1

Ar mērķi piemērot kopēju muitas tarifu un vienkāršot statistikas izveidi par Kopienas ārējo tirdzniecību un Kopienas politiku citās jomās attiecībā uz preču ievešanu vai izvešanu Padome ar 1987. gada 23. jūlija Regulu (EEK) Nr. 2658/87 par tarifu un statistikas nomenklatūru un kopējo muitas tarifu (OV L 256, 1. lpp., turpmāk tekstā — “regula par kombinēto nomenklatūru”) ieviesa pilnīgu nomenklatūru precēm, kuras Kopienā tiek importētas un eksportētas (turpmāk tekstā — “kombinētā nomenklatūra”). Šī nomenklatūra ir noteikta minētās regulas I pielikumā.

2

Lai Kopienā nodrošinātu vienveidīgu kombinētās nomenklatūras piemērošanu, Komisija ar dalībvalstu pārstāvju komitejas atbalstu (turpmāk tekstā — “nomenklatūras komiteja”) var pieņemt noteiktu skaitu pasākumu, kas ir uzskaitīti regulas par kombinēto nomenklatūru 9. pantā. Starp šiem pasākumiem ir arī iespēja Komisijai pieņemt tarifu klasifikācijas regulas īpašām precēm kombinētajā nomenklatūrā [regulas par kombinēto nomenklatūru 9. panta 1. punkta a) apakšpunkta pirmais ievilkums].

3

Komisijas 2005. gada 23. decembra Regulas (EK) Nr. 2171/2005 par atsevišķu preču klasifikāciju kombinētajā nomenklatūrā (OV L 346, 7. lpp., turpmāk tekstā — “apstrīdētā regula”) pieņemšanas brīdī tarifu pozīcijas 8471 un 8528 bija noteiktas šādi:

4

Saskaņā ar Padomes 1992. gada 12. oktobra Regulas (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi (OV L 302, 1. lpp.), ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes 1996. gada 19. decembra Regula (EK) Nr. 82/97 (OV 1997, L 17, 1. lpp., un labojums OV 1997, L 179, 11. lpp.; turpmāk tekstā — “Muitas kodekss”) 11. panta 1. punktu un 12. pantu tirgotāji var iegūt saistošu informāciju par tarifiem vai saistošu izcelsmes informāciju (turpmāk tekstā — “SIT”), kuru izdod muitas dienesti. Runa ir par saistošas informācijas iegūšanu par tarifu klasifikāciju noteiktām precēm, kas ir saistoša muitas dienestiem attiecībā pret pieteikuma iesniedzēju un/vai SIT turētāju.

5

Muitas kodeksa 12. pants paredz:

“[..]

5.   Saistoša informācija vairs nav spēkā:

6.   Tādas saistošas informācijas turētājs, kas zaudē spēku saskaņā ar 5. punkta a) punkta i) vai ii) apakšpunktu vai b) punkta i) vai ii) apakšpunktu, joprojām var izmantot tādu informāciju sešus mēnešus no publicēšanas vai paziņojuma dienas, ar nosacījumu, ka viņš ir noslēdzis saistošus līgumus par attiecīgo preču iegādi vai pārdošanu, pamatojoties uz saistošo informāciju, pirms notikusi publicēšana vai paziņošana. Attiecībā uz tādiem produktiem, par kuriem, veicot muitas formalitātes, iesniedz ievešanas, izvešanas vai iepriekš noteiktas kompensācijas sertifikātu, sešu mēnešu termiņu tomēr aizstāj ar sertifikāta derīguma termiņu.

5. punkta a) punkta i) apakšpunkta un b) punkta i) apakšpunkta gadījumā regula vai nolīgums var noteikt laiku, kurā piemēro pirmo apakšpunktu.

[..]”

6

Prasītāja, Apple Computer International, ir Īrijā reģistrēta sabiedrība, kura nodrošina datoru, programmu un informātikas aksesuāru izgudrotājas, ražotājas un pārdevējas Apple Computer Inc., kas ir reģistrēta Palo Alto, Kalifornijā (Amerikas Savienotajās Valstīs) (turpmāk tekstā — “Apple”), darbību Eiropā. Prasītāja importē un izplata Kopienā kristālu tipa krāsainos monitorus [Liquid Crystal Display (LCD)].

