mēneša maksājumu skaitu, kurus patērētājs faktiski nav veicis, pirms pārdevējs vai piegādātājs atsaucies uz attiecīgo noteikumu (249).

3.4.6.   Pārskatāmības trūkuma nozīmīgums attiecībā uz līguma noteikumu negodīgumu

Pārskatāmības trūkums nav pamats, lai konkrētu līguma noteikumu automātiski uzskatītu par negodīgu UCTD 3. panta 1. punkta nozīmē (250). Tas nozīmē, ka pēc tam, kad ir konstatēts, ka līguma noteikums, uz kuru atteicas 4. panta 2. punkts (251), “nav vienkāršā, skaidri saprotamā valodā”, tā negodīgums vēl ir jānovērtē pēc 3. panta 1. punktā noteiktajiem kritērijiem (252). Tomēr pārskatāmības trūkums nav obligāts elements negodīguma novērtējumā atbilstoši 3. panta 1. punktam (253), tāpēc arī līguma noteikumi, kas ir pilnīgi pārskatāmi, var būt negodīgi 3. panta 1. punkta nozīmē, ņemot vērā to nelīdzsvaroto saturu (254).

Tomēr, ciktāl līguma noteikumi nav vienkārši un skaidri saprotami, t. i., ja pārdevēji vai piegādātāji nepilda pārskatāmības prasības, šis apstāklis var veicināt līguma noteikuma atzīšanu par negodīgu atbilstoši 3. panta 1. punktam vai pat norādīt uz negodīgumu. Pielikuma 1. punkta i) apakšpunkts vispārīgi un pielikuma 1. punkta j) apakšpunkts īpaši attiecībā uz vienpusējām izmaiņām līguma noteikumos apstiprina, ka pārskatāmības trūkums var būt izšķirošs apstāklis, lai līguma noteikumus uzskatītu par negodīgiem.

Vairākos spriedumos pārskatāmības trūkums ir minēts kā (svarīgs elements) viens no elementiem vismaz konkrētu līguma noteikumu veidu (255) negodīguma novērtējumā, vai arī tajos līguma noteikumu pārskatāmības trūkums un negodīgums ir minēts vienkopus (256).

Tiesa ir uzsvērusi pārskatāmības nozīmīgumu līguma noteikumu godīguma sakarā, piemēram, attiecībā uz ilgtermiņa līgumu klauzulām, kas ļauj pārdevējam vai piegādātājam mainīt likmes, kuras maksā patērētāji (257), kredītlīgumu noteikumiem, kas nosaka patērētāja pamatpienākumus (258), vai attiecībā uz tiesību aktu izvēles klauzulām (259).

Tiesa ir skaidri norādījusi, ka attiecībā uz tiesību aktu izvēles klauzulu, kurā nav atzīts fakts, ka saskaņā ar regulu “Roma I” patērētāji vienmēr var paļauties uz labvēlīgākajām viņu dzīvesvietas dalībvalsts tiesību normām (260), šāda informācijas izlaišana vai noteikuma maldinošais raksturs var liecināt par tā negodīgumu. Tiesa (261), vispirms atgādinot par kritēriju “ievērojama nelīdzsvarotība pušu tiesībās un pienākumos”, noteica, ka

“[i]t īpaši šāda noteikuma negodīgais raksturs var izrietēt no formulējuma, kas neatbilst Direktīvas 93/13 5. pantā minētajai prasībai par formulējumu vienkāršā, skaidri saprotamā valodā. (..).”

Tādējādi var secināt, ka atkarībā no konkrētā līguma noteikuma satura un ņemot vērā pārskatāmības trūkuma ietekmi, līguma noteikuma iespējamais negodīgums var būt cieši saistīts ar tā pārskatāmības trūkumu, vai arī līguma noteikuma pārskatāmības trūkums var pat norādīt uz tā negodīgumu. Tā var būt, piemēram, gadījumā, kad patērētāji nevar saprast noteikuma sekas vai tiek maldināti.

Patiesi, ja patērētāji nonāk neizdevīgā situācijā tādu līguma noteikumu dēļ, kas ir neskaidri, slēpti vai maldinoši, vai ja nav sniegti skaidrojumi, kas vajadzīgi, lai saprastu šādu noteikumu ietekmi, ir maz ticams, ka pārdevējs vai piegādātājs ir izturējies pret patērētājiem taisnīgi un godprātīgi un ir ņēmis vērā viņu likumīgās intereses.

3.4.7.   UCTD 3. panta 3. punktā minētā pielikuma loma

Kā noteikts UCTD 3. panta 3. punktā, tās pielikumā ietvertais saraksts ir “tikai” indikatīvs un nepilnīgs tādu noteikumu saraksts, ko var uzskatīt par negodīgiem. Tiesa to ir vairākkārt uzsvērusi (262). Pielikuma nepilnīgais raksturs un UCTD 8. pantā noteiktais minimālās saskaņošanas princips nozīmē, ka valsts tiesību aktos šis saraksts var būt paplašināts vai var būt lietoti formulējumi, kā rezultātā piemēro stingrākus standartus (263).

Tā kā saraksts ir tikai indikatīvs, tajā ietvertie noteikumi nebūtu automātiski jāuzskata par negodīgiem. Tas nozīmē, ka to negodīgums vēl ir jānovērtē, ņemot vērā UCTD 3. panta 1. punktā un 4. pantā noteiktos vispārējos kritērijus (264). Tiesa ir precizējusi, ka pielikumā ietvertie noteikumi nav noteikti jāuzskata par negodīgiem, savukārt noteikumi, kas nav ietverti sarakstā, var tikt uzskatīti par negodīgiem (265). Tomēr pielikums ir svarīgs elements līguma noteikumu negodīguma novērtējumā. Citējot Tiesu,

“lai gan pēc attiecīgā pielikuma satura nevar automātiski un vienīgi noteikt apstrīdētā noteikuma negodīgo raksturu, tas tomēr ir būtisks faktors, uz kuru kompetentā tiesa var pamatoties, veicot šī noteikuma negodīgā rakstura novērtējumu. (266)”

Ja dalībvalsts (267) ir pieņēmusi tādu noteikumu “melno sarakstu”, kurus vienmēr uzskata par negodīgiem (268), līguma noteikumi, kas ietverti šādos sarakstos, nav jāvērtē atbilstoši valsts tiesību normām, ar kurām transponē 3. panta 1. punktu.

Visos citos gadījumos valsts iestādēm attiecīgais noteikums jāpārbauda atbilstoši 3. panta 1. punktam, izmantojot pielikumu kā norādi uz to, kas parasti tiks uzskatīts par ievērojamu nelīdzsvarotību pušu tiesībās un pienākumos pretēji prasībām pēc godprātības.

Tiesa savā judikatūrā ir atsaukusies uz šādiem pielikuma punktiem:

—	1. punkta e) apakšpunkts (269) – lieta C-76/10 Pohotovost’; lieta C-415/11 Aziz (270); apvienotās lietas C-94/17 un C-96/16 Banco Santander Escobedo Cortés attiecībā uz nokavējuma procentiem,

—	1. punkta e) apakšpunkts – lieta C-377/14 Radlinger un Radlingerová attiecībā uz līgumisko sankciju kumulatīvo efektu,

—	i), j) un l) apakšpunkts, tos lasot saistībā ar 2. punkta b) un d) apakšpunktu – lietas C-92/11 RWE Vertrieb, C-472/10 Invitel (271), C-348/14 Bucura (272) attiecībā uz cenu izmaiņu klauzulām,

—

1. punkta j) un l) apakšpunkts, tos lasot saistībā ar 2. punkta b) un d) apakšpunktu – — lieta C-26/13 Kásler un Káslerné Rábai (273) attiecībā uz maiņas kursa konvertēšanas mehānismu ārvalstu valūtā izteiktam hipotekārajam aizdevumam, — lieta C-143/13 Matei un Matei (274) attiecībā uz procentu likmes vienpusēju grozīšanu,

—

1. punkta q) apakšpunkts (275) — lieta C-240/98 Océano Grupo Editorial; lieta C-137/08 VB Penzügyi Lízing; lieta C-243/08 Pannon GSM, kurās precizēts, ka uz jurisdikcijas klauzulām, kas nosaka patērētājam pienākumu atzīt tādas tiesas ekskluzīvo piekritību, kura, iespējams, atrodas ļoti tālu no tā dzīvesvietas, kas var apgrūtināt patērētāja ierašanos tiesā, principā attiecas 1. punkta q) apakšpunkts (276); lieta C-266/18 Aqua Med attiecas uz tiesību aktu noteikumiem par jurisdikciju, — lieta C-240/08 Asturcom Telecommunicaciones; lieta C-342/13 Katalin Sebestyén attiecībā uz šķīrējklauzulām, — lieta C-415/11 Aziz, 75. punkts attiecībā uz piespiedu atsavināšanas klauzulām hipotekāro aizdevumu līgumos un to novērtējumu saistībā ar pieejamiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem.

Viena no pielikuma priekšrocībām ir tāda, ka tas var palīdzēt rast kopēju pamatu, kad dalībvalstis saskaņo savas izpildes darbības saistībā ar negodīgiem līguma noteikumiem. UCTD pielikums un dažādie pielikumu veidi valsts tiesību aktos, ar kuriem transponē direktīvu, arī palīdz pārdevējiem vai piegādātājiem saprast, kuri līguma noteikumu veidi ir problemātiski, un var palīdzēt tiesībaizsardzības iestādēm izpildīt UCTD gan oficiāli, gan neoficiāli.

4.   NEGODĪGU LĪGUMA NOTEIKUMU NESAISTOŠAIS RAKSTURS (UCTD 6. PANTA 1. PUNKTS)

6. pants 1. Dalībvalstis nosaka, ka negodīgi noteikumi, kas izmantoti pārdevēja vai piegādātāja ar patērētāju noslēgtā līgumā, atbilstoši savas valsts tiesību aktiem nav saistoši patērētājam un, ka līgums pie tādiem pašiem noteikumiem turpina pusēm būt saistošs, ja tas var pastāvēt bez negodīgajiem noteikumiem. 2. Dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus lai nodrošinātu to, ka patērētājs nezaudē šīs direktīvas piešķirto aizsardzību tādēļ, ka par līgumam piemērojamajām tiesībām ir izvēlētas valsts, kas nav dalībvalsts, tiesības, ja līgumam ir cieša saistība ar dalībvalstu teritoriju. 21. apsvērums tā kā dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka negodīgus noteikumus neizmanto līgumos, ko pārdevējs vai piegādātājs slēdz ar patērētāju, un gadījumos, ja šādus noteikumus tomēr izmanto, tie nav patērētājam saistoši, bet līgums uz tiem pašiem noteikumiem turpina pusēm būt saistošs, ja tas var pastāvēt bez negodīgajiem noteikumiem;

4.1.    UCTD 6. panta 1. punkta būtība un loma aizsardzībā pret negodīgiem līguma noteikumiem

Tiesa (277) regulāri uzsver 6. panta 1. punkta būtisko lomu UCTD noteiktajā patērētāju tiesību aizsardzības sistēmā, kas

“(..) balstās uz ideju, ka patērētājs salīdzinājumā ar pārdevēju vai piegādātāju ir vājākā pozīcijā gan attiecībā uz iespēju risināt sarunas, gan attiecībā uz informētības līmeni (..) (278).”

Negodīgu līguma noteikumu nesaistošais raksturs atbilstoši 6. panta 1. punktam ir imperatīva norma, ar kuru UCTD tiecas novērst šo nevienlīdzību un radīt reālu līdzsvaru (279) starp līgumslēdzējām pusēm. Citējot Tiesu (280),

“(..) direktīvas 6. panta 1. punkts, kurā paredzēts, ka negodīgi noteikumi patērētājam nav saistoši, ir imperatīvā norma, kas vērsta uz to, lai formālo līdzsvaru, ko līgums nodibina starp līgumslēdzēju pušu tiesībām un pienākumiem, aizstātu ar reālu līdzsvaru, kas var atjaunot minēto pušu vienlīdzību.”

Ņemot vērā, ka patērētāju aizsardzība pret negodīgiem līguma noteikumiem atbilstoši UCTD ir sabiedrības interešu jautājums, Tiesa (281) ir atkārtoti norādījusi, ka 6. panta 1. punkts ir līdzvērtīgs dalībvalstu tiesību aktos noteiktajām imperatīvajām normām:

“Turklāt Tiesa ir nospriedusi, ka, ņemot vērā sabiedrības interešu, uz kurām ir balstīta patērētājiem ar šo direktīvu piešķirtā aizsardzība, būtību un nozīmi, šīs direktīvas 6. pants ir jāuzskata par normu, kas ir ekvivalenta valsts normām, kurām valsts tiesību sistēmā ir imperatīvo normu statuss (..). Šī kvalifikācija attiecas uz visām direktīvas normām, kuras ir neaizstājamas 6. pantā noteiktā mērķa sasniegšanai.”

Direktīvas 6. panta 1. punkta imperatīvais jeb obligātais raksturs nozīmē, ka šis noteikums ir saistošs visām pusēm un iestādēm un ka atkāpes no tā principā nav pieļaujamas. UCTD 6. panta 2. punkts to apstiprina, precizējot, ka patērētāji nevar zaudēt savas tiesības, kas noteiktas UCTD, pat ja līgumu reglamentē tādas valsts tiesību akti, kura nav dalībvalsts, pamatojoties uz vienošanos par piemērojamo tiesību aktu izvēli (282).

UCTD 6. panta 1. punkta imperatīvais raksturs nozīmē arī to, ka patērētāji principā nevar ne tieši, ne netieši atteikties no šīs aizsardzības – nedz uz līguma (283), nedz uz vienpusēja paziņojuma pamata. Tas noteikti ir piemērojams arī, pirms tiek izšķirti jebkuri strīdi par īpašām prasībām, kas attiecas uz līguma noteikumu negodīgumu (284).

UCTD 6. panta 1. punkta materiālās sekas ir izklāstītas 4.2., 4.3. un 4.4. apakšiedaļā. Procesuālās garantijas, kas izriet no 6. panta 1. punkta, ir iztirzātas 5. iedaļā. No līguma noteikumu negodīguma izrietošās materiālās sekas ir piemērojamas neatkarīgi no tiesvedības un no tā, vai uz līguma noteikumu negodīgumu norāda patērētājs vai ex officio tiesa.

4.2.   Tiesiskās sekas tam, ka līguma noteikumi “nav saistoši patērētājam”

Jēdzienu “negodīgi līguma noteikumi, kas nav saistoši patērētājam”, var tulkot dažādos juridiskos jēdzienos valsts līmenī, kamēr vien tiek nodrošināta ar UCTD paredzētā aizsardzība. Tomēr negodīgo līguma noteikumu spēkā neesība, šķiet, nodrošinātu paredzēto aizsardzību visefektīvāk. Tiesa (285) ir uzsvērusi, ka

“(..) Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka līguma noteikums, kas atzīts par negodīgu, principā ir uzskatāms par tādu, kas nekad nav pastāvējis, un tādējādi tam nevar būt nekādas ietekmes attiecībā uz patērētāju. Līdz ar to tiesas konstatējuma par šāda noteikuma negodīgumu sekām principā būtu jābūt tāda patērētāja tiesiskā un faktiskā stāvokļa atjaunošanai, kāds tam būtu bijis, ja šī noteikuma nebūtu bijis.”

Negodīgu līguma noteikumu nesaistošais raksturs izriet tieši no UCTD un nenozīmē, ka tiesai vai citai pilnvarotai struktūrai iepriekš jābūt atzinušai līguma noteikumu par negodīgu vai spēkā neesošu. Tomēr šāds atzinums nodrošina juridisko noteiktību attiecībā uz konkrēta līguma noteikuma (ne-)godīgumu, jo īpaši gadījumos, kad viedokļi negodīgumu var atšķirties.

Tāpēc nesaistošais raksturs nevar būt atkarīgs no tā, vai un kad patērētājs norādījis uz konkrēta līguma noteikuma negodīgumu vai apstrīdējis tā spēkā esību, kā to apstiprināja Tiesa (286), kad tā noteica, ka

“(..) Direktīvas 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka negodīgi noteikumi patērētājam nav saistoši un ka šajā sakarā nav vajadzīgs, lai patērētājs iepriekš šādus noteikumus būtu sekmīgi apstrīdējis.”

Tas nozīmē arī, ka patērētājiem principā nevar liegt prasīt, lai pārdevējs vai piegādātājs svītro konkrētu negodīgu noteikumu no līguma, lūgt valsts tiesu atzīt līguma noteikumu par spēkā neesošu vai iebilst pret pārdevēju vai piegādātāju prasījumiem, kas pamatoti ar negodīgiem līguma noteikumiem, sakarā ar jebkāda piemērojama noilguma iestāšanos (287). Tas pats attiecas uz valsts tiesu pilnvarām novērtēt līguma noteikumu negodīgumu pēc savas ierosmes. Tiesa (288) ir noteikusi, ka:

“(..) aizsardzība, kas ar direktīvu piešķirta patērētājiem, izslēdz valsts tiesību normu, kas tiesvedībā, kuru ierosinājis pārdevējs vai piegādātājs pret patērētāju, pamatojoties uz viņu starpā noslēgtu līgumu, aizliedz valsts tiesai pēc noilguma iestāšanās pēc savas iniciatīvas vai pamatojoties uz patērētāja celtu iebildumu konstatēt, ka līguma noteikums ir negodīgs.”

Ja saistībā ar individuālu strīdu vai kolektīvu prasību valsts tiesa konstatē, ka konkrēts līguma noteikums ir negodīgs, šāds konstatējums vai atzinums ir piemērojams ex tunc. Tas nozīmē, ka konstatējumam vai atzinumam jābūt spēkā no līguma noslēgšanas vai brīža, kad attiecīgais noteikums iekļauts līgumā, nevis ex nunc no sprieduma pasludināšanas brīža (289).

4.3.   Līguma noteikumu negodīguma sekas attiecībā uz pušu tiesībām un pienākumiem

Šajā iedaļā ir iztirzāts princips, ka negodīgi līguma noteikumi ir jāatceļ un tos nevar pārskatīt (4.3.1. apakšiedaļa), un aplūkoti īpašie apstākļi, kādos var novērst trūkumus līgumā, kurus izraisījusi negodīgā noteikuma atcelšana (4.3.2. iedaļa).

4.3.1.   Princips – negodīgu līguma noteikumu atcelšana un aizliegums tos pārskatīt

Saskaņā ar 6. panta 1. punktu, lai gan negodīgi līguma noteikumi nav saistoši patērētājiem, pārējais līgums turpina būt saistošs tā pusēm, “ja tas var pastāvēt bez negodīgajiem noteikumiem”. Tiesa (290) ir atkārtoti uzsvērusi, ka

“(..) no Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkta izriet, ka valsts tiesām ir vienīgi pienākums noraidīt negodīga līguma noteikuma piemērošanu, lai patērētājam neradītu saistošas sekas, bet tām nav tiesību koriģēt tā saturu. Līgumam principā ir jāturpina pastāvēt bez jebkādiem citiem grozījumiem, izņemot negodīgu noteikumu svītrošanu, ciktāl saskaņā ar valsts tiesību normām šāda līguma pastāvēšana ir juridiski iespējama (..) (291).”

Tas nozīmē, piemēram, ka attiecībā uz negodīgām soda klauzulām valsts tiesas nevar summu, kas maksājama saskaņā ar līguma noteikumu, samazināt līdz pieņemamam līmenim, bet tām ir vienkārši jāatceļ viss noteikums (292).

Negodīgu līguma noteikumu pārskatīšana faktiski nozīmētu, ka tie joprojām būtu daļēji saistoši un ka pārdevēji vai piegādātāji zināmā mērā gūtu labumu no tā, ka ir šādus noteikumus izmantojuši. Tas mazinātu UCTD 6. panta 1. punkta efektivitāti un likvidētu atturošo ietekmi, kāda ir iecerēta ar UCTD 6. panta 1. punktu, tajā nosakot, ka negodīgi līguma noteikumi nav saistoši (293). Šādas atturošās ietekmes likvidēšana arī neatbilstu mērķim novērst negodīgu līguma noteikumu ilgstošu izmantošanu, kas atspoguļots UCTD 7. panta 1. punktā (294).

Pēc tādas pašas loģikas arī negodīga līguma noteikuma daļēja svītrošana ir nepieņemama, jo parasti tā būs līdzvērtīga līguma noteikuma pārskatīšanai, to mainot pēc būtības (295).

Citādi tas var būt tikai gadījumos, kad to, kas var šķist kā “līguma noteikums”, realitātē veido dažādi līguma noteikumi 3. panta 1. punkta nozīmē. Tā jo īpaši var būt gadījumā, kad līguma noteikums ietver divus (vai vairākus) nosacījumus, kurus var savstarpēji nošķirt tā, ka vienu no tiem var svītrot, bet pārējie joprojām paliek skaidri un saprotami un var būt novērtējami paši par sevi.

Līdz šim Tiesa ir sniegusi tikai dažas norādes par kritērijiem, kas izmantojami, lai noteiktu, kas veido līguma noteikumu pašu par sevi. Tā, piemēram, nošķir līguma noteikumus, kuros izklāstīti patērētāja pamatpienākumi atmaksāt aizdevumu, kas piešķirts konkrētā valūtā, un noteikumus, kuros noteikts valūtas konvertēšanas mehānisms (296) un kuri pēc definīcijas tāpēc ir atsevišķi līguma noteikumi. Tas pats attiecas uz noteikumiem, kuros noteikta cena, kas patērētājam jāmaksā, un mehānisms cenu izmaiņu ieviešanai ilgtermiņa līgumsaistībās (297).

Tiesa (298) ir arī nošķīrusi noteikumus, kuros paredzēta parastā procentu likme, kas jāmaksā par hipotekāro aizdevumu, un noteikumus par nokavējuma procentiem, pat ja šādi procenti ir noteikti papildus parastajai procentu likmei. Noteikusi, ka parastajiem procentiem un nokavējuma procentiem ir ļoti atšķirīgas funkcijas, Tiesa paskaidroja, ka

“(..) šie apsvērumi ir piemērojami neatkarīgi no tā, kā ir formulēti līguma noteikumi, kas paredz kavējuma [nokavējuma] procentu likmes, un noteikumi, kuros paredzētas parasto procentu likmes. It īpaši tie ir attiecināmi ne tikai uz situāciju, kad kavējuma [nokavējuma] procentu likme ir noteikta neatkarīgi no parasto procentu likmes, citā noteikumā, bet arī tad, ja kavējuma [nokavējuma] procentu likme ir noteikta, parasto procentu likmi palielinot par noteiktu skaitu procentpunktu. Pēdējā minētajā gadījumā, kad negodīgais noteikums ietver šo palielinājumu, Direktīvā 93/13 ir tikai noteikts, ka šis palielinājums ir jāatceļ.”

Attiecībā uz daļēju svītrošanu Tiesa līdz šim nav norādījusi, vai tā dēvētā “zilās pildspalvas doktrīna”, ko piemēro, piemēram, Vācijas Augstākā tiesa, ir saderīga ar UCTD (299). Minētā doktrīna nosaka, ka ir jānošķir līguma noteikuma nepieņemama pārskatīšana (300) un līguma noteikumā ietverta negodīga nosacījuma pieļaujama svītrošana, ja pārējo noteikuma saturu var piemērot bez turpmākas iejaukšanās tajā. Tomēr Tiesa ir nospriedusi, ka attiecībā uz hipotekārajā kredītlīgumā ietvertu noteikumu, kas ļāva bankai atprasīt visu aizdevumu pēc tam, kad patērētājs nebija veicis vienu mēneša maksājumu, pirmstermiņa atmaksas pienākumu nevar nošķirt no (tikai) viena neveikta mēneša maksājuma nosacījuma, nemainot šādu noteikumu būtību. Minētajā lietā attiecīgā klauzula tādējādi nebija nošķirama.

Rezumējot,

—	attiecībā uz līguma noteikumu nošķiramību nozīme ir konkrētu nosacījumu saturam vai funkcijai, nevis tam, kā tie ir formulēti konkrētā līgumā, un

—	daļēja svītrošana nav iespējama, ja divas līguma noteikuma daļas ir savstarpēji saistītas tā, ka vienas daļas izņemšana ietekmētu pārējā līguma noteikuma būtību.

Šajā sakarā nav izslēgts, ka vienā līguma rindkopā/punktā var būt iekļauts vairāk nekā viens līguma noteikums UCTD 3. panta 1. punkta nozīmē. Turpretī ir iespējams, ka dažādos dokumentos iekļautas divas rindkopas/punkti vai pat noteikumi, ņemot vērā to saturu, veido vienu līguma noteikumu.

Princips, ka valsts tiesas nevar pārskatīt negodīgus līguma noteikumus, ir piemērojams neatkarīgi no tā, vai uz negodīgumu norāda patērētājs vai to vērtē ex officio.

Tomēr šis princips neskar pušu tiesības to līgumiskās brīvības ietvaros grozīt negodīgu līguma noteikumu vai to aizstāt ar jaunu līguma noteikumu. Ja jaunais noteikums ir līguma noteikums UCTD 3. panta 1. punkta nozīmē, tas būs jānovērtē pats par sevi atbilstoši UCTD 3., 4. un 5. pantam. Tajā pašā laikā negodīga līguma noteikuma grozīšana vai aizstāšana principā nevar likvidēt patērētāja tiesības, kas izriet no grozītā/aizstātā noteikuma nesaistošā rakstura, piemēram, tiesības pieprasīt atlīdzību (301). Tiesa, iespējams, viesīs lielāku skaidrību par šiem jautājumiem saistībā ar tā dēvētajiem pārjaunojuma līgumiem (302).

Princips, ka negodīgi līguma noteikumi ir vienkārši jāsvītro no līguma, kamēr pārējais līgums turpina būt saistošs pusēm, nerada grūtības gadījumos, kad līguma izpilde ir iespējama bez negodīgā(-ajiem) līguma noteikuma(-iem). Piemēram, tā var būt attiecībā uz līgumsodiem, tādiem kā nokavējuma procenti (303), klauzulām, ar ko ierobežo tirgotāja atbilstību par nepienācīgu izpildi, vai klauzulām par tiesību aktu izvēli, jurisdikciju vai šķīrējklauzulām. Gadījumi, kad tas ir sarežģītāk, ir iztirzāti 4.3.2. iedaļā.

4.3.2.   Izņēmums – trūkumu novēršana līgumā, lai tas nezaudētu spēku

Saskaņā ar UCTD 6. panta 1. punktu pārējais līgums turpina būt piemērojams tikai tad, ja līgums “var pastāvēt bez negodīgajiem noteikumiem”.

Lai noteiktu, vai līgums var pastāvēt bez negodīgā noteikuma, ir jāveic “juridisks novērtējums saskaņā ar piemērojamiem valsts tiesību aktiem” (304). Tas nozīmē, ka katrā individuālā gadījumā ir jāanalizē, vai līgumu var juridiski vai tehniski izpildīt bez negodīgā līguma noteikuma. Tāpēc novērtējumu nevar balstīt tikai uz ekonomiskiem apsvērumiem. Izvērtējumam par to, vai līgums var turpināt pastāvēt, ir jābūt objektīvam, t. i., to nevar balstīt tikai uz vienas puses interesēm (305). Tas nozīmē, ka nedrīkstētu būt nozīme tam, vai pārdevējs vai piegādātājs nebūtu noslēdzis līgumu, ja nebūtu negodīgā līguma, un vai noteikuma svītrošana padara līgumu mazāk pievilcīgu no ekonomiskā viedokļa.

Līgumu nevar izpildīt, t. i., tas “nevar turpināt pastāvēt”, ja tiek svītrots noteikums, kurā definēts līguma galvenais priekšmets, vai noteikums, kas ir būtisks patērētāja maksājamās atlīdzības aprēķinam (306). Tas attiecas, piemēram, uz tās valūtas norādīšanu, kurā jāveic maksājumi (307), vai uz noteikumu, kurā noteikts maiņas kurss, lai aprēķinātu atmaksājamās summas par ārvalstu valūtā izteiktu aizdevumu (308).

Tajā pašā laikā jāņem vērā fakts, ka 6. panta 1. punkta mērķis ir atjaunot līdzsvaru starp pusēm, svītrojot no līguma negodīgus noteikumus un principā saglabājot līguma spēkā esamību kopumā, nevis atzīt par spēkā neesošiem visu to līgumu darbību, kuros ir ietverti negodīgi noteikumi (309). Tomēr dalībvalsts var noteikt, ka līgumu, kurā ir negodīgi noteikumi, var atzīt par spēkā neesošu visu kopumā, ja tādējādi tiek nodrošināta labāka patērētāju tiesību aizsardzība (310).

Līguma spēkā neesībai var būt negatīvas sekas attiecībā uz patērētāju, piemēram, viņam var būt pienākums nekavējoties atmaksāt visu aizdevumu uzreiz, nevis pa daļām pēc vienošanās, un tas var būt pretrunā ar UCTD iecerētajai aizsardzībai. Tāpēc Tiesa (311) ir atzinusi, ka izņēmuma kārtā konkrētos apstākļos valsts tiesas var aizstāt negodīgu līguma noteikumu ar dispozitīvu valsts tiesību normu, lai novērstu to, ka līgums zaudē spēku. Attiecībā uz gadījumu, kad ar dispozitīvu normu tika novērsta ārvalstu valūtā indeksēta aizdevuma līguma spēka zaudēšana valūtas konvertēšanas mehānisma negodīguma dēļ, Tiesa noteica:

“80. Tomēr no tā neizriet, ka tādā situācijā kā pamatlietā Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkts liedz valsts tiesai, piemērojot līgumu tiesību principus, atcelt negodīgo noteikumu, aizstājot to ar dispozitīvu valsts tiesību normu. 81. Tieši pretēji – negodīga noteikuma aizstāšana ar šādu noteikumu, kurš, kā izriet no Direktīvas 93/13 preambulas trīspadsmitā apsvēruma, neietver negodīgus noteikumus, ciktāl tā rezultātā līgums var turpināt pastāvēt, neraugoties uz III/2. punkta atcelšanu, un turpina būt saistošs pusēm, ir pilnībā pamatota, ņemot vērā Direktīvas 93/13 mērķi.”

