18.2.2009

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 47/5

---

PADOMES DIREKTĪVA 2008/120/EK

(2008. gada 18. decembris),

ar kuru nosaka minimālos standartus cūku aizsardzībai

(Kodificēta versija)

EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu un jo īpaši tā 37. pantu,

ņemot vērā Komisijas iesniegto priekšlikumu,

ņemot vērā Eiropas Parlamenta atzinumu (1),

tā kā:

(1)	Padomes Direktīva 91/630/EEK (1991. gada 19. novembris), ar kuru nosaka minimālos standartus cūku aizsardzībai (2), ir vairākas reizes būtiski grozīta (3). Skaidrības un praktisku iemeslu dēļ minētā direktīva ir jākodificē.

(2)	Lielākā daļa dalībvalstu ir ratificējušas Eiropas Konvenciju par lauksaimniecībā izmantojamo dzīvnieku aizsardzību. Arī Kopiena ir šo konvenciju apstiprinājusi ar Padomes Lēmumu 78/923/EEK (4).

(3)

Ar Padomes Direktīvu 98/58/EK (1998. gada 20. jūlijs) par lauksaimniecībā izmantojamo dzīvnieku aizsardzību (5) paredzēti Kopienas noteikumi, kas piemērojami visiem lauksaimniecības dzīvniekiem attiecībā uz dzīvnieku novietnes celtniecības prasībām, siltumizolācijas, apkures un ventilācijas nosacījumiem, iekārtu un mājlopu pārbaudi. Tāpēc šie jautājumi jāiekļauj šajā direktīvā, jo jāparedz sīkāk izstrādātas prasības.

(4)	Cūkas kā dzīvi dzīvnieki ir ietvertas Līguma I pielikuma produktu sarakstā.

(5)	Cūkkopība ir lauksaimniecības neatņemama sastāvdaļa. Cūkkopība ir ienākumu avots daļai iedzīvotāju, kas nodarbojas ar lauksaimniecību.

(6)	Atšķirības, kas var traucēt konkurences nosacījumiem, apgrūtina cūku un to produktu kopējā tirgus vienmērīgu darbību.

(7)	Tādēļ cūku audzēšanā un nobarošanā ir jāievieš kopīgi minimālie šo dzīvnieku aizsardzības standarti, lai nodrošinātu racionālu ražošanas attīstību.

(8)	Cūkām būtu jādzīvo vidē, kas atbilst to nepieciešamībai pēc kustībām un rosīgajai dabai. Cūku labturību negatīvi ietekmē stingri telpas ierobežojumi.

(9)	Ja cūkas tiek turētas grupās, būtu jāveic pienācīgi saimniekošanas pasākumi to aizsardzībai.

(10)	Sivēnmātes sociāli kontaktējas ar citām cūkām, ja tām dota iespēja brīvi kustēties un tās atrodas rosinošā vidē. Tādēļ būtu jāaizliedz sivēnmāšu ilgstoša turēšana slēgtos aizgaldos.

(11)

Astes amputēšana, zobu izkniebšana un slīpēšana var radīt cūkām akūtas sāpes un ilgstošas sāpes. Kastrācija var nodarīt ilgstošas sāpes, ko var pastiprināt audu plīsumi. Tāpēc šādas darbības kaitē cūku labturībai, jo īpaši – ja tās veic nekompetentas un nepieredzējušas personas. Tāpēc būtu jāizstrādā noteikumi, lai nodrošinātu labāku praksi.

(12)	Jāuztur līdzsvars starp dažādajiem aspektiem, kas jāievēro attiecībā uz labturību, tajā skaitā veselības, ekonomiskie un sociālie apsvērumi, kā arī ietekme uz vidi.

(13)

Valsts dienestiem, ražotājiem, patērētājiem un citiem jābūt pastāvīgi informētiem par notikumu attīstību šajā jomā. Tādēļ Komisijai vajadzētu, pamatojoties uz Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes atzinumu, veikt aktīvu zinātniskas izpētes darbu par labāko cūku audzēšanas praksi no cūku labturības viedokļa. Attiecīgi būtu jāparedz pārejas periods, lai Komisija varētu sekmīgi veikt šo uzdevumu.