7

2004. gada septembrī prasītāja lūdza Irish Revenue Commissioners (Īrijas Ieņēmumu un muitas dienests, turpmāk tekstā — “IRC”) izdot SIT tās LCD monitoru modeļiem “Cinema”. Nebūdams pārliecināts par pareizu klasifikāciju, IRC nosūtīja Nomenklatūras komitejai lūgumu sniegt atbalstu.

8

2005. gada janvārī prasītāja komitejai nodemonstrēja tās LCD 30” (collu) monitora darbību, lietojot to kopā ar Apple datoru.

9

2005. gada jūlijā prasītāja Vācijas muitas iestādēm lūdza izdot SIT LCD 20”, 23” un 30” monitoriem. Šīs trīs preces klasificēja tarifa apakšpozīcijā, kas atbilst kodam KN 84716090.

10

2005. gada decembrī Nomenklatūras komiteja paziņoja tarifu klasifikāciju noteiktam skaitam monitoru, tajā skaitā LCD 20” monitoriem, kas pēc to tehniskajām īpašībām un apraksta atbilda prasītājas LCD monitoriem. Tad Komisija pieņēma apstrīdēto regulu, kuru publicēja Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī2005. gada 29. decembrī. Apstrīdētās regulas pielikumu veido tabula, kas ir sadalīta trīs kolonnās. 1. kolonnā ir noteikts preču apraksts, 2. kolonna nosaka preču KN klasifikāciju, un 3. kolonna — pamatojumu.

11

Apstrīdētajai regulai pievienotās tabulas 1. kolonnas 2. punkts ietver šādu preču aprakstu:

12

Apstrīdētajai regulai pievienotās tabulas 2. kolonna klasificē preces, kas ir apzīmētas ar kodu KN 85282190.

13

Minētās tabulas 3. kolonna sniedz šādu pamatojumu 2. kolonnā minētajai klasifikācijai:

“Klasifikācija noteikta, ievērojot kombinētās nomenklatūras interpretācijas 1. un 6. vispārīgo noteikumu, 84. nodaļas 5.B un 5.E piezīmi un KN kodu 8528, 852821 un 85282190 aprakstu.

Klasifikācija apakšpozīcijā 847160 nav iespējama, jo tas nav tāds monitors, ko tikai vai galvenokārt izmanto automātiskā datu apstrādes sistēmā (sk. 84. nodaļas 5.B piezīmi).

Ražojums nav klasificējams pozīcijā 8531, jo tā funkcija nav nodrošināt vizuālo indikāciju signalizēšanas nolūkos (sk. pozīcijas 8531 D punkta HS skaidrojumus).

Ražojumu paredzēts izmantot video signālu attēlošanai, lai veidotu grafikas vai rediģētu un ražotu video filmas CAD/CAM sistēmā vai kādā no video rediģēšanas sistēmām (sk. 84. nodaļas 5.E piezīmi).”

14

Saskaņā ar Muitas kodeksa 12. panta 5. punkta a) un i) apakšpunktu Vācijas iestāžu paziņotais SIT par prasītājas LCD 20” monitoriem vairs nebija spēkā, jo tas vairs neatbilda apstrīdētajā regulā noteiktajai klasifikācijai.

15

Ar prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2006. gada 14. martā, prasītāja cēla šo prasību.

16

Ar atsevišķu dokumentu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2006. gada 2. jūnijā, Komisija, piemērojot Pirmās instances tiesas Reglamenta 114. pantu, izvirzīja iebildi par nepieņemamību.

17

2006. gada 18. jūlijā prasītāja Pirmās instances tiesā iesniedza savus rakstiskos apsvērumus par šo iebildi.

18

Prasības pieteikumā norādītie prasītājas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

19

Savā iebildē par nepieņemamību Komisija lūdz Pirmās instances tiesu:

20

Apsvērumos par iebildi par nepieņemamību prasītājas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

21

Atbilstoši Reglamenta 114. pantam, ja lietas dalībnieks to lūdz, Pirmās instances tiesa var pieņemt lēmumu par nepieņemamību, neizskatot lietu pēc būtības. Saskaņā ar šī panta 3. punktu, ja Pirmās instances tiesa neizlemj citādi, pārējā procesa daļa notiek mutvārdos. Šajā gadījumā Pirmās instances tiesa uzskata, ka lietas materiāli sniedz pietiekamu informāciju, un nolemj pieņemt lēmumu, neuzsākot mutvārdu procesu.