Tiesa arī paskaidroja, ka līguma atzīšanas par spēkā neesošu “īpaši nelabvēlīgās sekas” patērētājam var apdraudēt ar negodīgā līguma noteikuma svītrošanu iecerēto preventīvo ietekmi (312).

Tāpēc saskaņā ar līdzšinējo judikatūru (313) pirms negodīgu līguma noteikumu aizstāšanas ar “dispozitīvām valsts tiesību normām” valsts tiesām ir jānovērtē, vai:

—	negodīga līguma noteikuma svītrošana citādi objektīvi izraisītu visa līguma spēkā neesību,

—	un vai tam ir īpaši negatīvas sekas attiecībā uz patērētāju (314), ņemot vērā visas valsts attiecīgās tiesību normas, tostarp procesuālo tiesību normas (315).

Termins “dispozitīvas valsts tiesību normas” nav nedz definēts, nedz lietots UCTD. Atšķirīgā kontekstā tajā gan ir minēti “noteikumi, kas, saskaņā ar tiesību aktiem, attiecas uz līgumslēdzējām pusēm, ar nosacījumu, ka nav noteikta cita kārtība”. Šī kvazidefinīcija atspoguļo to, kas parasti tiek uzskatīts par dispozitīvu normu funkciju, un, šo terminu lietojot saistībā ar 6. panta 1. punktu, Tiesa patiešām atsaucas uz UCTD 13. apsvērumu (316).

Tiesa, iespējams, vēl sniegs plašākas norādes par jēdziena “dispozitīvas valsts tiesību normas” interpretāciju. Tā var precizēt, piemēram, vai šis jēdziens attiecas tikai uz normām, kas īpaši reglamentē līgumslēdzēju pušu tiesības un pienākumus, vai tas var ietvert arī vispārīgus līgumtiesību noteikumus (317). Ja šādi vispārīgi noteikumi ļauj radoši pielāgot līgumu, rodas jautājums, vai tas faktiski nav līdzvērtīgi nepieļaujamai attiecīgā(-o) līguma noteikuma(-u) “pārskatīšanai” (318).

Tiesa (319) ir norādījusi, ka īpašos apstākļos negodīga līguma noteikuma aizstāšanai, lai novērstu līguma spēka zaudēšanu, var izmantot tiesību normas, kas kalpo par paraugu vai atsauci attiecībā uz līguma noteikumiem, bet kas tehniski nav dispozitīvas normas.

Tiesa, iespējams, arī vēl precizēs, vai ļoti īpašos apstākļos pieņemami var būtu citi veidi, kā novērst trūkumus, ko radījis negodīgs līguma noteikums (320).

Novērtējot īpaši negatīvās sekas patērētājiem, valsts tiesām ir jāņem vērā patērētāja intereses brīdī, kad jautājums tiek celts valsts tiesā (321). Tiesa ir precizējusi, ka gadījumos, kad pēc nelikumīgā līguma noteikuma svītrošanas līguma darbības turpināšana juridiski nav iespējama un kad līguma darbības turpināšana būtu pretrunā patērētāja interesēm, valsts tiesas nedrīkst saglabāt līguma spēkā esību (322). Valsts tiesību akti šādos gadījumos nevar liegt patērētājiem atsaukties uz līguma spēkā neesību atbilstoši UCTD 6. panta 1. punktam (323).

Līdz šim Tiesa nav tieši (324) spriedusi par to, vai valsts tiesai patērētāja ieinteresētība līguma atzīšanā par spēkā neesošu jānosaka, pamatojoties tikai uz objektīviem kritērijiem vai tomēr uz patērētāja vēlmi, kas pausta tiesvedībā. Tomēr ir pārliecinoši argumenti par labu patērētāja vēlmes ievērošanai, ņemot vērā, ka patērētājs tiesvedībā var pat uzstāt uz to, lai tiktu piemērots negodīgs noteikums (325).

4.3.3.   Dispozitīvu normu piemērošana citās lietās

Līdz šim Tiesa nav īpaši spriedusi par to, vai dispozitīvas valsts tiesību normas var piemērot, ja pēc līguma noteikuma svītrošanas līgums nezaudē spēku, piemēram, kad tiek svītrotas klauzulas par sodiem, un ja tas neietver valsts tiesas veiktu negodīgā līguma “pārskatīšanu”. Tiesa (326) nosprieda, ka valsts augstākās tiesas pieeja, nepiemērojot likumiskus nokavējuma procentus pēc tam, kad līgumā svītrota negodīga klauzula par nokavējuma procentiem, bija saderīga ar UCTD. Taču Tiesa nav norādījusi, šādu rezultātu prasa UCTD. Tomēr 4.3.2. punktā iztirzātā judikatūra var liecināt, ka dispozitīvu normu izmantošana ir iespējama tikai tad, ja līgums citādu būtu spēkā neesošs.

4.3.4.   Vai ir iespējams piemērot noteikumus, lai gan tie ir negodīgi? (327)

Tiesa (328) ir nospriedusi, ka gadījumos, kad līgums var turpināt pastāvēt bez negodīga noteikuma (329), pēc tam, kad tiesnesis ir informējis patērētāju par noteikuma negodīgumu un nesaistošo raksturu, patērētājs var nolemt nepaļauties uz šo aizsardzību, līdz ar to līguma noteikums faktiski tiek piemērots.

4.4.   Tādu priekšrocību atlīdzināšana, kuras iegūtas ar negodīgu līguma noteikumu starpniecību

Negodīgu līguma noteikumu nesaistošā rakstura sekas ir arī tādas, ka tad, ja patērētāji ir veikuši maksājumus, pamatojoties uz negodīgiem līguma noteikumiem, viņiem jābūt tiesīgiem saņemt atlīdzību par šādiem maksājumiem (330) –

“62. No tā izriet, ka valsts tiesas pienākums nepiemērot negodīgu līguma noteikumu, ar kuru tiek noteikts pienākums maksāt summas, kas izrādījušās nepamatotas, principā ietver atbilstošas ar atlīdzināšanu saistītas sekas attiecībā uz šīm pašām summām. 63. Šādu ar atlīdzināšanu saistītu seku neesamība varētu apdraudēt preventīvo iedarbību, kādu ar Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktu, to lasot kopā ar šīs direktīvas 7. panta 1. punktu, ir paredzēts saistīt ar līgumos, kurus ar patērētājiem noslēguši pārdevēji vai piegādātāji, ietverto noteikumu negodīguma konstatēšanu.”

Tikai noteikumi, kas saistīti ar juridisko noteiktību, jo īpaši res judicata un saprātīgiem noilguma laikposmiem, var ierobežot šādas ar atlīdzināšanu saistītas sekas (331). Tajā pašā laikā dalībvalstis, tostarp valsts likumdevēji un tiesas, nevar ierobežot konstatējuma, ka konkrēts līguma noteikums ir negodīgs (332), ietekmi laikā un tādējādi, piemēram, izslēgt atlīdzināšanas prasības par laiku pirms šāda konstatējuma (333) –

“(..) Padomes (..) Direktīvas 93/13/EEK (..) 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts judikatūru, ar kuru ar atlīdzināšanu saistītās sekas, kas ir saistītas ar tiesas atzinumu, ka noteikums, kas ir ietverts līgumā, kuru ar patērētāju ir noslēdzis pārdevējs vai piegādātājs, ir negodīgs šīs direktīvas 3. panta 1. punkta izpratnē, tiek ierobežotas laikā, tās attiecinot vienīgi uz summām, kuras atbilstoši šādam noteikumam ir tikušas nepamatoti samaksātas pēc tiesas nolēmuma, ar kuru ir ticis atzīts šis negodīgums, pasludināšanas.”

Šajā sakarā Tiesa atgādināja, ka, ņemot vērā pamatprasību par Savienības tiesību aktu vienveidīgu un vispārēju piemērošanu, vienīgi Tiesa var lemt par tās sniegtās Savienības tiesību normas interpretācijas ierobežošanu laikā (334). Tiesas sniegtā Savienības tiesību normas interpretācija valsts tiesām parasti ir jāattiecina arī uz tiesiskajām attiecībām, kas radušās un nodibinātas pirms Tiesas sprieduma, jo šādā interpretācijā ir noteikts, kā attiecīgais noteikums jāsaprot vai būtu bijis jāsaprot un jāpiemēro no tā spēkā stāšanās brīža (335). Tāpēc Tiesa var ierobežot savu nolēmumu ietekmi laikā “tikai izņēmuma kārtā”, piemērojot vispārējo juridiskās noteiktības principu, ja ir izpildīti šādi divi kumulatīvi nosacījumi: i) attiecīgie tirgus dalībnieki ir rīkojušies godprātīgi un ii) pastāv nopietnu grūtību risks Tiesas judikatūras piemērošanas ar atpakaļejošu spēku dēļ (336).

5.   TIESISKĀS AIZSARDZĪBAS LĪDZEKĻI UN PROCESUĀLĀS GARANTIJAS, KAS PRASĪTAS UCTD 6. PANTA 1. PUNKTĀ UN 7. PANTA 1. PUNKTĀ

5.1.    UCTD 6. panta 1. punkta un 7. panta 1. punkta un līdzvērtības un efektivitātes principu nozīmīgums vispārīgi

6. pants 1. Dalībvalstis nosaka, ka negodīgi noteikumi, kas izmantoti pārdevēja vai piegādātāja ar patērētāju noslēgtā līgumā, atbilstoši savas valsts tiesību aktiem nav saistoši patērētājam un, ka līgums pie tādiem pašiem noteikumiem turpina pusēm būt saistošs, ja tas var pastāvēt bez negodīgajiem noteikumiem. (..) 7. pants 1. Dalībvalstis nodrošina, ka patērētāju un konkurentu interesēs pastāv adekvāti un efektīvi līdzekļi, lai novērstu negodīgu noteikumu ilgstošu izmantošanu pārdevēju vai piegādātāju ar patērētājiem noslēgtos līgumos. (..) Pamattiesību hartas 47. pants Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu Ikvienai personai, kuras tiesības un brīvības, kas garantētas Savienības tiesībās, tikušas pārkāptas, ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, ievērojot nosacījumus, kuri paredzēti šajā pantā. (..)

UCTD 6. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts ir noteikumi, kas paredz, kā patērētāji ir jāaizsargā pret negodīgiem līguma noteikumiem, un tie papildina viens otru (337).

Negodīgu līguma noteikumu nesaistošā rakstura sekas attiecībā uz pušu tiesībām un pienākumiem ir izklāstītas 4. iedaļā iepriekš. Šajā iedaļā ir iztirzāta 6. panta 1. punkta, to lasot saistībā ar 7. panta 1. punktu un līdzvērtības un efektivitātes principiem, sekas attiecībā uz procesuālajiem noteikumiem un valsts tiesu pilnvarām un pienākumiem.

UCTD 7. panta 1. punkts, jo īpaši attiecībā uz negodīgiem līguma noteikumiem, atspoguļo ES Pamattiesību hartas 47. pantā noteiktās vispārējās tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību pret Savienības tiesību aktu garantēto tiesību un brīvību pārkāpumiem (338).

Lai gan 6. panta 1. punktā un 7. panta 1. punktā nav ietvertas īpašas procesuālo tiesību normas, to mērķus var sasniegt tikai tad, ja valsts procesuālo tiesību normas veicina to sasniegšanu un nerada nepamatotus šķēršļus patērētājiem, lai tie varētu paļauties uz aizsardzību, ko tiem nodrošina UCTD.

Tā kā procesuālie noteikumi nav saskaņoti Savienības tiesību instrumentā, Tiesa ir uzsvērusi dalībvalstu procesuālo autonomiju (339) un arī to atbildību nodrošināt, ka no Savienības tiesību aktiem izrietošās tiesības tiek efektīvi aizsargātas (340). Tiesa ir noteikusi, ka, ciktāl dalībvalstu procesuālie noteikumi skar Savienības tiesību aktos noteikto tiesību piemērošanu, šādiem noteikumiem jāatbilst līdzvērtības un efektivitātes principiem (341). Tā ir atsaukusies uz minētajiem principiem kā principiem, kas izsaka dalībvalstu vispārējo pienākumu nodrošināt tādu attiecīgo personu tiesību aizsardzību tiesā, kuras izriet no Savienības tiesībām (342).

Līdzvērtība nozīmē, ka procesuālo tiesību normas no Savienības tiesībām izrietošo tiesību aizsardzībai nedrīkst būt mazāk labvēlīgas kā tās, kuras piemēro līdzīgu tiesību aizsardzībai atbilstoši valsts tiesību aktiem (343) vai ar kurām reglamentē valsts tiesībām pakļautas līdzīgas situācijas (344).

Efektivitāte nozīmē, ka valsts procesuālo tiesību normas nedrīkst padarīt pilsoņiem, tostarp patērētājiem, faktiski vai praktiski (345) neiespējamu vai pārmērīgi grūtu to tiesību īstenošanu, kas izriet no Savienības tiesībām (346).

Tiesa līdzvērtības un efektivitātes nozīmi ir raksturojusi šādi (347):

“Ja attiecīgajā jautājumā nav Kopienu tiesiskā regulējuma, katras dalībvalsts tiesību sistēmā ir jānosaka kompetentās tiesas un jāparedz sīki procesuāli noteikumi prasībām, kas paredzētas, lai aizsargātu tiesības, kuras attiecīgajām personām tieši izriet no Kopienas tiesību aktiem. Tomēr šādi noteikumi nedrīkst būt mazāk labvēlīgi par tiem, kas reglamentē līdzīgas valsts tiesībām pakļautas situācijas, un nedrīkst padarīt praktiski neiespējamu vai pārmērīgi grūtu to tiesību īstenošanu, kas izriet no Kopienas tiesību aktiem (..).”

Tiesa ir raksturojusi šos principus sīkāk attiecībā uz patērētāju tiesībām un jo īpaši UCTD, no tiem atvasinot vairākas īpašas procesuālas prasības, lai nodrošinātu, ka patērētāji tiek efektīvi aizsargāti pret negodīgiem līguma noteikumiem arī reālajā tiesvedībā.

Atkarībā no lietas apstākļiem un iesniedzējtiesu uzdotajiem jautājumiem Tiesa minētās prasības ir balstījusi uz:

—	negodīgu līguma noteikumu nesaistošā rakstura efektivitāti (348) atbilstoši UCTD 6. panta 1. punktam,

—	prasību par adekvātiem un efektīviem līdzekļiem, lai novērstu negodīgu noteikumu ilgstošu izmantošanu, kā noteikts UCTD 7. panta 1. punktā (349),

—	pamattiesībām uz efektīviem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem atbilstoši Hartas 47. pantam (350),

—	kā arī – atkarībā no piemērojamiem valsts tiesību aktiem – līdzvērtības principu (351).

Tiesa atsaucas uz 7. panta 1. punktu, ko dažkārt pamato ar Hartas 47. pantu, un efektivitāti kā uz gandrīz savstarpēji aizstājamiem juridiskajiem avotiem tām garantijām, kas saistītas ar procesuālās aizsardzības pret negodīgiem līguma noteikumiem efektivitāti (352).

Procesuālās prasības ir saistītas ar tiesiskās aizsardzības līdzekļiem un procesuālajām tiesībām, kas pieejamas patērētājiem, no vienas puses, un valsts tiesu pienākumiem, no otras puses. Būtībā tās ietver principus, ka

—	patērētājiem jābūt pieejamiem efektīviem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, lai varētu norādīt uz būtisku līguma noteikumu negodīgumu, un

—	valsts tiesām ir pienākums novērtēt līguma noteikumu negodīgumu pēc savas ierosmes (ex officio).

Tiesa ir plašāk iztirzājusi šīs procesuālās garantijas, ņemot vērā īpašus procedūras veidus un procesuālas situācijas, piemēram, parastos civilprocesus (353), pārsūdzības procedūras (354), aizmuguriskus spriedumus (355), prasības par šķīrējtiesas nolēmuma atcelšanu (356), šķīrējtiesas nolēmumu izpildi (357), aizliegumus (358), dažādu veidu maksājuma rīkojuma procedūras (359), piedziņu, kas vērsta uz hipotēkas objektu (360), brīvprātīgas izsoles (361) un maksātnespējas procedūras (362). Tiesai ir arī lūgts izvērtēt saistību starp Regulu (EK) Nr. 1896/2006 (363), ar ko izveido Eiropas maksājuma rīkojuma procedūru, un procesuālajām garantijām, ko paredz UCTD (364).

Lai gan lielākā daļa prejudiciālo nolēmumu attiecās uz lietām, kurās patērētāji bija atbildētāja vai parādnieka statusā (365), Tiesa šos principus ir piemērojusi arī tiesvedībai, kurā patērētājs prasījis atzīt līguma noteikumu par spēkā neesošu.

Lai gan, novērtējot konkrētu noteikumu atbilstību UCTD, ir jāņem vērā katra procedūras veida konteksts un specifiskās iezīmes, Tiesas izstrādātie standarti un kritēriji ir piemērojami visu veidu procedūrām .

Tiesa ir atkārtoti uzsvērusi (366), ka procedūras, kas sniedz kreditoriem iespēju piedzīt savus prasījumus ātrāk, pamatojoties uz izpildrakstiem, nekā uz tādu spriedumu pamata, kas pasludināti deklaratīvā procedūrā, un kas neietver valsts tiesu veiktas pārbaudes pēc būtības vai ietver tās tikai ierobežotā apjomā, nedrīkst liegt patērētājiem viņu tiesības uz pienācīgu aizsardzību pret negodīgiem līguma noteikumiem. Tas nozīmē, ka konkrētā veida procedūra, ko pārdevējs vai piegādātājs izvēlas vai kas ir citādi piemērojama, nevar samazināt UCTD prasītās procesuālās garantijas par labu patērētājiem. Citējot Tiesu (367),

“(..) tiesas procesu īpašās iezīmes nedrīkst būt faktors, kas varētu ietekmēt saskaņā ar Direktīvas 93/13 noteikumiem nodrošināto tiesisko aizsardzību [patērētājiem].”

pašā laikā saistībā ar efektivitātes principu (368) ir nepieciešams valsts procesuālās tiesību normas aplūkot to attiecīgajā kontekstā un visas kopumā. Tiesa (369) to ir formulējusi šādi:

“43. (..) saistībā ar efektivitātes principu Tiesa ir vairākkārt atgādinājusi, ka katrs gadījums, kad rodas jautājums par to, vai valsts procesuālo tiesību norma nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtina Savienības tiesību piemērošanu, ir jāizvērtē, ņemot vērā šīs tiesību normas vietu visā procesā, šā procesa norisi un īpatnības dažādās valsts tiesu instancēs (..). 44. Tālab vajadzības gadījumā jāņem vērā tādi valsts tiesu sistēmas pamatā esošie principi kā tiesību uz aizstāvību aizsardzība, tiesiskās noteiktības princips un efektīva procesa norise (..).”

Tas nozīmē, ka ir jāņem vērā valsts tiesību normu nodrošinātā aizsardzība pret negodīgiem līguma noteikumiem dažādos procedūras posmos, piemēram, posmā pirms maksājuma rīkojuma izdošanas un izpildes vai iebildumu celšanas posmā (370), vai saistībā ar tiesiskās aizsardzības līdzekļiem pret piedziņu, kas vērsta uz hipotēkas objektu, pamatojoties uz notariālu aktu (371).

Valsts tiesām ir pienākums piemērot šīs procesuālās garantijas arī tad, ja valsts tiesību normas citādi tām liegtu to darīt, un tām ir jāignorē valsts augstāko tiesu judikatūra, ciktāl tā ir nesaderīga ar UCTD, kā to interpretējusi Tiesa (372).

Visas procesuālās garantijas, kas izriet no Savienības tiesību aktiem, ir piemērojamas attiecībā uz lietām, kas saistītas ar negodīgiem līguma noteikumiem, pat ja tās nav īpaši minētas šajā ziņojumā. Tas ietver procesuālās tiesības, kas minētas Hartas 47. pantā, tostarp tiesības uz taisnīgu tiesu (373) un procesuālo tiesību vienlīdzību (374). Patērētāju efektīvas tiesiskās aizsardzības princips pats par sevi neattiecas uz patērētāju tiesībām piekļūt vairākām tiesu instancēm (375) līguma noteikumu novērtēšanai. Tomēr šādas tiesības var būt balstītas uz UCTD 7. panta 1. punktu, to lasot saistībā ar Hartas 47. pantā garantēto procesuālo tiesību vienlīdzību, saskaņā ar kuru pārdevējiem vai piegādātājiem tajā pašā tiesvedībā ir tiesības pārsūdzēt lēmumu par līguma noteikumu negodīgumu (376).

5.2.   Negodīgu līguma noteikumu ex officio kontroles princips (377)

5.2.1.   Saikne ar 6. panta 1. punktu un 7. panta 1. punktu

Lai kompensētu strukturāli neizdevīgāko situāciju, kādā atrodas patērētāji, kas var nepārzināt savas tiesības un tāpēc, iespējams, nenorāda uz līguma noteikumu negodīgumu, valsts tiesām kā neitrālai instancei ir aktīva loma tiesvedībā, kas saistīta ar negodīgiem līguma noteikumiem. Tiesa kopš sava 2009. gada 4. jūnija nolēmuma (378), ir pastāvīgi paudusi uzskatu, ka valsts tiesām ir pienākums novērtēt negodīgus līguma noteikumus pēc savas ierosmes (ex officio), t. i., pat ja patērētājs nenorāda uz līguma noteikumu negodīgumu:

“1. Padomes 1993. gada 5. aprīļa Direktīvas 93/13/EEK par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka negodīgi noteikumi patērētājam nav saistoši un ka šajā sakarā nav vajadzīgs, lai patērētājs iepriekš šādus noteikumus būtu sekmīgi apstrīdējis. 2. Valsts tiesai pēc savas ierosmes ir jāvērtē līguma noteikumu negodīgais raksturs, tiklīdz tās rīcībā ir šajā sakarā vajadzīgais juridiskais un faktiskais pamatojums. Ja tiesa šādus noteikumus atzīst par negodīgiem, tā tos nepiemēro, izņemot, kad pret to iebilst patērētājs. Šāds pienākums valsts tiesai ir arī tad, ja tā lemj par savu teritoriālo piekritību.”

Tiesa šo prasību ir apstiprinājusi vairākkārt (379):

“(..) Tiesa vairākkārt ir nospriedusi, ka valsts tiesai pēc savas ierosmes ir jāvērtē Direktīvas 93/13 piemērošanas jomā ietilpstoša līgumiska noteikuma negodīgais raksturs un, to veicot, ir jāizlīdzina starp patērētāju un pārdevēju vai piegādātāju pastāvošā nelīdzsvarotība, ja tās rīcībā ir vajadzīgais tiesiskais un faktiskais pamatojums (..) (380).”

Ex officio kontroles mērķis ir sasniegt 6. panta 1. punkta mērķi individuālos gadījumos, un tas palīdz sasniegt 7. panta mērķi, jo tas var atturēt no negodīgu līguma noteikumu izmantošanas kopumā (381). Ex officio kontroles pienākums ir piemērojams a fortiori, ja patērētājs pēc būtības apstrīd līguma spēkā esību vai godīgumu, tomēr konkrēti neatsaucoties uz tiesību normām par negodīgiem līguma noteikumiem (382).

5.2.2.   Saistība ar civilprocesa principiem

Dalībvalstīs vadošais princips civilprocesā (383) ir “pušu dispozīcija” (jeb pušu autonomija). Parasti tas nozīmē, ka puses var vienīgi pēc saviem ieskatiem noteikt tiesvedības priekšmetu un apjomu, lai tiesnesis nevarētu apmierināt prasījumu, kas nav ticis izteikts (ultra petita), vai apmierināt prasījumu, pārsniedzot prasīto (extra petita). Tāpat ir arī vispāratzīts, ka galvenokārt tieši pusēm ir pienākums pierādīt faktus, uz kuriem tās atsaucas, lai pamatotu savas prasības, kā arī iesniegt vajadzīgos pierādījumus. Kopumā katrai pusei ir pienākums pierādīt faktus, ar kuriem tā pamato savu prasību, ja vien nav īpašu noteikumu, saskaņā ar kuriem pierādīšanas pienākums konkrētos jautājumos tiek pārnests vai atvieglots.

Ir vispāratzīts, ka, lai gan pusēm ir jāiesniedz fakti, tiesa ir tā, kurai ir jāveic nepieciešamās juridiskās kvalifikācijas (384), kā izteikts da mihi factum dabo tibi jus un iura novit curia principos. Tāpat arī tiesām parasti pēc savas ierosmes, t. i., bez pušu aicinājuma, ir jāņem vērā konkrētas imperatīvas normas, ko bieži dēvē par sabiedriskās kārtības jautājumiem.

Šajā vispārējā satvarā starp dalībvalstīm pastāv atšķirības attiecībā uz to, ciktāl tiesas var – vai tām ir pienākums – uzņemties aktīvāku lomu tiesvedībā (385), arī nopratināšanā vai izmeklēšanā, piemēram, uzdodot jautājumus, sniedzot norādes vai atgriezenisko saiti, kā arī pierādījumu iegūšanā.

Līguma noteikumu negodīguma ex officio kontrole būtībā ir procesuālās sekas faktam, ka līguma noteikumu negodīgums un to nesaistošais raksturs ir imperatīvas normas, kuras piemēro de jure un kuras ir juridiski aspekti, kas līdz ar to nav atkarīgi no puses, kura uz tiem atsaucas. Tāpēc negodīgu līguma noteikumu ex officio kontrole nav pretrunā civilprocesa pamatprincipiem, piemēram, pušu dispozīcijas principam. Tomēr īpašas valsts tiesību normas ex officio kontroli var sarežģīt vai padarīt neiespējamu. Plašāku informāciju par šādiem gadījumiem sk. 5.4., 5.5. un 5.6. iedaļā.

5.2.3.   Ex officio kontrole un patērētāja pilnīga pasivitāte

Parasti tiek gaidīts, ka patērētāji izmantos pieejamos tiesiskās aizsardzības līdzekļus un nebūs pilnīgi pasīvi, lai savā labā izmantotu UCTD nodrošināto aizsardzību. Tiesa ir atzinusi, ka efektivitātes principa ievērošana nevar sniegties tiktāl, lai prasītu valsts tiesai pilnībā kompensēt patērētāja absolūto pasivitāti (386) gadījumos, kad tas var izmantot efektīvus tiesiskās aizsardzības līdzekļus atbilstoši saprātīgiem nosacījumiem (387). Attiecīgi tikai fakts, ka patērētājam var nākties ierosināt tiesvedību un izmantot tiesiskās aizsardzības līdzekļus, lai viņš tiktu aizsargāts pret negodīgiem līguma noteikumiem, nav automātiski pretrunā efektivitātes principam (388). Tajā pašā laikā Tiesas judikatūra norāda uz to, ka valsts tiesām pēc savas ierosmes ir jānovērtē līguma noteikumu negodīgums pat tad, ja patērētāji ir bijuši pilnīgi pasīvi, ja šādu rīcību prasa līdzvērtības princips, kas iztirzāts 5.3. iedaļā, vai 7. panta 1. punkts jeb efektivitātes princips, kas iztirzāts 5.4. iedaļā.

5.3.   Pienākumi, kas izriet no līdzvērtības principa

5.3.1.   Negodīgu līguma noteikumu ex officio kontrole

Saskaņā ar līdzvērtības principu (389) valsts tiesām ir pienākums pēc savas ierosmes ņemt vērā saistošās Savienības tiesību normas visos gadījumos, kad valsts tiesību akti tām uzliek pienākumu vai vismaz piešķir tām pilnvaras vai rīcības brīvību atsaukties uz tiesību jautājumiem, kuru pamatā ir saistošas valsts tiesību normas. Kā norādīts iepriekš, negodīgu līguma noteikumu nesaistošais raksturs, ka noteikts 6. panta 1. punktā, un visi UCTD noteikumi, kas ir būtiski šā mērķa sasniegšanai, jāuzskata par tādiem, kas ir līdzvērtīgi sabiedriskās kārtības apsvērumiem, kas atzīti dalībvalstu tiesību aktos. Šāds statuss ir attiecināms uz visiem UCTD noteikumiem, kas ir būtiski, novērtējot līguma noteikuma negodīgumu un izdarot secinājumus uz attiecīgā konstatējuma pamata.

Tiesa (390) to ir paskaidrojusi šādi:

“44. (..) ņemot vērā sabiedrības interešu, uz kurām ir balstīta patērētājiem ar šo direktīvu piešķirtā aizsardzība, būtību un nozīmi, šīs direktīvas 6. pants ir jāuzskata par normu, kas ir ekvivalenta valsts normām, kurām valsts tiesību sistēmā ir imperatīvo normu statuss (..). Šī kvalifikācija attiecas uz visām direktīvas normām, kuras ir neaizstājamas 6. pantā noteiktā mērķa sasniegšanai. 45. No tā izriet, ka, ja valsts tiesa atbilstoši valsts procesuālajām tiesību normām ir kompetenta pēc savas ierosmes pārbaudīt tiesību akta spēkā esamību atbilstoši valsts imperatīvajām tiesību normām (..), tad tai ir arī jāīsteno šī kompetence, lai pēc savas ierosmes atbilstoši direktīvā noteiktajiem kritērijiem izvērtētu šīs direktīvas piemērošanas jomā ietilpstoša līguma noteikuma negodīgumu. 46. Ir jāatgādina, ka valsts tiesai ir šāds pienākums arī tad, ja tai valsts tiesību sistēmā ir vienīgi iespēja izvērtēt pēc savas ierosmes, vai šāds noteikums ir pretrunā valsts tiesību imperatīvajām normām (..).”

Tāpēc valsts tiesām ir pēc savas ierosmes jānovērtē būtisku līguma noteikumu negodīgums ikreiz, kad valsts tiesību akti tām uzliek pienākumu vai sniedz iespēju ex officio pārbaudīt atbilstību jebkuriem sabiedriskās kārtības apsvērumiem, kas minēti attiecīgajās valsts tiesību normās, tostarp, piemēram, likumā paredzētiem aizliegumiem, ētikas pamatprincipiem (391) vai sabiedriskajai kārtībai kopumā (392). Šajā sakarā Tiesa (393) ir noteikusi, piemēram, ka

“(..) kur tiesa, kurā iesniegts pieteikums par šķīrējtiesas nolēmuma izpildi, var pat pēc savas ierosmes izbeigt šī šķīrējtiesas nolēmuma piemērošanu, ja ar to attiecīgajai pusei tiek uzlikts pienākums veikt izpildi, kura objektīvi nav iespējama, kura ir nelikumīga vai ir pretrunā ētikas principiem, šai tiesai, ja tās rīcībā ir tam vajadzīgā informācija par lietas tiesiskajiem un faktiskajiem apstākļiem, ir pat pēc savas ierosmes izpildes procesā arī jāizvērtē kredīta līgumā vai šķīrējklauzulā (394) ietvertas sankcijas (395) negodīgais raksturs.”