(14)	Šīs direktīvas īstenošanai vajadzīgie pasākumi būtu jāpieņem saskaņā ar Padomes Lēmumu 1999/468/EK (1999. gada 28. jūnijs), ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību (6).

(15)	Šī direktīva nedrīkst skart dalībvalstu pienākumus attiecībā uz termiņiem direktīvas transponēšanai nacionālajās tiesībās, kā izklāstīts II pielikuma B daļā,

IR PIEŅĒMUSI ŠO DIREKTĪVU.

1. pants

Šī direktīva nosaka minimālos standartus to cūku aizsardzībā, kas paredzētas audzēšanai un nobarošanai.

2. pants

Šajā direktīvā lieto šādas definīcijas:

1)	“cūka” ir kādai no cūku dzimtas sugām piederošs jebkura vecuma dzīvnieks, ko tur audzēšanai vai nobarošanai;

2)	“kuilis” ir dzimumgatavību sasniedzis cūku tēviņš, ko tur audzēšanai;

3)	“jauncūka” ir cūku mātīte pēc dzimumgatavības sasniegšanas un pirms pirmās atnešanās;

4)	“sivēnmāte” ir cūku mātīte pēc pirmās atnešanās;

5)	“atnesusies sivēnmāte” ir cūku mātīte laikā starp atnešanos un sivēnu zīdīšanas pārtraukšanu;

6)	“sivēnmāte starp grūsnībām” ir sivēnmāte laikā starp sivēnu zīdīšanas pārtraukšanu un nākamo grūsnību;

7)	“piena sivēns” ir cūka no dzimšanas līdz zīdīšanas pārtraukšanai;

8)	“sivēns” ir cūka laikā starp zīdīšanas pārtraukšanu un desmit nedēļu vecumu;

9)	“audzējama cūka” ir cūka no desmit nedēļu vecuma līdz kaušanai vai vaislas sākšanai;

10)

“kompetentā iestāde” ir kompetenta iestāde Padomes Direktīvas 90/425/EEK (1990. gada 26. jūnijs) par veterinārajām un zootehniskajām pārbaudēm, kas piemērojamas Kopienā iekšējā tirdzniecībā ar noteiktiem dzīviem dzīvniekiem un produktiem, lai izveidotu iekšējo tirgu (7), 2. panta 6. punkta izpratnē.

3. pants

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka visas saimniecības atbilst šādām prasībām:

a)

brīvajam grīdas laukumam, kas ir paredzēts vienam grupā audzētam atšķirtam sivēnam vai audzējamai cūkai, izņemot jauncūkas pēc apsēklošanas un sivēnmātes, jābūt vismaz šādam: Dzīvsvars (kg) m2 Ne vairāk par 10 0,15 Vairāk par 10, bet ne vairāk par 20 0,20 Vairāk par 20, bet ne vairāk par 30 0,30 Vairāk par 30, bet ne vairāk par 50 0,40 Vairāk par 50, bet ne vairāk par 85 0,55 Vairāk par 85, bet ne vairāk par 110 0,65 Vairāk par 110 1,00

b)

kopējam brīvajam grīdas laukumam, kas paredzēts katrai jauncūkai pēc apsēklošanas un katrai sivēnmātei, ja jauncūkas un/vai sivēnmātes tur grupās, jābūt attiecīgi vismaz 1,64 m2 un 2,25 m2; ja šos dzīvniekus tur grupās, kurās ir mazāk nekā seši dzīvnieki, brīvais grīdas laukums jāpalielina par 10 %; ja dzīvniekus tur grupās, kurās ir 40 vai vairāk dzīvnieku, brīvo grīdas laukumu var samazināt par 10 %.