22

Pirmkārt, Komisija uzskata, ka prasība ir daļēji nepieņemama, jo tās mērķis ir panākt apstrīdētajai regulai pievienotās tabulas visu četru punktu, nevis tikai 2. punkta, atcelšanu, lai gan visi prasītājas izvirzītie pamati attiecas uz LCD 20” monitoriem, kurus tā tirgo. Tādējādi prasību vajagot noraidīt kā nepieņemamu tiktāl, ciktāl tās mērķis ir panākt apstrīdētajai regulai pievienotās tabulas 1., 3. un 4. punkta atcelšanu.

23

Otrkārt, [Komisija] uzskata, ka šajā gadījumā apstrīdētā regula prasītāju individuāli neskar. Tā attiecoties uz objektīvi noteiktām situācijām un radot juridiskas sekas vispārīgi un abstrakti noteiktām personu kategorijām, īpaši produktu, kuras tā apraksta, importētājiem. Komisija īpaši uzskata, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tirgotājus individuāli neskar tarifu klasifikācijas regulas īpašām precēm kombinētajā nomenklatūrā.

24

Savu argumentu pamatojumam Komisija īpaši norāda uz diviem Pirmās instances tiesas rīkojumiem, proti, 1999. gada 29. aprīļa rīkojumu lietā T-120/98 Alce/Komisija (Recueil, II-1395. lpp.) un 2001. gada 30. janvāra rīkojumu lietā T-49/00 Iposea/Komisija (Recueil, II-163. lpp.), kuros Pirmās instances tiesa jautājumā par tarifu klasifikāciju noraidīja prasības kā nepieņemamas.

25

Turklāt lieta T-243/01 Sony Computer Entertainment Europe/Komisija, kurā Pirmās instances tiesa 2003. gada 30. septembrī pieņēma spriedumu (Recueil, II-4189. lpp.), esot vienīgā lieta, kurā tika uzskatīts, ka tarifu klasifikācijas regula tirgotāju skar individuāli, un tas bija, ņemot vērā četru saistītu faktoru esamību, kas šajā lietā neesot.

26

Pēc būtības “ārkārtējie apstākļi”, kas bija pamatā iepriekš minētajam spriedumam lietā Sony Computer Entertainment Europe/Komisija, šajā gadījumā neesot pietiekami pierādīti, lai varētu secināt to pašu. Īpaši IRC atbalsta lūgumam Nomenklatūras komitejai attiecībā uz pamata lietā apskatāmo preču klasifikāciju varētu piemist tikai minimāla vai nekāda nozīme, jo procedūra, kuras rezultātā Komisija pieņem tarifu klasifikācijas regulu, vienmēr sākoties ar grūtībām, kas saistītas ar kādas preces klasificēšanu. Turklāt prasītāja neveica tās preču darbības demonstrāciju personiski, bet gan kā Eiropas Informācijas tehnoloģiju un komunikāciju uzņēmumu asociācijas [Consumer Information, Communications and Consumer Electronics Industry Technology Association] (EICTA) biedre. Šajā ziņā demonstrētā prece bija 30” monitors, lai gan attiecīgā prece ir 20” monitors, kuru tādējādi Nomenklatūras komiteja nekad nav pārbaudījusi.

27

Turklāt Komisijai nebija informācijas par jebkādu valsts tiesas lēmumu attiecībā uz attiecīgā produkta klasifikāciju, kura pieņemšana būtu atkarīga no apstrīdētās regulas.

28

Prasītāja neesot vienīgais uzņēmums, kuru apstrīdētā regula ietekmētu faktiski vai iespējami. Tā nesaturēja nevienu [prasītājas] produkta fotogrāfiju, ne arī jebkādu atsauci uz [prasītājas] logotipu, reģistrētu preču zīmi, vai īpašumtiesībām, kas bija [prasītājas] īpašumā. Šo ekskluzīvo importēšanas tiesību neesamību LCD monitoriem, kuriem bija tie paši tehniskie parametri, kas tiem, kas uzskaitīti apstrīdētajai regulai pievienotās tabulas 2. punkta 1. kolonnā, apstiprināja pati prasītāja tās lūgumā anulēt tarifus un Īrijas iestādēm pēc apstrīdētās regulas pieņemšanas nosūtītajā pavadvēstulē.