Ex officio kontroles pienākums, kura pamatā ir līdzvērtības princips, attiecas uz visiem procedūras veidiem un posmiem, tostarp aizmuguriskiem spriedumiem (396), pārsūdzības procedūrām (397) vai izpildes procedūrām (398), ikreiz, kad vien valsts tiesību akti pilnvaro valsts tiesu tiesnešus pārbaudīt atbilstību imperatīvajām normām.

Tāpēc valsts tiesām ir pienākums piemērot attiecīgās valsts tiesību normas par ex officio kontroli mutatis mutandis lai pēc savas ierosmes novērtētu līguma noteikumu negodīgumu (399). Atšķirībā no situācijas, kāda ir efektivitātes principa gadījumā, šis pienākums ir neatkarīgs no jebkāda turpmāka novērtējuma par to, vai bez šādas ex officio kontroles nav efektīvas aizsardzības pret negodīgiem līguma noteikumiem.

5.3.2.   Citi pienākumi, kuru pamatā ir līdzvērtības princips

Līdzvērtības princips ir vienlīdz piemērojams citām procesuālo tiesību normām. Piemēram, Tiesa (400) ir nospriedusi, ka mazāk labvēlīgas normas patērētāju organizāciju iesaistīšanai iebildumu celšanā pret maksājuma rīkojumu, pamatojoties uz līguma noteikumu negodīgumu, salīdzinot ar normām, kas piemērojamas strīdiem, kuri skar vienīgi valsts tiesību aktus, būtu pretrunā līdzvērtības principam.

Tas pats jāattiecina arī uz jebkādiem termiņiem, tiesībām uz uzklausīšanu, pagaidu noregulējuma pasākumu piemērošanas nosacījumiem, tiesībām celt iebildumus vai iesniegt pārsūdzību un – patiesi – visiem citiem procesuāliem pasākumiem.

5.4.    Ex officio novērtējums un tiesiskās aizsardzības līdzekļu efektivitāte

5.4.1.   Piemērojamā pārbaude

Saskaņā ar UCTD 7. panta 1. punktu jeb efektivitātes principu (401) valsts tiesību aktos jābūt paredzētiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, kas ļauj patērētājiem atsaukties uz līguma noteikumu negodīgumu, un šādiem līdzekļiem ir jābūt efektīviem. Tas nozīmē, ka patērētājiem jāspēj izmantot šādus tiesiskās aizsardzības līdzekļus ar saprātīgiem nosacījumiem, proti, nedrīkst būt prasību vai ierobežojumu, kuru dēļ patērētājiem ir praktiski neiespējami vai pārmērīgi sarežģīti saņemt vajadzīgo aizsardzību. Turklāt patērētājiem tiesiskās aizsardzības līdzekļu izmantošanu var liegt ne vien procesuāli šķēršļi, bet arī patērētāju ierobežotās zināšanas vai informācija.

Tāpēc, lai noteiktu, vai pastāv efektīvi tiesiskās aizsardzības līdzekļi, Tiesa (402) veic pamatpārbaudi par to, vai pastāv ievērojams risks, ka patērētāji varētu nesaņemt efektīvu aizsardzību,

—	vai nu tāpēc, ka īpašu procesuālo prasību vai ierobežojumu dēļ ir pārmērīgi sarežģīti (vai pat praktiski neiespējami) izmantot jebkādus pieejamos tiesiskās aizsardzības līdzekļus,

—	vai – alternatīvi – tāpēc, ka patērētājiem nav nepieciešamo zināšanu par viņu tiesībām vai viņi nesaņem vajadzīgo informāciju, lai efektīvi izmantotu tiesiskās aizsardzības līdzekļus.

Šī pārbaude ir noteikta vairākos nolēmumos, piemēram attiecībā uz maksājuma rīkojuma procedūrām (403).

“Ir ievērojams risks, ka attiecīgie patērētāji necels vajadzīgos iebildumus vai nu tāpēc, ka šim nolūkam paredzētais termiņš ir sevišķi īss, vai tāpēc, ka viņus no aizstāvēšanās varētu atturēt tiesvedības izmaksas salīdzinājumā ar apstrīdēto parādu, vai arī tāpēc, ka viņi nezina vai neapzinās savu tiesību apjomu, vai arī tāpēc, ka tirgotāja iesniegtajā pieteikumā par maksājuma rīkojuma izdošanu tiek ietvertas tikai dažas ziņas un tāpēc patērētājiem nav pieejama pilnīga informācija (..).”

Kā paskaidrots 5.1. iedaļā, saistībā ar efektivitāti ir nepieciešams attiecīgās procesuālo tiesību normas izvērtēt visas kopumā, ņemot vērā procedūras dažādos posmus (404). Faktori, kas ir būtiski efektivitātes novērtējumam, ir iztirzāti 5.4.2. iedaļā turpmāk.

Tiesa noteica, ka gadījumos, kad pastāv ievērojams risks, ka patērētāji varētu necelt iebildumus pret maksājuma rīkojumu, valsts tiesām ir pēc savas ierosmes jānovērtē līguma noteikumu negodīgums kādā no procedūras posmiem, bet, vēlākais, pirms notiek izpilde pret patērētāju (405). Citējot Tiesu (406),

“Proti, patērētājam ar šo direktīvu piešķirto tiesību efektīva aizsardzība var tikt garantēta tikai ar nosacījumu, ka valsts procesuālā sistēma ļauj vai nu maksājuma rīkojuma procedūrā, vai maksājuma rīkojuma izpildes procedūrā pēc savas ierosmes veikt pārbaudi pār attiecīgajā līgumā esošo noteikumu iespējamo negodīgumu (..).”

Tas nozīmē, ka

—	ja pastāv ievērojams risks, ka patērētājs neizmantos tiesiskās aizsardzības līdzekļus pret maksājuma rīkojumu, tiesai ir pienākums pēc savas ierosmes novērtēt attiecīgo līguma noteikumu negodīgumu pirms maksājuma rīkojuma izdošanas (407).

Turpretī,

—	ja ex officio kontrole nav veikta pirms rīkojuma izdošanas, tā jāveic, vēlākais, izpildes posmā (408).

Līdzīgi,

—

ja pārbaudēs, kas veiktas agrākā procedūras posmā, nav aptverti visi būtiskie līguma noteikumi, valsts tiesām ir pienākums novērtēt pārējos būtiskos noteikumus, tostarp pēc savas ierosmes, pat ja agrāko pārbaužu beigās pieņemts lēmums, kam saskaņā ar valsts procesuālo tiesību normām ir res judicata spēks (409).

Tiesa (410) ir arī precizējusi, ka fakts, ka līguma noteikumu negodīgumu novērtē tiesas ierēdnis, kam ir zemāks statuss par tiesnesi, pirms tiek izdots maksājuma rīkojums, nenodrošina vajadzīgo aizsardzību. Tas nozīmē, ka gadījumā, ja pastāv ievērojams risks, ka patērētājs necels iebildumus, tiesnesim tik un tā ir jānovērtē līguma noteikumu negodīgums, ja nepieciešams – pēc savas ierosmes un, vēlākais, izpildes posmā.

Konkrēti attiecībā uz piedziņu, kas vērsta uz hipotēkas objektu, Tiesa (411) uzskatīja, ka principā ir pieņemami izpildes procedūru ierosināt, pamatojoties uz notariālu aktu un bez negodīgu līguma noteikumu tiesas veiktas iepriekšējas ex officio kontroles. Tomēr tas ir saderīgi ar UCTD tikai tiktāl, ciktāl patērētājiem ir iespējams vērsties tiesā pret šādu izpildi ar saprātīgiem nosacījumiem, tostarp tādiem kā pagaidu noregulējuma pasākumu pieejamība, un ja izrietošajā deklaratīvajā procedūrā tiek garantēta līguma noteikumu negodīguma ex officio kontrole.

Tāpēc piedziņa, kas vērsta uz hipotēkas objektu un ir balstīta uz notariālu aktu, nav saderīga ar UCTD, ja patērētājiem nav pieejami efektīvi tiesiskās aizsardzības līdzekļi vai ja pastāv ievērojams risks, ka patērētāji tos neizmantos. Efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekļu nav, piemēram, tad, ja patērētāji izpildes procedūrā nevar celt iebildumus pret izpildi, pamatojoties uz līguma noteikumu negodīgumu, savukārt deklaratīvajā procedūrā, kurā var novērtēt līguma noteikumu negodīgumu, viņi nevar panākt izpildes procedūras apturēšanu (412).

Šo principu loģika ir mutatis mutandis jāattiecina uz visu veidu procedūrām (413).

5.4.2.   Tiesiskās aizsardzības līdzekļu efektivitātei būtiskie faktori

Novērtējot tiesiskās aizsardzības līdzekļu efektivitāti, jāņem vērā attiecīgās procedūras specifika. Turklāt, novērtējot konkrētu šķēršļu iespējamo ietekmi uz patērētāju spēju izmantot tiesiskās aizsardzības līdzekļus vai ierobežotu zināšanu un informācijas iespējamo ietekmi šajā sakarā, būtu jāņem vērā neaizsargātu patērētāju perspektīva. Šādi patērētāji var būt īpaši negribīgi izmantot pieejamos tiesiskās aizsardzības līdzekļus, pat ja pret tiem izmantotie līguma noteikumi ir acīmredzami negodīgi (414).

Turpmāk izklāstītie faktori ir alternatīvi. Tas nozīmē, ka tiesiskās aizsardzības līdzekļa neefektivitāti var izraisīt vai nu atsevišķa prasība, piemēram, lielas vai diskriminējošas nodevas tiesai (415), vai dažādu prasību apvienojums, piemēram, īss termiņš apvienojumā ar vajadzību piesaistīt advokātu (416) vai vajadzība iesniegt sīki sagatavotus dokumentus (417). Lai gan lielākā daļa turpmāk minēto aspektu attiecas uz procesuālajām tiesībām, šajā kontekstā nav svarīgi, vai konkrēts faktors attiecīgajā dalībvalstī ir kvalificēts par procesuālo vai materiālo tiesību (418) jautājumu. Turpmāk sniegtais uzskaitījums nav izsmeļošs, bet atspoguļo visizplatītākos piemērus, kas izriet no Tiesas judikatūras.

Noteikumi par jurisdikciju

Tiesa ir noteikusi, ka tiesības uz efektīviem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem ir attiecināmas gan uz jurisdikcijas noteikumiem, gan uz procesuālo tiesību normām (419). Regulā (ES) Nr. 1215/2012 (420) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās ir ietvertas patērētājus aizsargājošas normas saistībā ar pārrobežu tiesvedību (421), tomēr valsts tiesību normās par jurisdikciju valsts mēroga lietās var nebūt paredzēta līdzīga aizsardzība. Jurisdikcijas noteikumi, kas tieši vai netieši (422) uzliek patērētājiem pienākumu ierosināt lietu vai aizstāvēties tiesās, kuras atrodas tālu no viņu dzīvesvietas, var atturēt viņus no tiesiskās aizsardzības līdzekļu izmantošanas, jo īpaši ja attiecīgajā tiesvedībā ir vajadzīga viņu fiziskā klātbūtne (423). Šajā ziņā valsts tiesām ir jāizvērtē, vai attālums līdz tiesai rada patērētājam pārmērīgi lielus ceļa izdevumus tiktāl, ka tas attur patērētāju no ierašanās uz tiesvedību, kurā izskata pret viņu ierosināto lietu (424).

Tomēr fakts, ka konkrēta lieta jāizskata nevis vietējai tiesai, bet augstāka līmeņa tiesai, kas atrodas tālāk un var prasīt lielākas nodevas, nenozīmē, ka ir automātiski pārkāpts UCTD 7. panta 1. punkts (425). Turklāt patērētāju organizācijas, kas ceļ kolektīvas prasības, nav tādā pašā situācijā kā individuāli patērētāji, ciktāl runa ir par jurisdikcijas noteikumiem (426).

Termiņi

Saskaņā ar iedibināto judikatūru “saprātīgu” termiņu noteikšana prasību ierosināšanai juridiskās noteiktības interesēs ir saderīga ar Savienības tiesību aktiem (427). Saprātīgi termiņi paši par sevi nevar padarīt ar Savienības tiesību aktiem piešķirto tiesību īstenošanu praktiski neiespējamu vai pārmērīgi sarežģītu (428).

Īsi termiņi var būt problemātiski jau tāpēc vien, jo tie paredz patērētājiem īsu laiku, lai viņi varētu apsvērt pieejamās iespējas, tā kā šis process bieži vien var ietvert juridisku novērtējumu, kā arī vajadzību prasīt jurista konsultāciju. Līdz šim Tiesa termiņu ilgumu ir izvērtējusi individuālos gadījumos un galvenokārt saistībā ar citiem apstākļiem, tāpēc nav absolūta kritērija, pēc kura var noteikt, kādi termiņi ir saprātīgi un kādi – nav.

Tādējādi Tiesa par saprātīgu ir atzinusi divu mēnešu termiņu šķīrējtiesas sprieduma pārsūdzēšanai pēc tā paziņošanas (429). Turpretī 20 dienu termiņu iebildumu celšanai pret maksājuma rīkojumu tā (430) atzina par “īpaši īsu”, tomēr tā ņēma vērā arī pienākumu pārstāvībai piesaistīt advokātu un saistītās nodevas, kas var atturēt patērētājus no aizstāvēšanās.

Attiecībā uz aizturējuma tiesību izpildi ārpustiesas kārtībā (431) Tiesa ņēma vērā, ka pārdošanu izsolē varēja apstrīdēt 30 dienu laikā no paziņojuma par ķīlas realizāciju un ka patērētājiem bija iespēja rīkoties trīs mēnešu laikā pēc publiskās izsoles. Turklāt bija pieejami pagaidu noregulējuma pasākumi, lai apturētu vai izbeigtu izpildi, kamēr tiek veikts novērtējums pēc būtības. Pamatojoties uz minēto, Tiesa secināja, ka attiecīgie tiesību akti pārmērīgi nesarežģī patērētāju paļaušanos uz aizsardzību atbilstoši UCTD.

Attiecībā uz pārejas noteikumiem par jaunām tiesībām iebilst pret piedziņu, kas vērta uz hipotēkas objektu, pamatojoties uz līguma noteikumu negodīgumu (432), Tiesa (433) nosprieda, ka četru nedēļu termiņš iebildumu formulēšanai notiekošā tiesvedībā principā ir saprātīgs un samērīgs (434). Tomēr Tiesa uzskatīja, ka fakts, ka skartie patērētāji tika informēti par šīm tiesībām tikai ar dalībvalsts oficiālā izdevuma starpniecību, nevis tos personīgi informēja attiecīgā tiesa (435), radīja ievērojamu risku, ka termiņš varētu beigties, patērētājiem nespējot īsteno savas tiesības, un tas ir pretrunā efektivitātes principam un tādējādi arī UCTD (436).

Tiesa divu nedēļu termiņu iebildumu celšanai pret maksājuma rīkojumu, pamatojoties uz vekseli, ir nodēvējusi par “īsu termiņu” (437). Tā šādu termiņu atzina par īpaši problemātisku gadījumā, kad atbildētājam ir šo divu nedēļu laikā jānoorganizē sava aizstāvība, iesniedzot visas sūdzības, kā arī faktus un pierādījumus.

Tiesa (438) arī uzskatīja, ka 15 dienu termiņš apvienojumā ar prasību norādīt iemeslus, kāpēc tiek celti iebildumi pret maksājuma rīkojumu, var atturēt patērētāju no šā tiesiskās aizsardzības līdzekļa izmantošanas.

Izsniegšana

Fakts, ka pasākums vai lēmums, ko var apstrīdēt, tiek izsniegts patērētājam, pirms sākas termiņš, nodrošina vismaz minimālu garantiju, ka patērētājs būs informēts par attiecīgā pasākuma vai lēmuma esību (439). Prasītajam izsniegšanas standartam var būt svarīga nozīme arī tad, kad novērtē risku, ka patērētāji varētu neizmantot pieejamos tiesiskās aizsardzības līdzekļus, tāpat kā informācijai, ko sniedz patērētājiem, kad viņiem tiek izsniegts attiecīgais dokuments.

Nodevas tiesai un pienākums izmantot advokātu

Arī nodevas tiesai un maksa par juridiskajām konsultācijām pašas par sevi var būt faktors, kas attur patērētājus no tiesiskās aizsardzības līdzekļu izmantošanas. Svarīga ir ne tikai maksājuma absolūtā summa, bet arī, piemēram, tā attiecība pret prasījuma vērtību vai diskriminējošais raksturs. Advokātu honorāri ir jāņem vērā, ja patērētājiem ir oficiāls pienākums savai pārstāvībai piesaistīt advokātu vai ja – vismaz praksē – ir jāizmanto advokāts.

Jāņem vērā arī mehānismi, kuru mērķis ir kompensēt patērētāja finansiālās grūtības (440), piemēram, juridiskā palīdzība, jo tie var vismaz mazināt šādu nodevu radīto ietekmi.

Tiesa (441) ir uzskatījusi, ka pienākums savai pārstāvībai piesaistīt advokātu lietās, kurās prasības summa pārsniedz 900 EUR, ieskaitot saistītos honorārus, ir viens no faktoriem, kas var atturēt patērētājus no aizstāvības.

Tiesa ir konstatējusi (442), ka norma, saskaņā ar kuru atbildētājam ir jāmaksā trīs ceturtdaļas no tiesas nodevām, kad viņš ceļ iebildumus pret maksājuma rīkojumu, pati par sevi var atturēt patērētāju no iebildumu celšanas.

Vajadzība pamatot tiesiskās aizsardzības līdzekļa izmantošanu

Pienākums iesniegt būtiskus dokumentus par lietas juridiskajiem un faktiskajiem elementiem (tostarp pierādījumus), kad tiek izmantots tiesiskās aizsardzības līdzeklis, var atturēt patērētājus no tiesiskās aizsardzības līdzekļa izmantošanas, īpaši ja tas ir saistīts ar īsu termiņu (443). Tas pats attiecas uz gadījumu, kad patērētājiem 15 dienu laikā ir jānorāda iemesli, kādēļ viņi izmanto tiesiskās aizsardzības līdzekli, lai celtu iebildumus pret maksājuma rīkojumu (444).

Pat ja nav oficiāla pienākuma izmantot advokātu, vajadzība pamatot tiesiskās aizsardzības līdzekli var radīt vajadzību piesaistīt advokātu, un tas, ņemot vērā vajadzīgo laiku un saistītās izmaksas, kā izklāstīts iepriekš, var būt papildu faktors, kas attur patērētājus no tiesiskās aizsardzības līdzekļa izmantošanas.

Pagaidu noregulējuma pasākumu pieejamība

Tiesa (445) ir atkārtoti uzsvērusi pagaidu noregulējuma pasākumu pieejamības nozīmīgumu, it īpaši lai apturētu izpildi pret patērētāju, kamēr tiesa novērtē attiecīgo līguma noteikumu negodīgumu. Ja nav pagaidu noregulējuma pasākumu, pastāv risks, ka aizsardzība pret negodīgiem līguma noteikumiem būs novēlota un tāpēc nebūs efektīva. Pagaidu noregulējuma pasākumi ir īpaši svarīgi attiecībā uz izpildi, kas vērsta uz patērētāja mājokli (446) un ietver izlikšanu no mājokļa, kā arī citiem izpildes pasākumiem. Tiesa (447) šo savu nostāju ir īsumā formulējusi šādi:

“44. (..) Tiesa ir arī atzinusi, ka dalībvalsts tiesiskais regulējums neatbilst Direktīvai 93/13, ja, lai gan tajā nav paredzēta iespēja piedziņas vēršanas uz hipotēkas objektu procedūrā izvirzīt iebildumus par līguma noteikuma, kas ir izpildu dokumenta pamatā, negodīgo raksturu, tiesai, kura izskata lietu pēc būtības un kurai ir kompetence novērtēt šāda noteikuma negodīgo raksturu, nav atļauts veikt pagaidu pasākumus minētās izpildes procedūras apturēšanai (..) (448). 45. Visbeidzot, Tiesa par pretrunā Direktīvai 93/13 esošu ir atzinusi tādu valsts tiesisko regulējumu, kas par izpildi atbildīgajai tiesai piedziņas vēršanas uz hipotēkas objektu procedūrā neļauj ne pēc savas ierosmes, ne pēc patērētāja pieteikuma izvērtēt līgumā, no kura izriet pieprasītais parāds, ietverta noteikuma, kas ir izpildu dokumenta pamatā, negodīgo raksturu, nedz arī veikt pagaidu pasākumus, tostarp izpildes procedūras apturēšanu, ja šo pasākumu veikšana ir nepieciešama, lai nodrošinātu tiesas, kura atbilstoši izskata lietu pēc būtības un kurai ir kompetence pārbaudīt šāda noteikuma negodīgo raksturu, galīgā nolēmuma pilnīgu efektivitāti (..) (449).”

Pagaidu noregulējuma pasākumi var būt būtiski ne tikai, lai apturētu izpildi pret patērētājiem, bet arī gadījumos, kad patērētāji ceļ tiesā prasību atzīt konkrētus līguma noteikumus par spēkā neesošiem (450).

Direktīvas 7. panta 1. punkts var arī prasīt, lai valsts tiesām būtu iespēja piešķirt pagaidu noregulējuma pasākumus pēc savas ierosmes, ja

—	šādu pasākumu piešķiršana ir nepieciešama, lai nodrošinātu ar negodīgiem līguma noteikumiem saistīta vēlāka sprieduma pilnīgu efektivitāti,

—	un ja pastāv ievērojams risks, ka patērētāji neprasīs pagaidu noregulējuma pasākumus (451).

Visbeidzot, tiesiskās aizsardzības līdzekļu efektivitāti var nelabvēlīgi ietekmēt ne tikai pagaidu noregulējuma pasākumu absolūta neesība, bet arī fakts, ka patērētājiem ir sarežģīti iegūt pagaidu noregulējuma pasākumus, ņemot vērā, piemēram, īsos termiņus vai iesniedzamos dokumentus, nodrošinājumus vai pierādījumus.

Zināšanu un informācijas trūkums

Patērētāji bieži nezina savas tiesības vai var neapzināties to apjomu, vai arī viņiem var būt sarežģīti novērtēt tiesisko situāciju, jo viņiem ir sniegta tikai ierobežota informācija, piemēram, maksājuma rīkojumā, pret kuru viņi var celt iebildumus (452). Zināšanu trūkums vai ierobežota informācija var radīt risku, ka patērētāji neizmantos pieejamos tiesiskās aizsardzības līdzekļus (453). Tiesa apstiprināja (454), ka informācijai, ko patērētājiem sniedz lēmumā vai saistībā ar lēmumu, kuru var apstrīdēt, ir svarīga nozīme. Tā cita starpā ir informācija par to, ka konkrēto aktu var apstrīdēt, kā arī par to, uz kāda pamata un kādā veidā to var apstrīdēt, un informācija par attiecīgo termiņu. Turklāt ierobežota informācija par prasības būtību var sarežģīt patērētājiem viņu panākumu izredžu novērtēšanu, apstrīdot konkrētus aktus, piemēram, maksājuma rīkojumus. Tāpat ir iespējams, ka patērētājiem sniegtā informācija atkarībā no tās satura var atturēt patērētājus no pieejamo tiesiskās aizsardzības līdzekļu izmantošanas.

Līdz šim Tiesa (455) ir sniegusi tikai dažas norādes par to, kā var noteikt, vai pastāv ievērojams risks, ka patērētāji neizmantos tiesiskās aizsardzības līdzekļus zināšanu vai informācijas trūkuma dēļ. Jebkurā gadījumā, izvērtējot šādu risku, ir jāņem vērā patērētāju (tostarp neaizsargātu patērētāju) tipiskā situācija attiecīgā veida procedūrā.

Res judicata un noilguma laikposmi vispārīgi

Tāpat kā termiņi, arī noilguma laikposmi un noteikumi par tiesu vai citu struktūru lēmumu galīgumu (res judicata) ir saistīti ar juridiskās noteiktības principu. Gan noilguma laikposmi, gan res judicata ir juridiski šķēršļi prasības celšanai tiesā, tomēr res judicata ietekme var izpausties arī tādējādi, ka tiesai ir liegts (atkārtoti) izskatīt konkrētus materiālo tiesību jautājumus, tostarp arī pārsūdzības vai izpildes posmā, gan pēc kādas puses lūguma, gan pašai pēc savas ierosmes.

Neatkarīgi no fakta, ka res judicata un noilguma laikposmi dažos apstākļos var būt pretrunā “materiālajam tiesiskumam”, Tiesa ir atzinusi juridiskās noteiktības vērtību Savienības un dalībvalstu tiesiskajā kārtībā. Uz šāda pamata Tiesa (456) ir apstiprinājusi, ka patērētāju tiesību efektivitāte principā neprasa, lai tiktu atceltas valsts tiesību normas par res judicata un saprātīgiem termiņiem, tostarp noilguma laikposmiem:

“68. (..) ir taisnība, ka Tiesa jau ir atzinusi, ka patērētāja aizsardzība nav absolūta. Konkrēti, tā ir nospriedusi, ka Savienības tiesības neuzliek valsts tiesai pienākumu nepiemērot valsts procesuālās normas, kas nolēmumam tostarp piešķir res judicata spēku, pat ja tas ļautu novērst Direktīvā 93/13 ietvertas tiesību normas – neatkarīgi no tās rakstura – pārkāpumu (..) (457). 69. Tāpat Tiesa jau ir nospriedusi, ka saprātīgu termiņu noteikšana prasības celšanai, kuru neievērošanas gadījumā prasības celšanas tiesības tiek zaudētas tiesiskās noteiktības interesēs, ir saderīga ar Savienības tiesībām (..) (458). 70. Tomēr procesuālo noteikumu, tādu kā saprātīgs noilguma termiņš, piemērošana ir jānošķir no Savienības tiesību normu interpretācijas iedarbības laikā ierobežošanas. (..).”

—    Res judicata

Ņemot vērā šos Tiesas konstatējumus, res judicata princips parasti ir galvenais princips lietās, kas noslēgtas ar tiesas lēmumu, kuru vairs nevar apstrīdēt. Tas attiecas pat uz gadījumu, ja attiecīgais lēmums ir pretrunā UCTD un/vai judikatūra par konkrēta veida līguma noteikuma novērtējumu ir mainījusies.

Tomēr tik un tā ir jāizvērtē, vai konkrētā res judicata norma nesamērīgi vai pārmērīgi ierobežo tiesiskās aizsardzības līdzekļus vai liedz veikt ex officio kontroli attiecībā uz līguma noteikumu negodīgumu.

Kā paskaidrots 5.4.1. iedaļā, valsts tiesību norma par res judicata nav saderīga ar efektivitātes principu, ja tā liedz veikt līguma noteikumu ex officio kontroli pirms prasības izpildes pret patērētāju, kad nav efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekļu vai pastāv ievērojams risks, ka patērētāji neizmantos pieejamos tiesiskās aizsardzības līdzekļus (459). Līdzīgi Tiesa (460) nosprieda, ka tad, ja tiesa ir pārbaudījusi tikai dažus būtiskus līguma noteikumus, res judicata nevar liegt veikt papildu līguma noteikumu novērtējumu vēlākā posmā ne pēc patērētāja lūguma, ne pēc pašas tiesas ierosmes:

“Pieņemot, ka, ja iepriekšējās strīdīgā līguma pārbaudes laikā, kuras rezultātā ir ticis pieņemts lēmums ar res judicata spēku, iesniedzējtiesa ir tikai pēc savas ierosmes Direktīvas 93/13 gaismā vērtējusi vienu vai vairākus šī līguma noteikumus, ar šo direktīvu (..) valsts tiesai, kurā patērētājs regulāri vēršas ar blakusprasību, pēc lietas dalībnieku pieprasījuma vai pēc savas ierosmes tiek uzlikts pienākums vērtēt – tiklīdz šīs tiesas rīcībā ir šim nolūkam vajadzīgais juridiskais un faktiskais pamatojums [vajadzīgie juridiskie un faktiskie elementi] – citu minētā līguma noteikumu iespējamo ļaunprātīgo [negodīgo] raksturu. Faktiski, ja šādas pārbaudes nav, patērētāja aizsardzība izrādītos nepilnīga un nepietiekama un, pretēji Direktīvas 93/13 7. panta 1. punkta prasībām, nebūtu ne atbilstošs, ne efektīvs līdzeklis šāda veida noteikumu izmantošanas novēršanai (..) (461).”

Turklāt, kā iztirzāts 5.3.1. iedaļā, tiesām var būt pienākums novērtēt līguma noteikumu negodīgumu pēc savas ierosmes saskaņā ar līdzvērtības principu (462), ja valsts procesuālo tiesību normas pilnvaro tiesas izskatīt sabiedriskās kārtības jautājumus, neraugoties uz to, ka citos gadījumos ir piemērojama res judicata norma.

—    Noilguma laikposmi

Kā minēts iepriekš, Tiesa (463) principā uzskata saprātīgus noilguma laikposmus par pieņemamiem juridiskās noteiktības interesēs, piemēram, saistībā ar prasījumiem atlīdzināt pārmaksātās summas, pamatojoties uz līguma noteikumu negodīgumu. Līdz šim Tiesa nav lēmusi nedz par to, kāds noilguma laikposms būtu uzskatāms par saprātīgu šajā ziņā, un nedz arī par to, kad tas sākas. Tomēr Tiesai ir lūgts sniegt norādes par pēdējo minēto aspektu (464).

Tomēr ir jāatšķir noilguma laikposmi, kas noteikti tiesību aktos, un tiesas nolēmuma, kas attiecas uz līguma noteikuma negodīgumu, iedarbības laikā ierobežojums un saistītās sekas (465), piemēram, patērētāju tiesības saņemt atlīdzību (466), kur šāds ierobežojums laikā ir nepieņemams (467).