2.   Dalībvalstis nodrošina, ka grīdas segums atbilst šādām prasībām:

a)

jauncūkām pēc apsēklošanas un grūsnām sivēnmātēm: tās platības, kas noteikta 1. punkta b) apakšpunktā, daļai, kas ir vismaz 0,95 m2 attiecībā uz vienu jauncūku pēc apsēklošanas un vismaz 1,3 m2 attiecībā uz sivēnmāti, jābūt no vienlaidu cieta grīdas seguma, kurā ne vairāk kā 15 % ir atvēlēti notekas atverēm;

b)

ja, turot cūkas grupās, izmanto betona elementu grīdas: i) maksimālais pieļaujamais šķirbu platums nedrīkst būt lielāks kā: — 11 mm – piena sivēniem, — 14 mm – sivēniem, — 18 mm – audzējamām cūkām, — 20 mm – jauncūkām pēc apsēklošanas un sivēnmātēm; ii) minimālais pieļaujamais elementa platums nedrīkst būt mazāks kā: — 50 mm – piena sivēniem un sivēniem, un — 80 mm – audzējamām cūkām, jauncūkām pēc apsēklošanas un sivēnmātēm.

3.   Dalībvalstis nodrošina, ka aizliegts būvēt vai pārbūvējot izgatavot tādas konstrukcijas, kur sivēnmātes un jauncūkas tur piesietas; no 2006. gada 1. janvāra aizliegts sivēnmātes un jauncūkas pēc apsēklošanas turēt piesietas.

4.   Dalībvalstis nodrošina, ka sivēnmātes un jauncūkas tur grupās laikposmā, sākot no četrām nedēļām pēc apsēklošanas līdz vienai nedēļai pirms plānotās atnešanās; aizgaldam, kurā tur grupu, jābūt ar malām, kas garākas par 2,8 m; ja grupā tur mazāk par sešiem dzīvniekiem, aizgalda malām jābūt garākām par 2,4 m.

Atkāpjoties no pirmās daļas noteikumiem, sivēnmātes un jauncūkas, ko audzē tādās saimniecībās, kurās ir mazāk par desmit sivēnmātēm, var turēt individuāli šajā daļā minētajā laikposmā ar noteikumu, ka tās var brīvi apgriezties savos aizgaldos.

5.   Dalībvalstis nodrošina, ka, neskarot I pielikumā izklāstītās prasības, sivēnmātēm un jauncūkām pastāvīgi ir pieejami pakaiši, kas atbilst vismaz attiecīgajām pielikumā paredzētajām prasībām.

6.   Dalībvalstis nodrošina, ka grupās turētas sivēnmātes un jauncūkas baro, izmantojot sistēmu, kas nodrošina, lai katrs dzīvnieks varētu iegūt pietiekami daudz barības arī tad, ja pastāv konkurence attiecībā uz barību.

7.   Dalībvalstis nodrošina, ka visām grūsnām nezīdošām sivēnmātēm un jauncūkām, lai tās varētu apmierināt izsalkumu un tieksmi košļāt, dod pietiekamā daudzumā barību gabalos vai barību ar augstu šķiedras saturu, kā arī barību ar augstu enerģētisko vērtību.

8.   Dalībvalstis nodrošina, ka tādas grupās turamas cūkas, kas ir īpaši agresīvas, kurām ir uzbrukušas citas cūkas vai kas ir slimas vai ievainotas, var uz laiku turēt atsevišķos aizgaldos; šādā gadījumā izmantojamais aizgalds ļauj dzīvniekam brīvi tajā apgriezties, ja tas nav pretrunā īpašam veterināra ieteikumam.

9.   Noteikumi, kas izklāstīti 1. punkta b) apakšpunktā, 2., 4. un 5. punktā un 8. punkta pēdējā teikumā, attiecas uz visām jaunuzceltām novietnēm un novietnēm, kas ir pārbūvētas vai pirmoreiz uzsākušas darbību pēc 2003. gada 1. janvāra. No 2013. gada 1. janvāra šie noteikumi attiecas uz visām novietnēm.

Noteikumi, kas izklāstīti 4. punkta pirmajā daļā, neattiecas uz novietnēm, kurās ir mazāk par desmit sivēnmātēm.

4. pants

Dalībvalstis nodrošina, ka cūku audzēšanas nosacījumi atbilst vispārīgajiem noteikumiem, kas izklāstīti I pielikumā.

5. pants

I pielikuma noteikumus var grozīt saskaņā ar 11. panta 2. punktā minēto kārtību, lai ņemtu vērā zinātnes sasniegumus.