29

Visbeidzot, prasītāja nevarot apgalvot, ka tā esot attiecīgā produkta vienīgā pilnvarotā importētāja.

30

Prasītāja apgalvo, ka apstrīdētajai regulai pievienotās tabulas 2. punkts, lai arī pēc formas ir normatīvs akts, īstenībā ir lēmums, kas to skar tieši un individuāli.

31

[Prasītāja] uzsver, ka pastāvīgā judikatūra nosaka, ka vispārpiemērojams tiesību akts noteiktos apstākļos var skart tieši un individuāli noteiktus tirgotājus un tādējādi pēdējie to var apstrīdēt, pamatojoties uz EKL 230. panta ceturto daļu (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Sony Computer Entertainment Europe/Komisija, 59. punkts un tajā minētā judikatūra). Prasītāja uzskata, ka šajā gadījumā ir izpildīti “Plaumann kritēriji”.

32

Prasītāja apstiprina, ka apstrīdētā regula tieši skar tās tiesisko situāciju un nepieļauj jebkādas izvērtēšanas iespējas šī pasākuma adresātiem, kas ir atbildīgi par tā ieviešanu, kas ir pavisam automātiska un izriet tikai no Kopienas tiesiskā regulējuma, nepiemērojot citus pastarpinātus noteikumus (skat. it īpaši Tiesas 1998. gada 5. maija spriedumu lietā C-386/96 P Dreyfus/Komisija, Recueil, I-2309. lpp., 43. punkts).

33

Attiecībā uz individuālu aizskārumu — prasītāja uzskata, ka apstrīdētā regula to ietekmē dažu tai specifisku īpašību dēļ vai kādas faktiskas situācijas dēļ, kas to raksturo salīdzinājumā ar jebkuru citu personu un tādēļ to individuāli izceļ tāpat kā personu, kura būtu lēmuma adresāts.

34

Šajā sakarā [prasītāja] norāda, ka administratīvais process pēc apstrīdētās regulas pieņemšanas tika uzsākts ar tās lūgumu izsniegt SIT, kas tika iesniegts IRC 2004. gada septembrī un kuru IRC nodeva tālāk Nomenklatūras komitejai viedokļa sniegšanai. 2005. gada janvārī pēc EICTA lūguma un ar tās atbalstu prasītāja arī esot veikusi tās LCD 30” monitora lietošanas demonstrāciju minētās komitejas locekļu priekšā. Turklāt dalībvalstīs tika izplatīts tarifu klasifikācijas regulas projekts, kas atsaucās uz “Apple tipa” monitoriem. Tas esot bijis pievienots darba dokumentam ar Komisijas atsauci TAXUD/573/2005.

35

Kā uzskata prasītāja, neviena cita identiska vai līdzīga prece netika demonstrēta vai apspriesta Nomenklatūras komitejā procesa ietvaros, kas noslēdzās ar apstrīdētās regulas pieņemšanu. Turklāt [prasītāja] esot vienīgais uzņēmums, kurai ir SIT šai precei pozīcijā 8471.

36

[Prasītāja] arī apgalvo, ka apstrīdētās regulas mērķis ir tieši LCD 20” Apple monitoru klasifikācija, ņemot vērā, ka minētajai regulai pievienotās tabulas 2. punkts detalizēti apraksta visus produkta parametrus un ka tirgū nav citu produktu ar līdzīgiem parametriem. Tādējādi prasītāja esot vienīgais uzņēmums, kuras tiesisko situāciju skar vai var skart apstrīdētās regulas pieņemšanas fakts.

37

Attiecībā uz iepriekš minēto spriedumu lietā Sony Computer Entertainment Europe/Komisija — prasītāja apgalvo, ka lietas apstākļi, kas bija tās pamatā, nav vienīgie “ārkārtējie apstākļi”, kuru pastāvēšanas gadījumā uzņēmumu [vispārpiemērojams tiesību akts] skartu individuāli. Tieši otrādi, augstākais tiesību princips, kas netieši izrietētu no šī sprieduma, būtu, ka visi lietas apstākļi, lai kādi tie būtu, ir jāskata kopā un kontekstā, lai novērtētu, vai attiecīgā tarifu klasifikācija, lai arī formulēta vispārīgā un abstraktā veidā, patiesībā neattiecas uz īpašu produktu.