Jebkurā gadījumā, kā norādīts 4.2. iedaļā, negodīgu līguma noteikumu nesaistošajam raksturam kā tādam nevar piemērot noilguma laikposmus. Tas nozīmē, ka patērētāji vienmēr var paļauties uz šo aizsardzību, kad viņus konfrontē ar pārdevēju vai piegādātāju prasījumiem, kas pamatoti ar negodīgiem līguma noteikumiem, – vai nu paši norādot uz negodīgumu, vai ar ex officio kontroli, kas nav ierobežota laikā (468). Tas pats jāattiecina uz prasībām atzīt līguma noteikumus par negodīgiem individuālā tiesvedībā vai aizliegumiem UCTD 7. panta 2. punkta nozīmē.

5.5.   Ko nozīmē ex officio kontrole?

5.5.1.   Pamatpienākumi

Ex officio kontrolei ir vajadzīga valsts tiesu proaktīva iejaukšanās neatkarīgi no pušu iesniegtās informācijas (469), gan attiecībā uz

—	pārbaudi par to, vai konkrētais līguma noteikums ir negodīgs un tādējādi arī nesaistošs,

—	gan attiecībā uz sekām, kādas rodas no secinājuma, ka konkrētais noteikums ir negodīgs, lai nodrošinātu, ka šāds noteikums nav saistošs patērētājam.

Valsts tiesas var piemērot negodīgus noteikumus tikai tad, ja izņēmuma kārtā patērētājs, kurš ir informēts par viņa tiesībām, iebilst pret negodīgu līguma noteikumu nepiemērošanu (470). Tiesa ir noteikusi, ka

“[v]alsts tiesai pēc savas ierosmes ir jāvērtē līguma noteikumu negodīgais raksturs, tiklīdz tās rīcībā ir šajā sakarā vajadzīgais juridiskais un faktiskais pamatojums [vajadzīgie juridiskie un faktiskie elementi]. Ja tiesa šādus noteikumus atzīst par negodīgiem, tā tos nepiemēro, izņemot, kad pret to iebilst patērētājs. (..) (471). Direktīvā paredzētās aizsardzības pilnīga efektivitāte nosaka, lai valsts tiesa, kas pēc savas ierosmes konstatējusi noteikuma negodīgumu, ņemtu vērā visas šāda konstatējuma sekas, negaidot, līdz patērētājs, kurš ir informēts par savām tiesībām, iesniedz pieteikumu, prasot, lai minētais noteikums tiktu atcelts (.. (472)) (473).”

Ex officio kontroles pienākums var arī nozīmēt to, ka tiesnešiem pēc savas ierosmes ir jāizdod rīkojums par pagaidu noregulējuma pasākumiem, ja tas ir nepieciešams tiesiskās aizsardzības līdzekļa efektivitātei un ja pastāv ievērojams risks, ka patērētāji var neiesniegt pieteikumu par pagaidu noregulējuma pasākumiem (474).

Turklāt tiesnešiem ir pienākums informēt puses par līguma noteikuma ex officio novērtējuma iznākumu un secinājumiem, kas jāizdara, lai varētu veikt pušu uzklausīšanu par šo jautājumu (475).

5.5.2.   Izvērtējamie aspekti

Valsts tiesu pienākums novērtēt līguma noteikumu negodīgumu pēc savas ierosmes paredz, ka tai ir jāizvērtē visi priekšnosacījumi noteikuma atzīšanai par negodīgu (476), tostarp – ciktāl saskaņā ar attiecīgajiem transponējošiem valsts tiesību aktiem ir vajadzīgi individuāli pasākumi – šādi jautājumi:

—

vai uz līguma noteikumu attiecas direktīvas darbības joma (477), kas nozīmē, ka — ir noslēgts līgums starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju (478), — par konkrēto noteikumu nebija atsevišķas apspriešanās (479), — konkrētais noteikums neietver imperatīvas tiesību normas 1. panta 2. punkta nozīmē,

—	vai uz līguma noteikumu attiecas 4. panta 2. punkts, un – ja attiecas – vai līguma noteikums atbilst pārskatāmības prasībām,

—

vai līguma noteikums ir negodīgs, t. i., vai pretēji prasībai pēc godprātības tas rada ievērojamu nelīdzsvarotību pušu tiesībās un pienākumos par sliktu patērētājam, ietverot iespējamu līguma noteikumu pārskatāmības trūkumu, un – attiecīgā gadījumā – vai tas atbilst vienam no melnajā vai pelēkajā sarakstā ietvertajiem noteikumiem.

5.5.3.   Nepieciešamo juridisko un faktisko elementu pieejamība

Galvenais elements līguma noteikumu negodīguma novērtēšanā ir līgums ar visiem tā noteikumiem. Tomēr, kā paskaidrots iepriekš, pirms noteikuma negodīguma novērtēšanas jāņem vērā citi elementi, piemēram, vai viena puse ir patērētājs, vai par noteikumu bija atsevišķa apspriešanās un vai pārdevējs vai piegādātājs sniedza patērētājam jebkādu nepieciešamo informāciju pirms līguma slēgšanas.

Viena no iespējamām problēmām ir tāda, ka konkrētā lietā valsts tiesas rīcībā var nebūt visi faktiskie un juridiskie elementi, lai varētu spriest par līguma noteikumu negodīgumu. Tiesa to ir atzinusi, daudzos nolēmumos izmantojot tādus formulējumus “lai tās rīcībā būtu vajadzīgie juridiskie un faktiskie elementi” (480).

Tajā pašā laikā Tiesa ir skaidri norādījusi, ka ex officio kontrole ietver proaktīvu pieeju, lai piekļūtu līguma noteikumu novērtēšanai nepieciešamajiem elementiem (481), piemēram, kad tā lietoja terminu “pierādījumu savākšana” saistībā ar UCTD 3. panta 1. punkta priekšnosacījumu pārbaudi (482):

“Tiesa, (..) ir nospriedusi, ka šai valsts tiesai pēc savas iniciatīvas ir jāveic pierādījumu savākšana, lai noskaidrotu, vai noteikums līgumā, kas ir noslēgts starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju, ietilpst direktīvas piemērošanas jomā, un apstiprinošas atbildes gadījumā pēc savas iniciatīvas jānovērtē šāda noteikuma, iespējams, negodīgais raksturs (..) (483).”

Tiesa (484) ir arī uzsvērusi, ka valsts tiesām ir jāiegūst nepieciešamie skaidrojumi jautājumā par to, vai viena puse ir patērētājs, ja ir pat vismazākās norādes, ka tā varētu būt:

“Līdzvērtības [efektivitātes] princips (..) pieprasa, lai valsts tiesa, kas izskata strīdu par līgumu, kurš varētu būt minētās direktīvas piemērošanas jomā, tiklīdz tai ir šajā ziņā nepieciešamie tiesību un faktiskie apstākļi vai tā tos var iegūt, pieprasot skaidrojumu, pārbaudītu, vai pircēju var kvalificēt kā patērētāju pat tad, ja viņš nav tieši norādījis uz šādu statusu.”

Tāpēc, ja ir pazīmes, ka attiecīgais līgums var būt patērētāja līgums, valsts tiesai ir pienākums savākt pierādījumus par šo jautājumu, pat ja puses nav uz to norādījušas. Šādu proaktīvu pieeju, šķiet, patiešām prasa arī 6. panta 1. punkta imperatīvais raksturs.

Tāpat, ja ir pazīmes, ka prasījums var būt balstīts uz līguma noteikumiem, par kuriem nebija atsevišķas apspriešanās, taču ne visi elementi ir tūlītēji pieejami, lai veiktu šo pārbaudi, valsts tiesām šis jautājums ir jāuzdod pusēm, lai iegūtu visus nepieciešamos skaidrojumus un pierādījumus (485). Ja pārdevējiem vai piegādātājiem ir pienākums sniegt īpašu informāciju patērētājiem, tiesām ir jāpārbauda, vai patērētāji ir saņēmuši vajadzīgo informāciju (486).

Ciktāl īpašas procesuālo tiesību normas, piemēram, maksājuma rīkojuma vai izpildes procedūrā, neļauj tiesām veikt novērtējumu pēc būtības, lai gan minētie elementi ir pieejami (487), vai nenodrošina tām piekļuvi minētajiem elementiem (488), tostarp līgumam, ar kuru prasījums ir pamatots, šādi procesuāli ierobežojumi nevar dzēst pienākumu nodrošināt ex officio kontroli.

Šo interpretāciju apstiprina turpmāk izklāstītie apsvērumi.

—	Tiesas izmantotais formulējums un dažādo nolēmumu konteksts jau liecina, ka Tiesa atzīst faktu, ka praksē valsts tiesai nebūs iespējams veikt nepieciešamo novērtējumu bez piekļuves minētajiem elementiem (489).

—

Lielākajā daļā lietu Tiesa ņēma vērā, ka iesniedzējtiesai nebija piekļuves nepieciešamajiem elementiem. Turklāt vairākos no minētajiem nolēmumiem Tiesa lietoja formulējumu “(..) lai gan  (490) tās rīcībā ir visi nepieciešamie faktiskie un tiesiskie [juridiskie] elementi (..).”, tādējādi norādot uz a fortiori argumentāciju pretēji tiesiskam nosacījumam.

—	Ja valsts procesuālās tiesību normas varētu liegt ex officio kontroli, vienkārši liedzot tiesām piekļuvi nepieciešamajiem elementiem, tas ierobežotu tiesības uz efektīviem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem.

—	Ja ex officio kontrole ir vajadzīga līdzvērtības principa dēļ, praksē šāda kontrole varētu būt liegta, ja valsts procesuālās tiesību normas liedz tiesām piekļūt nepieciešamajiem elementiem.

Tiesa (491) apstiprināja šo interpretāciju, kad tā, konstatējusi, ka pastāv ievērojams risks, ka patērētāji necels iebildumus pret maksājuma rīkojumu (492), noteica, ka maksājuma rīkojuma izdošana bez jebkādas iepriekšējas līguma noteikumu negodīguma ex officio pārbaudes nav saderīga ar UCTD 7. panta 1. punktu. Tiesa izdarīja šādu secinājumu, lai gan zināja, ka saskaņā ar attiecīgajām valsts procesuālo tiesību normām valsts tiesām parasti nav piekļuves juridiskajiem un faktiskajiem elementiem, lai veiktu šādu pārbaudi (493), neminot piekļuvi šādiem elementiem kā vienu no sava konstatējuma nosacījumiem (494), kad tā norādīja, ka

“(..) Direktīvas 93/13 7. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas aizliedz procedūru, saskaņā ar kuru ir atļauts izdot maksājuma rīkojumu, ja tiesai, kurā ir iesniegts pieteikums par maksājuma rīkojuma izdošanu, nav pilnvaru pārbaudīt līguma noteikumu iespējamo negodīgo raksturu tāpēc, ka tiesību celt iebildumus pret šādu rīkojumu izmantošanas noteikumi neļauj nodrošināt tādu tiesību ievērošanu, ko patērētājs iegūst no šīs direktīvas.”

Tāpēc gadījumos, kad UCTD prasa ex officio kontroli, valsts tiesām ir pienākums iegūt ex officio novērtējumam nepieciešamos elementus, interpretējot valsts tiesību normas atbilstoši Savienības tiesību aktiem vai, ja tas nav iespējams, atceļot pretrunīgās valsts tiesību normas.

5.5.4.   Secinājumi, kas izdarāmi, pamatojoties uz negodīguma novērtējumu

Novērtējuma beigās valsts tiesām ir jāizdara secinājumi, kas izriet no attiecīgo līguma noteikumu negodīguma un to nesaistošā rakstura, ievērojot 4. iedaļā izklāstītos principus. Atkarībā no prasījuma, procedūras veida un līguma noteikuma veida rezultāts varētu būt tāds, ka, piemēram, tiek noraidīts vai ierobežots pret patērētāju vērsts prasījums, kas ir pilnīgi vai daļēji pamatots ar negodīgiem līguma noteikumiem, vai tiek izbeigta vai ierobežota izpilde, vai arī līguma noteikumi tiek atzīti par spēkā neesošiem.

Kā norādīts iepriekš, pirms valsts tiesa nolemj atcelt tāda līguma noteikuma piemērošanu, ko tā novērtējusi pēc savas ierosmes un ko tā uzskata par negodīgu, tai jāuzklausa abas puses par šo jautājumu (495).

Turklāt patērētāji pēc tam, kad viņi ir informēti par attiecīgo līguma noteikumu negodīgumu un nesaistošo raksturu, var paziņot, ka neizmantos šo aizsardzību tiesvedībā, kurā kompetentajai struktūrai būs jāpiemēro negodīgais līguma noteikums (496). Ņemot vērā UCTD 6. panta 1. punkta imperatīvo raksturu, šādam paziņojumam jābūt spēkā esošam tikai tad, ja tiesnesis ir pārliecinājies, ka patērētājs ir pilnīgi sapratis tiesisko situāciju un ka viņa paziņojums nav balstīts uz nepareiziem pieņēmumiem vai citu pušu izdarīta spiediena.

5.6.    Ex officio kontroles, efektivitātes un līdzvērtības ietekme attiecībā uz valsts procesuālo tiesību normām

Ja saskaņā ar Savienības tiesību aktiem ir vajadzīga līguma noteikumu negodīguma ex officio kontrole, valsts tiesām ir jānodrošina šāda kontrole, interpretējot un piemērojot valsts tiesību aktus, ciktāl iespējams saskaņā ar Savienības tiesību aktiem (497). Ja tas nav iespējams un valsts procesuālo tiesību normas neatbilst efektivitātes principam un/vai negarantē efektīvu tiesisko aizsardzību, valsts tiesām šādas normas ir jāatceļ, lai veiktu Savienības tiesību aktos prasītās ex officio pārbaudes (498).

Turklāt saskaņā ar ex officio kontroles un efektivitātes principiem dalībvalstīm var būt pienākums ieviest konkrētus pielāgojumus vai labojumus savos tiesību aktos, ciktāl valsts procesuālo un materiālo tiesību normas ir pretrunā minētajiem principiem, kā aprakstīts apakšiedaļās iepriekš. Tāpēc dalībvalstis ir aicinātas izvērtēt visus savus tiesību aktu noteikumus, kas var būt pretrunā garantijām, kuras prasītas UCTD, kā to interpretējusi Tiesa.

Ja ex officio kontrole ir vajadzīga saskaņā ar līdzvērtības principu (499), valsts tiesām ir pienākums piemērot attiecīgās valsts tiesību normas mutatis mutandis, lai pēc savas ierosmes novērtētu līguma noteikumu negodīgumu. Tomēr, ja šādas tiesības normas tieši neattiecas uz prasībām, kas pamatotas ar Savienības tiesību aktiem, pastāv risks, ka valsts tiesas var neveikt šo kontroli, pamatojoties vienīgi uz šādām valsts tiesību normām. Tāpēc arī līdzvērtības principa ievērošanai var būt nepieciešams veikt pielāgojumus tiesību aktos.

Visbeidzot, Tiesa (500) ir precizējusi, ka lēmums, kuru pieņēmusi valsts tiesa pēdējā instancē un kurā nav ievērots tās pienākums pēc savas ierosmes novērtēt līguma noteikumu negodīgumu, var būt pietiekami nopietns Savienības tiesību pārkāpums, kura dēļ dalībvalstij var iestāties atbildība par patērētājiem radītajiem zaudējumiem.

5.7.   Negodīgu līguma noteikumu ex officio kontrole un ārpustiesas procedūra

Tiesas judikatūra par procesuālajām garantijām, kas izriet no UCTD, ir adresēta vienīgi “tiesām” LESD 267. panta nozīmē. Tiesa ir nospriedusi, ka šķīrējtiesas nevar lūgt prejudiciālu nolēmumu sniegšanu (501).

Attiecībā uz UCTD Tiesa (502) nosprieda, ka tās judikatūra par valsts tiesu ex officio pienākumu neattiecas uz notāriem, kad viņi pievieno autentiskam dokumentam izpildes klauzulu. Tomēr, novērtējot procedūru kopumā, var ņemt vērā notāra lomu, kāda viņiem ir saskaņā ar attiecīgajiem valsts tiesību aktiem šādu dokumentu sagatavošanā (503). Tajā pašā laikā garantijas pirmstiesas posmā nevar aizstāt piekļuvi pilnīgam novērtējumam, ko veic tiesnesis (504).

Tomēr Tiesa ir precizējusi, ka saistībā ar šķīrējtiesas procedūru, ko tirgotāji ierosina pret patērētājiem, ciktāl tā ir pieņemama saskaņā ar piemērojamiem valsts tiesību aktiem, ir jābūt efektīvai tiesas veiktai šķīrējtiesu spriedumu kontrolei pārsūdzības un izpildes procedūrās (505). Pamatojoties uz līdzvērtības un efektivitātes (506) principiem, tas var ietvert pienākumu tiesām pēc savas ierosmes novērtēt attiecīgo līguma noteikumu (tostarp noteikumu, kas ļauj pārdevējam vai piegādātājam vērsties šķīrējtiesā) negodīgumu, ja nepieciešams, izpildes posmā. Valsts tiesību normas par šādu procedūru, kuras apdraud principa par efektīvu tiesisko aizsardzību pret negodīgiem līguma noteikumiem piemērošanu, jāuzskata par esošiem pretrunā UCTD (507). Līguma noteikumi, saskaņā ar kuriem tirgotāji vai piemērot patērētājiem šķīrējtiesas procedūru, var būt negodīgi, ja tie izslēdz vai ierobežo patērētāja tiesības celt prasību tiesā vai izmantot tiesiskās aizsardzības līdzekli (508), arī gadījumos, kad tie liedz tiesai veikt negodīgu līguma noteikumu efektīvu kontroli.

Attiecībā uz patērētāju ierosinātām strīdu izšķiršanas procedūrām Direktīvā 2013/11/ES par patērētāju strīdu alternatīvu izšķiršanu (SAI) (509) ir ietvertas svarīgas garantijas, inter alia attiecībā uz patērētāja un tirgotāja vienošanos iesniegt sūdzības SAI vienībai, kā arī attiecībā uz atzītās SAI vienībās notiekošo procedūru taisnīgumu un likumīgumu. Atbilstoši Direktīvas 2013/11/ES darbības jomai vienošanās starp patērētāju un tirgotāju par to, ka sūdzības iesniedz SAI vienībai, nav patērētājam saistoša, jā tā noslēgta, pirms izcēlies strīds, un ja tās rezultātā patērētājam tiek atņemtas tā tiesības celt prasību tiesā, lai risinātu strīdu. Tas ir a fortiori attiecināms uz gadījumu, kad šāda vienošanās ir ietverta līguma noteikumā, par kuru nebija atsevišķas apspriešanās.

6.   AIZLIEGUMI PATĒRĒTĀJU KOPĒJĀS INTERESĒS (UCTD 7. PANTA 2. UN 3. PUNKTS)

7. pants 1. Dalībvalstis nodrošina, ka patērētāju un konkurentu interesēs pastāv adekvāti un efektīvi līdzekļi, lai novērstu negodīgu noteikumu ilgstošu izmantošanu pārdevēju vai piegādātāju ar patērētājiem noslēgtos līgumos. 2. Šā panta 1. punktā minētie līdzekļi ietver noteikumus, saskaņā ar kuriem personas vai iestādes, kurām atbilstoši valsts tiesībām ir likumīgas intereses patērētāju tiesību aizsardzībā, var saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem iesniegt prasību tiesā vai kompetentās pārvaldes iestādēs, lai panāktu lēmumu par to, vai līguma noteikumi, kas sastādīti vispārējai izmantošanai, ir negodīgi, un lai minētās personas vai iestādes varētu piemērot atbilstošus un efektīvus līdzekļus šo noteikumu ilgstošas izmantošanas novēršanai. 3. Pienācīgi ņemot vērā valstu tiesību aktus, 2. punktā minētos tiesiskās aizsardzības līdzekļus var atsevišķi vai kopā vērst pret vairākiem pārdevējiem vai piegādātājiem vienā un tajā pašā tautsaimniecības nozarē vai to apvienībām, kuras izmanto vai iesaka izmantot tos pašus vispārējos līguma noteikumus vai līdzīgus noteikumus.

UCTD 7. panta 2. un 3. punkts papildina Direktīvu 2009/22/EK par aizliegumiem saistībā ar patērētāju interešu aizsardzību (510), jo īpaši attiecībā uz aizliegumiem patērētāju kopējās interesēs, lai novērstu, ka individuāli pārdevēji vai piegādātāji, vai to grupas ilgstoši izmanto negodīgus līguma noteikumus. Atbilstoši 7. panta 1. punktam arī tiesvedībai par aizliegumiem ir jābūt adekvātai un efektīvai (511). Ņemot vērā šādu prasību preventīvo un atturošo mērķi, kā arī to neatkarību no jebkāda konkrēta strīda, pilnvarotas personas vai organizācijas, piemēram, patērētāju organizācijas, var celt prasības par aizliegumu, pat ja attiecīgie noteikumi vēl nav izmantoti konkrētos līgumos (512). Tiesa turpretī nosprieda, ka 7. panta 1. un 2. punkts un Hartas 47. pants neuzliek dalībvalstīm pienākumu atļaut patērētāju organizācijai iejaukties, lai atbalstītu individuālus patērētājus procedūrās, kas attiecas uz iespējami negodīgu līguma noteikumu izpildi (513), ja vien to neprasa līdzvērtības princips (514).

Līdzvērtības un efektivitātes principi un ex officio kontroles princips, kā arī Hartas 47. pants ir vienlīdz piemērojami aizliegumiem patērētāju kopējās interesēs, bet ir jāņem vērā to īpašais raksturs.

Jo īpaši 6. panta 1. punkts, to lasot saistībā ar 7. panta 1. un 2. punktu, nosaka, ka līguma noteikumi, kas atzīti par negodīgiem prasībā par aizliegumu, nav saistoši ne patērētājiem, kas ir prasības puses, ne pusēm, kas noslēgušas ar to pašu pārdevēju vai piegādātāju līgumu, uz kuru attiecas tādi paši nosacījumi (515). Noteikumu, kuru atzīst par negodīgu šādā procedūrā, uzskata par negodīgu arī visos turpmākos līgumos, ko noslēdz starp tirgotāju un patērētājiem (516). Valsts tiesām, kas izspriež individuālas lietas, ir pienākums šādu aizliegumu ietekmi ņemt vērā savu ex officio kontroles pienākumu ietvaros, un tās nevar uzskatīt attiecīgo noteikumu par godīgu un spēkā esošu.

Tiesa ir arī principā atzinusi iespēju palielināt aizsardzību pret negodīgiem līguma noteikumiem atbilstoši 8. pantam, izveidojot tādu līguma noteikumu valsts reģistru, kas atzīti par negodīgiem tiesas galīgajos nolēmumos, uz kuru pamata izpildes iestāde var arī piemērot naudas sodu citiem pārdevējiem vai piegādātājiem, kas izmanto līdzvērtīgus noteikumus. Tomēr, ņemot vērā Hartas 47. pantu, šādu pārdevēju vai piegādātāju rīcībā ir jābūt efektīvam tiesiskās aizsardzības līdzeklim pret lēmumu, ar ko noteikumus atzīst par līdzvērtīgiem, un pret lēmumu, ar ko nosaka naudas soda summu (517).

Neraugoties uz kolektīvo prasību acīmredzamajiem ieguvumiem atbilstoši 7. panta 2. punktam, šādas prasības nedrīkst atņemt patērētājiem, kuri ceļ vienlaicīgas individuālas prasības par līguma noteikuma negodīguma atzīšanu, izstāties no kolektīvās prasības, kas attiecas uz līdzīgiem noteikumiem, kas izmantoti tāda paša veida līgumos. Kā paskaidrojusi Tiesa (518), individuālas un kolektīvas prasības atbilstoši UCTD ir papildinošas, un tām ir atšķirīgi mērķi un tiesiskās sekas. Kolektīvas prasības par aizliegumu mērķis ir abstraktais, vispārējais novērtējums par to, vai līguma noteikums ir negodīgs, savukārt individuāla prasība ietver līguma noteikuma īpašu pārbaudi, ņemot vērā lietas konkrētos apstākļus (519). Attiecīgi kolektīvām prasībām var būt tikai ierobežota procesuāla ietekme uz individuālām prasībām, ko īpaši pamato pareiza tiesvedība un vajadzība izvairīties no nesaderīgiem tiesas lēmumiem. Tādējādi 7. pants aizliedz valsts tiesību normu, kas prasa, lai tiesa automātiski apturētu individuālu prasību, ko tai iesniedzis patērētājs, līdz tiek pieņemts galīgs spriedums vienlaikus notiekošā kolektīvā prasībā, ko iesniegusi patērētāju organizācija (520).

Šajā saistībā individuālās prasības ietvaros vajadzētu būt nodrošinātiem pieejamiem pagaidu noregulējuma pasākumiem – gan pēc patērētāja lūguma, gan pēc tiesas pašas ierosmes – tik ilgi, kamēr vien tas nepieciešams, līdz tiek pieņemts galīgs spriedums notiekošā kolektīvā prasībā (521). Tas ir īpaši būtiski tad, ja pagaidu noregulējuma pasākums ir nepieciešams, lai nodrošinātu pilnīgu sprieduma efektivitāti individuālajā prasībā.

Attiecībā uz jurisdikcijas noteikumiem Tiesa ir atzinusi, ka valsts tiesību norma, saskaņā ar kuru prasības par aizliegumu, ko ceļ patērētāju tiesību aizsardzības organizācijas, ir jāceļ atbildētāja, t. i., pārdevēja vai piegādātāja, juridiskās adreses vai domicila vietas tiesā, nav pretrunā efektivitātes principam (522). Tiesa uzskatīja, ka patērētāju organizācijas, kad tās iesniedz prasības par aizliegumu pret pārdevējiem vai piegādātājiem, neatrodas tādā pašā nelabvēlīgā situācijā kā individuāli patērētāji, un atsaucās uz Direktīvas 2009/22/EK 4. panta 1. punktu (523).

Tiesa ir arī nospriedusi, ka Savienības noteikumi par jurisdikciju nozīmē to, ka prasība par aizliegumu, ko iesniedz patērētāju tiesību aizsardzības organizācija, lai novērstu to, ka tirgotājs izmanto noteikumus, kurus uzskata par negodīgiem, līgumos, ko noslēdz ar privātpersonām, ir lieta, kas attiecas uz neatļautu darbību vai kvazideliktu Briseles konvencijas nozīmē (524). Šī interpretācija ir spēkā arī attiecībā uz regulu “Brisele I” (525). Tas nozīmē, ka jurisdikciju var piedēvēt tās vietas tiesai, kur notikusi kaitnieciskā darbība, kas attiecībā uz patērētāju tiesību aizsardzību ir kopumā jāsaprot tādējādi, ka tas attiecas ne tikai uz situācijām, kad indivīdam ir radušies personīgi zaudējumi, bet arī jo īpaši uz tiesiskās stabilitātes graušanu, izmantojot negodīgus noteikumus (526). Šādai prasībai piemērojamie tiesību akti jānosaka saskaņā ar regulas “Roma II” (527) 6. panta 1. punktu, savukārt tiesību akti, kas piemērojami konkrēta līguma noteikuma novērtējumam, vienmēr jānosaka atbilstoši regulai “Roma I” (528) neatkarīgi no tā, vai novērtējumu veic individuālā prasībā vai kolektīvā prasībā (529).

---

(1)  Padomes 1993. gada 5. aprīļa Direktīva 93/13/EEK par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos (“UCTD”) (OV L 95, 21.4.1993., 29. lpp.) grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2011/83/ES (OV L 304, 22.11.2011., 64. lpp.).

(2)  Galīgais ziņojums, 23.5.2017., SWD(2017) 208 final.

(3)  Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko attiecībā uz ES patērētāju tiesību aizsardzības noteikumu labāku izpildi un modernizēšanu groza Padomes 1993. gada 5. aprīļa Direktīvu 93/13/EEK, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 98/6/EK, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2005/29/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2011/83/ES, COM(2018) 185 final. Kad tika pieņems šis paziņojums, Padome un Eiropas Parlaments bija principā vienojušies par jauna panta – 8.b panta par sodiem – iekļaušanu UCTD.

(4)  COM(2018) 183 final.

(5)  2.1. iedaļa

(6)  Šī informācija ir pieejama arī Tiesiskuma un patērētāju ĢD tīmekļa vietnē: https://archiefotc01.archiefweb.eu/archives/archiefweb/20171125145225/http://ec.europa.eu/consumers/consumer_rights/rights-contracts/directive/notifications/index_en.htm#HR

(7)  https://e-justice.europa.eu/content_text_of_the_directive-628-en.do#partDisplayArea

(8)  Vismaz attiecībā uz patērētāju līgumtiesībām. Sk. lietu C-377/14 Radlinger un Radlingerová, 60.–74. punktu un jo īpaši 62. punktu, kurā ir atsauces uz citiem nolēmumiem: attiecībā uz Padomes 1985. gada 20. decembra Direktīvu 85/577/EEK par patērētāja aizsardzību attiecībā uz līgumiem, kas noslēgti ārpus uzņēmuma telpām (OV L 372, 31.12.1985., 31. lpp), – lietu C-227/08 Martín Martín, 29. punktu; attiecībā uz Eiropas Parlamenta un Padomes 1999. gada 25. maija Direktīvu 1999/44/EK par dažiem patēriņa preču pārdošanas aspektiem un saistītajām garantijām (OV L 171, 7.7.1999., 12. lpp.), – lietu C-32/12 Duarte Hueros, 39. punktu. Attiecībā uz Direktīvu 1999/44/EK sk. arī lietu C-497/13 Froukje Faber, 42.–48. punktu. Attiecībā uz Padomes 1986. gada 22. decembra Direktīvu 87/102/EEK par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz patēriņa kredītu (OV L 42, 12.2.1987., 48. lpp.), aizstāta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2008/48/EK (OJ L 133, 22.5.2008., 66. lpp.) sk. lietu C-429/05 Rampion, 69. punktu un rezolutīvo daļu, un lietu C-76/10 Pohotovost’, 76. punktu.

(9)  OV L 1, 3.1.1994., 3. lpp.

(10)  Parasti tie ir spriedumi un dažkārt arī rīkojumi.

(11)  Piemēram, lieta C-40/08 Asturcom Telecomunicaciones, 51. punkts.