6. pants

Dalībvalstis nodrošina, ka:

a)	jebkura persona, kas nodarbina vai piesaista personas cūku kopšanai, nodrošina, lai dzīvnieku kopējs būtu saņēmis instrukcijas un norādījumus par attiecīgajiem 3. panta noteikumiem un I pielikumu;

b)	ir pieejami attiecīgi mācību kursi; šādos mācību kursos jo īpaši jāpievērš uzmanība labturības aspektiem.

7. pants

1.   Komisija, vēlams, līdz 2005. gada 1. janvārim un jebkurā gadījumā līdz 2005. gada 1. jūlijam iesniedz Padomei ziņojumu, kas sastādīts, pamatojoties uz Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes atzinumu. Ziņojumu sastāda, ņemot vērā sociālekonomiskās sekas, sanitārās sekas, ekoloģisko ietekmi un klimatisko apstākļu atšķirības. Tajā ņem vērā arī tādu cūkkopības un gaļas pārstrādes metožu un sistēmu attīstīšanu, kas varētu mazināt vajadzību pēc ķirurģiskas kastrācijas. Vajadzības gadījumā šim ziņojumam var pievienot attiecīgus juridiskus priekšlikumus attiecībā uz dažādu atvēlēto platību un grīdas seguma veidu ietekmi uz sivēnu un audzējamo cūku labturību.

2.   Komisija vēlākais līdz 2008. gada 1. janvārim iesniedz Padomei ziņojumu, kas sastādīts, pamatojoties uz Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes atzinumu.

Ziņojums jo īpaši attiecas uz:

a)	ganāmpulka blīvuma, ieskaitot grupas lielumu un dzīvnieku grupēšanas principus, tajā skaitā veselību, ietekmi uz cūku labturību dažādās lauksaimniecības sistēmās;

b)	aizgalda konstrukcijas un atšķirīgu grīdas segumu veidu ietekmi uz cūku labturību, tajā skaitā veselību, ņemot vērā klimatisko apstākļu atšķirības;

c)	ar astes nokošanu saistītiem riska faktoriem un ieteikumiem samazināt vajadzību asti amputēt;

d)	grūsnu sivēnmāšu grupu turēšanas sistēmu tālāku attīstīšanu, ņemot vērā gan dažādo sistēmu patoloģiskos, zootehniskos, fizioloģiskos un etoloģiskos aspektus, gan viņu veselību un ietekmi uz vidi, gan klimatisko apstākļu atšķirības;

e)	prasību noteikšanu attiecībā uz platību, ieskaitot aplecināšanas zonu atsevišķi turētiem pieaugušiem vaislas kuiļiem;

f)	tādu brīvu novietņu sistēmu grūsnām un atnesušās sivēnmātēm tālāku attīstīšanu, kas atbilst sivēnmātes vajadzībām un neatstāj negatīvu ietekmi uz sivēnu izdzīvošanu;

g)	patērētāju attieksmi un rīcību attiecībā uz cūkgaļu saistībā ar dzīvnieku labturības līmeņa paaugstināšanas atšķirīgām pakāpēm;

h)	cūkkopības dažādo sistēmu sociālekonomisko izpausmi un to ietekmi uz Kopienas darījumu partneriem.

Vajadzības gadījumā šim ziņojumam var pievienot attiecīgus juridiskus priekšlikumus.

8. pants

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka kompetentās iestādes uzraudzībā tiek veiktas pārbaudes, lai pārliecinātos par šīs direktīvas noteikumu ievērošanu.

Šīs pārbaudes var veikt reizē ar citām pārbaudēm, un katra no tām aptver statistiski reprezentatīvu attiecīgajā dalībvalstī piemēroto dažādo cūkaudzēšanas sistēmu kopumu.

2.   Komisija saskaņā ar 11. panta 2. punktā minēto kārtību izstrādā noteikumu kopumu, ko piemēro, veicot šā panta 1. punktā minētās pārbaudes.