38

Lietā, kurā tika pieņemts iepriekš minētais spriedums Sony Computer Entertainment Europe/Komisija, un šajā lietā esot daudz līdzību, īpaši fakts, ka abas divas klasifikācijas esot sāktas pēc attiecīgo prasītāju SIT prasības un ka abos gadījumos ar Komisiju notika sazināšanās tādēļ, ka valsts iestādēm radās problēmas ar klasifikāciju. Turklāt apstrīdētā regula skarot visus prasītājas IRC ierosinātos valsts procesus klasifikācijas prasībām par LCD 20”, 23” un 30” monitoriem.

39

Prasītāja esot veikusi attiecīgā produkta darbības demonstrāciju EICTA vadībā tikai tādēļ, ka Komisija uzstāja attiecībā uz šīs profesionālās organizācijas pārstāvja dalību, un tādēļ, ka nebija iespējams atrast citus datumus šīs prezentācijas veikšanai. Turklāt LCD 30” monitora izmantošana vienkārši atspoguļojot faktu, ka prezentācija notika lielā telpā un ka šāds monitors komitejas locekļiem ļāva labāk redzēt, abiem produktiem esot identiskiem, izņemot to izmēru.

40

Otrkārt, prasītāja uzskata, ka, lai arī apstrīdētā regula neietver nevienu Apple logotipa fotogrāfiju, nav šaubu, ka Nomenklatūras komitejas locekļi zināja, ka viņi diskutēs par piemērotu klasifikāciju Apple LCD monitoram, ko apstiprina fakts, ka tas bija minēts, piemēram, IRC paziņojumā Nomenklatūras komitejai.

41

Attiecībā uz prasītājas prasību apturēt tarifu, tā skaidri neatsaucās uz Apple 20” monitoru, jo apraksts, ko satur prasība, esot vispārīgs, kā to nosaka Komisijas vadlīnijas.

42

Visbeidzot, fakts, ka lietā, kas bija pamatā spriedumam iepriekš minētajā lietā Sony Computer Entertainment Europe/Komisija, sabiedrība Sony bija vienīgā attiecīgā produkta pilnvarotā importētāja Kopienā, nebija svarīgs, lai secinātu, ka tā bija skarta individuāli. Turklāt patiesībā būtu nepiespējami būt tādas preces vienīgajam importētājam iespējamu tiešo internetā izdarīto pirkumu dēļ.

43

Attiecībā uz prasības pieteikuma objektu — prasītāja precizē, ka tā lūdz Pirmās instances tiesu atcelt apstrīdētajai regulai pievienotās tabulas 2. punktu, neatceļot visu pasākumu kopumā.

44

Saskaņā ar EKL 230. panta ceturto daļu fiziskas vai juridiskas personas prasība atcelt regulu ir pieņemama vienīgi ar nosacījumu, ka apstrīdētā regula pēc būtības ir lēmums, kas to skar tieši un individuāli. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru kritērijs atšķirībai starp regulu un lēmumu meklējams apstāklī, vai attiecīgais tiesību akts ir vispārpiemērojams. Tiesību akts ir vispārpiemērojams, ja tas ir piemērojams objektīvi noteiktās situācijās un rada juridiskās sekas attiecībā uz vispārīgā un abstraktā veidā noteiktām personu kategorijām (Pirmās instances tiesas 2007. gada 11. septembra spriedums lietā T-35/06 Honig-Verband/Komisija, Krājums, II-2865. lpp., 39. punkts un tajā minētā judikatūra).

45

Tādējādi saskaņā ar iedibināto judikatūru fiziskas un juridiskas personas principā nevar ierosināt prasību atcelt tarifu klasifikācijas regulas saskaņā ar EKL 230. panta ceturto daļu. Neraugoties uz konkrētiem formulējumiem, kurus tie ietver, šie akti tādi nav un jebkurā gadījumā tie ir vispārīgi piemērojami, jo, pirmkārt, tie attiecas uz visiem produktiem, kas atbilst apraksta tipam, neraugoties uz to individuālajām īpašībām un izcelsmi, un, otrkārt, kopējā muitas tarifa vienveidīgas piemērošanas interesēs tās skar visas Kopienas muitas iestādes attiecībā pret visiem importētājiem (skat. Tiesas 1985. gada 14. februāra spriedumu lietā 40/84, Casteels/Komisija, Recueil, 667. lpp., 11. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Sony Computer Entertainment Europe/Komisija, 58. punkts un tajā minētā judikatūra).