(12)  Atsauce uz lietu C-168/05 Mostaza Claro, 37. punktu.

(13)  Lieta C-243/08 Pannon GSM, 31. punkts; lieta C-168/05 Mostaza Claro, 3. punkts; lieta C-26/13 Kásler un Káslerné Rábai, 78. punkts.

(14)  Laikā, kad tika pieņemts Eiropas Ekonomikas kopienas dibināšanas līguma 100.a pants.

(15)  Turpmāk “Harta”.

(16)  Turpmāk sniegtais citāts ir no lietas C-147/16 Karel de Grote, 54. punkta. Minētā punkta beigās Tiesa atsaucas uz lietu C-488/11 Asbeek Brusse, 31. punktu, un lietu C-110/14 Costea, 18. punktu un tajā citēto judikatūru. Līdzīgi apgalvojumi atrodami daudzos citos nolēmumos, piemēram, lietā C-169/14 Sánchez Morcillo, 22. punktā.

(17)  Šis aspekts ir īpaši aplūkots lietā C-147/16 Karel de Grote, 59. punktā.

(18)  Šis aspekts ir uzsvērts lietā C-110/14 Costea, 27. punktā.

(19)  Piemēram, lieta C-421/14 Banco Primus, 41. punkts; lieta C-169/14 Sánchez Morcillo un Abril García, 23. punkts; apvienotās lietas C-154/15, C-307/15 un C-308/15 Gutiérrez Naranjo un citi, 53. un 55. punkts.

(20)  Apvienotās lietas C-96/16 un C-94/17 Banco Santander Escobedo Cortés, 69. punkts.

(21)  Piemēram, lieta C-169/14 Sánchez Morcillo un Abril García, 22. punkts un tajā citētā judikatūra.

(22)  Ģenerāladvokāta Pitruzella secinājumi lietā C-260/18 Dziubak, 53. punkts.

(23)  Komisijas ziņojums par to, kā tiek īstenota Padomes 1993. gada 5. aprīļa Direktīva 93/13/EEK par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos, 27.4.2000., COM(2000) 248 final, 13. lpp.

(24)  Tāpat ir iespējams, ka vairāk nekā viens pārdevējs vai piegādātājs un/vai vairāk nekā viens patērētājs ir līgumslēdzējas puses.

(25)  Lieta C-590/17 Pouvin Dijoux, 25.–28. punkts ar atsaucēm uz lietu C-110/14 Costea, 21. punktu attiecībā uz jēdzienu “patērētājs”; lieta C-74/15 Tarcău, 27. punkts; lieta C-534/15 Dumitraş 36. punkts, un lieta C-535/16 Bachman, 36. punkts.

(26)  Piemēram, lietā C-147/16 Karel de Grote, 53. un 55. punktā, kas šeit citēti.

(27)  Lieta C-488/11 Asbeek Brusse, 30. punkts, un lieta C-110/14 Costea, 17. punkts un tajā citētā judikatūra.

(28)  Atsauce pēc analoģijas uz 2017. gada 27. aprīļa rīkojumu lietā C-535/16, Bachman, 36. punktu un tajā citēto judikatūru.

(29)  Lieta C-488/11 Asbeek Brusse, 25. punkts.

(30)  Lieta C-488/11 Asbeek Brusse, 26. punkts.

(31)  Lieta C-488/11 Asbeek Brusse, 31. punkts.

(32)  Lieta C-488/11 Asbeek Brusse, 27.–30. punkts. Lieta C-147/16 Karel de Grote, 40.–42. punkts.

(33)  Sk., piemēram, atsauci lietas C-147/16 Karel de Grote 51. punktā uz lietu C-59/12 Zentrale zur Bekämpfung unlauteren Wettbewerbs, kas attiecas uz Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 11. maija Direktīvu 2005/29/EK, kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem un ar ko groza Padomes Direktīvu 84/450/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 97/7/EK, 98/27/EK un 2002/65/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2006/2004 (OV L 149, 11.6.2005., 22. lpp.).

(34)  Lieta C-147/16 Karel de Grote, 47. un 48. punkts;

(35)  Atsauce uz lietu C-488/11 Asbeek Brusse, 28. punktu un tajā minēto judikatūru.

(36)  Lieta C-147/16 Karel de Grote, 49.–51. punkts.

(37)  Lieta C-59/12 Zentrale zur Bekämpfung des unlauteren Wettbewerbs, 32. punkts.

(38)  Lieta C-147/16 Karel de Grote, 51. punkts.

(39)  Atsauce pēc analoģijas uz lietu C-59/12 Zentrale zur Bekämpfung unlauteren Wettbewerbs, 32. punktu.

(40)  Lieta C-590/17 Pouvin Dijoux, 37. punkts, lieta C-147/6 Karel de Grote – Hogeschool Katholieke Hogeschool Antwerpen, 57. un 58. punkts.

(41)  Lieta C-590/17 Pouvin Dijoux.

(42)  Lieta C-147/16 Karel de Grote.

(43)  Lieta C-537/13 Šiba.

(44)  Lieta C-110/14 Costea.

(45)  Lieta C-110/14 Costea, 27. punkts.

(46)  Atsauce uz lietu C-537/13 Šiba, 23. punktu.

(47)  Lietas C-74/15 Dumitru Tarcău, un C-534/15 Dumitraş, 34.–40. punkts.

(48)  Lieta C-290/16 Air Berlin, 44. punkts.

(49)  Tiesa, iespējams, sniegs plašākus skaidrojumus par šo līgumu kategoriju lietā C-272/18 Verein für Konsumenteninformation/TVP Treuhand- und Verwaltungsgesellschaft für Publikumsfonds mbH & Co KG (2019. gada 31. maijā spriedums vēl nebija pieņemts), kas attiecas uz fiduciāriem līgumiem, kurus saskaņā ar Vācijas tiesību aktiem noslēdz starp vadošo partneri un citiem komandītsabiedrības biedriem.

(50)  Kā norādījis ģenerāladvokāts lietas C-590/17 Pouvin Dijoux 56. punktā, 10. apsvērums “ilustratīvi norāda tādu tiesisko darījumu piemērus, kuri neietilpst 1. panta 1. punkta, skatot to kopsakarā ar 2. punkta b) un c) punktu, piemērošanas jomā”.

(51)  Attiecībā uz līgumiem saistībā ar nodarbinātību sk. lietu C-590/17 Pouvin Dijoux, 32. punktu.

(52)  Lietas C-74/15 Dumitru Tarcău un C-534/15 Dumitraş.

(53)  To apstiprina tiesībaizsardzības iestāžu tīklā, kas izveidots atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 27. oktobra Regulai (EK) Nr. 2006/2004 par sadarbību starp valstu iestādēm, kas atbildīgas par tiesību aktu īstenošanu patērētāju tiesību aizsardzības jomā (“Regula par sadarbību patērētāju tiesību aizsardzības jomā”) (OV L 364, 9.12.2004., 1. lpp.), iekļauto valsts iestāžu kopējā nostāja par patērētāju tiesību aizsardzību sociālajos tīklos: http://europa.eu/rapid/press-release_IP-17-631_lv.htm (2016. gada novembris). Sk. arī “atlīdzības” jēdzienu saskaņā ar 16. apsvērumu Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 11. decembra Direktīvā (ES) 2018/1972 par Eiropas Elektronisko sakaru kodeksa izveidi (OV L 321, 17.12.2018., 36. lpp.).

(54)  Lietas C-74/15 Dumitru Tarcău, 26. punkts, un C-534/15 Dumitraş, 31. punkts.

(55)  Lieta C-488/11 Asbeek Brusse, 32. punkts.

(56)  Lieta C-537/13 Šiba, 23. un 24. punkts.

(57)  Lieta C-110/14 Costea.

(58)  Lieta C-147/16 Karel de Grote.

(59)  Lietas C-74/15 Dumitru Tarcău un C-534/15 Dumitraş.

(60)  Lieta C-590/17 Pouvin Dijoux. Tiesa nosprieda, ka jēdziens “patērētājs” direktīvas 2. panta b) punktā ir attiecināms uz uzņēmuma darbinieku un viņa laulāto, kuri noslēdz ar šo uzņēmumu aizdevuma līgumu, kas principā ir rezervēts minētā uzņēmuma personāla locekļiem, lai finansētu nekustamā īpašuma iegādi privātām vajadzībām. Jēdziens “pārdevējs vai piegādātājs” direktīvas 2. panta c) punktā ir attiecināms uz šādu uzņēmumu, ja uzņēmums noslēdz šādu aizdevuma līgumu saistībā ar savu profesionālo darbību, pat ja kredītu piešķiršana nav tā pamatdarbība.

(61)  Dažās dalībvalstīs (sk.II pielikumu) noteikumi par negodīgiem līguma noteikumiem attiecas arī uz līguma noteikumiem, par kuriem bijusi atsevišķa apspriešanās.

(62)  Direktīvas 3. panta 2. punkts.

(63)  Direktīvas 9. apsvērums.

(64)  Direktīvas 3. panta 2. punkts; lieta C-191/15 Verein für Konsumenteninformation/Amazon, 63. punkts.

(65)  Direktīvas 11. apsvērums.

(66)  Lieta C-452/18 Ibercaja Banco (2019. gada 31. maijā spriedums vēl nebija pieņemts).

(67)  Sk. dalībvalstu attiecīgos paziņojumus saskaņā ar 8.a pantu, kas uzskaitīti II pielikumā.

(68)  Citāts no lietas C-51/17 OTP Bank/Ilyés un Kiss, 54. punkta. Tāds pats apgalvojums ir atrodams, piemēram, lietā C-186/16 Andriciuc, 31. punktā, un lietā C-34/13 Kušionová, 77. punktā.

(69)  Atsauce uz lietu C-186/16 Andriciuc un citi, 31. punktu un tajā citēto judikatūru.

(70)  Lietas C-266/18 Aqua Med, 33. punkts, C-446/17 Woonhaven Antwerpen, 25. punkts, C-186/16 Andriciuc, 29. punkts; C-280/13 Barclays Bank, 31. un 42. punkts, C-34/13 Kušionová, 77. punkts, C-92/11 RWE Vertrieb, 26. punkts.

(71)  Lieta C-51/17 OTP Bank/Ilyés un Kiss, 53. punkts, lieta C-92/11 RWE Vertrieb, 28. punkts. Sk. arī UCTD 13. apsvērumu.

(72)  Lieta C-51/17 OTP Bank/Ilyés un Kiss, 62.–64. punkts. Tomēr šāds noteikums nevar liegt patērētājiem tiesības, kādas tiem var rasties, līgumam zaudējot spēku tajā iekļauta noteikuma negodīguma dēļ. Sk. 4.3.2.1. iedaļu un lietu C-118/17 Dunai, 51.–55. punktu.

(73)  Lietā C-51/17 OTP Bank/Ilyés un Kiss Tiesa konstatēja, ka standartlīguma noteikums, kas attiecas uz valūtas maiņas risku hipotekārā aizdevuma līgumā, kurš noslēgts ārvalstu valūtā, nav izslēgts no UCTD darbības jomas, pat ja valsts tiesību aktos ir imperatīvi noteikumi par valūtas konvertēšanas mehānismu.

(74)  Lieta C-92/11 RWE Vertrieb, rezolutīvās daļas 1. punkts: “Padomes 1993. gada 5. aprīļa Direktīvas 93/13/EEK par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos 1. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šī direktīva ir piemērojama vispārīgiem darījumu noteikumiem, kas ir iestrādāti starp komersantu un patērētāju noslēgtajos līgumos, kuros ir pārņemta citai līgumu kategorijai piemērojama valsts tiesību norma un uz kuriem šis valsts tiesiskais regulējums neattiecas.”

(75)  Lieta C-266/18 Aqua Med, 35.–38. punkts.

(76)  Lietas C-125/18 Gómez del Moral, C-779/18 Mikrokasa un C-81/19 Banca Transilvania, kurās 2019. gada 31. maijā spriedums vēl nebija pieņemts.

(77)  Konvencija par dažu starptautisko gaisa pārvadājumu noteikumu unifikāciju (Monreālas konvencija), kas saskaņota Monreālā, 1999. gada 28. maijā.

1980. gada 9. maija Konvencija par starptautiskajiem dzelzceļa pārvadājumiem (COTIF), kas grozīta ar 1999. gada 3. jūnija Viļņas protokolu.

1974. gada Atēnu konvencija par pasažieru un viņu bagāžas pārvadājumiem pa jūru, kas grozīta ar 2002. gada protokolu (Atēnu konvencija).

(78)  Lieta C-290/16 Air Berlin, 44. punkts.

(79)  Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 25. oktobra Direktīva 2011/83/ES par patērētāju tiesībām un ar ko groza Padomes Direktīvu 93/13/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 1999/44/EK un atceļ Padomes Direktīvu 85/577/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 97/7/EK (OV L 304, 22.11.2011., 64. lpp.).

(80)  OV L 149, 11.6.2005., 22. lpp.

(81)  Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 23. aprīļa Direktīva 2008/48/EK par patēriņa kredītlīgumiem un ar ko atceļ Direktīvu 87/102/EEK (OV L 133, 22.5.2008., 66. lpp.).

(82)  Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 14. janvāra Direktīva 2008/122/EK par patērētāju aizsardzību attiecībā uz dažiem aspektiem, kas saistīti ar daļlaika lietojuma tiesībām, ilgtermiņa brīvdienu produktiem, tālākpārdošanas un apmaiņas līgumiem (OV L 33, 3.2.2009., 10. lpp.).

(83)  Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 4. februāra Direktīva 2014/17/ES par patērētāju kredītlīgumiem saistībā ar mājokļa nekustamo īpašumu un ar ko groza Direktīvas 2008/48/EK un 2013/36/ES un Regulu (ES) Nr. 1093/2010 (OV L 60, 28.2.2014., 34. lpp.).

(84)  Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 25. novembra Direktīva (ES) 2015/2302 par kompleksiem ceļojumiem un saistītiem ceļojumu pakalpojumiem, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 2006/2004 un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2011/83/ES un atceļ Padomes Direktīvu 90/314/EEK (OV L 326, 11.12.2015., 1. lpp.).

(85)  OV L 321, 17.12.2018., 36. lpp. Direktīvas 260. apsvērumā ir paredzēts, ka galalietotājus cita starpā vajadzētu informēt par pakalpojuma līmeņa kvalitāti, reklāmas kampaņu piedāvājumu un līguma izbeigšanas nosacījumiem, piemērojamajiem tarifu plāniem un tādu pakalpojumu tarifiem, uz kuriem attiecas īpaši izcenojuma nosacījumi.

(86)  Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 24. septembra Regula (EK) Nr. 1008/2008 par kopīgiem noteikumiem gaisa pārvadājumu pakalpojumu sniegšanai Kopienā (OV L 293, 31.10.2008., 3. lpp.).

(87)  Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 13. jūlija Direktīva 2009/72/EK par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu un par Direktīvas 2003/54/EK atcelšanu (OV L 211, 14.8.2009., 55. lpp.).

(88)  Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 13. jūlija Direktīva 2009/73/EK par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz dabasgāzes iekšējo tirgu un par Direktīvas 2003/55/EK atcelšanu (OV L 211, 14.8.2009., 94. lpp.).

(89)  Saikne starp UCTD un Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 26. jūnija Direktīvu 2003/55/EK par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz dabasgāzes iekšējo tirgu un par Direktīvas 98/30/EK atcelšanu (OV L 176, 15.7.2003., 57. lpp.) tika iztirzāta lietā C-92/11 RWE Vertrieb, kurā Tiesa piemēroja abus minētos instrumentus papildinošā veidā.

(90)  Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 17. jūnija Regula (EK) Nr. 593/2008 par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (Roma I) (OV L 177, 4.7.2008., 6. lpp.).

(91)  Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 12. decembra Regula (ES) Nr. 1215/2012 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV L 351, 20.12.2012., 1. lpp.).

(92)  Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 11. jūlijs Regula (EK) Nr. 861/2007, ar ko izveido Eiropas procedūru maza apmēra prasībām (OV L 199, 31.7.2007., 1. lpp.).

(93)  Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Regula (EK) Nr. 1896/2006, ar ko izveido Eiropas maksājuma rīkojuma procedūru (OV L 399, 30.12.2006., 1. lpp.). Jautājums par saistību starp šo regulu un UCPD ir aplūkots apvienotajās lietās C-453/18 un 494/18 Bondora (2019. gada 31. maijā spriedums vēl nebija pieņemts).

(94)  Direktīvas 2009/72/EK (OV L 211, 14.8.2009., 55. lpp) pielikuma 1. punkta ievaddaļa ir formulēta šādi: “Neskarot Kopienas noteikumus par patērētāju aizsardzību, jo īpaši (..) un Padomes 1993. gada 5. aprīļa Direktīvu 93/13/EEK par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos, šīs direktīvas 3. pantā minētie pasākumi ir paredzēti, lai nodrošinātu to, ka lietotāji (..).”

(95)  Direktīvas 2009/73/EK (OV L 211, 14.8.2009., 94. lpp.) pielikuma 1. punkta ievaddaļa ir formulēta šādi: “Neskarot Kopienas noteikumus par patērētāju aizsardzību, jo īpaši (..) un Padomes 1993. gada 5. aprīļa Direktīvu 93/13/EEK par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos, šīs direktīvas 3. pantā minētie pasākumi ir paredzēti, lai nodrošinātu, ka lietotāji: (..).”

(96)  Direktīvas 2014/17/ES (OV L 60, 28.2.2014., 34. lpp.) 50. apsvērumā ir šāds teksts: “(..) Šīs direktīvas noteikumiem par papildu produktiem un pakalpojumiem (piemēram noteikumiem attiecībā uz maksām par bankas konta atvēršanu un uzturēšanu) nebūtu jāskar (..) Padomes 1993. gada 5. aprīļa Direktīva 93/13/EEK par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos (..).”

(97)  Direktīvas (ES) 2018/1972 (OV L 321, 17.12.2018., 36. lpp.) 258. apsvērumā ir šāds teksts: “Papildus šai direktīvai esošie ES patērētāju aizsardzības tiesību akti attiecībā uz līgumiem, jo īpaši Padomes Direktīva 93/13/EEK (..), attiecas uz patērētāju darījumiem attiecībā uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem.” Līdzīgs formulējums ir 30. apsvērumā Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīvā 2002/22/EK par universālo pakalpojumu un lietotāju tiesībām attiecībā uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem (universālā pakalpojuma direktīva) (OV L 108, 24.4.2002., 51. lpp.).

(98)  Lieta C-290/16 Air Berlin, 45. un 46. punkts.

(99)  Lietā C-290/16 Air Berlin, rezolutīvās daļas 2. punktā, kā arī 45.–52. punktā Tiesa uzskatīja, ka tiesību normas par cenu noteikšanas brīvību, kas paredzētas Regulas (EK) Nr. 1008/2008 par gaisa pārvadājumu pakalpojumiem 22. panta 1. punktā (OV L 293, 31.10.2008., 3. lpp.), neizslēdz UCTD piemērošanu attiecībā uz līguma noteikumiem par cenu noteikšanu.

(100)  OV L 149, 11.6.2005., 22. lpp.

(101)  Lieta C-453/10 Pereničová un Perenič, rezolutīvās daļas 2. punkts, priekšpēdējais teikums: “Secinājums par šādas komercprakses negodīgo raksturu ir viens no elementiem, uz kuriem tiesa saskaņā ar Direktīvas 93/13 4. panta 1. punktu var balstīt savu vērtējumu par līguma noteikumu par aizdevuma patērētājam izmaksām negodīgo raksturu.”

(102)  Lieta C-453/10 Pereničová un Perenič, rezolutīvās daļas 2. punkta pēdējais teikums.

(103)  Piemēram, Direktīvas 2008/48/EK par patēriņa kredītiem 5. un 6. pants (OV L 133, 22.5.2008., 66. lpp.) vai Direktīvas (ES) 2015/2302 par kompleksiem ceļojumiem un saistītiem ceļojumu pakalpojumiem 5. pants (OV L 326, 11.12.2015., 1. lpp.).

(104)  Sk., piemēram, Direktīvas 2008/48/EK par patēriņa kredītiem 10. pantu (OV L 133, 22.5.2008., 66. lpp.) – pievieno noteikumus – un Direktīvas (ES) 2015/2302 par kompleksiem ceļojumiem un saistītiem ceļojumu pakalpojumiem 7. pantu (OV L 326, 11.12.2015., 1. lpp.).

(105)  Daudzās ES patērētāju tiesību aizsardzības direktīvās lieto terminu “tirgotājs” (UCTD – “pārdevējs vai piegādātājs”), savukārt regulā “Roma I” tiek lietots termins “uzņēmējs”.

(106)  OV L 177, 4.7.2008., 6. lpp.

(107)  Lieta C-191/15 Verein für Konsumenteninformation/Amazon, jo īpaši rezolutīvās daļas 2. punkts.

(108)  Sk. CPC tīklā iekļauto valsts iestāžu kopējo nostāju par patērētāju tiesību aizsardzību sociālajos tīklos (2016. gada novembris), http://europa.eu/rapid/press-release_IP-17-631_lv.htm.

(109)  Direktīvas 8.a pants tika pievienots ar Direktīvas 2011/83/ES par patērētāju tiesībām 32. pantu (OV L 304, 22.11.2011., 64. lpp.).

(110)  Tas ir apstiprināts, piemēram, lietas C-191/15 Verein für Konsumenteninformation / Amazon 55. punktā: “(..) Šajā ziņā, kā norādīts Direktīvas 93/13 8. pantā, patērētāju tiesību aizsardzības līmenis turklāt katrā dalībvalstī ir atšķirīgs, tādējādi noteikuma izvērtējums vienādos apstākļos var atšķirties atkarībā no piemērojamajiem tiesību aktiem.” To pašu Tiesa apstiprināja arī lietā C-453/10 Pereničová un Perenič.

(111)  Iekļauts ar 32. pantu Direktīvā 2011/83/ES par patērētāju tiesībām (OV L 304, 22.11.2011., 64. lpp.).

(112)  Paziņotās valsts tiesību normas ir norādītas II pielikumā un vietnē

https://ec.europa.eu/info/notifications-under-article-8a-directive-93-13-eec_en.

(113)  Skaidri minēts 8.a panta 1. punkta pirmajā ievilkumā.

(114)  Pēdējie divi minētie gadījumi nav skaidri minēti 8.a pantā.

(115)  Lietas C-143/13 Matei un Matei 61. punktā Tiesa apstiprināja, ka par negodīgiem uzskatāmu līguma noteikumu “melnais saraksts” ir viens no stingrākajiem pasākumiem, ko dalībvalstis var pieņemt vai paturēt spēkā jomā, uz kuru attiecas UCTD, lai nodrošinātu patērētājiem maksimālu aizsardzības līmeni, kas ir saderīgs ar Savienības tiesību aktiem.

(116)  Sk. arī 4. iedaļu, kur ir raksturota saistība starp pārskatāmību un negodīgumu.

(117)  Lieta C-484/08 Caja de Ahorros y Monte de Piedad de Madrid, 41.–44. punkts.

(118)  Direktīvas 4. panta 2. punkta funkcija ir plašāk izskaidrota 3.1. iedaļā.

(119)  Apvienotās lietas C-96/16 un C-94/17 Banco Santander Escobedo Cortés, 69. punkts.

(120)  Apvienotās lietas C-96/16 un C-94/17 Banco Santander Escobedo Cortés, 62.–71. punkts; lieta C-118/17 Dunai, 60.–64. punkts.

(121)  OV L 149, 11.6.2005., 22. lpp.

(122)  Direktīvas 6. panta 1. punkts ir sīkāk iztirzāts 4. iedaļā, un tā procesuālās sekas ir iztirzāts 5. iedaļā.

(123)  Piemēram, lietā C-453/10 Pereničová un Perenič.

(124)  Sk. lietu C-453/10 Pereničová un Perenič,46. punktu un 47. punkta beigas:

“46.	Tādējādi secinājums par komercprakses negodīgo raksturu tieši neietekmē jautājumu par to, vai līgums ir spēkā atbilstoši Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktam.

47.

(..) Secinājums par šādas komercprakses negodīgo raksturu ir viens no elementiem, uz kuriem tiesa saskaņā ar Direktīvas 93/13 4. panta 1. punktu var balstīt savu vērtējumu par līguma noteikumu par aizdevuma patērētājam izmaksām negodīgo raksturu. Savukārt šāds secinājums tieši neietekmē vērtējumu atbilstoši Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktam par noslēgtā kredītlīguma spēkā esamību.”

(125)  Lieta C-453/10 Pereničová un Perenič, 35. punkts: “Tādējādi ar Direktīvu 93/13 tiek pieļauts, ka dalībvalsts, ievērodama Savienības tiesības, savā valsts tiesiskajā regulējumā paredz atzīt par spēkā neesošu pilnībā starp pārdevēju un patērētāju noslēgtu līgumu, kurā ir viens vai vairāki negodīgi noteikumi, ja izrādās, ka tas patērētājam var nodrošināt labāku aizsardzību.”

(126)  Piemēram, apvienotās lietas C-482/13, C-484/13, C-485/13 un C-487/13 Unicaja Banco, 38. punkts.

(127)  Atsauce uz lietu C-26/13 Kásler un Káslerné Rábai, 64. punktu.

(128)  Lieta 106/77 Simmenthal, 21.–26. punkts. Lietā Simmenthal noteiktie principi ir apstiprināti, piemēram, lietā C-689/13 PFE, 40. un 41. punktā:

“40.

Valsts tiesai, kurai ir pienākums savas kompetences ietvaros piemērot Savienības tiesību normas, ir arī pienākums nodrošināt šo normu pilnīgu efektivitāti, pēc savas iniciatīvas vajadzības gadījumā nepiemērojot tām pretrunā esošas, pat vēlāk pieņemtas valsts tiesību normas, bez pienākuma lūgt vai sagaidīt, kad tās tiks atceltas likumdošanas ceļā vai izmantojot kādu citu konstitūcijā paredzētu metodi (..)” (atsauce uz lietu 106/77 Simmenthal, 21. un 24. punkts, un lietu C-112/13 A, 36. punkts).

“41.

Prasībām, kas izriet no pašas Savienības tiesību dabas, neatbilst neviena valsts tiesiskās kārtības norma vai likumā noteikta, administratīvā vai tiesu prakse, kuras rezultātā samazinātos Savienības tiesību efektivitāte, ja tiesai, kuras kompetencē ir piemērot šīs tiesības, tiktu liegtas pilnvaras šajā piemērošanas brīdī darīt visu nepieciešamo, lai netiktu piemērotas tādas valsts tiesību normas, kuras, iespējams, rada šķērsli Savienības tiesību normu pilnīgai efektivitātei (..)” (atsauce uz lietu 106/77 Simmenthal, 22. punkts, un lietu C-112/13 A, 37. punkts).

(129)  Lieta C-118/17 Dunai, 61. punkts.

(130)  Tas ir netieši norādīts lietā C-168/15 Milena Tomášová, kurā Tiesa nosprieda, ka konkrētos apstākļos dalībvalstīm ir jāatlīdzina patērētājiem zaudējumi, ko izraisījis fakts, ka tiesa, kas spriedusi lietu pēdējā instancē, nav pēc savas ierosmes novērtējusi attiecīgos līguma noteikumus, lai gan tas bija jādara saskaņā ar UCTD, pat ja valsts tiesību aktos nav skaidra noteikuma šajā sakarā. Lieta C-618/10 Banco Español de Crédito, C-49/14 Finanmadrid, C-176/17 Profi Credit Polska, un C-632/17 PKO ir tādu lietu piemēri, kurās Tiesa konstatēja, ka valstu tiesām bija pēc savas ierosmes jānovērtē līguma noteikumu negodīgums, kaut arī valsts tiesību aktos šāds novērtējums nebija paredzēts. Jautājums par līguma noteikumu negodīguma ex officio kontroli ir sīki iztirzāts 5. iedaļā.

(131)  Saikne starp UCTD un valsts procesuālo tiesību normām ir konkrēti iztirzāta 5. iedaļā.

(132)  Lietā C-144/99 Komisija/Nīderlande, 21. punkts, Tiesa uzsvēra juridiskās noteiktības prasību saistībā ar UCTD transponēšanu.

(133)  Lietā C-143/13 Matei un Matei, 60. punktā, Tiesa minēto pielikumu dēvē par “pelēko sarakstu”. Tomēr dalībvalstu transponējošos tiesību aktos izpratne par terminu “pelēkais saraksts” var atšķirties, proti, tajos var būt iekļauts tikai indikatīvs saraksts, kāds atrodams UCTD pielikumā, vai arī juridiska prezumpcija, ka sarakstā iekļautie noteikumi ir negodīgi.

(134)  Tomēr 5. panta trešajā teikumā ir atkāpe no šā principa attiecībā uz kolektīvām procedūrām, lai novērstu līguma noteikuma ilgstošu izmantošanu (sk. arī lietu C-70/03 Komisija/Spānija, 16. punktu).

(135)  Tomēr, ja dalībvalstis ir izvēlējušās netransponēt šo prasību, valsts iestādes var novērtēt līguma galvenā priekšmeta vai cenas vai atlīdzības iespējamo negodīgumu pat tad, ja attiecīgie līguma noteikumi ir vienkāršā un skaidri saprotamā valodā. Sk. lietu C-484/08 Caja de Ahorros Monte de Piedad de Madrid, 40.–44. punktu.

(136)  Lieta C-472/10 Invitel, rezolutīvās daļas 1. punkts, kā arī 30. un 31. punkts; lieta C-226/12 Constructora Principado, 27. punkts.

(137)  Lieta C-191/15 Verein für Konsumenteninformation / Amazon, rezolutīvās daļas 2. punkts, kā arī 65.–71. punkts.

(138)  Kopš lietas C-237/02 Freiburger Kommunalbauten.

(139)  Citāts no lietas C-243/08 Pannon GSM, 42. un 43. punkta. Līdzīgs teksts atrodams, piemēram, lietā C-421/14 Banco Primus, 57. punktā; lietā C-415/11 Aziz, 66. punktā un tajā citētajā judikatūrā; lietā C-226/12 Constructora Principado, 20. punktā, lietā C-472/10 Invitel, 22. punktā, un lietā C-237/02 Freiburger Kommunalbauten, 23.–25. punktā un rezolutīvajā daļā.

(140)  Atbilst Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 267. pantam.