3.   Reizi divos gados līdz aprīļa pēdējai darbdienai un pirmoreiz – līdz 1996. gada 30. aprīlim dalībvalstis informē Komisiju par iepriekšējo divu gadu laikā un saskaņā ar šo pantu veikto pārbaužu rezultātiem, norādot veikto pārbaužu skaitu attiecībā pret saimniecību skaitu attiecīgās dalībvalsts teritorijā.

9. pants

Lai ievestu Kopienā dzīvniekus no trešām valstīm, tiem jābūt klāt sertifikātam, kuru izdevusi attiecīgās valsts kompetentā iestāde, apliecinot, ka tie ir saņēmuši aprūpi, kas ir vismaz līdzvērtīga tai, ko saskaņā ar šo direktīvu saņem Kopienas izcelsmes dzīvnieki.

10. pants

Komisijas veterinārie eksperti, ja tas vajadzīgs šīs direktīvas vienādai piemērošanai, var veikt pēkšņas pārbaudes sadarbībā ar kompetentajām iestādēm. Personas, kas veic šīs pārbaudes, veic arī īpašus personiskās higiēnas pasākumus, kas vajadzīgi, lai novērstu jebkādus slimības izplatīšanās draudus.

Dalībvalsts, kuras teritorijā veic pārbaudi, sniedz ekspertiem visu palīdzību, kas vajadzīga viņu uzdevumu veikšanai. Komisija informē attiecīgās dalībvalsts kompetento iestādi par pārbaužu rezultātiem.

Attiecīgās dalībvalsts kompetentā iestāde veic visus pasākumus, kas var izrādīties vajadzīgi, lai ņemtu vērā pārbaudes rezultātus.

Attiecībās ar trešām valstīm piemēro Padomes Direktīvas 91/496/EEK (1991. gada 15. jūlijs), ar ko nosaka principus attiecībā uz tādu dzīvnieku veterināro pārbaužu organizēšanu, kurus Kopienā ieved no trešām valstīm (8), III nodaļas noteikumus.

Vispārīgus noteikumus šā panta piemērošanā pieņem saskaņā ar 11. panta 2. punktā minēto kārtību.

11. pants

1.   Komisijai palīdz Pastāvīgā pārtikas aprites un dzīvnieku veselības komiteja, kas izveidota saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 178/2002 (2002. gada 28. janvāris), ar ko paredz pārtikas aprites tiesību aktu vispārīgus principus un prasības, izveido Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi un paredz procedūras saistībā ar pārtikas nekaitīgumu (9), 58. pantu, turpmāk tekstā “Komiteja”.

2.   Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Lēmuma 1999/468/EK 5. un 7. pantu.

Lēmuma 1999/468/EK 5. panta 6. punktā paredzētais termiņš ir trīs mēneši.

12. pants

Dalībvalstis saskaņā ar Līguma vispārīgajiem noteikumiem var savās teritorijās uzturēt spēkā vai piemērot cūku aizsardzības noteikumus, kas ir stingrāki par tiem, kuri paredzēti šajā direktīvā. Dalībvalstis informē Komisiju par šiem pasākumiem.

13. pants

Direktīvu 91/630/EEK, kurā grozījumi izdarīti ar II pielikuma A daļā uzskaitītajiem aktiem, atceļ, neskarot dalībvalstu pienākumus attiecībā uz termiņiem direktīvu transponēšanai valsts tiesību aktos, kā izklāstīts II pielikuma B daļā.

Atsauces uz atcelto direktīvu uzskata par atsaucēm uz šo direktīvu un lasa saskaņā ar atbilstības tabulu III pielikumā.

14. pants

Šī direktīva stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

15. pants

Šī direktīva ir adresēta dalībvalstīm.

---

(1)  OV C 146 E, 12.6.2008., 78. lpp.

(2)  OV L 340, 11.12.1991., 33. lpp.

(3)  Sk. II pielikuma A daļu.

(4)  OV L 323, 17.11.1978., 12. lpp.

(5)  OV L 221, 8.8.1998., 23. lpp.

(6)  OV L 184, 17.7.1999., 23. lpp.

(7)  OV L 224, 18.8.1990., 29. lpp.

(8)  OV L 268, 24.9.1991., 56. lpp.

(9)  OV L 31, 1.2.2002., 1. lpp.

---

---

---

---