46

Šajā gadījumā apstrīdētajai regulai pievienotās tabulas 2. punkts nosaka, ka preces, kurām ir 1. kolonnā aprakstītās īpašības, kombinētajā nomenklatūrā ir jāklasificē ar kodu KN 85282190. Norma attiecas uz visiem analoģiskiem produktiem vai tādiem produktiem, kuri atbilst aprakstītajam tipam, turklāt neraugoties uz to individuālajām īpašībām un to izcelsmi (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Casteels/Komisija, 11. punkts).

47

Šī norma ir vispārpiemērojams pasākums EKL 249. panta otrās daļas nozīmē. Tā attiecas uz objektīvi noteiktām situācijām un rada juridiskas sekas vispārīgi un abstrakti noteiktām personu kategorijām, tostarp produktu, kurus tā apraksta, importētājiem (šajā sakarā skat. iepriekš minēto rīkojumu lietā Iposea/Komisija, 24. punkts un tajā minētā judikatūra).

48

Tomēr pat vispārpiemērojams tiesību akts noteiktos apstākļos var skart individuāli noteiktus tirgotājus, kuri tādējādi to var apstrīdēt, pamatojoties uz EKL 230. panta ceturto daļu, tajā pat laikā ievērojot nosacījumu, ka šis tiesību akts tos ietekmē dažu tiem piemītošu specifisku īpašību dēļ vai kādas faktiskas situācijas dēļ, kas tos raksturo salīdzinājumā ar jebkuru citu personu un tādējādi tos individuāli izceļ tādā pašā veidā kā lēmumu adresātus (šajā sakarā skat. Tiesas 1963. gada 15. jūlija spriedumu lietā 25/62 Plaumann/Komisija, Recueil, 197., 223. lpp., un 1994. gada 18. maija spriedumu lietā C-309/89 Codorniu/Padome, Recueil, I-1853. lpp., 20. punkts).

49

Šajā sakarā prasītāja norāda, ka attiecīgā klasifikācija tika sākta ar SIT prasību IRC, ka neviena cita līdzīga prece netika demonstrēta Nomenklatūras komitejā un ka, pamatojoties uz attiecīgā produkta darbības demonstrāciju, dalībvalstīs tika izplatīts tarifu klasifikācijas regulas projekts, kas atsaucās uz “Apple tipa” monitoriem.

50

Tomēr šie apstākļi neindividualizē prasītāju EKL 230. panta ceturtās daļas nozīmē. Pēc būtības tirgotāja dalība tiesību akta izstrādes procesā to neindividualizē attiecībā pret šo tiesību aktu, ja vien piemērojamie Kopienu tiesību akti tam nepiešķir noteiktas procesuālas garantijas (skat. Pirmās instances tiesas 2005. gada 14. decembra rīkojumu lietā T-369/03 Arizona Chemical u.c./Komisija, Recueil, II-5839. lpp., 72. punkts un tajā minētā judikatūra). Šajā lietā tā tas nav.

51

Turklāt, ja līdzīgi apstākļi tika ņemti vērā, lai pasludinātu par pieņemamu prasību, kas tika ierosināta iepriekš minētās lietas Sony Computer Entertainment Europe/Komisija, kurā tika pasludināts spriedums, tie nevarēja būt noteicošais faktors, īpaši attiecībā uz iepriekš minēto judikatūru. Tikai “ņemot vērā iepriekš minēto un šīs lietas izņēmuma apstākļus”, šajā lietā prasītāja tika atzīta par skartu individuāli (iepriekš minētā lieta Sony Computer Entertainment Europe/Komisija, 77. punkts).