(141)  Lieta C-186/16 Andriciuc, 32. un 33. punkts.

(142)  Atsaucoties uz lietu C-240/98 Océano Grupo Editorial, rezolutīvās daļas 2. punktu.

(143)  Lieta C-191/15 Verein für Konsumenteninformation / Amazon, 71. punkts un rezolutīvās daļas 2. punkts; apvienotās lietas no C-240/98 līdz C-244/98 Océano Grupo Editorial, 21.–24. punkts.

(144)  Apvienotās lietas C-96/16 un C-94/17 Banco Santander Escobedo Cortés.

(145)  Lieta C-118/17 Dunai, 57.-64. punkts, un apvienotās lietas C-96/16 un C-94/17 Banco Santander Escobedo Cortés.

(146)  Sk., piemēram, lietas C-348/14 Bucura, 50. punktu, C-484/08 Caja de Ahorros y Monte de Piedad de Madrid, 32. punktu, un C-76/10 Pohotovost’, 72. punktu.

(147)  Ja dalībvalstis nav transponējušas šo UCTD 4. panta 2. punktā noteikto ierobežojumu savos tiesību aktos (sk. šā paziņojuma II pielikumu), šādu noteikumu negodīgumu, tostarp cenas atbilstīgumu, var novērtēt neatkarīgi no jebkāda pārskatāmības trūkuma. Lietā C-484/08 Caja de Ahorros Monte de Piedad Tiesa apstiprināja, ka uz šādu transponēšanu valsts tiesību aktos attiecas 8. pants. Rezolutīvās daļas 1. punktā Tiesa noteica: “Padomes (..) Direktīvas 93/13/EEK (..) 4. panta 2. punkts un 8. pants ir interpretējami tādējādi, ka tie pieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, (..) kas atļauj tiesā pārbaudīt tādu līguma noteikumu negodīgumu, kuros ir definēts līguma galvenais priekšmets vai noteikta cenas un atlīdzības atbilstība pakalpojumiem vai precēm, kas par to saņemtas, pat ja šie noteikumi ir formulēti vienkāršā un skaidri saprotamā valodā.”

(148)  Attiecībā uz līguma galveno priekšmetu.

(149)  Izslēdzot cenas vai atlīdzības atbilstīguma novērtējumu.

(150)  Lieta C-186/16 Andriciuc 34. punkts; lieta C-26/13 Kásler un Káslerné Rábai, 42. punkts, un lieta C-96/14 Van Hove, 31. punkts. Tiesai ir lūgts sniegt plašāku interpretāciju par šo jautājumu lietā C-84/19 Credit Profi Polska (2019. gada 31. maijā spriedums vēl nebija pieņemts).

(151)  Lieta C-143/13 Matei un Matei, 50. punkts.

(152)  Lieta C-143/13 Matei un Matei, 53. punkts.

(153)  Lieta C-51/17 OTP Bank un OTP Faktoring, 68. punkts, un lieta C-118/17 Dunai, 49. punkts.

(154)  Lieta C-186/16 Andriciuc, 35. punkts; lieta C-484/08 Caja de Ahorros y Monte de Piedad de Madrid, 34. punkts; lieta C-96/14 Van Hove, 33. punkts.

(155)  Lieta C-186/16 Andriciuc, 36. punkts; lieta C-26/13 Kásler un Káslerné Rábai, 50. punkts, un lieta C-96/14 Van Hove, 33. punkts.

(156)  Lieta C-26/13 Kásler un Káslerné Rábai, 50. un 51. punkts.

(157)  Lieta C-186/16 Andriciuc, 37. un 38. punkts.

(158)  Lieta C-186/16 Andriciuc, 39.–41. punkts.

(159)  Lieta C-26/13 Kásler un Káslerné Rábai.

(160)  Lieta C-186/16 Andriciuc, 41. punkts, lieta C-119/17 Lupean, 17. punkts.

(161)  Lieta C-119/17, Lupean, 18.–21. punkts.

(162)  Lieta C-26/13 Kásler un Káslerné Rábai.

(163)  Valsts tiesību akti paredz tiesām iespēju novērtēt cenas atbilstīgumu pat tad, ja šādi noteikumi ir vienkārši un skaidri saprotami (sk. šā paziņojuma II pielikumu).

(164)  Piemēram, lieta C-143/13 Matei un Matei, 56. punkts.

(165)  Lieta C-472/10 Invitel, 23. punkts.

(166)  Lietā C-472/10 Invitel, 24. punktā, Tiesa arī noteica: “Runājot par līguma noteikumu, kurā paredzēti patērētājam sniedzamā pakalpojuma kopējo izmaksu grozījumi, ir jānorāda, ka, ņemot vērā direktīvas pielikuma 1. punkta j) un l) apakšpunktu un 2. punkta b) un d) apakšpunktu, it īpaši ir jānorāda minētās cenas izmaiņu iemesls vai veids, jo patērētājam ir tiesības līgumu izbeigt.”

(167)  Lieta C-143/13 Matei un Matei, jo īpaši 47. punkts. Turklāt fakts, ka maksa neatbilst faktiskam pakalpojumam, nozīmē, ka maksas novērtējums neattiektos uz tās atbilstīgumu (70. punkts).

(168)  Lieta C-26/13 Kásler un Káslerné Rábai, 57. un 58. punkts.

(169)  Lieta C-26/13 Kásler un Káslerné Rábai, 58. punkts, apstiprināts, piemēram, lietā C-143/13 Matei un Matei, 70. punktā.

(170)  Izņemot, ja transponējošie valsts tiesību akti attiecas arī uz līguma noteikumiem, par kuriem bija atsevišķa apspriešanās (sk. šā paziņojuma II pielikumu).

(171)  Lieta C-119/17 Lupean, 23. punkts, lieta C-186//16 Andriciuc, 43. punkts un tajā citētā judikatūra.

(172)  Direktīvas 20. apsvērumā ir arī minēts, ka “patērētājam būtu jādod iespēja faktiski izskatīt visus noteikumus”.

(173)  Lieta C-96/14 Van Hove, 50. punkts.

(174)  Lieta C-96/14 Van Hove, 48. punkts.

(175)  Ģenerāladvokāta Hogan2019. gada 15. maija secinājumi lietā C-621/17 Kiss, 41. punkts.

(176)  Apvienotās lietas C-154/15, C-307/15 un C-308/15 Gutiérrez Naranjo un citi, 48. un 49. punkts.

(177)  Piemēram, lieta C-186/16 Andriciuc, 44. un 45. punkts, kas citēti šeit. Līdzīgi apgalvojumi atrodami, piemēram, lietās C-26/13 Kásler un Káslerné Rábai, 71. un 72. punkts, C-191/15 Verein für Konsumentenforschung / Amazon, 68. punkts, un C-96/14 Van Hove, 40. punkts ar papildu atsaucēm.

(178)  Atsauces uz lietām C-26/13 Kásler un Káslerné Rábai, 71. un 72. punkts, un C-348/14 Bucura, 52. punkts.

(179)  Atsauces uz lietām C-26/13 Kásler un Káslerné Rábai, 75. punktu, un C-96/14 Van Hove, 50. punktu.

(180)  Piemēram, lietā C-186/16 Andriciuc, 48. punktā, kas šeit citēts.

(181)  Atsauce uz lietām C-92/11 RWE Vertrieb, 44. punktu, un C-154/15, C-307/15 un C-308/15 Gutiérrez Naranjo un citi, 50. punktu.

(182)  Piemēram, lieta C-186/16 Andriciuc, 47. punkts, kas citēta šeit. Tāds pats izteikums ir atrodams lietā C-143/13 Matei un Matei, 74. punktā.

(183)  Atsauces uz lietu C-348/14 Bucura, 66. punktu.

(184)  Piemēram, lieta C-26/13 Kásler un Káslerné Rábai, 73. un 74. punkts.

(185)  Lieta C-348/14 Bucura, 45.–66. punkts.

(186)  Lieta C-186/16 Andriciuc, 49.–51. punkts.

(187)  Lieta C-186/16 Andriciuc, 50. punkts.

(188)  Lieta C-186/16 Andriciuc, 43. punkts, lieta C-119/17 Lupean, 23. punkts.

(189)  Lieta C-186/16 Andriciuc, 46. punkts; lieta C-143/13 Matei un Matei, 75. punkts; lieta C-26/13 Kásler un Káslerné Rábai, 74. punkts.

(190)  Tiesa vēl nav izspriedusi šo jautājumu saistībā ar UCTD, bet tai ir lūgts sniegt interpretāciju lietā C-829/18 Crédit Logement (2019. gada 31. maijā spriedums vēl nebija pieņemts). Viens no elementiem ir tāds, ka patērētājiem ir sarežģīti pierādīt šādas informācijas nesniegšanu. Turklāt ES direktīvās, kurās ir paredzēti īpaši pienākumi sniegt informāciju pirms līguma slēgšanas, ir apstiprināts, ka šis pienākums ir tirgotājam, piemēram, Direktīvas 2011/83/ES par patērētāju tiesībām 5. un 6. pantā (OV L 304, 22.11.2011., 64. lpp.), Direktīvas 2008/48/EK par patēriņa kredītlīgumiem 5. un 6. pantā (OV L 133, 22.5.2008., 66. lpp.), Direktīvas 2014/17/ES par patērētāju kredītlīgumiem saistībā ar mājokļa nekustamo īpašumu 14. pantā (OV L 60, 28.2.2014., 34. lpp.) vai Direktīvas (ES) 2015/2302 par kompleksiem ceļojumiem un saistītiem ceļojumu pakalpojumiem 5. pantā (OV L 326, 11.12.2015., 1. lpp.). Dažās no tām ir arī kodificēts princips, ka pierādīšanas pienākums šajā sakarā ir tirgotājam, piemēram, Direktīvas 2011/83/ES 6. panta 9. punktā un Direktīvas (ES) 2015/2302 8. pantā.

(191)  Lieta C-472/10 Invitel; lieta C-92/11 RWE Vertrieb; lieta C-143/13 Matei un Matei.

(192)  Lieta C-125/18 Gómez del Moral (2019. gada 31. maijā spriedums vēl nebija pieņemts).

(193)  Direktīva 2005/29/EK (OV L 149, 11.6.2005., 22. lpp.).

(194)  Direktīva 2011/83/ES (OV L 304, 22.11.2011., 64. lpp.).

(195)  Direktīva 2008/48/EK (OV L 133, 22.5.2008., 66. lpp.).

(196)  Direktīva 2014/17/ES (OV L 60, 28.2.2014., 34. lpp.).

(197)  Direktīva (ES) 2015/2302 (OV L 326, 11.12.2015., 1. lpp.).

(198)  Direktīva (ES) 2018/1972 (OV L 321, 17.12.2018., 36. lpp.).

(199)  OV L 293, 31.10.2008., 3. lpp. Saskaņā ar šo regulu gaisa publiski pieejamajās gaisa pārvadājumu maksās/tarifos ir iekļauti arī piemērojamie nosacījumi. Vienmēr norāda galīgo cenu, un tajā ir ierēķināta gaisa pārvadājuma maksa/tarifs, kā arī uzliktie nodokļi un maksājumi, papildmaksājumi un maksas, kuras ir obligātas un paredzamas publicēšanas brīdī. Turklāt jānorāda vismaz gaisa pārvadājuma maksa/tarifs, nodokļi, lidostas maksājumi un citi maksājumi, papildmaksas vai maksas, piemēram, tādas, kas saistītas ar drošumu vai degvielu.

(200)  OV L 211, 14.8.2009., 55. lpp.

(201)  OV L 211, 14.8.2009., 94. lpp.

(202)  Piemēram, Direktīvas (ES) 2015/2302 par kompleksiem ceļojumiem un saistītiem ceļojumu pakalpojumiem 7. pants (OV L 326, 11.12.2015., 1. lpp.); Direktīvas 2008/48/EK par patēriņa kredītlīgumiem 10. pants (OV L 133, 22.5.2008., 66. lpp.); Direktīvas 2002/22/EK 21. pants un II pielikums (OV L 108, 24.4.2002., 51. lpp.); Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 13. jūnija Regulas (ES) Nr. 531/2012 par viesabonēšanu publiskajos mobilo sakaru tīklos Savienībā 14. un 15. pants (OV L 172, 30.6.2012., 10. lpp.); Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 25. novembra Regulas (ES) 2015/2120, ar ko nosaka pasākumus sakarā ar piekļuvi atvērtam internetam un groza Direktīvu 2002/22/EK par universālo pakalpojumu un lietotāju tiesībām attiecībā uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem un Regulu (ES) Nr. 531/2012 par viesabonēšanu publiskajos mobilo sakaru tīklos Savienībā 4. pants (OV L 310, 26.11.2015., 1. lpp.); Direktīvas (ES) 2018/1972 102. un 103. pants un tajos minētie pielikumi (OV L 321, 17.12.2018., 36. lpp.); Direktīvas 2009/72/EK I pielikuma 1. punkta a) apakšpunkts (OV L 211, 14.8.2009., 55. lpp.) un Direktīvas 2009/73/EK I pielikuma 1. punkta a) apakšpunkts (OV L 211, 14.8.2009., 94. lpp.).

(203)  Piemēram, Direktīvas (ES) 2015/2302 10. un 11. pants (OV L 326, 11.12.2015., 1. lpp.), Direktīvas 2008/48/EK 11. pants (OV L 133, 22.5.2008., 66. lpp.), Direktīvas 2009/72/EK I pielikuma 1. punkta b) apakšpunkts (OV L 211, 14.8.2009., 55. lpp.) un Direktīvas 2009/73/EK I pielikuma 1. punkta b) apakšpunkts (OV L 211, 14.8.2009., 94. lpp.) ietver normas par līguma izmaiņu pieņemamību un pārskatāmību.

(204)  Sk., piemēram, lietu C-76/10 Pohotovosť, kas papildus negodīgu līguma noteikumu novērtējumam attiecās arī uz informācijas nesniegšanu par gada procentu likmi (GPL) atbilstoši patēriņa kredītlīguma un šādā gadījumā piemērojamām sankcijām. Sk. jo īpaši 74.–76. punktu. Sk. arī lietu C-143/13 Matei un Matei.

(205)  Tagad Direktīva 2008/48/EK (OV L 133, 22.5.2008., 66. lpp.), iepriekš Direktīva 87/102/EEK (OV L 42, 12.2.1987., 48. lpp.).

(206)  Lietas C-448/17 EOS KSI Slovensko, 63. punkts, un C-348/14 Bucura, 57. punkts.

(207)  Lieta C-448/17 EOS KSI Slovensko, jo īpaši rezolutīvās daļas 3. punkts, kā arī 63.–68. punkts, pamatojoties uz lietu C-76/10 Pohotovost’, jo īpaši 68.–77. punktu.

(208)  Patlaban prasīts Direktīvā 2008/48/EK (OV L 133, 22.5.2008., 66. lpp.). Lietā C-448/17 EOS KSI Slovensko un lietā C-76/10 Pohotovost’ attiecīgajiem patēriņa kredītlīgumiem vēl bija piemērojama Direktīva 87/102/EEK (OV L 42, 12.2.1987., 48. lpp.).

(209)  Lieta C-448/17 EOS KSI Slovensko, 66. punkts un rezolutīvās daļas 3. punkts. Tiesa uzskatīja, ka tikai matemātiskas GPL aprēķināšanas formulas norādīšana, nesniedzot GPL aprēķināšanai nepieciešamo informāciju, ir līdzvērtīga GPL nenorādīšanai.

(210)  Atbilstoši Direktīvas 2014/17/ES 43. pantam (OV L 60, 28.2.2014., 34. lpp.) direktīvu nepiemēro kredītlīgumiem, kuri jau pastāv pirms 2016. gada 21. marta.

(211)  Apvienotajās lietās C-359/11 un C-400/11 Schulz un Egbringhoff Tiesa sprieda par pārskatāmības prasībām tāda elektroenerģijas un dabasgāzes piegādes līguma vienpusējai grozīšanai, uz kuru attiecas vispārējais piegādes pienākums. Tiesa nosprieda, ka valsts tiesību akti, kas nosaka šādu ar patērētājiem noslēgtu līgumu saturu un paredz iespēju grozīt piegādes tarifu, bet nenodrošina, ka lietotāji pirms grozījuma stāšanās spēkā tiek laikus informēti par tā iemesliem, nosacījumiem un apmēru, ir pretrunā pārskatāmības noteikumiem, kas paredzēti Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 26. jūnija Direktīvā 2003/54/EK par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu un par Direktīvas 96/92/EK atcelšanu (OV L 176, 15.7.2003., 37. lpp.) un Direktīvā 2003/55/EK (OV L 176, 15.7.2003., 57. lpp.) aizstātas attiecīgi ar Direktīvu 2009/72/EK (OV L 211, 14.8.2009., 55. lpp.) un Direktīvu 2009/73/EK (OV L 211, 14.8.2009., 94. lpp.). Uz konkrēto līgumu saturu, ko reglamentēja Vācijas imperatīvās tiesību aktu normas, UCTD neattiecās.

(212)  Lieta C-92/11 RWE Vertrieb. Sk. jo īpaši rezolutīvās daļas 2. punktu: “Direktīvas 93/13 3. un 5. pants un Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 26. jūnija Direktīvas 2003/55/EK par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz dabasgāzes iekšējo tirgu un par Direktīvas 98/30/EK atcelšanu 3. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai novērtētu, vai līguma standartnoteikums, ar kuru piegādes uzņēmums sev rezervē tiesības mainīt gāzes piegādes izmaksas, atbilst vai neatbilst labticības, līdzsvarotības un pārskatāmības prasībām, kuras ir noteiktas šajās normās, būtiska nozīme ir:

—

tam, vai līgumā pārskatāmi ir norādīts šo izmaksu maiņas iemesls un veids, lai tādējādi patērētājs uz skaidru un saprotamu kritēriju pamata varētu paredzēt eventuālās šo izmaksu izmaiņas. Informācijas neesamība par šo jautājumu pirms līguma noslēgšanas principā nav kompensējama tikai ar to, ka patērētāji līguma izpildes laikā laikus tiks informēti par izmaksu izmaiņām un par to tiesībām izbeigt līgumu gadījumā, ja tie nevēlas piekrist šai izmaiņai, un

—	tam, vai patērētājam piešķirtās uzteikuma tiesības konkrētajos apstākļos var faktiski izmantot. (..).”

(213)  Lieta C-421/14 Banco Primus, 60. punkts. Sk. arī lietu C-186/16 Andriciuc, 57. punktu.

(214)  Atsauce uz lietu C-415/11 Aziz, 69. punktu.

(215)  Ģenerāladvokāts Hogan savos 2019. gada 21. marta secinājumos lietā C-34/18 Ottília Lovasné Tóth, 56.–62. punktā, pat norāda, ka godprātības neesība nebūt nav atsevišķs nosacījums attiecībā uz līguma noteikuma negodīgumu, lai gan daži Tiesas apgalvojumi (piemēram, lietā C-186/16 Andriciuc, 56. punktā: “(..) iesniedzējtiesai (..) ir jānovērtē, pirmkārt, iespējamā labticības [godprātības] prasības neizpilde un, otrkārt, iespējamas ievērojamas nelīdzsvarotības pastāvēšana Direktīvas 93/13 3. panta 1. punkta izpratnē”) nebūt neapstiprina šādu nostāju.

(216)  Sk. 3.4.2. iedaļu.

(217)  Tiesa ir atgādinājusi valsts tiesām par šo noteikumu vairākos nolēmumos, piemēram, lietā C-226/12 Constructora Principado, rezolutīvās daļas otrajā ievilkumā, kā arī 30. punktā; lietā C-415/11 Aziz, 71. punktā; lietā C-243/08 Pannon GSM, 39. punktā; lietā C-137/08 VB Pénzügyi Lízing, 42. punktā; lietā C-421/14 Banco Primus, 61. punktā; lietā C-186/16 Andriciuc, 53. punktā. Lietas C-421/14 Banco Primus 61. punkta pirmajā teikumā ir šāds teksts: “Turklāt saskaņā ar šīs direktīvas 4. panta 1. punktu līguma noteikuma negodīgumu novērtē, ņemot vērā preču vai pakalpojumu raksturu, attiecībā uz ko līgums noslēgts, un atsaucoties uz visiem apstākļiem līguma slēgšanas brīdī, kas ar to bijuši saistīti.”

(218)  Piemēram, ja valsts tiesību aktos, ar kuriem transponē 3. panta 1. punktu, nav noteikts, ka ir jābūt godprātības trūkumam vai ka nelīdzsvarotībai jābūt “ievērojamai”. Sk. arī 2.1. iedaļu par minimālo saskaņošanu.

(219)  Sk. arī 3.4.7. iedaļu par pielikuma nozīmi.

(220)  Lieta C-472/10 Invitel, 25. un 26. punkts; lieta C-243/08 Pannon GSM, 37. un 38. punkts; lieta C-76/10 Pohotovost’, 56. un 58. punkts; lieta C-478/99 Komisija/Zviedrija, 22. punkts. Šā paziņojuma 3.4.7. iedaļa.

(221)  Lieta C-415/11 Aziz, 68. punkts; Lieta C-226/12 Constructora Principado, 21. punkts; lieta C-421/14 Banco Primus, 59. punkts; lieta C-186/16 Andriciuc, 59. punkts.

(222)  Pēdējais minētais aspekts ir aplūkots, piemēram, lietā C-415/11 Aziz, 74. punktā.

(223)  Lieta C-421/14 Banco Primus, 59. punkts; lieta C-415/11 Aziz, 68. punkts; lieta C-226/12 Constructora Principado, 23. punkts.

(224)  Lieta C-226/12 Constructora Principado, 23. punkts un rezolutīvās daļas pirmais ievilkums.

(225)  Lieta C-226/12 Constructora Principado, 22. punkts un rezolutīvās daļas pirmais ievilkums.

(226)  Lieta C-226/12 Constructora Principado, 26. punkts.

(227)  Lieta C-421/14 Banco Primus, 61. punkts, otrais teikums: “(..) jāizvērtē arī, kādas sekas minētajam noteikumam var būt, ievērojot līgumam piemērojamās tiesības, kas ietver valsts tiesību sistēmas analīzi”. Sk. arī lietu C-415/11 Aziz, 71. punktu un tajā minēto judikatūru; lietu C-237/02 Freiburger Kommunalbauten, 21. punktu, un rīkojumu lietā C-76/10 Pohotovosť, 59. punktu.

(228)  Lieta C-421/14 Banco Primus, rezolutīvās daļas 3. punkta pirmais ievilkums, kā arī 59. punkts; Lieta C-415/11 Aziz, 68. un 73. punkts.

(229)  Lieta C-226/12 Constructora Principado, 21.–24. punkts.

(230)  Atsauce uz lietu C-415/11 Aziz, 68. punktu.

(231)  Atsauce uz lietu C-472/11 Banif Plus Bank, 40. punktu.

(232)  Atsauce uz lietu C-415/11 Aziz, 71. punktu.

(233)  Piemēram, lieta C-415/11 Aziz, 73. punkts; lieta C-421/14 Banco Primus, 66. punkts.

(234)  Tas ir atspoguļots arī UCTD pielikuma 1. punkta e) apakšpunktā: “pieprasīt patērētājam, kurš nespēj izpildīt savas saistības, maksāt neproporcionāli lielu kompensāciju;”.

(235)  Lieta C-415/11 Aziz, 73. un 74. punkts; apvienotās lietas C-537/12 un C-116/13 Banco Popular Español Banco de Valencia, 70. un 71. punkts. Attiecībā uz procesuālo tiesību normu atbilstību UCTD sk. 6. iedaļu.

(236)  Lieta C-421/14 Banco Primus, 66. punkts, apvienotās lietas C-537/12 un C-116/13 Banco Popular Español Banco de Valencia, 71. punkts, pamatojoties uz lietu C-415/11 Aziz, 73. un 75. punktu.

(237)  Lieta C-415/11 Aziz, 74. punkts.

(238)  UCTD pielikuma 1. punkta e) apakšpunkts.

(239)  Lieta C-377/14 Radlinger un Radlingerová, 101. punkts.

(240)  Lieta C-377/14 Radlinger un Radlingerová, 101. punkts.

(241)  Sk. arī 4.3.3. iedaļu un lietu C-421/14 Banco Primus, rezolutīvās daļas 4. punktu, kā arī 73. punktu. Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu (lieta C-750/18 A, B/C – 2019. gada 31. maijā vēl tiek izskatīta), kurā Tiesai tika lūgts sniegt norādes par to, vai kumulatīvo efektu var attiecināt tikai uz tām sankcijām, kuras attiecas uz vienu un to pašu līgumsaistību neizpildi, ir atsaukts.

(242)  Šā paziņojuma 3.1. un 3.2.2. punkts. Apvienotās lietas C-96/16 un C-94/17 Banco Santander Escobedo Cortés.

(243)  Tostarp, piemēram, ja valūtas svārstības var radīt nelīdzsvarotību pušu tiesībās un pienākumos, uzliekot patērētājam palielinātu slogu; lieta C-186/16 Andriciuc, 52.–58. punkts.

(244)  Lieta C-421/14 Banco Primus, 67. punkts, otrais ievilkums.

(245)  Lieta C-186/16 Andriciuc, 54. punkts;

(246)  Lieta C-186/16 Andriciuc, 55. un 56. punkts.

(247)  Tiesai ir lūgts sniegt plašāku interpretāciju lietā C-452/18 Ibercaja Banco (2019. gada 31. maijā spriedums vēl nebija pieņemts) par aizdevuma līguma pārjaunošanu.

(248)  Lieta C-602/13 BBVA, 50. punkts.

(249)  Lieta C-421/14 Banco Primus, rezolutīvās daļas 4. punkts, kā arī 73. punkts.

(250)  Lai gan atbilstoši minimālās saskaņošanas principam valsts tiesību aktos var būt paredzēts, ka pārskatāmības trūkumam var būt šādas tūlītējas sekas. Sk. 2. iedaļu par UCTD saistību ar valsts tiesību aktiem un Vācijas Civilkodeksa (BGB) 307. panta 1. punktu.

(251)  Sk. 3.2.1. iedaļu.

(252)  Tas ir tieši vai netieši apstiprināts vairākos nolēmumos, piemēram, lietās C-421/14 Banco Primus, 62.–67. punktā, jo īpaši 64. punktā un 67. punkta otrajā ievilkumā, lietā C-119/17 – Lupean, 22.–31. punktā, vai lietā C-118/17 Dunai, 49. punktā.

(253)  Pārskatāmības trūkums nav minēts kā viens no nosacījumiem 3. panta 1. punktā. Atšķirīga situācija ir tikai attiecībā uz līguma noteikumiem, kuros definēts līguma galvenais priekšmets vai kuru novērtēšanai būtu nepieciešams pārbaudīt cenas vai atlīdzības atbilstīgumu.

(254)  Apstiprināts lietā C-342/13 Katalin Sebestyén, 34. punktā: “Tomēr, arī atzīstot, ka vispārējā informācija, kuru patērētājs saņēmis pirms līguma noslēgšanas, atbilst prasībām par skaidrību un pārskatāmību, kas izriet no minētās direktīvas 5. panta, šis apstāklis pats par sevi neļauj izslēgt noteikuma (..) negodīgo raksturu.”

(255)  Piemēram, lieta C-472/10 Invitel, 28. punkts un rezolutīvās daļas 1. punkta beigas: “Valsts tiesai (..), ņemot vērā Padomes 1993. gada 5. aprīļa Direktīvas 93/13/EEK par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos 3. panta 1. un 3. punktu, ir jānovērtē tāda noteikuma negodīgais raksturs, kurš ietverts patērētāju līgumu vispārējos noteikumos un ar kuru pārdevējs vai piegādātājs paredz vienpusēji mainīt izmaksas, kas saistītas ar sniedzamo pakalpojumu, skaidri neaprakstot minēto izmaksu noteikšanas veidu, kā arī nesniedzot pamatotu šo izmaiņu iemeslu. Šajā novērtējumā minētajai tiesai it īpaši ir jāpārbauda, vai, ievērojot visus noteikumus patērētāju līgumu vispārējos noteikumos, kuros ietilpst apstrīdētais noteikums, kā arī valsts tiesību aktus, kuros ir paredzētas tiesības un pienākumi, kas varētu papildināt tos, kuri ir paredzēti apstrīdētajos vispārējos noteikumos, ar sniedzamo pakalpojumu saistīto izmaksu izmaiņu iemesli vai veids ir konkretizēti skaidri un saprotami un vai patērētājiem vajadzības gadījumā ir tiesības līgumu izbeigt.”

Lieta C-92/11 RWE Vertrieb, rezolutīvās daļas 2. punkts: “Direktīvas 93/13 3. un 5. pants un (..) Direktīvas 2003/55/EK (..) 3. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai novērtētu, vai līguma standartnoteikums, ar kuru piegādes uzņēmums sev rezervē tiesības mainīt gāzes piegādes izmaksas, atbilst vai neatbilst labticības, līdzsvarotības un pārskatāmības prasībām, kuras ir noteiktas šajās normās, būtiska nozīme ir:

—	tam, vai līgumā pārskatāmi ir norādīts šo izmaksu maiņas iemesls un veids, lai tādējādi patērētājs uz skaidru un saprotamu kritēriju pamata varētu paredzēt eventuālās šo izmaksu izmaiņas. (..), un

—	tam, vai patērētājam piešķirtās uzteikuma tiesības konkrētajos apstākļos var faktiski izmantot.

Iesniedzējtiesai tas ir jānovērtē, ņemot vērā visus šīs lietas konkrētos apstākļus, ieskaitot visus vispārīgos darījumu noteikumos esošos patēriņa līgumu noteikumus, kuros ietilpst apstrīdētais noteikums”.

(256)  Piemēram, lieta C-191/15 Verein für Konsumenteninformation / Amazon, 65. punkts: “Valsts tiesai ir jānosaka, vai, ņemot vērā attiecīgās lietas apstākļus, noteikums atbilst labticības, līdzsvara un pārskatāmības prasībām.” Sk. arī apvienotās lietas C-70/17 un C-179/17 Abanca Corporación Bancaria un Bankia, 50. punktu, un lietu C-26/13 Kásler un Káslerné Rábai, 40. punktu.

Lieta C-92/11 RWE Vertrieb, 47. punkts: “Tomēr standartnoteikumam, kas ļauj vienpusēji veikt šādus pielāgojumus, ir jāatbilst šajās direktīvās noteiktajām labticības, līdzsvarotības un pārskatāmības prasībām.”

(257)  Lieta C-472/10 Invitel, 21.–31. punkts; lieta C-92/11 RWE Vertrieb, 40.–55. punkts.

(258)  Lieta C-26/13 Kásler un Káslerné Rábai, lieta C-348/14 Bucura, lieta C-186/16 Andriciuc un lieta C-119/17 Lupean, 22.–31. punkts.

(259)  Lieta C-191/15 Verein für Konsumenteninformation / Amazon.

(260)  Regulas “Roma I” 6. pants.

(261)  Lieta C-191/15 Verein für Konsumenteninformation / Amazon, 68. punkts, kura izvilkums citēts šeit. Iepriekšējā 67. punktā ir šāds teksts: “Šādos apstākļos (..) tipveida noteikums par tiesību aktu izvēli, kurā ir norādītas dalībvalsts, kurā ir pārdevēja vai piegādātāja juridiskā adrese, tiesības, ir negodīgs tikai, ciktāl tam piemīt zināma specifika, kas ir raksturīga tā formulējumam un kontekstam, radot ievērojamu nelīdzsvarotību pušu tiesībās un pienākumos.”

(262)  Lieta C-472/10 Invitel, 25. punkts; lieta C-243/08 Pannon GSM, 37. un 38. punkts; lieta C-137/08 VB Pénzügyi Lízing, 42. punkts, un rīkojums lietā C-76/10 Pohotovosť, 56. un 58. punkts.

(263)  Lieta C-478/99 Komisija/Zviedrija, 11. punkts.

(264)  Lieta C-478/99 Komisija/Zviedrija, 11. punkts.

(265)  Lieta C-237/02 Freiburger Kommunalbauten, 2. punkts; lieta C-478/99 Komisija/Zviedrija, 20. punkts. Lietā C-143/13 Matei un Matei, 60. punktā, Tiesa pielikumu dēvēja par “pelēko sarakstu”. Tomēr ir iespējams, ka dažos valsts tiesību aktos ir ietverti “pelēkie saraksti” tādā nozīmē, ka pastāv (atspēkojama) juridiska prezumpcija, ka konkrētu veidu līguma noteikumi ir negodīgi.

(266)  Lieta C-472/10 Invitel, 26. punkta pirmā daļa.

(267)  Sk. šā paziņojuma II pielikumu.

(268)  Lieta C-143/13 Matei un Matei, 61. punktu.

(269)  Noteikumi, kuru mērķis ir “pieprasīt patērētājam, kurš nespēj izpildīt savas saistības, maksāt neproporcionāli lielu kompensāciju”.

(270)  74. punkts.

(271)  21.–31. punkts.

(272)  60. punkts.

(273)  Jo īpaši 73. punkts.

(274)  Jo īpaši 59. un 74. punkts; 74. punkts ir formulēts šādi: “It īpaši no Direktīvas 93/13 3. un 5. panta, kā arī šīs direktīvas pielikuma 1. punkta j) un l) apakšpunkta un 2. punkta b) un d) apakšpunkta izriet, ka būtiska nozīme attiecībā uz pārskatāmības prasības ievērošanu ir tam, vai aizdevuma līgumā pārskatāmi ir norādīts procentu likmes grozījumu mehānisma pamatojums un īpašās iezīmes un attiecības starp šo noteikumu un pārējiem līguma noteikumiem par atlīdzību aizdevējam, tādējādi, ka informēts patērētājs, pamatojoties uz konkrētiem un saprotamiem kritērijiem, var paredzēt ekonomiskās sekas, kas viņam no tiem izriet.”

(275)  

(276)  Lieta C-240/98 Océano Grupo Editorial, rezolutīvā daļa un 22.–24. punkts; lieta C-137/08 VB Penzügyi Lízing, 54.–56. punkts; lieta C-243/08 Pannon GSM, 41. punkts.

(277)  Piemēram, lieta C-421/14 Banco Primus, 40. punkts, kas citēts šeit.

(278)  Atsauce uz lietu C-169/14 Sánchez Morcillo un Abril García, 22. punktu un citēto judikatūru.

(279)  Lietas C-421/14 Banco Primus, 41. punkts, C-169/14 Sánchez Morcillo un Abril García, 23. punkts, apvienotās lietas C-154/15, C-307/15 un C-308/15 Gutiérrez Naranjo un citi, 53. un 55. punkts.

(280)  Lieta C-488/11 Asbeek Brusse, 38. punkts ar atsaucēm uz lietu C-618/10 Banco Español de Crédito, 40. punktu, un lietu C-472/11 Banif Plus Bank, 20. punktu.

(281)  Piemēram, apvienotās lietas C-154/15, C-307/15 un C-308/15 Naranjo Gutierrez, 54. punkts; lieta C-488/11, Asbeek Brusse, 44. punkts, kas citēts šeit. Minētajā punktā Tiesa atsaucas uz iepriekšējiem lēmumiem, kas minēti lietā C-40/08 Asturcom Telecomunicaciones, 52. punktā, un lietā C-76/10 Pohotovost’, 50. punktā.

(282)  Sk. 1.2.5. iedaļu par tirgotājiem, kas veic uzņēmējdarbību trešās valstīs.

(283)  Neatkarīgi no tā, vai ar noteikumiem, par kuriem bijusi atsevišķa apspriešanās, vai ar līguma noteikumiem UCTD 3. panta 1. punkta nozīmē.

(284)  Tomēr Tiesa ir precizējusi, ka tiesvedībā patērētāji pēc tam, kad viņi ir informēti par līguma noteikuma negodīgumu, var nolemt neizmantot šādu aizsardzību (sk. 4.3.3., kā arī 5.5.1. un 5.5.5. iedaļu). Lietā C-452/18 Ibercaja (2019. gada 31. maijā spriedums vēl nebija pieņemts) Tiesai ir lūgts izvērtēt noteikumus, kas iekļauti pārjaunojuma līgumā, saskaņā ar kuru patērētājs atteicies no tiesībām celt atlīdzināšanas prasības, pamatojoties uz līguma noteikumiem, kas, iespējams, bijuši negodīgi, saistībā ar “izlīgumu” par negodīga līguma noteikuma sekām, un Tiesa, iespējams, sniegs plašākas norādes par šo principu.

(285)  Apvienotās lietas C-154/15, C-307/15 un C-308/15 Gutiérrez Naranjo, 61. punkts.

(286)  Lieta C-243/08 Pannon GSM, 28. punkts, kas citēts šeit.

(287)  Fakts, ka arī patērētājiem parasti būs piemērojami termiņi tiesiskās aizsardzības līdzekļu izmantošanai notiekošā tiesvedībā vai ka viņiem var būt piemērojami saprātīgi noilguma laikposmi, lai pieprasītu atlīdzināt maksājumus, kas veikti, pamatojoties uz negodīgiem līguma noteikumiem, ir atsevišķs jautājums; sk. apvienotās lietas C-154/15, C-307/15 un C-308/15 Gutierrez Naranjo, 69. un 70. punktu.

(288)  Lieta C-473/00 Cofidis, 38. punkts. Valsts tiesu pienākums novērtēt līguma noteikumu negodīgumu pēc savas ierosmes (ex officio) ir iztirzāts 5. iedaļā.

(289)  Apvienotās lietas C-154/15, C-307/15 un C-308/15 Gutiérrez Naranjo, rezolutīvā daļa un 73.–75. punkts.

(290)  Apvienotās lietas C-96/16 un C-94/17 Banco Santander Escobedo Cortés, 73. punkts. Lietā C-618/10 Banco Español de Crédito Tiesa noteica pamatprincipus attiecībā uz to, kādām jābūt negodīgu līguma noteikumu nesaistošā rakstura sekām. Tie ir apstiprināti vairākās lietās, piemēram, lietā C-488/11 Asbeek Brusse; lietā C-26/13 Kásler un Káslerné Rábai; apvienotajās lietās C-482/13, C-484/13, C-485/13 un C-487/13 Unicaja Banco y Caixabank; lietā C-421/14 Banco Primus, 71. punktā, un apvienotajās lietās C-154/15, C-307/15 un C-308/15 Gutierrez Naranjo, 57.–61. punktā.

(291)  Atsauce uz lietu C-421/14 Banco Primus, 71. punktu un tajā minēto judikatūru.

(292)  Piemēram, lieta C-488/11 Asbeek Brusse, 59. punkts: “(..) direktīvas 6. panta 1. punktu nevar interpretēt tādējādi, ka atbilstoši tam valsts tiesa gadījumā, kad tā konstatējusi starp profesionāli un patērētāju noslēgta līguma noteikuma par līgumsodu negodīgumu, drīkst samazināt patērētājam piemērojamā līgumsoda apmēru tā vietā, lai tam attiecīgo līguma noteikumu nepiemērotu vispār (..).”

(293)  Apvienotās lietas C-154/15, C-307/15 un C-308/15 Gutierrez Naranjo, 60. un 62. punkts.

(294)  Piemēram, lieta C-488/11 Asbeek Brusse, 58. punkts: “Tiesa jau ir norādījusi, ka šādu interpretāciju turklāt apstiprina direktīvas mērķis un vispārējā sistēma. Šajā sakarā tā ir atgādinājusi, ka, ņemot vērā sabiedrības interešu svarīgumu un raksturu, uz kurām ir balstīta patērētāju tiesību aizsardzība, direktīvā, kā izriet no tās 7. panta 1. punkta, dalībvalstīm ir noteikts pienākums nodrošināt adekvātus un efektīvus līdzekļus, “lai novērstu negodīgu noteikumu ilgstošu izmantošanu pārdevēju vai piegādātāju ar patērētājiem noslēgtos līgumos”. Tāpēc, ja valsts tiesai būtu atļauts koriģēt šādos līgumos ietverto negodīgo noteikumu saturu, šādas tiesības varētu kaitēt direktīvas 7. pantā paredzētā ilgtermiņa mērķa sasniegšanai, jo tādējādi tiktu mazināta preventīvā iedarbība, ko attiecībā uz profesionāļiem rada vienkārša un tieša šādu negodīgu noteikumu nepiemērošana patērētājam (Banco Español de Crédito, 66.–69. punkts).”

(295)  Tiesa to apstiprināja apvienotajās lietās C-70/17 un C-179/17 Abanca Corporación Bancaria un Bankia, 55. punktā: “Šajā gadījumā vienkārša līguma izbeigšanas iemesla, kas pamatlietā aplūkotos noteikumus padara negodīgus, atcelšana galu galā nozīmētu šo noteikumu satura pārskatīšanu, ietekmējot to būtību. Tādējādi minēto noteikumu daļēja saglabāšana nevar tikt pieļauta, jo tā tieši apdraudētu šī sprieduma iepriekšējā punktā atgādināto preventīvo ietekmi.”

(296)  Lieta C-26/13 Kásler un Káslerné Rábai un lieta C-186/16 Andriciuc saistībā ar 4. panta 2. punktu.

(297)  Lieta C-472/11 Invitel un lieta C-92/11 RWE Vertrieb.

(298)  Apvienotās lietas C-96/16 un C-94/17 Banco Santander Escobedo Cortes, jo īpaši 76. un 77. punkts.

(299)  Apvienotajās lietās C-70/17 un C-179/17 Abanca Corporación Bancaria un Bankia Tiesa tieši nekomentēja šo jautājumu, lai gan lietā C-70/17 Spānijas Augstākā tiesa bija īpaši atsaukusies uz šo doktrīnu.

(300)  Vācijas doktrīnā un judikatūrā dēvēta arī par “geltungserhaltende Reduktion”.

(301)  Šā paziņojuma 5.4. iedaļa.

(302)  Lieta C-452/18 Ibercaja (2019. gada 31. maijā spriedums vēl nebija pieņemts).

(303)  Lieta C-618/10 Banco Español de Crédito; lieta C-488/11 Asbeek Brusse; apvienotās lietas C-96/16 un C-94/17 Banco Santander Escobedo Cortés u. c.

(304)  Lietā C-618/10 Banco Español de Crédito, 65. punktā, un lietā C-488/11 Asbeek Brusse, 57. punktā, EST noteica, ka “līgumam principā ir jāturpina pastāvēt bez jebkādiem citiem grozījumiem, izņemot negodīgu noteikumu svītrošanu, ciktāl saskaņā ar valsts tiesību normām šāda līguma pastāvēšana ir juridiski iespējama.”

(305)  Lieta C-453/10, Pereničová un Perenič, 32. punkts, lieta C-118/17 Dunai, 51. punkts.

(306)  Lieta C-118/17 Dunai, 52. punkts.

(307)  Lieta C-186/16 Andriucic, 35. un 37. punkts.

(308)  Lieta C-26/13 Kásler un Káslerné Rábai.

(309)  Lieta C-453/10 Pereničová un Perenič, 31. punkts, lieta C-118/17 Dunai, 51. punkts, lieta C-26/13 Kásler un Káslerné Rábai, 82. punkts, un lieta C-618/10 Banco Español de Crédito, 40. punkts.

(310)  Lieta C-453/10, Pereničová un Perenič, 35. punkts.

(311)  Lieta C-26/13 Kásler un Káslerné Rábai, 80. un 81. punkts.

(312)  Lieta C-26/13 Kásler un Káslerné Rábai, 83. punkts.

(313)  Tiesa principus, kas noteikti lietā C-26/13 Kásler un Káslerné Rábai, 85. punktā, apstiprināja apvienotajās lietās C-482/13, C-484/13, C-485/13 un C-487/13 Unicaja Banco y Caixabank, 33. punktā, un apvienotajās lietās C-96/16 un C-94/17 Banco Santander Escobedo Cortés, 74. punktā, kā arī apvienotajās lietās C-70/17 un C-179/17 Abanca Corporación Bancaria un Bankia, 56.–63. punktā.

(314)  Nosacījumu, ka sekām jābūt “īpaši negatīvām” attiecībā uz patērētājiem, lai viņi tādējādi tiktu “sodīti”, Tiesa uzsvēra lietās C-118/17 Dunai, 54. punktā, C-96/16 un C-94/17 Banco Santander un Escobedo Cortés, 74. punktā, C-51/17 OTP Bank un OTP Faktoring, 61. punktā, vai – ka tām jābūt “pretrunā” patērētāja interesēm – lietā Dunai, 55. punktā.

(315)  Apvienotās lietas C-70/17 un C-179/17 Abanca Corporación Bancaria un Bankia, 61. un 62. punkts.

(316)  Lieta C-26/13 Kásler un Káslerné Rábai, 80. un 81. punkts; lieta C-92/11 RWE Vertrieb, 26. punkts; lieta C-280/13 Barclays Bank, 31. un 42. punkts; lieta C-7/16 Banco Popular Español un PL Salvador, 21. punkts; lieta C-446/17 Woonhaven Antwerpen BV CVBA / Berkani un Hajji, 25. punkts

(317)  Lieta C-260/18 Dziubak (2019. gada 31. maijā spriedums vēl nebija pieņemts). Minētā lieta citu jautājumu starpā attiecas uz tāda līguma noteikuma iespējamās spēkā neesības sekām, kurā noteikts valūtas konvertēšanas mehānisms ārvalstu valūtā izteiktam aizdevumam.

(318)  Ģenerāladvokāts Pitruzzella savos 2019. gada 14. maija secinājumos lietā C-260/18 Dziubak uzskata, ka jēdziens “dispozitīva norma” ir jāinterpretē šauri, proti, tā, ka tas attiecas tikai uz normām, kas kā tādas var aizstāt negodīgo līguma noteikumu, neprasot tiesneša “radošumu”, jo, viņaprāt, šāds radošums atbilst negodīgu līguma noteikumu pārskatīšanai (77.–79. punkts).

(319)  Apvienotās lietas C-70/17 un C-179/17 Abanca Corporación Bancaria un Bankia, 59. punkts.

(320)  Lieta C-126/18 Gómez del Moral Guasch (2019. gada 31. maijā spriedums vēl nebija pieņemts), kas saistīta ar hipotekārajā kredītlīgumā ietvertas atsauces uz piemērojamai procentu likmei izmantojamu indeksu iespējamo spēkā neesību. Ja šāds līguma noteikums būtu negodīgs, nebūtu vienošanās par piemērojamo procentu likmi.

(321)  Ģenerāladvokāta Pitruzella2019. gada 14. maija secinājumi lietā C-260/18 Dziubak, 60. punkts. Šī situācija ir jānošķir no līguma noteikuma negodīguma novērtējuma, kuru veic saskaņā ar 3. panta 1. punktu un kurā ņem vērā apstākļus, kādi ir līguma slēgšanas brīdī.

(322)  Lieta C-118/17 Dunai, 55. punkts.

(323)  lieta C-118/17 Dunai, 51.-55. punkts.

(324)  Lietā C-118/17 Dunai, 53.–55. punktā, patērētāja ieinteresētība līguma atzīšanā par spēkā neesošu atbilda patērētāja prasībai. Ģenerāladvokāts Pitruzzella savos 2019. gada 14. maija secinājumos lietā C-260/18 Dziubak, 67. punktā, uzskata, ka patērētāja vēlmei ir izšķiroša nozīme. Apvienotajās lietās C-70/17 un C-179/17 Abanca Corporación Bancaria, 61. un 62. punktā, Tiesa atsaucas uz novērtējumu, kas jāveic valsts tiesas tiesnesim, ņemot vērā piemērojamos valsts tiesību aktus, bet neizslēdz, ka valsts tiesas tiesnesis vēršas ar šo jautājumu pie patērētāja.

(325)  Sk. 4.3.3. iedaļu turpmāk.

(326)  Apvienotās lietas C-94/17 un C-96/16 Banco Santander Escobedo Cortés.

(327)  Sk. arī 5.5.1. un 5.5.5. punktu turpmāk.

(328)  Lieta C-243/08 Pannon GSM. Sk. vēlāku informāciju, piemēram, lietā C-472/11 Banif Plus Bank, 27. un 35. punktā, un apvienotajās lietās C-70/17 un C-179/17 Abanca Corporación Bancaria un Bankia, 63. punktā.

(329)  Apvienotās lietas C-70/17 un C-179/17 Abanca Corporación Bancaria un Bankia, 63. punkts.

(330)  apvienotās lietas C-154/15, C-307/15 un C-308/15 Gutierrez Naranjo, 62. un 63. punkts, kas citēts šeit; lieta C-483/16 Sziber, 53. punkts.

(331)  Apvienotās lietas C-154/15, C-307/15 un C-308/15 Gutierrez Naranjo, 67.–69. punkts.

(332)  Apvienotās lietas C-154/15, C-307/15 un C-308/15 Gutierrez Naranjo, 70. un 71. punkts. Tiesa skaidri nošķir šādu ierobežojumu laikā no saprātīgiem noilguma laikposmiem prasības celšanai, kuri noteikti valsts tiesību aktos.

(333)  Apvienotās lietas C-154/15, C-307/15 un C-308/15 Gutierrez Naranjo. Citētā rindkopa ir no rezolutīvās daļas.

(334)  Apvienotās lietas C-154/15, C-307/15 un C-308/15 Gutierrez Naranjo, 70. punkts, atsaucoties uz lietu C-309/85 Barra un citi, 13. punktu.

(335)  Lieta C-92/11 RWE Vertrieb, 58. punkts, ar atsaucēm uz iepriekšējo judikatūru.

(336)  Lieta C-92/11 RWE Vertrieb, 59. punkts, ar atsaucēm uz iepriekšējo judikatūru.

(337)  Piemēram, apvienotās lietas C-154/15, C-307/15 un C-308/15 Gutierrez Naranjo, 53.–56. punkts.

(338)  Lieta C-176/17 Profi Credit Polska, 59. punkts. Tiesa ir arī paskaidrojusi, ka efektīvas tiesiskās aizsardzības princips ir Savienības tiesību vispārējs princips, kas izriet no dalībvalstu kopējām konstitucionālajām tradīcijām un ir noteikts Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (ECHR) 6. un 13. pantā un apstiprināts Hartas 47. pantā – apvienotās lietas C-317/08, C-318/08, C319/08 un C-320/08 Alassini, 61. punkts.

(339)  Piemēram, lieta C-49/14 Finanmadrid, 40. punkts; apvienotās lietas no C-240/98 līdz C-244/98 Océano Grupo Editorial; lieta C-168/05 Mostaza Claro; lieta C-40/08 Asturcom Telecomunicaciones. Nesen – lieta C-618/10 Banco Español de Crédito; lieta C-137/08 VB Pénzügyi Lízing un lieta C-453/10 Pereničová un Perenič.

(340)  Apvienotās lietas C-317/08, C-318/08, C-319/08 un C-320/08 Alassini, 61. punkts.

(341)  Apvienotās lietas C-430/93 un 431/93 Van Schijndel; lieta C-432/05 Unibet (London) Ltd. un Unibet (International) Ltd.; lieta C-126/97 Eco-Swiss China Time Ltd; lieta C-49/14 Finanmadrid, 40. punkts.

(342)  Apvienotās lietas C-317/08, C-318/08, C-319/08 un C-320/08 Alassini, 49. punkts.

(343)  Lieta C-377/14 Radlinger un Radlingerová, 48. punkts; lieta C-49/14 Finanmadrid, 40. punkts; lieta C-169/14 Sánchez Morcillo un Abril García, 31. punkts un tajā citētā judikatūra.

(344)  Lieta C-567/13 Nóra Baczó, 42.–47. punkts.

(345)  Abi šie termini ir atrodami Tiesas judikatūrā.

(346)  Lieta C-49/14 Finanmadrid, 40. punkts; lieta C-196/14 Sánchez Morcillo un Abril García, 31. punkts un tajā citētā judikatūra.

(347)  Apvienotās lietas C-430/93 un 431/93 Van Schijndel, 17. punkts.

(348)  Tiesa aizsardzības efektivitāti atbilstoši UCTD piemēro kā standartu procesuālo ierobežojumu novērtēšanai un arī kā pozitīvu prasību, kas jo īpaši ir pamatā ex officio kontrolei, piemēram, lietā C-176/17 Profi Credit Polska, 44. punktā; lietā C-49/14 Finanmadrid, 4. punktā. Sk. arī lietu C-497/13 Froukje Faber, 42.–47. punktu attiecībā uz Direktīvu 1999/44/EK par dažiem patēriņa preču pārdošanas aspektiem un saistītajām garantijām (OV L 171, 7.7.1999., 12. lpp.).

(349)  Piemēram, lieta C-176/17 Profi Credit Polska.

(350)  Piemēram, lieta C-176/17 Profi Credit Polska.

(351)  Piemēram, lieta C-40/08 Asturcom Telecomunicaciones, lieta C-76/10 Pohotovost’ un lieta C-488/11 Asbeek Brusse.

(352)  Piemēram, lietā C-176/17 Profi Credit Polska Tiesa atsaucas uz 7. panta 1. punktu, savukārt lietā C-618/10 Banco Español de Crédito Tiesa atsaucas uz efektivitāti.

(353)  Lieta C-32/12 Duarte Hueros, lieta C-497/13 Froukje Faber, kas abas attiecas uz Direktīvu 1999/44/EK dažiem patēriņa preču pārdošanas aspektiem un saistītajām garantijām (OV L 171, 7.7.1999., 12. lpp.).

(354)  Lietas C-488/11 Asbeek Brusse un C-397/11 Erika Jörös.

(355)  Ja atbildētājs nav ieradies Tiesā; lieta C-147/16 Karel de Grote, 24.–37. punkts.

(356)  Lieta C-168/05 Mostaza Claro.

(357)  Lietas C-168/05 Mostaza Claro, C-40/08, Asturcom Telecomunicaciones, C-76/10, Pohotovosť un C-168/15 Tomášová.

(358)  Lieta C-472/10 Invitel.

(359)  Lieta C-243/08 Pannon GSM, lieta C-137/08 VB Pénzügyi Lízing, lieta C-618/10 Banco Español de Crédito, lieta C-49/14 Finanmadrid; lieta C-176/17 Profi Credit Polska; lieta C-632/17 PKO.

(360)  Piemēram, lieta C-415/11 Mohammed Aziz; lieta C-169/14 Sanchez Morcillo; lieta C-32/14 Erste Bank Hungary; lieta C-421/14 Banco Primus u. c.

(361)  Lieta C-34/13 Kušionová.

(362)  Lieta C-377/14 Radlinger un Radlingerová.

(363)  OV L 399, 30.12.2006., 1. lpp.

(364)  Apvienotās lietas C-453/18 un C-494/18 Bondora (2019. gada 31. maijā spriedums vēl nebija pieņemts).

(365)  Ieskaitot gadījumus, kad viņiem bija jāizmanto tiesiskās aizsardzības līdzekļi pret pārdevēja vai piegādātāja prasītu piedziņu.

(366)  Piemēram, lieta C-618/10 Banco Español de Crédito, 55. punkts; lieta C-415/11 Aziz; lieta C-76/10 Pohotovost’ un lieta C-77/14 Radlinger un Radlingerová, 50. punkts.

(367)  Lieta C-77/14 Radlinger un Radlingerová, 50. punkts. Tiesa atsaucas uz iepriekšēju spriedumu lietā C-34/13 Kušionová, 52. un 53. punktu un šajos punktos citētu vēlāku judikatūru.

(368)  Jeb UCTD 7. panta 1. punktu.

(369)  Citētās rindkopas ir no lietas C-49/14 Finanmadrid, 43. un 44. punkta. Tāds pats vai līdzīgs formulējums ir atrodams, piemēram, lietās C-618/10 Banco Español de Crédito, 49. punktā, C-415/11 Mohammed Aziz, 5. punktā, C-8/14 BBVA, 26. punktā, C-377/14 Radlinger un Radlingerová, 50., 54. un 55. punktā.

(370)  Lieta C-49/14 Finanmadrid; lieta C-176/17 Profi Credit Polska; lieta C-632/17 PKO un lieta C-448/17 EOS KSI Slovensko.

(371)  Lietas C-415/11 Aziz un C-32/14 Erste Bank Hungary.

(372)  Apvienotās lietas C-154/15, C-307/15 un C-308/15 Gutierrez Naranjo, 74. punkts, kurā ir atsauce uz agrāku judikatūru. Sk. arī lietu C-118/17 Dunai, 64. punktu.

(373)  Lieta C-119/15 Biuro prodróży ‘Partner’.

(374)  Lieta C-169/14 Sanchez Morcillo, 44.–51. punkts.

(375)  Lieta C-169/14 Sánchez Morcillo, 36. punkts.

(376)  Lieta C-169/14 Sanchez Morcillo, 44.–51. punkts.

(377)  Ex officio principa sekas ir sīkāk izklāstītas turpmākajās apakšiedaļās.

(378)  Lieta C-243/08 Pannon GSM, rezolutīvā daļa. Saskaņā ar agrāku tiesu praksi, sākot ar apvienotajām lietām C-240/98–244/98 Océano Grupo Editorial un vēlāk apstiprinot vairākos sekojošos spriedumos, Tiesa ir prasījusi, lai valsts tiesām būtu pilnvaras pēc savas ierosmes pārbaudīt negodīgus līguma noteikumus. Šī tendence Tiesas judikatūrā ir izskaidrota lietā C-168/15 Milena Tomášová, 28.–31. punktā.

(379)  Piemēram, lieta C-421/14 Banco Primus, 43. punkts, kas citēts šeit.

(380)  Atsauces uz lietām C-415/11 Aziz, 46. punktu un citēto judikatūru, un lietām C-154/15, C-307/15 un C-308/15 Gutiérrez Naranjo un citi, 58. punktu.

(381)  Lieta C-168/05 Mostaza Claro, 27. un 28. punkts; lieta C-473/00 Cofidis, 32. punkts; lieta C-240/98 Océano Grupo Editorial, 28. punkts.

(382)  Lieta C-397/11 Erika Jöros, 30., 35. un 36. punkts.

(383)  Pārskats par vadošajiem principiem dalībvalstīs, tostarp to ietekmi patērētāju tiesību lietās, ir atrodams 3. nodaļā Izvērtējuma pētījumā par valstu procesuālajiem noteikumiem un praksi saistībā ar to ietekmi uz spriedumu brīvu apriti un uz ES patērētāju aizsardzības tiesību aktos paredzētās patērētāju procesuālās aizsardzības līdzvērtīgumu un efektivitāti, JUST/2014/RCON/PR/CIVI/0082 – 2. virziens “Patērētāju procesuālā aizsardzība”.

(384)  Sk. arī lietu C-497/13 Froukje Faber, 38. punktu.

(385)  Aktīvāka tiesnešu loma var būt atkarīga arī no tādiem faktoriem kā, piemēram, vai viena no pusēm ir noteikta par neizdevīgākā situācijā esošu, piemēram, patērētājs, un vai pusi pārstāv, jo īpaši advokāts.

(386)  Lieta C-40/08 Asturcom Telecomunicaciones, 47. punkts. Sk. arī lietu C-137/08 VB Pénzügyi Lízing, 56. punktu; lietu C-415/11 Aziz, 47. punktu; lietu C-472/11 Banif Plus Bank, 24. punktu.

(387)  Lieta C-40/08 Asturcom Telecomunicaciones, 41.–46. punkts. Konkrētajā lietā patērētājs nebija nedz piedalījies šķīrējtiesas procesā, ko pret viņu ierosināja tirgotājs, nedz divu mēnešu laikā cēlis prasību atcelt šķīrējtiesas spriedumu. Tomēr Tiesa šajā lietā uzskatīja, ka valsts tiesām ir pienākums novērtēt šķīrējtiesas sprieduma atbilstību UCTD, pamatojoties uz līdzvērtības principu.

(388)  Lieta C-32/14 Erste Bank Hungary, 63. punkts.

(389)  Ex officio pienākumi, kuru pamatā ir līdzvērtības princips, ir izskaidroti, piemēram, apvienotajās lietās C-430/93 un C-431/93 Van Schijndel un van Veen, 13. un 14. punktā, kuros ir atsauce uz agrāku judikatūru:

“13.

Ja atbilstoši valsts tiesību aktiem tiesām ir pēc savas iniciatīvas jāatsaucas uz tiesību jautājumiem, kuru pamatā ir saistošas valsts tiesību normas un uz kuriem puses nav atsaukušās, šāds pienākums pastāv arī tad, ja runa ir par saistošām Kopienas normām (sk. jo īpaši spriedumu lietā C-33/76 Rewe / Landwirtschaftskammer für das Saarland, 5. punktu).

14.

Tāda pati nostāja attiecas uz gadījumiem, kad atbilstoši valsts tiesību aktiem tiesām ir rīcības brīvība pēc savas iniciatīvas piemērot saistošas tiesību normas. Patiesi, saskaņā ar Līguma 5. pantā noteikto sadarbības principu tieši valsts tiesām ir jānodrošina tiesību aizsardzība tiesā, kāda attiecīgajām personām izriet no Kopienas tiesību normu tiešās ietekmes (sk. jo īpaši lietu C-213/89 Factortame un citi, 19. punktu).”

(390)  Piemēram, lieta C-488/11 Asbeek Brusse, 44.–46. punkts, kas citēti šeit. Šajā nolēmumā Tiesa arī atsaucās uz lietām C-40/08 Asturcom Telecomunicaciones, 52. un 54. punktu, un C-76/10 Pohotovost’, 5. punktu.

(391)  Lieta C-76/10 Pohotovosť.

(392)  Lieta C-147/16 Karel de Grote.

(393)  Lieta C-76/10 Pohotovosť.

(394)  Sk. jo īpaši rīkojuma 51. punktu.

(395)  Sk. jo īpaši rīkojuma 53. punktu.

(396)  Lieta C-147/16 Karel de Grote, 24.–37. punkts.

(397)  Lieta C-397/11 Erika Jöros, 30., 35., 36. un 38. punkts; lieta C-488/11 Asbeek Brusse, 45. punkts.

(398)  Piemēram, lieta C-40/08 Asturcom Telecomunicaciones, lieta C-76/10 Pohotovost’, lieta C-49/14 Finanmadrid.

(399)  Attiecībā uz jautājumu par iespējamiem tiesību aktu pielāgojumiem sk. 5.6. iedaļu.

(400)  Lieta C-448/17 EOS KSI Slovensko, rezolutīvās daļas 1. punkts.

(401)  Lieta C-632/17 PKO, 43. punkts, un lieta C-567/13 Nóra Baczó, 52. un 59. punkts, ir piemēri, kas apliecina, ka tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību atbilstoši UCTD 7. panta 1. punktam un Hartas 47. pantam ir jānovērtē pēc tādiem pašiem kritērijiem kā efektivitātes princips.

(402)  Lieta C-618/10 Banco Español de Crédito, jo īpaši 52.–54. punkts; lieta C-176/17 Profi Credit Polska, 61.–72. punkts.

(403)  Lieta C-176/17 Profi Credit Polska, 69. punkts. Citas atsauces ir lieta C-49/14 Finanmadrid, 52. punkts; lieta C-122/14 Aktiv Kapital Portfolio, 37. punkts, un lieta C-618/10 Banco Español de Crédito, 54. punkts.

(404)  Piemēram, lieta C-49/14 Finanmadrid, 43. un 44. punkts, ar atsauci cita starpā uz lietu C-618/10 Banco Español de Crédito, 49. punktu, un lietu C-413/12 Asociación de Consumidores Independientes de Castilla y León, 34. punktu, un lietu C-470/12 Pohotovosť, 51. punktu.

(405)  Lieta C-176/17 Profi Credit Polska, 44., 61.–64. un 71. punkts; lieta C-49/14 Finanmadrid, 45. un 46. punkts; lieta C-122/14 Aktiv Kapital Portfolio, 30. punkts; lieta C-448/17 EOS KSI Slovensko, 45., 46. un 49. punkts, un lieta C-632/17 PKO, 49. punkts. Visas minētās lietas attiecās uz maksājuma rīkojuma procedūrām un ir balstītas uz lietu C-618/10 Banco Español de Crédito.

(406)  Lieta C-176/17 Profi Credit Polska, 44. punkts.

(407)  Lieta C-618/10 Banco Español de Crédito, 57. punkts, lieta C-176/17 Profi Credit Polska, 44. punkts, un lieta C-632/17 PKO, 49. punkts.

(408)  Lieta C-49/14 Finanmadrid. Ģenerāladvokāts Szpunar savos secinājumos ex officio pārbaudi, ko veic izpildes posmā, nodēvēja par “galējo iespēju”.

(409)  Lieta C-421/14 Banco Primus, rezolutīvās daļas 2. punkts, kā arī 52. punkts. Lai gan šī lieta attiecas uz piedziņu, kas vērsta uz hipotēkas objektu, tāda pati loģika jāattiecina uz citiem procedūru veidiem. Normu par res judicata novērtējums saskaņā ar efektivitātes principiem, tostarp attiecībā uz ex officio kontroli, ir īpaši iztirzāts 5.4.2. iedaļā, kur cita starpā citēts lietas Banco Primus 52. punkts.

(410)  Lieta C-448/17 EOS KSI Slovensko, jo īpaši 49.–54. punkts.

(411)  Lieta C-32/14 Erste Bank Hungary, 65. punkts un rezolutīvā daļa.

(412)  Lieta C-415/11 Aziz, rezolutīvās daļas 1. punkts, kā arī 43.–64. punkts.

(413)  Lieta C-618/10 Banco Español de Credito, 55. punkts; lieta C-415/11 Aziz; lieta C-76/10 Pohotovost’ un lieta C-77/14 Radlinger un Radlingerová, 50. punkts.

(414)  Piemēram, lieta C-76/10 Pohotovost’ un lieta C-168/15 Milena Tomášová.

(415)  Lieta C-176/17 Profi Credit Polska, 67. un 68. punkts.

(416)  Lieta C-618/10 Banco Español de Crédito, 52. punkts.

(417)  Piemēram, ja patērētājam ir nekavējoties jāizklāsta sūdzības pret apstrīdēto aktu, piemēram, tiesas rīkojumu, un jānorāda fakti un pierādījumi – lieta C-176/17 Profi Credit Polska, 65. un 66. punkts.

(418)  Tas var būt diskutējami, piemēram, attiecībā uz noilguma laikposmiem.

(419)  Lieta C-632/17 PKO, 45. punkts.

(420)  OV L 351, 20.12.2012., 1. lpp.; ar šo regulu ir atcelta Padomes Regula (EK) Nr. 44/2001 (OV L 12, 16.1.2001., 1. lpp.).

(421)  Atbilstoši Regulas (ES) Nr. 1215/2012 17. panta 3. punktam (OV L 351, 20.12.2012., 1. lpp.) šādas normas nav attiecināmas uz pārvadājuma līgumiem, izņemot līgumus, kas par kopēju cenu paredz apvienot ceļošanu un izmitināšanu. Turklāt ar Regulas (ES) Nr. 1215/2012 19. un 25. pantu līgumslēdzējām pusēm ir atļauts konkrētos gadījumos atkāpties no noteikumiem par jurisdikciju. Tiesai ir lūgts sniegt plašāku interpretāciju šajā sakarā lietā C-629/18 EN, FM, GL / Ryanair (2019. gada 31. maijā spriedums nebija pieņemts).

(422)  Piemēram, sniedzot pārdevējam vai piegādātājam iespēju iesūdzēt patērētāju tiesā, kas nav viņa dzīvesvietas tiesa.

(423)  Apvienotajās lietās no C-240/98 līdz C-244/98 Océano Grupo Editorial, 21. punktā, Tiesa uzskatīja, ka šāda jurisdikcijas kārtība, kas noteikta līguma noteikumos, par kuriem nebija atsevišķas apspriešanās, atbilst visiem kritērijiem, kas jāklasificē kā negodīgi UCTD nolūkos.

(424)  Lieta C-266/18 Aqua Med, 54. punkts, lieta C-567/13 Baczó un Vizsnyiczai, C-567/13, 49.–59. punkts.

(425)  Lieta C-567/13 Baczó un Vizsnyiczai, 52.–59. punkts.

(426)  Lieta C-413/12 Asociación de Consumidores Independientes de Castilla y León.

(427)  Lieta 33/76 Rewe-Zentralfinanz un Rewe-Zentral, 5. punkts; lieta C-261/95 Palmisani, 28. punkts, un lieta C-2/06 Kempter, 58. punkts; lieta C-40/08 Asturcom Telecomunicaciones, 41. punkts.

(428)  Lieta C-255/00 Grundig Italiana, 34. punkts; lieta C-40/08 Asturcom Telecomunicaciones, 41. punkts.

(429)  Lieta C-40/08 Asturcom Telecomunicaciones, 44.–46. punkts.

(430)  Lieta C-618/10 Banco Español de Crédito, jo īpaši 52.–54. punkts.

(431)  Lieta C-34/13 Kusionová, jo īpaši 55. punkts.

(432)  Ieviestas pēc Tiesas nolēmuma lietā C-415/11 Aziz.

(433)  Lieta C-8/14 BBVA.

(434)  Lieta C-8/14 BBVA, 30. un 31. punkts.

(435)  Lieta C-8/14 BBVA, 33.–42. punkts un rezolutīvā daļa. Termiņš sākās no nākamās dienas pēc jaunā likuma publicēšanas oficiālajā izdevumā.

(436)  Lieta C-8/14 BBVA, 40. un 41. punkts.

(437)  Lieta C-176/17 Profi Credit Polska, jo īpaši 65., 66. un 70. punkts. Šī lieta attiecās uz maksājuma rīkojuma procedūru, kas pamatota ar vekseli. Sk. arī lietu C-632/17 PKO par vispārējo maksājuma rīkojuma procedūru.

(438)  Lieta C-448/17 EOS KSI Slovensko, jo īpaši 51.-53. punkts.

(439)  Lieta C-40/08 Asturcom Telecomunicaciones, 45. punkts, attiecās uz šķīrējtiesas sprieduma izsniegšanu.

(440)  Lieta C-567/13 Nóra Baczó, 55. punkts.

(441)  Lieta C-618/10 Banco Español de Crédito, jo īpaši 52.–54. punkts.

(442)  Lieta C-176/17 Profi Credit Polska, jo īpaši 67. un 68. punkts.

(443)  Piemēram, lieta C-176/17 Profi Credit Polska un lieta C-632/17 PKO.

(444)  Lieta C-448/17 EOS KSI Slovensko.

(445)  Piemēram, lieta C-415/11 Aziz; lieta C-34/13 Kušionová; lieta C-280/13 Barclays Bank un lieta C-32/14 Erste Bank Hungary. Vispārīgus izteikumus par vajadzību valsts tiesām spēt pieņemt pagaidu noregulējuma pasākumus, lai nodrošinātu to tiesas lēmumu pilnīgu efektivitāti, kuri attiecas uz Savienības tiesību aktu piešķirto tiesību aizsardzību, Tiesa sniedza lietās C-213/89 Factortame un citi, 21. punktā; C-226/99 Siples, 19. punktā, un lietā C-432/05 Unibet, 67. punktā.

(446)  Piemēram, lieta C-34/13 Kušionová, 63.–66. punkts, ar turpmākām atsaucēm cita starpā uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru un ES Pamattiesību hartas 7. pantu, kas ietver tiesības uz mājokli.

(447)  Lieta C-32/14 Erste Bank Hungary, 44. un 45. punkts.

(448)  Atsauces uz lietām C-415/11 Aziz, 64. punktu, un C-280/13 Barclays Bank, 36. punktu.

(449)  Apvienotās lietas C-537/12 un C-116/13 Banco Popular Español un Banco de Valencia, 60. punkts, un lieta C-169/14, Sánchez Morcillo un Abril Garcia, 28. punkts.

(450)  Apvienotās lietas no C-568/14 līdz C-570/14 Ismael Fernández Oliva. Šī lieta attiecās uz iespēju panākt pagaidu noregulējuma pasākumu noteikšanu individuālā tiesvedībā, kamēr tiek izskatīta tiesā ierosināta kolektīva prasība.

(451)  Tiesa noteica šo prasību saistībā ar atlīdzības prasījumiem, kas pamatoti ar līguma noteikumu negodīgumu un vienlaikus notiekošu kolektīvu tiesvedību, kuras rezultātā individuālā prasība tiesā tika apturēta. Apvienotās lietas no C-568/14 līdz C-570/14 Ismael Fernández Oliva, 32.–37. punkts. Ievērojamo risku radīja fakts, ka, ņemot vērā valsts procedūras norisi un sarežģītību, patērētāji, iespējams, nezināja savas tiesības vai neapzinājās to apjomu. Tā kā šī prasība atspoguļo vispārēju principu, tā būtu piemērojama arī citās procesuālās situācijās.

(452)  Lieta C-618/10 Banco Español de Crédito, 54. punkts.

(453)  Tas izriet jau no formulas, ar kuras starpniecību Tiesa nosaka ievērojama riska esību. Turklāt arī pats fakts, ka patērētājs nezina savas kā patērētāja vai procesuālās tiesības vai neapzinās to apjomu, var pamatot ex officio iejaukšanos. Tiesa to apstiprināja apvienotajās lietās no C-568/14 līdz C-570/14 Ismael Fernández Oliva, 33. punktā, nosakot, ka “(..) ņemot vērā pamatlietā aplūkotās tiesvedības valsts tiesā norisi un sarežģītību, (..) pastāv nopietns risks, ka attiecīgais patērētājs neformulē šādu lūgumu pat tad, ja valsts tiesībās prasītie materiāltiesiskie nosacījumi par pagaidu pasākumu noteikšanu, iespējams, ir izpildīti, jo viņš nezina vai neapzinās savu tiesību apjomu.”

(454)  Lieta C-8/14 BBVA, 36.–40. punkts.

(455)  Diezgan specifisku situāciju Tiesa izvērtēja lietā C-8/14 BBVA, 33.–42. punktā.

(456)  Apvienotās lietas C-154/15, C-307/15 un C-308/15 Gutiérrez Naranjo, 68.–70. punkts.

(457)  Apvienotās lietas C-537/12 un C-116/13 Banco Popular Español un Banco de Valencia, 60. punkts, un lieta C-169/14 Sánchez Morcillo un Abril Garcia, 28. punkts.

(458)  Lieta C-40/08 Asturcom Telecomunicaciones, 41. punkts.

(459)  Lieta C-176/17 Profi Credit Polska, 44., 61.–64. un 71. punkts; lieta C-49/14 Finanmadrid, 45. un 46. punkts; lieta C-122/14 Aktiv Kapital Portfolio, 30. punkts; lieta C-448/17 EOS KSI Slovensko, 45., 46. un 49. punkts, un lieta C-632/17 PKO, 49. punkts. Visas minētās lietas attiecās uz maksājuma rīkojuma procedūrām un ir balstītas uz lietu C-618/10 Banco Español de Crédito.

(460)  Lieta C-421/14 Banco Primus, 52. punkts, kas citēts šeit. Konkrētajā lietā pirmā pārbaude bija veikta ex officio, tomēr šis noteikums būtu tāds pat arī tad, ja pirmo pārbaudi veiktu pēc patērētāja lūguma.

(461)  Atsauce uz lietu C-415/11, Aziz, 60. punkts.

(462)  Lieta C-421/14 Banco Primus, 47. punkta beigas, ar atsauci uz lietu C-40/08 Asturcom Telecomunicaciones, 53. punktu; lieta C-76/10 Pohotovost’.

(463)  Apvienotās lietas C-154/15, C-307/15 un C-308/15 Gutiérrez Naranjo, 69. punkts. Tomēr konkrētajā lietā Spānijas tiesību aktos nebija paredzēts noilguma laikposms šādiem prasījumiem.

(464)  Lietas C-698/18 SC Raiffeisen Bank SA un C-699/18 BRD Groupe Société Générale SA (2019. gada 31. maijā spriedums vēl nebija pieņemts).

(465)  Apvienotās lietas C-154/15, C-307/15 un C-308/15 Gutiérrez Naranjo, 75. punkts.

(466)  Apvienotās lietas C-154/15, C-307/15 un C-308/15 Gutierrez Naranjo, 70. punkts, ar atsaucēm uz agrākiem nolēmumiem citās tiesību jomās.

(467)  Sk. 4.4. iedaļu ar citātu no apvienoto lietu C-154/15, C-307/15 un C-308/15 Gutiérrez Naranjo, rezolutīvās daļas.

(468)  Lieta C-473/00 Cofidis, 38. punkts.

(469)  Lieta C-497/13 Froukje Faber, rezolutīvās daļas 1. punkts, kā arī 46.–48. punkts; lieta C-137/08 VB Pénzügyi Lízing, rezolutīvās daļas 3. punkts, kā arī 45.–51. punkts; lieta C-397/11 Erika Jörös.

(470)  Lieta C-488/11 Asbeek Brusse, 49. punkts; lieta C-618/10 Banco Español de Crédito, 63. punkts; lieta C-472/11 Banif Plus Bank, 27. punkts. Sk. arī 5.5.1. un 5.5.5. iedaļu.

(471)  Lieta C-243/08 Pannon GSM, rezolutīvās daļas 2. punkts.

(472)  Atsauce uz lietu C-397/11 Erika Jőrös, C-397/11, 42. punktu.

(473)  Apvienotās lietas C-154/15, C 307/15 un C-308/15 Gutierrez Naranjo, 59. punkts.

(474)  Sk. apvienotās lietas no C-568/14 līdz C-570/14 Ismael Fernández Oliva.

(475)  Tas ir svarīgi attiecībā uz patērētājiem, kā arī pārdevējiem un piegādātājiem, kā izriet, piemēram, no lietām C-243/08 Pannon GSM, C-472/11 Banif Plus Bank, 29.–35. punkta, C-488/11 Asbeek Brusse, 52. punkta un C-119/15 Biuro podróży ‘Partner’, 22.–47. punkta. Sk. arī 5.5.4. iedaļu.

(476)  Lieta C-137/08 VB Pénzügyi Lízing, 49. punkts un turpmākie punkti.

Attiecībā uz būtiskajiem kritērijiem, kas jāņem vērā, lūdzu skatīt 3. iedaļu.

(477)  Lieta C-137/08 VB Pénzügyi Lízing, 49.–51. punkts. Attiecībā uz jautājumiem, kas saistīti ar UCTD darbības jomu, sk. 1.2. iedaļu.

(478)  Lieta C-497/13 Froukje Faber, rezolutīvās daļas 1. punkts, kā arī 46.–48. punkts. Šis nolēmums attiecas uz Direktīvu 1999/44/EK (OV L 171, 7.7.1999., 12. lpp.), bet ir piemērojams mutatis mutandis attiecībā uz UCTD. Turklāt, lai noteiktu, vai uz konkrētajiem noteikumiem attiecas UCTD darbības joma, tiesām obligāti ir jānoskaidro, vai ir noslēgts līgums starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju.

(479)  Lieta C-137/08 VB Pénzügyi Lízing, 49.–51. punkts. Tiesām ir jāņem vērā, ka UCTD 3. panta 2. punkts ietver īpašu noteikumu par pierādīšanas pienākumu attiecībā uz jautājumu par to, vai par iepriekš noformulētu līguma noteikumu ir bijusi atsevišķa apspriešanās, vai tādas nav bijis.

(480)  Piemēram, lieta C-176/17 Profi Credit Polska, 42. punkts: “Šajā kontekstā, pirmām kārtām, būtu jāuzsver, ka tad, ja saskaņā ar iedibināto judikatūru valsts tiesai pēc savas ierosmes ir jāizvērtē Direktīvas 93/13 piemērošanas jomā ietilpstoša līguma noteikuma negodīgums un, to darot, ir jāizlīdzina starp patērētāju un pārdevēju vai piegādātāju pastāvošā nelīdzsvarotība, ir nepieciešams, lai tās rīcībā būtu vajadzīgais juridiskais un faktiskais pamatojums [vajadzīgie juridiskie un faktiskie elementi].” Šajā punktā Tiesa atsaucas uz lietām C-377/14 Radlinger un Radlingerová, 52. punktu un tajā citēto judikatūru, un C-154/15, C-307/15 un C-308/15 Gutiérrez Naranjo un citi, 58. punktu.

(481)  Lieta C-497/13 Froukje Faber, rezolutīvās daļas 1. punkts, kā arī 46.–48. punkts; lieta C-137/08 VB Pénzügyi Lízing, rezolutīvās daļas 3. punkts, kā arī 45.–51. punkts.

(482)  Tiesa šo terminu lietoja lietā C-137/08 VB Pénzügyi Lízing, 56. punktā, un to apstiprināja lietā C-472/11, 24. punktā, kas citēts šeit.

(483)  Atsauces uz lietām C-137/08 VB Pénzügyi Lízing, 56. punktu, un C-618/10 Banco Español de Crédito, 44. punktu.

(484)  Lieta C-497/13 Froukje Faber, jo īpaši 44. un 46. punkts. Citāts ir no 46. punkta. Lai gan šī lieta attiecās uz Direktīvu 1999/44/EK (OV L 171, 7.7.1999., 12. lpp.), tajā ir aplūkots horizontāls jautājums par patērētāju līgumtiesībām, un tā ir mutatis mutandis attiecināma uz patērētāja statusu atbilstoši UCTD.

(485)  Šajā sakarā tām jāņem vērā 3. panta 2. punkta noteikumi par pierādīšanas pienākumu. Sk. 1.2.2.1. iedaļu. Ja konkrētā dalībvalstī tiesību normas, ar kurām transponē UCTD, attiecas arī uz līguma noteikumiem, par kuriem bija atsevišķa apspriešanās, šāds novērtējums, protams, nav nepieciešams.

(486)  Šā paziņojuma 3.3.1. iedaļa, lieta C-186/16 Andriciuc, 43. punkts, lieta C-119/17 Lupean, 23. punkts.

(487)  Lieta C-618/10 Banco Español de Crédito.

(488)  Lieta C-176/17 Profi Credit Polska un lieta C-632/17 PKO.

(489)  Lieta C-632/17 PKO, 38. punkts: “(..) tādos apstākļos kā pamatlietā valsts tiesa nevar pārbaudīt kāda līguma noteikuma iespējami negodīgo raksturu, kamēr tās rīcībā šīm vajadzībām nav visi faktu un tiesību elementi [faktiskie un juridiskie elementi].” Uz to pašu konstatējumu Tiesa atsaucas lietā C-176/17 Profi Credit Polska, 47. punktā.

(490)  Lietas C-618/10 Banco Español de Crédito, 57. punkts, C-49/14 Finanmadrid, 36. punkts; C-32/14 Erste Bank Hungary, 43. punkts. Citās lietās, piemēram, lietā C-488/11 Asbeek Brusse, 40. punktā, Tiesa lietoja formulējumu “ja tās rīcībā ir tiesību [juridiskie] un faktiskie elementi”.

(491)  Lieta C-176/17 Profi Credit Polska un lieta C-632/17 PKO.

(492)  Lieta C-176/17 Profi Credit Polska, 69. un 70. punkts; lieta C-632/17 PKO, 45.–49. punkts.

(493)  Lieta C-632/17 PKO, 37. un 38. punkts; lieta C-176/17 Profi Credit Polska, 47. punkts.

(494)  Lieta C-632/17 PKO, 49. punkts, kurš citēts šeit un kurā ir atsauce uz agrāku nolēmumu lietā C-176/17 Profi Credit Polska, 71. punktu.

(495)  Lieta C-472/11 Banif Plus Bank, 29.–35. punkts, lieta C-488/11 Asbeek Brusse, 52. punkts: “(..) ir jāatgādina, ka sacīkstes princips parasti valsts tiesai, kas pēc savas ierosmes ir konstatējusi līguma noteikuma negodīgumu, paredz pienākumu informēt lietas dalībniekus un dot tiem iespēju atbilstoši sacīkstes principam apspriest šo noteikumu, ievērojot valsts procesuālajos noteikumos šajā ziņā paredzētās formalitātes (iepriekš minētais spriedums lietā Banif Plus Bank, 31. un 36. punkts).”

(496)  Lieta C-243/08 Pannon GSM. Sk. arī lietu C-488/11 Asbeek Brusse, 49. punktu, lietu C-618/10 Banco Español de Crédito, 63. punktu, un lietu C-472/11 Banif Plus Bank, 27. punktu, apvienotās lietas C-70/17 un C-179/17 Abanca Corporación Bancaria un Bankia, 63. punktu.

(497)  Tas ir vispārējs Savienības tiesību aktu princips, uz kuru Tiesa atkārtoti norādīja, piemēram, lietā C-397/11 Erika Jörös, 32. punktā.

(498)  Sk. 2.2. un 5.2. iedaļu, kā arī lietu C-118/17 Dunai, 61. punktu.

(499)  Šā paziņojuma 5.3.1. iedaļa.

(500)  Lieta C-168/15 Milena Tomášová.

(501)  Lieta C-125/04 Denuit. Sk. arī lietu C-503/15 Margarit Panicello attiecībā uz procedūru, ko izskatīja Secretario Judicial (tiesas sekretārs) saistībā ar prasību atgūt advokātam samaksāto honorāru.

(502)  Lieta C-32/14 Erste Bank Hungary, 47.–49. punkts.

(503)  Lieta C-32/14 Erste Bank Hungary, 55.–58. punkts.

(504)  Tas izriet, piemēram, no lietas C-32/14 Erste Bank Hungary, jo īpaši 59. punkta, un lietas C-448/17 EOS KSI Slovensko, 44.–54. punkta.

(505)  Lieta C-40/08 Asturcom Telecomunicaciones, lieta C-76/10 Pohotovost’.

(506)  Lai noskaidrotu, vai patērētāji tiek efektīvi aizsargāti, ir jāizvērtē garantijas visā procedūras gaitā, tostarp prasības attiecībā uz vienošanos iesniegt strīdu izšķiršanai šķīrējtiesā, procesuālās garantijas šķīrējtiesas procedūrā, risks, ka patērētāji varētu neizmantot tiesiskās aizsardzības līdzekļus pret šķīrējtiesas spriedumu, jo viņiem ir ierobežotas zināšanas vai informācija, kā arī garantijas tiesvedības posmā, tostarp negodīgu līguma noteikumu ex officio novērtējums.

(507)  Tas izriet no nolēmumiem par UCTD saistībā ar tās 6. panta 1. punktu, 7. panta 1. punktu un efektivitātes principu. Turklāt Tiesas nolēmumā apvienotajās lietās C-317/08, C-318/08, C319/08 un C-320/08 Alassini, kas attiecas uz Direktīvu 2002/22/EK (universālā pakalpojuma direktīva) (OV L 108, 24.4.2002., 51. lpp.), ir pausts vispārējais princips, ka valsts tiesību akti par izlīguma procedūrām nevar liegt patērētāju un lietotāju tiesību efektīvu aizsardzību tiesā (sk. jo īpaši rezolutīvo daļu un 49., 53., 54., 58., 61., 62. un 65. punktu).

(508)  Sk. UCTD pielikuma 1. punkta q) apakšpunktu un lietu C-342/13 Katalin Sebestyén, 36. punktu. Ciktāl valsts tiesību akti aizliedz šķīrējtiesas procedūru pret patērētājiem, šādas klauzulas nav spēkā jau uz attiecīgo valsts tiesību normu pamata.

(509)  Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 21. maija Direktīvas 2013/11/ES par patērētāju strīdu alternatīvu izšķiršanu un ar ko groza Regulu (EK) Nr. 2006/2004 un Direktīvu 2009/22/EK (Direktīva par patērētāju SAI) 10. pants (OV L 165, 18.6.2013., 63. lpp.): “vienošanās starp patērētāju un tirgotāju par to, ka sūdzības iesniedz SAI vienībai, patērētājam nav saistoša, jā tā tikusi noslēgta, pirms izcēlies strīds, un ja tās rezultātā patērētājam tiek atņemtas tā tiesības celt prasību tiesā, lai risinātu strīdu.”

(510)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/22/EK (2009. gada 23. aprīlis) par aizliegumiem saistībā ar patērētāju interešu aizsardzību (OV L 110, 1.5.2009., 30. lpp.).

(511)  Lieta C-472/10 Invitel, 35. punkts.

(512)  Lieta C-372/99 Komisija/Itālija, 15. punkts.

(513)  Lieta C-470/12 Pohotovosť, 54. punkts.

(514)  Sk. 5.3. iedaļu ar atsauci uz lietu C-448/17 EOS KSI Slovensko.

(515)  Lieta C-472/10 Invitel, 38.–40. punkts; lieta C-191/15 Verein für Konsumenteninformation / Amazon, 56. punkts.

(516)  Lieta C-472/10 Invitel, 43. un 44. punkts.

(517)  Lieta C-119/15 Biuro podróży ‘Partner’, 22.–47. punkts.

(518)  Apvienotās lietas C-381/14 un C-385/14 Sales Sinués un Drame Ba, 30. punkts.

(519)  Ģenerāladvokāta Szpunar secinājumi apvienotajās lietās C-381/14 un C-385/14 Sales Sinués un Drame Ba, 72. punkts.

(520)  Apvienotās lietas C-381/14 un C-385/14 Sales Sinués un Drame Ba, 39. un 43. punkts.

(521)  Apvienotās lietas no C-568/14 līdz C-570/14 Ismael Fernández Oliva. Sk. arī 5.3.2. iedaļu.

(522)  Lieta C-413/12 Asociación de Consumidores Independientes de Castilla y León, 49.–53. punkts.

(523)  Saskaņā ar minēto noteikumu dalībvalstī tās vietas tiesa, kur atrodas atbildētāja juridiskā adrese vai dzīvesvieta, ir kompetenta izskatīt prasības par aizliegumu, ko ierosina patērētāju tiesību aizsardzības organizācijas no citām dalībvalstīm.

(524)  Lieta C-167/00 Henkel, 50. punkts attiecībā uz 1968. gada 27. septembra Konvencijas par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (Briseles konvencija) 5. panta 3. punktu.

(525)  Padomes 2000. gada 22. decembra Regula (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV L 12, 16.1.2001., 1. lpp.), kas atcelta un aizstāta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1215/2012 (OV L 351, 20.12.2012., 1. lpp.); sk. lietu C-548/12, Brogsitter, 19. punktu; lietu C-191/15 Verein für Konsumenteninformation/Amazon, 38. punktu.

(526)  Lieta C-167/00 Henkel, 42. punkts.

(527)  Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 11. jūlija Regula (EK) Nr. 864/2007 par tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām (Roma II) (OV L 199, 31.7.2007., 40. lpp.).

(528)  Regula (EK) Nr. 593/2008 (OV L 177, 4.7.2008., 6. lpp.).

(529)  Lieta C-191/15 Verein für Konsumenteninformation/Amazon, 48.–60. punkts.