52

Tas pats attiecas uz faktu, ka prasītāja esot vienīgais uzņēmums, kuram pieder SIT par pamata lietā apskatāmo preci pozīcijā 8471. Pirmkārt, SIT ierobežotā spēkā esamība ir noteikta pašā Muitas kodeksa 12. pantā. Otrkārt, ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru fakts, ka ir iespēja vairāk vai mazāk precīzi noteikt to tiesību subjektu skaitu vai pat identitāti, uz kuriem attiecas kāda pasākuma piemērojamība personām, nenozīmē, ka ir jāuzskata, ka attiecīgais pasākums tos skar individuāli, ja vien regulu piemēro objektīvi noteiktā tiesiskā vai faktiskā situācijā, kuru nosaka attiecīgais tiesību akts (Pirmās instances tiesas 2000. gada 22. februāra spriedums lietā T-138/98 ACAV u.c./Padome, Recueil, II-341. lpp., 64. punkts, un iepriekš minētais rīkojums lietā Iposea/Komisija, 31. punkts).

53

Tomēr ir jāprecizē, ka tas apstāklis vien, ka prasītāja ir vai nav vienīgā pilnvarotā attiecīgā produkta importētāja Kopienā, ir atbilstošs novērtēšanas elements tās individuālajam aizskārumam vienīgi “attiecībā pret citiem iepriekš minētajiem elementiem”, bet nav pietiekams pats par sevi, lai pierādītu, ka apstrīdētā regula prasītāju skar individuāli (šajā sakarā skat. iepriekš minēto lietu Sony Computer Entertainment Europe/Komisija, 75. punkts). Šajā sakarā prasītāja neapgalvo, ka tā būtu attiecīgo LCD monitoru ekskluzīvā importētāja un neatsaucas uz tiesībām aizliegt šo preču importēšanu Eiropas Ekonomikas zonā. Apstrīdētā regula to skar vienīgi kā objektīvu pašreizēju vai potenciālu LCD 20” monitoru importētāju.

54

Kas attiecas uz attiecīgi kvalificētā produkta aprakstu, tas ir ļoti vispārīgs. Turklāt neviena fotogrāfija, logotips vai cita zīme, kas līdzinātos preču zīmei Apple, apstrīdētajai regulai pievienotajā tabulā nefigurē.

55

Šo secinājumu neatspēko fakts, ka IRC iesniegtajā deklarācijā Nomenklatūras komitejai ir atsauce uz Apple monitoriem, ne arī apgalvotā, bet ne pierādītā, tarifu klasifikācijas regulas projekta, kas atsaucās uz “Apple tipa” monitoriem, izplatīšana dalībvalstīs. Šeit ir runa par atsauci uz vispārīgu produktu salīdzināšanai un nevis par specifiskas preces norādi procesa stadijā, kura rezultātā tika pieņemta apstrīdētā regula.

56

Rezumējot, prasītāja uzstāj uz iespējamu apstrīdētās regulas pieņemšanu, pamatojoties uz tās prasību IRC un attiecīgā produkta darbības demonstrāciju Nomenklatūras komitejā, uz tarifu klasifikācijas regulas projekta, kas atsaucās uz “Apple tipa” monitoriem, izplatīšanu dalībvalstīs un uz faktu, ka tā esot vienīgā, kurai ir SIT [Kombinētās nomenklatūras] pozīcijā 8471.

57

No visa iepriekš minētā izriet, ka neviens no šiem faktoriem pats par sevi nav pietiekams, lai secinātu, ka apstrīdētā regula prasītāju skar individuāli. Tomēr lietas Sony Computer Entertainment Europe/Komisija gaismā var analizēt, vai “šīs lietas izņēmuma apstākļos” apstrīdētā regula individualizē prasītāju individuāli un izceļ to tāpat kā personu, kura būtu lēmuma adresāts.

58

Taču tā tas nav. Attiecīgo preču vispārīgais apraksts, nepastāvot jebkādām vizuālām vai tekstuālām atšķirības zīmēm, kas skaidri norādītu uz viena konkrēta tirgotāja neesamību, šajā gadījumā izslēdz jebkādu prasītājas individuālu aizskārumu.

59

No tā izriet, ka apstrīdētā regula uz prasītāju attiecas kā uz objektīvu tādu LCD monitoru, kas ir minēti minētajai regulai pievienotajā tabulā, importētāju tādā pat mērā kā uz visiem citiem tirgus dalībniekiem, kas šobrīd atrodas vai varētu atrasties identiskā situācijā.

60

No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka apstrīdētā regula prasītāju neskar individuāli un tādēļ prasība ir jānoraida kā nepieņemama.

61

Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai spriedums nav labvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

PIRMĀS INSTANCES TIESA (piektā palāta)

nospriež: